Supreme Court dismisses appeal to reject standing for public interest litigation against state forestry actions.

ECLI:LV:AT:2024:0719.SKA050524.3.L

Lieta Nr. 670002124, SKA-505/2024

Administratīvo lietu departaments

Latvijas Republikas Senāts

LĒMUMS

Rīgā 2024.gada 19.jūlijā

Senāts šādā sastāvā: senatore referente Vēsma Kakste, senatores Diāna Makarova un Indra Meldere

rakstveida procesā izskatīja biedrības „Zaļā brīvība” blakus sūdzību par Administratīvās rajona tiesas tiesneša 2024.gada 9.februāra lēmumu, ar

kuru atteikts pieņemt biedrības „Zaļā brīvība” pieteikumu.

Aprakstošā daļa

[1] Pieteicēja biedrība „Zaļā brīvība” iesniedza Administratīvajā rajona tiesā pieteikumu, kurā lūgts atzīt par prettiesisku akciju sabiedrības „Latvijas

Valsts meži” rīcību – koku ciršanu nekustamajā īpašumā „Industriālais parks Augšdaugava”, Līksnas pagastā, Augšdaugavas novadā.

[2] Administratīvās rajona tiesas tiesnesis ar 2024.gada 9.februāra lēmumu atteica pieņemt pieteikumu, pamatojoties uz Administratīvā procesa

likuma 191.panta pirmās daļas 1.punktu.

Tiesneša lēmumā, pamatojoties uz Ministru kabineta 1999.gada 24.septembra rīkojuma Nr. 453 „Par valsts akciju sabiedrības „Latvijas valsts

meži” izveidošanu” 1. un 2.punktu, Meža likuma 4.panta otro daļu un akciju sabiedrības ,,Latvijas valsts meži” statūtu 2.punktu, secināts, ka akciju

sabiedrība „Latvijas valsts meži” ir valstij piederoša kapitālsabiedrība, kas izveidota, lai pārvaldītu un apsaimniekotu valstij piederošus mežus.

Senāta judikatūrā jau iepriekš atzīts, ka, ievērojot Meža likuma 4. un 43.pantu, valsts meža nozarē veic gan valsts pārvaldes funkciju, gan,

apsaimniekojot meža zemi, darbojas kā jebkurš meža īpašnieks privāto tiesību jomā. Valsts pārvaldes funkcijas meža nozarē, kā arī to veicēji ir norādīti

Meža likuma 43.pantā un tie ir: Zemkopības ministrija, kas izstrādā meža nozares politiku un tās īstenošanai nepieciešamos normatīvos aktus, nodrošina

visu interešu grupu informētību, kā arī veicina mežsaimnieku un meža īpašnieku zināšanu un prasmju pilnveidošanu ilgtspējīgai meža apsaimniekošanai

(panta 1.punkts), Valsts meža dienests, kas uzrauga visos Latvijas mežos to normatīvo aktu ievērošanu, kuri regulē meža apsaimniekošanu un

izmantošanu (panta 2.punkts), Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija, kas izstrādā dabas aizsardzības politiku un tās īstenošanai

nepieciešamos normatīvos aktus (panta 3.punkts), un Dabas aizsardzības pārvalde, kas kontrolē īpaši aizsargājamo dabas teritoriju un īpaši aizsargājamo

sugu un biotopu aizsardzības normatīvo aktu ievērošanu visos Latvijas mežos un apstiprina meža apsaimniekošanas plānus Latvijas Natura 2000 –

Eiropas nozīmes aizsargājamās dabas teritorijās (panta 4.punkts). Savukārt valsts darbību, apsaimniekojot meža zemi, noteic Meža likuma 4.pants, proti,

saskaņā ar tā pirmās daļas 1.punktu likums attiecas uz personu, kurai meža zeme ir īpašumā vai tiesiskajā valdījumā. Arī valsts var būt meža zemes

īpašniece vai tiesiskā valdītāja, līdz ar to minētā likuma regulējums, kas skar jebkuru personu kā meža zemes īpašnieci vai tiesisko valdītāju attiecas arī uz

valsti tajās tiesiskajās attiecībās, kurās valsts ir meža zemes īpašniece vai tiesiskā valdītāja. No minētā arī izriet, ka valstij, apsaimniekojot meža zemi, ir

tādas pašas tiesības un pienākumi kā jebkurai personai, kas ir meža zemju īpašniece vai tiesiskā valdītāja, tādējādi valsts, apsaimniekojot meža zemi,

darbojas privāto tiesību jomā (Senāta 2005.gada 6.decembra lēmuma lietā Nr. SKA-532, A42251504, 9.punkts). Valsts mežos šīs funkcijas veic

akciju sabiedrība „Latvijas valsts meži” (Meža likuma 4.panta otrā daļa).

Tādējādi akciju sabiedrībai „Latvijas valsts meži” valsts mežu apsaimniekošanas jomā ar normatīvo aktu ir piešķirtas vienīgi saimnieciskās, bet ne

valsts pārvaldes funkcijas. Minēto apstiprina arī Valsts meža dienesta likums, kura pārejas noteikumos nodalītas valsts pārvaldes funkcijas, kuras turpinās

veikt Valsts meža dienests, no valsts darbības privāto tiesību jomā, kuras uzticēts nodrošināt akciju sabiedrībai „Latvijas valsts meži” (pārejas noteikumu

3.punkts), kā arī akciju sabiedrības „Latvijas valsts meži” statūtu 2.4. un 2.5.apakšpunktā norādītie komercdarbības veidi, proti, mežkopība un citas

mežsaimniecības darbības un mežizstrāde.

Apkopojot minēto, akciju sabiedrība „Latvijas valsts meži” nav apveltīta ar valsts varu un tai nav deleģētas publiskas funkcijas. Tādēļ tās rīcība,

apsaimniekojot (arī cērtot) valsts mežu, nav atzīstama par faktisko rīcību Administratīvā procesa likuma 89.panta izpratnē un nav pakļauta administratīvās

tiesas kontrolei.

[3] Pieteicēja iesniedza blakus sūdzību. Tajā norādīti turpmāk minētie argumenti.

[3.1] Pieteicēja piekrīt tiesneša secinājumam, ka akciju sabiedrības „Latvijas valsts meži” pamatdarbība tiek veikta privāto tiesību jomā. Taču no

Meža likuma 4.panta otrās daļas izriet, ka akciju sabiedrībai „Latvijas valsts meži” ir pienākums arī aizsargāt valsts mežus. Tā ir šai kapitālsabiedrībai

deleģēta publiska funkcija, kuru tā konkrētajā gadījumā nav pildījusi, bet gan, gluži pretēji, tās rīcība ir nodarījusi mežam kaitējumu. No sugu un biotopu

eksperta atzinuma izriet, ka, lai gan ciršanas darbību rezultātā paši teritorijā konstatētie biotopi ir saglabāti, tomēr kailcirtes un pārējās cirtes būtiski

sadrumstalojušas (fragmentējušas) meža masīvu; intensīva meža izciršana biotopiem piegulošajos nogabalos tieši ietekmē šo biotopu stāvokli. Atzinumā

norādīts, ka šāda meža apsaimniekošanas prakse ir pretrunā ar Meža likuma 2.panta pirmajā daļā nostiprināto mērķi veicināt meža ekonomiski,

ekoloģiski un sociāli ilgtspējīgu apsaimniekošanu un izmantošanu. Šāda rīcība arī neatbilst vienam no vides tiesību galvenajiem principiem – piesardzības

principam.

[3.2] Akciju sabiedrības „Latvijas valsts meži” darbības aplūkojamas un vērtējamas kopumā, nevis katra atsevišķi. Akciju sabiedrības „Latvijas

valsts meži” darbības sistēma ir tāda, ka tā veic nepārdomātus ciršanas darbus, izcērtot lielas meža platības (dažkārt arī pirms ciršanas apliecinājumu

saņemšanas), pamatojoties vienīgi uz pašas izstrādātu apsaimniekošanas plānu. Savukārt Valsts meža dienests vienīgi formāli pārbauda plānoto ciršanas

darbību atbilstību normatīvo aktu prasībām katra atsevišķa ciršanas apliecinājuma izsniegšanai, taču plašāka kontrole pār rīcību ar valsts resursu netiek

veikta, paļaujoties uz akciju sabiedrības „Latvijas valsts meži” godaprātu.

[3.3] Tiesnesis nav ņēmis vērā Senāta atziņas lietā Nr. SKA-838/2018, ka valsts mežs ir publiska lieta ar piešķīrumu sabiedriskai izmantošanai.

Līdzīgi kā Senātā izskatītajā gadījumā, kad pašvaldība atsavināja tai piederošu meža zemi un liedza sabiedrībai to turpmāk izmantot, tika atzīta jautājuma

pakļautība administratīvajai tiesai, tā arī šajā gadījumā lieta būtu skatāma administratīvā procesa kārtībā. Proti, akciju sabiedrība „Latvijas valsts meži”

bez valsts iestāžu pilnvarojuma veikusi darbības, kas pārsniedz tās kompetences robežas, veicot normālu apsaimniekošanas darbību. Veicot mežistrādi

tik lielā platībā, ir radīta situācija, kad vairs nepastāv vienots meža masīvs, un tādā veidā sabiedrībai neatgriezeniski ir atņemta iespēja lietot publisku lietu

– mežu. Jautājums par tiesībām lietot publisku lietu ir publiski tiesisks un izskatāms administratīvā procesa kārtībā.

Motīvu daļa

[4] Senāts, izvērtējis tiesneša lēmumu un pieteicējas blakus sūdzību, atzīst, ka tiesneša lēmumā pareizi novērtēts akciju sabiedrības „Latvijas valsts

meži” juridiskais statuss un atbilstoši līdzšinējai Senāta judikatūrai secināts, ka akciju sabiedrības „Latvijas valsts meži” rīcība, veicot valsts mežu

apsaimniekošanu, tostarp cērtot mežu, nav faktiskā rīcība Administratīvā procesa likuma izpratnē.

Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 286.panta trešo daļu gadījumā, kad tiesa, izskatot blakus sūdzību, atzīst, ka zemākās instances tiesas

lēmumā ietvertais pamatojums ir pareizs un pilnībā pietiekams, tiesa par blakus sūdzību pieņemtā lēmuma motīvu daļā var norādīt, ka pievienojas

zemākās instances tiesas nolēmuma motivācijai. Šādā gadījumā izvērstāks argumentu izklāsts nav nepieciešams.

Ievērojot minēto, Senāts pievienojas tiesneša lēmumā ietvertajai motivācijai.

Papildus, ievērojot blakus sūdzības argumentus, būtiski norādīt turpmāk minēto.

[5] Pieteicēja blakus sūdzībā vērš uzmanību uz akciju sabiedrības „Latvijas valsts meži” likumā noteikto pienākumu gādāt arī par valsts mežu

aizsardzību. Pieteicējas ieskatā, tā ir publiska funkcija, kas deleģēta akciju sabiedrībai „Latvijas valsts meži”.

Meža likuma 4.panta otrā daļa noteic: valstij piekrītošās un valsts īpašumā esošās uz valsts vārda Zemkopības ministrijas personā zemesgrāmatā

ierakstītās meža zemes apsaimniekošanu un aizsardzību veic akciju sabiedrība „Latvijas valsts meži”, kas nodibināta valsts meža īpašuma pārvaldīšanai un

apsaimniekošanai. Tādējādi akciju sabiedrībai „Latvijas valsts meži” tik tiešām ir pienākums aizsargāt valsts mežus. Tomēr jāņem vērā, ka, pirmkārt, šāds

pienākums ir ikvienam meža īpašniekam, ne tikai valstij, un, otrkārt, ar meža aizsardzību Meža likuma izpratnē tiek saprasta nevis tā apsaimniekošanas

pareizība no ilgtspējības viedokļa, bet gan konkrēti uzdevumi, kas tieši paredzēti likumā. Jautājumi, kas attiecas uz meža aizsardzību, ir regulēti Meža

likuma VII nodaļā „Meža aizsardzība”, un šajā nodaļā ietvertās tiesību normas paredz konkrētus pienākumus ikvienam meža īpašniekam un

apsaimniekotājam, piemēram, veikt darbības, kas samazina meža bojājumu iespējamību un ierobežo to izplatību (26.panta 1.punkts). Taču nav šaubu, ka

pieteicējas iebildumi nav saistīti ar šāda veida meža aizsardzības prasību neievērošanu, bet gan ar meža aizsardzību plašākā nozīmē – kā meža

apsaimniekošanu atbilstoši vides aizsardzības principiem un ilgtspējīgas apsaimniekošanas prasībām. Proti, no blakus sūdzības argumentiem saprotams,

ka pieteicējas bažas pēc būtības galvenokārt ir par to, ka, veicot intensīvu meža ciršanu tik lielā platībā un tieši blakus aizsargājamiem biotopiem, kā tas

notiek konkrētajā gadījumā, tiek nodarīts būtisks un neatgriezenisks kaitējums videi, tostarp aizsargājamiem biotopiem (pat ja tajos pašos par sevi

ciršanas darbi nav veikti un attiecībā uz tiem tiesību normu prasības formāli ir ievērotas).

Meža likuma 2.panta pirmās daļas 1.punkts noteic, ka šā likuma mērķis ir veicināt meža ekonomiski, ekoloģiski un sociāli ilgtspējīgu

apsaimniekošanu un izmantošanu, visiem meža īpašniekiem vai tiesiskajiem valdītājiem nodrošinot vienādas tiesības, īpašuma tiesību neaizskaramību un

saimnieciskās darbības patstāvību un nosakot vienādus pienākumus.

Saskaņā ar Meža likuma 1.panta 13.punktu meža ilgtspējīga apsaimniekošana ir meža pārvaldīšana un izmantošana tādā veidā un intensitātē, kas

saglabā meža bioloģisko daudzveidību, produktivitāti, atjaunošanās spēju, dzīvotspēju un potenciālu tagadnē un nākotnē, spēju pildīt nozīmīgas

ekoloģiskās, ekonomiskās un sociālās funkcijas vietējā, nacionālā un globālā līmenī, kā arī nerada draudus citām ekosistēmām.

Arī meža ilgtspējīgas apsaimniekošanas pienākums ir ikvienam meža īpašniekam, ne tikai akciju sabiedrībai „Latvijas valsts meži”. Tomēr jāņem

vērā, ka valsts meži ir valsts un visas sabiedrības kopīgs vides resurss, valstij pieder aptuveni puse visu valstī esošo mežu, turklāt valstij ir no Latvijas

Republikas Satversmes 115.panta izrietošs pienākums aizsargāt ikvienas personas tiesības dzīvot labvēlīgā vidē, sniedzot ziņas par vides stāvokli un

rūpējoties par tās saglabāšanu un uzlabošanu. Tādēļ ir būtiski, ka valsts meža apsaimniekošana tiek pienācīgi uzraudzīta, tostarp raudzīties, vai tik

tiešām valsts mežu apsaimniekotāja veiktās vai plānotās darbības ir uzskatāmas par ilgtspējīgu meža apsaimniekošanu un vai tās nenodara kaitējumu

videi.

Meža likuma 43.pantā noteiktas iestādes, kuras meža nozarē veic valsts pārvaldes darbības. Viena no tām ir arī Valsts meža dienests, kura

kompetencē ir uzraudzīt visos Latvijas mežos to normatīvo aktu ievērošanu, kuri regulē meža apsaimniekošanu un izmantošanu (minētā panta pirmās

daļas 2.punkts). Atbilstoši Meža likuma 12.panta pirmajai daļai, lai uzsāktu koku ciršanu mežā, nepieciešams apliecinājums. Atbilstoši šā likuma 1.panta

1.punktam apliecinājums ir Valsts meža dienesta izsniegts dokuments, kas apliecina konkrētas plānotās darbības likumību un ir uzskatāms par šīs

darbības atļauju.

Tādējādi jautājums par to, vai plānotā meža ciršana konkrētā gadījumā atbilst tiesību normu prasībām, tostarp arī meža ilgtspējīgas

apsaimniekošanas pienākumam, ir Valsts meža dienesta kompetencē. Valsts meža dienesta izsniegtos ciršanas apliecinājumus, ar kuriem tiek akceptēta

konkrēta iecerētā meža ciršana, ir iespējams apstrīdēt un pārsūdzēt administratīvā procesa kārtībā.

Kā redzams no Tiesu informācijas sistēmas datiem, pieteicēja jau ir pārsūdzējusi tiesā vairākus Valsts meža dienesta izsniegtos ciršanas

apliecinājumus meža ciršanai konkrētajā nekustamajā īpašumā. Argumentus par atļautās meža ciršanas neatbilstību vides tiesību principiem un meža

ilgtspējīgas apsaimniekošanas principam pieteicēja var izteikt administratīvajā lietā, kas ierosināta par attiecīgo ciršanas apliecinājumu atcelšanu. Tostarp

minētajā lietā pieteicēja var vērst tiesas uzmanību uz nepieciešamību aplūkot ne tikai katra ciršanas apliecinājuma formālo atbilstību tiesību normu

prasībām, bet gan ņemt vērā šo ciršanas apliecinājumu kopējo efektu. Tāpat iespējams arī vērst tiesas uzmanību uz nepieciešamību vērsties Satversmes

tiesā gadījumā, ja, piemēram, esošais tiesiskais regulējums neparedz pienācīgu kontroli pār valsts mežu apsaimniekošanu un tādējādi neatbilst Latvijas

Republikas Satversmes 115.pantā paredzētajam valsts pienākumam aizsargāt ikviena tiesības dzīvot labvēlīgā vidē, sniedzot ziņas par vides stāvokli un

rūpējoties par tās saglabāšanu un uzlabošanu. Jāpiezīmē, ka šādas tiesības – nepieciešamības gadījumā vērsties Satversmes tiesā – ir arī pieteicējai pašai.

[6] Blakus sūdzības argumenti par to, ka pieteikums ir pakļauts izskatīšanai administratīvā procesa kārtībā, jo valsts mežs ir publiska lieta, ir

noraidāms. Likumdevējs ir noteicis tiesisko regulējumu un kārtību, kādā veidā paredzēts apsaimniekot valsts mežu un kādā veidā veicama kontrole pār

meža apsaimniekošanas darbībām, arī ciršanu. Tas, ka valsts mežs ir publiska lieta, nenozīmē, ka tādēļ ikkatra apsaimniekotāja rīcība ar to ir pakļauta

administratīvās tiesas kontrolei.

[7] Apkopojot minēto, pirmās instances tiesas tiesneša lēmums ir atstājams negrozīts, bet pieteicējas blakus sūdzība noraidāma. Pieteicējas

uzmanība vēršama uz to, ka blakus sūdzībā norādītajiem apsvērumiem un apstākļiem var būt nozīme administratīvajā lietā Nr. A420113424, kas

ierosināta pēc pieteicējas pieteikuma par ciršanas apliecinājumu atcelšanu, tādēļ pieteicēja tos var darīt zināmus Administratīvajai rajona tiesai attiecīgās

administratīvās lietas ietvaros.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma, 323.panta pirmās daļas 1.punktu un 324.panta pirmo daļu, Senāts

nolēma

atstāt negrozītu Administratīvās rajona tiesas tiesneša 2024.gada 9.februāra lēmumu, bet biedrības „Zaļā brīvība” blakus sūdzību noraidīt.

Lēmums nav pārsūdzams.

V. Kakste D. Makarova

I. Meldere