C30579016 / CA-0451-18 · Rīgas apgabaltiesa

Lietas arhīva Nr. CA-0451-18/7

ECLI:LV:RAT:2018:0221.C30579016.3.S

SPRIEDUMS

Latvijas Republikas vārdā

Rīgā, 2018.gada 21.februārī

Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģija:

tiesas sēdes priekšsēdētāja tiesnese I.Jēkabsone,

tiesnese S.Vamža

tiesnesis U.Danga

ar tiesas sēžu sekretārēm G.Grēviņu, U.Ābolu

piedaloties zvērinātām advokātēm S.Slišānei, I.Skačkovai,

atklātā tiesas sēdē izskatīja civillietu /pers. H/, /pers. I/ un /pers. J/ prasībā pret /pers. K/ par zaudējumu piedziņu sakarā ar /pers. J/

apelācijas sūdzību par Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas 2017.gada 14.jūnija spriedumu.

Aprakstošā daļa.

2016.gada 11.aprīlī /pers. H/, /pers. I/ un /pers. J/ (turpmāk prasītāji) cēluši prasību pret /pers. K/ (turpmāk atbildētāja) par

zaudējumu piedziņu.

Prasības pieteikumā norādīts, ka 2005.gadā atbildētājas ģimene kopīgi ar prasītāju ģimeni īrēja dzīvokli /adrese/ā un atbilstoši

spēkā esošajiem normatīvajiem aktiem katrai ģimenei bija likumīgās tiesības privatizēt pusi no tā.

2005.gadā prasītāju ģimenei bija iekrājies parāds par komunāliem maksājumiem, tāpēc SIA „Rīgas Centra namu pārvalde” cēla

prasību par parāda piedziņu un prasītāju izlikšanu (lieta Nr.C30325805).

2005.gada decembrī starp abu pušu ģimenēm tika panākta vienošanās, saskaņā ar kuru atbildētāja apņēmās samaksāt prasītājiem

kompensāciju un apmaksāt komunālos parādus par dzīvokli, bet prasītāji pēc minēto nosacījumu izpildes atteiktos no dzīvokļa

privatizācijas tiesībām par labu atbildētājai.

Atbildētāja nesamaksāja prasītāju parādu SIA „Rīgas Centra namu pārvalde”, kā arī neinformēja prasītājus par tiesas pavēstēm, kaut

gan atbildētajai kā vienīgajai prasītāju kaimiņienei bija pieejama korespondence prasītāju prombūtnes laikā, jo dzīvoklim ir viena kopīga

pasta kastīte. Atbildētāja apzināti prettiesiski noklusēja, ka parādu viņa nesamaksāja un ka tiesvedība pret prasītāju ģimeni turpinās.

2006.gada 13.februārī Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesa pieņēma spriedumu par parāda piedziņu un prasītāju ģimenes

izlikšanu no dzīvokļa. Pēc sprieduma spēkā stāšanās atbildētāja nekavējoties ierosināja visa dzīvokļa privatizācijas procesu uz sava vārda

un 2006.gada 16.jūnijā saņēma VA „Mājokļa aģentūra” lēmumu par visa dzīvokļa nodošanu līdz privatizācijai.

Pēc informācijas saņemšanas par izlikšanu no dzīvokļa 2006.gada 3.maijā prasītāji ierosināja sprieduma pārsūdzēšanas termiņa

atjaunošanas procesu un apelācijas tiesvedību.

2006.gada 20.jūlijā Rīgas apgabaltiesa atjaunoja sprieduma pārsūdzēšanas termiņu un 2006.gada 7.augustā tika atsaukts sprieduma

izpildu raksts. Apelācijas tiesvedības laikā, neskatoties uz faktiskiem apstākļiem, 2007.gada 21.februārī atbildētāja noslēdza pirkuma

līgumu un 2007.gada 3.aprīlī reģistrēja savas īpašuma tiesības zemesgrāmatā.

Ar apelācijas instances tiesas 2008.gada 5.marta spriedumu lietā Nr.C30325805 tiesa noraidīja prasību par parāda piedziņu no

prasītāju ģimenes. Par īres tiesību atjaunošanu tiesa nelēma, jo dzīvoklis bija privatizēts uz atbildētājas vārda.

Atsaucoties uz Civillikuma 1. un 1415.pantu, prasītāji uzskata, ka atbildētāja laikā, kad pret prasītājiem tika celta prasība par parāda

piedziņu, rīkojās negodprātīgi un pretēji labiem tikumiem: neveica apsolīto parāda samaksu, apzināti ļaunprātīgi noklusēja tiesvedības

informāciju no prasītājiem, kuri tajā laikā strīdus dzīvoklī neuzturējās, nekavējoties ierosināja visa dzīvokļa privatizāciju uz sava vārda,

labi apzinoties, ka tiek aizskartas prasītāju tiesības privatizēt pusi no dzīvokļa.

Atbildētājas darbību un bezdarbības rezultātā prasītājiem prettiesiski atņemtas tiesības privatizēt dzīvokli, t.i., atbildētājas darbības

ir tiešā cēloniskā sakarā ar prasītājiem nodarītajiem zaudējumiem vismaz puses no dzīvokļa vērtības apmērā 102 500 EUR.

Pamatojoties uz Civillikuma 1., 1415., 1779.pantu, prasītāji lūdz tiesu piedzīt no atbildētājas zaudējumus 102 500 EUR.

Ar Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas 2017.gada 14.jūnija spriedumu prasība noraidīta.

Tiesa atzinusi, ka ar 2006.gada 13.februāra Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētās tiesas spriedumu par dzīvojamās telpas īres

līguma izbeigšanu, kurš stājās spēkā 2016.gada 14.martā, prasītāji zaudēja tiesības uz privatizāciju.

Ar 2008.gada 5.marta Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas spriedumu SIA “Rīgas centra namu pārvaldes” prasība par īres

un komunālo maksājumu parāda piedziņu no prasītājiem noraidīta, bet tiesvedība par īres līguma izbeigšanu izbeigta. Spriedums stājās

spēkā tā pasludināšanas brīdī. Tādējādi ar 2008.gada 5.martu tika atjaunotas prasītāju tiesības uz dzīvojamās telpas privatizāciju.

Apstāklis, ka strīdus dzīvojamās telpas dzīvokļa privatizācijas procesa rezultātā nonākušas atbildētājas īpašumā, nebija šķērslis

prasītājiem atjaunoto tiesību izmantošanai. Prasītāji nav izlietojuši tiesības prasīt atzīt privatizācijas procesu pilnībā vai daļēji par

likumam neatbilstošu, bet cēluši tiesā zaudējumu prasību pamatojoties uz Civillikuma 1779.pantu.

Atsaucoties uz tiesību zinātnē noteiktajiem obligāti nepieciešamajiem civiltiesiskās atbildības priekšnosacījumiem, kas veido

civiltiesiskās atbildības pamatu ( 1) personas prettiesiska darbība vai bezdarbība, 2) kaitējuma vai zaudējuma fakts 3) cēloniskais sakars

starp personas prettiesisko darbību un sekām, kas iestājušās šīs darbības rezultātā un 4) personas vaina), tiesa atzinusi, ka prasītāji nav

pierādījuši nevienu no civiltiesiskās atbildības priekšnosacījumiem.

Attiecībā uz prasības pamatojumus ar Civillikuma 1415.pantu, tiesa atzinusi, ka atbildētājas darbības privatizācijas procesā nevar

uzskatīt par prettiesiskām. Viņas tiesības uz dzīvokļa privatizāciju ir pārbaudījusi valsts institūcija un pieņēmusi lēmumu, kura

tiesiskums nav apstrīdēts.

Atbildētāja nav vainojama par sekām, kādas iestājās prasītāju bezdarbības rezultātā, nenomaksājot komunālo pakalpojumu parādu.

Prasītāji nav pierādījuši, ka atbildētāja būtu uzņēmusies saistību maksāt viņu iekrātos parādus. Lietā iesniegts tikai vienošanās projekts,

nav gūti citi pierādījumi prasītāju paskaidrojumiem par vienošanās projekta apspriešanu.

Tāpat atbildētāja nav vainojama prasītāju korespondences nesaņemšanā 2006.gadā. No lietas materiāliem izriet, ka prasītāju

ģimene 2005.gadā personisku un faktisku apstākļu dēļ strīdus dzīvoklī nedzīvoja, 2006.gadā prasītāji viņiem izīrētās telpas nodevuši

apakšīrē. Nav apstiprinājies prasītāju arguments, ka atbildētāja ļaunprātīgi iznīcināja visas pavēstes, nav iegūti pierādījumi, ka atbildētāja

pēc 2008.gada 5.marta būtu traucējusi prasītājiem izmantot viņu aizskartās tiesības uz dzīvokļa privatizāciju.

Saskaņā ar Civilprocesa likuma 44.pantu tiesa no prasītājiem solidāri piedzinusi ar lietas vešanu saistītos izdevumus 785 EUR, ko

veido atbildētājas izdevumi advokātes darba samaksai.

Par Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas 2017.gada 14.jūnija spriedumu prasītāji iesnieguši apelācijas sūdzību, norādot,

ka tiesas spriedumam nepiekrīt, uzskata to par nepamatotu un neobjektīvu.

Tiesa nepamatoti secinājusi, ka prasītāji nav pierādījuši nevienu no civiltiesiskās atbildības priekšnoteikumiem. Zaudējumu fakts ir

acīmredzams un pierādīts - pirms tiesas sprieduma pieņemšanas par īres līguma izbeigšanu un izlikšanu prasītāji bija tiesīgi pieteikties

uz izīrētā dzīvokļa privatizāciju vispārējā kārtībā, izmantojot piešķirtos privatizācijas sertifikātus. Liedzot privatizēt izīrētā dzīvokļa

daļu, prasītājiem viennozīmīgi nodarīti zaudējumi vismaz 102 500 EUR apmērā, kas ir puse no dzīvokļa tirgus vērtības.

Prasītāji nepiekrīt pirmās instances tiesas konstatētajam, ka nav pierādīta atbildētājas prettiesiska darbība vai bezdarbība. Lietā

iesniegts rakstveida pierādījums - 2005.gada 19.decembrī sastādītas vienošanās projekts. Saskaņā ar šo projektu atbildētāja apņēmās

samaksāt prasītāju ģimenei kompensāciju, kā arī īres un komunālo pakalpojumu parādu par dzīvokli, savukārt prasītāji apņēmās pēc

minēto noteikumu izpildes atteikties no dzīvokļa privatizācijas tiesībām par labu atbildētājai. Vienošanās projektā ar roku izdarīti

labojumi, kas pierāda, ka par vienošanos notika diskusijas un tā tika apspriesta.

Par minēto vienošanos pirmās instances tiesā liecināja arī liecinieki /pers. N/, /pers. O/ un /pers. P/, taču viņu liecības tiesa nav

analizējusi. Tādējādi tiesa nav ievērojusi likuma „Par tiesu varu” 17.panta pirmajā daļā definēto pienākumu noskaidrot objektīvo

patiesību.

Attiecībā uz atbildētajās vainu zaudējumu nodarīšanā un cēlonisko sakaru starp zaudējumu esamību lietā iesniegti vairāki, gan

netieši pierādījumi, kas vērtējami to savstarpējā sakarībā kontekstā ar citiem pierādījumiem, arī ar liecinieku liecībām.

Apstāklis, ka vienošanās netika parakstīta, neizslēdz mutiskas vienošanās pastāvēšanu, kura netika līdz galam noformēta rakstveidā.

Atskatoties uz 2005.gada notikumiem, ir pamats secināt, ka atbildētāja, zinot par uzsākto tiesvedību parāda piedziņas lietā, bija

ieinteresēta novilcināt laiku, nevis parakstīt vienošanos, uzņemoties konkrētas saistības noteiktā termiņā.

Atbildētāja nav apstrīdējusi minēto vienošanās projektu, kaut gan Civilprocesa likuma 178.pants paredz šādas tiesības.

Ir acīmredzams fakts, ka korespondenci, tajā skaitā tiesas pavēstes, saņēma atbildētāja, bet prasītājus par šiem pasta sūtījumiem

neinformēja.

Pirmās instances tiesa bez ievērības atstājusi faktu, ka atbildētajā bija informēta par tiesvedību civillietā Nr.C30325805, ka viņa

bija ieinteresēta privatizēt visu dzīvokli, jo tikai tā izskaidrojama atbildētājas rīcība, ka jau 2006.gada 15.maijā atbildētāja iesniegusi

„Mājokļu aģentūrā” iesniegumu par visa dzīvokļa privatizāciju.

Speciālajā likumā “Par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju” ir paredzēti saīsināti termiņi privatizācijas procesa

apstrīdēšanai. Līdz ar to tiesa nepamatoti atzinusi, ka prasītāji nav izmantojuši tiesības prasīt pilnībā vai daļēji atzīt privatizācijas

procesu par likumam neatbilstošu, kaut gan ar 2008.gada 5.martu tika atjaunotas prasītāju tiesības uz privatizāciju.

Par netiešu pierādījumu atbildētājas prettiesiskajām darbībām uzskatāms arī apstāklis, ka viņai lēmumu par dzīvokļa privatizāciju

izdevās saņemt jau 2005.gada 16.jūnijā - jau mēneša laikā pēc iesnieguma iesniegšanas.

Atbildētājai bija zināms, ka 2006.gada maijā prasītāji ierosināja sprieduma par parāda piedziņu un izlikšanu pārsūdzēšanas termiņa

atjaunošanas procesu un apelācijas tiesvedību.

2006.gada 20.jūlijā Rīgas apgabaltiesa atjaunoja sprieduma pārsūdzēšanas termiņu un 2006.gada 7.augustā tika atsaukts lietā

izdotais izpildu raksts. Neskatoties uz minēto, atbildētāja turpināja ļaunprātīgi ierosināto dzīvokļa privatizācijas procedūru uz sava vārda.

Apelācijas tiesvedības laikā, neskatoties uz situācijas faktiskiem apstākļiem, 2007.gada 21.februārī atbildētāja noslēdza pirkuma līgumu

u n 2007.gada 3.aprīlī reģistrēja savas īpašuma tiesības zemesgrāmatā uz visu dzīvokli. Atbildētājas noslēgtais darījums vērtējams

saskaņā ar Civillikuma 1415.pantu.

Attiecība uz pirmās instances tiesas norādīto, ka nav izmantotas tiesības apstrīdēt privatizācijas likumību, prasītāji atsaukušies uz

judikatūras atziņām, kas izteiktas Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamenta 2012.gada 1.februāra spriedumā lietā

Nr.SKC-10/2012. Šīs atziņas vērtējamas kontekstā ar likuma „Par tiesu varu” 17.panta pirmo daļu.

Par apelācijas sūdzību atbildētāja iesniegusi paskaidrojumus, norādot, ka apelācijas sūdzība ir nepamatota. Prasītāju tiesības

privatizēt daļu no strīdus dzīvokļa beidzās uz Vidzemes priekšpilsētas tiesas 2006.gada 13.februāra tiesas sprieduma pamata, bet ne

atbildētājas prettiesiskas rīcības rezultātā. 2005.gada 19.decembrī sastādītais vienošanās projekts pusēm nekādus pienākumus neuzliek,

jo vienošanās nav noslēgta, puses to nav parakstījušas. Atbildētāja nav vainojama par to, ka prasītāju ģimene nevarēja samaksāt par īri un

saņemtajiem pakalpojumiem, kā rezultātā pret viņiem tika celta prasība par parāda piedziņu un izlikšanu. Viņa pret prasītājiem nav

uzņēmusies nekādas saistības, nebija pienākums rūpēties par korespondences izsniegšanu prasītājiem. Prasītāji nav izmantojuši savas

tiesības privatizāciju apstrīdēt. Pirmās instances tiesa ir objektīvi izvērtējusi visus lietas apstākļus.

Apelācijas sūdzību parakstījusi prasītāja /pers. J/ savā un pēc pilnvaras /pers. I/ un /pers. H/ vārdā.

/pers. I/ un /pers. H/ pilnvarotā pārstāve iesniegusi pieteikumu par lietas izskatīšanas atlikšanu viņas veselības stāvokļa dēļ.

Kā redzams no lietas materiāliem pievienotās /pers. I/ un /pers. H/ 2014.gada 19.novembrī izdotās pilnvaras /pers. J/ un vēl trim

personām (14.lpp.), pilnvaras termiņš izbeidzies 2016.gada 31.decembrī. Prasītājiem/pers. I/ un /pers. H/ par apelācijas instances tiesas

sēdes vietu un laiku paziņots.

Pastāvot šādam apstāklim, taču ievērojot, ka prasītāji ir vienas ģimenes locekļi un viņiem ir kopīgs prasījums, Civillietu tiesas

kolēģija atzīst par mērķtiecīgu un iespējamu lietu izskatīt bez prasītāju /pers. I/ un /pers. H/ klātbūtnes.

/pers. J/ pilnvarotā pārstāve uzturēja apelācijas sūdzību, pamatojoties uz sūdzībā izklāstītajiem argumentiem.

Atbildētājas pilnvarotā pārstāve norādīja, ka apelācijas sūdzība nav pamatota, pirmās instances tiesas spriedums ir pareizs.

Motīvu daļa.

Civillietu tiesas kolēģija, izvērtējusi apelācijas sūdzības motīvus, pārbaudījusi un novērtējusi lietai pievienotos rakstveida

pierādījumus, atzīst, ka prasība nav pamatota.

Civilprocesa likuma 432.panta piektā daļa noteic: ja tiesa, izskatot lietu, atzīst, ka zemākās instances tiesas spriedumā ietvertais

pamatojums ir pareizs un pilnībā pietiekams, tā sprieduma motīvu daļā var norādīt, ka pievienojas zemākas instances tiesas sprieduma

motivācijai.

Novērtējusi pirmās instances tiesas sprieduma motīvus un to atbilstību lietā esošajiem pierādījumiem, Civillietu tiesa kolēģija

atzīst, ka pirmās instances tiesas spriedumā ietvertais pamatojums prasības noraidīšanai ir pareizs un pilnībā pietiekams, tāpēc

pievienojas pirmās instances tiesas sprieduma motivācijai, līdz ar to atbilstoši Civilprocesa likuma 432.panta piektās daļas

noteikumiem, apelācijas instances tiesas spriedumā nav norādāmi Civilprocesa likuma 193.panta piektajā daļā noteiktie apsvērumi.

Civillietu tiesas kolēģija atzīst, ka apelācijas sūdzībā prasītājas minētie argumenti nav pamatoti.

Apelācijas instances tiesai nav pietiekama pamata apšaubīt, ka starp pusēm ir notikušas pārrunas par to, ka prasītāji būtu atteikušies

no viņiem izīrēto telpu privatizācijas par labu atbildētājai gadījumā, ja viņa par to izmaksātu kompensāciju, kā arī samaksātu prasītāju

parādu par īri un komunālajiem pakalpojumiem. Taču kā redzams no lietai pievienotās 2005.gada 19.decembra vienošanās (53., 54.lpp.)

teksta, to nav parakstījusi neviena no strīdā iesaistītajām pusēm. Līdz ar to vienošanās nav atzīstama par tiesiski noslēgtu, tā pusēm nav

saistoša un izpildāma, kā arī nav apstrīdama Civilprocesa likuma 178.panta kārtībā.

Nav nozīmes arī pirmās instances tiesas sēdē nopratināto liecinieku liecībām, jo viņi liecinājuši par pušu sarunām saistībā ar

iespējamu vienošanos par dzīvokļa privatizāciju. neviens no lieciniekiem nav apstiprinājis, ka vienošanās tikusi tiesiski noslēgta.

Apelācijas sūdzībā apstiprināts, ka prasītāji laikā, kad notikusi tiesvedība par parāda piedziņu un izlikšanu, strīdus dzīvoklī dažādu

iemeslu dēļ nav uzturējušies, telpas nododot apakšīrē (140.lpp). Taču šis apstāklis pats par sevi neuzlika atbildētājai pienākumu

prasītājus informēt par viņiem adresēto korespondenci.

Lēmumus attiecībā uz dzīvokļa privatizāciju atbildētājai pieņēmušas tam pilnvarotas valsts institūcijas, tādējādi atbildētāja nav

atbildīga par šo institūciju darbību un termiņiem, kādos lēmumi par strīdus objektu pieņemti.

Apelācijas sūdzības arguments, ka likumā “Par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju” saīsinātie termiņi ir bijuši par

šķērsli privatizācijas procesa apstrīdēšanai, ir pretrunā ar “Mājokļu aģentūras “ 2006.gada 25.augusta informatīvo vēstuli /pers. H/, ka

prasību par dzīvokļa privatizāciju var celt tiesā (52.lpp.). Fakts, ka prasītāji izvēlējušies savas likumiskās tiesības neizmantot, ir viņu

izvēle. Tādējādi nepamatota ir atsauce apelācijas sūdzībā uz Augstākās tiesas Senāta 2012.gada 1.februāra spriedumā lietā Nr.SKC-

10/2012 pausto atziņu, ka tiesai pašai jāzina likumi un jāpiemēro ne tikai pēc likuma burta, bet arī pēc likuma gara. Saskaņā ar

Civilprocesa likuma 192.pantu tiesai ir saistošs prasības priekšmets un prasībā norādītais pamats. Ņemot vērā, ka prasība ir celta par

zaudējumu piedziņu, tiesai nav pamata prasījumu izvērtēt likuma “Par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju” aspektā.

Civillietu tiesas kolēģija atzīst, ka fakts, ka atbildētāja veikusi ar dzīvokļa privatizāciju saistītās darbības laikā, kamēr risinājusies

tiesvedība lietā par parāda piedziņu un prasītāju izlikšanu, pats par sevi nepierāda atbildētājas prettiesisku rīcību un viņas vainu, kā arī

cēlonisko sakaru starp atbildētājas rīcību un prasītāju norādītajiem zaudējumiem.

Pastāvot šādiem apstākļiem, Civillietu tiesas kolēģija atzīst, ka pirmās instances tiesa lietā iesniegtos pierādījumus novērtējusi

vispusīgi un objektīvi. Tiesas secinājumi atbilst lietas faktiskajiem apstākļiem, līdz ar to spriedums ir pamatots un likumīgs.

Ievērojot, ka prasība ir noraidīta, tiesas kolēģijai nav pamata apmierināt prasītāju lūgumu par tiesāšanās izdevumu piedziņu no

atbildētājas.

Civilprocesa likuma 44.panta trešā daļa noteic, ka noraidot prasību, ar lietas vešanu saistītos izdevumus piespriež no prasītāja par

labu atbildētājam. No lietas materiāliem redzams, ka atbildētājai lietā juridisko palīdzību sniedza zvērināta advokāte Ilze Skačkova

(lietas 60.-61., 217.lapa) un atbildētāja par šādu pakalpojumu samaksājusi 785 EUR (640 + 145, lietas 164.-165.lapa). Tiesai nav

pamata apšaubīt, ka minētie izdevumi atbildētājai radušies konkrētās lietas ietvaros. Ievērojot Civilprocesa likuma 44.panta pirmās daļas

1.punkta c) apakšpunktu, Civillietu tiesas kolēģija atzīst, ka no prasītājiem par labu atbildētājai ir piedzenami ar lietas vešanu saistītie

izdevumi to faktiskajā apmērā, proti, no katra prasītāja 261,66 EUR (785 / 3).

Tā kā atbildētājas norādi par kredītiestādi un konta numuru, kurā iepriekš minētais maksājums veicams, Civillietu tiesas kolēģija

nekonstatē, tas šai spriedumā norādīts netiek.

Atbilstoši Civilprocesa likuma 42.panta otrajai daļai, iepriekš nesamaksāto tiesas izdevumu samaksas valstij pienākums gulstas uz

prasītājiem. Saskaņā ar Civilprocesa likuma 39.panta pirmās daļas 5.punktu, ar lietas izskatīšanu saistītie izdevumi ir ar tiesas pavēstu un

citu tiesas dokumentu piegādāšanu, izsniegšanu un tulkošanu saistītie izdevumi. No lietā esošām izziņām par ar lietas izskatīšanu

saistītiem izdevumiem redzams, ka ar lietas izskatīšanu saistītie izdevumi pirmās instances tiesā ir 12,51 EUR, bet apelācijas instances

tiesā 4,36 EUR (lietas 1., 206.lapa), kas kopā veido 16,87 EUR un piedzenami no prasītājiem. Proti: no prasītājas /pers. I/ 5,62 EUR

(16,87 / 3 = 5,62); no prasītājas /pers. J/ 0,92 EUR (16,87 / 3 = 5,62; 5,62 – 4,70 (prasītājas iepriekš samaksātie ar lietas izskatīšanu

saistītie izdevumi) = 0,92); prasītāja /pers. H/ 5,62 EUR (16,87 / 3 = 5,62). Tomēr, ievērojot, ka ar Rīgas pilsētas Vidzemes

priekšpilsētas tiesas tiesnese s 2016.gada 18.aprīļa lēmumu prasītājs /pers. H/ atbrīvots no valsts nodevas par prasības pieteikuma

iesniegšanu ar lietas izskatīšanu saistītos izdevumus šajā daļā uzņemas valsts.

Saskaņā ar Civilprocesa likuma 204.1pantu nosakāms sprieduma labprātīgas izpildes termiņš - desmit dienas no sprieduma spēkā

stāšanās dienas. Šajā termiņā valsts labā piedzenamo tiesas izdevumu samaksu apliecinoši dokumenti iesniedzami Rīgas apgabaltiesas

Civillietu tiesas kolēģijas kancelejā.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Civilprocesa likuma 430., 432.-434.pantu, Civillietu tiesas kolēģija

nosprieda:

/pers. H/, /pers. I/ un /pers. J/ prasību pret /pers. K/ par zaudējumu piedziņu noraidīt.

Piedzīt no /pers. I/, personas kods /personas kods/, par labu /pers. K/, personas kods /personas kods/, tiesāšanās izdevumus 261,66

EUR (divi simti sešdesmit vienu euro, 66 centus).

Piedzīt no /pers. H/, personas kods /personas kods/, par labu /pers. K/, personas kods /personas kods/, tiesāšanās izdevumus

261,66 EUR (divi simti sešdesmit vienu euro, 66 centus).

Piedzīt no /pers. J/, personas kods /personas kods/, par labu /pers. K/, personas kods /personas kods/, tiesāšanās izdevumus

261,66 EUR (divi simti sešdesmit vienu euro, 66 centus).

Piedzīt no /pers. I/, personas kods /personas kods/, valsts labā ar lietas izskatīšanu saistītos izdevumus 5,62 EUR (piecus euro, 62

centus), kas iemaksājami kontā Nr.LV51TREL2190458019000, saņēmējs: Tiesu administrācija, reģistrācijas Nr.90000050138,

saņēmēja banka: Valsts kase, kods TRELLV22, iemaksas mērķis: 21499 ar lietas izskatīšanu saistītie izdevumi, kā arī dati lietas

identificēšanai.

Piedzīt no /pers. J/, personas kods /personas kods/, valsts labā ar lietas izskatīšanu saistītos izdevumus 0,92 EUR (92 centus), kas

iemaksājami kontā Nr.LV51TREL2190458019000, saņēmējs: Tiesu administrācija, reģistrācijas Nr.90000050138, saņēmēja banka:

Valsts kase, kods TRELLV22, iemaksas mērķis: 21499 ar lietas izskatīšanu saistītie izdevumi, kā arī dati lietas identificēšanai.

Noteikt sprieduma labprātīgas izpildes termiņu - 10 dienas no sprieduma likumīgā spēkā stāšanās dienas. Dokumentus, kas

apliecina tiesas izdevumu samaksu valsts labā, sprieduma labprātīgas izpildes termiņā iesniedzami Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas

kolēģijas kancelejā.

Spriedumu var pārsūdzēt 30 dienu laikā Latvijas Republikas Augstākās tiesas Civillietu departamentā, iesniedzot kasācijas sūdzību

Rīgas apgabaltiesā.

Tiesas sēdes priekšsēdētāja tiesnese I.Jēkabsone

Tiesnese S.Vamža

Tiesnesis U.Danga