Insurance claim dismissed because Constitutional Court declared the relevant insurance law provision unconstitutional.

Lietas arhīva Nr. C-4593-18/6

ECLI:LV:RPPT:2018:1221.C28341916.1.S

SPRIEDUMS

Latvijas Republikas vārdā

Rīgā, 2018.gada 21.decembrī

Rīgas pilsētas Pārdaugavas tiesas tiesnese M.Miltiņa

ar tiesas sēžu sekretāri S.Renerti

piedaloties prasītāja AAS “/nosaukums/” pilnvarotajam pārstāvim /nosaukums/ un atbildētājas /pers. C/ pilnvarotajai pārstāvei zv.adv./pers. D/

atklātā tiesas sēdē izskatīja civillietu apdrošināšanas akciju sabiedrības “/nosaukums/” vienkāršotās procedūras prasībā pret /pers. C/ par naudas

piedziņu.

Tiesa tiesas sēdē

k o ns t a t ē ja

2018.gada 5.septembrī Rīgas pilsētas Pārdaugavas tiesā saņemts /pers. C/ (turpmāk atbildētāja) pilnvarotās pārstāves zv.adv./pers. D/ pieteikums

par lietas izskatīšanu sakarā ar jaunatklātiem apstākļiem, kurā pamatojoties uz Civilprocesa likuma 478.panta pirmo daļu, 479.panta 5.punktu, 480.panta

5.punktu lūgts tiesu izskatīt civillietu apdrošināšanas akciju sabiedrības “/nosaukums/” maza apmēra prasībā pret /pers. C/ par naudas piedziņu no jauna

sakarā ar jaunatklātu apstākli un AAS “/nosaukums/” prasību noraidīt.

Ar Rīgas pilsētas Pārdaugavas tiesas 2018.gada 22.oktobra lēmumu atcelts Rīgas pilsētas Pārdaugavas tiesas 2017.gada 16.marta spriedums

civillietā apdrošināšanas akciju sabiedrības “/nosaukums/” maza apmēra prasība pret /pers. C/ par naudas piedziņu un lieta nodota jaunai izskatīšanai

Rīgas pilsētas Pārdaugavas tiesai.

2018.gada 9.novembrī tiesā saņemti apdrošināšanas akciju sabiedrības “/nosaukums/” (turpmāk prasītājs) papildinājumi prasības pieteikumam,

kuros lūgts tiesu piedzīt no atbildētājas par labu prasītājam zaudējumus 510,00 euro un visus ar tiesāšanos saistītos izdevumus, valsts nodevu 76,50 euro

un ar lietas izskatīšanu saistītos izdevumus 4,70 euro, atzīt prasītājam tiesības saņemt likumiskos procentus par savlaicīgi neatlīdzināto zaudējumu (pēc

likmes 6% gadā) no neatmaksātās parāda summas par laika periodu no sprieduma taisīšanas dienas līdz sprieduma izpildei.

Norāda, ka ar Satversmes tiesas 2018.gada 6.jūnija spriedumu lietā Nr.2017-21-01 atzīts, ka “Sauszemes transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās

atbildības obligātās apdrošināšanas likuma 41.panta pirmās daļas l. punkta “d” apakšpunktu (redakcijā, kas bija spēkā no 2007.gada 1.novembra līdz

2017.gada 15.decembrim) par neatbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 105.pantam un attiecībā uz personām, kurām apstrīdētā norma tikusi

piemērota vai būtu jāpiemēro tiesā, par spēkā neesošu no pamattiesību aizskāruma brīža “.

Tādējādi, lai atzītu faktu, ka lietas izspriešanā piemērotā tiesību norma nav spēkā attiecībā uz atbildētāju, jākonstatē, vai ir radies atbildētājas tiesību

aizskārums.

Sprieduma nolēmumu daļā ietverto nolēmumu Satversmes tiesa ir attiecinājusi nevis uz visām personām, bet gan uz konkrētu personu loku -

personām, kurām apstrīdētā norma tikusi piemērota vai būtu jāpiemēro tiesā, nosakot normas spēkā neesamības brīdi - pamattiesību aizskāruma brīdi.

Apstrīdētā tiesību norma tika atzīta par neatbilstošu Satversmes 105.pantam, jo Satversmes tiesa uzskatīja, ka izvēlētais līdzeklis leģitīmā mērķa

sasniegšanai nav samērīgs.

Laikā, kad notika ceļu satiksmes negadījums un joprojām ir spēkā Sauszemes transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības obligātās

apdrošināšanas likuma (turpmāk – OCTA) 36.panta otrās daļas 2.punktā ietvertā norma, kas nosaka transportlīdzekļa vadītāja pienākumu 10 dienu

laikā no ceļu satiksmes negadījuma dienas iesniegt apdrošinātājam savu saskaņotā paziņojuma eksemplāru. Atbildētāja šīs prasības neizpildīja, ne OCTA

likuma 26.panta otrās daļas 2.punktā noteiktajā termiņā, ne arī pēc atgādinājumu nosūtīšanas.

Prasītāja ieskatā Satversmes tiesas spriedums, vērtējot to kopumā, nepārprotami norāda uz to, ka situācijā, kad Prasītājs ir darījis visu iespējamo,

lai iegūtu lēmuma pieņemšanai nepieciešamo informāciju, jo tā rīcībā esošā informācija nebija pilnīga, ir atgādinājis par nepieciešamību iesniegt saskaņoto

paziņojumu, lūgumu nosūtot uz transportlīdzekļa vadītāja saskaņotajā paziņojumā norādīto adresi, kas ir arī šīs personas deklarētā dzīvesvietas adrese,

ierakstīta sūtījuma veidā, nevar tikt nostādīts nevienlīdzīgā situācijā attiecībā pret personu, kura ir ignorējusi likuma prasības iesniegt saskaņoto

paziņojumu, nav atsaukusies uz apdrošinātāja aicinājumiem, jo tas viennozīmīgi radītu prasītāja tiesību uz īpašumu aizskārumu, nevis atbildētājas

pamattiesību aizskārumu.

Prasītāja pilnvarotais pārstāvis tiesas sēdē prasību uzturēja pilnā apmērā un sniedza paskaidrojumus atbilstoši prasības papildinājumos

izklāstītajiem apstākļiem.

Atbildētājas pilnvarotā pārstāve tiesas sēdē prasību neatzina un lūdza prasību noraidīt. Norādīja, ka apstāklis, ka netika iesniegti abi

saskaņotie paziņojumi nevar kalpot par pamatu regresa prasībai. Lietā nav pierādījumu tam, ka Atbildētāja ir saņēmusi prasītāja atgādinājumu iesniegt

saskaņotā paziņojuma eksemplāru.

Uzklausījusi pušu paskaidrojumus tiesas sēdē, pārbaudījusi un novērtējusi lietas materiālus to kopumā, tiesa atzīst, ka prasība ir

nepamatota un noraidāma sekojošu motīvu dēļ.

Saskaņā ar Civilprocesa likuma 10.panta pirmo daļu puses savas tiesības realizē sacīkstes formā. Civilprocesa likuma 93.panta pirmā daļa nosaka,

ka katrai pusei jāpierāda tie fakti, uz kuriem tā pamato savus prasījumus vai iebildumus. Prasītājam jāpierāda savu prasījumu pamatotība. Atbildētājam

jāpierāda savu iebildumu pamatotība.

Saskaņā ar Civilprocesa likuma 190.panta otro daļu, tiesa spriedumu pamato ar apstākļiem, kas nodibināti ar pierādījumiem lietā.

Kā atzīts tiesību doktrīnā, civiltiesiskajā strīdā pusēm ir pretējas intereses un viedokļi un katra puse cenšas pārliecināt tiesu par noteiktu tiesisko

attiecību un juridiski nozīmīgu faktu esamību vai neesamību. To var panākt ar pierādījumiem un pierādīšanu (A.Līcis. Prasības tiesvedība un

pierādījumi. Prof. K.Torgāna redakcijā, Rīga, Tiesu namu aģentūra, 2003, 62.lpp).

Saskaņā ar Civilprocesa likuma 92.pantu pierādījumi ir ziņas, uz kuru pamata tiesa nosaka tādu faktu esamību vai neesamību, kuriem ir nozīme

lietas izspriešanā.

Ar lietas materiāliem apstiprinās, ka 2016.gada 4.oktobrī apdrošināšanas akciju sabiedrība “/nosaukums/” cēla tiesā prasību pret /pers. C/ par

naudas piedziņu regresa kārtībā.

Regresa prasības pamats bija OCTA likuma 41.panta pirmās daļas 1.punkta “d” apakšpunkts, kas uz CSNg brīdi (2015.gada 7.oktobris) noteica,

ka apdrošinātājs ir tiesīgs iesniegt regresa prasību pret transportlīdzekļa vadītāju, kas ceļu satiksmes negadījumā nodarījis zaudējumus trešajai personai,

ja tas nav iesniedzis aizpildītu saskaņoto paziņojumu šajā likumā noteiktajā kārtībā vai nav sniedzis informāciju par ceļu satiksmes negadījuma apstākļiem

apdrošinātājam pēc tā pieprasījuma.

Ar Rīgas pilsētas Pārdaugavas tiesas 2017.gada 16.marta spriedumu civillietā Nr.C28341916 apmierināta AAS “/nosaukums/” prasība pret /pers.

C/ par naudas piedziņu.

Ar 2017.gada 26.aprīļa Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģija lēmumu atteikts ierosināt apelācijas tiesvedību sakarā ar /pers. C/ apelācijas

sūdzību par Rīgas pilsētas Pārdaugavas tiesas 2017.gada 16.marta spriedumu, atzīstot, ka nepastāv neviens no Civilprocesa likuma 440.2pantā

minētajiem apelācijas tiesvedības ierosināšanas pamatiem.

2018.gada 6.jūnijā Satversmes tiesa pēc /pers. C/ konstitucionālās sūdzības izskatīja lietu “Par Sauszemes transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās

atbildības obligātās apdrošināšanas likuma 41.panta pirmās daļas 1.punkta “d” apakšpunkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 105.pantam ”

Ar Latvijas Republikas Satversmes tiesas 2018.gada 6.jūnija spriedumu lietā Nr.2017-21-01 Sauszemes transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās

atbildības apdrošināšanas likuma 41.panta pirmās daļas 1.punkta “d” apakšpunkts (redakcijā, kas bija spēkā no 2007.gada 1.novembra līdz 2017.gada

15.decembrim) atzīts par neatbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 105.pantam un attiecībā uz personām, kurām apstrīdētā norma tikusi piemērota

vai būtu jāpiemēro tiesā, par spēkā neesošu no pamattiesību aizskāruma rašanās brīža. Minētajam spriedumam ir likuma spēks, tas ir publicēts VAS

“Latvijas Vēstnesis” Nr. 112 (6198), 2018.gada 7.jūnijā.

Latvijas Republikas Satversmes tiesas preses relīzē lietā Nr.2017-21-01 uzsvērts, ka apstrīdētā norma pieteikuma iesniedzējai atzīstama par spēkā

neesošu no pamattiesību aizskāruma rašanās brīža.

Līdz ar to atzīts, ka izskatot lietu, Sauszemes transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības apdrošināšanas likuma 41.panta pirmās daļas

1.punkta “d” apakšpunkts attiecībā pret lietā norādīto ceļu satiksmes negadījumu nav spēkā un nav piemērojams.

Nav strīda par to, ka laikā, kad notika ceļu satiksmes negadījums un joprojām ir spēkā Sauszemes transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās

atbildības obligātās apdrošināšanas likuma 36.panta otrās daļas 2.punktā ietvertā norma, kas nosaka transportlīdzekļa vadītāja pienākumu 10 dienu laikā

no ceļu satiksmes negadījuma dienas iesniegt apdrošinātājam savu saskaņotā paziņojuma eksemplāru. Tomēr minētā tiesību norma nerada regresa

prasījuma tiesības.

Tādējādi tiesa atzīst, ka nav likumīga pamata prasību apmierināt un prasība kā nelikumīga noraidāma.

Atbildētājas pārstāve tiesas sēdē pieteica lūgumu piedzīt no Prasītāja par labu Atbildētājai tiesāšanās izdevumus par juridiskās palīdzības sniegšanu

181,50 euro apmērā, pievienojot zvērinātas advokātes Radas Matjušinas izsniegtu rēķinu (lietas 107.lapa). Lietas materiālos atrodas /pers. D/ pilnvara

un orderis zvērinātai advokātei pārstāvēt šajā civillietā atbildētājas intereses (lietas 68.-69.lapa).

Saskaņā ar Civilprocesa likuma 44.pantu ar lietas vešanu saistītie izdevumi, tai skaitā izdevumi advokāta palīdzības samaksai, ir atlīdzināmi pantā

norādītajā apmērā. Saskaņā ar minētā panta trešo daļu, ja prasība noraidīta, ar lietas vešanu saistītos izdevumus piespriež no prasītāja par labu

atbildētājam.

Ņemot vērā minēto atzīstams, ka no Prasītāja Atbildētājas labā piedzenami izdevumi par advokāta palīdzības sniegšanu. Apstāklim, ka lietā nav

iesniegti pierādījumi, ka šos izdevumus Atbildētāja būtu samaksājusi, tiesas ieskatā nav izšķirošas nozīmes, jo iesniegtais rēķins par advokāta palīdzības

apmaksu liecina, ka minēto izdevumu apmaksu Atbildētājai ir jānodrošina. Tāpat norādāms, ka Civilprocesa likums, tiesai lemjot par advokāta izdevumu

atlīdzināšanu, nav izvirzījis kā kritēriju izdevumu apmaksai kvīts nepieciešamību. Ņemot vērā, ka izsniegtā rēķina summa nepārsniedz Civilprocesa likumā

noteikto maksimālo atlīdzības summu, tiesas ieskatā minētie izdevumi piedzenami no prasītāja atbildētājas labā.

Saskaņā ar Civilprocesa likuma 204.1panta prasībām tiesa nosaka termiņu sprieduma labprātīgai izpildei 10 dienas no sprieduma spēkā stāšanās

dienas.

Saskaņā ar Civilprocesa likuma 97., 189.-193.,204.1 pantu tiesa

n o s p r i e d a

apdrošināšanas akciju sabiedrības “/nosaukums/ nams” vienkāršotās procedūras prasību pret /pers. C/ par naudas piedziņu - noraidīt.

Piedzīt no apdrošināšanas akciju sabiedrības “/nosaukums/ nams” par labu /pers. C/ tiesāšanās izdevumus 181,50 euro apmērā.

Noteikt apdrošināšanas akciju sabiedrībai “/nosaukums/ nams” termiņu sprieduma labprātīgai izpildei 10 (desmit) dienas no sprieduma spēkā

stāšanās dienas.

Spriedumu var pārsūdzēt 20 dienu laikā no sprieduma pieejamības dienas tiesas kancelejā - 2018.gada 21.decembra Rīgas apgabaltiesas Civillietu

tiesas kolēģijā, apelācijas sūdzību iesniedzot Rīgas pilsētas Pārdaugavas tiesā, Rīgā Daugavgrīvas ielā 58.

Tiesnese M.Miltiņa