Administrative court dismissed request for state-funded healthcare registration for temporary resident from Georgia.

Lietas Nr. A420230614

Lietas arhīva Nr. A42-02306-14/3

SPRIEDUMS

Latvijas tautas vārdā

Rīgā 2014.gada 13.maijā

Administratīvā rajona tiesa

šādā sastāvā: tiesnese M.Miķelsone,

rakstveida procesā izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta pēc /pers. A/ (/pers. A/) (turpmāk – pieteicējs) pieteikuma par

labvēlīga administratīvā akta izdošanu, ar kuru Nacionālais veselības dienests iekļautu pieteicēju veselības aprūpes pakalpojumu

saņēmēju reģistrā.

Aprakstošā daļa

[1] Ar Nacionālā veselības dienesta 2013.gada 14.oktobra lēmumu Nr.05.1-04.1-29/9074 nolemts atteikt iekļaut pieteicēju, kuram ir

izdota termiņuzturēšanās atļauja Latvijas Republikā, veselības aprūpes pakalpojumu saņēmēju reģistrā.

Pieteicējs minēto lēmumu apstrīdēja Veselības ministrijā.

[2] Ar Veselības ministrijas 2013.gada 6.decembra lēmumu Nr.01-20fiz.15/4579 (turpmāk – pārsūdzētais lēmums) nolemts atstāt

negrozītu Nacionālā veselības dienesta 2013.gada 14.oktobra lēmumu Nr.05.1-04.1-29/9074. Pārsūdzētais lēmums pamatots ar

šādiem argumentiem.

[2.1] Pieteicējs, kuram ir izdota termiņuzturēšanās atļauja un kurš ir Gruzijas Republikas pilsonis, neatbilst Ārstniecības likuma

17.panta pirmajā daļā noteiktajam personu lokam, kuras var saņemt no valsts budžeta apmaksātus veselības aprūpes pakalpojumus

un šīs personas nevar tikt iekļautas Nacionālā veselības dienesta uzturētajā veselības aprūpes pakalpojumu saņēmēju reģistrā.

Saskaņā ar Ārstniecības likuma 17.panta piekto daļu šīs personas, ārstniecības pakalpojumus var saņemt par maksu, sedzot

izdevumus no saviem personiskajiem līdzekļiem vai no trešo personu, piemēram, apdrošināšanas sabiedrības, līdzekļiem.

[2.2] Personas, saņemot bēgļa statusu vai nokļūstot apcietinājumā, atrodas īpašā valsts aizgādnībā (persona ir pilnībā atkarīga no

valsts) un valstij ir pienākums par viņiem rūpēties, tai skaitā, nodrošinot veselības aprūpes pakalpojumus no valsts budžeta līdzekļiem.

Pieteicējs, atšķirībā no minētajām personu grupām, ir tiesīgs brīvi pārvietoties, darboties sev vēlamās jomās, tādejādi pieteicējam

nav nepieciešama valsts īpašā aizsardzība.

[2.3] Pieteicējam nav subjektīvu tiesību norādīt, ka valstij, kurā viņš uzturas uz noteiktu laiku, ir pienākums sniegt viņam un apmaksāt

veselības aprūpes pakalpojumus no valsts budžeta līdzekļiem. Satversmes tiesa spriedumos ir norādījusi, ka Latvijas Republikai ir

uzdevums sadalīt resursus un līdz ar to noteikt, kam, kādos apstākļos un kāda veida ārstēšana tiks apmaksāta.

[2.4] Saskaņā ar Imigrācijas likuma 4.panta pirmās daļas 3.punktu ārzemnieks ir tiesīgs ieceļot un uzturēties Latvijas Republikā, ja

viņam ir derīga veselības apdrošināšanas polise, kas garantē ar veselības aprūpi saistīto izdevumu segšanu Latvijas Republikā. Kā

arī Ministru kabineta 2010.gada 21.jūnija noteikumu Nr.564 „Uzturēšanās atļauju noteikumi” 79.2.apakšpunkts noteic, lai reģistrētu

uzturēšanās atļauju, ārzemnieks uzrāda dokumentu, kas apliecina, ka viņam ir derīga veselības apdrošināšanas polise. Tādejādi

prezumējams, ka pieteicējam ir veselības apdrošināšanas polise un pieteicēja veselība un dzīvība nav apdraudēta.

[3] Administratīvajā rajona tiesā 2014.gada 10.janvārī saņemts pieteikums, kas pamatots ar turpmāk norādītajiem argumentiem.

[3.1] Ārstniecības likuma normas ir pretrunā Latvijas Republikas Satversmei, cilvēktiesībām un Eiropas Savienības tiesību principiem.

Pieteicējam kā Latvijas Republikas pilsoņa laulātajam, kurš Latvijas Republikā maksā nodokļus, ir mazākas tiesības par bēgļiem un

personām, kurām piešķirts alternatīvais statuss, aizturētajām, apcietinātajām un ar brīvības atņemšanu notiesātajām personām.

Pieteicējs ir vidējā sociālā slāņa pārstāvis un nevar atļauties maksāt par vienu ģimenes ārsta apmeklējumu 28,45 euro, jo audzina

divus bērnus un ģimenē ir gaidāma trešā bērna piedzimšana. Pieteicējs saslimšanas gadījumā, nespēj noformēt darbnespējas lapu,

nespēj vērsties pēc receptes un nopirkt nepieciešamos medikamentus, tādejādi tiek apdraudēta pieteicēja dzīvība un veselība, jo

visos gadījumos nav iespējams saukt neatliekamo medicīnisko palīdzību.

Saskaņā ar Imigrācijas likumu pieteicējam nav tiesību iegūt patstāvīgo uzturēšanās atļauju ātrāk par 5 gadiem, līdz ar to viņš ir spiests

uzturēties Latvijas Republikā ar termiņuzturēšanās atļauju.

[3.2] Konkrētajā gadījumā tiek pārkāptas pieteicēja cilvēktiesības, jo netiek nodrošināts ārstniecības minimums - ģimenes ārsta

apmeklējums par pieņemamu cenu.

Pieteicējs, strādājot algotu darbu Latvijas Republikā, valsts budžetā veic gan sociālās iemaksas, gan citus likumā noteiktos nodokļu

maksājumus, bet reāli izmantot šo sociālo iemaksu privilēģiju viņš nevar.

Pieteicējs ir ierobežots savās tiesībās, jo katru reizi, kad saslimst viņš nevar nedoties pie ģimenes ārsta uz savu mītnes zemi.

Pieteicējs nav tik nabadzīgs, lai dotos uz sociālo dienestu pēc palīdzības un nav tik bagāts, lai samaksātu ģimenes ārstam pilnu

maksu.

[3.3] No pārsūdzētā lēmumā minēto Satversmes tiesas spriedumu satura var secināt, ka valstij atvēlēto finanšu resursu sadalē

jārēķinās ar lielāku sabiedrības daļas pamatvajadzību ievērošanu un valstij ir pienākums nodrošināt pamattiesību minimuma

ievērošanu un pamatvajadzību minimuma nodrošināšanu. Valsts, nenodrošinot pamattiesības, neievēro vienlīdzīgas attieksmes

principu.

[3.4] Apdrošināšanas polise paredz tikai ātrās medicīniskās palīdzības sniegto pakalpojumu apmaksu, kas tiek saņemti nelaimes

gadījumos vai akūtos saslimšanu gadījumos, kad nav pieejams ģimenes ārsts. Kā arī nogādāšanu atpakaļ mītnes zemē smagas

slimības gadījumā vai ekstrahēšanu nāves gadījumā.

Ģimenes ārstu institūts veic citas funkcijas, kas atšķiras no ātrās medicīniskās palīdzības funkcijām. Piemēram, slimības lapas

noformēšana nav iespējama bez ģimenes ārsta apmeklējuma, nosūtījuma saņemšana, lai apmeklētu citu medicīnas speciālistu,

receptes noformēšana, lai nopirktu nepieciešamos recepšu medikamentus u.c. Dzīvība var tikt apdraudēta arī parastas vīrusa

infekcijas gadījumā, ja persona laicīgi nevēršas pie ārsta un nesaņem nepieciešamo palīdzību. Tam, ka personai nav ģimenes ārsta,

var būt arī citas nelabvēlīgas sekas, kas apdraud kā veselību, tā dzīvību - ģimenes ārsts veic preventīvus pasākumus, lai laicīgi atklātu

saslimšanas, un nozīmētu ārstēšanu, lai tās nekļūtu par hroniskām slimībām, kuras rezultātā var apdraudēt, kā veselību, tā arī dzīvību.

[4] Administratīvajā rajona tiesā 2014.gada 6.februārī saņemtajā rakstveida paskaidrojumā Veselības ministrija pieteikumu neatzīst,

pamatojoties uz pārsūdzētā lēmumā norādīto argumentu pamata.

[5] Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 112.¹panta pirmo daļu administratīvās lietas izskatīšana notiek rakstveida procesā bez

tiesas sēdes, ja likumā nav noteikts citādi. Minētā panta ceturtā daļa noteic, ka tiesa lietu mutvārdu procesā tiesas sēdē izskata, ja

pirmās instances tiesai to lūdzis pieteicējs, trešā persona vai šā likuma 29.pantā minētais tiesību subjekts, kā arī atbildētājs –

privātpersona lietās par publisko tiesību līgumiem.

Izskatāmajā lietā pieteicējs nav lūdzis izskatīt lietu mutvārdu procesā un tiesa nav konstatējusi apstākļus lietas izskatīšanai tiesas

sēdē, tāpēc lieta tiek izskatīta rakstveida procesā.

Motīvu daļa

[6] Tiesa, rakstveida procesā izvērtējot lietas apstākļus un lietā esošos pierādījumus kopsakarā ar procesa dalībnieku lietā

iesniegtajiem rakstveida paskaidrojumiem, secina, ka pieteikums ir noraidāms.

[7] Lai uzdotu iestādei izdot labvēlīgu administratīvo aktu, tiesai ir jāpārbauda, vai tiesību normas piešķir personai tiesības no

attiecīgā publisko tiesību subjekta prasīt to labumu, kuru persona ietvērusi savā prasījumā par labvēlīga administratīvā akta izdošanu.

Ja piemērojamā tiesību norma nosaka noteiktus tiesiskus un faktiskus apstākļus attiecīgā labuma saņemšanai, tiesai jāpārbauda, vai

konkrētajā gadījumā attiecīgie apstākļi ir iestājušies. Izskatot prasījumu par labvēlīga administratīvā akta izdošanu, tiesai neatkarīgi no

iestādes lēmumā (atteikumā) ietvertā pamatojuma ir objektīvi jāizvērtē, vai pieteicējam ir tiesības uz labvēlīgu administratīvo aktu.

Konstatējot, ka kāds labvēlīga administratīvā akta izdošanas priekšnoteikums nav iestājies, tiesai nav pamata apmierināt prasījumu

(sk. Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamenta 2007.gada 12.aprīļa spriedumu lietā Nr. SKA-118/2007).

Šajā lietā tiesai jāpārbauda, vai pieteicējam ir tiesības tikt iekļautam Nacionālā veselības dienesta uzturētajā veselības aprūpes

pakalpojumu saņēmēju reģistrā.

[8] Valsts veselības apdrošināšanai pakļautās personas, kuras iegūst tiesības uz valsts veselības apdrošināšanas pakalpojumiem,

tiek reģistrētas valsts veselības apdrošināšanas pakalpojumu saņēmēju reģistrā, kas ir informatīvā datu bāze par personu tiesībām uz

valsts veselības apdrošināšanas pakalpojumiem un reģistru paredzēts iekļaut valsts informācijas sistēmā. Personu reģistrācija un

izslēgšana no reģistra notiek automātiskas datu apstrādes rezultātā un to nodrošina Nacionālais veselības dienests (sk.

likumprojekta „Veselības aprūpes finansēšanas likums” sākotnējās ietekmes novērtējuma ziņojumu,

http://titania.saeima.lv/LIVS11/saeimalivs11.nsf/0/50843B52838DC30CC2257C32004A6798?OpenDocument#b).

Saskaņā ar Ārstniecības likuma 17.panta pirmo daļuno valsts pamatbudžeta un pakalpojumu saņēmēju līdzekļiem apmaksāto

ārstniecības pakalpojumu apjomu Ministru kabineta noteiktajā kārtībā sniedz:

1) Latvijas pilsoņiem;

2) Latvijas nepilsoņiem;

3) Eiropas Savienības dalībvalstu, Eiropas Ekonomikas zonas valstu un Šveices Konfederācijas pilsoņiem, kuri uzturas Latvijā

sakarā ar nodarbinātību vai kā pašnodarbinātas personas, kā arī viņu ģimenes locekļiem;

4) ārzemniekiem, kuriem ir pastāvīgās uzturēšanās atļauja Latvijā;

5) bēgļiem un personām, kurām piešķirts alternatīvais statuss;

6) aizturētajām, apcietinātajām un ar brīvības atņemšanu notiesātajām personām.

Likumdevējs, pieņemot Ārstniecības likuma 17.pantu, ir noteicis papildu tiesības personām, kuras uzturas, dzīvo Latvijas Republikā,

saņemt apmaksātus ārstniecības pakalpojumus, taču kā būtisku kritēriju noteicis valstspiederības faktu.

Ārstniecības likuma 17.panta trešajā daļā noteikti apmaksātie ārstniecības pakalpojumi personām ar termiņuzturēšanās atļauju

„Latvijas pilsoņu un Latvijas nepilsoņu laulātajiem, kuriem ir termiņuzturēšanas atļauja Latvijā, no valsts pamatbudžeta un pakalpojumu

saņēmēju līdzekļiem apmaksāto grūtnieču aprūpi un dzemdību palīdzību ir tiesības saņemt bez maksas Ministru kabineta noteiktajā

kārtībā”.

Kā izriet no minētās tiesību normas, personai sniegtā valsts palīdzība ārstniecības pakalpojumu saņemšanā ir cieši saistīta ar

valstspiederību, arī konkrētajā Ārstniecības likuma 17.panta trešajā daļā nodalot Latvijas pilsoņu un Latvijas nepilsoņu laulātos ar

termiņuzturēšanās atļauju Latvijā no, piemēram, ārzemnieku, kuri saņēmuši pastāvīgās uzturēšanās atļauju Latvijā, laulātajiem, kuriem

piešķirta termiņuzturēšanās atļauja.

Ārstniecības likuma 17.panta piektā daļa noteic, ka personas, kuras nav minētas šā panta pirmajā, trešajā un ceturtajā daļā,

ārstniecības pakalpojumus saņem par maksu.

Secināms, ka no ārstniecības pakalpojumi personām, kurām ir termiņuzturēšanās atļauja Latvijas Republikā, ir maksas pakalpojumi,

izņemot neatliekamo medicīnisko palīdzību un grūtnieču aprūpi un dzemdību palīdzību Ārstniecības likuma 17.panta trešajā daļā

noteiktajā gadījumā.

Lietā nav strīda, ka pieteicējs ir Gruzijas Republikas pilsonis, kurš Latvijas Republikā uzturas uz termiņuzturēšanās atļaujas pamata.

Ievērojot iepriekš minēto, tiesa secina, ka pieteicēja statuss Latvijas Republikā neatbilst Ārstniecības likuma 17.panta pirmajā daļā

noteiktajam, tāpēc pieteicējs nav tiesīgs saņemt no valsts budžeta līdzekļiem apmaksātus veselības aprūpes pakalpojumus Latvijas

Republikā un līdz ar to nevar tikt iekļauts Nacionālā veselības dienesta uzturētajā veselības aprūpes pakalpojumu saņēmēju reģistrā.

Tiesa norāda, ka arī tiesībsargs 2013.gada 3.decembrī nonācis pie secinājuma, ka Nacionālais veselības dienests, atsakot

pieteicēju uzņemt veselības aprūpes pakalpojumu saņēmēju reģistrā, pieņēmis tiesiskajai situācijai atbilstošu lēmumu (lietas

18.lapa).

[9] Papildus tiesa norāda sekojošo.

Satversmes tiesa ir atzinusi, ka pienākums nodrošināt pieeju konkrētiem ārstniecības pakalpojumiem, zālēm ir kvalificējams kā

pienākums nodrošināt pamattiesības un kā tāds var būt atkarīgs no valsts rīcībā esošajiem resursiem. Tas ir atzīts ANO

Starptautiskajā paktā par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām. Šā pakta 2.panta pirmajā daļā norādīts, ka valstij ir

pienākums maksimālajos tai pieejamo resursu ietvaros veikt pasākumus, lai pakāpeniski nodrošinātu šajā paktā atzīto tiesību pilnīgu

īstenošanu. Arī Satversmes tiesa ir atzinusi, ka valsts nevar atteikties īstenot Satversmē iekļautās ekonomiskās, sociālās un kultūras

tiesības, taču šo tiesību īstenošanas apjoms var būt atkarīgs no valsts rīcībā esošajiem resursiem (sk. Satversmes tiesas 2001. gada

13. marta sprieduma lietā Nr. 2000-08-0109 secinājumu daļu un 2006. gada 11. decembra sprieduma lietā Nr. 2006-10-01 14.2.

un 14.3. punktu).

Tiesības uz veselības aizsardzību konstitucionālā līmenī ir nostiprinātas Latvijas Republikas Satversmes 111.pantā , kas noteic, ka

valsts aizsargā cilvēka veselību un garantē ikvienam medicīniskās palīdzības minimumu. Satversmes tiesa ir norādījusi, ka šī norma

uzliek valstij pienākumu aizsargāt ikvienas personas tiesības pašai rūpēties par savu veselības stāvokli, kā arī pienākumu atturēties

no darbībām, kas traucē personai īstenot šīs tiesības. Latvijas Republikas Satversmes 111.pants neuzliek valstij pienākumu

nodrošināt ikvienam iespējami augstāko veselības līmeni, taču no šajā pantā noteiktā izriet valsts pienākums noteiktos gadījumos un

tādā līmenī, kas cieši saistīts ar šīs valsts ekonomiskajām iespējām, veikt pasākumus, lai aizsargātu cilvēku veselību (sk. Satversmes

tiesas 2002.gada 22.oktobra sprieduma lietā Nr.2002-04-03 secinājumu daļas 1. punktu un 2004.gada 23.aprīļa sprieduma lietā

Nr.2003-15-0106 6. punktu).

No iepriekš minētā izriet, ka sociālo tiesību īstenošana ir atkarīga no katras valsts ekonomiskās situācijas un pieejamiem resursiem.

Medicīniskās palīdzības minimums tiek sniegts ikvienam, kas atrodas Latvijas jurisdikcijā, t.sk., ārzemniekam, kam ir izsniegta

termiņuzturēšanās atļauja, tiek nodrošināts veselības aprūpes pakalpojumu minimums. Latvijas Republikas Satversmes 111.panta

norma ir iedzīvināta Ārstniecības likuma 16.pantā, kas nosaka, ka ikvienam ir tiesības saņemt neatliekamo medicīnisko palīdzību

Ministru kabineta noteiktajā kārtībā (sk. Ministru kabineta 2013.gada 17.decembra noteikumus Nr.1529 „Veselības aprūpes

organizēšanas un finansēšanas kārtība”).

Tas, vai ar normatīvo aktu noteiktais medicīniskās palīdzības minimums ir vai nav pietiekams, ir valsts sociālās politikas, nevis tiesas

izvērtēšanas jautājums. Tiesa nevar iejaukties politikā un noteikt citu medicīniskās palīdzības minimumu, kā arī grozīt likumdevēja

gribu, kas nosaka, kādām personu kategorijām pienākas apmaksātie medicīnas pakalpojumi.

Arī Satversmes tiesa ir norādījusi, ka juridiskās argumentācijas ceļā nav iespējams izvērtēt valsts finansiālās iespējas, ekonomisko

situāciju, tiesībpolitikas prioritātes un atsevišķu sociālo grupu īpašās vajadzības. Visi šie apsvērumi ietekmē likumdevēja vai Ministru

kabineta izšķiršanos, paredzot noteiktus pakalpojumus un to apmēru (sk. Satversmes tiesas 2006.gada 11.decembra sprieduma

lietā Nr.2006-10-01 14.2. un 14.3.punktu).

[10] Ņemot vērā iepriekš konstatēto, tiesa atzīst, ka pieteicēja prasījums par labvēlīga administratīvā akta izdošanu, ar kuru

Nacionālais veselības dienests iekļautu pieteicēju veselības aprūpes pakalpojumu saņēmēju reģistrā, nav pamatots, bet pārsūdzētais

lēmums ir tiesisks.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 246.-251.pantu, 289.pantu, 290.panta pirmo un otro daļu un 291.panta pirmo daļu,

tiesa

nosprieda

noraidīt /pers. A/ (/pers. A/) pieteikumu par labvēlīga administratīvā akta izdošanu, ar kuru Nacionālais veselības dienests iekļautu

/pers. A/ veselības aprūpes pakalpojumu saņēmēju reģistrā.

Spriedumu var pārsūdzēt Administratīvajā apgabaltiesā viena mēneša laikā no tā sastādīšanas dienas, iesniedzot apelācijas sūdzību

Administratīvās rajona tiesas Rīgas tiesu namā.

Tiesnese M.Miķelsone