Appeal court allows applicant's request to reinstate residence declaration and refund state fee after district court judgment.
Legislator summary
AI generatedThe Administrative Regional Court partially upheld the applicant's appeal against the District Court's decision to annul the applicant's declared residence. The applicant argued that the District Court failed to verify the legal conditions for residence under the Residence Declaration Law, while the municipality contended the applicant lacked proof of ownership rights. The appeal court found the District Court's reasoning insufficient regarding the applicant's residence rights and ordered the municipality to reinstate the residence declaration and refund the state fee.
Legislator headnote
AI generatedAdministratīvā procesa likums 126. pants; Dzīvesvietas deklarēšanas likums 12. pants: The court must independently verify the legal conditions for residence declaration; if the lower court fails to establish these conditions or incorrectly applies the law, the administrative act must be annulled and the state fee refunded.
Keywords
AI generatedCited Legislation
AI generatedCited Case Law
AI generatedRelated Decisions
AI generatedFull text
ADMINISTRATĪVĀ APGABALTIESA
Lieta Nr.A420130920
Lietas arhīva Nr. AA43-0121-21/18
ECLI:LV:ADAT:2021:0128.A420130920.10.S
SPRIEDUMS
L a t v i j a s t a u t a s v ā r d ā
Rīgā 2021.gada 28.janvārī
Administratīvā apgabaltiesa šādā sastāvā:
tiesnese referente Anita Šteinberga,
tiesneši Māris Birzgalis un Margarita Osmane
rakstveida procesā izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta, pamatojoties uz /pers. C/ pieteikumu par Saldus
novada domes Administratīvo aktu strīdu izskatīšanas komisijas 2019.gada 20.novembra lēmuma „/pers. C/ iesnieguma
izskatīšana par dzīvesvietas deklarācijas anulēšanas atcelšanu” (protokols Nr.4, 1.§) atcelšanu, mantiskā zaudējuma 145
euro apmērā un nemantiskā kaitējuma atlīdzināšanu, sakarā ar Saldus novada domes Administratīvo aktu strīdu
izskatīšanas komisijas apelācijas sūdzību par Administratīvās rajona tiesas 2020.gada 28.maija spriedumu daļā.
Aprakstošā daļa
[1] Saldus novada domes (turpmāk – dome) Mājokļu un sociālo jautājumu komisija (turpmāk – Mājokļu komisija)
2019.gada 9.oktobrī pieņēma lēmumu (sēdes protokols Nr.13, 1.§) (turpmāk – sākotnējais lēmums), ar kuru nolēma anulēt
ziņas par pieteicēja /pers. C/ deklarēto dzīvesvietu /adrese/ (turpmāk – īpašums).
Sākotnējais lēmums pieņemts, pamatojoties uz īpašuma īpašnieču /pers. D/ un /pers. E/ (abas kopā turpmāk – trešās
personas) iesniegumu ar lūgumu anulēt ziņas par pieteicēja deklarēto dzīvesvietu.
Izskatot pieteicēja iesniegto apstrīdēšanas iesniegumu, domes Administratīvo aktu strīdu izskatīšanas komisija
(turpmāk – Strīdu komisija) ar 2019.gada 20.novembra lēmumu (sēdes protokols Nr.4, 1.§) (turpmāk – lēmums) sākotnējo
lēmumu atstāja negrozītu. Lēmums pamatots ar turpmāk norādītiem argumentiem.
[1.1] Saskaņā ar zemesgrāmatas ierakstiem īpašums pieder trešajām personām, katrai ½ domājamā daļa, un nav
atzīmes par īpašuma apgrūtinājumu. Atbilstoši Latvijas Republikas Civillikuma 994.pantam par nekustamā īpašuma
īpašnieku atzīstams tikai tas, kas par tādu ierakstīts zemesgrāmatās.
[1.2] Pieteicējs iesniedzis /pers. G/ 2009.gada 10.augustā parakstītu piekrišanu, ar kuru persona piekrīt, ka pieteicējs
īpašumā deklarē savu dzīvesvietu, kā arī bez termiņa izmanto dzīvošanai. /pers. G/ mirusi 2019.gada 27.martā. Citi
dokumenti, kas apliecinātu pieteicēja tiesības būt deklarētam īpašumā, nav iesniegti.
[1.3] Mājokļu komisija saskaņā ar domes 2017.gada 28.septembra lēmumu „Par pilnvarojumu Saldus novada domes
Mājokļu un sociālo jautājumu komisijai” (protokols Nr.17, 4.§) ir pilnvarota izdot administratīvos aktus par dzīvesvietas
deklarēšanas un/vai deklarētās dzīvesvietas anulēšanas jautājumiem.
[2] Administratīvās rajona tiesas Liepājas tiesu namā saņemts pieteicēja pieteikums par lēmuma atcelšanu un mantisko
zaudējumu un nemantiskā kaitējuma atlīdzināšanu.
Pieteicējs norāda, ka īpašumā dzīvo kopš 2003.gada, bet dzīvesvietu ir deklarējis kopš 2009.gada 10.augusta, kad no
toreizējās īpašuma īpašnieces /pers. G/ ieguva piekrišanu, kas apliecina pieteicēja tiesības bez termiņa ierobežojuma
izmantot īpašumu dzīvošanai. Saskaņā ar Dzīvesvietas deklarēšanas likumu piekrišana ir likumīga vienošanās, kuru neviens
civiltiesiskā kārtībā nav apstrīdējis, līdz ar to pieteicējam nav zudis pamats dzīvošanai īpašumā un nav iestājušies apstākļi,
kas ļautu anulēt ziņas par pieteicēja deklarēto dzīvesvietu īpašumā. Pieņemot lēmumu, nav konstatēti tādi apstākļi, kas
likumā noteiktā kārtībā pieļauj anulēt ziņas par deklarēto dzīvesvietu. Trešo personu vēlme izbeigt pieteicēja īpašuma
lietošanas tiesības nav risināmas, izmantojot ziņu par deklarēto dzīvesvietu anulēšanu, bet gan civilprocesuālā kārtībā,
vienojoties vai ceļot prasību vispārējās jurisdikcijas tiesā. Arī pēc ziņu par deklarēto dzīvesvietu anulēšanas pieteicējs
uzturas savā deklarētajā dzīvesvietā īpašumā, ir tur faktiski sasniedzams, ko apliecina fakts, ka atbildētāja visu
korespondenci, tostarp lēmumu, ir nosūtījusi uz īpašuma adresi.
[3] Pašvaldība rakstveida paskaidrojumā pieteikumu neatzīst un uzskata par noraidāmu, pamatojoties uz lēmumā
norādītajiem argumentiem, papildus norādot turpmāk minēto.
[3.1] Administratīvā lieta par ziņu par deklarēto dzīvesvietu anulēšanu pieteicējam tika uzsākta, pamatojoties uz
īpašuma īpašnieču iesniegumu, kurā norādīts, ka ar pieteicēju nav noslēgts dzīvokļa īres līgums, viņam nav dota īpašnieku
atļauja izmantot šo dzīvojamo māju.
[3.2] Deklarējot dzīvesvietu 2003.gada 21.augustā, netika norādīts deklarēšanas tiesiskais pamats. Piekrišana ir devusi
tiesisku pamatu pieteicējam deklarēt dzīvesvietu īpašumā laikā, kad /pers. G/ bija īpašuma īpašniece. Ar /pers. G/ nāvi ir
zudis pieteicēja tiesiskais pamats deklarēt ziņas par deklarēto dzīvesvietu Īpašumā.
[3.3] Nav konstatējams īpašuma otra īpašnieka /pers. H/, vēlāk trešās personas /pers. E/ piekrišana pieteicējam dzīvot
un deklarēt ziņas par dzīvesvietu īpašumā; pēc /pers. G/ nāves /pers. E/ iebilst pret pieteicēja dzīvesvietas deklarāciju viņai
piederošajā īpašumā. Trešā persona /pers. D/, kas pēc /pers. G/ nāves ir mantojusi ½ domājamās daļas no īpašuma, arī
nav devusi piekrišanu pieteicējam deklarēt savu dzīvesvietu īpašumā.
[3.4] Normatīvie akti neregulē civillaulību, tā netiek noteikta kā viens no dzīvesvietas deklarēšanas tiesiskiem pamatiem.
Pieteicējs nav iesniedzis rakstisku īres līgumu, pieņemot lēmumu, nebija informācijas, ka starp pieteicēju un trešajām
personām būtu uzsākta tiesvedība un pastāvētu civiltiesisks strīds par tiesībām lietot īpašumu.
[3.5] Atbilstoši Dzīvesvietas deklarēšanas likuma 12.panta sestajai daļai lēmums ir izpildīts, tāpēc pieteicēja prasījums
atcelt lēmumu nav izpildāms. Prasījumam atjaunot ziņas par pieteicēja deklarēto dzīvesvietu īpašumā nav tiesiska pamata –
pašvaldības rīcībā nav dokumentu, kas apliecina pieteicēja tiesisko pamatu deklarēt ziņas par savu dzīvesvietu īpašumā pēc
/pers. G/ nāves.
[3.6] Pieteikums daļā par mantiskā zaudējuma un nemantiskā kaitējuma atlīdzināšanu ir atstājams bez izskatīšanas.
[4] Trešās personas bez patstāvīgiem prasījumiem /pers. D/ un /pers. E/ tiesai sniegtajā rakstveida paskaidrojumā
pieteikumu uzskata par noraidāmu, norādot, ka īpašums uz īpašuma tiesību pamata pieder katrai ½ domājamās daļas.
Īpašumam nav reģistrēti apgrūtinājumi vai lietošanas ierobežojumi. Pieteicējs, uzskatot, ka īpašums faktiski pieder viņam, ir
aizņēmis visu īpašumu, ir to aizslēdzis, neļauj īpašniecēm to lietot un atsakās labprātīgi to atbrīvot. Piekrišanā nav norādīts,
ka tā ir saistoša /pers. G/ mantiniekiem. /pers. G/ nav noslēgusi laulību ar pieteicēju, nav atstājusi testamentu ar novēlējumu
pieteicējam. Līdz ar personas nāvi pieteicējs nevar izmantot /pers. G/ piešķirtās tiesības.
[ 5] Ar Administratīvās rajona tiesas 2020.gada 28.maija spriedumu pieteikums daļēji apmierināts: 1) atzīts par
prettiesisku Saldus novada domes Administratīvo aktu strīdu izskatīšanas komisijas 2019.gada 20.novembra lēmums
„/pers. C/ iesnieguma izskatīšana par dzīvesvietas deklarācijas anulēšanas atcelšanu” (protokols Nr.4, 1.§) un Saldus
novada domei uzlikts par pienākumu trīs darba dienu laikā pēc sprieduma spēkā stāšanās atjaunot ziņas par /pers. C/
deklarēto dzīvesvietu /adrese/; 2) atstāts bez izskatīšanas pieteikums daļā par mantisko zaudējumu un nemantiskā kaitējuma
atlīdzināšanu. Spriedums motivēts šādi.
[5.1] No Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes datu bāzes „Personas datu pārlūks” tiesa konstatēja, ka pieteicējam
jau ir anulētas ziņas par deklarēto dzīvesvietu īpašumā. Ziņu anulēšanas datums sakrīt ar sākotnējā lēmuma pieņemšanas
datumu. Līdz ar to lēmums uzskatāms par izpildītu un ir zaudējis spēku.
Ievērojot Administratīvā procesa likuma 184.panta otrajā daļā un 82.panta pirmajā daļā noteikto, pamatprasījums ir
precizējams kā prasījums par lēmuma atzīšanu par prettiesisku, un šādos apstākļos tiesa var lemt par pārsūdzētā lēmuma
tiesiskumu, pamatprasījuma apmierināšanas gadījumā vienlaikus saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 253.panta otro
daļu uzliekot pienākumu novērst pārsūdzētā lēmuma izpildes sekas (sk. Senāta 2011.gada 16.marta spriedumu lietā
Nr.SKA-34/2011).
[5.2] Lai anulētu ziņas par pieteicēja deklarēto dzīvesvietu, ir jākonstatē kādu no Dzīvesvietas deklarēšanas likuma
12.panta pirmajā daļā minētajiem apstākļiem: 1) dzīvesvietas deklarētājs vai viņa likumiskais pārstāvis, vai dzīvesvietas
deklarētāja vai viņa likumiskā pārstāvja pilnvarota persona, deklarējot dzīvesvietu, sniegusi nepatiesas ziņas; 2) attiecīgajai
personai nav tiesiska pamata dzīvot deklarētajā dzīvesvietā.
[5.3] Tiesa konstatēja, ka saskaņā ar zemesgrāmatu apliecību īpašums pieder trešajām personām, katrai ½ domājamā
daļa.
2019.gada 4.septembrī trešās personas iesniedza Mājokļu komisijai iesniegumu ar lūgumu, pamatojoties uz
Dzīvesvietas deklarācijas likuma 12.panta pirmo daļu, anulēt ziņas par pieteicēja deklarēto dzīvesvietu īpašumā, jo
pieteicējam nav tiesiska pamata dzīvot deklarētajā dzīvesvietā.
2019.gada 5.septembrī pašvaldība uz pieteicēja deklarēto adresi īpašumā nosūtījusi pieteicējam vēstuli ar lūgumu
iesniegt dokumentus, kas pamato pieteicēja tiesisko pamatu dzīvot deklarētajā dzīvesvietā, vai deklarēt faktisko dzīvesvietu.
Pieteicējs arī brīdināts par atbildību saskaņā ar Latvijas Administratīvo pārkāpuma kodeksa 186.panta otro daļu.
2019.gada 18.septembra iesniegumā pieteicējs norādījis, ka pamats dzīvesvietas deklarēšanai īpašumā ir piekrišana;
deklarēšanās ir līdzvērtīga īres līgumam, jo pieteicējs ir maksājis par īpašuma izmantošanu, bez līdzvērtīgas dzīvojamās
platības ierādīšanas no dzīvesvietas īpašumā labprātīgi prom neies.
2009.gada 10.augustā izdotajā piekrišanā deklarēt un izmantot dzīvojamās telpas norādīts: „Es, /pers. G/ (..),
dzīvojoša /adrese /, piekrītu, ka mans civilvīrs /pers. C/ deklarē savu dzīvesvietu, kā arī bez termiņa izmanto dzīvošanai
manu īpašumu /adrese/.”
Tiesu informatīvajā sistēmā nav konstatējams, ka trešās personas būtu vērsušās tiesā civilprocesuālā kārtībā ar
prasības pieteikumu par pieteicēja tiesībām dzīvot īpašumā.
[5.4] Atbilstoši Dzīvesvietas deklarēšanas likuma 1.pantam likuma mērķis ir panākt, lai ikviena persona būtu
sasniedzama tiesiskajās attiecībās ar valsti un pašvaldību.
Šā likuma 3.panta pirmā daļa noteic, ka dzīvesvieta ir jebkura personas brīvi izraudzīta ar nekustamo īpašumu saistīta
vieta (ar adresi), kurā persona labprātīgi apmetusies ar tieši vai klusējot izteiktu nodomu tur dzīvot, kurā dzīvot tai ir tiesisks
pamats un kuru šī persona atzīst par vietu, kur tā sasniedzama tiesiskajās attiecībās ar valsti un pašvaldību.
Dzīvesvietas deklarēšanas jēga atbilstoši minētā likuma 3.panta pirmajai daļai ir nodrošināt, lai valstij būtu zināma
adrese, kurā persona ir sasniedzama tiesiskajās attiecībās ar valsti un pašvaldību. Līdz ar to reģistrētajām ziņām par
personas dzīvesvietu maksimāli jāatbilst reālajai situācijai (sk. Senāta rīcības sēdes 2011.gada 9.jūnija lēmuma lietā
Nr.SKA-512/2011 7.punktu).
To gadījumu uzskatījumu, kādos iestādei ir pienākums anulēt ziņas par personas deklarēto dzīvesvietu, izsmeļoši
sniedz Dzīvesvietas deklarēšanas likuma 12.panta pirmā daļa.
[5.5] Senāts atzinis, ka, piemērojot Dzīvesvietas deklarēšanas likuma 12.panta pirmās daļas 2.punktu, iestādei un
administratīvajai tiesai ir pienākums pārliecināties, kas veido personas tiesisko pamatu dzīvot deklarētajā dzīvesvietā un vai
personas tiesiskais pamats dzīvot deklarētajā dzīvesvietā ir zudis (sk. Senāta 2013.gada 28.novembra sprieduma lietā
Nr.SKA-532/2013 10.punktu ). Vērtējot, vai ir pamats deklarētās dzīvesvietas anulēšanai, ir nozīme arī tam, vai persona
faktiski lieto telpu deklarētajā dzīvesvietā un ir tajā sasniedzama (sk. Senāta 2012.gada 17.decembra rīcības sēdes
lēmuma lietā Nr.SKA-248/2012 6.punktu).
Administratīvo tiesu praksē ir konsekventi atzīts, ka gadījumā, ja persona deklarētajā dzīvesvietā faktiski dzīvo, taču
pastāv šaubas par personas tiesisko pamatu tur dzīvot (deklarētās personas un dzīvojamās telpas īpašnieka starpā ir
civiltiesisks strīds), prezumējams, ka personai ir tiesisks pamats dzīvot deklarētajā dzīvesvietā. Deklarētās dzīvesvietas ziņu
anulēšana veicama pēc civiltiesiskā strīda galīgas atrisināšanas Civilprocesa likumā noteiktajā kārtībā. Civiltiesiskais strīds
uzskatāms par atrisinātu ar pušu savstarpēju vienošanos vai vispārējās jurisdikcijas tiesas sprieduma spēkā stāšanos (sk.
Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamenta prakses apkopojumu lietās par dzīvesvietas deklarēšanu 2004.-
2015.). Deklarētās dzīvesvietas ziņas anulējamas vienīgi tad, kad Civilprocesa likumā noteiktajā kārtībā ir atzīts, ka
personai nav tiesību dzīvot nekustamajā īpašumā (sk. Senāta 2012.gada 27.septembra sprieduma lietā Nr.SKA-
391/2012 13.punktu).
Pieteicējs tiesības apmesties uz dzīvi īpašumā ieguvis, pamatojoties uz /pers. G/ izdoto piekrišanu; lietā nav strīda, ka
uz lēmuma pieņemšanas brīdi pieteicējs īpašumā faktiski dzīvoja un attiecībās ar valsti tajā bija sasniedzams; lietā nav
pierādījumi par to, ka trešo personu un pieteicēja starpā pastāvošais civiltiesiskais strīds par pieteicēja tiesībām dzīvot
īpašumā būtu atrisināts ar pušu savstarpēju vienošanos vai vispārējās jurisdikcijas tiesas sprieduma spēkā stāšanos.
Ievērojot minēto, tiesa atzina, ka pašvaldībai nebija pamata anulēt ziņas par pieteicēja deklarēto dzīvesvietu. Līdz ar to
tiesa lēmumu atzina pat prettiesisku.
[5.6] Ievērojot Administratīvā procesa likuma 253.panta otrajā daļā noteikto, pašvaldībai uzliekams par pienākumu
novērst lēmuma izpildes sekas, atjaunojot ziņas par pieteicēja deklarēto dzīvesvietu.
[5.7] Papildus tam tiesa norādīja, ka atbilstoši Dzīvesvietas deklarēšanas likuma 2.panta otrajai daļai dzīvesvietas
deklarēšanas fakts pats par sevi nerada civiltiesiskas saistības.
Līdz ar to dzīvesvietas deklarēšana vai nedeklarēšana (ziņu par deklarēto dzīvesvietu anulēšana) nekādi neietekmē
nekustamā īpašuma lietošanas tiesības, proti, minētās darbības nedz rada, nedz arī izbeidz tās (sal. sk. Senāta 2008.gada
14.februāra sprieduma lietā Nr.SKA-31/2008 12.punktu ). Tas nozīmē, ka ziņu par personas deklarēto dzīvesvietu
anulēšanas fakts neizbeidz tiesisko pamatu konkrētu īpašumu lietot. Tādējādi, ja trešās personas uzskata, ka pieteicējam nav
tiesības lietot īpašumu, strīds risināms Civilprocesa likumā noteiktajā kārtībā.
Atšķirīga situācija būtu gadījumā, ja persona nekustamajā īpašumā nedzīvotu un starp personu un nekustamā īpašuma
īpašnieku nebūtu strīda par tiesībām dzīvot nekustamajā īpašumā, bet personai nekustamajā īpašumā būtu deklarēta
dzīvesvieta (šāda situācija var izveidoties, ja personai sākotnēji ir bijis tiesisks pamats dzīvot nekustamajā īpašumā un
persona uz šo tiesību pamata ir dzīvesvietu deklarējusi, taču pēc tam labprātīgi vai uz vienošanās pamata atteikusies no
savām tiesībām un atstājusi nekustamo īpašumu, bet nav izpildījusi Dzīvesvietas deklarēšanas likumā noteikto pienākumu
deklarēt jauno dzīvesvietu). Norādītajā situācijā starp deklarēto personu un nekustamā īpašuma īpašnieku nebūtu
konstatējams civiltiesisks strīds, kuru risināt Civilprocesuālā kārtībā, un tādējādi personas vienīgā atlikusī saistība ar
nekustamo īpašumu būtu administratīvi tiesiskais dzīvesvietas deklarēšanas fakts.
Tieši uz šādu gadījumu ir attiecināms Dzīvesvietas deklarēšanas likuma 12.panta pirmās daļas 2.punkts, un nekustamā
īpašuma īpašniekam saskaņā ar Dzīvesvietas deklarēšanas likuma 11.panta trešo daļu šādā situācijā būtu tiesības lūgt anulēt
ziņas par deklarēto dzīvesvietu.
Tādējādi trešās personas Mājokļu komisijā par ziņu par pieteicēja deklarēto dzīvesvietu īpašumā anulēšanu varēs
vērsties tikai tad, ja tām par labu civilprocesuālā kārtībā tiks atrisināts strīds par pieteicēja tiesībām dzīvot īpašumā.
[5.8] Tiesa konstatēja, ka pieteicējs apstrīdēšanas iesniegumā domei nav lūdzis atlīdzināt viņam ne nemantisko
kaitējumu, ne mantiskos zaudējumus, līdz ar to pieteikums daļā par mantisko zaudējumu un nemantiskā kaitējuma
atlīdzināšanu atstājams bez izskatīšanas.
[5.9] Pieteicējs par pieteikuma iesniegšanu tiesā samaksājis valsts nodevu 30 euro, līdz ar to atbildētājai pēc sprieduma
stāšanās spēkā un pieteicēja iesnieguma saņemšanas ir pienākums to pieteicējam atlīdzināt.
[6] Par Administratīvās rajona tiesas spriedumu pieteikuma apmierinātajā daļā atbildētāja iesniedza apelācijas sūdzību,
pamatojot to ar turpmāk norādītiem argumentiem.
[6.1] Iestāde konstatēja, ka lēmuma pieņemšanas brīdī pieteicējam nebija tiesiska pamata dzīvot deklarētajā
dzīvesvietā, jo viņš nebija ieguvis īpašumu mantošanas ceļā, nevarēja uzrādīt īres līgumu, mājas īpašnieces nevēlējās, lai
pieteicējs ir deklarēts īpašumā, pušu starpā nebija civiltiesiska strīda. Līdz pat apelācijas sūdzības sagatavošanas dienai
iestādes rīcībā nebija informācijas, ka būtu ierosināta lieta par pieteicēja tiesībām īpašumā dzīvot.
[6.2] Tiesu praksē ir atzīts, ka, pastāvot šaubām par tiesisko pamatu personai dzīvot deklarētajā adresē, ir
prezumējams, ka personai ir tiesisks pamats dzīvot deklarētajā dzīvesvietā. Iestādei, pieņemot lēmumu, neradās šaubas, ka
pieteicējam tiesības deklarēt dzīvesvietu īpašumā ir zudušas līdz ar /pers. G/ nāvi.
Jāņem vērā tiesu prakses atziņas – administratīvajās lietās Nr.A420229619 un Nr.A420269816 atzītais, jo tiesa līdzīgos
apstākļos ņēma vērā, ka lēmuma pieņemšanas brīdī nepastāvēja civiltiesisks strīds.
[6.3] Atbilstoši Dzīvesvietas deklarēšanas likuma 3.panta pirmajai daļai un tiesu praksei faktiska telpu izmantošana bez
tiesiska pamata nerada tiesības personai deklarēt dzīvesvietu.
Nevar piekrist tiesas apgalvojumam, ka anulēt ziņas par personas dzīvesvietu var tikai pēc vienošanās noslēgšanas vai
vispārējās jurisdikcijas tiesas sprieduma spēkā stāšanās, jo lietā nav konstatēts, ka pieteicēja un trešo personu starpā ir
civiltiesisks strīds.
[6.4] Tiesa kļūdaini norādījusi, ka pieteicēja samaksātā valsts nodeva ir jāatlīdzina domei. Latvijas Republika ir
deleģējusi Saldus novada pašvaldību nodrošināt dzīvesvietas deklarēšanas funkciju. Senāts 2013.gada 11.septembra
spriedumā lietā Nr.SKA-0273/13 atzina, ka šādā situācijā zaudējumu atlīdzība ir piekritīga Latvijas Republikai.
[7] Apgabaltiesa atbilstoši Administratīvā procesa likuma 304.panta pirmajai daļai izskatīja lietu rakstveida procesā.
Motīvu daļa
[8] Pārbaudījusi lietas materiālus un izvērtējusi lietā esošos pierādījumus to kopsakarā, Administratīvā apgabaltiesa
atzīst, ka apelācijas sūdzība nav pamatota un pieteikums attiecīgajā daļā ir apmierināms.
[9] Apgabaltiesa atzīst, ka pirmās instances tiesa ir pareizi konstatējusi lietas faktiskos un tiesiskos apstākļus,
identificējusi un piemērojusi tiesību normas, kā rezultātā ir taisījusi pareizu spriedumu. Līdz ar to, pamatojoties uz
Administratīvā procesa likuma 307.panta ceturto daļu, apgabaltiesa pievienojas zemākās instances tiesas sprieduma
motivācijai (sk. šā sprieduma 5.1.-5.7., 5.9.punktu) un to neatkārto.
[10] Attiecībā uz apelācijas sūdzības argumentu, ka tiesai izskatāmajā lietā ir jāvadās pēc lietās Nr.A420229619 un
Nr.A420269816 paustajām atziņām, apgabaltiesa norāda, ka minētajās lietās pieņemtie pirmās instances tiesas spriedumi nav
pārsūdzēti, savukārt pirmās instances tiesas spriedumi neveido judikatūru.
Izskatāmajā lietā pirmās instances tiesas spriedums atbilst stabilai judikatūrai attiecīgajā jautājumā.
Saskaņā ar Dzīvesvietas deklarēšanas likuma 12.panta pirmās daļas 2.punktu ziņas par deklarēto dzīvesvietu iestāde
anulē, ja attiecīgajai personai nav tiesiska pamata dzīvot deklarētajā dzīvesvietā. Uz šā tiesiskā pamata iestāde ir pieņēmusi
pārsūdzēto lēmumu izskatāmajā lietā, un tiesa to atzinusi par pamatotu.
Senāts ir uzsvēris, ka Dzīvesvietas deklarēšanas likuma piemērošanā būtiski paturēt prātā tā 1.pantā ietverto mērķi –
panākt, lai ikviena persona būtu sasniedzama tiesiskajās attiecībās ar valsti un pašvaldību. Likuma mērķis nav risināt
civiltiesiska rakstura strīdus starp personām par to tiesībām dzīvot konkrētā dzīvesvietā. Tieši, ņemot vērā likuma mērķi,
Senāts ir atzinis, ka reģistrētajām ziņām par personas dzīvesvietu maksimāli jāatbilst reālajai situācijai, tādējādi, ja
nekustamajā īpašumā reāli dzīvojošas (tajā sasniedzamas) personas tiesību tajā dzīvot neesība nav konstatēta ar tiesas
spriedumu, un persona uz tiesas sprieduma pamata nav izlikta no šā nekustamā īpašuma, nav saskatāms pamats neatzīt
personas tiesības deklarēt dzīvesvietu šajā adresē (Senāta 2008.gada 14.februāra sprieduma lietā Nr.SKA-31/2008
(A42241205) 12.punkts, 2012.gada 27.septembra sprieduma lietā Nr.SKA-391/2012 (A42829409) 16.punkts).
Iepriekš teiktais nozīmē, ka Dzīvesvietas deklarēšanas likums nav atbilstošais tiesību aizsardzības mehānisms, kādā ir
risināmi strīdi par to, vai personai ir tiesisks pamats dzīvot attiecīgajā dzīvesvietā. Šādi strīdi ir risināmi civilprocesuālā
kārtībā. Tikai tad, kad ar tiesas spriedumu civillietā ir izlemts, ka personai nav tiesību dzīvot attiecīgajā dzīvesvietā, ir
izdarāms secinājums par tiesiska pamata neesību Dzīvesvietas deklarēšanas likuma 12.panta pirmās daļas 2.punkta izpratnē
(Senāta 2020.gada 30.jūnija sprieduma lietā Nr.SKA-444/2020 ( A420348715) 7.punkts).
No iepriekš minētajiem gadījumiem, kad ir strīds par tiesisko pamatu, uz kura persona uzturas attiecīgajā dzīvesvietā, ir
nošķirami gadījumi, kad, piemēram, sveša persona deklarē savu dzīvesvietu svešā adresē, attiecīgā īpašuma īpašniekam
neko nezinot. Pēdējā gadījumā Dzīvesvietas deklarēšanas likuma 12.panta pirmās daļas 2.punkta piemērošana ir iespējama
arī bez īpašas civiltiesiskas tiesvedības. Tomēr gadījumos, kad persona dzīvesvietā reāli dzīvo, tūlītēja administratīvā
procesa piemērošana ir pārsteidzīga (turpat, 8.punkts).
Iestāde atsaucas uz Dzīvesvietas deklarēšanas likuma 3.panta otro daļu, saskaņā ar kuru personai ir tiesisks pamats
apmesties uz dzīvi noteiktā nekustamā īpašumā, ja tai pieder šis nekustamais īpašums, attiecībā uz to ir noslēgts īres vai
nomas līgums vai šā īpašuma lietošanas tiesības tā ieguvusi uz laulības, radniecības, svainības vai cita likumiska vai
līgumiska pamata. Nekonstatējot nevienu no minētajiem pamatiem, iestāde atzina, ka ziņas par pieteicēja deklarēto
dzīvesvietu ir anulējamas. Tomēr apgabaltiesa šajā sakarā vērš uzmanību uz judikatūrā jau atzīto, ka īres tiesisko attiecību
pastāvēšanu nenosaka vien rakstveidā noslēgts īres līgums, bet gan šo attiecību elementu (sastāvdaļu) faktiska esība
(Senāta 2009.gada 15.oktobra sprieduma lietā Nr.SKA-340/2009 9.punkts, 2013.gada 28.februāra sprieduma lietā
Nr.SKA-169/2013 8.punkts). Atbilstoši Civillikuma 2112.pantam īre ir līgums, ar ko viena puse piešķir vai apsola otrai par
zināmu īres maksu kādas lietas lietošanu. Lai gan atbilstoši likuma „Par dzīvojamo telpu īri” īres līguma rakstveida forma ir
šāda līguma būtiska sastāvdaļa, Senāta Civillietu departaments, interpretējot likuma „Par dzīvojamo telpu īri” 5.pantu un
Civillikuma 1488.pantu, savā praksē ir atzinis, ka apstāklis, ka īres līgums nav bijis noslēgts atbilstoši likuma prasībām
rakstveidā un pastāv īres tiesiskās attiecības, nav šķērslis, lai atzītu, ka bijusi vienošanās, jo darījumam, ko izpildījušas abas
puses, ir tādas pašas sekas, kādas tam būtu, ja tas būtu uzrakstīts (Senāta 2007.gada 25.aprīļa spriedums lietā Nr.SKC-
311).
[11] Ievērojot minēto, iestādei bija jāvērtē pieteicējam par labu apstāklis, ka lēmuma pieņemšanas brīdī tiesvedībā
nebija civillietas par pieteicēja tiesībām dzīvot dzīvoklī, proti, nebija tiesas sprieduma, ar kuru konstatēts, ka pieteicējam
nav tiesību dzīvoklī dzīvot. Līdz ar to nebija iestājušies Dzīvesvietas deklarēšanas likuma 12.panta pirmās daļas 2.punktā
noteiktie tiesiskie apstākļi, ka pieteicējs ir sniedzis nepatiesas ziņas, lai varētu iestāties normā paredzētās tiesiskās sekas –
anulēt ziņas par deklarēto dzīvesvietu.
Šobrīd, pārbaudot Tiesu informācijas sistēmā esošās ziņas, konstatējams, ka 2020.gada 16.septembrī ir ierosināta
civillieta Nr.C69359320 trešo personu prasībā par pieteicēja izlikšanu bez citas dzīvojamās platības piešķiršanas. Minētā
tiesvedība nav noslēgusies, proti, līdz pat šim brīdim nav tiesas sprieduma, ar kuru konstatēts, ka pieteicējam nav tiesību
dzīvoklī dzīvot. Līdz ar to joprojām nav konstatējami Dzīvesvietas deklarēšanas likuma 12.panta pirmās daļas 2.punktā
noteiktie tiesiskie apstākļi.
Trešās personas ziņu par pieteicēja deklarēto dzīvesvietu nekustamajā īpašumā anulēšanu varēs lūgt tikai tad, ja
trešajām personām par labu civilprocesuālā kārtībā tiks atrisināts strīds par pieteicēja tiesībām dzīvot nekustamajā īpašumā.
[12] Nepamatots ir atbildētājas iebildums, ka pirmās instances tiesa nepareizi uzlikusi domei kā Latvijas Republikas
pusē pieaicinātajai iestādei atlīdzināt pieteicējam viņa samaksāto valsts nodevu.
Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 126.panta pirmo daļu, ja pieteikumu pilnībā vai daļā apmierina, tiesa
piespriež no atbildētāja par labu pieteicējam viņa samaksāto valsts nodevu.
Ziņu par deklarēto dzīvesvietu reģistrācija ir valsts funkcija, ko vienlaikus ar valsti pilda arī pašvaldība, pašvaldības
iestāde atrodas tiešās pārvaldes iestādes funkcionālā padotībā. Tas nozīmē, ka arī administratīvajā procesā lietās par
administratīvajiem aktiem un faktisko rīcību šīs funkcijas ietvaros atbildētājs ir valsts, kuras pusē pieaicina iestādi, no kuras
pieteicējs prasa attiecīgu rīcību, vai citu institūciju, ja tas noteikts normatīvajā aktā (Administratīvā procesa likuma
34.pants) (Senāta 2013.gada 11.septembra sprieduma lietā Nr.SKA-273/13 (A420617210) 19.-21.punkts).
Ministru kabineta 2013.gada 12.februāra noteikumu Nr.85 „Kārtība, kādā administratīvajā lietā iemaksā, atmaksā un
atlīdzina valsts nodevu un iemaksā un atmaksā drošības naudu” 13.punkts noteic, ka valsts nodevu atlīdzina mēneša laikā
pēc tiesas vai tiesneša nolēmuma stāšanās spēkā Administratīvā procesa likuma 126.pantā minētajos gadījumos no tās
iestādes budžeta līdzekļiem, kura attiecīgajā administratīvajā lietā bijusi pieaicināta atbildētāja pusē.
Līdz ar to tieši Saldus novada dome ir tā iestāde, kurai būs jānodrošina valsts nodevas atlīdzināšana šajā lietā.
[13] Ievērojot minēto, kā arī pievienojoties pirmās instances tiesas secinātajam, Administratīvā apgabaltiesa pieteikumu
daļā atzīst par pamatotu.
Rezolutīvā daļa
Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 126.panta pirmo daļu, 307., 309.pantu un 329.panta pirmo daļu,
Administratīvā apgabaltiesa
nosprieda
apmierināt /pers. C/ pieteikumu.
Atzīt par prettiesisku Saldus novada domes Administratīvo aktu strīdu izskatīšanas komisijas 2019.gada 20.novembra
lēmumu „/pers. C/ iesnieguma izskatīšana par dzīvesvietas deklarācijas anulēšanas atcelšanu” (protokols Nr.4, 1.§) un uzlikt
par pienākumu Saldus novada domei trīs darba dienu laikā pēc sprieduma spēkā stāšanās atjaunot ziņas par /pers. C/
deklarēto dzīvesvietu /adrese/.
Piespriest no Saldus novada domes par labu /pers. C/ (personas kods /personas kods/) viņa samaksāto valsts nodevu
30 euro.
Spriedumu var pārsūdzēt Senāta Administratīvo lietu departamentā viena mēneša laikā no sprieduma sastādīšanas
dienas, kasācijas sūdzību iesniedzot Administratīvajā apgabaltiesā.
Tiesnese referente (paraksts) A.Šteinberga
Tiesneši M.Birzgalis
(paraksts) M.Osmane
Dokuments parakstīts ar drošu elektronisko parakstu un satur laika zīmogu.