Court partially allowed prisoner's claim for moral damages due to inadequate lighting in a cell, dismissing the rest of the compensation request.
Legislator summary
AI generatedThe Administrative Court of the Valmiera District partially dismissed N.R.'s claim for EUR 4,500 in damages against the Prison Administration. The court found that while the administration failed to provide adequate natural lighting in the cell for eight months, the plaintiff's request for the full amount was excessive. Consequently, the court awarded 100 Latvian Lats for moral damages and ordered the state to cover the litigation costs.
Legislator headnote
AI generatedAdministratīvā procesa likums 126. panta 2. daļa; 246.–251. pants; 253. panta 5. daļa; 255. panta 3. daļa; 289.–291. pants: The court may partially satisfy a claim for compensation for moral damages if the facts establish a violation of rights but the requested amount is disproportionate to the severity and duration of the infringement.
Keywords
AI generatedCited Legislation
AI generatedRelated Decisions
AI generatedFull text
NORAKSTS
Lieta Nr.A420586811
A01794 – 12/43
SPRIEDUMS
Latvijas tautas vārdā
Valmierā 2012.gada 8.februārī
Administratīvā rajona tiesa šādā sastāvā:
tiesnesis G.Ploriņš,
piedaloties pieteicējam N.R.,
atbildētāja Latvijas Republikas pusē pieaicinātās iestādes Ieslodzījuma vietu
pārvaldes pārstāvim A.B.,
atklātā tiesas sēdē 2012.gada 18.janvārī izskatīja administratīvo lietu, kas
ierosināta pēc N.R. pieteikuma par Rīgas Centrālcietuma faktiskās rīcības –
pieteicēja uzturēšanās laikā Rīgas Centrālcietumā no 2011.gada 15.februāra līdz
2.martam izsniedzot viņam tikai vienu palagu un vienu dvieli, ievietojot
pārpildītā, aukstā un tumšā kamerā, kurā nebija neviena plašsaziņas līdzekļa, kā
arī ierādot guļvietu divstāvu gultas 2.stāvā – atzīšanu par prettiesisku, personiskā
un morālā kaitējuma EUR 4500 (Ls 3163) apmērā atlīdzināšanu.
Aprakstošā daļa
[1] Administratīvās rajona tiesas Valmieras tiesu namā 2011.gada
26.aprīlī saņemts N.R. (turpmāk arī pieteicējs) pieteikums par Rīgas
Centrālcietuma faktiskās rīcības – pieteicēja uzturēšanās laikā Rīgas
Centrālcietumā no 2011.gada 15.februāra līdz 2.martam izsniedzot viņam tikai
vienu palagu un vienu dvieli, ievietojot pārpildītā, aukstā un tumšā kamerā,
kurā nebija neviena plašsaziņas līdzekļa, kā arī ierādot guļvietu divstāvu gultas
2.stāvā – atzīšanu par prettiesisku, personiskā un morālā kaitējuma EUR 4500
(Ls 3163) apmērā atlīdzināšanu.
Ar Administratīvās rajona tiesas tiesneša 2011.gada 1.septembra lēmumu
pieteikums pieņemts un ierosināta administratīvā lieta.
[2] No lietas materiāliem konstatējams turpmāk norādītais.
[2.1] Ieslodzījuma vietu pārvaldē (turpmāk arī Pārvalde vai atbildētājs)
2011.gada 14.martā saņemta pieteicēja sūdzība par Rīgas Centrālcietuma
faktiskās rīcības atzīšanu par prettiesisku, personiskā un morālā kaitējuma EUR
4500 (Ls 3163) apmērā atlīdzināšanu.
[2.2] Izskatot pieteicēja sūdzību, 2011.gada 13.aprīlī Pārvaldes
priekšnieks pieņēma lēmumu Nr.1/17-R/1169 (turpmāk arī Lēmums), ar kuru
pieteicēja sūdzībā norādīto Rīgas Centrālcietuma faktisko rīcību atzina par
tiesisku un atteica personiskā un morālā kaitējuma EUR 4500 (Ls 3163) apmērā
atlīdzināšanu.
[3] Uzskatot atbildētāja Lēmumu par nepamatotu, pieteicējs iesniedza
pieteikumu Administratīvajā rajona tiesā. Savā pieteikumā pieteicējs nepiekrīt
Lēmumam, lūdz atzīt Rīgas Centrālcietuma faktisko rīcību par prettiesisku un
atlīdzināt viņam personisko un morālo kaitējumu EUR 4500 (Ls 3163) apmērā.
Pieteikumā pieteicējs norāda turpmāk minētos argumentus.
[3.1] Pieteicējs uzskata, ka ar Rīgas Centrālcietuma administrācijas un
Pārvaldes ilgstošo bezdarbību un prettiesisko faktisko rīcību pret viņu tika
pārkāpti tādi nacionālo un starptautisko tiesību akti, kā Latvijas Republikas
Satversmes 95.pants, Eiropas Padomes Cilvēktiesību un pamatbrīvību
aizsardzības konvencijas (turpmāk – Konvencija) 3.pants, Starptautiskā pakta
par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām (turpmāk – Pakts) 7. un 10.pants.
Papildus pieteicējs atsaucas uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2004.gada
2.decembra sprieduma lietā „Farbtuhs pret Latviju” 51.punktu un 2002.gada
15.jūlija sprieduma lietā „Kalašņikovs pret Krieviju” 95.punktu, kā arī
Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta (turpmāk – Senāts)
2006.gada 15.jūnija lēmuma lietā SKA-348/2006 11.punktu, 2007.gada
14.februāra lēmuma lietā SKA-186/2007 7.punktu 2007.gada 15.jūnija lēmuma
lietā SKA-404/2007 11.punktu un 2010.gada 6.maija lēmumu lietā SKA-
169/2010.
[3.2] Pieteicējs norāda, ka 2011.gada 15.februārī ticis konvojēts no
Valmieras cietuma uz Rīgas Centrālcietumu, lai piedalītos tiesā. Rīgas
Centrālcietumā, pieteicējam izsniedzot matraci un gultas veļu, izsniegts tikai
viens dvielis un palags. Pieteicējs ievietots pārpildītā kamerā ar smēķētājiem.
Viņam norādīta gultas vieta divstāvu gultas otrajā stāvā, kamerā nebija
televizora, bija ļoti auksts, tumšs un mitrs. Kamerā nebija iespējams orientēties,
lasīt un sagatavoties tiesai. Naktīs nebija iespējams gulēt aukstuma dēļ, kā arī
pieteicējam bijis bail izkrist no gultas, jo tā bija augsta, bez norobežojumiem.
Nebija arī nekādu palīglīdzekļu, lai varētu nokļūt gultas otrajā stāvā. Gultas
saklāšana pēc cietuma administrācijas viena noteikta parauga bija pielīdzināma
spīdzināšanai, jo faktiski nebija iespējams to veikt sakarā ar pieteicēja mazo
augumu. Uz pieteicēja sūdzībām netika reaģēts, tikai norādīts, ka atrodas
cietumā. Kad pieteicējs iesniedzis virkni rakstisku sūdzību, viņam tika izsniegts
otrs palags un dvielis, kā arī televizors koplietošanai. Pieteicējs uz savām
sūdzībām nevienu rakstisku atbildi nav saņēmis.
Pieteicējs uzskata, ka viņam ar Rīgas Centrālcietuma administrācijas un
Pārvaldes prettiesisko rīcību ir nodarīts būtisks personiskais un morālais
kaitējums, kas izpaudās kā paaugstināts iekšējais sasprindzinājums, stresa,
bezcerīguma un nolemtības stāvoklis, kas izsauc pasivitāti un apātiju visās
darbībās un noved pie krasām negatīvām izmaiņām uzvedībā.
[4] Administratīvās rajona tiesas Valmieras tiesu namā 2011.gada
5.oktobrī saņemts atbildētāja rakstveida paskaidrojums (lietas 42.lapa). Savā
rakstveida paskaidrojumā tiesai atbildētājs norāda, ka pieteicēja pieteikumu
neatzīst, iebilst pret pieteikumā ietverto lūgumu, pamatojoties uz Lēmumā
norādītajiem argumentiem un izteiktajiem apsvērumiem.
[5] Tiesas sēdē pieteicējs uzturēja pieteikumā ietverto prasījumu,
pamatojoties uz tajā norādītajiem apstākļiem.
Atbildētāja pārstāvis tiesas sēdē pieteikumu neatzina, pamatojoties uz
Lēmumā un rakstveida paskaidrojumos norādītajiem apsvērumiem.
Motīvu daļa
[6] Tiesa, izvērtējot lietas apstākļus un lietā esošos pierādījumus
kopsakarā ar procesa dalībnieku lietā iesniegtajiem rakstveida paskaidrojumiem,
secina, ka pieteikums ir noraidāms.
[7] Administratīvā procesa likuma 1.panta trešā daļa noteic, ka
administratīvais akts ir arī lēmums, kas būtiski ierobežo iestādei īpaši pakļautas
personas cilvēktiesības. Savukārt Administratīvā procesa likuma 89.pantā
noteiktajai iestādes faktiskajai rīcībai ir jāatbilst tām pašām pazīmēm, kurām
atbilst administratīvais akts, tikai iestādes faktiskā rīcība ir vērsta uz faktisku,
nevis tiesisku seku radīšanu privātpersonai. Tādējādi būtiskuma kritērijs
piemērojams arī gadījumā, ja pieteikums iesniegts par iestādes faktisko rīcību.
Būtiskuma kritērijs attiecībā uz cilvēktiesību ierobežojumu ir obligāts, lai atzītu,
ka lieta vispār ir izskatāma administratīvā procesa kārtībā (sk., piem., Senāta
2010.gada 9.jūlija sprieduma lietā SKA-126/2010 16.punktu).
Latvijas Republikas Satversmes 95.pants noteic, ka valsts aizsargā cilvēka
godu un cieņu. Spīdzināšana, citāda cietsirdīga vai cieņu pazemojoša izturēšanās
pret cilvēku ir aizliegta. Nevienu nedrīkst pakļaut nežēlīgam vai cilvēka cieņu
pazemojošam sodam. Konvencijas 3.pants noteic, ka nevienu cilvēku nedrīkst
spīdzināt vai cietsirdīgi vai pazemojoši ar viņu apieties vai sodīt. Pakta 7.pants
noteic, ka nevienu nedrīkst pakļaut spīdzināšanai vai nežēlīgi, necilvēcīgi vai
pazemojoši apieties ar viņu vai sodīt. Savukārt Pakta 10.pants noteic, ka visām
personām, kurām atņemta brīvība, ir tiesības uz humānu apiešanos un cilvēka
personībai piemītošās pašcieņas respektēšanu. Tas nozīmē, ka pret personām,
kurām ir ierobežota brīvība, nedrīkst izturēties pretēji Pakta 7.panta
noteikumiem, kā arī personas nedrīkst tikt pakļautas citām grūtībām vai
ierobežojumiem, kā tikai tām, kas izriet no brīvības atņemšanas apstākļiem.
Personas, kurām atņemta brīvība, bauda visas tiesības, kas noteiktas Paktā, ar
tiem ierobežojumiem, kas slēgtā vidē ir neizbēgami (General Comment No.21:
Replaces general comment 9 concerning humane treatment of persons deprived
of liberty (Art.10): 10/04/92, Human Rights Committee, para 3).
Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir norādījusi, ka no Konvencijas 3.panta valstij
izriet pienākums nodrošināt, lai visi ieslodzītie tiktu turēti apstākļos, kas ir
savienojami ar cilvēka cieņu, lai soda izpildes veids nepakļautu attiecīgo
personu tādas intensitātes grūtībām vai pārbaudījumam, kas pārsniedz
neizbēgamo ieslodzījumam piemītošo ciešanu līmeni un lai, ņemot vērā
ieslodzījuma praktiskās prasības, ieslodzītā veselība un labklājība tiktu adekvāti
nodrošinātas (Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2004.gada 2.decembra sprieduma
lietā „Farbtuhs pret Latviju” 51.punkts, 2002.gada 15.jūlija sprieduma lietā
„Kalašņikovs pret Krieviju” 95.punkts).
Ņemot vērā minēto, tiesa secina, ka no spīdzināšanas, necilvēcīgas vai
pazemojošas apiešanās un sodīšanas aizlieguma izriet valsts pienākums
nodrošināt ieslodzītajiem pienācīgus apstākļus ieslodzījuma vietā un šādu
apstākļu nenodrošināšana var radīt cilvēktiesību pārkāpumu.
[8] Izskatāmā lieta ierosināta par Rīgas Centrālcietuma faktiskās rīcības –
pieteicēja uzturēšanās laikā Rīgas Centrālcietumā no 2011.gada 15.februāra līdz
2.martam izsniedzot viņam tikai vienu palagu un vienu dvieli, ievietojot
pārpildītā, aukstā un tumšā kamerā, kurā nebija neviena plašsaziņas līdzekļa, kā
arī ierādot guļvietu divstāvu gultas 2.stāvā – atzīšanu par prettiesisku,
personiskā un morālā kaitējuma EUR 4500 (Ls 3163) apmērā atlīdzināšanu.
Tādējādi konkrētajā gadījumā tiesai primāri ir jānoskaidro, vai pieteicēja
sadzīves apstākļi Rīgas Centrālcietuma kamerā Nr.32, laika posmā 2011.gada
15.februāra līdz 16.februārim, un kamerā Nr.77, laika posmā no 2011.gada
16.februāra līdz 2.martam, bijuši necilvēcīgi vai pazemojoši.
[9] Ministru kabineta 2006.gada 19.decembra noteikumi Nr.1022
„Noteikumi par ieslodzīto personu uztura un sadzīves vajadzību materiālā
nodrošinājuma normām” 8.punkts noteic, ka gultas piederumu normas vienam
ieslodzītajam un to lietošanas termiņus nosaka saskaņā ar šo noteikumu
5.pielikumu. Savukārt šo noteikumu 5.pielikums noteic, ka notiesātais uz 3
gadiem nodrošināms ar vienu matraci, spilvenu un segu (pusvilnas), bet uz vienu
gadu ar spilvendrānu, diviem palagiem un diviem dvieļiem.
No izskatāmās lietas materiāliem ir konstatējams, ka pieteicējam
2011.gada 15.februārī izsniegts viens matracis, viens spilvens, viena segu, viena
spilvendrāna, viens palags un viens dvielis. Savukārt otrs palags un otrs dvielis
izsniegts 2011.gada 25.februārī, pēc pieteicēja 2011.gada 21.februāra
iesnieguma saņemšanas.
Tādējādi ir secināms, ka pieteicējs jau ar pirmo dienu Rīgas
Centrālcietumā bija nodrošināts ar visiem viņam paredzētajiem gultas
piederumiem, līdz ar to arī secināms, ka viņš ar gultas piederumiem nodrošināts
tādā apmērā, kas nepārkāpj noteikto cilvēktiesību minimumu. Šo secinājumu,
tiesas ieskatā, nevar ietekmēt tas faktiskais apstāklis, ka pieteicējam otrs dvielis
un otrs palags izsniegts tikai vienpadsmitajā dienā.
[10] Latvijas Sodu izpildes kodeksa 77.panta pirmā daļa noteic, ka
dzīvojamās platības norma cietumos kopmītņu tipa telpās vienam notiesātajam
nevar būt mazāka par 2,5 m2 vīriešiem. Kameru Nr.32 un Nr.77 platība atbilst
šīs normas minimālajām prasībām arī tad, ja tajā ir ievietoti 14 ieslodzītie.
Taču tiesas ieskatā tas neļauj automātiski secināt, ka cilvēktiesību
standarti ir ievēroti. Ņemot vērā, ka šī norma nosaka tikai minimālo platību
kamerai un pieļauj arī lielākas platības nodrošināšanu, tiesai ir jāpārbauda, vai
atbilstoši cilvēktiesību standartiem ieslodzītajiem nebūtu nodrošināma lielāka
platība. Tiesa konstatē, ka Eiropas Spīdzināšanas novēršanas komiteja savos
ziņojumos vairākkārt ir ieteikusi grozīt Latvijas Sodu izpildes kodeksu un
noteikt, ka platības norma cietumos kopmītņu tipa telpās vienam notiesātajam
nevar būt mazāka par 4 m2 (sk., piemēram, Report to the Latvian Government on
the visit to Latvia carried out by the European Committee for the Prevention of
Torture and Inhuman or Degrading Treatment or Punishment (CPT) from 27
November to 7 December 2007, para 36, http://www.cpt.coe.int/documents/lva/
2009-35-inf-eng.htm#_Toc196040774).
Savukārt Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir norādījusi, ka cietuma kameras
platība ir būtisks aspekts, kas jāņem vērā, izvērtējot, vai ieslodzījuma apstākļi ir
pazemojoši. Ja uz vienu ieslodzīto ir mazāk nekā 3 m2, tad Eiropas Cilvēktiesību
tiesas ieskatā kamera ir uzskatāma par tik pārapdzīvotu, ka tas pats par sevi ir
pamats Konvencijas 3.panta pārkāpuma konstatēšanai. Ja kameras platība ir
lielāka, tad ir nepieciešams vērtēt arī citus apstākļus, it īpaši, ventilācijas
pieejamību, dabiskā apgaismojuma un dabiskās ventilācijas nodrošināšanu,
apkures piemērotību, sanitāros apstākļus un to, vai tualetē ir nodrošināts
privātums. Līdz ar to pat gadījumos, kad kameras platība bija 3 – 4 m2 uz vienu
ieslodzīto, Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir konstatējusi Konvencijas 3.panta
pārkāpumu, ja tika konstatēts ventilācijas un apgaismojuma trūkums (Eiropas
Cilvēktiesību tiesas 2009.gada 22.oktobra sprieduma lietā „Orchowski pret
Poliju” 122.punkts; Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2011.gada 20.oktobra
sprieduma lietā „Mandic un Jovic pret Poliju” 122.punkts). Ņemot vērā minēto,
tiesa secina, ka spīdzināšanas, necilvēcīgas un pazemojošās apiešanās un
sodīšanas aizliegums un līdz ar to arī Satversmes 95.pants ir pārkāpts, ja
dzīvojamās platības norma cietumos kopmītņu tipa telpās vienam notiesātajam ir
mazāka par 3 m2. Līdz ar to arī Latvijas Sodu izpildes kodeksa 77.panta pirmā
daļa ir jāpiemēro tā, lai ikvienam ieslodzītajam tiktu nodrošināta vismaz 3 m2
liela telpa kamerā.
Ņemot vērā Rīgas Centrālcietuma kameras Nr.32 un Nr.77 platību, kura
katrā kamerā ir 56 m2 (4m × 14m), kā arī tajās maksimāli ievietoto petrsonu
skaitu – 14, kuram tiesas sēdē piekrita arī pieteicējs (lietas 75.lapa), tiesa secina,
ka šo kameru platība – 4 m2 uz vienu ieslodzīto – atbilst cilvēktiesību
standartiem. Tiesas secinājumu pēc būtības apstiprina arī Tiesībsarga 2010.gada
15.septembra un 2011.gada 30.marta atzinumi Nr.1-5/205 un Nr.6-6/96
(turpmāk – Atzinumi), kuros nav konstatēta šo kameru pārapdzīvotība (lietas 60.
– 63.lapa).
[11] Pieteicējs norādījis, ka Rīgas Centrālcietuma kameras Nr.32 un Nr.77
bijušas aukstas, kas pieteicējam traucējis naktīs gulēt, un tumšas, kas viņam
liedzis orientēties gan telpā, gan laikā, kā arī liedzis lasīt un tādēļ arī normāli
sagatavoties tiesai.
Pārvalde nepiekrīt pieteicēja norādītajam par aukstajām kamerām un,
atsaucoties uz Rīgas Centrālcietuma 2011.gada 12.aprīļa informāciju Nr.3/9-
4085 (lietas 47.lapa), norāda, ka ziemas apkures sezona Rīgas Centrālcietumā
uzsākta 2010.gada 18.oktobrī, apkures laikā cietuma apkures sistēma strādājusi
bez traucējumiem, uzturot kamerās temperatūru ne mazāk par 18 grādiem pēc
Celsija. Savukārt no Tiesībsarga 2011.gada 30.marta atzinuma Nr.6-6/96, kas
noformēts par 2011.gada 10.martā veikto pārbaudi Rīgas Centrālcietumā, tai
skaitā arī kamerā Nr.77, neizriet, ka kameras būtu aukstas. Pie tam šajā atzinumā
norādīts, ka ieslodzītās personas pārbaudes laikā izteikušas dažāda veida
sūdzības, starp kurām sūdzības par apkuri nav minētas.
Izvērtējot iepriekš minēto, tiesa secina, ka izskatāmajā lietā nav gūts
apstiprinājums tam, ka Rīgas Centrālcietuma kamerās Nr.32 un Nr.77, laikā
kamēr tajās atradās pieteicējs, nebūtu nodrošināta atbilstoša temperatūra.
Attiecībā par neatbilstošo apgaismojumu Rīgas Centrālcietuma kamerās
Nr.32 un Nr.77, Pārvalde norādījusi, ka kamerā Nr.32 ir viens logs (2m × 1,4m),
kas aizpildīts ar stikla blokiem. Kameras dabiskajai vēdināšanai logā ir divi
atverami vēdināšanas lodziņi (20cm × 35cm). Apgaismojumu kamerā nodrošina
divi lieli gaismekļa ķermeņi pa divām ar 58 vatu jaudu lielām dienas gaismas
spuldzēm. Savukārt kamerā Nr.77 ir 2m × 1,4m liels logs. Pašā logā ierīkots
stiklots loga rāmis, bet kameras vēdināšanai loga rāmī iebūvēti divi (20cm ×
80cm) veramie vēdināšanas lodziņi. Drošības apsvērumu dēļ logs no ārpuses
nodrošināts ar metāla režģi. Mākslīgo apgaismojumu šajā kamerā nodrošina divi
gaismekļa ķermeņi. Katrs gaismekļa ķermenis paredzēts vienai ar 40 vatu jaudu
lielai dienas gaismas spuldzei.
No izskatāmās lietas materiāliem arī konstatējams, ka 2010.gada 15.jūnijā
Tiesībsarga biroja darbinieki veikuši pārbaudi Rīgas Centrālcietumā, kuras laikā
cita starp konstatēja, ka kamera Nr.32 ir tumša, ar vāju mākslīgo apgaismojumu,
dabiskā apgaismojuma vispār nav, jo logam priekšā piestiprinātas dzelzs
konstrukcijas. Vienlaicīgi par šo pārbaudi nofomētajā 2010.gada 15.septembra
atzinumā Nr.1-5/205 Tiesībsargs arī norādījis, ka regulāri tiek saņemtas sūdzības
par nepietiekamu dabisko apgaismojumu cita starp arī kamerā Nr.77. Līdzīgi kā
karantīnas kamerām tās loga priekšā piestiprinātas dzelzs konstrukcijas, bet
kameras mākslīgais apgaismojums ir tik vājš, ka ieslodzītajiem var pasliktināties
redze. Tādēļ Tiesībsargs aicinājis veikt nepieciešamos pasākumus, lai kamerās
tiktu nodrošināts normāls dabiskais apgaismojums, un lūdzis informēt viņu par
veiktajiem pasākumiem.
2010.gada 7.oktobra atbildē Rīgas Centrālcietuma priekšnieka vietnieks
norādījis, ka metāla konstrukcijas („žalūzijas”) no kameru logiem tiks noņemtas
pakāpeniski, bet 2010.gada 14.februāra vēstulē viņš cita starp informējis, ka
kameras Nr.77 logos esošie stikla bloki izņemti un to vietā iebūvēts iestiklots
loga rāmis.
2011.gada 10.martā Tiesībsarga biroja darbinieki atkārtoti veikuši
pārbaudi Rīgas Centrālcietumā. Šīs pārbaudes rezultātā izdarīts secinājums, ka
Tiesībsarga rekomendācija par dabiskā apgaismojuma nodrošināšanu nav
izpildīta. Joprojām logiem priekšā ir metāla drošības konstrukcijas („žalūzijas”),
kuras nepieļauj dienas gaismas iekļūšanu kamerā.
Ņemot vērā minētos faktiskos apstākļus, kas konstatēti 8 mēnešus pirms
pieteicēja ievietošanas šajās kamerās un 8 dienas pēc viņa etapēšanas
(aizvešanas), kā arī remontdarbus, kas 2010.gada novembrī veikti kamerā Nr.32
(lietas 47.lapa), ir secināms, ka laika posmā 2011.gada 15.februāra līdz
16.februārim pieteicējs atradies kamerā Nr.32, kurā nebija nodrošināts dabīgais
apgaismojums. Savukārt laika posmā 2011.gada 16.februāra līdz 2.martam
pieteicējs atradies kamerā Nr.77, kurā nebija nodrošināts ne dabīgais
apgaismojums, ne arī pietiekams mākslīgais apgaismojums. Attiecībā par
mākslīgo apgaismojumu, tiesa secina, ka kamerā Nr.32, pēc 2010.gada
novembrī veiktajiem remontdarbiem, kuru rezultātā kamerā esošā mākslīgā
apgaismojuma jauda palielināta gandrīz trīs reizes, no 80 (2 × 40) vatiem uz 232
(4 × 58) vatiem, tas varētu būt pietiekams, lai kamērā būtu iespējams lasīt.
Tomēr kamerā Nr.77 esošais mākslīgais apgaismojums, kura jauda ir 80 vati,
ņemot vērā kameras platību – 56 m2, acīmredzami ir nepietiekams, lai ieslodzītie
varētu lasīt.
Līdz ar to tiesa atzīst par pamatotu pieteicēja argumentu, ka kamera Nr.77
bijusi tumša un tas viņam liedzis lasīt un, ņemot vērā Tiesu informācijas sistēmā
esošo informāciju, ka pieteicējs piedalījies 2011.gada 22.februāra tiesas sēdē
Senātā, traucējis viņam normāli sagatavoties tiesas sēdei.
[12] Pieteicējs arī norādījis, ka ne kamerā Nr.32, ne arī kamerā Nr.77 nav
bijis neviena plašsaziņas līdzekļa.
Latvijas sodu izpildes kodeksa 47.1 panta pirmā un otrā daļa (likuma
redakcijā, kas bija spēkā līdz 2011.gada 10.augustam) noteica, ka notiesātajiem,
kas izcieš sodu cietumos, atļauts lietot televizorus un tranzistoru radiouztvērējus,
Brīvības atņemšanas iestāžu iekšējās kārtības noteikumos noteiktajā kārtībā.
Savukārt Ministru kabineta 2006.gada 30.maija noteikumu Nr.423 „Brīvības
atņemšanas iestādes iekšējās kārtības noteikumi” 40.punkts noteic, ka, saņemot
brīvības atņemšanas iestādes administrācijas atļauju, notiesātie kamerās un
koplietošanas telpās dienas kārtībā noteiktajā laikā var lietot personiskos
radiouztvērējus, televizorus un tiem pievienojamās videospēles.
Tātad notiesātajiem, kuri izcieš sodu cietumos ir tiesības, saņemot cietuma
administrācijas atļauju, lietot televizorus un tranzistoru radiouztvērējus. Tomēr
ne no minētajām tiesību normām, ne arī no citām neizriet iestādes pienākums
nodrošināt katru notiesāto ar televizoru vai radiouztvērēju.
No izskatāmās lietas materiāliem ir konstatējams, ka pieteicējs Rīgas
Centrālcietumā 2011.gada 15.februārī ieradies bez personīgās sadzīves tehnikas.
2011.gada 21.februārī viņš uzrakstījis cietuma priekšniekam adresētu
iesniegumu, kurā cita starp lūdzis nodrošināt viņu ar iespēju noskatīties ziņas.
2011.gada 24.februārī pieteicējs no cietuma uzraudzības daļas darbiniekiem
saņēmis lietošanā televizoru (lietas 50.lapa).
Ņemot vērā minēto, ir secināms, ka Rīgas Centrālcietuma administrācijai
nebija pienākums aprīkot kameras Nr.32 un Nr.77 ar televizoru vai
radiouztvērēju. Vēl vairāk, saņemot pieteicēja iesniegumu, cietuma
administrācija, ņemot vērā savas iespējas, trīs dienu laikā nodrošināja viņu ar
televizoru un pieteicējs turpmākās dienas varēja to skatīties. Līdz ar to tiesa
nekonstatē ne prettiesiskumu cietuma administrācijas rīcībā, ne arī pieteicēja
cilvēktiesību minimuma pārkāpumu.
[13] Pieteicējs arī norādījis, ka guļamvieta viņam ierādīta divstāvu gultas
otrajā stāvā, tādēļ naktīs viņam nebija iespējams gulēt, jo baidījies izkrist no
gultas, iekļūšana gultā un gultas saklāšana, ņemot vērā viņa mazo augumu,
bijusi praktiski neiespējama un pielīdzināma spīdzināšanai.
Latvijas sodu izpildes kodeksa 77.panta otrā daļa noteic, ka notiesātajiem
ierādāma individuāla guļamvieta.
Konkrētajā gadījumā nav strīda par to, ka pieteicējam šāda individuāla
guļamvieta bija nodrošināta. Strīds ir par to, vai cietuma administrācijas rīcība,
guļamvietu pieteicējam ierādot divstāvu gultas otrajā stāvā, ir vērtējama kā
necilvēcīga un pazemojoša attieksme pret viņu.
No izskatāmās lietas materiāliem, tai skaitā no pieteicēja tiesas sēdē
paskaidrotā (lietas 76.lapa), ir secināms, ka viņa medicīniskajā kartē nav
norādītas veselības problēmas vai ierobežojumi, kas liegtu pieteicējam gulēt
divstāvu gultas otrajā stāvā. Arī pieteicēja augums – 170 cm, tiesas ieskatā, nav
objektīvs šķērslis, lai pieteicējam ierādītu guļamvietu tikai gultas pirmajā stāvā.
Bez tam, tiesa arī nekonstatē, ka pieteicējs laika posmā no 2011.gada
15.februāra līdz 2.martam, kad Rīgas Centrālcietumā viņš gulējis divstāvu gultas
otrajā stāvā, par to būtu izteicis kādu neapmierinātību. Gluži pretēji, viņa
2011.gada 21.februāra cietuma priekšniekam adresētajā iesniegumā, pieteicējs
norādījis gan par vienu palagu, gan par televizora nepieciešamību, bet par
ciešanām, kas tiek radītas ar gulēšanu otrajā stāvā, pieteicējs neko nav norādījis.
Tādējādi tiesa secina, ka cietuma administrācijas rīcība, ierādot
pieteicējam guļamvietu divstāvu gultas otrajā stāvā, nav vērtējama kā
necilvēcīga un pazemojoša, līdz ar to nav konstatējams pieteicēja cilvēktiesību
minimuma pārkāpums.
[14] Ņemot vērā sprieduma 9., 10., 11., 12. un 13.punktā minēto tiesa
secina, ka laika posmā no 2011.gada 16.februāra līdz 2.martam, kamēr pieteicējs
atradies Rīgas Centrālcietuma kamerā Nr.77, kurā nebija nodrošināts ne dabīgais
apgaismojums, ne arī pietiekams mākslīgais apgaismojums, ir noticis viņa
cilvēktiesību minimuma pārkāpums, jo apgaismojuma trūkums vērtējams kā
necilvēcīgs un pazemojošs.
Līdz ar to tiesa Rīgas Centrālcietuma faktisko rīcību – laika posmā no
2011.gada 16.februāra līdz 2.martam pieteicēju turot kamerā Nr.77, kurā nebija
nodrošināts pietiekams apgaismojums – atzīst par prettiesisku.
[15] Administratīvā procesa likuma 92.pants noteic, ka ikviens ir tiesīgs
prasīt atbilstīgu atlīdzinājumu par mantiskajiem zaudējumiem vai personisko
kaitējumu, arī morālo kaitējumu, kas viņam nodarīts ar administratīvo aktu vai
iestādes faktisko rīcību. Savukārt Zaudējumu atlīdzināšanas likuma 1.pants
noteic, ka likuma mērķis ir nodrošināt privātpersonai Satversmē un
Administratīvā procesa likumā noteiktās tiesības uz atbilstīgu atlīdzinājumu par
mantisko zaudējumu vai personisko kaitējumu, arī morālo kaitējumu (turpmāk
zaudējumu atlīdzinājums), kas nodarīts ar valsts pārvaldes iestādes prettiesisku
administratīvo aktu vai prettiesisku faktisko rīcību. Šā likuma 4.panta pirmā daļa
noteic, ka iestāde zaudējumus var nodarīt ar darbību izdodot prettiesisku
administratīvo aktu vai veicot prettiesisku faktisko rīcību, vai arī ar bezdarbību,
ja iestādei bija pienākums rīkoties, bet tā prettiesiski nav rīkojusies. Savukārt, šā
likuma 5.pants noteic, ka tiesības uz zaudējuma atlīdzinājumu ir cietušajam,
proti, privātpersonai, kas ir prettiesiska administratīvā akta adresāts vai trešā
persona Administratīvā procesa likuma izpratnē, kā arī privātpersonai, pret kuru
ir tieši vērsta vai kuru tieši skar iestādes prettiesiska faktiskā rīcība.
No minētajām tiesību normām secināms, ka persona var prasīt zaudējumu
atlīdzinājumu (arī morālā un personiskā kaitējuma), ja zaudējumi nodarīti ar
administratīvo aktu vai faktisko rīcību, kas atzīta par prettiesisku.
Izskatāmajā lietā tiesa Rīgas Centrālcietuma faktisko rīcību – laika posmā
no 2011.gada 16.februāra līdz 2.martam pieteicēju turot kamerā Nr.77, kurā
nebija nodrošināts pietiekams apgaismojums – atzina par prettiesisku, līdz ar to
pieteicējs var prasīt zaudējumu atlīdzinājumu, kas nodarīti ar šo Rīgas
Centrālcietuma prettiesisko faktisko rīcību.
[16] Saistībā ar turēšanas apstākļiem Rīgas Centrālcietumā laika posmā
no 2011.gada 15.februāra līdz 2.martam pieteicējs prasa atlīdzināt personisko un
morālo kaitējumu EUR 4500 (Ls 3163) apmērā.
Zaudējumu atlīdzināšanas likuma 8.panta pirmā daļa noteic, ka
personiskais kaitējums šā likuma izpratnē ir kaitējums, kas ar iestādes
prettiesisku administratīvo aktu vai prettiesisku faktisko rīcību nodarīts fiziskās
personas dzīvībai, fiziskajai integritātei, veselībai, brīvībai, godam un cieņai,
personiskam un ģimenes noslēpumam vai komercnoslēpumam, autortiesībām
vai citām nemantiskajām tiesībām vai ar likumu aizsargātajām interesēm.
Minētā likuma 9.panta izpratnē morālais kaitējums ir fiziskās personas ciešanas,
kuras tai izraisījis būtisks šīs personas tiesību vai ar likumu aizsargāto interešu
prettiesisks aizskārums.
Saskaņā ar Zaudējumu atlīdzināšanas likuma 14.pantu personisko un
morālo kaitējumu nosaka atbilstoši aizskarto tiesību un ar likumu aizsargāto
interešu nozīmīgumam un konkrētā aizskāruma smagumam, ņemot vērā iestādes
rīcības tiesisko un faktisko pamatojumu un motīvus, cietušā rīcību un
līdzatbildību, kā arī citus konkrētajā gadījumā būtiskus apstākļus (panta pirmā
daļa). Morālā kaitējuma atlīdzinājumu nosaka apmērā līdz 3000 latiem. Ja
nodarīts smags morālais kaitējums, atlīdzinājumu var noteikt apmērā līdz 5000
latiem, bet, ja nodarīts kaitējums dzīvībai vai sevišķi smags kaitējums veselībai,
maksimālais atlīdzinājuma apmērs var būt līdz 20 000 latiem (panta trešā daļa).
Ja tiesa, izvērtējot konkrētā gadījuma apstākļus, konstatē, ka privātpersonas
tiesību vai ar likumu aizsargāto interešu aizskārums nav smags, morālā
kaitējuma patstāvīgs vai papildu atlīdzinājums var būt iestādes rakstveida vai
publiska atvainošanās (panta ceturtā daļa).
Zaudējumu atlīdzināšanas likuma 6.panta pirmā daļa paredz, ka tiesības
uz zaudējuma atlīdzinājumu rodas, ja starp iestādes prettiesisko rīcību un
cietušajam nodarīto zaudējumu pastāv tieša cēloņsakarība – objektīva saikne
starp iestādes rīcību un tās radītajām laika ziņā sekojošām zaudējumu
nodarošām sekām, proti, minētā rīcība rada un nosaka šo seku iestāšanās reālu
iespēju un ir galvenais faktors, kas nenovēršami radījis šīs sekas.
[17] Kā pamatojumu personiskajam un morālajam kaitējumam pieteicējs
norādījis, ka Rīgas Centrālcietuma prettiesiskās faktiskās rīcības rezultātā viņam
bijis paaugstināts sasprindzinājums, bezcerīgums, nolemtības stāvoklis, kas
izsaucis pasivitāti un apātiju visās darbībās. Iekšējais sasprindzinājums,
uzbudinājuma un stresa stāvoklis bieži novedis pie krasām negatīvām izmaiņām
uzvedībā.
Pēc būtības pieteicējs norādījis uz savām veselības problēmām, kas
radušās Rīgas Centrālcietuma prettiesiskās faktiskās rīcības rezultātā, kas
radījušas personisko kaitējumu, kā arī uz savām ciešanām, kas radījis
pieteicējam morālo kaitējumu.
Tā kā pieteicējs nav iesniedzis medicīniskos dokumentus, kas apliecinātu,
ka pēc atrašanās laika posmā no 2011.gada 16.februāra līdz 2.martam Rīgas
Centrālcietuma 77.kamerā viņam radušās veselības problēmas, tiesa noraida
pieteicēja pieteikumu daļā par personiskā kaitējuma atlīdzinājumu.
Attiecībā par morālā kaitējuma atlīdzinājumu tiesa norāda, ka morālais
kaitējums tiek prezumēts, proti, tiek pieņemts, ka konkrēts aizskārums
konkrētajai personai varētu izraisīt nepamatotas ciešanas (sk. I.Gredzena. Valsts
atbildība un tās veidi. Zaudējumu atlīdzība administratīvajā procesā. Rīga:
izdevniecība „Nordik”, 2004, 71., 89.lpp.). Morālais kaitējums ir subjektīvs
jēdziens, tie ir personas iekšēji pārdzīvojumi. Pārdzīvojumu intensitāte kādā
laika posmā netiek ietekmēta no tā, ka beigās reālas sekas nav iestājušās, jo visu
šo laiku persona nezina, kā situācija atrisināsies (sk. Senāta 2008.gada 3.aprīļa
sprieduma lietā SKA-103/2008 13.punktu).
Tātad morālais kaitējums atbilstoši tā definējumam ir personas ciešanas
un attiecīgi tās nav pierādāmas. Tādēļ, lai konstatētu personas morālās ciešanas,
pietiek ar personas apgalvojumiem un paskaidrojumiem.
Saskaņā ar Atlīdzināšanas likuma 14.panta pirmo daļu morālo kaitējumu
nosaka atbilstoši aizskarto tiesību un ar likumu aizsargāto interešu
nozīmīgumam un konkrētā aizskāruma smagumam, ņemot vērā iestādes rīcības
tiesisko un faktisko pamatojumu un motīvus, cietušā rīcību un līdzatbildību, kā
arī citus konkrētajā gadījumā būtiskus apstākļus.
Iepazinusies ar Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksi atlīdzinājuma
noteikšanas gadījumos, tiesa secina, ka, nosakot atlīdzinājuma apmēru, parasti
tiek ņemts vērā, vai pārkāpums ir saistīts ar cietušā personas ilgstošu atrašanos
prettiesiskajā stāvoklī, kā arī taisnīguma apsvērumi. Piemēram, 2004.gada
2.decembra spriedumā lietā Farbtuhs pret Latviju tiesa vērtēja notiesātā ilgstošo
atrašanos ieslodzījuma laikā apstākļos, kas bija viņa veselības stāvoklim
nepiemēroti. Arī 2003.gada 29.aprīļa spriedumā lietā Dankevich v. Ukraine
tiesa, nosakot atlīdzinājuma apmēru, ņēma vērā tiesību aizskāruma ilgstošo
raksturu.
Izvērtējot konkrētās lietas apstākļus, tiesa uzskata, ka pieteicēja atrašanās
Rīgas Centrālcietumā cilvēka turēšanai nepiemērotos apstākļos (nepietiekams
dabiskais un mākslīgais apgaismojums) laika periodā no 2011.gada 16.februāra
līdz 2011.gada 2.martam ir radījuši pieteicējam morālo kaitējumu. Līdz ar to
saskaņā ar Zaudējumu atlīdzināšanas likuma 14.panta trešo daļu maksimālais
morālā kaitējuma atlīdzinājums pieļaujams apmērā līdz 3000 latiem.
Tiesa ir iepazinusies ar Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumiem, kur
konstatēta necilvēcīga un pazemojoša apiešanas ar personu saistībā ar
ieslodzījuma apstākļiem, kā arī ar personai piešķirto nemantiskā kaitējuma
atlīdzinājuma apmēru, piemēram,
- pārapdzīvotība kamerās, slikti higiēniski apstākļi, mazs pastaigu
laukums, tā pati telpa tiek lietota gulēšanai un ēšanai; pakļaušana pasīvai
smēķēšanai. Aizskāruma ilgums – aptuveni 3 gadi (lieta Florea v. Romania,
ECT 2010.gada 14.septembra spriedums lietā Nr.37186/03).
- pārapdzīvotība, ierobežotas iespējas uzturēties ārpus kameras, slikts
apgaismojums un ventilācija un sanitārie apstākļi, kā arī papildus konstatēts
Konvencijas 13.panta (Tiesības uz efektīvu aizsardzības nodrošinājumu)
pārkāpums. Aizskāruma ilgums – vairāk par gadu (lieta Bazjaks v. Latvia, ECT
2010.gada 19.oktobra spriedums lietā Nr.71572/01).
Tātad minētajās lietās Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir konstatējusi nevis
vienu, bet virkni pārkāpumus, kā arī tiesību aizskārumi salīdzinoši ar konkrēto
lietu ir bijuši ilgstoši.
Tāpat tiesa ņem vērā Administratīvās apgabaltiesas praksi līdzīgās lietās
Nr.A42583206 un Nr.A42645308, kurās apgabaltiesa: 1) atzina par prettiesisku
Valsts policijas Ventspils pilsētas un rajona policijas pārvaldes Īslaicīgās
aizturēšanas izolatora faktisko rīcību, 145 dienas nenodrošinot personai tiesības
uz ikdienas pastaigu, kā arī cilvēka cieņai atbilstošus personu turēšanas
apstākļus (higiēnas, kameras aprīkojuma, apgaismojuma, siltuma uzturēšanas,
guļampiederumu nenodrošināšana, dienas gaismas un pastaigas
nenodrošināšana), kā arī nepamatoti ierobežojot tiesības uz saraksti un
sazināšanos pa telefonu, un uzlika par pienākumu Latvijas Republikai atlīdzināt
personai ar minēto rīcību nodarīto morālo kaitējumu 2500 latu apmērā; 2) atzina
par prettiesisku Jēkabpils cietuma administrācijas faktisko rīcību, turot
(ievietojot) ieslodzīto soda izolatorā, kurā nebija pienācīga apgaismojuma un
cilvēka cieņai atbilstošu personu turēšanas apstākļu, uz 10 diennaktīm, un uzlika
par pienākumu Latvijas Republikai atlīdzināt personai ar minēto rīcību nodarīto
morālo kaitējumu Ls 200 apmērā.
Nosakot atlīdzinājumu, tiesa ņem vērā Zaudējumu atlīdzināšanas likuma
14.pantā atlīdzinājuma noteikšanai noteiktos kritērijus, tiesību aizskāruma
īslaicīgumu – 14 diennaktis, kā arī taisnīguma apsvērumus. Tāpat tiesa ņem vērā
faktu, ka attiecīgās darbības netika vērstas tieši pret pieteicēju ar mērķi radīt
viņam nepilnvērtības sajūtu, pazemot vai noniecināt, pret pieteicēju netika
pieļauta atšķirīga attieksme, jo visi kamerā Nr.77 esošie ieslodzītie ātradās
vienādos apstākļos. Tomēr vērā ņemams arī tas faktiskais apstāklis, ka 8
mēnešus pirms pieteicēja ievietošanas kamerā Nr.77 Tiesībsargs Rīgas
Centrālcietuma priekšnieku aicinājis veikt nepieciešamos pasākumus, lai
kamerās, tai skaitā arī kamerā Nr.77, tiktu nodrošināts normāls dabiskais
apgaismojums, kas pēc būtības ignorēts.
Ņemot vērā minēto, tiesa uzskata, ka ir pamats pieteicēja prasījumu par
morālā kaitējuma atlīdzināšanu apmierināt daļā, atlīdzinot pieteicējam morālo
kaitējumu 100 latu apmērā. Tiesas ieskatā šāds atlīdzinājums ir atbilstošs
pieteicēja aizskarto tiesību nozīmīgumam, smagumam un aizskāruma ilgumam,
tas sniegs gandarījumu pieteicējam, kā arī atturēs Rīgas Centrālcietumu no
līdzīgu aizskārumu izdarīšanas nākotnē.
[18] Ņemot vērā visu spriedumā iepriekš minēto, tiesa atzīst Rīgas
Centrālcietuma faktisko rīcību – laika posmā no 2011.gada 16.februāra līdz
2.martam pieteicēju turot kamerā Nr.77, kurā nebija nodrošināts pietiekams
apgaismojums – par prettiesisku, uzliek par pienākumu Latvijas Republikai
atlīdzināt pieteicējam nodarīto morālo kaitējumu Ls 100 apmērā, kā arī noraida
pieteikumu pārējā daļā. Līdz ar to pieteicēja pieteikums ir apmierināms daļēji.
[19] Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 126.panta pirmo un otro
daļu, ja pieteikums pilnībā vai daļēji apmierināts, tiesa piespriež no atbildētāja
par labu pieteicējam viņa samaksāto valsts nodevu. Ja pieteicējs no valsts
nodevas samaksas bijis atbrīvots un pieteikums pilnībā vai daļēji apmierināts,
valsts nodevu piespriež no atbildētāja.
Tiesa konstatē, ka izskatāmajā lietā pieteicējs ar Administratīvās rajona
tiesas tiesneša 2011.gada 1.septembra lēmumu pilnībā atbrīvots no valsts
nodevas samaksas, līdz ar to tā piespriežama no Pārvaldes.
Rezolutīvā daļa
Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 126.panta otro daļu, 246.
– 251.pantu, 253.panta piekto daļu, 255.panta trešo daļu, 289. – 291.pantu,
Administratīvā rajona tiesa
nosprieda
daļēji apmierināt N.R. pieteikumu.
Atzīt par prettiesisku Rīgas Centrālcietuma faktisko rīcību – laika
posmā no 2011.gada 16.februāra līdz 2.martam pieteicēju turot kamerā Nr.77,
kurā nebija nodrošināts pietiekams apgaismojums.
Uzlikt par pienākumu Latvijas Republikai atlīdzināt N.R. nodarīto
morālo kaitējumu Ls 100 apmērā.
Piespriest no Ieslodzījumu vietu pārvaldes par labu valstij valsts nodevu
Ls 20 (divdesmit latu) apmērā.
Noraidīt N.R. pieteikumu pārējā daļā.
Tiesas spriedumu var pārsūdzēt Administratīvajā apgabaltiesā divdesmit
dienu laikā no tā sastādīšanas dienas, iesniedzot apelācijas sūdzību
Administratīvās rajona tiesas Valmieras tiesu namā.
Spriedums sastādīts 2012.gada 8.februārī.
Tiesnesis (paraksts) G.Ploriņš
NORAKSTS PAREIZS
Administratīvās rajona tiesas
tiesnesis_______________G.Ploriņš
Valmierā, 2012.gada 8.februārī