Supreme Court dismisses appeal regarding data access rights in AML contexts where supervisory authority verified facts.

ECLI:LV:AT:2026:0422.A420228721.14.L

Lieta Nr. 420228721, SKA-107/2026

Administratīvo lietu departaments

Latvijas Republikas Senāts

RĪCĪBAS SĒDES LĒMUMS

Rīgā 2026.gada 22.aprīlī

[1] Senātā saņemta pieteicēja /Persona A/ kasācijas sūdzība par Administratīvās apgabaltiesas 2024.gada

11.jūlija spriedumu, ar kuru noraidīts pieteicēja pieteikums par pienākuma uzlikšanu Datu valsts inspekcijai

izskatīt pieteicēja 2020.gada 30.decembra sūdzību pēc būtības un izdot rīkojumu „Swedbank” AS (turpmāk –

banka) labot pieteikumā norādītos pieteicēja personas datus.

[2] Apgabaltiesa konstatēja, ka, lai arī pieteicēja tiesības piekļūt bankas apstrādātajiem personas datiem ir

ierobežotas, jo datu apstrāde veikta noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma un proliferācijas

finansēšanas novēršanas jomā, Datu valsts inspekcija ir īstenojusi savas uzraudzības pilnvaras un pārbaudījusi

pieteicēja norādītos apstākļus.

Apgabaltiesa, izvērtējot pārsūdzētajā Datu valsts inspekcijas lēmumā norādīto kopsakarā ar bankas sniegto

informāciju, atzina, ka Datu valsts inspekcija savas kompetences ietvaros atbilstoši lietas faktiskajiem

apstākļiem ir veikusi pārbaudi un informējusi pieteicēju par tās rezultātiem. Datu valsts inspekcijai nebija

pamata konstatēt prettiesisku pieteicēja personas datu apstrādi. Arī lietas materiālos esošās ziņas neapstiprina

pieteicēja uzskatu, ka banka būtu prettiesiski apstrādājusi viņa datus.

Pieteicēja uzskats, ka bankas apstrādātie personas dati nav pareizi un tādēļ tos nepieciešams labot, balstās

pieņēmumā, kas ne administratīvajā procesā iestādē, ne arī tiesvedības gaitā nav apstiprinājies. Tas vien, ka

pieteicējs nepiekrīt pārbaudes rezultātam, nenozīmē, ka pārbaude nav veikta pienācīgi.

[3] Pieteicējs kasācijas sūdzībā norāda, ka apgabaltiesa nepareizi interpretējusi Eiropas Parlamenta un Padomes

2016.gada 27.aprīļa regulas (ES) 2016/679 par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi

un šādu datu brīvu apriti un ar ko atceļ direktīvu 95/46/EK (Vispārīgā datu aizsardzības regula) 6., 23., 57. un

58.pantu, kā arī nav vērtējusi pienākumu uzdot prejudiciālo jautājumu Eiropas Savienības Tiesai.

Izvērtējusi kasācijas sūdzības argumentus un pārsūdzētā sprieduma motīvus, senatoru kolēģija atzīst, ka nav

konstatējams pamats kasācijas tiesvedības ierosināšanai.

[4] Kasācijas sūdzībā norādīts, ka no tiesas sprieduma neizrietot, ka tiesa vai iestāde būtu pārliecinājusies par

bankas apstrādāto pieteicēja personas datu precizitāti un pareizību.

Šāds iebildums neatbilst pārsūdzētā sprieduma saturam.

Tiesa spriedumā konstatēja, ka konkrētajā gadījumā Datu valsts inspekcija pārbaudīja pieteicēja norādītos faktus

un secināja, ka datu pārzinis (banka) nav pieļāvis pārkāpumus personas datu apstrādē. Tas pēc būtības nozīmē

pieteicēja sūdzības noraidīšanu.

Ja datu subjekts vēršas tiesā ar pieteikumu par Datu valsts inspekcijas lēmumu, ar kuru noraidīta datu subjekta

sūdzība par iespējamiem datu aizsardzības pārkāpumiem, tiesai, skatot lietu pēc būtības, ir jāveic pārsūdzētā

lēmuma pilnīga pārbaude. Tiesa šādu pārbaudi izskatāmajā lietā ir veikusi un bankas rīcībā nav konstatējusi

prettiesisku pieteicējas datu apstrādi. Tiesa izvērtēja Datu valsts inspekcijas lēmuma pamatojumu kopsakarā ar

bankas sniegto informāciju, kas ir ierobežotas pieejamības informācija. Kasācijas sūdzībā paustais atšķirīgais

viedoklis par to, kādus citādus secinājumus tiesai vajadzēja izdarīt, pats par sevi nevar būt pamats tiesas

sprieduma tiesiskuma apšaubīšanai kasācijas instances tiesā.

[5] Kasācijas sūdzībā norādīts, ka tiesa vērtējusi vienīgi vispārīgās kredītiestādes tiesības apstrādāt pieteicēja

datus, par ko lietā nav strīda, bet ne to, vai un kādā veidā iespējams tiesiski panākt, lai kredītiestādes pamatoti

apstrādātie dati būtu precīzi un pareizi.

Senatoru kolēģija tam nepiekrīt.

Pieteicēja uzskats, ka banka ir apstrādājusi pieteicēja personas datus nereģistrētā personas datu apstrādes

sistēmā (kredītiestāžu iekšējā savstarpējas informācijas apmaiņas vietnē jeb „sarakstā”) un tajā apstrādātie

personas dati nav pareizi un tādēļ tos nepieciešams labot, bija visa strīda pamatā un iemesls Datu valsts

inspekcijas pārbaudes veikšanai. Tiesa spriedumā ir secinājusi, ka šāds uzskats balstās vienīgi pieņēmumā, kas

ne administratīvajā procesā iestādē, ne arī tiesvedības gaitā nav apstiprinājies. Proti, tiesa, izvērtējusi lietā iegūto

informāciju, secināja, ka nav pamata uzskatīt, ka pastāv pieteicēja apgalvotais „saraksts” un attiecīgi nav arī

konstatējams, ka banka šādā „sarakstā” būtu apstrādājusi pieteicēja personas datus. Kasācijas sūdzībā nav

atrodami argumenti, kas liktu apšaubīt šo tiesas secinājumu. Tieši pretēji, kasācijas sūdzībā pieteicējs apliecina,

ka viņa rīcībā nav pierādījumu ne par nereģistrētās personas datu apstrādes sistēmas jeb „saraksta” pastāvēšanu,

ne par tajā ietverto informāciju.

Acīmredzami nepamatots ir pieteicēja iebildums, ka ne viņam, ne arī kādai citai personai nav tiesību pārbaudīt

kredītiestādes savākto un apstrādāto datu pareizību un pieprasīt to labošanu. Lai arī konkrētās lietas apstākļos

pieteicēja tiesības ir ierobežotas, Datu valsts inspekcijai šādu ierobežojumu nav. Datu valsts inspekcijas

uzdevums ir uzraudzīt datu apstrādes atbilstību normatīvo aktu prasībām arī gadījumos, kad pārzinim ar likumu

ir aizliegts sniegt datu subjektam informāciju un saņemts attiecīgs iesniegums no datu subjekta. Tiesa atzina, ka

Datu valsts inspekcija izskatīja pieteicēja sūdzību par iespējamu datu apstrādes pārkāpumu, rīkojoties savas

kompetences ietvaros un atbilstoši lietas faktiskajiem apstākļiem. Kasācijas sūdzībā nav norādīti argumenti, kas

senatoru kolēģijai radītu šaubas par tiesas secinājumu pareizību šajā sakarā.

[6] Ņemot vērā minēto un ievērojot pieteikuma priekšmetu un prasījumu robežas, izskatāmā lietā nav

izšķirošanas nozīmes kasācijas sūdzības argumentiem par pieteicēja tiesību ierobežojumiem attiecībā uz datu

apstrādi, ko veic banka noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma un proliferācijas finansēšanas

novēršanas jomā. Datu apstrādes uzraudzību šajā jomā un līdz ar to arī pieteicēja tiesību aizsardzību īsteno Datu

valsts inspekcija, kuras rīcības tiesiskums un pareizība ir pakļauta tiesas kontrolei. Turklāt saistībā ar to datu

apstrādi, par kuru šajā lietā pieteicējs sūdzējies, iestāde un tiesa ir konstatējusi, ka nepastāv pieteicēja

apgalvotais „saraksts” un attiecīgi nav arī konstatējama pieteicēja datu apstrāde šādā „sarakstā”.

Šī iemesla dēļ noraidāms arī pieteicēja lūgums uzdot jautājumus Eiropas Savienības Tiesai prejudiciāla

nolēmuma taisīšanai.

Pieteicējs kasācijas sūdzībā lūdz uzdot jautājumus, vai ar Vispārīgās datu aizsardzības regulas normām ir

savietojams nacionālais tiesiskais regulējums, kas:

1) pilnībā un bez izņēmumiem liedz datu subjektam tiesības piekļūt par viņu savāktajiem datiem, ja ir aizdomas

par savākto datu neprecizitāti un dati tiek vākti ar preventīvu nolūku noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas,

terorisma un proliferācijas finansēšanas novēršanas regulējuma īstenošanai „pazīsti savu klientu” standarta

ietvaros;

2) neparedz datu subjektam tiesības prasīt par viņu savāktu nepareizu datu labošanu vai dzēšanu, ja šie dati ir

tikuši vākti un apstrādāti noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas, terorisma un proliferācijas finansēšanas

novēršanas regulējuma īstenošanai “pazīsti savu klientu” standarta ietvaros?

Vispārīgās datu aizsardzības regulas normu interpretācija šādā aspektā nav būtiska konkrētā strīda izšķiršanā un

atbilde uz šādiem jautājumiem neko nemainītu spriedumā, jo, kā jau norādīts iepriekš, šīs lietas būtība un

pietiekuma priekšmets ir Datu valsts inspekcijas rīcības tiesiskuma kontrole attiecībā uz datu apstrādes

atbilstības uzraudzības funkcijas pildīšanu, ko nekādā veidā neietekmē pieteicēja tiesību ierobežojums, kas

paredzēts Vispārīgās datu aizsardzības regulas 23.pantā.

[7] Lietā nav risināmi sarežģīti tiesību jautājumi, kuru dēļ kasācijas tiesvedībai būtu nozīme judikatūras

veidošanā, un senatoru kolēģijai nerodas šaubas par pārsūdzētā sprieduma tiesiskumu. Līdz ar to kasācijas

tiesvedības ierosināšana ir atsakāma.

Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 338.panta otro daļu un 338.1panta otrās daļas 2.punktu, senatoru

kolēģija

nolēma

atteikt ierosināt kasācijas tiesvedību sakarā ar /Persona A/ kasācijas sūdzību par Administratīvās apgabaltiesas

2024.gada 11.jūlija spriedumu.

Lēmums nav pārsūdzams.

Senators E.Darapoļskis Senatore Dz.Amerika Senatore I.Višķere