Legislator Case Law & Legislation
C33248214 / CA-0381-15 AI generated

Appeal court dismissed termination claim where employer failed to offer comparable work after maternity leave return.

Case Number C33248214 / CA-0381-15
Court / Authority
Jurisdiction Latvia (LV)
Decision Date
Outcome Dismissed

Legislator summary

AI generated

The appeal court dismissed the plaintiff's claim for termination of employment, upholding the first-instance judgment. The plaintiff argued that terminating the employee after the liquidation of their agency violated the law requiring an offer of similar work, while the employer contended no comparable position existed. The court ruled that the employer must evaluate the possibility of re-employment based on available vacancies at the time of the employee's return from maternity leave.

Legislator headnote

AI generated

Darba likuma 101. panta 9. punkts; 104. pants; 110. panta 4. daļa; 125. pants: When a job is eliminated due to liquidation, the employer must offer similar work to an employee returning from maternity leave, not merely terminate the contract.

Keywords

AI generated
maternity leave return job liquidation similar work offer employment termination labor law protection comparable position employer obligation

Cited Legislation

AI generated
Civil Procedure Law 42(2)
Labor Law 101(9)
Labor Law 104
Labor Law 110(4)
Labor Law 125
AI generated

Need to analyze how this precedent applies to your matter?

Cross-reference this judgment against statutes, commentaries, and subsequent citing case law inside Legislator AI.

Open in Legislator →

Full text

Lietas Nr. C33248214

Lietas arhīva Nr. CA-0381-15/28

SPRIEDUMS

Latvijas Republikas vārdā

Rīgā 2015.gada 11.februārī

Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģija

šādā sastāvā: tiesas sēdes priekšsēdētājs tiesnesis Gvido Ungurs,

tiesneses Gunta Freimane un Lelde Grauda,

ar tiesas sēdes sekretāri Ullu Ābolu,

piedaloties prasītājas Ķekavas novada pašvaldības pārstāvim advokātam Imantam Muižniekam,

atbildētājam /pers. B/ un viņa pārstāvei /pers. C/,

atklātā tiesas sēdē izskatīja civillietu/pers.A/ prasībā pret /pers. B/ par darba tiesisko attiecību izbeigšanu

sakarā ar/pers.A/apelācijas sūdzību par Rīgas rajona tiesas 2014.gada 25.jūlija spriedumu.

Aprakstošā daļa

/pers.A/ cēlusi Rīgas rajona tiesā prasību pret /pers. B/ par darba tiesisko attiecību izbeigšanu,

vēlāk to precizējot un, pamatojoties uz Darba likuma 101.panta pirmās daļas 9.punktu, 104.pantu,

110.panta ceturto daļu, 125.pantu, lūdzot tiesu 2015.gada 8.augustā izbeigt /pers.A/ kultūras aģentūras

un /pers. B/ 2010.gada 19.aprīlī noslēgto darba līgumu Nr.10.

Prasības pieteikumā norādīts, ka 2010.gada 19.aprīlī puses noslēgušas darba līgumu Nr.10, ar kuru

atbildētājs pieņemts darbā par direktora asistentu – biroja administratoru. Vēlāk darba līgumā veikti

grozījumi un ar 2012.gada 2.janvāra vienošanos pie darba līguma atbildētājs sācis pildīt saimniecības

vadītāja amata pienākumus.

Ar Ķekavas novada domes 2013.gada 27.septembra lēmumu Nr.28 „Par Ķekavas novada

pašvaldības kultūras aģentūras likvidāciju, Kultūras centru un Tūrisma koordinācijas centra izveidi”

nolemts līdz 2013.gada 31.decembrim likvidēt /pers.A/ un sadalīt visas tās struktūrvienības un deleģēt

atsevišķu pārvaldes uzdevumu un funkciju izpildi Ķekavas pašvaldībai, Baložu pilsētas kultūras centram,

Ķekavas pagasta kultūras centram, Daugmales pagasta kultūras centram, Jaunatnes iniciatīvu centram un

Tūrisma koordinācijas centram. Tāpat šajā lēmumā aģentūras likvidācijas komisijai tika dots uzdevums

līdz 2013.gada 20.novembrim izvērtēt Ķekavas novada pašvaldības kultūras aģentūras amata vietu

nepieciešamību un, izvērtējot to nepieciešamību pašvaldībā, ar tās priekšsēdētājas 2013.gada 8.novembra

rīkojumu ticis nolemts no 2013.gada 30.decembra likvidēt septiņas amata vietas, tai skaitā atbildētāja

amata vietu.

Tā kā /pers.A/ tiek likvidēta un tās amata vieta – saimniecības pārzinis, netiek saglabāta, bet

aģentūrā neesot līdzīgu amatu, kā rezultātā nav arī pamata salīdzināt darbinieku izglītību, kvalifikāciju un

darba rezultātus, prasītājai, prasītājai neesot iespējams piedāvāt citu darbu atbildētājam un darba tiesiskās

attiecības esot izbeidzamas.

Prasības pieteikumā norādīts, ka 2013.gada 26.novembrī prasītāja /pers.A/ darbinieku

arodbiedrībai nosūtījusi iesniegumu „Par piekrišanas sniegšanu darba tiesisko attiecību izbeigšanai ar

arodbiedrības biedru”, taču 2013.gada 10.decembrī saņemta arodbiedrības atbilde, ka tā nepiekrīt darba

tiesisko attiecību izbeigšanai ar atbildētāju. Ievērojot, ka prasītājai neesot iespējams atbildētāju nodarbināt

citā amatā, tā izmantojot savas Darba likuma 110.panta ceturtajā daļā noteiktās tiesības celt prasību tiesā

par darba līguma izbeigšanu ar atbildētāju.

Ar Rīgas rajona tiesas 2014.gada 25.jūlija spriedumu /pers.A/prasība pret /pers. B/ par darba

tiesisko attiecību izbeigšanu noraidīta.

Pirmās instances tiesa konstatējusi, ka puses 2010.gada 19.aprīlī noslēguši darba līgumu Nr.10,

2011.gada 1.jūnijā un 2012.gada 2.janvārī vienojoties par tā grozījumiem.

Tāpat pirmās instances tiesa konstatējusi, ka notikusi /pers.A/ reorganizācija, likvidējot/pers.A/un

par tās saistību un tiesību pārņēmējiem nosakot Ķekavas novada pašvaldību, Baložu pilsētas kultūras

centru, Ķekavas pagasta kultūras centru, Daugmales pagasta kultūras centru, Tūrisma koordinācijas

centru un Jaunatnes iniciatīvu centru.

Tiesa arī konstatējusi, ka 2013.gada 8.novembrī izdevusi rīkojumu, ar kuru nolemts no 2013.gada

30.decembra likvidēt septiņas amata vietas, tai skaitā amata vietu, kuru ieņēma atbildētājs.

Tā kā arodbiedrība darba tiesisko attiecību izbeigšanai nav piekritusi, pirmās instances tiesa

secinājusi, ka darba devēja uzteikums ir ietverts prasības pieteikumā un tas pamatots ar Darba likuma

101.panta pirmās daļas 9.punktu (darbinieku skaita samazināšana).

Tajā paša laikā pirmās instances tiesa secinājusi, ka prasītājai ir bijušas vakantas amata vietas un

tā nav piedāvājusi tās atbildētājam. Līdz ar to tiesa atzinusi, ka prasītāja nav izpildījusi Darba likuma

101.panta ceturtās daļas prasības.

Tāpat pirmās instances tiesa ņēmusi vērā, ka ar prasītājas 2014.gada 5.februāra rīkojumu

atbildētājam līdz 2015.gada 8.augustam piešķirts bērna kopšanas atvaļinājums, bet Darba likuma

109.panta trešā daļa paredz, ka darba devējam nav tiesību uzteikt darba līgumu darbinieka pārejošas

darbnespējas laikā, kā arī laikā, kad darbinieks ir atvaļinājumā vai neveic darbu citu attaisnojošu iemeslu

dēļ.

Ievērojot minēto, pirmās instances tiesa uzskatījusi, ka prasītājai Darba likuma 101.panta ceturtās

daļas prasības ir jāizpilda pēc atbildētāja atgriešanās no bērna kopšanas atvaļinājuma, ņemot vērā tā brīža

vakantās amata vietas, līdz ar to prasību atzinusi par nepamatotu.

Apelācijas sūdzību par pirmās instances tiesas spriedumu iesniegusi prasītāja /pers.A/, pārsūdzot

to pilnā apjomā un lūdzot prasību apmierināt.

Apelācijas sūdzībā norādīts, ka uz 2013.gada 26.novembri prasītājai bijušas 5 vakances, taču,

izvērtējot atbildētāja sniegto informāciju par izglītību un viņa personas lietā esošo dokumentus, ticis

secināts, ka atbildētāja profesionālajām spējām un kvalifikācijai atbilstošu vakantu amata vietu neesot.

Līdz ar to prasītāja nepiekrīt pirmās instances tiesas secinājumam, ka tā nav izpildījusi Darba likuma

101.panta ceturtās daļas prasības.

Prasītāja norāda, ka, lai gan rīkojums par atbildētāja amata likvidāciju tika izdots 2013.gada

8.novembrī, prasītāja esot ievērojusi darbinieka tiesības saglabāt darbu un 2013.gada 11.decembra

vadības sēdē atkārtoti aicinājusi atbildētāju iesniegt izglītību apliecinošus dokumentus, ko atbildētājs

neesot darījis.

Prasītājas rīcībā esot vairākas atbildētāja izsniegtās apliecības par profesionālās pilnveides

izglītības apguvi, taču tās neapliecinot atbildētāja atbilstību amata aprakstā izvirzītajām prasībām, līdz ar

to faktiski atbildētājs pats esot liedzis prasītājai pilnvērtīgi izvērtēt viņa kvalifikāciju, lai nepieciešamības

gadījumā varētu piedāvāt atbilstošu vakanci. Prasītāja arī norāda, ka pirmās instances tiesa neesot

izlēmusi tās lūgumu par pienākuma uzlikšanu atbildētājam iesniegt izglītību apliecinošus dokumentus.

Tāpat prasītāja uzskata, ka pirmās instances tiesa, norādot, ka prasītājai Darba likuma 101.panta

ceturtās daļas prasības ir jāizpilda pēc atbildētāja atgriešanās no bērna kopšanas atvaļinājuma, neesot

nošķīrusi dažādus terminus, proti, darba uzteikums un darba līguma izbeigšanas laiks, tādējādi

neizvērtējot visus lietas apstākļus.

Paskaidrojumos par apelācijas sūdzību atbildētājs /pers. B/ norāda, ka uzskata apelācijas sūdzību

par noraidāmu pilnībā.

Atbildētājs norāda, ka prasītājas apgalvojumi par atbildētāja nespēju pildīt saimnieka/saimniecības

vadītāja vai cita līdzīga amata pienākumus esot vērtējami kritiski un neapstiprinoties ar rakstveida

pierādījumiem lietā.

Atbildētāja ieskatā, saskaņā ar loģikas apsvērumiem pēc reorganizācijas izveidotajos kultūras

centros esot vajadzīgs saimnieks/saimniecības vadītājs, jo, strādājot /pers.A/, atbildētāja pārziņā bijušas 5

ēkas, kas no 2014.gada 1 .janvāra nonākušas jauno struktūrvienību valdījumā. Atbildētāja ieskatā, šo ēku

apsaimniekošana joprojām esot nepieciešama un prasītājai tā būšot jānodrošina, pieņemot darbā atbilstoši

apmācītus darbiniekus, līdz ar to darba devējam saskaņā ar Darba likuma 101.panta ceturto daļu esot

pienākums piedāvāt šo darbu atbildētājam.

Atbildētājs uzskata, ka prasītāja nav pamatojusi atbildētāja darba vietas likvidāciju un atteikumu

piedāvāt līdzvērtīgu darbu pašvaldībā – jaunizveidotajās struktūrvienībās, līdz ar to, atbildētāja ieskatā,

viņa darba vieta tikusi likvidēta, lai atbrīvotos no darbinieka, no kura savādāk darba devējs nebūtu varējis

atbrīvoties, jo savu darbu atbildētājs vienmēr esot veicis godprātīgi, atbildīgi, ar ieinteresētību un

atbilstoši likuma un darba devēja prasībām.

Atbildētājs arī norāda, ka no 2014.gada 9.februāra līdz 2015.gada 8.augustam, ieskaitot, viņam ir

piešķirts bērna kopšanas atvaļinājums un saskaņā ar Darba likuma 156.panta ceturto daļu darbiniekam,

kurš izmanto bērna kopšanas atvaļinājumu, tiek saglabāts iepriekšējais darbs. Turklāt aizliegumu uzteikt

darba līgumu bērna kopšanas atvaļinājuma laikā nosakot arī Darba likuma 109.panta trešā daļa. Līdz ar

to, atbildētāja ieskatā, spriedums izbeigt darba līgumu ar viņu 2015.gada 8.augustā būtu Darba likuma

109.panta trešajā daļā noteiktā aizlieguma pārkāpums.

Tāpat atbildētājs uzskata, ka prasītāja neesot izpildījusi Darba likuma 125.panta prasības, jo neesot

pierādījusi, ka, plānojot un īstenojot saimnieciska rakstura izmaiņas, ir respektējusi darbinieka tiesības būt

informētam un uzklausītam, kā arī neesot pierādījusi, ka darbinieks pilnvērtīgi varēja īstenot tiesības

turpināt darbu atbilstoši Darba likuma 101.panta ceturtajai daļai un 108.pantam.

Apelācijas instances tiesas sēdē prasītājas /pers.A/pārstāvis advokāts Imants Muižnieks apelācijas

sūdzību un prasību uzturēja uz tajās norādīto motīvu pamata.

Atbildētāja/pers. E/ pārstāve /pers. C/ apelācijas instances tiesas sēdē prasību un apelācijas

sūdzību neatzina.

Motīvu daļa

Civillietu tiesas kolēģija, noklausījusies pušu pārstāvju paskaidrojumus, izvērtējusi apelācijas

sūdzības motīvus, pārbaudījusi un novērtējusi lietai pievienotos rakstveida pierādījumus, uzskata, ka

prasība nav pamatota un ir noraidāma.

Saskaņā ar Civilprocesa likuma 426.panta pirmo daļu un 430.panta trešo daļu apelācijas instances

tiesa izskata lietu pēc būtības sakarā ar apelācijas sūdzību tādā apjomā, kā lūgts šajā sūdzībā, un

nepārbauda pirmās instances tiesas konstatētos faktus, ja tie nav apstrīdēti apelācijas sūdzībā.

Atbilstoši Civilprocesa likuma 432.panta piektajai daļai apelācijas instances tiesas sprieduma

motīvu daļā norāda šā likuma 193.panta piektajā daļā minētos apstākļus, kā arī motivē attieksmi pret

pirmās instances tiesas spriedumu. Ja tiesa, izskatot lietu, atzīst, ka zemākās instances tiesas spriedumā

ietvertais pamatojums ir pareizs un pilnībā pietiekams, tā sprieduma motīvu daļā var norādīt, ka

pievienojas zemākās instances tiesas sprieduma motivācijai. Šādā gadījumā šā likuma 193.panta piektajā

daļā noteiktos apsvērumus sprieduma motīvu daļā var nenorādīt.

Civillietu tiesas kolēģija atzīst, ka pirmās instances tiesas spriedumā ietvertais pamatojums ir

pareizs un pilnībā pietiekams un atbilstoši Civilprocesa likuma 432.panta piektajai daļai Civillietu tiesas

kolēģija pievienojas pirmās instances tiesas spriedumā paustajai motivācijai, līdz ar ko atkārtoti tos pašus

apsvērumus nenorāda.

Civillietu tiesas kolēģija uzskata, ka apelācijas sūdzībā norādītie argumenti neatspēko pirmās

instances tiesas spriedumā izdarītos secinājumus un nedod pamatu apmierināt prasību sekojošu

apsvērumu dēļ.

Darba likuma 110.panta pirmā daļa noteic, ka darba devējam aizliegts uzteikt darba līgumu

darbiniekam – arodbiedrības biedram – bez attiecīgās arodbiedrības iepriekšējas piekrišanas, izņemot

gadījumus, kas noteikti šā likuma 47.panta pirmajā daļā un 101.panta pirmās daļas 4., 8. un 10.punktā.

Savukārt šā panta ceturtā daļa noteic, ja darbinieku arodbiedrība nepiekrīt darba līguma uzteikumam,

viena mēneša laikā no atbildes saņemšanas dienas darba devējs var celt prasību tiesā par darba līguma

izbeigšanu.

Lietā nav strīda, ka atbildētājs /pers. B/ ir /pers.A/darbinieku arodbiedrības biedrs un prasītāja

2013.gada 26.novembrī vēlējusies uzteikt ar viņu noslēgto darba līgumu, pamatojoties uz Darba likuma

101.panta pirmās daļas 9.punktu (darbinieku skaita samazināšana), taču arodbiedrība tam nav piekritusi

(lietas 23.-26.lapa), kā rezultātā prasītāja 2013.gada 20.decembrī ir cēlusi tiesā prasību par darba līguma

izbeigšanu (lietas 27.lapa).

Līdz ar to, ievērojot, Darba likuma 110.panta pirmajā daļā noteikto aizliegumu uzteikt darba

līgumu darbiniekam – arodbiedrības biedram, secināms, ka /pers.A/un /pers. B/ 2010.gada 19.aprīlī

noslēgtais darba līgums Nr.10 (lietas 10.-14.lapa) joprojām ir spēkā un nav uzteikts, jo ne apelācijas

sūdzībā norādīto rīkojumu par atbildētāja amata vietas likvidāciju (lietas 20.-21.lapa), ne arī prasītājas

celto prasību nevar uzskatīt par darba līguma uzteikumu. Konkrētajā gadījumā strīds par darba līguma

izbeigšanu ir izšķirams tiesā, attiecīgi arī Darba likuma 109.pantā noteikto darba devēja uzteikuma

aizliegumu un ierobežojumu esamība ir vērtējama uz darba līguma izbeigšanas brīdi, tas ir, lietas

izskatīšanas brīdi tiesā.

Kā redzams no/pers.A/2014.gada 5.februāra rīkojuma Nr.5-6.3/14/19 (lietas 43.lapa), prasītāja ir

piešķīrusi /pers. B/ bērna kopšanas atvaļinājumu no 2014.gada 9.februāra līdz 2015.gada 8.augustam,

ieskaitot.

Savukārt Darba likuma 109.panta trešā daļa noteic, ka darba devējam nav tiesību uzteikt darba

līgumu laikā, kad darbinieks ir atvaļinājumā vai neveic darbu citu attaisnojošu iemeslu dēļ.

Līdz ar to atbildētāja paskaidrojumos pamatoti norādīts, ka spriedums izbeigt darba līgumu ar

atbildētāju 2015.gada 8.augustā, kā to lūgusi prasītāja (lietas 48.lapa), būtu Darba likuma 109.panta

trešajā daļā noteiktā aizlieguma pārkāpums.

Turklāt, Darba likuma 156.panta ceturtajā daļā noteikts, ka darbiniekam, kurš izmanto bērna

kopšanas atvaļinājumu, tiek saglabāts iepriekšējais darbs. Ja tas nav iespējams, darba devējs nodrošina

līdzīgu vai līdzvērtīgu darbu ar darbiniekam ne mazāk labvēlīgiem darba apstākļiem un nodarbinātības

noteikumiem.

Kā to atzinis Augstākās tiesas Civillietu departaments 2014.gada 12.novembra spriedumā lietā

Nr.SKC-2608/2004, kurā arī skatīts darbinieka un darba devēja strīds par tiesībām turpināt darba tiesiskās

attiecības darbinieku skaita samazināšanas gadījumā, minētajā normā ir ietverta garantija darbiniekam,

kurš izmantojis likumā paredzētās tiesības uz bērna kopšanas atvaļinājumu, ka pēc šī atvaļinājuma viņš

varēs atgriezties darbā savā amatā.

Civillietu departaments atzinis, ka Darba likuma 156.panta ceturtajā daļā ietverta imperatīva

norma un darba devēja atkāpšanās no tajā noteiktā pienākuma nav pieļaujama. Proti, ja tiek likvidēta tāda

darbinieka amata vieta, kurš atrodas bērna kopšanas atvaļinājumā, un tādēļ darba devējam nav iespēja

saglabāt iepriekšējo darbu, minētā norma uzliek darba devējam pienākumu nodrošināt darbinieku ar

līdzīgu vai līdzvērtīgu darbu ar ne mazāk labvēlīgiem darba apstākļiem un nodarbinātības noteikumiem.

No minētās normas jēguma neizriet, ka pantā noteiktais pienākums nodrošināt darbinieku ar līdzīgu vai

līdzvērtīgu darbu būtu atkarīgs no darba devēja iespējām.

Tādējādi, Civillietu tiesas kolēģijas ieskatā, pirmās instances tiesa arī pamatoti atzinusi, ka

konkrētajā gadījumā prasītājai iespēja atbildētāju nodarbināt citā darbā ir jāizvērtē pēc atbildētāja

atgriešanās no bērna kopšanas atvaļinājuma, ņemot vērā tā brīža vakantās amata vietas.

Ievērojot minēto, Civillietu tiesas kolēģija uzskata, ka pirmās instances tiesa ir pareizi novērtējusi

lietas apstākļus un pierādījumus lietā un taisījusi tiem atbilstošu spriedumu, pamatoti noraidot /pers.A/

prasību pret /pers. B/ par darba tiesisko attiecību izbeigšanu. Savukārt apelācijas sūdzība atzīstama par

nepamatotu.

Saskaņā ar Civilprocesa likuma 42.panta otro daļu, ja prasību noraida, tiesas izdevumi, kas nav

samaksāti iepriekš, piespriežami no prasītāja valsts ienākumos. Līdz ar to, no prasītājas par labu valstij

piespriežami iepriekš nesamaksātie tiesas izdevumi – ar lietas izskatīšanu saistītie izdevumi, tas ir, ar

tiesas pavēstu un citu tiesas dokumentu piegādāšanu un izsniegšanu saistītie izdevumi 11,59 euro (kopējie

ar tiesas pavēstu un citu tiesas dokumentu piegādāšanu un izsniegšanu saistītie izdevumi 16,29 euro (ar

tiesas pavēstu un citu tiesas dokumentu piegādāšanu un izsniegšanu saistītie izdevumi pirmās instances

tiesā 11,64 euro (lietas 2.lapa) plus apelācijas instances tiesas nosūtītās trīs pavēstes ar nosūtīšanas

izdevumiem 1,55 euro par katru, tas ir 4,65 euro), no kuriem atņemti prasītājas iepriekš samaksātie ar

lietas izskatīšanu saistītie izdevumi Ls3,30 (lietas 9.lapa) jeb 4,70 euro).

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Civilprocesa likuma 42.panta otro daļu, 97.pantu, 189.-193.pantu, 204.1pantu,

426.pantu, 430.pantu, 432.pantu, 434.pantu, Civillietu tiesas kolēģija

nosprieda:

/pers.A/ prasību pret /pers. B/ par darba tiesisko attiecību izbeigšanu noraidīt pilnīgi.

Piedzīt no /pers.A/, reģistrācijas Nr., tiesas izdevumus – ar lietas izskatīšanu saistītos izdevumus

11,59 euro (vienpadsmit euro piecdesmit deviņus centus).

Ar lietas izskatīšanu saistīto izdevumu samaksa veicama Valsts kases kontā Nr.LV51 TREL 2190

4580 1900 0 un samaksu apliecinoši dokumenti sprieduma labprātīgai izpildei noteiktajā termiņā

iesniedzami Rīgas apgabaltiesā.

Sprieduma daļā par tiesas izdevumu piedziņu labprātīgas izpildes termiņš ir 10 dienas no

sprieduma spēkā stāšanās dienas.

Spriedumu var pārsūdzēt kasācijas kārtībā 30 (trīsdesmit) dienu laikā no pilna sprieduma

sastādīšanas dienas Latvijas Republikas Augstākās tiesas Civillietu departamentā, iesniedzot kasācijas

sūdzību Rīgas apgabaltiesā.

Pilns spriedums sastādīts 2015.gada 30.jūnijā.

Tiesneši (paraksts) G.Ungurs

(paraksts) G.Freimane

(paraksts) L.Grauda