Supreme Court dismisses appeal as lower court correctly applied Civil Procedure Law regarding evidence sufficiency.
Latvia (LV)
Legislator summary
AI generatedThe Supreme Court of Latvia rejected the appellant's request to initiate cassation proceedings against the District Court's decision. The appellant argued that the lower court erred by failing to admit an audio recording and interview a witness, claiming this prevented them from pursuing a direct claim for damages against the controlling shareholder under the Company Law. The court determined that the appellant's arguments did not demonstrate an incorrect outcome in the lower court's judgment or create significant importance for uniform judicial practice.
Legislator headnote
AI generatedCivil Procedure Law Art. 464.1(2)2; Art. 464(3): An appeal is inadmissible if the arguments do not show an incorrect outcome or significant importance for uniform practice.
Keywords
AI generatedCited Legislation
AI generatedCited Case Law
AI generatedFull text
ECLI:LV:AT:2025:0618.C75010725.8.L
Lieta Nr. C75010725, Nr. SKC - 577/2025
Civillietu departaments
Latvijas Republikas Senāts
RĪCĪBAS SĒDES LĒMUMS
Rīgā 2025. gada 18. jūnijā
Senatoru kolēģija šādā sastāvā: senators referents Erlens Kalniņš, senatori Valerijs Maksimovs un
Normunds Salenieks
rīcības sēdē izskatīja SIA /Nosaukums A/ kasācijas sūdzību par Ekonomisko lietu tiesas 2025. gada 2. aprīļa
spriedumu civillietā SIA /Nosaukums A/ prasībā pret SIA /Nosaukums B/ par dalībnieku sapulces lēmumu atzīšanu
par spēkā neesošiem.
Senatoru kolēģija
konstatēja
[1] SIA /Nosaukums A/ iesniegusi kasācijas sūdzību par Ekonomisko lietu tiesas 2025. gada 2. aprīļa
spriedumu, ar kuru noraidīta SIA /Nosaukums A/ prasība pret SIA /Nosaukums B/ par SIA /Nosaukums B/ 2024.
gada 11. novembra dalībnieku sapulces lēmumu atzīšanu par spēkā neesošiem.
Senatoru kolēģija atzīst, ka ir Civilprocesa likuma 464.1 panta otrās daļas 2. punktā norādītais pamats atteikt
ierosināt kasācijas tiesvedību, jo kasācijas sūdzības argumenti nerada pamatu uzskatīt, ka pārsūdzētajā spriedumā
ietvertais lietas iznākums ir nepareizs un ka izskatāmajai lietai ir būtiska nozīme vienotas tiesu prakses
nodrošināšanā vai tiesību tālākveidošanā.
[2] Senāts uzskata par nepieciešamu papildus norādīt turpmāk minēto.
[2.1] Kā uzsvērts kasācijas sūdzībā, noraidot 2025. gada 3. martā prasītājas pieteikto lūgumu pievienot
lietas materiāliem 2025. gada 26. februārī notikušās sarunas starp prasītājas vienīgo dalībnieku un valdes locekli
/Persona D/ un atbildētājas vienīgo valdes locekli /Persona E/ audioierakstu un nopratināt /Persona E/ kā liecinieku
(sk. lietas 2. sējuma 47.–51. lapu), Ekonomisko lietu tiesa esot būtiski pārkāpusi civilprocesuālo tiesību normas,
kuras nosaka tiesas pienākumu noskaidrot visus lietā nozīmīgus apstākļus, tāpēc pārsūdzētais spriedums taisīts,
balstoties uz nepilnīgu pierādījumu kopumu.
Proti, lai gan atbildētājas pamatkapitāla palielināšana veikta formāli tiesiskā ceļā, prasītājas ieskatā minētais
audioieraksts atklāj jaunu informāciju, ka, palielinot atbildētājas pamatkapitālu, atbildētājas vairākumdalībnieces
SIA „Eliard Holding” patiesais mērķis esot bijis ļaunprātīgs, t. i., vērsts uz to, lai prasītāja kā mazākumdalībniece
zaudētu Komerclikuma 172. panta otrajā daļā paredzēto tiesību bez sabiedrības iesaistes celt tiesā prasību ne tikai
pret tās valdes locekli /Persona E/, bet tieši pret tās vairākumdalībnieci SIA „Eliard Holding” par atbildētājai
nodarīto zaudējumu 1 056 000,00 euro apmērā atlīdzināšanu. Līdz ar to – kā argumentēts kasācijas sūdzībā –
atbildētājas pamatkapitāla palielināšana ar apstrīdētajiem dalībnieku sapulces lēmumiem esot tikusi veikta tāpēc, lai
izvairītos no iespējamās tiesvedības par atbildētājai nodarītajiem zaudējumiem ne tikai pret valdes locekli, bet tieši
pret atbildētājas vairākumdalībnieci SIA „Eliard Holding”.
[2.2] Taču, izvirzot šādus argumentus savā kasācijas sūdzībā, prasītāja nav ņēmusi vērā, ka līdzās
Komerclikuma 172. panta otrajā daļā paredzētajai tāda „dalībnieku mazākuma” tiesībai pieprasīt sabiedrības
prasības celšanu, „kurš kopā pārstāv ne mazāk par vienu divdesmitdaļu no pamatkapitāla vai kura līdzdalība
pamatkapitālā nav mazāka par 100 000 euro” (sk. arī Komerclikuma 172. panta sesto un septīto daļu), ikviens
kapitālsabiedrības mazākumdalībnieks var izmantot Koncernu likumā paredzētos tiesiskos mehānismus savu
tiesību vai likumisko interešu aizsardzībai (lai gan savā prasības pieteikumā prasītāja tostarp ir atsaukusies uz
Koncernu likuma 3. panta trešās daļas noteikumiem par valdošā uzņēmuma izšķirošo ietekmi atkarīgajā sabiedrībā
uz līdzdalības pamata).
[2.2.1] Proti, faktiskā koncerna gadījumā saskaņā ar Koncernu likuma 33. panta ceturto daļu un tajā izdarīto
norādi uz šā likuma 27. panta piekto daļu „katrs” atkarīgās sabiedrības mazākumdalībnieks ir tiesīgs „savā vārdā,
bet atkarīgās sabiedrības labā” celt tiesā prasību tieši pret valdošo uzņēmumu (kā arī pret valdošā uzņēmuma
likumiskajiem pārstāvjiem un atkarīgās sabiedrības valdes vai padomes locekļiem) par atkarīgajai sabiedrībai
nodarīto zaudējumu atlīdzības piedziņu (sk. Koncernu likuma 29.–34. pantu).
Minēto prasības tiesību var izlietot ikviens atkarīgās sabiedrības mazākumdalībnieks neatkarīgi no viņa
pārstāvētā pamatkapitāla lieluma. Turklāt šīs prasības tiesības īstenošanai nav piemērojami Komerclikuma 172.
panta noteikumi par sabiedrības prasības celšanu, jo komerctiesībās regulētā „dalībnieku mazākuma” tiesība
pieprasīt sabiedrības prasības celšanu (sk. Komerclikuma 172. panta otro daļu) koncernu tiesībās ir aizstāta ar katra
mazākumdalībnieka individuālu prasības tiesību (sk. Koncernu likuma 33. panta ceturto daļu ar norādi uz šā
likuma 27. panta piekto daļu) arī tāpēc, ka valdošā uzņēmuma izšķirošā ietekme atkarīgajā sabiedrībā bieži vien ir
tik liela, ka mazākumdalībnieka vai dalībnieku mazākuma līdzdalība atkarīgās sabiedrības pamatkapitālā neveido
likumā, t. i., Komerclikuma 172. panta otrajā daļā, pieprasīto nepieciešamo šādas līdzdalības daļu vai apmēru.
[2.2.2] Tādējādi uz apstrīdēto 2024. gada 11. novembra dalībnieku sapulces lēmumu pamata realizētā
atbildētājas pamatkapitāla palielināšana konkrētajā gadījumā neliedz iespēju prasītājai kā atbildētājas
mazākumdalībniecei, kura šobrīd pārstāv 0,15196 % no atbildētājas pamatkapitāla, saskaņā ar Koncernu likuma 29.
un 33. panta noteikumiem savā vārdā, bet atbildētājas kā atkarīgās sabiedrības labā celt tiesā prasību tieši pret
atbildētājas vairākumdalībnieci SIA „Eliard Holding” kā valdošo uzņēmumu par atbildētājai iespējams nodarīto
zaudējumu 1 056 000,00 euro apmērā atlīdzināšanu.
Turklāt par Koncernu likuma 33. panta, kurā regulēta valdošā uzņēmuma un tā likumisko pārstāvju atbildība
par zaudējumiem, kas radušies atkarīgajai sabiedrībai valdošā uzņēmuma īstenota pamudinājuma dēļ (sk. Koncernu
likuma 29. pantu), piemērošanas aspektiem jau ir izveidojusies Senāta judikatūra (sk. Senāta 2022. gada 18.
janvāra sprieduma lietā Nr. SKC-20/2022, ECLI:LV:AT:2022:0118.C40094116.6.S, 9.–10. punktu, 2022. gada 31.
maija sprieduma lietā Nr. SKC-44/2022, ECLI:LV:AT:2022:0531.C28208416.28.S, 11.–12. punktu, 2022. gada 22.
decembra sprieduma lietā Nr. SKC-94/2022, ECLI:LV:AT:2022:1222.C32267917.18.S, 11.–12. punktu).
Pamatojoties uz Civilprocesa likuma 464. panta trešo daļu un 464.1 panta otrās daļas 2. punktu, senatoru
kolēģija
nolēma
atteikt ierosināt kasācijas tiesvedību sakarā ar SIA „/Nosaukums A/ kasācijas sūdzību par Ekonomisko lietu
tiesas 2025. gada 2. aprīļa spriedumu.
Lēmums nav pārsūdzams.
Senators E. Kalniņš Senators V. Maksimovs Senators N. Salenieks