Supreme Court dismisses administrative appeal regarding child custody visitation as civil enforcement action.
Legislator summary
AI generatedThe Supreme Court dismissed the administrative appeal against a lower court's decision to terminate proceedings due to lack of jurisdiction. The mother argued that the child protection agency's refusal to release her child from a visitation room constituted an illegal restriction of freedom. The court determined that the agency's actions were part of executing a civil court order rather than exercising independent public law authority. Consequently, the conduct falls under civil procedure review, not administrative law.
Legislator headnote
AI generatedAdministrative Procedure Law Art. 89; Civil Procedure Law Art. 620: Actions by a child protection agency executing a civil court order regarding child custody or visitation are not considered 'factual acts' subject to administrative review but must be reviewed within civil proceedings.
Keywords
AI generatedCited Legislation
AI generatedCited Case Law
AI generatedFull text
ECLI:LV:AT:2021:0126.A420180320.9.L
Nr. A420180320, SKA-773/2021
Administratīvo lietu departaments
Latvijas Republikas Senāts
LĒMUMS
Rīgā 2021.gada 26.janvārī
Tiesa šādā sastāvā: senatores Veronika Krūmiņa, Dace Mita, Līvija Slica
rakstveida procesā izskatīja /pers. A/ blakus sūdzību par Administratīvās rajona tiesas 2020.gada 17.decembra lēmumu, ar kuru izbeigta tiesvedība
administratīvajā lietā, kas ierosināta pēc /pers. A/ pieteikuma par /pašvaldība/ bāriņtiesas faktiskās rīcības atzīšanu par prettiesisku.
Aprakstošā daļa
[1] Rīgas rajona tiesa ar 2019.gada 30.decembra lēmumu civillietā ir noteikusi, ka /pers. A/ (turpmāk – bērns) un viņa tēva /pers. B/ saskarsme
īstenojama saskarsmes personas /pašvaldība/ bāriņtiesas nozīmēta darbinieka klātbūtnē /pašvaldība/ bāriņtiesas telpās.
2020.gada 21.janvārī notika bērna un tēva tikšanās /pašvaldība/ bāriņtiesas telpās.
[2] Bērna likumiskā pārstāve (māte) iesniedza pieteikumu Administratīvajā rajona tiesā par bāriņtiesas faktisko rīcību. Pieteikumā norādīts, ka
minētajā tikšanās reizē /pašvaldība/ bāriņtiesa ir rīkojusies prettiesiski, jo ieslēdza bērnu tikšanās telpā un pēc bērna lūguma neizlaida viņu no tikšanās
telpas. Tāpēc bāriņtiesa ir prettiesiski ierobežojusi bērna brīvību.
[3] Administratīvā rajona tiesa ar 2020.gada 17.decembra lēmumu izbeidza tiesvedību lietā, pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma
282.panta 1.punktu, jo lieta nav izskatāma administratīvā procesa kārtībā.
Tiesa atzina, ka bāriņtiesa, īstenojot saskarsmes personas pienākumus, darbojas vispārējās jurisdikcijas tiesas nolēmuma izpildes procesā. Tāpēc
bāriņtiesa šajā gadījumā neveic darbības publisko tiesību jomā. Līdz ar to pārsūdzētā rīcība nav faktiskā rīcība un pārbaude pār to nav veicama
administratīvā procesa kārtībā.
[4] Par Administratīvās rajona tiesas lēmumu pieteicējs iesniedza blakus sūdzību, kas pamatota ar to, ka tiesa ir nepareizi interpretējusi Civillikuma
182.panta trešo daļu, no kuras izriet, ka bāriņtiesai, atšķirībā no citām fiziskajām vai juridiskajām personām, kurām vispārējās jurisdikcijas tiesa var uzlikt
pienākumu veikt saskarsmes personas pienākumus, šis pienākums izriet no likuma. Bāriņtiesa nevar atteikties no šā pienākuma pildīšanas. Pieteikums nav
iesniegts par vispārējās jurisdikcijas tiesas nolēmuma izpildes pareizību, bet gan par bāriņtiesas kā bērna tiesību un tiesisko interešu aizsardzības
institūcijas faktisko rīcību, veicot tai likumā noteikto pienākumu. Tāpēc bāriņtiesas rīcība, īstenojot šo funkciju, nevar tikt vērtēta vispārējās jurisdikcijas
tiesā kā attiecības starp privātpersonām.
Motīvu daļa
[5] Izvērtējot lietā esošos materiālus, Administratīvās rajona tiesas lēmumā un pieteicēja blakus sūdzībā norādīto, Senāts konstatē, ka pieteicējs
uzskata, ka bāriņtiesas kā bērnu tiesību un tiesisko interešu aizsardzības iestādes darbības, ko tā veic kā saskarsmes persona, ir pārbaudāmas
administratīvā procesa kārtībā.
Administratīvā rajona tiesa pārsūdzētajā lēmumā savukārt ir norādījusi, ka bāriņtiesa, īstenojot saskarsmes personas pienākumus, darbojas
vispārējās jurisdikcijas tiesas nolēmuma izpildes ietvaros. Tāpēc strīds par bāriņtiesas darbībām šajā procesā nav izskatāms administratīvā procesa
kārtībā.
Tādējādi Senātam izskatāmās sūdzības ietvaros ir jāatbild, vai Administratīvā rajona tiesa ir pareizi atzinusi, ka jautājums nav izskatāms
administratīvā procesa kārtībā, bet ir saistīts ar tiesas nolēmuma izpildi civillietā. Minētais nozīmē, ka Senātam ir jāizšķir jautājums par lietas pakļautību.
[6] Bērna saskarsmes tiesību izmantošanas kārtība ar vecāku, kas veicama bāriņtiesas pārstāvja klātbūtnē, ir noteikta ar vispārējās jurisdikcijas
tiesas lēmumu civillietā.
No vienas puses, Senāta judikatūrā ir atzīts, ka administratīvā procesa kārtībā nav pārbaudāms vispārējās jurisdikcijas tiesas nolēmums, kā arī
darbības, kas vērstas uz šāda tiesas nolēmuma izpildi (Senāta 2010.gada 15.februāra lēmuma lietā Nr. SKA?146/2010 (A42426307) 11.punkts). Ja
iestāde rīkojas civilprocesa ietvaros, piemēram, uzaicinot personu uz bāriņtiesu atzinuma sagatavošanas ietvaros civillietā vai neiesniedzot prasības
pieteikumu par paternitātes atzīšanu, tā nav faktiskā rīcība Administratīvā procesa likuma 89.panta izpratnē (Senāta 2015.gada 25.februāra lēmuma
lietā Nr. SKA-491/2015 (680079614) 4., 5.punkts, 2017.gada 3.februāra lēmuma lietā Nr. SKA-739/2017 (670020816) 3.punkts).
No otras puses, Senāts ir arī atzinis, ka darbības, kuras bāriņtiesa veic civillietas nolēmuma izpildes ietvaros saskaņā ar Civilprocesa likuma
620. pantu, tostarp vadot pārrunas ar bērnu un vecākiem, nododot bērnu nogādāšanai atpakaļ uz bērna dzīvesvietas valsti, šķirot bērnu no vecāka un
ievietojot krīzes centrā, lai arī ir veiktas civillietas nolēmuma izpildes ietvaros, ir pārbaudāmas administratīvā procesa kārtībā (Senāta 2014.gada
24.septembra lēmums lietā Nr. SKA-1134/2014 (A420307114)).
[7] Nav šaubu, ka civillietā pieņemta tiesas nolēmuma izpildes kontrole nav veicama administratīvā procesa kārtībā un uzraudzībai pār to vispārējā
kārtībā ir jānotiek civillietas ietvaros.
Tomēr lietās, kas saistītas ar bērnu tiesību aizsardzību, kompetence strīdu izšķiršanā ir noteikta gan vispārējās jurisdikcijas tiesām, gan
administratīvajām tiesām. Tāpat šajās lietās abos tiesvedības procesos vienmēr ir iesaistīta arī bāriņtiesa, jo atbilstoši Bāriņtiesu likuma 2. un 4.pantam
bāriņtiesa ir aizbildnības iestāde, kas nodrošina bērnu tiesību un tiesisko interešu aizsardzību.
Bāriņtiesas iesaiste šajos tiesvedības procesos ir ar dažādu raksturu: atzinumu sniegšana vispārējās jurisdikcijas tiesai, piedalīšanās vispārējās
jurisdikcijas tiesas nolēmumu izpildē, uzraugot bērna tiesību aizsardzību, pieņemot lēmumu par bērna aizgādības tiesību pārtraukšanu, ko izskata
administratīvā tiesa, u.tml. Gadījumos, kad bāriņtiesa saskaņā ar Bāriņtiesu likumā ietverto pilnvarojumu pieņem lēmumus par bērna aizgādības tiesību
pārtraukšanu vai citām darbībām, ko bāriņtiesa veic publisko tiesību jomā, nav šaubu par šo lēmumu un rīcības pārsūdzību administratīvajā tiesā.
Turpretim gadījumos, kad bāriņtiesa kā bērnu tiesību un tiesisko interešu aizsardzības iestāde ir iesaistīta civillietu izskatīšanā un tās nolēmumu izpildē, ne
vienmēr ir skaidri kvalificējams, vai bāriņtiesas darbību tiesiskais raksturs ir cieši saistīts tikai un vienīgi ar konkrēto civillietu vai arī uzlūkojams kā
patstāvīga publiskas iestādes rīcība vai lēmums bērna tiesību un tiesisko interešu aizsardzības jomā, kura pārbaude patstāvīgi būtu veicama
administratīvajā tiesā.
Tādējādi, ievērojot minēto, nav skaidrs, kādā kārtībā – administratīvajā vai civiltiesiskajā – ir risināms jautājums par bāriņtiesas rīcības tiesiskumu,
ja bērna saskarsme ar bērna vecāku, kas noteikta ar nolēmumu civillietā, tiek īstenota bāriņtiesas pārstāvja klātbūtnē.
Rezolutīvā daļa
Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 121.panta ceturto daļu, Senāts
nolēma
Vērsties pie Augstākās tiesas priekšsēdētāja jautājuma izšķiršanai par /pers. A/ pieteikuma pakļautību.
Lēmums nav pārsūdzams.
V. Krūmiņa D. Mita L. Slica