Legislator Case Law & Legislation
A420245820 / A42-00733-21 ECLI:LV:ADRJVTN:2021:0520.A420245820.5.S AI generated

Court partially allowed appeal against seized vehicle storage costs, reducing amount based on actual expenses and legal principles.

Case Number A420245820 / A42-00733-21
Court / Authority
Jurisdiction Latvia (LV)
Decision Date
Outcome Partially Allowed

Legislator summary

AI generated

The Administrative District Court partially dismissed the applicant's request to cancel the agency's decision regarding seized vehicle storage costs. The applicant argued the reduced daily rate was insufficient to cover actual expenses and that storing a low-value vehicle after the fine was paid was legally unjustified. The court agreed that costs for storage after the fine's execution date were excessive and unenforceable, thereby reducing the total liability to reflect only the period before the fine was paid.

Legislator headnote

AI generated

Administratīvā procesa likuma 126. panta 1. daļa; 246.–251. pants; 253. panta 1. daļa; 289.–291. pants: The court may partially revoke an administrative decision imposing costs for seized property if the calculated amount exceeds actual expenses or violates the principle of proportionality regarding the property's value and the status of the underlying fine.

Keywords

AI generated
administrative seizure storage costs proportionality principle actual expenses partial revocation administrative fine cost reduction

Cited Legislation

AI generated
Administratīvā procesa likuma 126. panta 1. daļa
Administratīvā procesa likuma 246.–251. pants
Administratīvā procesa likuma 253. panta 1. daļa
Administratīvā procesa likuma 289.–291. pants
Ministru kabineta 2013.gada 12.februāra noteikumu Nr.85 13. punkts

Cited Case Law

AI generated
AI generated

Need to analyze how this precedent applies to your matter?

Cross-reference this judgment against statutes, commentaries, and subsequent citing case law inside Legislator AI.

Open in Legislator →

Full text

Lietas arhīva Nr. A42-00733-21

ECLI:LV:ADRJVTN:2021:0520.A420245820.5.S

SPRIEDUMS

Latvijas tautas vārdā

Valmierā 2021.gada 20.maijā

Administratīvā rajona tiesa šādā sastāvā:

tiesnesis Guntars Ploriņš,

piedaloties pieteicējam /pers. A/ un viņa pārstāvim /pers. B/,

atbildētājas Latvijas Republikas pusē pieaicinātās iestādes Nodrošinājuma valsts aģentūras pārstāvjiem /pers. C/ un /pers. D/,

atklātā tiesas sēdē izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta pēc /pers. A/ pieteikuma par Nodrošinājuma valsts aģentūras 2020.gada 10.augusta

lēmuma Nr.1.3.2-02/4280 atcelšanu daļā, ar kuru viņam noteikts segt izņemtā transportlīdzekļa pieņemšanas glabāšanā un glabāšanas izdevumus

1625,30 euro apmērā,

konstatēja

[1] Nodrošinājuma valsts aģentūra (turpmāk – aģentūra) 2019.gada 7.jūlijā pieņēma glabāšanā administratīvā pārkāpuma lietā Nr.PC385388

izņemto transportlīdzekli „VW Golf” bez reģistrācijas numura. Ar Vidzemes rajona tiesas 2019.gada 25.oktobra spriedumu administratīvā pārkāpuma

lietā Nr.171044019 pieteicējs /pers. A/ atzīts par vainīgu LAPK 149.5 panta piektajā daļā paredzētā pārkāpuma izdarīšanā. Attiecībā par šajā

administratīvā pārkāpuma lietā izņemto transportlīdzekli „VW Golf” nospriests, ka līdz pieteicējam uzliktā naudas soda izpildei tas nododams glabāšanā

Ministru kabineta noteiktajā kārtībā, bet pēc naudas soda izpildes atdot to atpakaļ īpašniekam.

Ar aģentūras Izņemto lietu, apsardzes un tehniskā atbalsta departamenta Izņemto lietu un piedziņas pārvaldes 2020.gada 7.maija lēmumu

Nr.1.1.1.2-03/1986 (turpmāk – sākotnējais lēmums) nolemts noteikt par pienākumu pieteicējam segt izdevumus 1706,07 euro apmērā par

transportlīdzekļa nogādāšanu glabāšanā un glabāšanu.

Nepiekrītot sākotnējam lēmumam, pieteicējs to apstrīdēja aģentūras direktoram, kurš ar 2020.gada 10.augusta lēmumu Nr.1.3.2-02/4280

(turpmāk – lēmums) atcēla sākotnējo lēmumu par piedzenamo apmēru 1706,07 euro, nosakot pieteicējam līdz dienai, kad beigsies lēmuma pārsūdzības

termiņš, segt izņemtā transportlīdzekļa pieņemšanas glabāšanā un glabāšanas izdevumus 1625,30 euro apmērā.

[2] Nepiekrītot lēmumam daļā, ar kuru viņam noteikts segt aģentūras izdevumus 1625,30 euro apmērā, pieteicējs vērsās ar pieteikumu

Administratīvajā rajona tiesā, lūdzot lēmumu atcelt turpmāk norādīto argumentu dēļ.

Sākotnējā lēmumā veiktais transportlīdzekļa pieņemšanas glabāšanā un glabāšanas izdevumu aprēķins ir samazināts tādēļ, ka sākotnēji piemērotais

glabāšanas izdevumu tarifs 11,38 euro/diennaktī ir pilnībā aizstāts ar jauno tarifu 9,41 euro/diennaktī. Tomēr jaunais tarifs nav panaceja, kamēr vien tas

netiek pamatots ar patiešām faktiskajām izmaksām. Citās līdzīgās lietās, kur strīdus objekts ir jaunais tarifs, pieteicēja pārstāvis ir pārliecinājies, ka

faktiskās glabāšanas izmaksas ir ievērojami mazākas par izmaksām, kuras iegūst, izmantojot jauno aģentūras tarifu. Pieteicēja gadījumā tas nozīmē divreiz

mazāku izdevumu kopējo aprēķinu. Atsevišķām izdevumu pozīcijām to aprēķināšana par katru dienu mākslīgi palielina izdevumu aprēķinu, kas ir nedz

attiecināms, nedz atbilst reālajām faktiskajām izmaksām. Vērtējot konkrēto aģentūras stāvlaukumu /adrese/, kurā glabāja pieteicējam izņemto

transportlīdzekli, glabāšanas izdevumi par vienu diennakti ir mazāki par visu aģentūras stāvlaukumu kopējām vidējām izmaksām, tomēr aģentūras

stāvlaukumos Ludzā un Rīgā šīs izmaksas ir vēl mazākas nekā Valmierā, bet stāvlaukumiem Ludzā un Kuldīgā ar salīdzināmu administratīvo pārkāpumu

lietās izņemto transportlīdzekļu noslodzi glabāšanas izdevumi atšķiras vairāk nekā 4 reizes. Līdz ar to rodas jautājumi arī par pašu aģentūras stāvlaukumu

uzturēšanas izdevumu pamatotību un attiecināmību uz pieteicējam izņemtā transportlīdzekļa glabāšanas izmaksu aprēķinu.

Pieteicēja ieskatā, transportlīdzekļa izņemšanai un pēc tam ilgstošai glabāšanai nebija objektīvas nepieciešamības, lietderīguma un samērīguma.

Saskaņā ar Satversmes tiesas atziņām valstij pašai Valsts policijas, aģentūras vai tiesas, kas izskata administratīvā pārkāpuma lietu, personā patstāvīgi,

negaidot indivīda atgādinājumu, jāvērtē, vai transportlīdzekļa izņemšana un pēc tam glabāšanas turpināšana ir nepieciešama, kas pieteicēja gadījumā nav

darīts. Saskaņā ar Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 257.panta pirmo daļu transportlīdzekli var izņemt par jebkuru administratīvo pārkāpumu

ceļu satiksmē (piemēram, ātruma vai piesprādzēšanās pārkāpumu), tomēr šī norma neparedz obligātu transportlīdzekļa izņemšanu. Konkrētajā gadījumā

transportlīdzekļa izņemšanai un ilgstošai tā glabāšanai nebija pamata. Līdz ar to aģentūra, nevērtējot izdevumu samazināšanas nepieciešamību

nelietderīgas izņemšanas un nepamatoti ilgās glabāšanas dēļ, ir pārkāpusi juridiskās obstrukcijas aizliegumu.

[3] Aģentūra savā rakstveida paskaidrojumā norāda, ka pieteikums ir noraidāms, papildus lēmumā norādītajam paskaidrojot sekojošo (lietas 25.

– 27.lapa).

Attiecībā par glabāšanas izdevumu atbilstību faktiskajām izmaksām, aģentūra norāda, ka viena transportlīdzekļa vidējās uzturēšanas izmaksas tiek

aprēķinātas, ņemot vērā izmaksas, kas attiecas gan uz stāvlaukumu uzturēšanu, gan pie komersantiem glabāto transportlīdzekļu izmaksas, gan tiešās un

netiešās administrācijas izmaksas, kurās iekļauts nodarbināto laika patēriņš viena transportlīdzekļa lietas apstrādei un tam patērētie resursi. Aprēķina

metodika apstiprināta 2019.gada 13.augustā, pieņemot grozījumu Ministru kabineta 2010.gada 7.decembra noteikumos Nr.1098. Šāda aprēķina

metodika tiek izmantota, aprēķinot transportlīdzekļu glabāšanas izdevumus atbilstoši šobrīd spēkā esošajiem Ministru kabineta 2020.gada 30.jūnija

noteikumiem Nr.413.

Vidējās uzturēšanas izmaksas par vienu transportlīdzekli tiek aprēķinātas, ņemot vērā aģentūras stāvlaukumu uzturēšanas izdevumus, kas attiecas

tikai uz administratīvajā lietās izņemto transportlīdzekļu glabāšanu, tas ir, nekustamā īpašuma nodoklis, videonovērošanas sistēmas uzturēšana,

elektroenerģija, stāvlaukumu nolietojums, teritorijas uzkopšana, apsardzes pakalpojumi, veiktie remontdarbi, kā arī namu pārziņa un uzskaitveža

atalgojums, dalot ar dienu skaitu, cik ilgi tika glabāti transportlīdzekļi. Uzturēšanas izdevumos iekļautas arī komersantu stāvlaukumos (8 stāvlaukumi)

izvietoto transportlīdzekļu glabāšanas izmaksas. Vidējās izmaksas par transportlīdzekļu glabāšanu komersantu stāvlaukumos ir 5,35 euro par diennakti.

Kopā vidējās glabāšanas uzturēšanas izmaksas par vienu diennakti vienam transportlīdzeklim ir 5,35 euro × 8 komersantu stāvlaukumi + 7,52 euro × 5

aģentūras stāvlaukumi / ar stāvlaukumu kopsummu = 6,18 euro.

Tiešo administratīvo izmaksu aprēķins tiek veidots, ņemot vērā tiešo dokumentu apstrādes procesu, saņemot transportlīdzekli, tas ir, dokumentu

apstrāde un sagatavošana, kā arī lēmumu un paziņojumu nosūtīšana transportlīdzekļa īpašniekam. Amatpersonu izmaksas rēķinātas, ņemot par pamatu

patērēto laiku viena transportlīdzekļa dokumentu apstrādei un aģentūrā apstiprināto vienas stundas darba tarifu. Lai aprēķinātu izmaksas par vienu

diennakti, tiešās administratīvās izmaksas tiek dalītas ar dienu skaitu, cik ilgi vidēji glabājas viens transportlīdzeklis: 14,68 euro (tiešās administratīvās

izmaksas) /16,6 (vidējais viena transportlīdzekļa glabāšanas laiks) = 0,89 euro/diennaktī. Savukārt netiešās administratīvās izmaksās ierēķināta

administratīvajā lietās izņemto transportlīdzekļu dokumentu aprite, rēķinu sagatavošana un citām darbībām iesaistīto darbinieku noslodzes, saimniecisko

lietu izmaksas, administratīvās izmaksas /adrese/, administratīvās izmaksas, kur atrodas aģentūras direktors, grāmatveži un jurists. Visas izmaksas ir

ņemtas proporcionāli tieši šo funkciju veikšanai, tas ir, administratīvajās lietās izņemto transportlīdzekļu glabāšanas nodrošināšanā. Lai aprēķinātu

izmaksas par vienu diennakti, netiešās administratīvās izmaksas tiek dalītas ar diennakts skaitu, cik ilgi vidēji glabājas viens transportlīdzeklis: 38,83 euro

(netiešās administratīvās izmaksas) / 16,6 (vidējais viena transportlīdzekļa glabāšanas laiks) = 2,34 euro/diennaktī.

Tādējādi, aģentūras ieskatā, glabāšanas izmaksas 9,41 euro diennaktī atbilst faktiskajām izmaksām.

[4] Tiesas sēdē pieteicējs un viņa pārstāvis uzturēja pieteikumā ietverto prasījumu, pamatojoties uz tajā norādītajiem apstākļiem. Savukārt

aģentūras pārstāve tiesas sēdē pieteikumu neatzina, pamatojoties uz lēmumā un rakstveida paskaidrojumā norādītajiem apsvērumiem.

Motīvu daļa

[5] Tiesa, noklausoties procesa dalībnieku paskaidrojumus, izvērtējot lietas apstākļus un lietā esošos pierādījumus, secina, ka pieteikums ir daļēji

apmierināms.

[6] Lietā nav strīda par to, ka pieteicējs ar Vidzemes rajona tiesas 2019.gada 25.oktobra spriedumu administratīvā pārkāpuma lietā

Nr.171044019 atzīts par vainīgu LAPK 149.5 panta piektajā daļā paredzētā pārkāpuma izdarīšanā. Lietā nav strīda arī par to, ka šīs administratīvā

pārkāpuma lietas ietvaros pieteicējam izņemts un nodots glabāšanā aģentūrai transportlīdzeklis „VW Golf”.

Lietā strīds ir par to, vai pieteicējam ir pienākums segt transportlīdzekļa nogādāšanas glabāšanā un glabāšanas izdevumus pārsūdzētajā lēmuma

daļā norādītajā apmērā.

[7] Pārsūdzētais lēmums pamatots ar Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa un Ministru kabineta 2010.gada 7.decembra noteikumu

Nr.1098 „Noteikumi par rīcību ar administratīvo pārkāpumu lietās izņemto mantu un dokumentiem” (turpmāk – noteikumi Nr.1098) normām.

Atbilstoši Administratīvās atbildības likuma pārejas noteikumu 1.punktam ar Administratīvās atbildības likuma spēkā stāšanos (2020.gada 1.jūlijā)

spēku zaudē Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodekss. Savukārt šī likuma pārejas noteikumu 2.punktā noteikts, ka procesuālās darbības, kas līdz šā

likuma spēkā stāšanās dienai uzsāktas saskaņā ar Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksu, tiek arī pabeigtas kodeksā noteiktajā kārtībā. Latvijas

Administratīvo pārkāpumu kodeksa normas piemērojamas līdz attiecīgās administratīvā pārkāpuma lietvedības stadijas pabeigšanai (lietvedība iestādē,

tiesā vai izpilde). Savukārt Ministru kabineta 2020.gada 30.jūnija noteikumi Nr.413 „Noteikumi par rīcību ar administratīvo pārkāpumu lietās izņemto

mantu un dokumentiem” (turpmāk – noteikumi Nr.413) stājās spēkā vienlaikus ar Administratīvās atbildības likumu. Noteikumu Nr.413 83.punkts

noteic, ja lēmums administratīvā pārkāpuma lietā ir pieņemts saskaņā ar Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksu, izdevumu apmēru, kas radušies

sakarā ar administratīvā pārkāpuma lietā izņemtās mantas un dokumentu nodošanu glabāšanā, glabāšanu un iznīcināšanu, nosaka un piedziņu veic

saskaņā ar Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksu un noteikumiem Nr.1098 līdz 2021.gada 31.decembrim.

[8] Saskaņā ar Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 257.panta pirmo daļu izņemtās mantas un dokumentus līdz brīdim, kad stājas spēkā

lēmums administratīvā pārkāpuma lietā, institūcijas (amatpersonas), kurām ir tiesības izņemt mantas un dokumentus, nodod tās glabāšanā Ministru

kabineta noteiktajā kārtībā. Savukārt saskaņā ar minētā panta astoto daļu persona, kurai uzlikts administratīvais sods, Ministru kabineta noteiktā kārtībā

un apmērā sedz izdevumus, kas radušies sakarā ar administratīvā pārkāpuma lietā izņemtās mantas un dokumentu nodošanu glabāšanā, glabāšanu un

iznīcināšanu.

Atbilstoši minētajam likumdevēja deleģējumam Ministru kabinets izdevis noteikumus Nr.1098, nosakot kārtību, kādā tiek segti ar administratīvā

pārkāpuma lietā izņemtās mantas nodošanu glabāšanā, glabāšanu vai iznīcināšanu saistītie izdevumi. Atbilstoši noteikumu Nr.1098 71.punktam persona,

kurai administratīvā pārkāpuma lietā ir piemērots sods, sedz izdevumus, kas radušies sakarā ar administratīvā pārkāpuma lietā izņemtās mantas vai

dokumenta nodošanu glabāšanā, glabāšanu vai iznīcināšanu. Šo noteikumu 72.punkts paredzēja, ka izdevumu apmēru par izņemtās mantas glabāšanu

nosaka saskaņā ar šajos noteikumos noteikto izdevumu apmēru par administratīvā pārkāpuma lietā izņemtās mantas glabāšanu vai iznīcināšanu

(4.pielikums). Savukārt šo noteikumu 73.punkts noteica, ja ar izņemtās mantas vai dokumenta nodošanu glabāšanā, glabāšanu vai iznīcināšanu saistīto

izdevumu apmērs nav minēts šo noteikumu 4.pielikumā, to aprēķina atbilstoši faktiskajām izmaksām.

Izdevumu apmērs par transportlīdzekļa nogādāšanu glabāšanā nav ietverts noteikumu Nr.1098 4.pielikumā. Līdz ar to izdevumu apmērs nosakāms

atbilstoši faktiskajām izmaksām. Tādējādi pieteicējam kā personai, kurai uzlikts administratīvais sods, ir pienākums segt aģentūrai radītos izdevumus

saistībā ar izņemto transportlīdzekli.

[9] Ar pārsūdzēto lēmumu pieteicējam noteikts pienākums apmaksāt transportlīdzekļa nogādāšanas glabāšanā izdevumus 272,25 euro apmērā.

No lietas materiāliem konstatējams, ka 2019.gada 6.jūlijā Valsts policijas amatpersona sastādīja Transportlīdzekļa izņemšanas protokolu

administratīvā pārkāpuma lietā Nr.PC385388 un pieņēma lēmumu izņemto transportlīdzekli nodot glabāšanai aģentūrā (lietas 41.lapa). Savukārt

saskaņā ar izņemtā transportlīdzekļa pieņemšanas un nodošanas aktu Nr.108340 transportlīdzekli pārvietošanai 2019.gada 7.jūlijā plkst.01.05 pieņēmis

SIA /Nosaukums K/ pārstāvis, bet glabāšanā aģentūras stāvlaukumā /adrese/, tas nodots 2019.gada 7.jūlijā plkst.02.10 (lietas 39. un 40.lapa).

Noteikumu Nr.1098 6.punkts noteica, ka aģentūra saskaņā ar normatīvajos aktos publisko iepirkumu jomā noteiktajām prasībām var slēgt līgumu

ar komersantu par pakalpojumu, kas saistīts ar izņemtās mantas nodošanu glabāšanā, glabāšanu, realizāciju, iznīcināšanu vai tās novērtēšanu.

Konkrētajā gadījumā aģentūra 2018.gada 29.novembrī noslēgusi ar SIA/Nosaukums K/ pakalpojuma līgumu Nr.IeM NVA 2018/236-Pak par

transportlīdzekļu pārvietošanu no Vidzemes I teritorijas. Saskaņā ar šā līguma 2.pielikumā noteikto maksa par transportlīdzekļu, kuru pilna masa ir līdz

3,5 t, pārvietošanu no 0 līdz 50 km ir 4,50 euro/km bez pievienotās vērtības nodokļa (lietas 71.lapa). Savukārt atbilstoši izņemtā transportlīdzekļa

pieņemšanas un nodošanas aktā Nr.108340 norādītajai informācijai izņemtais transportlīdzeklis ir pārvietots ar auto evakuatoru 50 km attālumā no

transportlīdzekļa izņemšanas vietas /Nosaukums B/, /vieta/ pagastā, uz transportlīdzekļa glabāšanas vietu /adrese/ (lietas 39.lapa). Tomēr pieteicējs,

atsaucoties uz lietas materiālos esošo izdruku no Google Maps, kurā norādīts attālums no ZS /Nosaukums C/, /vieta/, līdz /adrese/ uzskata, ka izņemtā

transportlīdzekļa pārvietošana notikusi 51,1 km (lietas 42.lapa), līdz ar to samaksa bija nosakāma 3,80 euro/km.

Novērtējot šos apstākļus, tiesa atzīst par pierādītu faktu, ka pieteicējam izņemtais transportlīdzeklis ir pārvietots ar auto evakuatoru 50 km, nevis

51,1 km attālumā. Viens no obligātajiem procesuālajiem dokumentiem, kas noformējams administratīvā pārkāpuma lietā, ja tajā tiek izņemts

transportlīdzeklis, ir noteikumu Nr.1098 2.pielikumā paredzētais izņemtā transportlīdzekļa pieņemšanas un nodošanas akts. Šajā aktā ir paredzēta

sadaļa, kurā norādāms gan transportlīdzekļa pārvietotājs, gan arī attālums līdz glabāšanas vietai. Konkrētajā gadījumā aktā Nr.108340 norādīts, ka

izņemtais transportlīdzeklis pārvietots ar auto evakuatoru 50 km attālumā no transportlīdzekļa izņemšanas vietas /Nosaukums B/, /vieta/pagastā, uz

transportlīdzekļa glabāšanas vietu /adrese/. Tātad konkrētais SIA/Nosaukums K/darbinieks, kurš faktiski veicis pieteicējam izņemtā transportlīdzekļa

pārvietošanu, norādījis faktiski veikto attālumu. Savukārt lietā esošā izdruka no Google Maps ir informatīvs uzskates materāls, kas norāda uz iespējamo

attālumu starp ZS /Nosaukums C/, /vieta/ pagastā, un /adrese/, braucot ar automašīnu. Tomēr no šāda informatīvā materiāla nav konstatējama ne precīza

vieta, no kuras transportlīdzekli uzsākts pārvietot, ne arī precīzs ceļš, pa kuru tas darīts (piemēram, atšķirībā no tā, pa kurā ielām braukts Valmierā, var

atšķirties arī faktiski nobrauktais attālums). Tādēļ šādos apstākļos augstāka ticamība ir piešķirama izņemtā transportlīdzekļa pieņemšanas un nodošanas

aktā Nr.108340 norādītajai informācijai.

Ievērojot minēto, secināms, ka izņemtā transportlīdzekļa pārvietošanas izdevumi pieteicējam ir noteikti atbilstoši to faktiskajam apmēram – 272,25

(50 km × 4,50 euro + pievienotās vērtības nodoklis 21%) euro. Līdz ar to šajā daļā pārsūdzētais lēmums ir tiesisks un tā atcelšanai nav pamata.

[10] Saskaņā ar noteikumu Nr.1098 4.pielikuma 1.1.2.apakšpunktu administratīvā pārkāpuma lietā izņemtā transportlīdzekļa glabāšanas izdevumu

apmērs ir 9,41 euro par vienu diennakti. Šādu maksu par transportlīdzekļa glabāšanu aģentūra piemērojusi arī pieteicējam. Par transportlīdzekļa

uzglabāšanu 155 diennaktis (no 2019.gada 7.jūlija līdz 2019.gada 25.novembrim un no 2020.gada 28.janvāra līdz 2020.gada 10.februārim) pieteicējam

noteikts pienākums apmaksāt izdevumus 155 × 9,41 euro = 1458,55 euro apmērā.

Tomēr pieteicējs uzskata, ka noteikumos Nr.1098 noteiktā maksa par transportlīdzekļa glabāšanu 9,41 euro apmērā pārsniedz faktisko izmaksu

apmēru, norādot, ka transportlīdzekļa glabāšanas izmaksas /adrese/, atbilstoši aģentūras sniegtajai informācijai ir 4,96 euro diennaktī. Savukārt tiešās un

netiešās administratīvās izmaksas nav pamatoti saistīt ar transportlīdzekļa glabāšanas diennakšu skaitu, bet gan ir nosakāmas to faktisko izmaksu apmērā,

kādas tās ir vienam transportlīdzeklim attiecīgi – 14,68 euro un 38,83 euro (lietas 81.lapa).

Tiesa, novērtējot pieteicēja norādītos argumentus, atzīst tos par pamatotiem sekojošu apsvērumu dēļ.

[10.1] Noteikumu Nr.1098 4.pielikuma 1.1.2.apakšpunkts, redakcijā, kāda bija spēkā līdz 2019.gada 16.augustam, noteica, ka administratīvā

pārkāpuma lietā izņemtā transportlīdzekļa glabāšanas izdevumu apmērs ir 11,38 euro par vienu diennakti.

Augstākās tiesas Administratīvo lietu departaments (turpmāk – Augstākā tiesa) līdzīgās lietās ir norādījis, ka uz noteikumos Nr.1098 ietverto

tiesisko regulējumu mutatis mutandis ir attiecināmas arī Augstākās tiesas spriedumā SKA-44/2016 izteiktās atziņas (sk. Augstākās tiesas 2019.gada

8.marta sprieduma SKA-487/2019 8.punktu), atbilstoši kurām pastāv nepieciešamība apsvērt, vai noteikumu Nr.1098 4.pielikumā norādītie izdevumi

atbilst faktiskajām izmaksām, un gadījumā, ja konstatējama būtiska atšķirība, vai pastāv objektīvs pamats šādai atšķirībai. Gadījumā, ja noteikumu

Nr.1098 4.pielikumā norādītie izdevumi nav piemērojami, aprēķins ir jāveic saskaņā ar šo noteikumu 73.punktu (sk. Augstākās tiesas 2016.gada

11.marta sprieduma SKA-44/2016 7.punktu, 2019.gada 28.marta sprieduma SKA-121/2019 8.punktu). Augstākā tiesa arī norādījusi, ka gadījumā,

ja tiesa atzīst, ka Ministru kabineta noteikumi neatbilst likumam, tā attiecīgo tiesību normu nepiemēro. Turklāt Augstākās tiesas 2016.gada 11.marta

spriedumā SKA-44/2016 norādītais, ka noteikumu Nr.869 (vēlāk noteikumi Nr.1098) pielikumā norādītajam izcenojumam jāatbilst faktiskajām

izmaksām, balstās uz to, ka pretējā gadījumā noteikumi Nr.1098 pārsniedz Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 257.panta astotajā daļā sniegtā

pilnvarojuma mērķi un noved pie personas sodīšanas ar kodeksā neparedzētu soda veidu. Tāpat Augstākā tiesa arī vērsusi uzmanību, ka, ievērojot

tiesiskās vienlīdzības principu un tiesības uz taisnīgu tiesu, tiesai būtu jāpieliek pūles, lai līdzīgi gadījumi (vai, vēl jo vairāk, identiski gadījumi) tiktu izlemti

līdzīgi, jo procesa dalībniekiem ir tiesības sagaidīt un paļauties, ka tie tiesā saņems vienādu taisnību visos līdzīgos gadījumos. Pareizi pielietotai juridiskajai

metodoloģijai vajadzētu līdz minimumam samazināt procesa dalībniekiem grūti izskaidrojamu atšķirīgu rezultātu rašanos, pat ja, kā rāda tiesu prakse, šādi

gadījumi nav izslēgti nevienā, arī kasācijas, tiesas instancē (sk. Augstākās tiesas 2015.gada 6.novembra sprieduma SKA-482/2015 8.punktu).

Tiesā pārsūdzētajā lēmumā norādīts, ka, atbilstoši Augstākās tiesas spriedumos izdarītajiem secinājumiem, aģentūra pārskatīja un precizēja

administratīvo pārkāpumu lietās izņemto transportlīdzekļu glabāšanas izdevumus un ar Ministru kabineta 2019.gada 13.augusta noteikumiem Nr.363 ir

izdarīti grozījumi noteikumu Nr.1098 4.pielikuma 1.1.2.apakšpunktā, kas stājušies spēkā 2019.gada 17.augustā. Ņemot vērā Augstākās tiesas

spriedumos secināto, ka transportlīdzekļa glabāšanas izmaksām jāatbilst faktiskajām izmaksām, aģentūra uzskata, ka pieteicēja gadījumā ir piemērojams

noteikumu Nr.1098 4.pielikuma 1.1.2.apakšpunkts redakcijā, kas ir spēkā no 2019.gada 17.augusta, proti, izņemtā transportlīdzekļa glabāšanas

izdevumi vienā diennaktī ir 9,41 euro.

Ņemot vērā to, ka noteikumos Nr.1098 noteiktā kārtība, kādā aģentūra aprēķināja izdevumus par administratīvā pārkāpuma lietā izņemtā

transportlīdzekļa glabāšanu līdz 2019.gada 16.augustam, ir tāda pati kā pēc grozījumu izdarīšanas, tiesa atzīst, ka Augstākās tiesas agrāk izteiktās atziņas

līdzīgās lietās ir vienlīdz attiecināmas arī uz noteikumos Nr.1098 ietverto tiesisko regulējumu, kas ir spēkā no 2019.gada 17.augusta. Tādējādi tiesai ir

jāpārbauda, vai aģentūras aprēķinos izmantotie transportlīdzekļa glabāšanas izdevumi 9,41 euro par diennakti, ko noteicis Ministru kabinets noteikumu

Nr.1098 4.pielikuma 1.1.2.apakšpunktā, atbilst faktiskajām transportlīdzekļa glabāšanas izmaksām.

[10.2] Aģentūra norāda (lietas 25. un 26.lapa), ka viena transportlīdzekļa vidējās uzturēšanas izmaksas tiek aprēķinātas, ņemot vērā izmaksas,

kas attiecas gan uz stāvlaukumu uzturēšanu, gan pie komersantiem glabāto transportlīdzekļu izmaksas, gan tiešās un netiešās administrācijas izmaksas,

kurās iekļauts nodarbināto laika patēriņš viena transportlīdzekļa lietas apstrādei un tam patērētie resursi. Vidējās uzturēšanas izmaksas par vienu

transportlīdzekli tiek aprēķinātas, ņemot vērā aģentūras stāvlaukumu uzturēšanas izdevumus, kas attiecas tikai uz administratīvajās lietās izņemto

transportlīdzekļu glabāšanu tas ir, nekustamā īpašuma nodoklis, videonovērošanas sistēmas uzturēšana, elektroenerģija, stāvlaukumu nolietojums,

teritorijas uzkopšana, apsardzes pakalpojumi, veiktie remontdarbi, kā arī namu pārziņa un uzskaitvežu atalgojums, dalot ar dienu skaitu, cik ilgi tika

glabāti transportlīdzekļi. Šo izmaksu aprēķinā par pamatu ņemtas 2018.gada izmaksas (lietas 92. – 98.lapa). Uzturēšanās izdevumos iekļautas arī

komersantu stāvlaukumos (8 stāvlaukumi) izvietoto transportlīdzekļu glabāšanas vidējās izmaksas, kuras ir 5,35 euro par diennakti. Tādējādi kopējās

vidējās glabāšanas uzturēšanas izmaksas par vienu diennakti vienam transportlīdzeklim ir 6,18 (5,35 euro × 8 komersantu stāvlaukumi + (7,52 euro × 5

aģentūras stāvlaukumi)) : ar stāvlaukumu kopsummu) euro.

Tātad glabāšanas izmaksu aprēķinā tiek ņemti vērā gan aģentūras stāvlaukumu uzturēšanas izdevumi, gan komersantu stāvlaukumos izvietoto

transportlīdzekļu glabāšanas izmaksas. Tiesas ieskatā, šāda aprēķinu kārtība ir pamatota un atbilst arī tiesiskās vienlīdzības principam, nodrošinot visām

privātpersonām vienotas transportlīdzekļu glabāšanas izmaksas, neatkarīgi no stāvlaukumu piederības un to atrašanās vietas. Pretējā gadījumā, ņemot

vērā iepriekš minētos apstākļus, tiktu pieļauta atšķirīga attieksme pret privātpersonām (piemēram, aģentūras stāvlaukumā /adrese/, viena transportlīdzekļa

uzturēšanas izmaksas būtu 4,3 reizes lielākas, nekā stāvlaukumā /adrese/ (attiecīgi 14,39 euro/diennaktī un 3,38 euro/diennnaktī). Tādējādi šajā pozīcijā

aģentūras aprēķini ir atzīstami par pamatotiem, bet pieteicēja viedoklis par konkrētā stāvlaukuma izmaksu ietveršanu viņa aprēķinā, ir noraidāms.

[10.3] Tāpat aģentūra norāda, ka tiešo administratīvo izmaksu aprēķins tiek veidots, ņemot vērā tiešo dokumentu apstrādes procesu, saņemot

transportlīdzekli, tas ir, dokumentu apstrāde un sagatavošana, kā arī lēmumu un paziņojumu nosūtīšana transportlīdzekļa īpašniekam. Amatpersonu

izmaksas rēķinātas, ņemot par pamatu patērēto laiku viena transportlīdzekļa dokumentu apstrādē un aģentūrā apstiprināto vienas stundas darba tarifu.

Tiešās administratīvās izmaksas ir 14,68 euro. Lai aprēķinātu izmaksas par vienu diennakti, tiešās administratīvās izmaksas tiek dalītas ar dienu skaitu,

cik ilgi vidēji glabājās viens transportlīdzeklis, tātad 14,68 euro : 16,6 (vidējais viena transportlīdzekļa glabāšanas laiks) = 0,89 euro diennaktī.

Netiešajās administratīvajās izmaksās ierēķinātas administratīvajās lietās izņemto transportlīdzekļu dokumentu aprite, rēķinu sagatavošana un citām

darbībām iesaistīto darbinieku noslodzes, saimniecisko lietu izmaksas, administratīvās izmaksas /adrese/, kur atrodas Izņemto lietu nodaļa un Čiekurkalna

1.līnijas 1, Rīgā, administratīvās izmaksas, kur atrodas aģentūras direktors, grāmatveži un jurists. Visas izmaksas ir ņemtas proporcionāli tieši šo funkciju

veikšanai, tas ir, administratīvajās lietās izņemto transportlīdzekļu glabāšanas nodrošināšanā. Netiešās administratīvās izmaksas uz vienu transportlīdzekli

ir 38,83 euro. Lai aprēķinātu izmaksas par vienu diennakti, netiešās administratīvās izmaksas tiek dalītas ar diennakts skaitu, cik ilgi vidēji glabājās viens

transportlīdzeklis, tātad 38,83 euro : 16,6 (vidējais viena transportlīdzekļa glabāšanas laiks) = 2,34 euro diennaktī.

Tātad tiešās un netiešās administratīvās izmaksas ir noteiktas par vienreizējām darbībām, tādēļ tās nevar tikt aprēķinātas par diennakti un nevar

mainīties atkarībā no diennakšu skaita. Pretējā gadījumā par transportlīdzekli, kas tiek glabāts ilgāk, vienreizējās izmaksas ir lielākas nekā par

transportlīdzekli, kas tiek glabāts īsāku laika periodu. Piemēram, pieteicēja gadījumā tiešās un netiešās administratīvās izmaksas, kas aģentūrai radušās

saistībā ar viņam izņemto transportlīdzekli ir 53,51 (14,68 + 38,83) euro, savukārt, iekļaujot tās aģentūras veiktajā aprēķinā, minētās izmaksas

palielinājušās turpat 10 reizes, sasniedzot 500,65 (3,23 (0,89 + 2,34) euro diennaktī × 155 dienas) euro.

[10.4] Ņemot vērā iepriekš minēto, tiesa secina, ka konkrētajā gadījumā nav piemērojams noteikumu Nr.1098 4.pielikuma 1.1.2.apakšpunkts, jo

aģentūras norādītais viena transportlīdzekļa glabāšanas izdevumu aprēķins neatbilst faktiskajām izmaksām. Līdz ar to noteikumi Nr.1098 pārsniedz

Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 257.panta astotajā daļā sniegtā pilnvarojuma mērķi un noved pie personas sodīšanas ar kodeksā

neparedzētu soda veidu.

Tādējādi izskatāmajā lietā, aprēķinot aģentūras faktiskās izmaksas, kas tai radušās saistībā ar pieteicējam izņemtā transportlīdzekļa glabāšanu, nav

piemērojams izdevumu apmērs 9,41 euro par diennakti, bet gan izdevumu apmērs 6,18 euro par diennakti + 53,51 euro (tiešās un netiešās

administratīvās izmaksas).

[11] Satversmes tiesa, atzīstot Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 257.panta astotās daļas un noteikumu Nr.1098 74.panta atbilstību

Satversmes 105.pantam ir norādījusi, ka administratīvās atbildības tiesībās būtisks ir lietderības princips. Tas nozīmē, ka atbildīgajai institūcijai vai

amatpersonai ir piešķirta rīcības brīvība, izlemjot, vai tā uzsāks administratīvo lietvedību, kādus procesuālos līdzekļus izmantos un vai administratīvā

pārkāpuma lietu noslēgs ar lēmumu par administratīvās atbildības noteikšanu par konkrēto pārkāpumu. Izraudzītajiem līdzekļiem jābūt mērķtiecīgiem un

samērojamiem ar publiskās kārtības apdraudējumu un tā raksturu katrā individuālajā gadījumā. Tādēļ arī atbildīgajai institūcijai vai amatpersonai ir rīcības

brīvība mantas izņemšanā, nodošanā un glabāšanā, savukārt administratīvās tiesas kompetencē ir iestādes rīcības brīvības izmantošanas pareizības

pārbaude. Tā kā kompetentajai amatpersonai, veicot mantas izņemšanu, ir rīcības brīvība, tai vienmēr jāizdara lietderības apsvērumi un jāvērtē, vai

personas tiesības konkrētā gadījumā tiek ierobežotas samērīgi ar šīs darbības mērķi.

Veicot mantas izņemšanu, amatpersonai jāpārbauda, vai mantas izņemšana ir nepieciešama konkrētās administratīvās lietvedības ietvaros, vai un

kam šī manta nododama glabāšanā, turklāt tai pastāvīgi jākontrolē mantas glabāšanas ilgums, jāpārliecinās, vai mantas glabāšana jau nerada zaudējumus

valstij, un citstarp jāapsver arī tas, vai neizrādīsies, ka glabāšanas izmaksas nav atlīdzināmas. Ja rodas strīds par glabāšanas izdevumu atlīdzināšanu, tad

kompetentās amatpersonas rīcības brīvības izmantošanas pareizību pārbauda arī administratīvā tiesa. Atbilstoši iepriekšminētajam atbildīgajai institūcijai

vai amatpersonai ir jāievēro tādi principi kā samērīgums un tiesiska rīcības brīvības izmantošana. Pirms attiecīgās rīcības tai jāizvērtē interešu aizskāruma

intensitāte un nozīmīgums un jāizņem un jānodod glabāšanā tikai tāda manta, kas nepieciešama likumpārkāpuma novēršanai vai kas var būt par

pierādījumu likumpārkāpuma izmeklēšanā, turklāt jākontrolē arī glabāšanas izdevumu samērība.

Lai gan likumdevējs izvēlējies noteikt, ka procesuālie izdevumi tiek aprēķināti atsevišķā procesā, izņemtās mantas glabāšanas izmaksas ir cieši

saistītas ar tās glabāšanas lietderību. Tiesiskās sekas, kas personai izriet no apstrīdētā regulējuma, ir atkarīgas tieši no tā, kā atbildīgā iestāde vai

amatpersona, kā arī institūcija, kas glabā izņemto mantu, ir rīkojusies tās glabāšanas laikā. No tiesiskuma principa viedokļa būtu nepieļaujami personai

noteikt pienākumu segt izdevumus par neefektīvu, pārmērīgi ilgu izņemtās mantas glabāšanu. Tātad, lai apstrīdētā regulējuma piemērošana atbilstu

attiecīgā tiesību institūta būtībai, tas piemērojams atbilstoši izņemtās mantas glabāšanas lietderībai. Proti, piemērojot apstrīdēto regulējumu, tā

piemērotājam ir jāizvērtē, vai tiesiskās sekas, kas personai radušās izņemtās mantas glabāšanas ilguma dēļ, ir saprātīgas un samērīgas ar personas tiesību

uz īpašumu ierobežojumu. Līdz ar to apstrīdētais regulējums kopsakarā ar izņemtās mantas glabāšanas procesa noteikumiem ietver pienākumu izdarīt

lietderības apsvērumus un ievērot samērīguma principu.

Ņemot vērā minēto, iestādei un administratīvajai tiesai ir pienākums nodrošināt, ka administratīvā pārkāpuma lietā izņemtās mantas glabāšanas

izdevumu aprēķināšanā un to atlīdzinājuma pieprasīšanā personas pamattiesības tiek ierobežotas samērīgi. Tādējādi apstrīdētā regulējuma piemērošanā ir

jāievēro samērīguma princips. Pienākums ievērot samērīguma principu nozīmē, ka iestādei un tiesai ikvienā gadījumā ir jāvērtē administratīvā pārkāpuma

lietā izņemtās mantas glabāšanas izdevumu samērība, citstarp ņemot vērā personai piemēroto sodu, tās mantisko stāvokli, kā arī rīcību procesa virzībā un

apsverot, vai vispār bija nepieciešams izņemto mantu turēt valsts rīcībā. Atbilstoši piemērojot apstrīdēto regulējumu, tiktu nodrošināta samērīguma

principa ievērošana katrā konkrētajā gadījumā (sk. Satversmes tiesas 2018.gada 14.decembra sprieduma lietā Nr.2008-09-0103 14.3. un

14.4.apakšpunktus).

Tādējādi pēc būtības Satversmes tiesa apstrīdētās normas ir atzinusi par atbilstošām Satversmei ar nosacījumu, ka ikvienā gadījumā tiek vērtēta

administratīvā pārkāpuma lietā izņemtās mantas glabāšanas izdevumu samērība, citstarp ņemot vērā personai piemēroto sodu, tās mantisko stāvokli un

rīcību procesa virzībā, kā arī mantas glabāšanas lietderību, apsverot, vai vispār bija nepieciešams izņemto mantu turēt valsts rīcībā. Savukārt

administratīvās tiesas pienākums ir vērtēt šos apstākļus, samērojot tos ar izņemtās mantas glabāšanas izmaksām.

[12] No lietas materiāliem konstatējams, ka transportlīdzeklis „VW Golf” pieteicējam izņemts administratīvās pārkāpuma lietas, kas uzsākta par

LAPK 149.5 panta piektajā daļā paredzētā pārkāpuma izdarīšanu, savukārt tā glabāšanas izmaksas aprēķinātas par 155 diennaktīm (no 2019.gada

7.jūlija līdz 2019.gada 25.novembrim un no 2020.gada 28.janvāra līdz 2020.gada 10.februārim). Tomēr pieteicējs, pirmkārt, uzskata, ka

transportlīdzekļa izņemšanai nebija pamata. Otrkārt, ka transportlīdzekļa glabāšana tik ilgu laiku nebija ne lietderīga, ne arī samērīga.

Novērtējot pieteicēja vadītā transportlīdzekļa izņemšanas apstākļus, tiesa secina, ka tā bijusi pamatota. Proti, pieteicējs 2019.gada 6.jūlijā

plkst.20.32 vadīja transportlīdzekli „VW Golf”, kuram bija iznīcināti šasijas (VIN) numuri un, iespējams, arī piestiprinātas cita transportlīdzekļa valsts

reģistrācijas numura zīmes /reģistrācijas numurs/ (lietas 47.lapa), nepakļaujoties vairākkārtējai policijas darbinieku prasībai apturēt transportlīdzekli.

Savukārt saskaņā ar LAPK 257.panta pirmo daļu viens no pārkāpumiem, kurā ir pieļaujama mantas, kura ir pārkāpuma priekšmets vai izdarīšanas rīks

un kura atrasta aizturēšanas, personas mantu vai vietas apskates laikā, kā arī pārkāpuma konstatācijas brīdī, ir nepakļaušanās tādas personas atkārtotai

vai vairākkārtējai prasībai apturēt transportlīdzekli (par bēgšanu), kura ir pilnvarota pārbaudīt transportlīdzekļa vadītāja dokumentus (LAPK 149.5 panta

piektajā daļā paredzētais pārkāpums). Šādos apstākļos, kad nebija iespējama pieteicēja vadītā transportlīdzekļa identifikācija, līdz ar to arī tā piederība

un ar to saistītie apstākļi, kā arī, lai novērstu turpmāku administratīvo pārkāpumu, izmantojot ceļu satiksmē tajā nepieļaujamu transportlīdzekli, Valsts

policijas darbinieks pamatoti veicis pieteicēja vadītā transportlīdzekļa izņemšanu.

Attiecībā par pieteicējam izņemtā transportlīdzekļa glabāšanu konstatējams, ka 2019.gada 10.jūlijā Valsts policijas Vidzemes reģiona pārvaldes

Valmieras iecirknī (turpmāk – Valmieras policijas iecirknis) saņemts pieteicēja laulātās /pers. M/ 2019.gada 9.jūlija iesniegums ar lūgumu atļaut izdot

pieteicējam izņemto tranpsortlīdzekli „VW Golf” no aģentūras stāvlaukuma (lietas 79.lapa). 2019.gada 15.jūlijā Valmieras policijas iecirknis šo

iesniegumu izskatīšanai pārsūtījis Vidzemes rajona tiesas tiesnesim, kura tiesvedībā atradās konkrētā administratīvā pārkāpuma lieta, norādot, ka

2019.gada 9.jūlijā Valsts policija ir uzsākusi resorisko pārbaudi, lai identificētu transportlīdzekli un noskaidrotu tā piederību (lietas 106.lapa). 2019.gada

18.jūlijā minētais tiesnesis saņēmis Valmieras policijas iecirkņa informāciju par resoriskās pārbaudes rezultātiem, proti, ka pieteicējam izņemtā

transportlīdzekļa identifikācija nav iespējama (lietas 107.lapa). 2019.gada 22.jūlijā Vidzemes rajona tiesas tiesnesis, atbildot uz pieteicēja laulātās /pers.

M/ iesniegumu, norādījis, ka jautājums par rīcību ar transportlīdzekli „VW Golf” tiks izlemts, pieņemot administratīvā pārkāpuma lietā galīgo nolēmumu

(lietas 108.lapa). Savukārt ar Vidzemes rajona tiesas 2019.gada 25.oktobra spriedumu lietā Nr.171044019, ņemot vērā pieteicēja paskaidrojumus par

transportlīdzekļa iegādāšanās apstākļiem, atzīts, ka pieteicējs ir viņam izņemtā transportlīdzekļa „VW Golf” īpašnieks. Tāpat ar šo spriedumu nospriests,

ka pieteicējam izņemtais tranpsortlīdzeklis līdz uzliktā naudas soda izpildei nododams glabāšanā Ministru kabineta noteiktajā kārtībā, bet pēc naudas

soda izpildes atdodams īpašniekam.

Novērtējot minētos ar pieteicējam izņemtā transportlīdzekļa glabāšanu saistītos apstākļus kopsakarā ar iepriekš norādītajām Satversmes tiesas

atziņām par amatpersonas pienākumu pastāvīgi kontrolēt mantas glabāšanas ilgumu un lietderību, tiesa secina, ka līdz 2019.gada 18.jūlijam, kamēr Valsts

policija veikusi resorisko pārbaudi, kuras mērķis bija identificēt pieteicējam izņemto transportlīdzekli, Vidzemes rajona tiesas tiesnesim nebija iespējams

lemt par rīcību ar to. Tomēr 2019.gada 22.jūlijā, kad minētais tiesnesis pēc būtības ir atteicis pieteicējam izņemtā transportlīdzekļa izdošanu no aģentūras

stāvlaukuma, viņa rīcībā bija informācija, ka minētā transportlīdzekļa identifikācija nav iespējama, līdz ar to, ka piederība ir noskaidrojama, ņemot vērā

pieteicēja paskaidrojumu, kas ievērojami vēlāk arī izdarīts. Tāpat Vidzemes rajona tiesneša pienākums, izskatot iesniegumu par glabāšanā esošā

transportlīdzekļa izdošanu, bija vērtēt tā glabāšanas lietderību un ilgumu, tomēr ziņas pār šādu novērtēšanu no konkrētās administratīvās pārkāpuma lietas

nav konstatējamas. Savukārt tiesa konkrētajos apstākļos nesaskata lietderību pieteicējam izņemtā transportlīdzekļa glabāšanai pēc 2019.gada 22.jūlija,

kad bija iespējams noskaidrot tā īpašnieku un kad Vidzemes rajona tiesas tiesnesis lēma par transportlīdzekļa glabāšanas turpināšanu. Tai skaitā, tiesa

nekostatē, ka pieteicējam izņemtais transportlīdzeklis nodrošinātu administratīvā pārkāpuma lietā pieņemto lēmumu izpildi (LAPK 252.panta pirmā

daļa). Proti, transportlīdzekļa vērtība, ņemot vērā tam iznīcinātos šasijas (VIN) numurus, kas tam liedz dalību ceļu satiksmē, acīmredzami nenodrošina

naudas soda, kas paredzēts LAPK 149.5 panta piektās daļas sankcijā (pieteicējam izņemtais transportlīdzeklis realizēts par 105,50 euro, bet minimālais

naudas sods – 1200 euro), izpildi. Gluži pretēji, šāda acīmredzami mazvērtīga transportlīdzekļa glabāšana mazina iespēju izpildīt naudas sodu, jo

ievērojami palielina kopējo maksājumu apmēru. Piemēram, pieteicēja gadījumā bez naudas soda 1300 euro viņam saskaņā ar lēmumu ir jāmaksā vēl

1625 euro par mazvērtīga transportlīdzekļa nelietderīgu piespiedu glabāšanu.

Tādējādi arī tiesas secinājums, ka no tiesiskuma principa viedokļa būtu nepieļaujami pieteicējam noteikt pienākumu segt izdevumus par nelietderīgu

un pārmērīgi ilgu izņemtās mantas glabāšanu, proti, par viņam izņemtā transportlīdzekļa „VW Golf” glabāšanu pēc 2019.gada 22.jūlija. Šādos apstākļos

pieteicēja pienākums ir segt ar viņam izņemtā transportlīdzekļa glabāšanu saistītos izdevumus par 16 diennaktīm (no 2019.gada 7.jūlija līdz 2019.gada

22.jūlijam), kas kopumā sastāda 152,39 (16 diennaktis × 6,18 euro par diennakti + 53,51 euro (tiešās un netiešās administratīvās izmaksas)) euro.

[13] Ievērojot visu iepriekš minēto, tiesa atzīst, ka aģentūras lēmums ir pamatots daļā par pieteicējam noteikto ar izņemtā transportlīdzekļa

pieņemšanu glabāšanā un glabāšanu saistīto izdevumu segšanu 319,14 (272,25 euro (transportlīdzekļa pārvietošanas izdevumi) + 152,39 euro

(transportlīdzekļa pārvietošanas izdevumi) – 105,50 euro (ieņēmumi no transportlīdzekļa realizācijas) euro apmērā, bet pārējā daļā (par pieteicējam

noteikto pienākumu segt izdevumus 1306,16 euro apmērā) aģentūras lēmums ir atceļams. Līdz ar to pieteicēja pieteikums ir daļēji apmierināms.

[14] Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 126.panta pirmo daļu, ja pieteikums pilnībā vai daļēji apmierināts, tiesa piespriež no atbildētāja par

labu pieteicējam viņa samaksāto valsts nodevu. Savukārt saskaņā ar Ministru kabineta 2013.gada 12.februāra noteikumu Nr.85 „Kārtība, kādā

administratīvajā lietā iemaksā, atmaksā un atlīdzina valsts nodevu un iemaksā un atmaksā drošības naudu” 13.punktu valsts nodevu atlīdzina mēneša laikā

pēc pieteicēja iesnieguma saņemšanas iestādē Administratīvā procesa likuma 126.pantā minētajos gadījumos no tās iestādes budžeta līdzekļiem, kura

attiecīgajā administratīvajā lietā bijusi pieaicināta atbildētāja pusē.

Tiesa konstatē, ka valsts nodeva 30 euro apmērā par pieteikumu par lietas ierosināšanu tiesā ir samaksāta 2020.gada 17.septembrī (lietas

8.lapa). Tā kā pieteicēja pieteikums ir daļēji apmierināts, tad no Latvijas Republikas par labu pieteicējam piespriežama viņa samaksātā valsts nodeva,

atlīdzinot to no aģentūras budžeta līdzekļiem.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 126.panta pirmo daļu, 246. – 251.pantu, 253.panta pirmo daļu, 289. – 291.pantu, Administratīvā

rajona tiesa

nosprieda

daļēji apmierināt /pers. A/ pieteikumu.

Atcelt Nodrošinājuma valsts aģentūras 2020.gada 10.augusta lēmumu Nr.1.3.2-02/4280 daļā, ar kuru /pers. A/ noteikts segt izņemtā

transportlīdzekļa glabāšanas izdevumus 1306,16 euro apmērā, ar tā pieņemšanas dienu.

Noraidīt /pers. A/ pieteikumu pārējā daļā.

Tiesas spriedumu var pārsūdzēt Administratīvajā apgabaltiesā viena mēneša laikā no tā sastādīšanas dienas, iesniedzot apelācijas sūdzību

Administratīvās rajona tiesas Valmieras tiesu namā.

Spriedums sastādīts 2021.gada 20.maijā.

Tiesnesis G.Ploriņš