Court dismisses defamation claim against domain owner for pre-acquisition content published by previous user.
Legislator summary
AI generatedThe plaintiff sued the domain owner for defamation and moral damages regarding a complaint published on their website. The defendant argued they had purchased the domain after the defamatory content was posted, while the plaintiff claimed responsibility for past content. The court ruled that the defendant could not be held liable for content published by a previous user before acquiring the domain, as liability requires the defendant to have authorized the infringement. Consequently, the claim was dismissed due to a lack of proper defendant identification.
Legislator headnote
AI generatedCivillikuma 1635. panta un 2352.1 panta saskaņā ar atbildības pienākums ir personām, kas pieļāvušas tiesību aizskārsmu; iegādājoties domēna vārdu pēc nepareizās informācijas publicēšanas, jaunais īpašnieks nav atbildīgs par iepriekšējo lietotāja rīcību.
Keywords
AI generatedCited Legislation
AI generatedCited Case Law
AI generatedRelated Decisions
AI generatedFull text
Lietas arhīva Nr. C-0743-19/20
ECLI:LV:RVPT:2019:0528.C30480118.8.S
SPRIEDUMS
Latvijas Republikas vārdā
Rīgā 2019.gada 26.martā
Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesa
šādā sastāvā : tiesnese I.Casno
ar sekretāri J.Pjatahinu
piedaloties prasītājas pārstāvei zvērinātai advokātei I.Rozentālei
izskatīja atklātā tiesas sēdē civillietu /pers. A/ prasībā pret /pers. B/ (/pers. B/) par publikācijas atzīšanu par godu un cieņu
aizskarošu un morālā kaitējuma kompensācijas piedziņu.
Aprakstošā daļa
Prasītāja/pers. A/ iesniegusi tiesā prasību, ar vēlākiem grozījumiem, pret /pers. B/ (/pers. B/) par publikācijas atzīšanu par godu un
cieņu aizskarošu un morālā kaitējumu kompensācijas piedziņu, norādot, ka 2016.gada 27.aprīlī interneta portālā “sudzibas.lv” publicēta
sūdzība par /pers. A/.
Iepazīstoties ar sūdzības saturu, konstatēts, ka sūdzības autors “Lauma2016” ir publicējis portālā nepatiesu, prasītājas godu, cieņu
un reputāciju aizskarošu viedokli jeb subjektīvu vērtējumu par prasītājas profesionālo darbību AS “Swedbank” personāla pārvaldes
vadītājas amatā laika periodā no 2016.gada 1.marta līdz 2016.gada 30.jūnijam, kā arī personīgi uz prasītāju vērstus aizskarošus
izteikumus. Papildus minētajam, sūdzībā izmantoti un publicēti prasītājas personas dati, tas ir, prasītājas vārds, uzvārds, darba vieta un
amats bez prasītājas piekrišanas.
Atbildētājs, uz kura vārda ir reģistrētas interneta portāla “sudzibas.lv” domēna vārda “sudzibas.lv” lietošanas tiesības augstāka
līmeņa domēna “.lv” reģistrā, ir pārkāpis prasītājas privātās dzīves robežas, kas ir aizsargātas ar Satversmes 96.pantu, pieļaujot sūdzības
publicēšanu un nedzēšanu publiskā un sabiedrībā zināmā interneta portālā. Proti, bez prasītājas piekrišanas interneta portālā tika
publicēti, kā arī pēc pamatotu iebildumu un vairāku lūgumu saņemšanas netika dzēsti prasītājas personas dati, kā arī netika dzēsta
sūdzība, kas satur godu, cieņu un prasītājas reputāciju aizskarošu un cinisku viedokli.
Prasītāja norādījusi, ka interneta portāls “sudzibas.lv” pieder atbildētājam un uz atbildētāja vārda ir reģistrētas interneta portāla
domēna vārda “sudzibas.lv” lietošanas tiesības augstāka līmeņa domēna “.lv” reģistrā, kura uzturētājs ir Latvijas Universitātes
Matemātikas un Informātikas institūta Tīkla risinājumu daļa.
Pēc iepazīšanās ar sūdzības saturu, caur interneta vietnē www.sudzibas.lv “Kontakti” sadaļā piedāvāto formu prasītāja sazinājusies
ar atbildētāju, lūdzot nekavējoties izņemt sūdzību no interneta portāla, kā arī sniegt informāciju par autoru, kas sūdzību ir ievietojis
interneta portālā.
2016.gada 30.jūnijā atbildētājs sniedzis atbildi, norādot, ka sūdzību risināšanai izmantojams portāla algoritms, kas paredz
sazināšanos ar personu, kura atstājusi savu negatīvo vērtējumu. Atbildētājs arī norādījis, ka vienīgais veids, kā atrisināt radušos situāciju,
ir sazināties ar autoru, izmantojot portāla iespējas, vai arī atstāt savu komentāru zem sūdzības.
Pēc atbildes saņemšanas prasītājas norādījusi, ka šāds risinājums konkrētajā situācijā nav piemērojams, jo sūdzības autora mērķis
bijis nomelnot prasītāju un visa sniegtā informācija ir nepatiesa. Turpmākā savstarpējā sarakste ar atbildētāju nav bijusi veiksmīga un
rezultātā prasītāja saņēmusi atbildi, ka, lai pasargātu citus patērētājus no līdzīgām situācijām, portālā sūdzības netiek dzēstas. Ar
sūdzības autoru pēc vairākkārtējiem mēģinājumiem prasītājai nav izdevies sazināties. Tāpat atbildētājs nav atklājis autora patieso
identitāti.
Ievērojot minēto, prasītājai nodarīts kaitējums, jo no atbildētāja kā personas, uz kuras vārda ir reģistrētas domēna lietošanas
tiesības augstāka līmeņa domēna “.lv” reģistrā puses ir nekorekti norādīt, ka sūdzības autors konkrētajā situācijā ir “patērētājs”.
Atsaucoties uz Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 1.panta pirmās daļas 3.punktu, prasītāja norādījusi, ka konkrētajā gadījumā
sūdzības autors nekādā gadījumā nav un nevar tikt uzskatīts par patērētāju. Turklāt, kā norādīts sūdzībā, autors strādājis ar prasītāju vienā
darba vietā AS “Swedbank” un savu personisko antipātiju dēļ nolēmis uzrakstīt un publicēt sūdzību interneta portālā “sudzibas.lv”.
Gadījumā, ja atbildētāja mērķis ir aizsargāt patērētāju tiesības, tad atbildētājs nedrīkstēja pieļaut sūdzības publicēšanu, jo sūdzība
nav saistīta nedz ar patērētāju tiesību aizskārumu, pakalpojumu sniegšanu vai saņemšanu un (vai) minēto jautājumu risināšanu, un šis
apstāklis ir prasības pamatā.
Prasītāja uzskata, ka sūdzība ir nepārprotami publicēta ar mērķi celt neslavu, aizskart prasītājas godu, cieņu, reputāciju, pārkāpt
privātās dzīves aizsardzības prasības, respektīvi, iejaukties prasītājas privātajā dzīvē, nepatiesi apkaunojot viņu, kā arī apšaubīt prasītājas
kā speciālista darbību. Iepazīstoties ar sūdzības saturu un neitrāli un objektīvi novērtējot kopējo publicētā teksta radīto kontekstu,
jāsecina, ka sūdzība ir izteikti emocionāla, ciniska un pilna ar personiska rakstura pārmetumiem prasītājai. Līdz ar to sūdzība nevar
sniegt objektīvu priekšstatu vai vērtējumu par prasītājas darba pienākumu izpildi vai prasītājas personību kopumā.
Otrkārt, atbildētājs pieļāvis, ka sūdzībā tiek pieminēts prasītājas vārds, uzvārds, amats un darba vieta, kas saskaņā ar Fizisko
personu datu aizsardzības likumu ir prasītājas personas dati, kurus trešā persona – arī atbildētājs – nav tiesīga apstrādāt bez prasītājas
piekrišanas. Atsaucoties uz Fizisko personu datu aizsardzības likuma 7.panta 1.punktu, prasītāja norādījusi, ka minētais apstāklis
prasības realizācijas aspektā pierāda to, ka atbildētājs nedrīkstēja pieļaut sūdzības publicēšanu interneta portālā. Taču, pat pieļaujot tās
publicēšanu uz īsu brīdi, sūdzība nekavējoties bija jāizņem no portāla pēc prasītājas pirmā lūguma saņemšanas. Ja atbildētājs būtu
rīkojies ar savu interneta portālu kā krietns un rūpīgs saimnieks, citastarp, ievērojot datu aizsardzības prasības Latvijas Republikā,
sūdzība netiktu publicēta un nebūtu pārkāpuma. Pieļaujot prasītājas personas datu publicēšanu bez prasītājas piekrišanas interneta
portālā, atbildētājs rupji pārkāpis prasītājas privātās dzīves robežas, tiesības, kuras aizsargā Satversmes 96.pants.
Atsaucoties uz Satversmes 96.pantu un Eiropas Cilvēktiesību aizsardzības konvencijas 8.pantu, kā arī Eiropas Cilvēktiesību tiesas
2004.gada 24.jūnija spriedumu, prasītāja norādījusi, ka personas vārda izmantošana bez prasītājas piekrišanas ir privātās dzīves robežu
pārkāpums. Turklāt, ņemot vērā, ka sūdzībā sniegtā informācija neatbilst patiesībai, sūdzība atstājusi uz prasītājas privāto dzīvi negatīvas
sekas, kuru rezultātā viņa cieš finansiālus zaudējumus. Atbildētājam, ievērojot privātās dzīves neaizskaramības principu, bija pienākums
prasītājas personu datus nepublicēt, vai arī tos aizstāt ar citu vārdu, vai citādā veidā nodrošināt prasītājas datu drošību portālā.
Prasītāja norādījusi, ka 2016.gada 2.septembrī interneta portālā parādījies atbildētāja ieraksts, kas norāda, ka sūdzība ir veiksmīgi
atrisināta, papildinot ierakstu ar komentāru, ka persona vairākas reizes mēģināja sazināties ar sūdzības autoru, taču visi mēģinājumi tika
ignorēti, līdz ar to sūdzība tiek atzīta par atrisinātu. Šī atbildētāja sniegtā informācija nekādā veidā neatbilst patiesībai, jo prasītājai ar
sūdzības autoru nebija izdevies sazināties, līdz ar to sūdzība nevar tikt uzskatīta par atrisinātu, jo puses savā starpā nav komunicējušas un
vienojušās par risinājumu.
Atbildētājs interneta vietnē ne vien nav izdzēsis sūdzību, bet pieļāvis, ka interneta portāla lietotājiem tiek sniegta maldinoša
informācija par lietas faktiskajiem apstākļiem, ka norāda uz to, ka atbildētājs nav godprātīgs un viņa mērķis ir nevis noskaidrot patiesos
apstākļus, vai aizsargāt patērētāju tiesības, bet celt interneta vietnes popularitāti jebkādiem iespējamiem līdzekļiem, tostarp, pieļaujot
aizskarošu viedokļu publicēšanu, tādējādi mākslīgi pavairojot sava interneta portāla lomu strīdu risināšanā attiecībā uz augsta līmeņa
vadības speciālistu, tajā skaitā personāla vadītāju, reputāciju Latvijas Republikā.
2016.gada 8.augustā prasītāja vērsusies Datu valsts inspekcijā, kura konstatējusi, ka interneta vietnē ir ievietota informāciju par
prasītāju, kas satur viņas personas datus. Ņemot vērā, ka prasītāja nav izsniegusi interneta portālam piekrišanu savu datu apstrādei,
prasītāja secinājusi, ka nav citu, likumā noteikto, priekšnoteikumu prasītājas datu apstrādei, jo sevišķi aizskarot viņa godu un cieņu ar
sūdzības jeb izteikti ciniska viedokļa publicēšanu un nedzēšanu pēc vairākkārtīgu pieprasījumu saņemšanas. Līdz ar to prasības pamatā ir
gan goda un cieņas aizskārums, gan datu aizsardzības pārkāpums, kas, tajā skaitā, pierāda atbildētāja neatļautu darbību interneta portāla
darbības vešanā, rezultātā nodarot prasītājai kaitējumu ar ļaunu nolūku.
Līdz ar to, pierādīts, ka sūdzība tika publicēta interneta portālā pretēji tiesību normām datu aizsardzības tiesību nozarē, ar mērķi
celt neslavu, aizskart prasītājas godu, cieņu, reputāciju, kā arī apšaubīt viņas kā speciālista darbību, publiski radot par prasītāju izteikti
negatīvu priekšstatu.
Atsaucoties uz Eiropas Cilvēktiesību Tiesas 2015.gada 16.jūnija spriedumu, prasītāja norādījusi, ka, nenodrošinot pienācīgu
interneta portāla satura kontroli, tajā skaitā, datu aizsardzību, atbildētājam ir jāuzņemas civiltiesiskā atbildība par sūdzības publicēšanas
faktu. Prasītāja norādījusi, ka minētie secinājumi expressis verbis atbilst Eiropas Cilvēktiesību Tiesas 2015.gada 16.jūnija sprieduma
lietā Delfi pret Igauniju motīvu daļas 151.punktam, kas paredz, lai gan anonimitātei internetā ir būtiska vērtība, tā ir jāsamēro arī ar
citu personu tiesībām un interesēm. Tādēļ, ja nav efektīvu pasākumu, kas ļautu identificēt autoru, kā tas ir interneta portāla “sudzibas.lv”
gadījumā, prasība ceļama pret atbildētāju, kurš jebkuras pretenzijas prasības apmierināšanas gadījumā varētu vērst pret autoru.
Papildus prasītāja norādījusi, ka empīriski pierādīts ir fakts, ka sūdzība – faktiski cinisks viedoklis – nepamatojas uz jebkādiem
faktiem. Proti, nav pat nepieciešams sevišķi apliecināt to, ka sūdzība ir izteikti ciniska burtiskā nozīmē, izteikti emocionāla, negatīva un
prasītāju nomelnojoša un tai nav nekādas faktiskās bāzes, jo tajā ietvertie izteikumi ir krasi emocionāli un personiski. Faktiski tas ir
publiski izteikts viedoklis, kas ir publicēts ar mērķi nomelnot prasītāju, kā arī aizskart viņas godu, cieņu un reputāciju.
Turklāt saskaņā ar judikatūras atziņām, uzskatāms, ka sūdzība ir tikai un vienīgi autora izteiktais viedoklis, nevis faktu izklāsts, ko
var objektīvi pārbaudīt. Taču judikatūrā atzīts, ka viedoklis – tāpat kā jebkurš cits izteikums – nedrīkst aizskart personas godu un cieņu.
Turklāt atzīts, ka, arī lai sniegtu asu un negatīvu personas vērtējumu, ir jāpastāv zināmam pamatam.
Līdz ar to jāsecina, ka atbildētājs pieļāvis sūdzības publikāciju interneta portālā, kas ietver negatīva rakstura izteikumus par
prasītāju, kuriem nav nekāda pamata, kuri ir tendenciozi un publicēti apzināti – ar mērķi prasītāju publiski nomelnot.
Neapšaubāmi, ka sūdzības saturs per se apliecina, ka autora tendenciozi sagatavotais teksts ir nesamērīgi aizskarošs viedoklis, kas
attiecīgi nodarījis prasītājai kaitējumu.
Sakarā ar to, ka atbildētājs ir izdzēsis no interneta portāla sūdzību un nodrošinājis, ka /pers. A/ personas dati interneta vietnē vairs
nav pieejami, kā arī nav pieejami, izmantojot meklētājprogrammu www.google.lv vai citas interneta meklētājprogrammas, kurās ir
pieejami interneta vietnē publiskotie prasītājas personas dati, prasītāja lūgusi piedzīt no atbildētāja morālā kaitējuma kompensāciju
6000 EUR. Prasītājas ieskatā, šāda atlīdzības apmēra piedziņa gan nodrošinātu taisnīgumu lietā, motivējot atbildētāju nodrošināt
normālu interneta portāla darbību, gan preventīvo funkciju, motivējot atbildētāju atturēties no goda un cieņas aizskarošu izteikumu
realizācijas interneta portālā, gan samierināšanas funkciju, nodrošinot pamatotu atlīdzību lietas apstākļu kontekstā.
Pamatojoties uz Eiropas Cilvēktiesību aizsardzības konvencijas 8.pantu, Satversmes 96.pantu, Civillikuma 1635., 2352.1 pantu,
Fizisko personu aizsardzības likuma 2., 7., 32.pantu, prasītāja lūgusi atzīt, ka interneta portāla “sudzibas.lv” tīmekļa vietnē ievietotā
publikācija ar nosaukumu “Swedbank jaunā HR vadītāja Līga S. – Darba vieta un jaunie kolēģi”, kas publicēta 2016.gada 27.aprīlī, autors
“Lauma2016”, bija /pers. A/ goda un cieņas aizskaroša, piedzīt no atbildētāja morālā kaitējuma kompensāciju 6000 EUR, kā arī visus
tiesāšanās izdevumus.
Atbildētājs/pers. B/ paskaidrojumus vai iebildumus par prasību nav iesniedzis.
Tiesas sēdē prasītājas pārstāve zvērināta advokāte Inese Rozentāle prasību uzturēja pilnā apmērā uz tajā norādītajiem pamatiem un
lūdza apmierināt, sniedza paskaidrojumus, kas analogi prasībā norādītajam. Papildus norādīja, ka atbildētāja rīcība, izdzēšot sūdzību,
savā ziņā pierāda faktu, ka prasības pieteikumā paustie apsvērumi un prasītājas argumenti arī atbildētāja ieskatā ir pamatoti un tas ir
kalpojis par pamatu, lai izpildītu /pers. A/ sākotnēji pieteikto lūgumu, dzēst nepamatoto sūdzību, kas nav balstīta ne ar kādiem faktiem
un ir klaji izteikti nicinoša informācija. Ievērojot, ka prasības celšanas galvenais iemesls – panākt sūdzības dzēšanu – ir panākts,
prasītāja, ņemot vērā publikācijas kontekstu, lūdz atzīt visu publikāciju par godu un cieņu aizskarošu.
Turklāt, ņemot vērā, ka sūdzība ir cieņu un goda aizskaroša, ko, prasītājas ieskatā, pastiprina arī portāla faktiskā rīcība, nereaģējot
uz prasītājas sākotnējiem centieniem panākt sūdzības operatīvu dzēšanu, kā arī neatklājot patieso sūdzības autoru, iestājušies
Civillikuma 1635. un 2352.1pantā minētie apstākļi, kas ir par pamatu prasītājai pieteikt otru prasījumu par morālā kaitējuma
kompensāciju, kas prasībā norādīta kā atlīdzība par mantisku kaitējumu – 6000 EUR, kas aprēķināta, ņemot vērā, ka tās ir četrpadsmit
minimālās mēnešalgas vai sešas vidējās mēnešalgas Latvijas Republikā.
Papildus norādīja, ka prasība celta pret atbildētāju /pers. B/, jo viņš prasības celšanas brīdī bija domēna lietotājs un ir atbildīgs par
iepriekš publicētajām sūdzībām.
Atbildētājs /pers. B/ uz tiesas sēdi nav ieradies, kā arī nav paziņojis savas neierašanās iemeslus.
No lietas materiāliem redzams, ka atbildētājam par tiesas sēdes vietu un laiku paziņots atbilstoši Civilprocesa likuma 56.2pantam,
nosūtot pavēsti uz atbildētāja deklarēto dzīvesvietas adresi. No Tieslietu ministrijas Starptautiskās sadarbības departamenta saņemts
paziņojums par tiesiskās palīdzības lūguma izpildi, no kura redzams, ka prasības pieteikums un tiesas pavēste atbildētājam izsniegti
2018.gada 12.decembrī (lietas 138.- 142.lapa).
Tiesa, noklausoties prasītājas pārstāves viedokli un pamatojoties uz Civilprocesa likuma 74.pantu un 156.panta pirmo daļu, uzskata
par iespējamu izskatīt lietu bez atbildētāja klātbūtnes tiesas sēdē.
Motīvu daļa
Noklausījusies prasītājas pārstāves paskaidrojumus tiesas sēdē, pārbaudījusi un novērtējusi pierādījumus lietā tiesa atzīst, ka
prasība nav pamatota un ir noraidāma.
Saskaņā ar Civilprocesa likuma 190.panta otro daļu tiesa spriedumu pamato uz apstākļiem, kas nodibināti ar pierādījumiem lietā,
bet atbilstoši Civilprocesa likuma 8.panta pirmajai daļai tiesa noskaidro lietas apstākļus, pārbaudot pierādījumus, kuri iegūti likumā
noteiktajā kārtībā.
Civilprocesa likuma 192.pants tiesai uzliek pienākumu spriedumu taisīt par prasībā norādīto priekšmetu un uz prasībā norādītā
pamata. Tas nozīmē, ka tiesa var izvērtēt prasījumu pamatotību vai nepamatotību, vadoties vienīgi no faktiem un apstākļiem, kurus puses
norādījušas kā prasības, pretprasības vai iebildumu pamatu (sk. Civilprocesa likuma komentāri. I daļa (1.-28. nodaļa). Otrais
papildinātais izdevums. Sagatavojis autoru kolektīvs. Prof. K. Torgāna zinātniskajā redakcijā. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2016,
520.lpp.).
No interneta vietnes www.sudzibas.lv izdrukas redzams, ka ar nosaukumu „Swedbank jaunā HR vadītāja Līga S. - Darba vieta
un jaunie kolēģi” ar segvārdu „Lauma2016” 27.04.2016. ievietota šāda satura sūdzība :“Beidzot man ir pamatīgi sakrājies, ko
teikt. Kā ilgadējam Swedbank darbiniekam es domāju man ir tiesības paust savu viedokli, jo izskatās jo tālāk jo “dziļāk purvā”.
Runa ir par jauno HR vadītāju Līgu S. Man jāsaka iepriekš paldies līdzšinējai vadītājai /pers. L/, kas bija profesionālis savā
jomā ar lieliskām vadītājas prasmēm, bet tas, kas ir paņemts pašlaik kā Swedbank HR vadītājs neiztur nekādu kritiku. Es ļoti
ceru, ka bankas vadība kādā brīdī apjautās viņai pakļautos darbiniekus un painteresēsies par mūsu viedokli par jauno vadītāju.
Kāpēc es tik skarbi izsakos? Paskaidrošu. Sāksim ar to, ka jaunā vadītāja, kas tika stādīta kā augsta līmeņa profesionālis (nezinu
gan vai Maximas, Latvijas Balzāma HR vadītājas pieredze ir vērtējama kā ļoti noderīga finanšu jomā) jau pirmajā iepazīšanās
reizē ar sev padotajiem darbiniekiem paziņoja, ka HR kā tāds viņai neinteresē un viņa plāno 3 gadu laikā būt jau bankas valdē.
Tas jau lika mums visiem savā starpā saskatīties un sākt apspriest, ka jaunajai vadītājai HR jautājumi un tai skaitā arī mēs
nešķietam gana interesanti. Tālākie notikumi tikai apstiprināja šo faktu. Viņas pirmajās darba dienās paveikto un runāto vērtēju
kā katastrofālu. Pirmkārt, aukstā attieksme spiežas caur visām viņas vīlēm. Nezinu, vai viņa tādā veidā cenšās iegūt cieņu
(respektu) no saviem darbiniekiem, bet panāca tikai pretējo. Bankas vadība savās uzrunās ar darbiniekiem aicina izskaust
jebkāda veida augstprātību attiecībās ar klientu, tad varbūt sāksim ar sevi un iekšējiem klientiem, tas ir, kolēģiem un
nepieņemsim darbā augstprātības “kalngalus”.
Jāatzīst, ka arī profesionālajā ziņā neko vērtīgu līdz šim no Līgas neesam sadzirdējuši.
Kāpēc tāds ir izveidojies viedoklis, tūlīt paskaidrošu.
Pirmajās nedēļās viņas svarīgākais uzdevums bija uztaisīt sev fotosesiju, lai varētu savas jaunās bildes izvietot
bankas iekšējā mājas lapā, Linkedin un Facebook. Ja darbinieks vēlētos sevi profesionāli pierādīt viņam būtu, manuprāt,
citi darba mērķi un uzdevumi pirmajās nedēļās
Otrkārt, ļoti redzami kā viņa cenšas iepatikties Bankas vadībai. Uz vadības stāvu skrien par katru sīkāko jautājumu,
kas, mūsuprāt, būtu jāatrisina pašai. Baidās uzņemties atbildību pat par vissīkāko jautājumu. Kā arī papildus komunikācija
ar vadības vīriešiem izskatās, ka viņai ļoti patīk. Tas ir tik acīmredzami.
Treškārt, šķiet, ka Līgas galvenais HR jauninājums Swedbank ir darba laikā apmeklēt Facebook lapu un saaicināt
savos draugos pēc iespējas vairāk jauno kolēģu. Arī man bija pārsteigums, ka darba dienas vidū saņēmu no viņas
uzaicinājumu draudzēties. Kāds tas ir piemērs pārējiem darbiniekiem? To, ka darba laikā varam nodarboties ar saviem
personīgajiem jautājumiem!?! Ar tādu darba ikdienu mēs nesasniegsim Bankas vadības izvirzītos mērķus. Tāpēc, skatoties
uz Līgas piemēru, darba dienas vidū izvietoju savas pārdomas par jauno kolēģi
Ceturtkārt, mani, kā ilggadēju darbinieku, patiešām aizvainoja šis notikums. Šī kundze strādā bankā pāris nedēļas un
viņai tiek dotas tādas privilēģijas kā retam ilggadējam darbiniekam. Klausīties kā viņa jau pirmajās savās darba nedēļās ir
aizgājusi uz bankas sagādāto teātra pirmizrādi, vai kā plānojot iet uz vairākiem koncertiem kā /pers. N/ uz Svvedbank ložu
Arēnā Rīga! Atvainojiet, man par vairākiem nostrādātiem gadiem nekad neviens no Bankas vadības nav piedāvājis šādu
iespēju! Es par to būtu ļoti priecīga! Gribētu ieteikt Bankas vadībai varbūt ieviest tādu motivāciju darbiniekiem ar lielu
stāžu par labiem sasniegumiem tiek piedāvāta šāda iespēja, nevis demotivēt pārējos darbiniekus, redzot kā pāris nedēļu
pastrādājoša kolēģe, kur neko nav paveikusi iet uz Bankas ložu Arēnā Rīga.
Piektkārt, šī jaunā kolēģe pat nemāk uztaisīt pārskatāmas, loģiskas un bankas vienotā stilā ieturētas prezentācijas!
Viņas prezentācijas labākajā gadījumā ir 8.klases līmenī.
Izskatās, ka /pers. A/ te ir atnākusi izklaidēties un sasniegt savas nepamatotās ambīcijas tikt Bankas valdē.
Reizēm labāk ir ilgāk pameklēt pienācīgu aizvietotāju, nevis aizlāpīt vietu ar nepiemērotu kandidatūru.
Es ceru, ka tiksim sadzirdēti.”(lietas 22.lapa).
Prasītāja lūdz atzīt minēto sūdzību par godu un cieņu aizskarošu un piedzīt no atbildētāja morālā kaitējuma kompensāciju 6000
EUR, pamatojot prasījumu ar apstākļiem, ka sūdzības autors “Lauma2016” ir publicējis portālā nepatiesu, prasītājas godu, cieņu un
reputāciju aizskarošu viedokli jeb subjektīvu vērtējumu par prasītājas profesionālo darbību AS “Swedbank” personāla pārvaldes vadītājas
amatā laika periodā no 2016.gada 1.marta līdz 2016.gada 30.jūnijam, kā arī personīgi uz prasītāju vērstus aizskarošus izteikumus. Tāpat
sūdzībā izmantoti un publicēti prasītājas personas dati, t.i., prasītājas vārds, uzvārds, darba vieta un amats bez prasītājas piekrišanas.
Attiecīgi atbildētājs, uz kura vārda ir reģistrētas interneta portāla “sudzibas.lv” domēna vārda “sudzibas.lv” lietošanas tiesības
augstāka līmeņa domēna “.lv” reģistrā, ir pārkāpis prasītājas privātās dzīves robežas, kas ir aizsargātas ar Satversmes 96.pantu, pieļaujot
sūdzības publicēšanu un nedzēšanu publiskā un sabiedrībā zināmā interneta portālā. Proti, bez prasītājas piekrišanas interneta portālā
tika publicēti, kā arī pēc pamatotu iebildumu un vairāku lūgumu saņemšanas netika dzēsti prasītājas personas dati, kā arī netika dzēsta
sūdzība, kas satur godu, cieņu un prasītājas reputāciju aizskarošu un cinisku viedokli.
Lietā nav strīda, ka uz prasības grozījumu iesniegšanas dienu, t.i. 2018.gada 20.septembri sūdzība no portāla ir dzēsta (lietas 15.-
16.lapa).
Juridiskajā literatūrā ir norādīts, ka prasītājs pats izvēlas personas, pret kurām celt prasību, jo Civilprocesā darbojas
dispozitivitātes princips, saskaņā ar kuru persona ir tiesīga izmantot prasības tiesības pēc saviem subjektīviem ieskatiem, t.i., pusei
pašai jāizlemj vai tā vēlas un vai tai ir vajadzība vērsties tiesā, vai turpretim labāk paciest tiesību traucējumu (skat. Civilprocesa likuma
komentāri. I daļa (1.- 28.nodaļa), autoru kolektīvs prof. K.Torgāna zinātniskajā redakcijā, TNA, 2011, 318.lpp.).
Tāpat juridiskajā literatūrā norādīts, ka atbildētājs ir persona, pret kuru vērsta prasība sakarā ar patiesu vai iespējamu prasītāja
tiesību vai ar likumu aizsargātu interešu aizskārumu. Līdz ar to atbildētājs lietā ir puse, kas tiek uzskatīta par atbildīgu (vainojamu) otras
puses tiesību vai ar likumu aizsargāto interešu aizskārumā. Prasības tiesvedības jēga un būtība galvenokārt izpaužas prasītāja celtās
pretenzijās pret atbildētāju, norādot, kā tieši atbildētājs ir veicis vai ir vainojams prasītāja tiesību vai likumīgo interešu aizskārumā
(skat. Prasības tiesvedība un pierādījumi. Līcis A. Rīga, 2003, 25.lpp).
Prasītaja cēlusi prasību pret atbildētāju /pers. B/, norādot, ka interneta portāls “sudzibas.lv” pieder atbildētājam un uz atbildētāja
vārda ir reģistrētas interneta portāla domēna vārda “sudzibas.lv” lietošanas tiesības augstāka līmeņa domēna “.lv” reģistrā, kura
uzturētājs ir Latvijas Universitātes Matemātikas un Informātikas institūta Tīkla risinājumu daļa.
No lietā esošās Latvijas Universitātes Matemātikas un Informātikas institūta 2018.gada 23.janvāra atbildes uz pieprasījumu par
domēna vārdu sudzibas.lv redzams, ka no 23.08.2013. līdz 18.12.2017. kā domēna vārda lietotājs norādīta /pers. P/. No 18.12.2017.
līdz vēstules sagatavošanas brīdim kā domēna vārda sudzibas.lv lietotājs norādīts /pers. B/ (lietas 72.lapa).
Civillikuma 2352.1pantā noteikts, ka katram ir tiesības prasīt tiesas ceļā atsaukt ziņas, kas aizskar viņa godu un cieņu, ja šādu ziņu
izplatītājs nepierāda, ka tās atbilst patiesībai. Ja personas godu un cieņu aizskarošās ziņas izplatītas presē, tad gadījumā, kad tās neatbilst
patiesībai, šīs ziņas presē arī jāatsauc. Ja personas godu un cieņu aizskarošās ziņas, kas neatbilst patiesībai, ietvertas dokumentā, šāds
dokuments jāapmaina. Citos gadījumos atsaukšanas kārtību nosaka tiesa. Ja kāds prettiesiski aizskar personas godu un cieņu
mutvārdiem, rakstveidā vai ar darbiem, tad viņam jādod atlīdzība (mantiska kompensācija). Atlīdzības apmēru nosaka tiesa.
Saskaņā ar Civillikuma 1635.panta pirmo daļu katrs tiesību aizskārums, tas ir, katra pati par sevi neatļauta darbība, kuras rezultātā
nodarīts kaitējums (arī morālais kaitējums), dod tiesību cietušajam prasīt apmierinājumu no aizskārēja, ciktāl viņu par šo darbību var
vainot. Ar morālo kaitējumu jāsaprot fiziskas vai garīgas ciešanas, kas izraisītas ar neatļautas darbības rezultātā nodarītu cietušā
nemantisko tiesību vai nemantisko labumu aizskārumu. Atlīdzības apmēru par morālo kaitējumu nosaka tiesa pēc sava ieskata, ņemot
vērā morālā kaitējuma smagumu un sekas.
No minētās tiesību normas izriet, ka morālais kaitējums ir tiesību aizskāruma sekas (ciešanas, sāpes, pārdzīvojumi), kas
cietušajam rada tiesības uz apmierinājumu. Morālā kaitējuma nodarīšana dod tiesības cietušajam prasīt no aizskārēja mantisku atlīdzību,
kuras apmēru nosaka tiesa.
Kā tas atzīts tiesu praksē, jautājumā par morālā kaitējuma pierādīšanu Civillikuma 1635.panta trešā daļa interpretējama pēc tās
mērķa, kā arī sistemātiski ar šīs normas pirmo daļu un Satversmes 92.pantu. Lai iestātos civiltiesiskā atbildība par morālo kaitējumu, ir
jākonstatē tādi paši pamati (priekšnosacījumi), kādi vajadzīgi atbildībai par zaudējumu atlīdzības formā, bet tieši attiecībā uz morālo
kaitējumu, proti, 1) tiesību aizskārēja prettiesiska rīcība; 2) kaitējuma esamība; 3) cēloniskais sakars starp prettiesisku rīcību un
kaitējumu.
Līdz ar to, lai atzītu prasītājas morālā kaitējuma aizskārumu, ko veicis atbildētājs, būtu jākonstatē tā prettiesiska darbība vai
bezdarbība, reāli radies morālais kaitējums (fiziskas vai garīgas ciešanas), cēloniskais sakars starp prettiesisko darbību vai bezdarbību,
kā arī prasītājai reāli radīto morālo kaitējumu.
LR Augstākas tiesas tiesu prakses apkopojumā „Morālā kaitējuma atlīdzināšana civillietās” (2014) norādīts, ka ar terminu
„aizskārējs” Civillikuma 1635.pantā saprotama persona, kas veikusi neatļautu darbību. Tā ir elementāra patiesība (sk.5.2.punkts).
Arī Augstākās tiesas Civillietu tiesu departaments izskatot lietu par goda un cieņas aizskarošu ziņu atsaukšanu un atlīdzības
(mantiskās kompensācijas) piedziņu par morālo kaitējumu 2018.gada 26.februāra spriedumā lietā Nr.SKC-23/2018, norādījis :
„izdevējs, pret kuru bija celta prasība, laikrakstu bija iegādājies jau pēc strīdus raksta publicēšanas, tāpēc nevar atbildēt par konkrētās
publikācijas saturu” (sk. LR Augstākās tiesas tiesu prakses apkopojumu „Goda un cieņas civiltiesiskā aizsardzība” (2000.-2018.)
31.lpp).
Lietā nav strīda, ka prasītājas ieskatā viņas godu un cieņu aizskarošā sūdzība interneta portālā publicēta 2016.gada 27.aprīlī, t.i.
laikā, kad domēna vārda sudzibas.lv lietotāja bija /pers. P/.
Līdz ar to lietā nav konstatējams atbildētāja rīcības dēļ prasītājai nodarīts kaitējums, kas dotu pamatu no viņa prasīt tā
apmierinājumu, jo iespējamais kaitējums nav radies atbildētāja rīcības dēļ, bet atbildība par konkrētās publicētās sūdzības saturu
jāuzņemas tā brīža domēna lietotājam.
Prasītājas pārstāves arguments, ka prasība celta pret atbildētāju, jo viņš uz prasības celšanas brīdi bija domēna lietotājs un ir
atbildīgs par iepriekš publicētajām sūdzībām atzīstams par nepamatotu, jo nav pamata uzskatīt, ka atbildētājs, iegādājoties domēna vārdu
sudzibas.lv, būtu tā tiesību un pienākumu pārņēmējs un būtu uzņēmies atbildību par tajā agrāk publicēto sūdzību saturu.
Atbilstoši Civillikuma 1635. un 2352.1pantam atbildības pienākums jānes personām, kas šo tiesību aizskārumu pieļāvušas.
Tādējādi prasītāja, ceļot prasību par publikācijas atzīšanu par godu un cieņu aizskarošu un morālā kaitējuma kompensācijas
piedziņu, ir nepareizi noteikusi /pers. B/ par atbildētāju, jo atbildētājs nevar būt atbildīgs par publicēto sūdzību saturu, kura rezultātā
varētu būt konstatējams iespējams prasītājas tiesību aizskārums laikā, kad viņš vēl nebija domēna lietotājs.
Tādējādi tiesa atzīst, ka konstatējams prasības juridisks defekts, t.i. prasība nav celta pret īsto atbildētāju, kas nav novēršams un ir
patstāvīgs pamats prasības noraidīšanai, nevērtējot citus prasības pieteikumā norādītos apstākļus un lietā iesniegtos pierādījumus.
Ievērojot minēto, /pers. A/ prasība pret /pers. B/ par publikācijas atzīšanu par godu un cieņu aizskarošu un morālā kaitējuma
kompensācijas piedziņu ir noraidāma pilnā apmērā.
Rezolutīvā daļa
Pamatojoties uz Civilprocesa likuma 8., 93., 97., 193.pantu, tiesa
nosprieda:
/pers. A/ prasību pret /pers. B/ (/pers. B/) par publikācijas atzīšanu par godu un cieņu aizskarošu un morālā kaitējuma
kompensācijas piedziņu – noraidīt.
Spriedumu var pārsūdzēt 20 (divdesmit) dienu laikā no sprieduma pasludināšanas dienas Rīgas apgabaltiesā, apelācijas sūdzību
iesniedzot Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesā.
Spriedums sastādīts un ir pieejams 2019.gada 28.maijā.
Tiesnese (personiskais paraksts) I.Casno