Court partially allowed damages claim for property damage and awarded statutory delay interest at 6% per annum.

Lietas Nr. C69559224

CA-0166-25/11

ECLI:LV:KUAT:2025:1020.C69559224.7.S

Kurzemes apgabaltiesa

SPRIEDUMS

Latvijas Republikas vārdā

Liepājā 2025. gada 20. oktobrī

Kurzemes apgabaltiesa šādā sastāvā:

tiesas sēdes priekšsēdētāja tiesnese Linda Vēbere

tiesneši Judīte Mauliņa un Igors Kligačs

ar tiesas sēdes sekretāri Zaigu Būmeistari

piedaloties prasītājas /Persona B/ pilnvarotajam pārstāvim /Persona J/ un atbildētāja /Persona A/ pilnvarotajai

pārstāvei /Persona I/

izskatīja atklātā tiesas sēdē civillietu /Persona B/ prasībā pret /Persona A/ par zaudējumu un morālā kaitējuma

kompensācijas piedziņu sakarā ar /Persona A/ un /Persona B/ apelācijas sūdzībām par Kurzemes rajona tiesas 2025.

gada 6. maija spriedumu.

Aprakstošā daļa

[1] Kurzemes rajona tiesā 2024. gada 29. novembrī /Persona B/ cēlusi prasību pret /Persona A/ par

zaudējumu un morālā kaitējuma kompensācijas piedziņu, lūdzot piedzīt no atbildētāja materiālo zaudējumu

atlīdzību 3 029,56 EUR un morālā kaitējuma kompensāciju 3 000 EUR. Prasība tiek pamatota ar atbildētāja

prettiesisku rīcību jeb deliktu.

[1.1] Atbildētājs vairākus mēnešus draudēja, terorizēja un vajāja prasītāju, kā arī bojāja viņai piederošo

mantu.

[1.1.1] 2023. gada 12. oktobrī prasītāja konstatējusi, ka viņas transportlīdzeklim ar ķieģeli izsists

aizmugurējais logs, bet 2024. gada 13. maijā transportlīdzeklis tika nopūsts ar krāsas flakonu melnā krāsā. 2024.

gada 27. maijā atbildētājs atzinās izdarītajā.

[1.1.2] 2024. gada 13. jūlijā prasītāja konstatēja, ka viņas transportlīdzeklim ar akmeni izsists priekšējais sāna

logs, sabojāts jumts, aizmugurējās durvīs uztaisīta bukte un mēģināts izsist arī aizmugurējo sāna logu. Prasītāja

izsauca policiju, tika uzsākts kriminālprocess par mantas tīšu bojāšanu.

2024. gada 17. jūlijā prasītāja apskatījās kameras ierakstus, kuros redzams, ka naktī no tā paša tumšā stūra, no

kura krāsot transportlīdzekli iepriekšējā reizē atnāca atbildētājs, izbrauca divi vīrieši ar “Bolt” skūteri. Prasītājas

ieskatā atbildētājs zināja, ka viņa ir iegādājusies video reģistratoru, tāpēc konkrēto noziegumu atbildētājs tikai

organizēja, bet paveikt to lūdza citus cilvēkus, lai netiktu atpazīts video ierakstā.

[1.1.3] 2024. gada 4. augustā prasītāja saņēma ziņu par to, ka uz viņas automašīnas atstāta zīmīte, kurā

rakstīts: “Pēdējais brīdinājums šai neglītajai mašīnai!!!!!! Nestāvēt mūsu pagalmā”. Prasītājai radās iespaids, ka

zīmīte radīta ar nolūku, lai viņa domātu, ka tās autors ir kāds no kaimiņiem.

Ņemot vērā zīmītes saturu, kur minēts “pēdējais brīdinājums”, un faktu, ka atbildētājs iepriekš atzinis savu

saistību ar “pirmo brīdinājumu” (automobiļa krāsošanas gadījumu) un februārī sarakstē bija pieminējis, ka kāds

varētu atstāt zīmīti uz automašīnas, prasītāja uzskata, ka arī šis gadījums pieskaitāms atbildētāja prettiesiskajai

rīcībai. Vēlāk aplūkojot savu automašīnu, prasītāja konstatēja, ka tai ir pārgrieztas trīs riepas, pie ceturtās riepas

atrasts nolūzis celtniecības nazis, kā arī uz automašīnas virsbūves visapkārt veikti dziļi iegriezumi.

Videonovērošanas kamerās bija redzams, ka no tās pašas vietas stundas intervālā pēc prasītājas ierašanās

mājās iznāk garš vīrietis, kurš, pieliecies, apkārt automašīnai vienlaikus pārgriež riepas un saskrāpē tās virsbūvi.

Policija tika izsaukta, eksperti savāca pierādījumus notikuma vietā, tika uzsākts kriminālprocess.

Prasītāja nodeva policijā savus pirkstu nospiedumus un siekalu paraugus, lai izslēgtu iespēju, ka

nospiedumus, kas tika atrasti uz zīmītes ar tekstu “pēdējais brīdinājums”, atstājusi viņa pati.

[1.1.4] Pret atbildētāju tika uzsākts administratīvā pārkāpuma process par prasītājas vajāšanu un terorizēšanu,

kura ietvaros tika pieņemts Valsts policijas lēmums par administratīvā soda piemērošanu atbildētājam, no šī

lēmuma izriet, ka pats atbildētājs atzinās nodarītajā un izteica nožēlu par izdarīto.

[1.2] Ņemot vērā iepriekš minētos faktus, prasītāja uzskata, ka atbildētājs viņai ir nodarījis mantisku un

nemantisku kaitējumu, kas izriet no prettiesiskas rīcības, tajā skaitā, bet ne tikai, no administratīvā pārkāpuma, līdz

ar ko viņai, pamatojoties uz Civillikuma 2354 .pantu un 1776.-1792. pantu, ir tiesības pieprasīt zaudējumu

atlīdzināšanu, bet, pamatojoties uz Civillikuma 1635. pantu un Administratīvās atbildības likuma 34. pantu –

morālā kaitējuma atlīdzību, kuras apmērs jānosaka tiesai.

[1.2.1] Mēnešiem ilga prasītājas vajāšana ar draudiem nodarīt kaitējumu viņai un viņas īpašumam, vēlāk

realizēta mantas (automašīnas) bojāšana, nemitīgi zvani prasītājai no dažādiem numuriem, kā arī prasītājas

izsekošana, radīja prasītājai morālu kaitējumu, jo viņa katru dienu bija stresā. Viņai bija pamats baidīties par savu

drošību.

Morālais kaitējums ir aizskāruma negatīvās sekas. Tiesības uz atlīdzinājumu personai ir paredzētas, lai pēc

iespējas novērstu (mazinātu) šīs sekas. Prasītāja uzskata, ka visu piedzīvoto stresu var kompensēt 3 000 EUR

morālā kaitējuma kompensācija.

[1.2.2] Automašīnas bojāšanas rezultātā prasītājai nodarīti zaudējumi 3 029,56 EUR, jo viņa šo summu

maksājusi autoservisam, lai novērstu atbildētāja nodarītos bojājumus. Zaudējumu apmēru pierāda neatkarīga

eksperta novērtējums, kurā atspoguļots zaudējumu apmēra aprēķins.

[2] Atbildētājs savos rakstveida paskaidrojumos uz prasību norādījis, ka to neatzīst, jo tā neatbilst

Civilprocesa likuma 93. panta pirmajā daļā un 128. panta otrās daļas 5. punktā noteiktajam, turklāt prasība ir

pamatota ar prasītājas viedokli, nevis juridiskiem faktiem.

[3] Ar Kurzemes rajona tiesas 2025. gada 6. maija spriedumu prasība apmierināta daļēji: no atbildētāja

prasītājas labā piedzīta morālā kaitējuma kompensācija 300 EUR, bet pārējā daļā prasība noraidīta.

[3.1] Tiesa konstatēja, ka lietā nav strīda par to, ka atbildētājam ar 2024. gada 11. jūlija Valsts policijas

lēmumu piemērots administratīvais sods 200 EUR par agresīvu pret citu personu vērstu uzvedību, kas traucē tās

mieru un izpaužas kā personas uzmācīga vajāšana, personas izsekošana, novērošana vai nevēlama, uzbāzīga un

traucējoša saziņa ar šo personu.

[3.2] Tā kā lietā nav konstatējami apstākļi, kas noteikti Civillikuma 1635. panta trešajā daļā, tiesa atzinusi, ka

pašai prasītājai, ievērojot Civilprocesa likuma 93. panta pirmo daļu, jāpierāda, ka viņai ir ticis nodarīts morālais

kaitējums.

[3.3] Atbildētāja iebildumus par to, ka viņš ticis administratīvi sodīts likuma nezināšanas dēļ, tiesa vērtējusi

kritiski, jo ņēmusi vērā un vērtējusi lietā iesniegto saraksti, kas apliecina, ka atbildētājs ir bijis uzbāzīgs un

traucējošs, tādējādi nodarot prasītājai morālo kaitējumu Civillikuma 1635. panta izpratnē.

To, ka prasītājai atbildētāja uzbāzīgi agresīvās rīcības rezultātā ir nodarīts psiholoģisks diskomforts, stress,

apliecina ģimenes ārsta izziņa, turklāt par agresīvas rīcības vēršanu pret prasītāju atbildētājam piemērots

administratīvais sods.

Tādējādi tiesa atzinusi, ka prasība par morālā kaitējuma kompensācijas piedziņu ir apmierināma, taču morālā

kaitējuma atlīdzības summa nosakāma 300 EUR.

[3.4] Atsaucoties uz tiesu praksē, judikatūrā un tiesību dogmatikā paustajām atziņām, tiesa, nosakot morālā

kaitējuma atlīdzības apmēru 300 EUR, nevis 3 000 EUR, kā lūgusi prasītāja, pieminējusi vairākus vērtējamos

kritērijus (kaitējuma raksturs, tā nodarīšanas apstākļi, taisnīguma, atbildības par vainu, likumības, samērīguma un

kompromisa vispārējie tiesību principi).

Tiesa atzinusi, ka kompensācijas summai jāatbilst vairākām funkcijām: 1) kompensācijas gandarījuma

funkcijai, jo kompensācijai jāsniedz atlīdzinājums par emocionālām ciešanām; 2) samierināšanas funkcijai, jo ir

jārada līdzsvars starp abām pusēm; 3) soda funkcijai.

Turklāt tiesa ņēmusi vērā, ka atbilstoši Administratīvo sodu likuma 11.1 panta pirmās daļas 3. punktam

personu var sodīt no 14 līdz 100 naudas soda vienībām. Valsts policija atbildētājām par pieļauto administratīvo

pārkāpumu piemērojusi 40 naudas soda vienības.

Vērtēti arī prasītājas bruto ienākumi 2024. gadā (5 119,52 EUR jeb vidēji – 426,63 EUR mēnesī).

[3.5] Prasība par zaudējumu atlīdzināšanu noraidīta, jo lietā netika pierādīti zaudējumu atlīdzināšanas

priekšnosacījumi.

[3.5.1] Lietā nav strīda par to, ka prasītājai līdz 2025. gada 9. janvārim piederēja automašīna Audi 80, valsts

reģistrācijas Nr. /Reģistrācijas numurs A/. Zaudējumu apmēru prasītāja pamato ar sauszemes transportlīdzekļu

tehniskā eksperta veiktajiem aprēķiniem par automašīnai nepieciešamo remontdarbu izmaksām, ziņu par

automašīnas tirgus vērtību, par tās atsavināšanas cenu lietā nav.

[3.5.2] Prasītāja nav iesniegusi pierādījumus, ka bojājumus automašīnai nodarījis atbildētājs, viņa vainu

nepierāda arī uzsāktie kriminālprocesi, jo atbildētājam tajos nav piešķirts nekāds statuss.

Apgalvojums, ka automašīnas bojāšanu ir organizējis atbildētājs, ir tikai prasītājas subjektīvais viedoklis, kas

nevar kalpot kā pierādījums, lai atzītu atbildētāja vainu konkrētajā nodarījumā un apmierinātu prasību par

zaudējumu atlīdzības piedziņu.

[4] Atbildētājs iesniedzis apelācijas sūdzību par Kurzemes rajona tiesas 2025. gada 6. maija spriedumu,

pārsūdzot to daļā, ar kuru prasība tika apmierināta.

Atbildētājs norāda, ka tiesa ir pieļāvusi Civilprocesa likuma 97. panta un 193. panta piektās daļas pārkāpumu,

jo spriedumā norādītais tiesas secinājums par prasītājai nodarīto morālo kaitējumu nav balstīts uz lietas apstākļu un

pierādījumu objektīvu novērtējumu to kopumā.

[4.1] Tiesa nav ņēmusi vērā, ka atbildētājs tikai likumu nezināšanas dēļ atzina savu vainu administratīvā

pārkāpuma lietā, tādēļ tiesai, lemjot par viņa vainojamību, nebija pamata atsaukties uz 2024. gada 11. jūlija

policijas lēmumu.

[4.2] Bez ievērības tiesa atstājusi būtisku faktu, kas ir nodibināts minētajā policijas lēmumā administratīvā

pārkāpuma lietā, proti, prasītājai nodarītā psiholoģiskā diskomforta periods ir kopš 2024. gada janvāra līdz 2024.

gada maija beigām. No 2024. gada 11. jūlija līdz 2024. gada 17. oktobrim atbildētājs nekādā veidā nav traucējis

prasītāju, tieši otrādi, 2024. gada 19. augustā prasītāja kopā ar savu draugu uzbruka atbildētājam, nodarot viņam

miesas bojājumus, par ko uzsākts kriminālprocess.

[4.3] Tiesai nebija pamata atsaukties uz ģimenes ārsta izsniegtu dokumentu, lai konstatētu, ka prasītājai

atbildētāja vainojamas darbības rezultātā ir radušās veselības problēmas un ka tām ir cēloniskais sakars ar

atbildētāja jebkādām darbībām.

[4.3.1] Šajā dokumentā fiksēts, ka prasītāja 2024. gada 4. septembrī vērsusies pie ģimenes ārsta sakarā ar

ērces kodumu, kam nevar būt nekāda sakara ar atbildētāju, turklāt kopš 2024. gada 28. maija, kad prasītāja

uzrakstīja iesniegumu policijai, bija pagājuši jau vairāki mēneši.

[4.3.2] Uzstādīt prasītājai diagnozi “F43.9” (neprecizēta reakcija uz smagu stresu) konkrētajam ģimenes

ārstam nebija tiesības, jo viņai nav specialitātes psihiatrijā.

[4.3.3] Prasītāja vērsās pie ģimenes ārsta 2024. gada 17. oktobrī, bet izrakstu ģimenes ārsts izrakstījis 2025.

gada 12. martā. Pierādījumu lietā par to, vai šajā laika periodā prasītājai vispār bija nozīmēta ārstēšana, ka viņai

būtu nozīmēta psihiatra vai psihoterapeita palīdzība, lietā nav.

[4.3.4] Šo dokumentu nav pieprasījusi tiesa, bet tas izsniegts pēc pašas prasītājas pieprasījuma.

[5] Prasītāja iesniegusi apelācijas sūdzību par Kurzemes rajona tiesas 2025. gada 6. maija spriedumu,

pārsūdzot to prasības noraidītajā daļā.

Apelācijas sūdzība satur vairākus argumentus.

[5.1] Morālā kaitējuma kompensācijas summa noteikta, neievērojot mērķus, kādiem tai jākalpo.

[5.1.1] Tiesa noteikusi morālā kaitējuma kompensācijas apmēru, balstoties uz prasītājas ienākumiem un

atbildētājam administratīvā pārkāpuma lietā piemērotā naudas soda apmēra. Šāda kompensācijas noteikšana

neatbilst ne likumam, ne tiesību zinātnē un judikatūrā balstītai metodikai par izlemjamo jautājumu.

Tiesa, šādi pamatojot kompensācijas apmēru, rada maldinošu taisnīguma principa interpretāciju, turklāt liek

domāt, ka morālā kaitējuma kompensācija būs lielāka personām ar lielākiem ienākumiem, bet mazāka personām ar

maziem ienākumiem. Turklāt persona bez ienākumiem vispār nevar pretendēt uz morālā kaitējuma atlīdzināšanu

aizskāruma gadījumā.

[5.1.2] Tiesa, nosakot kompensācijas apmēru, bez izvērtējuma atstāja būtisku faktu. Tā kā pēc administratīvā

soda saņemšanas atbildētājs ne tikai turpināja savas prettiesiskās darbības pret prasītāju, bet to intensitāte un

raksturs pat pieauga, ir skaidrs, ka viņam piemērotais sods nav sasniedzis mērķi atturēt viņu no turpmāku

pārkāpumu izdarīšanu.

[5.1.3] Tiesas noteiktais nemantiskā kaitējuma kompensācijas apmērs ir tikai par 100 EUR lielāks nekā viņam

piemērotais sods par administratīvo pārkāpumu. Šāds apmērs ne tikai nepilda prevencijas funkciju, bet neattur

sabiedrību no līdzīga rakstura aizskārumu nodarīšanas. Tik nelielas summas noteikšana ne tikai nenovērš izdarīto

netaisnību, bet faktiski rada atkārtotu tiesību aizskārumu. Šāds kompensācijas apmērs nekalpo arī pušu

samierināšanai.

[5.2] Prasība daļā par zaudējumu atlīdzināšanu noraidīta bez pamatojuma, jo tiesa nav izvērtējusi lietā

iesniegtos pierādījumus, kuri apstiprina konkrētus faktus, bet konkrēti:

1) atbildētājs atradās pie automašīnas un bija pirmais, kas informēja prasītāju par pirmo bojājumu

automašīnai, lietotnē WhatsApp nosūtot viņai foto ar izsistu prasītājas mašīnas logu, kas tika izdarīts ar ķieģeli;

2) atbildētājs atzinis savu vainu 2024. gada 9. maija sarakstē ar prasītāju (teksta saturs, pārveidojot to pareizā

latviešu valodā: “priekš kam jādara kaut ko speciāli, es taču jau sen sapratu, ka slikti uzvedos”);

3) turpmākā sarakste nav tikusi izvērtēta vispār, lai gan tā norāda uz to, ka atbildētājs ir bijis sāpināts un tādēļ

motivēts nodarīt zaudējumus prasītājas automašīnai;

4) automašīnas nopūšanu ar krāsu atbildētājs ir atzinis, ko pierāda Valsts policijas lēmums par soda

piemērošanu;

5) fotogrāfijas ar bojāto automašīnu, ekrānuzņēmumus no pušu sarakstes, kā arī zīmīti, kas bija atstāta uz

bojātās mašīnas tiesa atstājusi bez izvērtējuma.

[6] Prasītāja iesniegusi rakstveida paskaidrojums par atbildētāja apelācijas sūdzību.

[6.1] Likuma nezināšana neatbrīvo personu no atbildības par tās rīcību.

Atbilstoši minētajam ignorantia juris non excusat principam – atbildētāja tiesību normu neapzināšanās,

tostarp atbildētāja brīvā izvēle neapstrīdēt viņam uzlikto sodu, nenozīmē nepareizu vai apšaubāmu lēmumu, bet gan

tā spēkā esamības un patiesuma apstiprinājumu no atbildētāja puses, jeb tiesisku piekrišanu tā saturam.

[6.2] Atbildētāja izteiktie iebildumi, kas attiecas uz ģimenes ārsta izziņu, nav juridiski pamatoti.

Ārstniecības likuma 39. pants regulē ārstu tiesības praktizēt tikai tajā specialitātē, kas norādīta viņu

sertifikātā, taču tas neskar ģimenes ārstu diagnožu, manipulāciju un citu medicīnisko izmeklējumu sarakstu, kurus

ģimenes ārsts drīkst vai nedrīkst noteikt, veikt un vadīt. 2024. gada 24. septembra Ministru kabineta noteikumu Nr.

617 “Noteikumi par ārstniecības personu un studējošo, kuri apgūst medicīniskās izglītības programmas,

kompetenci ārstniecībā un šo personu teorētisko un praktisko zināšanu apjomu” 52.22. punkts skaidri nosaka, ka,

lai veiktu ārstniecisko darbību, ģimenes ārstam jābūt teorētiskajām zināšanām un praktiskajām iemaņām

jautājumos, kas saistīti ar personas, ģimenes un sabiedrības veselības aizsardzību, kā arī ar rehabilitāciju, tostarp

psihiatrijas jomā. Tas atspēko atbildētāja izteiktās šaubas par ģimenes ārsta tiesībām noteikt prasītājai diagnozi

F43.9.5.

Ģimenes ārsts bija pilnībā tiesīgs neaprobežoties tikai ar konkrēto prasītājas sūdzību izvērtēšanu, bet pievērst

uzmanību arī citiem viņas veselības aspektiem, tostarp acīmredzamām stresa pazīmēm, emocionālajam un

psiholoģiskajam izsīkumam, kas uzkrājies laika periodā no 2024. gada 28. maija līdz 2024. gada 4. septembrim.

Ģimenes ārstam ir pienākums izvērtēt pacienta veselības stāvokli nevis formāli, bet visaptveroši – ņemot vērā ne

tikai izteiktās sūdzības, bet arī citus faktorus, kas ietekmē pacienta vispārējo fizisko un psihoemocionālo labklājību.

[7] Apelācijas instances tiesas sēdē pušu pārstāvji sniedza savus paskaidrojumus.

[7.1] Prasītājas pilnvarotā persona /Persona J/ uzturēja spēkā prasību un iesniegto apelācijas sūdzību,

papildus rakstveidā izteiktajiem faktu apgalvojumiem un tiesību ieskatiem paskaidroja, ka par visiem gadījumiem

jeb epizodēm, kad tika bojāta prasītājas automašīna, prasītāja ziņoja policijai, kura fiksēja šos faktus. Vienlaicīgi

pārstāvis piekrita, ka attiecībā uz automašīnas bojāšanu lietā iesniegti tikai netieši pierādījumi, jo uzsāktajā

kriminālprocesā par mantas bojāšanu joprojām norit pirmstiesas izmeklēšana. Atbildot uz jautājumu par cēloņiem

jeb iemesliem, kuru dēļ atbildētājs realizēja virkni darbību, kuras vērstas uz prasītājas vajāšanu, pārstāvis

paskaidroja, ka abas puses zināmu laika posmu strādāja vienā uzņēmumā, izveidojās simpātijas, taču prasītāja

atteicās veidot ar atbildētāju privātas, intīmas attiecības, par ko atbildētājs uzsāka viņai atriebties.

[7.2] Atbildētāja pilnvarotā persona /Persona I/ uzturēja spēkā iesniegto apelācijas sūdzību, prasību neatzina

un lūdza to noraidīt. Pārstāve lūdza apturēt tiesvedību daļā par zaudējumu atlīdzināšanu līdz brīdim, kamēr tiks

noskaidrots vainīgais kriminālprocesa ietvaros. Attiecībā uz pušu saraksti pārstāve piekrita, ka atbildētājs ir lietojis

retoriku, kura nav attaisnojama, ir mēģinājis sazināties ar prasītāju arī pēc tam, kad sociālā saziņa tika “nobloķēta”,

taču nekas no rakstītā neveido tādu pārkāpumu, lai piedzītu no viņa morālā kaitējuma atlīdzību. Par pušu

savstarpējo attiecību raksturu pārstāve paskaidroja, ka tās bija tikai koleģiālas (abi strādāja par taksometra

šoferiem), konflikta cēlonis bija tas, ka laikā, kad atbildētājs bija reisā jūrā, prasītāja vēlējās strādāt uz viņa

automašīnas, kam atbildētāja māte, kurai pieder firma, nepiekrita.

[8] Atbildētāja pārstāves lūgumu par tiesvedības apturēšanu tiesa noraidīja 2025. gada 18. septembra tiesas

sēdēs (pamatojumu sk. 2025. gada 18. septembra tiesas sēdes protokolā).

Motīvu daļa

[9] Izvērtējot pušu paskaidrojumus un pārbaudot lietā iesniegtos pierādījumus, tiesa atzīst, ka prasība daļā par

zaudējumu atlīdzināšanu ir noraidāma, bet daļā par nemantiskā kaitējuma kompensācijas piedziņu ir apmierināma

daļēji.

[10] Ceļot prasību par materiālā zaudējuma un nemantiskā kaitējuma kompensācijas piedziņu, prasītāja to

pamatojusi ar atbildētāja pieļautu prettiesisku rīcību, kas izpaudusies ilgstošā viņas vajāšanā, kā arī mantas

bojāšanā. Tātad prasības pamats ir tiesību aizskārums jeb neatļauta darbība ārpuslīgumiskajās attiecībās (delikts),

kura rezultātā nodarīts kaitējums (materiālais un morālais).

Civillikuma 1635. pants paredz, ka katrs tiesību aizskārums, tas ir, katra pati par sevi neatļauta darbība, kuras

rezultātā nodarīts kaitējums (arī morālais kaitējums), dod tiesību cietušajam prasīt apmierinājumu no aizskārēja,

ciktāl viņu par šo darbību var vainot, savukārt panta otrās daļas otrajā teikumā noteikts, ka atlīdzības apmēru par

morālo kaitējumu nosaka tiesa pēc sava ieskata, ņemot vērā morālā kaitējuma smagumu un sekas.

Civillikuma 1635. panta pirmās daļas tiesiskā sastāva pazīme „neatļauta darbība” ir atklāts juridisks jēdziens,

līdz ar ko tiesai tas jāpiepilda ar saturu, izvērtējot lietā nodibinātos faktus.

Izskatot prasību par morālo kaitējumu Civillikuma 1635. panta izpratnē, ir nepieciešams konstatēt, pirmkārt,

neatļautu darbību, otrkārt, ar šo neatļauto darbību aizskartu cietušās personas nemantisko tiesību (piemēram, kādu

no cilvēka pamattiesībām) vai nemantisko labumu (piemēram, veselību, reputāciju). Tiesai spriedumā jānorāda

motīvi, no kuriem varētu spriest, kāda nemantiska tiesība, labums vai interese ir aizskarta ar konstatēto prettiesisko

rīcību.

[10.1] Personai, kurai noziedzīga nodarījuma vai administratīva pārkāpuma rezultātā radušies zaudējumi

un/vai nemantiskais kaitējums, bet tā atlīdzināšana (kompensācija) nav notikusi kriminālprocesa vai administratīvā

pārkāpuma procesa ietvaros, nenoliedzami ir no Latvijas Republikas Satversmes 92. panta izrietošas tiesības celt

prasību tiesā pret vainojamo personu par mantiskā un nemantiskā kaitējuma atlīdzināšanu. Taču šajā gadījumā

strīds risināms prasības kārtībā, kas nozīmē, ka tā iztiesāšana notiek pēc Civilprocesa likuma (turpmāk – CPL)

noteikumiem gan attiecībā uz pierādīšanas nastas sadalījumu, gan pierādīšanas līdzekļiem, gan civilprocesuālo

tiesību principiem.

[10.2] CPL 96. panta norma nepiešķir administratīvā pārkāpuma lietā pieņemtam lēmumam prejudiciālu

nozīmi civillietā, kurā tiek izšķirts strīds par administratīvo pārkāpumu izdarījušās personas civiltiesisko atbildību

saistībā ar cietušajam nodarītu kaitējumu.

Taču izskatāmajā lietā pušu starpā nepastāv strīds par to, ka ar 2024. gada 11. jūlija Valsts policijas Kurzemes

reģiona pārvaldes lēmumu administratīvā pārkāpuma lietā Nr. 16767004890424 atbildētājs ir ticis saukts pie

administratīvās atbildības un sodīts par konkrētu administratīvo pārkāpumu, turklāt viņš savu vainu pārkāpuma

izdarīšanā atzinis.

Uz prasību izvirzītais atbildētāja iebildums, kas izteikts apelācijas sūdzībā (sk. sprieduma 4.1. punktu), proti,

ka viņš savu vainu atzinis tikai likumu nezināšanas dēļ izskatāmajā civillietā nerada nekādas tiesiskas sekas.

Pirmkārt, atbildētājam minētā lēmuma saturs ir zināms, jo netiek apgalvots pretējais. Lēmumā skaidri un

nepārprotami ir iekļauts tā pārsūdzēšanas kārtības skaidrojums, atbildētājs, būdams informēts par savām tiesībām,

nav tās izlietojis. Otrkārt, tiesas sēdē uz jautājumu, vai pirms konkrētā administratīvā procesa atbildētājam nav

bijusi saskare jeb pieredze kādos citos līdzīgos procesos, piemēram, kriminālprocesos, pārstāve apstiprināja, ka

atbildētājs ir bijis gan apsūdzētais, gan tiesājamais, gan notiesātais kriminālprocesā. Minētais tiesas ieskatā norāda,

ka atbildētāju nevar atzīt par personu, kurai nebija izprotama vainas atzīšanas juridiskā daba un tiesiskās sekas.

Treškārt, publisko tiesību princips “likuma nezināšana neatbrīvo no atbildības” privāto tiesību jomā nevar tikt

absolutizēts, jo tā burtiska piemērošana var radīt klaji netaisnīgu rezultātu. Konkrētajā gadījumā strīda risināšanai

būtisks ir fakts, proti, tas, ka atbildētājs ir saukts pie administratīvās atbildības par darbībām, kuras par

prettiesiskām un kaitējumu radošām uzskata prasītāja, tiek pierādīts ar iepriekš minēto spēkā esošo lēmumu

administratīvā pārkāpuma procesā.

[10.3] Vienlaicīgi tiesa atzīst, ka iepriekš 1.1.2. punktā minētais lēmums civillietā apstiprina tikai divas no

četrām kaitējuma atlīdzināšanai obligāti nepieciešamajām komponentēm, proti, atbildētājs ir vainojams neatļautā,

prettiesiskā darbībā pret prasītāju, bet konkrēti: viņa uzvedība pret prasītāju ir bijusi agresīva un izpaudusies

uzmācīgā prasītājas vajāšanā, viņu izsekojot, novērojot un realizējot nevēlamu, uzbāzīgu un traucējošu saziņu ar

prasītāju, kas ir radījis viņas miera traucējumu.

Var piekrist atbildētāja apelācijas sūdzībā apgalvotajam, ka ar minēto lēmumu ir pierādītas prettiesiskās

darbības tikai konkrētā laika periodā, t.i. no 2024. gada janvāra līdz 2024. gada 28. maijam, taču civillietā tiek

vērtēti arī citi pierādījumi, kuri apstiprina, ka atbildētājs arī pēc 2024. gada 28. maija ( un pat pēc administratīvā

soda piemērošanas 2024. gada 11. jūlijā) ir turpinājis neatļautas darbības pret prasītāju, kuras kvalificējamas kā

uzmācīga viņas vajāšana, realizējot nevēlamu un traucējošu saziņu ar prasītāju, kas ir radījis viņas miera

traucējumu.

[10.4] Sagatavojot lietu iztiesāšanai, tika nodibināts, ka Kurzemes rajona tiesā atrodas materiāli Nr. 3-

12/11854-24, kuros lemts par pagaidu aizsardzības piemērošanu pirms prasības celšanas. Minētie materiāli, kuri

satur pierādījumus, uz kuriem savā apelācijas sūdzībā atsaucas prasītāja un kurus ir vērtējusi pirmās instances tiesa,

atbilstoši Civilprocesa likuma 250.64 panta pirmajai daļai nebija pievienoti civillietai. Pamatojoties uz minēto,

apelācijas tiesa, sagatavojot lietu iztiesāšanai, šos materiālus izprasīja un 2025. gada 16. septembrī pievienoja lietas

materiāliem, kā arī nodrošināja, ka atbildētāja pārstāve ar tiem var iepazīties pirms tiesas sēdes.

Tādēļ, izskatot lietu pēc būtības, šajā materiālā esošie dokumenti iegūst pierādījumu spēku civillietā un tiek

vērtēti.

[10.4.1] 2024. gada 19. augustā prasītāja iesniegusi tiesā pieteikumu par pagaidu aizsardzību pret vardarbību,

kurā, parakstoties par to, ka pieteikumā norādītie fakti ir patiesi, apgalvojusi, ka atbildētājs turpina viņas vajāšanu

pat pēc administratīvā soda saņemšanas.

Civilprocesa likuma 250.57 pantā regulētais pierādīšanas līdzeklis – lietas dalībnieka paskaidrojumi, kuru

patiesumu šī persona apliecinājusi ar savu parakstu, – pēc sava rakstura ir līdzīgs Civilprocesa likuma 105. pantā

regulētajam pierādīšanas līdzeklim – liecinieka liecībām, jo abos gadījumos fiziskās personas liecina par tai

zināmiem faktiem, kas attiecas uz lietu. Civilprocesa likuma 105. panta piektā daļa noteic, ka nevar būt par

pierādījumu liecinieka liecības, kas pamatotas uz ziņām, kuru avots nav zināms, vai uz citu personu sniegtajām

ziņām, ja šīs personas nav nopratinātas. Minētais ir jāņem vērā, vērtējot lietas dalībnieka sniegtos paskaidrojumus

par notikušo vardarbību.

[10.4.2] Pirms lēmuma pieņemšanas tiesa izprasījusi ziņas no Valsts policijas, kas sniegusi uzziņu, ka laika

posmā no 2024. gada janvāra līdz 2024. gada 28. maijam atbildētājs faktiski nemitīgi, tas ir, 10-50 reizes dienā

zvanījis, sūtījis sms un e-pastus prasītājai, traucējot viņas mieru, par ko uzsākta resoriskā pārbaude.

Ar Kurzemes rajona tiesas 2024. gada 23. augusta lēmumu atbildētājam noteikti vairāki pagaidu aizsardzības

pret vardarbību līdzekļi, tajā skaitā aizliegums jebkādā veidā sazināties ar prasītāju. Tas, ka vēlāk ar Kurzemes

rajona tiesas 2025. gada 28. janvāra lēmumu pagaidu aizsardzībai pret vardarbību piemērotie līdzekļi tika atcelti,

nenozīmē, ka atbildētājs neturpināja prasītājas vajāšanu 2024. gadā arī pēc administratīvā soda saņemšanas. No

lēmuma satura izriet, ka tas pamatots ar faktisko apstākļu izmaiņu, kas noveda pie tā, ka pagaidu aizsardzības

saglabāšanai vairs nebija pamata (prasītāja bija mainījusi dzīvesvietu, pārtraukusi darba tiesiskās attiecības ar

atbildētāja vecākiem piederošo firmu).

[10.5] Pirmās instances tiesa nav izvērtējusi lietā iesniegtos ekrānšāviņus no pušu elektroniskā pasta

sarakstes, lai gan tiesu praksē šie pierādījumu tiek pieņemti un vērtēti, jo īpaši strīdos, kuros ar citiem pierādīšanas

līdzekļiem puse nevar pierādīt strīda risināšanai būtiskus faktus.

Turpmāk spriedumā tekstā sarakste, ko apstiprina ekrānšāviņi, tiek citēta oriģinālajā izpildījumā ar

pareizrakstības kļūdām, bet teksta daļas, kas satur necenzētu leksiku, netiek atspoguļotas.

Izvērtējot šos pierādījumus, tiesa konstatē, ka prasītājai dažādās sociālo tīklu vietnēs (Facebook, TikTok)

nepazīstami lietotāju konti rakstījuši dažādas ziņas un komentārus. Piemēram, sociālo mediju platformā Tiktok

persona ar lietotājvārdu “/Lietotājvārds A/” prasītājai 2024. gada 25. decembrī angļu valodā raksta: “Why you are

so fat?” (latviešu valodā – kāpēc tu esi tik resna?). Sarunas beigās lietotājs norāda prasītājai, ka viņai nepieciešams

apmeklēt fitnesa zāli. Jau 2024. gada 26. decembrī redzams, ka lietotāja “/Lietotājvārds A/” konts no minētās

lietotnes dzēsts un nav vairs atrodams. 2024. gada 25. decembrī pie viena no prasītājasFacebookierakstiem kāds

lietotājs “/Lietotājvārds B/” ierakstījis komentāru “Deretu uz Royal fitness” (visticamāk domāta ir SIA “Royal

Fitness” trenažieru un fitnesa zāle, kas atrodas Liepājā).

Lielākoties atbildētājs rakstījis prasītājai vēlās vakara stundās, piemēram šāda satura ziņas 2024. gada 18.

martā pēc pulksten 22.00: “(..) tu lieliski zini ka tu esi vislabākā princesite pasaule un tas ir ka minimums, es vnk

nesaprotu ko tu ta dusmojies padejas dienas, tu tik pasak kas par problemu, tu taču zini ka es darišu visu lai tik (..)

tu zini ka man ir (..) kad ta notiek da man (..) dzīvot (..) negribas kad ta notiek (..) es izbaudu katru sekundi kad tu

esi klat (..) sorry ka izbojaju tavu dzivi (..).

Atbildētājs 2024. gada 9. maijā pēc pulksten 01.20 sarakstē ar prasītāju raksta: “priekškam jadar kko speciali

pret,es tak sen sapratu ka slikti uzvedos”. No teikuma var noprast, ka atbildētājs iepriekš kaut ko ir nodarījis

prasītājai, par ko konkrētajā brīdī jūt nožēlu. Tālāk sarakste turpinās, kurā atbildētājs turpina rakstīt prasītājai,

norādot, cik viņam viņa ir svarīga un kā jūtas par viņu attiecībām, piemēram “es ceru ka kkad mes varesim normali

runat,es saprotu ka (..) uzvedijos”, “tu tomer esi forša un es tevi loti cienu”. Vēl pēc pāris stundām atbildētājs

uzrakstīja: “es tevi mīlu (..)”, pievienojot tekstiem klāt emocijzīmes.

Lietai pievienotajos materiālos ir ekrānšāviņi, kuros redzami neskaitāmi zvani no paša atbildētāja, atbildētāja

mammas, tēva un svešiem telefona numuriem, ir arī ekrānšāviņi no Whatsapp sarakstēm starp prasītāju un

atbildētāju, kurās redzams, ka atbildētājs nepārtraukti rakstījis prasītājai, līdz ticis “nobloķēts” no prasītājas puses.

Pēc nobloķēšanas sarakste turpinās jau caur e-pastiem. 2024. gada 1. aprīlī atbildētājs rakstījis ziņu “(..) Man

pašam ari sanak ka pietiek, nevaru vairs no ta ka visulaiku sap sirds (..) Bušu vel kkadu bridi pie tavam majam ar

ceribu ka iznaksi ara ATTA,Mīlu”. No minētās saziņas kopējā konteksta redzams, ka atbildētājs izjūt aizvainojumu

un ir sāpināts, atzīst, ka atrodas pie prasītājas mājas.

Sākot no 2024. gada 4. aprīļa atbildētājs vairākos e-pastos atkal raksta par savām sajūtām prasītājai, lūdzot arī

“atbloķēt” viņu kādā no vietnēm. Jau 2024. gada 11. maijā atbildētājs, kurš acīmredzami ir “atbloķēts” Whatsapp,

raksta: “Tiešam padoma ka man ir, es loti stipri iemilejos tevi (..)”.

[10.6] Tiesa, izvērtējot iepriekš minētos faktus, kuri tiek apliecināti ar pierādījumiem, secina, ka atbildētājs ir

pieļāvis prasītājas privātās dzīves aizskārumu, ilgstošā periodā realizējot nevēlamu saskarsmi, kas ir viens no

personas vajāšanas veidiem, turklāt kvalificējas kā psiholoģiskā vardarbība pret personu, līdz ar ko kaitējuma

esamība ir loģiski izrietoša no paša pārkāpuma rakstura.

[10.6.1] Vajāšana (angliski – stalking) nozīmē, ka viena persona tīši pret citu personu atkārtoti vai ilgstošā

laika posmā vērš tādas darbības, kas norāda uz neattaisnotu iejaukšanos personas privātumā un var radīt kaitīgas

sekas, tajā skaitā, bet ne tikai, personas veselībai un dzīvībai.

Ievērojot, ka vajāšana ir jēdziens, kas raksturo vairāk nekā vienu nevēlamas darbības epizodi, grūti

iedomāties situāciju, kad darbības, kas ir īstenotas sistemātiski vai ilgstoši, turklāt radot bailes par cietušā vai viņa

tuvinieku drošību, varētu būt neuzmācīgas (sk. Zivtiņa E. Draudi un vajāšana – administratīvs pārkāpums vai

noziedzīgs nodarījums. Jurista Vārds, 27.09.2022., Nr. 39 (1253)). Šai atziņai tiesa pievienojas, jo nav nekāda

saprātīga pamatojuma tam, lai vienreizēju gadījumu atzītu par personas vajāšanai atbilstoši situāciju.

No valodniecības aspekta latviešu valodā – „vajāt” nozīmē 1) „sekot (kam), lai to notvertu; dzīties pakaļ”; 2)

uzmācīgi, neatlaidīgi vērsties (pie kāda), traucēt; pastāvīgi nodarbināt kāda prātu, domas. Vajāšanas jēdziena

skaidrojums ietver nepieciešamību darbībām būt neatlaidīgām, traucējošām un ilgstošām, lai tās varētu definēt kā

vajāšanu (sk. Skaidrojošā un sinonīmu vārdnīca Tezaurs. Pieejams: https://tezaurs.lv/vaj%C4%81t:1 [skatīts

17.10.2025.])

Draudīgas izturēšanās formas mēdz būt dažādas: vairākkārtēja citas personas izsekošana (novērošana);

iesaistīšanās nevēlamā saskarsmē ar citu personu; paziņošana citai personai, ka tā tiek novērota; fiziska sekošana

vardarbības upurim, ierodoties viņa darba vietā, sporta vai izglītības iestādē, kā arī sekošana vardarbības upurim

virtuālajā vidē (sociālo mediju tīmekļa vietnēs u. c.).

Jebkurā gadījumā šīs darbības ir upurim netīkamas un biedējošas, attiecīgi tiek traucēts personas sirdsmiers,

kam var sekot arī konkrēti veselības traucējumi.

Tiesa atzīst, ka lietā nav jāiesniedz kādi īpaši pierādījumi tam, ka cilvēkus tīri intuitīvi biedē uzbāzīga

komunikācija, kas jau robežojas ar apmātību. Nevienam cilvēkam nav tiesības vardarbīgā formā radīt bailes citam

cilvēkam. Savukārt gadījumos, kad divu cilvēku privāto attiecību jomā viena saņem otras atteikumu vai atraidījumu

uz intīmu tuvību, atraidītā persona realizē uzmācīgu vajāšanu, tā nereti mēdz pārvērsties par dedzīgu un neprātīgu

naidu.

Tieši tādēļ gan starptautiskajos normatīvajos aktos, gan nacionālajā normatīvajā regulējumā, tiek

normativizēta atbildība par personas vajāšanu kā vardarbības formu.

[10.6.2] Atbilstoši Krimināllikuma 132.1 panta dispozīcijai kriminālatbildība par personas vajāšanu iestājas,

ja 1) attiecīgās darbības ir sistemātiskas vai ilgstošas un 2) personai ir bijis pamats baidīties par savu vai savu

tuvinieku drošību.

Savukārt Administratīvo sodu likuma 11.1 pants paredz administratīvo atbildību par agresīvu uzvedību pret

personu, kas traucē tās mieru un cita starp var izpausties kā uzmācīgā vajāšanā (personas izsekošana, novērošana

vai nevēlama, uzbāzīga un traucējoša saziņa ar šo personu).

Tātad administratīvā atbildība par šo pārkāpumu iestājas, ja likumpārkāpēja rīcība objektīvi apdraud citas

personas mieru, rada pamatotu uztraukumu par personas aizsargātajām interesēm. Ņemot vērā iepriekš sprieduma

10.2. punktā nodibināto, tiesa secina, ka atbildētāja realizētā pret prasītāju vērstā agresīvā uzvedība ir nodarījusi

kaitējumu viņas mieram, proti, ir iestājušās sekas, kas var būt par pamatu morālā kaitējuma kompensācijas

noteikšanai.

[10.6.3] Iesaistīšanās nevēlamā saskarsmē ir arī aktīva sazināšanās ar vardarbības upuri, izmantojot jebkādus

pieejamos sakaru līdzekļus. Persona, kura uzmācas, realizējot nevēlamu saziņu, var sūtīt draudīgas ziņas, bojāt

mantu vai izteikt nepatīkamas piezīmes ar mērķi piespiest upuri iesaistīties komunikācijā, kaitēt upurim

visdažādākos veidos un formās. Šīs darbības raksturo apsēstība un psiholoģiskā apdraudējuma radīšana. Izvērtējot

iepriekš sprieduma 10.5. punktā minēto, tiesa konstatē, ka atbildētājs ilgstošā laika periodā, pat pēc administratīvā

soda saņemšanas, realizējis nevēlamu, uzbāzīgu un traucējošu saziņu ar prasītāju, radot viņai psiholoģisku

apdraudējumu, kas arī var būt par pamatu morālā kaitējuma kompensācijas noteikšanai.

[10.7] Morālā kaitējuma legāldefinīcija ir sniegta Civillikuma 1635. panta pirmajā teikumā – ar morālo

kaitējumu jāsaprot fiziskas vai garīgas ciešanas, kas izraisītas ar neatļautas darbības rezultātā nodarītu cietušā

nemantisko tiesību vai nemantisko labumu aizskārumu.

Tiesa konstatē, ka vienīgais atbildētāja iebildums pret morālā kaitējuma esības nodibināšanu ir izteikts

attiecībā uz to, ka prasītājas iesniegtais ģimenes ārsta izdotais dokuments nepierāda, ka prasītājai radušās veselības

problēmas un ka to cēlonis ir tieši atbildētāja darbības (sk. sprieduma 4.3. punktu ar apakšpunktiem).

Tā kā apelācijas instances tiesu saista apelācijas sūdzības robežas, tad apelācijas instances tiesa, atzīstot, ka

lietā ir pierādīts fakts, ka atbildētāja neatļautās darbības rezultātā prasītājai ir ticis nodarīts morālais kaitējums (sk.

sprieduma 10.6. punktu ar apakšpunktiem), dod izvērtējumu konkrētiem atbildētāja iebildumiem par ģimenes ārsta

izdotu izziņu.

[10.7.1] Nav strīda par to, ka izskatāmajā lietā tiesa nav pieprasījusi no prasītājas ģimenes ārsta izziņu par

viņas veselības stāvokli. Minētais rakstveida pierādījums iesniegts sacīkstes principa realizēšanas ietvaros no

prasītājas puses. Tas ir gan attiecināms, gan pieļaujams kā rakstveida pierādījums lietā.

[10.7.2] Dokuments ir ģimenes ārsta izdots izraksts no pacienta ambulatorās kartes. Līdz ar ko nav nekāda

nozīme tam, ka ārstniecības persona norāda, ka prasītāja vērsusies pie ģimenes ārsta sakarā ar ērces kodumu,

turklāt tikai 2024. gada 4. septembrī. Ģimenes ārsts, pēc pacienta pieprasījuma, izdodot šādu izrakstu, tajā fiksē

sākotnējo iemeslu, kura dēļ pacients vērsies pie ģimenes ārsta. Tālākas diagnosticēšanas un citu medicīniska

rakstura pasākumu veikšanas gaitā tikai un vienīgi ģimenes ārsts fiksē pilno diagnozi, kas sevī ietver ne tika

pamatdiagnozi, bet arī blakus diagnozes un sarežģījumus, no kā izriet tālākie ārstniecības pasākumi (medikamenti,

speciālisti u.tml.) un pacientam noteiktie režīmi un rekomendācijas.

Ģimenes ārstam ir ne tikai tiesības, bet arī pienākums izvērtēt pacienta veselības stāvokli nevis formāli, bet

visaptveroši – ņemot vērā ne tikai izteiktās sūdzības, bet arī citus faktorus, kas ietekmē pacienta vispārējo fizisko

un psihoemocionālo labklājību.

[10.7.3] Apgalvojums, ka uzstādīt prasītājai diagnozi “F43.9” (neprecizēta reakcija uz smagu stresu)

konkrētajam ģimenes ārstam nebija tiesības, ir atbildētāja subjektīvais viedoklis, kas izteikts bez jebkāda

pamatojuma. Tas, ka konkrētais ģimenes ārsts nav specializējies psihiatrijā nav nekādas nozīmes.

Katrs ārsts darbojas specialitātē (specialitātes var būt vairākas), kas noteikta viņam izsniegtajā sertifikātā,

ārsts drīkst darboties apakšspecialitātē, papildspecialitātē vai lietot atsevišķu izmeklēšanas vai ārstēšanas metodi

tikai tad, ja viņam ir ārsta sertifikāts pamatspecialitātē. Ģimenes (vispārējās prakses) ārsta specialitāte ir ārsta

pamatspecialitāte.

Ārstniecības likuma 27. pants noteic, ka ārstniecības personu, tajā skaitā ģimenes ārstu, kompetenci

ārstniecībā nosaka Ministru kabinets.

Ministru kabineta 2024. gada 24. septembra noteikumu Nr. 617 “Noteikumi par ārstniecības personu un

studējošo, kuri apgūst medicīniskās izglītības programmas, kompetenci ārstniecībā un šo personu teorētisko un

praktisko zināšanu apjomu” 52. punkts paredz, ka, lai veiktu ārstniecisko darbību, ģimenes (vispārējās prakses)

ārstam ir teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas konkrētos jautājumos, tajā skaitā personas, ģimenes un

sabiedrības veselība un rehabilitācija (psihiatrija), bet 51. punkts paredz, ka ģimenes (vispārējās prakses) ārsta

kompetencē ir agrīna slimību diagnosticēšana, ārstēšana un rehabilitācija, kā arī citu speciālistu iesaistes jeb

līdzdalības nepieciešamības noteikšana un veselības, slimības stāvokļa, slimības-veselības robežstāvokļa

izvērtēšana pacientam, sagatavojot par to medicīnisku atzinumu. Līdz ar ko tiesa atzīst, ka nepastāv saprātīgas

šaubas par ģimenes ārstes tiesībām noteikt prasītājai konkrēto diagnozi.

Izvērtējot minēto dokumentu kopsakarā ar sprieduma 10.2.-10.7. punktā minēto, tiesa atzīst, ka prasītāja ir

pierādījusi, ka atbildētāja prettiesisko darbību rezultātā ir ticis ne tikai traucēts viņas miers, bet pārdzīvotais ir

radījis arī kaitējumu viņas veselībai: ilgstoša atrašanās paaugstināta stresa situācijā radījusi emocionālu un

psiholoģisku izsīkumu, kā dēļ viņai bija nepieciešama medicīniska palīdzība.

[10.8] Prasītāja uzskata, ka nosakāmā morālā kaitējuma kompensācijas atbilstošā summa ir 3 000 EUR.

Konkrētās kategorijas lietās nav pieļaujams noteikt piedzenamās kompensācijas summu, samērojot to ar

prasītāja pieprasīto apmēru. Atskaites punkts morālā kaitējuma atlīdzības noteikšanai ir nevis prasītāja pieprasītā

summa, bet gan nodarītais kaitējums (kaitējuma raksturs, tā nodarīšanas apstākļi un citi būtiski apstākļi, kam ir

nozīme atlīdzības noteikšanā).

Pirmās instances tiesa piedzinusi 300 EUR. Apelācijas instances tiesa konstatē, ka pirmās instances tiesas

spriedumā faktiski nav atspoguļoti nekādi kritēriji, kuri ļautu gūt priekšstatu par to, kā konkrēti tiesa noteikusi šo

summu. Tam, ka prasītājas bruto ienākumi 2023. gadā bija 7 197 EUR, bet 2024. gadā 5 119 EUR, nav nekādas

nozīmes, nosakot nemantiskā kaitējuma kompensācijas apmēru. Civillietas ietvaros nosakāmajai nemantiskā

kaitējuma kompensācijas summai nav jābūt salīdzināmai ar soda sankciju, kas paredzēta par konkrēto pārkāpumu,

kura sekas ir tiesību aizskārums, jo sodīšana nav funkcija, kurai jākalpo morālā kaitējuma kompensācijai, kas tiek

noteikta civillietā.

Tā kā civillietās ir jāievēro sacīkstes un dispozitivitātes principi, tad tiesa ņem vērā arī atbildētāja pozīciju

lietā, kas atspoguļo viņa attieksmi pret izlemjamo jautājumu. Atbildētājs, iesniedzot apelācijas sūdzību, nav izteicis

nekādus argumentus attiecībā uz piedzenamo kompensācijas summu, jo uzskata, ka viņš nav pieļāvis prasītājas

tiesību aizskārumu un prasītāja nav pierādījusi, ka viņai ir radies morālais kaitējums.

Tiesa atzīst, ka morālā kaitējuma kompensācijas noteikšanai 3 000 EUR nav pamata, taču 300 EUR ir

neatbilstoša kompensācijas summa, jo tā neatbilst nevienai no funkcijām, kādām tā nosakāma.

[10.8.1] Latvijas Republikas Satversmes 92. panta trešais teikums noteic: “Nepamatota tiesību aizskāruma

gadījumā ikvienam ir tiesības uz atbilstīgu atlīdzinājumu.”.

Taču nevienā normatīvajā aktā nav norādīts, kādam jābūt kompensācijas apmēram, tādēļ katrā konkrētā

gadījumā tiesai jāvērtē faktiskie apstākļi kopsakarībā un jānosaka šīs mantiskās kompensācijas apmērs.

Nemantiskā kaitējuma kompensācija nosakāma, izvērtējot interešu apdraudējuma veidu, saturu, intereses

nesēja jeb personas, pret kuru vērsts apdraudējums, īpašības un attieksmi pret konkrēto interešu apdraudējumu.

Civillikuma 5. pantā noteikts, ka gadījumos, kad lieta jāizšķir pēc tiesas ieskata vai atkarībā no svarīgiem

iemesliem, tad tiesnesim jāspriež pēc taisnības apziņas un vispārīgiem tiesību principiem, līdz ar ko tiesu šajā

gadījumā nesaista prasītājas subjektīvi noteiktā nemantiskā kaitējuma atlīdzības summa.

Senāts ir uzsvēris, ka Civillikuma 5. pantā tiesai ar likumu piešķirtais pilnvarojums vērsts uz to, lai tā, ņemot

vērā konkrētā dzīves gadījuma īpatnības, rastu iespējami taisnīgāko strīda risinājumu (sk. Senāta 2014. gada 28.

marta sprieduma lietā Nr. SKC-149/2014 (C27210710), 9. punktu). Tiesību doktrīnā atzīts, ka minētajā Civillikuma

pantā ietvertā taisnības apziņas ideja vērsta uz sadūrušos interešu samierināšanu, piešķirot katram to, kas viņam

atbilstoši visiem konkrētā dzīves gadījuma apstākļiem pienākas (sk. Kalniņš E. Tiesību tālākveidošana. Grām.:

Privāttiesību teorija un prakse. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2005, 383.– 384. lpp.).

[10.8.2] Piespriežamajai summai jāizpilda trīs galvenās funkcijas: 1) taisnīguma funkcija – tiesām jāpiemēro

Civillikuma 5. pants, kas paredz, ka tad, ja lieta jāizšķir pēc tiesas ieskata, tiesnesim jāspriež pēc taisnības apziņas

un vispārīgiem tiesību principiem; 2) prevencijas funkcija – lai piespriestā summa atturētu atbildētāju un citas

personas no līdzīga aizskāruma nodarīšanas nākotnē; 3) samierināšanas funkcija – cietušajam jādod tik liela

atlīdzība, kas viņu apmierinātu un dotu viņam gandarījumu, saprātīgi izvērtējot atbildētāja spēju dot šādu atlīdzību.

[10.8.3] Izskatāmajā lietā atbildētāja pieļautais tiesību aizskārums ir būtisks.

No Latvijas Republikas Satversmes 94. panta izriet viens no būtiskākajiem tiesību principiem, proti, personas

neaizskaramības princips.

Izskatāmajā lietā tiesību aizskārums izpaudies personas privātuma pārkāpumā, kas tiesas ieskatā ir viena no

personas neaizskaramības izpausmēm, jo nevēlama, agresīva un psiholoģiskus pārdzīvojumus radoša ilgstoši

realizēta vajāšana ir vardarbība, par ko cietušajam pienākas kompensācija jeb morāls gandarījums. Tādēļ, nosakot

atlīdzinājumu par nodarīto morālo kaitējumu, tiesai jāpauž savu nostāju par aizskarto tiesību un paša tiesību

aizskāruma nozīmīgumu.

Juridiskajā literatūrā izteikts viedoklis, ka tiesai, nosakot kompensācijas lielumu par personai nodarītu

nemantisku kaitējumu, cita starpā jāvērtē, vai tās lielums ir adekvāts pārkāpumam – jo nopietnāks aizskārums, jo

saprātīgāk būtu sagaidīt lielāku summu, jo tiesa tādējādi dod skaidru zīmi tam, cik vērta tās acīs ir prasītāja

personība vai aizskartās tiesības un nelielas summas noteikšana ne tikai nenovērš izdarīto netaisnību, bet faktiski

rada atkārtotu tiesību aizskārumu (sk. A.Bitāns. Taisnības apziņa, nosakot kompensāciju par nemantisku

aizskārumu., Latvijas Vēstnesis, Jurista Vārds, 08.07.2003., Nr.25).

Pārāk augsts atlīdzinājuma apmērs par darbību, kuras tikušas kvalificētas par administratīvo pārkāpumu pēc

Administratīvo sodu likuma par pārkāpumiem pārvaldes, sabiedriskās kārtības un valsts valodas lietošanas jomā

11.1 panta var nebūt adekvāts, ja to salīdzina ar morālā kaitējuma atlīdzības apmēru, ko tiesa citās lietās noteikusi

par personisku aizskārumu sakarā ar miesas bojājumu nodarīšanu, nepamatotu aizturēšanu, vai arī par kaitējumu,

kas nodarīts noziedzīga nodarījuma rezultātā.

Eiropas Cilvēktiesību tiesa atzinusi, ka, nosakot augstu atlīdzinājuma apmēru ar mērķi personu sodīt,

civiltiesa rīkojas kā krimināltiesa, kas nav pieļaujams (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2005. gada 22. februāra

spriedums lietā „Pakdemirli c. Turquie”, iesniegums Nr. 35839/97, 58. punktu).

Lietā nodibināts, ka atbildētāja veiktās prettiesiskās darbības ilgušas vairākus mēnešus (sk. sprieduma 10.6.3.

punktu). Neskatoties uz to, ka viņš ir atzinis savu vainu administratīvajā pārkāpumā, prettiesiskās darbības pret

prasītāju viņš ir turpinājis arī pēc administratīvā soda saņemšanas. Minētais tiek ņemts vērā, jo raksturo viņa

attieksmi pret prasītāju. Turklāt prasītājai bija pamats tiesiski paļauties uz to, ka atbildētājs pārtrauks viņu vajāt pēc

administratīvā soda saņemšanas par to. Attiecīgi tiesa konstatē, ka administratīvā pārkāpuma procesā pieņemtais

lēmums nav radījis līdzsvaru starp pusēm, prasītāja kā upuris nav saņēmusi morālo gandarījumu, tādēļ taisnīgums

panākams ar nemantiskā kaitējuma kompensācijas noteikšanu civillietā.

[10.8.4] Spriedumam ir jābūt taisnīgam, kas civillietās panākams tikai līdzsvarojot intereses.

Taisnīgums ir morālās, tiesiskās un politiskās apziņas jēdziens, t.i., jābūtība, kas izriet no priekšstata par

cilvēka būtību un viņa neatņemamajām tiesībām (sk. Latvijas padomju enciklopēdija. 9. sējums. Rīga, Galvenā

enciklopēdiju redakcija, 1987., 477. lpp.). Tādējādi taisnīgums izprotams vispirms kā atbilstība, sabalansētība starp

indivīdu un sabiedrību un, ja šāda sabalansētība netiek radīta, tā atzīstama par netaisnību. Konkrētajā civillietā tiesa

izskata juridisku strīdu, tiesas spriedumam jābūt tādam, ar kuru cietušajam ir iespējas saņemt pēc iespējas

taisnīgāku apmierinājumu, jo cietušā iepriekšējā stāvokļa atjaunošana (restitutio in integrum) vairs nav iespējama.

Morālā kaitējuma kompensācija nodarītās morālās ciešanas var tikai samazināt, nevis novērst vai atlīdzināt pilnā

apmērā.

Ņemot vērā to, ka mūsdienās sabiedrības priekšstati par vērtībām ir centrēti uz to, ka lielākā vērtība ir cilvēks,

tiesa uzskata, ka atlīdzībai par cilvēkam nodarītu morālo kaitējumu jābūt tik lielai, lai cietusī persona justos pēc

iespējas mazāk sāpināta un spriedums radītu sabiedrībā priekšstatu par to, ka prettiesiskas darbības, kas rada

kaitējumu cilvēkam, tiek nosodītas un aizskārējam ir jādod pienācīga atlīdzība par nodarīto (prevencija).

Nemantiskā kaitējuma kompensācijai nedrīkst būt ne iedzīvošanās, ne arī atlīdzības raksturs tās parastajā

nozīmē. Nemantiskā kaitējuma kompensācijas mērķis ir sniegt cietušajam gandarījumu par viņa ciešanām. Tāpēc,

lai gan visbiežāk šāds gandarījums tiek izteikts mantiskā vērtībā, tā nav atlīdzība tās klasiskajā nozīmē, bet tā

uztverama galvenokārt kā garīgo līdzsvaru atjaunojošs un sabalansējošs instruments (sk. Senāta 2017. gada 25.

aprīļa sprieduma lietā Nr. SKC-247/2017 (C04426012), 11. punktu, Senāta 2020. gada 20. aprīļa sprieduma lietā

Nr. SKC-108/2020 ( ECLI:LV:AT:2020:0420.C20178817.9.S), 9.1. punktu).

Tiesas noteiktajai summai jābūt tādai, ka atbildētājs jūtas atbildīgs par pieļauto pārkāpumu, savukārt prasītāja

pieņem atlīdzību kā patiesu kompensāciju par viņai nodarīto aizskārumu.

Pretējā gadījumā cietušo aizsardzība būtu tikai iluzora un netiktu nodrošināta pēc būtības.

Summas noteikšanā tiesa var vērtēt arī to, kādas sekas uz atbildētāju atstās tiesas piedzītās summas samaksa,

jo nevar tikt atzīta par taisnīgu tāda kompensācijas summa, kuras samaksa var izraisīt atbildētāja maksātnespēju vai

citas kaitīgas sekas, taču minētā kritērija izvērtējumu acīmredzami nevēlas pats atbildētājs, par ko liecina viņa

iesniegtās apelācijas sūdzības tvērums, proti, šāda izvērtējuma nepieciešamību viņš nelūdz apelācijas instances

tiesai.

[10.8.5] Salīdzināmos apstākļos atlīdzinājumam jābūt līdzīgam, bet atšķirīgos gadījumos – atšķirīgam. Tādēļ

nosakāmās kompensācijas apmēra noteikšanā tiesai jācenšas piemērot gadījumu salīdzināšanas un tipizēšanas

metode, jo, kad lieta ir jāizspriež pēc tiesas ieskata, tiesai atbilstoši Civilprocesa likuma 5. panta sestās daļas

noteikumiem ir jāņem vērā citās līdzīgās lietās izteiktie apsvērumi par atlīdzinājuma apmēru.

Šo metodi piemērot izskatāmajā lietā nav iespējams, jo Latvijas tiesu praksē nav identificēti gadījumi (tiesa ir

pārbaudījusi tai pieejamos Tiesu informācijas sistēmas datus), kad tiesas lēmušas par nemantiskā kaitējuma

kompensācijas noteikšanu par konkrēto tiesību aizskārumu (personas uzmācīga vajāšana, kas izpaužas kā personas

izsekošana, novērošana vai nevēlama, uzbāzīga un traucējoša saziņa ar šo personu).

Atbilstoši likuma “Par valsts kompensāciju cietušajiem” 7. panta pirmajai daļai Latvijā vienam noziedzīgā

nodarījumā cietušajam izmaksājamās valsts kompensācijas maksimālais apmērs ir noteikts piecas minimālās

mēneša darba algas, kas 2025. gadā ir 3 700 EUR (740 EUR x 5). Konkrētais likums izskatāmajā lietā tieši nav

piemērojams, tas dod iespēju tiesai, nosakot kompensācijas apmēru pēc Civillikuma 5. panta kritērijiem, vadīties

pēc taisnības apziņas. Izskatāmajā lietā, ņemot vērā atbildētāja neatļautās darbības raksturu un apdraudējuma

objektu, kaitējuma summa noteikti nav nosakāma 3 000 EUR, kā to vēlas prasītāja. Minētās valsts kompensācijas

var saņemt cietušie, kuriem noziedzīga nodarījuma dēļ radušās tādas sekas kā personas nāve, smagi vai vidēji

smagi miesas bojājumi, cietušais ir cilvēku tirdzniecības upuris u.c. Izskatāmajā lietā prasītājai administratīvā

pārkāpuma dēļ nav radies kaitējums dzīvībai, savukārt veselībai nodarītais kaitējums nav saistīts ar miesas

bojājumiem. Nemantiskās sekas, kas iestājas, fiziski kaitējot personai, piemēram, veselības bojājumu rezultātā, ir

jānošķir no nemantiskajām sekām personisko tiesību aizskārumu gadījumā, tostarp aizskarot personas tiesības uz

personisko dzīvi, privātumu, mieru.

[10.8.6] Ņemot vērā visu iepriekš 10.8. punktā ar apakšpunktiem minēto, tiesa atzīst, ka taisnīga un atbilstoša

kompensācija ir 800 EUR, jo šī summa ir samērīga ar konkrētās nemantiskās tiesības aizskāruma raksturu.

[11] Prasība daļā par materiālo zaudējumu atlīdzināšanu ir noraidāma, jo civillietas ietvaros ar CPL

atļautajiem pieradīšanas līdzekļiem atbildētāja vainojamība prasītājai piederošās mantas bojāšanā nav pierādīta.

Personai, kas sabojājusi vai iznīcinājusi svešu mantu, var iestāties gan civiltiesiskā, gan administratīvā vai

kriminālatbildība.

Mantas īpašnieks no vainīgās personas var pieprasīt nodarīto zaudējumu atlīdzināšanu saskaņā ar Civillikuma

2354. pantu, un šiem prasījumiem par lietu prettiesīgu bojāšanu jāpiemēro 1776.-1792. panta noteikumi.

Civillikuma 1779. pants paredz, ka katram ir pienākums atlīdzināt zaudējumus, ko viņš ar savu darbību vai

bezdarbību nodarījis.

Tātad, lai apmierinātu prasību par zaudējumu atlīdzināšanu, prasītājam jāpierāda: 1) atbildētāja prettiesiska

rīcība; 2) atbildētāja vainojamība zaudējumu nodarīšanā; 3) cēloniskais sakars starp prettiesisko vainojamo rīcību

un zaudējumiem un 4) konkrēts zaudējumu apmērs.

[11.1] Ar zaudējumiem tiek saprasts katrs mantiski novērtējams pametums. Līdz ar ko tam, ka prasītāja

atsavinājusi sev piederošo transportlīdzekli, nav nozīmes izskatāmajā lietā, taču prasītājai ir jāpierāda, ka tieši

atbildētājs ir bojājis šo transportlīdzekli un radījis viņai zaudējumus 3 029,56 EUR.

[11.2] Nenoliedzami, ja kāds “transportlīdzeklim ar akmeni izsit priekšējo sāna logu, sabojā automašīnai

jumtu, uztaisa bukti durvīs (pirmā epizode); nopūš automašīnu ar krāsu (otrā epizode); ar akmeni izsit automašīnai

divus logus, sabojā jumtu, durvīs iedauza bukti (trešā epizode); pārgriež trīs riepas, dziļi saskrāpē automašīnas

virsbūvi (ceturtā epizode), tad atliek izdarīt elementārā loģikā balstītu secinājumu, ka automašīnas īpašniekam ir

nodarīti materiāli zaudējumi.

Arī tam, ka bojātā transportlīdzekļa īpašnieks vēl nav minētos bojājumus novērsis un nav samaksājis par šo

pakalpojumu, nenozīmē, ka viņam nav radušies zaudējumi. Zaudējumu esamības un apmēra pierādīšanai prasītāja

iesniegusi divus rēķinus.

Lietā iesniegts 2024. gada 5. septembra rēķins, kurā redzams, ka remonta izmaksas par mašīnu ir 1 797,60

EUR. Cenā ietilpst remontu darbs (332,80 EUR), krāsošanas darbi (910,20 EUR), rezerves daļas (240,72 EUR) un

PVN (311,98 EUR).

Lietā iesniegts 2024. gada 15. jūlija rēķins, kurā redzams, ka remonta izmaksas ir 1 231,96 EUR. Cenā

ietilpst remontu darbs (252,23 EUR), krāsošanas darbi (411,62 EUR), rezerves daļas (354,30 EUR) un PVN

(213,81 EUR.).

[11.3] Taču civillietā nav pierādīts, ka konkrētos zaudējumus ir nodarījis atbildētājs.

[11.3.1] Prasītāja, balstoties loģikas likumos, izdara savus secinājumus par atbildētāja tiešu vai pastarpinātu

iesaisti viņai piederošās mantas bojāšanā, bet konkrēti:

1) noskatoties kameras ierakstus, redzams, ka naktī no tā paša tumšā stūra, no kura krāsots transportlīdzeklis

iepriekšējā reizē atnāca atbildētājs, izbrauca divi vīrieši ar “Bolt” skūteri (sk. sprieduma 1.1.2. punktu);

2) videonovērošanas kamerās redzams, ka no tās pašas vietas stundas intervālā pēc prasītājas ierašanās mājās

iznāk garš vīrietis, kurš, pieliecies, apkārt automašīnai vienlaikus pārgriež riepas un saskrāpē tās virsbūvi (sk.

sprieduma1.1.3. punktu).

Šāds prasītājas ieskats nevar kalpot par pierādījumu atbildētāja vainojamības apstiprināšanai, jo atbilstoši

CPL 104. panta pirmajai daļai šādi paskaidrojumi nav atzīstami par pierādījumiem, ja tos neapstiprina citi tiesas

pārbaudīti un novērtēti pierādījumi.

[11.3.2] Apelācijas instances tiesas sēdē prasītājas pilnvarotā persona, atbildot uz tiesas jautājumu, ar kādiem

pierādījumiem prasītāja pierāda faktu, ka tieši atbildētājs pats vai viņa uzdevumā citas personas ir bojājušas

prasītājai piederošo transportlīdzekli, atbildēja, ka tiešu pierādījumu tam nav, taču lūdza vērtēt netiešos

pierādījumus.

Tiesa atzīst, ka faktisko apstākļu pierādīšanā var tikt izmantoti arī netiešie pierādījumi. Civilprocesa likums

nenoteic, ka prasība ir pierādāma tikai ar tiešajiem pierādījumiem, līdz ar to netiešie pierādījumi ir pieļaujami.

Netiešo pierādījumu izmantošana civilprocesā ir balstīta uz būtisku, lietā nozīmīgu apstākļu noskaidrošanu ar

tādiem pierādījumiem, kuros tikai atsevišķi noteikts ziņu kopums ļauj konstatēt pierādāmos faktus (sk. D. Ose.

Promocijas darbs “Pierādījumi un pierādīšana civilprocesā”. Pieejams:

https://dspace.lu.lv/server/api/core/bitstreams/afb9eed6-c2f5-47c8-806d-ff806d3a77a5/content [skatīts

20.10.2025.]).

Pierādījumi vērtējami kopumā, neizolējot tos, jo vairāki netiešie pierādījumi tikai kopumā var sniegt pilnīgu

izpratni par lietas faktiskajiem apstākļiem.

Puse var pierādīt faktu nepastarpināti (tieši) vai arī pastarpināti (netieši). Nepastarpināts (tiešs) pierādījums ir

par pierādāmo faktu, kas pats par sevi ir prasījuma vai iebilduma pamats.

Lai kādu strīda risināšanai būtisku faktu atzītu par pierādītu, tiesai jāvar izdarīt loģisks slēdziens no vairāku

palīgfaktu kopuma. Taču arī palīgfakti ir jāpierāda ar atļautajiem pierādīšanas līdzekļiem.

Prasītāja uzskata, ka pušu savstarpējā sarakste un abu pušu attiecības, kurās prasītāja bija upuris, bet

atbildētājs viņas vajātājs (palīgfakti), netieši apliecina, ka atbildētājs ir bojājis viņai piederošo transportlīdzekli,

turklāt pats nodarītajā ir atzinies.

Lietas materiālos atrodas ekrānšāviņš no Whatsapp sarakstes starp prasītāju un atbildētāju, kurā redzams, ka

atbildētājs ir nofotografējis prasītājas automašīnu, rakstot ziņu “izej un paskaties!!!!!”. Minētā ziņa nosūtīta 2023.

gada 12. oktobrī plkst. 22.19. Attēlā redzama prasītājas mašīna ar izsistu aizmugurējo stiklu.

Attiecībā uz sprieduma 1.1.1. punktā minēto prasītājas apgalvojumu, ka 2024. gada 27. maijā atbildētājs ir

atzinies, ka izsitis prasītājas automašīnai stiklu, tiesa no Whatsapp 2024. gada 27. maija sarakstes ekrānšāviņa

konstatē vien to ka atbildētājs visu laiku noliedz savu vainu “(..) es vispar taja nakti sedeju pie mehanika (..)”, “(..)

parad foto kur tas es biju”.

Attiecībā uz sprieduma 5.2. punktā apgalvoto, ka atbildētājs 2024. gada 9. maijā sarakstē ar prasītāju atzinis

savu vainu automašīnas bojāšanā, tiesa konstatē, ka šajā sarakstē viņš prasītājai raksta: “priekškam jadar kko

speciali pret,es tak sen sapratu ka slikti uzvedos”.

Uz prasītājas automašīnas ir tikusi atstāta zīmīte, kurā rakstīts: “Pēdējais brīdinājums šai neglītajai

mašīnai!!!!!! Nestāvēt mūsu pagalmā”. Prasītāja uzskata, ka to atstājis atbildētājs un tas apliecina, ka automašīnu

bojājis tieši viņš vai viņa uzdevumā citas personas (sk. sprieduma 1.1.3. punktu). Teksts nav izpildīts rokrakstā.

Atbilstoši CPL 97. pantam tiesa novērtē pierādījumus pēc savas iekšējās pārliecības, kas pamatota uz tiesas

sēdē vispusīgi, pilnīgi un objektīvi pārbaudītiem pierādījumiem, vadoties no tiesiskās apziņas, kas balstīta uz

loģikas likumiem, zinātnes atziņām un dzīvē gūtiem novērojumiem (pirmā daļa). Nekādiem pierādījumiem nav

iepriekš noteikta spēka, kas saistītu tiesu (otrā daļa).Tiesai spriedumā jānorāda, kādēļ tā vienam pierādījumam

devusi priekšroku salīdzinājumā ar citu pierādījumu un atzinusi vienus faktus par pierādītiem, bet citus – par

nepierādītiem (trešā daļa).

„Pierādījumu novērtēšana ir izziņas process ar noteiktu saturu. Novērtējot pierādījumus, tiesai ir jānosaka

pierādījumu objektivitāte, patiesīgums, tie jāvērtē to kopumā, nevis izolēti, turklāt vērtējums dodams par visiem

pierādījumiem. Tāpat vienlaikus jāvērtē pierādījumu forma un saturs un jāizdara secinājumi par pierādījumu

pietiekamību. Pretrunīgi pierādījumi nevar radīt pareizu, objektīvai realitātei atbilstošu priekšstatu par strīda

faktiem, līdz ar to tie nevar būt pārliecinoši. Lietas patieso apstākļu noskaidrošanai ir nepieciešama pretrunīgo

pierādījumu analīze un novērtēšana salīdzinājumā ar citiem ticamiem pierādījumiem, noskaidrotiem faktiem” (sk.

Līcis A. Prasības tiesvedība un pierādījumi. Prof. K.Torgāna zinātniskajā redakcijā. Rīga: Tiesu namu aģentūra,

2003, 79.-83.lpp.).

Iepriekšminēto ekrānšāviņu formā iesniegtā atbildētāja sarakste ar prasītāju nedod pamatu tiesai secināt, ka

prasītājai piederošo transportlīdzekli ir bojājis atbildētājs pats vai arī, ka viņš ir organizējis šādas prettiesiskas

darbības, kurās pats nav bijis izpildītājs, jo šī pierādāmā fakta pastarpinātā (netiešā) pierādīšana nav izsecināma no

citiem konkrētiem faktiem (palīgfaktiem). Ar to vien, ka pirmšķietami nav izslēdzams, ka pastāv zināma saikne

starp palīgfaktu un pierādāmo faktu, piedzīt zaudējumu atlīdzību tiesa nevar, balstoties uz pieņēmumiem vai

aizdomām.

[11.3.3] Ceļot prasību prasītāja ir pieteikusi pirmās instances tiesai lūgumu izprasīt kriminālprocesa ietvaros

izņemto videonovērošanas ierakstu. Ievedot lietu, tiesa to nav izlēmusi, bet nolēmusi izlemt lietas izskatīšanas gaitā

(sk. Kurzemes rajona tiesas tiesneša 2024. gada 3. decembra lēmumu). Lūgums nav ticis izlemts, taču nevienā no

divām tiesas sēdēm, kuras notika pirmās instances tiesā, prasītāja pārstāvis nelūdza tiesai izlemt šo lūgumu.

2025. gada 19. februāra tiesas sēdē prasītājas pārstāvis pieteicis lūgumu nozīmēt lietā daktiloskopisko

ekspertīzi, tiesa lūgumu noraidījusi.

Tāda procesuālā darbība kā daktiloskopiskā ekspertīze ir saistāma ar specifiski tikai kriminālprocesa ietvaros

vaicājamajam darbībām (izpētes objekta izņemšana; bioloģisko paraugu izņemšana u.tml.), arī videonovērošanas

kameru ierakstu autentiskuma pārbaude, ierakstos redzamo personu identifikācija, alibi pārbaude, nepieciešamības

gadījumā izmeklēšanas eksperimenta veikšana u.tml. nav iespējama ar civilprocesuālajiem pieradīšanas līdzekļiem.

Par prasītājai piederošās mantas bojāšanu ir uzsākts kriminālprocess. Kā izriet no prasītājas apgalvotā, par

visiem gadījumiem (epizodēm) viņa ir ziņojusi policijai, policijas darbinieki ir veikusi kriminālprocesuālas

darbības (apskates, pēdu paraugu izņemšana u.tml.), automašīnas bojāšanas gadījumu sakarā ir pieejami

videoieraksti. Minētais nozīmē tikai to, ka kriminālprocesa ietvaros ar kriminālprocesā pieļaujamajiem pieradīšanas

līdzekļiem, var tikt noskaidrota persona (personas), kuras izdarījušas konkrēto noziedzīgo nodarījumu, radot

prasītājai materiālus zaudējumus. Materiālā zaudējuma atlīdzināšana ir iespējama arī kriminālprocesa ietvaros,

cietušajam piesakot attiecīgu kompensācijas pieprasījumu.

[12] Paužot attieksmi pret pirmās instances tiesas spriedumu, apelācijas instances tiesa secina, ka spriedumā

ietvertais pamatojums satur iekšējās pretrunas, tiesa nav izvērtējusi visus lietā iesniegtos pierādījumus, taču strīdam

ir piemērotas atbilstošās materiālo tiesību normas.

[13] Ar spriedumu tiesai jāizlemj ar tiesāšanās izdevumu atlīdzināšanu saistītie izdevumi.

[13.1] Prasītāja, pamatojoties uz CPL 43. panta 4. punktu, no tiesas izdevumiem ir atbrīvota, kas nozīmē, ka

viņa nav maksājusi valsts nodevu nedz pie prasības celšanas, nedz pie apelācijas sūdzības.

[13.2] CPL 42. panta pirmā daļa noteic, ka tiesas izdevumi, ja prasītājs no to samaksas bijis atbrīvots,

piespriežami no atbildētāja valsts ienākumos proporcionāli apmierinātajai prasījuma daļai. Minētā tiesību norma

attiecināma uz tiesas izdevumiem abu instanču tiesās.

Prasība tiek apmierināta abu instanču tiesās daļā par nemantiskā kaitējuma atlīdzības piedziņu un noraidīta

par zaudējumu atlīdzināšanu.

Valsts nodeva no prasījuma apmierinātās daļas (800 EUR) ir 80 EUR.

Pirmās instances tiesa, daļēji apmierinot prasību, nolēmusi, ka no atbildētāja valsts labā piedzenama valsts

nodeva 70 EUR, kas atbilst CPL 34. panta pirmās daļas 4. punktam redakcijā, kas bija spēkā uz prasības celšanas

brīdi.

Likumdevējs, pieņemot CPL grozījumus 2025. gada 27. februārī, Pārejas noteikumos nav noregulējis

konkrēto jautājumu saistībā ar CPL 42. panta pirmo daļu. Tādēļ tiesa vadās pēc CPL 3. pantā ietvertā procesuālo

tiesību principa: tiesa piemēro tās civilprocesuālo tiesību normas, kuras ir spēkā konkrētajā procesuālās izdarīšanas

laikā.

Pamatojoties uz minēto no atbildētāja valsts labā piedzenami tiesas izdevumi: 70 EUR valsts nodeva par

prasības celšanu, 80 EUR par apelācijas sūdzību

[13.3] Atbildētāja apelācijas sūdzība netiek apmierināta, tādēļ viņam tiesas izdevumi netiek atlīdzināti

[13.4] Ar lietas izskatīšanu saistītie izdevumi ir 7 EUR.

Saskaņā ar CPL 40. pantu un Pārejas noteikumu 185. punktu, kā arī Ministru kabineta 2022. gada 11. janvāra

noteikumu Nr. 20 ,,Ar lietas izskatīšanu saistīto izdevumu aprēķināšanas kārtība” 14. un 15. punktu, no atbildētāja

valsts labā piedzenami ar lietas izskatīšanu saistītie izdevumi 7 EUR.

[14] No Civilprocesa likuma 203. panta piektajā daļā ietvertās tiesību normas (spriedumam, kas stājies spēkā,

ir likuma spēks) tiesa atvasina atziņu, ka Civilprocesa likuma 195. panta pirmajā daļā ietvertais procesuālo tiesību

institūts attiecināms uz visiem tiesību subjektiem, kuru labā ar tiesas spriedumu tiek piedzītas naudas summas (tajā

skaitā valsti), jo tas kalpo arī publiski tiesiskajam mērķim, proti, – nodrošināt sprieduma izpildi un atturēt ikvienu

sabiedrības locekli no likumīgā spēkā esoša sprieduma nepildīšanas.

Senāts (paplašinātā sastāvā), atzinis, ka Civilprocesa likuma 195. panta pirmajā daļā paredzētais tiesas

pienākums, taisot spriedumu par naudas summas piedziņu, rezolutīvajā daļā noteikt tiesības par laiku līdz

sprieduma izpildei (izsoles noslēguma dienai) saņemt procentus kalpo vairākiem mērķiem. Pirmkārt, mērķim

novērst negatīvās sekas kreditoram, kuram šādā gadījumā būs liegta iespēja piedzīto naudas summu lietot, otrkārt,

mērķim motivēt parādnieku labprātīgi un iespējami drīzākā laikā izpildīt likumīgā spēkā esošu tiesas spriedumu.

Kreditoram ir leģitīma interese saņemt atlīdzību ne vien par tāda sava kapitāla lietošanu, kuru veido pamatparāds,

bet arī par jebkādu citu finanšu līdzekļu lietošanu, kas kreditoram, pamatojoties uz tiesas konstatējām saistībām un

tiesas noteikto tiesāšanās izdevumu atlīdzinājumu, pienākas no parādnieka. Leģitīma ir arī kreditora interese

saņemt no parādnieka sprieduma pilnīgu izpildījumu labprātīgi un iespējami ātri. (sk. Senāta 2024. gada 13. jūnija

sprieduma lietā Nr. SKC-53/2024 ( ECLI:LV:AT:2024:0613.C33348419.26.S) 9.1. punktu).

No minētā izriet secinājums, ka valsts ir salīdzināmā stāvoklī ar prāvniekiem, jo: 1) spriedumi ir jāpilda un 2)

ar spriedumu piedzītās summas nevienam nav tiesības lietot bez atlīdzības, tādēļ, neatkarīgi no Civilprocesa likuma

195. panta pirmās daļas gramatiskā formulējuma, tā piemērojama vienādi un attiecināma arī uz valsti, ja tās labā ar

spriedumu tiek piedzītas naudas summas.

Atzīstot, ka Civilprocesa likuma 195. panta pirmā daļa satur patstāvīgu procesuālu pamatu tiesību noteikšanai

uz procentiem no piedzenamās summas, bet Civilprocesa likuma normās nav noteikta minēto procentu likme,

Senāts atzinis, ka pēc savas juridiskās dabas Civilprocesa likuma 195. panta pirmajā daļā paredzētie procenti ir

procesuālo tiesību institūts, kas funkcionālā nozīmē ir analoģisks Civillikuma 1759. panta 1. punktā norādītajam

nokavējuma procentu tiesību institūtam. Tādēļ ir pamats secināt, ka, arī nosakot procentus saskaņā ar Civilprocesa

likuma 195. panta pirmo daļu, šo procentu apmērs ir nosakāms atbilstoši Civillikuma 1765. panta pirmajai daļai –

seši procenti gadā (sk. Senāta 2024. gada 13. jūnija sprieduma lietā Nr. SKC-53/2024 (

ECLI:LV:AT:2024:0613.C33348419.26.S) 9.2. punktu).

Pamatojoties uz visu iepriekš minēto, apelācijas instances tiesa atzīst, ka valstij, līdzīgi kā citiem kreditoriem

(konkrētajā lietā prasītājai /Persona B/ un valstij), kuru labā ar spriedumu tiek piedzītas konkrētas naudas summas,

ir atzīstamas tiesības par laiku līdz sprieduma izpildei (izsoles noslēguma dienai) saņemt 6 % gadā no visas ar

spriedumu piedzītās summas, ar nosacījumu, ka šo likumisko kavējuma procentu pieaugums apstājas, kad vēl

nesamaksāto procentu daudzums sasniedzis piedzītās summas lielumu.

[15] Atbilstoši Civilprocesa likuma 204.1 pantam atbildētājam nosakāms 10 dienu termiņš sprieduma

labprātīgai izpildei.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz iepriekš minēto uz Civilprocesa likuma 8., 97., 193., 195., 204.1., 430., 432., 434. pantu,

tiesa

nosprieda

/Persona B/ prasību pret /Persona A/ par zaudējumu atlīdzības un morālā kaitējuma kompensācijas piedziņu

apmierināt daļēji.

Piedzīt no /Persona A/, personas kods /Personas kods A/, /Persona B/, personas kods /Personas kods B/, labā

morālā kaitējuma kompensāciju 800 EUR (astoņi simti euro), noraidot prasību daļā par 2 200 EUR piedziņu.

Nauda iemaksājama AS “SEB banka” kontā Nr. /Konta numurs A/.

Atzīt /Persona B/, personas kods /Personas kods B/, tiesības saņemt likumiskos procentus 6 % (seši

procenti) gadā no nesamaksātās summas par laiku līdz sprieduma izpildei, nepārsniedzot kapitāla apmēru.

Noraidīt prasību daļā par zaudējumu atlīdzības piedziņu 3029,56 EUR.

Piedzīt no /Persona A/, personas kods /Personas kods A/, valsts labāar lietas izskatīšanu saistītos izdevumus

7 EUR (septiņi euro), kurus jāiemaksā Tiesu administrācijas kontā Valsts kase, TRELLV22, konta Nr. LV51

TREL2190458019000.

Piedzīt no /Persona A/, personas kods /Personas kods A/, valsts labā valsts nodevu 150 EUR (viens simts

sešdesmit euro), kura jāiemaksā Valsts kases, reģistrācijas Nr.90000050138, kontā, Valsts kase, TRELLV22, konta

Nr. LV55TREL1060190911200.

Atzīt valstij tiesības saņemt likumiskos procentus 6 % (seši procenti) gadā no nesamaksātās summas par

laiku līdz sprieduma izpildei, nepārsniedzot kapitāla apmēru.

Noteikt /Persona A/ termiņu sprieduma labprātīgai izpildei 10 dienas, skaitot no sprieduma spēkā stāšanās

dienas.

Spriedumu var pārsūdzēt 30 dienu laikā Latvijas Republikas Augstākās tiesas Civillietu departamentā,

iesniedzot kasācijas sūdzību Kurzemes apgabaltiesā.

Spriedums sastādīts 2025. gada 20. oktobrī.

Tiesas sēdes priekšsēdētāja tiesnese L. Vēbere

Tiesnese J. Mauliņa

Tiesnesis I. Kligačs

DOKUMENTS IR ELEKTRONISKI PARAKSTĪTS AR DROŠU ELEKTRONISKO PARAKSTU UN SATUR

LAIKA ZĪMOGU.