Court partially allowed appeal, quashing fine for unfair commercial practice due to disproportionate penalty amount.

ADMINISTRATĪVĀ APGABALTIESA

Lietas Nr.A420139417

Lietas arhīva Nr.AA43-0375-21/16

ECLI:LV:ADAT:2021:0330.A420139417.12.S

SPRIEDUMS

Latvijas tautas vārdā

Rīgā 2021.gada 30.martā

Administratīvā apgabaltiesa šādā sastāvā:

tiesnese referente Indra Meldere,

tiesneses Inga Juhņeviča-Knoka un Sanita Kanenberga

rakstveida procesā izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta, pamatojoties uz SIA /Nosaukums A/ pieteikumu par

Veselības inspekcijas vadītāja 2016.gada 1.decembra lēmuma Nr.1.3-2/29602/105 atcelšanu daļā, ar kuru atzīts, ka

SIA /Nosaukums A/ pieļāvusi negodīgu komercpraksi saistībā ar zāļu reklāmu interneta vietnēs, un SIA /Nosaukums A/

noteikta soda nauda 4290 euro apmērā, sakarā ar SIA /Nosaukums A/ apelācijas sūdzību par Administratīvās rajona tiesas

2017.gada 29.decembra spriedumu.

Aprakstošā daļa

[1] Pieteicēja SIA /Nosaukums A/ preses izdevumā „Ievas Veselība” un interneta vietnēs www.virotherapy.eu,

www.cancervirotherapy.eu, facebook.com/oncolyticvirotherapy (turpmāk – interneta vietnes) izplatīja informāciju

(reklāmu) par recepšu zālēm „Rigvir šķīdums injekcijām” (turpmāk – Rigvir).

Veselības inspekcijas (turpmāk – inspekcija) Zāļu uzraudzības un kontroles nodaļa 2016.gada 3.augustā nosūtīja

pieteicējai vēstuli, kurā informēja, ka reklāma pārkāpj Ministru kabineta 2011.gada 17.maija noteikumu Nr.378 „Zāļu

reklamēšanas kārtība un kārtība, kādā zāļu ražotājs ir tiesīgs nodot ārstiem bezmaksas zāļu paraugus” (turpmāk – noteikumi

Nr.378) prasības, kas noteic, ka ir aizliegta recepšu zāļu reklamēšana sabiedrībai, turklāt reklāmā izplatītā informācija ir

pretrunā ar Latvijas zāļu reģistrā iekļauto zāļu Rigvir aprakstu. Inspekcija rosināja pieteicēju trīs darba dienu laikā pēc

minētās vēstules saņemšanas nodrošināt komercprakses atbilstību normatīvo aktu prasībām un informēt inspekciju par

izpildi līdz 2016.gada 16.augustam, pievienojot izpildi apliecinošus pierādījumus.

Ar inspekcijas Zāļu uzraudzības un kontroles nodaļas vadītāja 2016.gada 26.augusta lēmumu Nr.6-6/23631/643

(turpmāk – sākotnējais lēmums) pieteicējai par negodīgu komercpraksi, izplatot normatīvajiem aktiem neatbilstošu Rigvir

reklāmu, uzlikta soda nauda 5640 euro apmērā.

Nepiekrītot sākotnējam lēmumam, pieteicēja to apstrīdēja inspekcijā.

[2] Ar inspekcijas 2016.gada 1.decembra lēmumu Nr.1.3-2/29602/105 (turpmāk – Lēmums) sākotnējais lēmums atstāts

negrozīts daļā par pieteicējas atbildību par neatbilstošu komercpraksi saistībā ar reklāmu interneta vietnēs, kā arī atcelts

sākotnējais lēmums daļā par publikāciju presē „Ievas Veselība” un samazināts pieteicējai piemērotās soda naudas apmērs uz

4290 euro.

Lēmums pamatots ar turpmāk minētajiem argumentiem.

[2.1] Pieteicēja kā Rigvir reģistrācijas īpašniece ir atbildīga par šo zāļu reklāmas formu un saturu. Ievērojot, ka

pieteicēja veica pasākumus, lai novērstu inspekcijas sākotnēji norādītās neatbilstības, tā ir netiešā veidā atzinusi sevi kā

reklāmas devēju.

[2.2] Rigvir reklāma ilgstoši netika veidota tā, lai tai varētu piekļūt tikai speciālisti. Pieteicējas komercprakse neatbilda

profesionālajai rūpībai, jo tika reklamētas recepšu zāles, kas nav atļauts. Vienlaikus pieteicējas komercprakse ir bijusi

maldinoša, jo reklāmā sniegtā informācija neatbilda zāļu aprakstā norādītajām ziņām. Turklāt nav zinātniski apliecinātas

informācijas, ka Rigvir terapeitiskais efekts attiecināms arī uz citām vēža formām, kas nav norādītas Rigvir zāļu aprakstā.

[2.3] Reklāma būtiski ietekmējusi patērētāju iespēju pieņemt uz informāciju balstītu lēmumu izvēlēties tādu darījumu,

kādu citādi tas nebūtu pieņēmis.

[2.4] Inspekcija nevar piekrist pieteicējas apsvērumam, ka starptautiskajai auditorijai paredzēta publikācija angļu valodā

nav attiecināma uz Latvijas patērētājiem, jo liela daļa Latvijas patērētāju angļu valodu pārvalda un tādējādi nevar tikt izslēgti

no starptautiskās auditorijas loka.

[2.5] Pieteicējai uzliktais naudas sods ir noteikts samērīgi ar izdarīto pārkāpumu, ņemot vērā komercprakses īstenotāja

veiktās (un arī neveiktās) darbības pārkāpuma novēršanas sakarā.

[2.6] Sākotnējā lēmumā ir pieļauta kļūda, attiecinot uz pieteicēju atbildību par preses izdevumā „Ievas Veselība”

publicēto rakstu. Līdz ar to no sākotnējā lēmuma nolēmuma sadaļas ir izslēdzama pieteicējas atbildība par minēto žurnāla

rakstu, vienlaikus samazinot pieteicējai noteikto soda naudu par 1350 euro.

[3] Pieteicēja vērsās Administratīvajā rajona tiesā ar pieteikumu par Lēmuma atcelšanu daļā, ar kuru atzīts, ka pieteicēja

veikusi neatbilstošu komercpraksi saistībā ar reklāmu interneta vietnēs, un pieteicējai noteikta soda nauda 4290 euro

apmērā.

Pieteikums pamatots ar turpmāk minētajiem argumentiem.

[3.1] Pieteicēja nav sevi atzinusi par reklāmas devēju. Pieteicējai nav savas mājaslapas, un tā nevar būt atbildīga par

citām juridiskajām personām piederošajām interneta vietnēm un to saturu. Apstāklis, ka pieteicēja iniciēja trešās personas

veikt pasākumus, lai izvietotu mājaslapās attiecīgus brīdinājumus, ir uzskatāms par pieteicējas labas gribas izpausmi, nevis

juridiskās atbildības uzņemšanos. Lai gan SIA /Nosaukums B/ un /Nosaukums C/ ir saistīti ar pieteicēju Komerclikuma

izpratnē, tomēr šie uzņēmumi faktiski neatrodas pieteicējas kontrolē un pieteicēja nevar tiem dot rīkojumus.

[3.2] Reklāma bijusi paredzēta tikai speciālistiem, un tās teksts nav maldinošs. Reklāmā norādīta slimība (melanoma),

attiecībā uz kuru Rigvir reģistrēts. Savukārt attiecībā uz citām diagnozēm, pie kurām vēža šūnas ir jutīgas pret attiecīgo

vīrusu, ir nepieciešams individuāls ārsta slēdziens. Tā kā Latvijā ārsti drīkst izrakstīt zāles ārpus zāļu aprakstā

apstiprinātajām indikācijām, tad šāds ārstiem adresēts teksts nevar būt maldinošs, jo ir balstīts uz klīniskajā un zinātniskajā

praksē gūtu pieredzi.

Speciālistiem paredzētās vietnēs pieļaujams publicēt informāciju par recepšu zāļu lietošanas praksi ārpus zāļu aprakstā

apstiprinātajām indikācijām (tā saucamā „off-label” prakse).

[3.3] No Lēmuma objektīvi nav skaidrs, konkrēti par kuru reklāmu piemērots sods. Tāpat, nosakot sodu, inspekcija

nepareizi novērtēja pieteicējas attieksmi, jo nepamatoti secināja, ka nav pārliecības par to, ka pieteicēja nākotnē centīsies

nepieļaut pārkāpumus.

[4] Inspekcija rakstveida paskaidrojumā norādījusi, ka pieteicējas pieteikumu uzskata par nepamatotu, papildus

norādot, ka pieteicējas /amats/ /pers. A/ ir valdes priekšsēdētājs arī, piemēram, uzņēmumam SIA /Nosaukums B/, tādējādi

minētajai amatpersonai bija zināms par inspekcijas norādītajiem normatīvo aktu pārkāpumiem attiecībā uz negodīgu

komercpraksi. Medikamentu ražotājiem vai to reģistrācijas īpašniekiem ir aizliegta jebkāda savu produktu off-label prakses

reklamēšana, kā arī ir aizliegts zālēm piedēvēt citas īpašības, kas nav norādītas zāļu lietošanas instrukcijā vai aprakstā.

[5] Ar Administratīvās rajona tiesas 2017.gada 29.decembra spriedumu pieteicējas pieteikums noraidīts. Spriedums

pamatots ar turpmāk minētajiem argumentiem.

[5.1] Tiesa citējusi inspekcijas amatpersonas 2016.gada 26.augustā sastādītajos kontroles aktos Nr.00666616 un

Nr.00666716 par tīmekļa vietnēs www.virotherapy.eu un www.cancervirotherapy.eu norādīto informāciju par to, kādu

slimību, saslimšanas gadījumu ārstēšanā lietojams Rigvir. Vienlaikus tiesa konstatējusi, ka inspekcija nav sniegusi

pierādījumus attiecībā uz interneta vietni facebook.com/oncolyticvirotherapy un tajā publicētās informācijas saturu.

Sākotnējā lēmumā ir tikai dota norāde par to, ka minētajā interneta vietnē ir bijusi publicēta līdzīga satura informācija abām

iepriekš minētajām mājaslapām. Par abās iepriekš minētajās vietnēs konstatēto tika sastādīti kontroles akti, taču tāds nav

ticis sastādīts par vietni facebook.com/oncolyticvirotherapy. Sākotnējā lēmumā ir ietverti arī ekrānšāviņi no abām

iepriekšminētajām mājaslapām, bet ne no vietnes facebook.com/oncolyticvirotherapy. Tiesas sēdē inspekcijas pārstāvis

norādījis, ka inspekcijas rīcībā esot bijis arī ekrānšāviņš no pēdējās minētās interneta vietnes, taču kontroles akts par to

neesot ticis sastādīts. Tomēr, tā kā lūgums par tā pievienošanu lietas materiāliem netika izteikts, tiesai nav bijis iespējams

pārliecināties par šīs informācijas saturu un līdz ar to sniegt par to savu novērtējumu.

[5.2] Noteikumu Nr.378 22.punkts paredz, ka speciālistiem paredzēto zāļu reklāmu ievieto tikai speciālistiem

paredzētajos zinātniskajos un informatīvajos preses izdevumos vai īpaši sagatavotajos reklāmas materiālos vai tikai

speciālistiem paredzētajās tīmekļa vietnēs, nodrošinot, ka pirms reklāmas satura atvēršanas ir brīdinājums, ka lapas saturs

paredzēts tikai speciālistiem.

No lietas materiāliem izriet, ka inspekcija sākotnēji bija konstatējusi, ka interneta vietnēs publicētajai reklāmai pirms tās

satura atvēršanas nebija nodrošināts brīdinājums, kas ļautu uzskatīt to par sabiedrībai paredzētu reklāmu. Pēc inspekcijas

norādēm atbilstoši brīdinājumi interneta vietnēs pirms reklāmas satura atvēršanas tika nodrošināti un pastāvēja sākotnējā

lēmuma izdošanas brīdī. Līdz ar to kontroles aktos Nr.00666616 un Nr.00666716 norādītās publikācijas interneta vietnēs

www.virotherapy.eu un www.cancervirotherapy.eu tiesa vērtējusi kā speciālistiem paredzēto zāļu reklāmu.

[5.3] Noteikumu Nr.378 IV nodaļa paredz subjektu loku, kam ir noteikti pienākumi attiecībā uz zāļu reklāmas prasību

ievērošanu, un tie ir: zāļu reģistrācijas īpašnieks, tā pilnvarotais pārstāvis, reklāmas devējs, reklāmas izplatītājs un

medicīniskais pārstāvis. Tiesas ieskatā jau no tiesību normās izvēlētās subjektu uzskaitījuma secības, kā arī lietotā saikļa

„vai” lietojuma, kas norāda uz konkrētai situācijai piemērota subjekta noteikšanu, ir redzams, ka atbildība par zāļu reklāmas

prasību ievērošanu pamatā tiek prasīta no zāļu reģistrācijas īpašnieka. Tas nozīmē, ka pārējie minētie subjekti atbild normā

īpaši paredzētos gadījumos vai arī tad, ja kādam no tiem objektīvu iemeslu dēļ dodama priekšroka iepretim zāļu

reģistrācijas īpašniekam.

Tiesa kritiski vērtējusi pieteicējas norādi par to, ka publicētā reklāma ir bijusi ārpus pieteicējas kontroles robežām.

Apstāklis, ka konkrētās tīmekļa vietnes pieteicējai tieši nepieder, nav pārliecinošs. Izskatāmajā gadījumā nav konstatējams,

ka konkrētais reklāmas materiāls būtu bijis publicēts vai nu bez pieteicējas piekrišanas vai nu pretēji tās gribai.

Svarīgi arī ņemt vērā, ka abas tīmekļa vietnes, izplatot Rigvir reklāmu, acīmredzami darbojās ne vien savas konkrētās

juridiskās personas (komersanta), bet „Rigvir” zīmola kā tāda (proti, visu to uzņēmumu, kuru peļņa atkarīga no Rigvir

realizācijas apjomiem) interesēs. Papildus tiesa norādījusi, ka abu tīmekļa vietņu reģistrētājs ir /pers. A/, kurš vienlaikus ir arī

pieteicējas vienīgā amatpersona. Tādējādi saikne starp abām mājaslapām un pieteicēju ir skaidra un nepārprotama.

[5.4] Saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2001.gada 6.novembra direktīvas 2001/83/EK par Kopienas

kodeksu, kas attiecas uz cilvēkiem paredzētām zālēm (turpmāk – Direktīva) 87.panta 2.punktu visās zāļu reklāmas daļās

jāievēro dati, kas minēti zāļu aprakstā. Noteikumu Nr.378 7.1.apakšpunkts būtībā ir identisks Direktīvas 87.panta

2.punktam, proti, tas paredz, ka zāļu reklāmā sniegtajai informācijai jāatbilst zāļu aprakstā norādītajām ziņām.

Eiropas Savienības Tiesa 2011.gada 5.maija spriedumā lietā C-249/09 Novo Nordisk AS, interpretējot Direktīvas

87.panta 2.punktu, ir atzinusi, ka tā aizliedz zāļu reklāmā personām, kuras ir tiesīgas tās izrakstīt vai izplatīt, ietvert

apgalvojumus, kas ir pretrunā zāļu aprakstā minētajām ziņām.

No minētā nepārprotami izriet, ka informācijas par reklamējamo zāļu off-label praksi iekļaušana šo zāļu reklāmā ir

aizliegta.

[5.5] Tiesa uzskatījusi, ka reklāmā sniegtās informācijas neatbilstība zāļu aprakstā norādītajām ziņām nav savienojama

ar profesionālu rūpību. Tāpat tiesa uzskatījusi, ka reklāma ir bijusi maldinoša. Kaut arī reklāmā ietvertais apgalvojums, ka

Rigvir klīniskajā praksē tiek pielietots arī cita vēža veidu, ne tikai melanomas ārstēšanai, pats par sevi nav nepatiess, tomēr

tā iekļaušana reklāmā rada maldīgu priekšstatu, ka arī citas norādītās terapeitiskās indikācijas (kuņģa, prostatas, resnās

zarnas vēzis u.c.) varētu būt iekļautas šo zāļu aprakstā. Lai gan nav noliedzams, ka ārstam, pirms nozīmēt pacientam

konkrētas zāles, ir rūpīgi jāņem vērā šo zāļu aprakstā norādītā informācija, tajā pašā laikā šāda reklāma var atstāt ietekmi uz

ārsta vai cita medicīnas speciālista lēmumu kādā noteiktā situācijā, un tas nav pieļaujams.

Ievērojot minēto, tiesa secinājusi, ka inspekcija pamatoti atzina, ka pieteicēja ir veikusi negodīgu komercpraksi saistībā

ar zāļu reklāmu interneta vietnēs.

[5.6] Tiesa konstatējusi, ka inspekcija nav sniegusi izvērstu Negodīgas komercprakses aizlieguma likuma 15.2 panta

pirmajā un otrajā daļā minēto apstākļu un nosacījumu izvērtējumu. Nosakot soda naudas apmēru, inspekcija ņēma vērā to,

ka reklāma interneta vietnēs ir bijusi pieejama ilgstoši – no 2016.gada pavasara. Tāpat tika ņemts vērā, ka pieteicēja pēc

inspekcijas iebildumu saņemšanas ir nodrošinājusi to, ka pirms reklāmas satura atvēršanas parādās brīdinājums, ka lapas

saturs paredzēts tikai speciālistiem.

Maksimālais soda naudas apmērs, kas pieteicējai varētu tikt piemērots saskaņā ar Negodīgas komercprakses

aizlieguma likuma 15.2 panta pirmo daļu, ir 100 000 euro. Inspekcija piemēroja pieteicējai soda naudu 4290 euro apmērā.

Ņemot vērā piemērotā soda naudas apmēra proporciju pret pieļaujamo maksimālo apmēru, tiesa uzskatījusi, ka piemērotās

soda naudas apmērs acīmredzami nav nesamērīgs.

[6] Pieteicēja iesniedza apelācijas sūdzību par minēto spriedumu, pamatojot to ar šādiem argumentiem.

[6.1] Tiesa nepareizi piemēroja noteikumus Nr.378, jo to iztulkošanā ir pielietojusi tikai gramatisko iztulkošanas metodi.

Tiesību normu iztulkošanā ir izmantojamas visas iztulkošanas metodes, pretējā gadījumā tiesa nevar nonākt pie noteikumu

Nr.378 IV nodaļas tiesību normu pareizas piemērošanas. Turklāt tiesa neprecīzi tulkojusi tiesību normā ietverto saikli „vai”.

Saskaņā ar vēsturisko iztulkošanas metodi jāņem vērā apstākļi, pamatojoties uz kuriem, noteikumi Nr.378 ir izdoti.

Sākotnējā redakcijā līdz 2015.gada 1.janvārim noteikumu Nr.378 30.punkts paredzēja pienākumus un attiecīgi arī atbildību

tikai zāļu reģistrācijas īpašniekam, lai arī minēto noteikumu anotācija paredzēja, ka komersanti, kas ir reklāmas devēji, paši

būs atbildīgi par reklāmas materiālu atbilstību reklamēšanas prasībām. Grozījumi noteikumu Nr.378 30.punktā tika ieviesti,

lai precizētu personas, uz kurām attiecas šī punkta apakšpunktos iekļautās normas. Līdz ar to atbilstoši vēsturiskajai

iztulkošanas metodei varētu nonākt pie secinājuma, ka pienākumu un atbildības svars nevis primāri ir uzlikts zāļu

reģistrācijas īpašniekam, bet gan pārlikts arī uz citiem subjektiem, kuri attiecīgajā situācijā var būt vainojami. Pie šāda

rezultāta var nonākt arī ar sistēmiskās iztulkošanas metodes palīdzību. Noteikumi Nr.378 primāri būtu apskatāmi kopsakarā

ar Reklāmas likumu, jo tā 7.panta otrā daļa paredz deleģējumu Ministru kabinetam izdot noteikumus Nr.378. Turklāt

atbilstoši normatīvo aktu hierarhijai un Administratīvā procesa likuma 15.panta sestajai daļai noteikumi Nr.378 nedrīkst būt

pretrunā Reklāmas likumam, jo tam ir augstāks juridiskais spēks. Reklāmas likuma 18.pants paredz, ka personas, kuras nav

ievērojušas minētā likuma prasības, saucamas pie atbildības saskaņā ar likumiem un citiem normatīvajiem aktiem.

Reklāmas likums neuzskaita konkrētus subjektus, kuri var būt atbildīgi par reklāmas pārkāpumiem, jo reklamēšanā ir

iesaistītas vairākas personas – reklāmas devējs, reklāmas izgatavotājs un reklāmas izplatītājs. Līdzīgi ir ar zāļu reklāmām,

kur ir iesaistītas vairākas personas un atbilstoši normatīvajiem aktiem ir jākonstatē persona, kura ir tieši atbildīga par zāļu

reklāmas saturu. Turklāt noteikumos Nr.378 ir arī tiesību normas, kas paredz pienākumu tikai reklāmas devējam vai

izplatītājam (piemēram 23.punkts). Būtu nesaprātīgi un netaisnīgi saukt pie atbildības zāļu reģistrācijas īpašnieku par citu

subjektu pienākumu neizpildi.

Atbilstoši teleoloģiskajai iztulkošanas metodei Reklāmas likuma mērķis saskaņā ar 2.panta 1.punktu, cita starpā, ir

noteikt reklāmas izgatavošanā un izplatīšanā iesaistīto personu tiesības, pienākumus un atbildību. Noteikumu mērķis

expressis verbis nav minēts, taču no tiesību normu satura var secināt, ka noteikumi Nr.378 precizē Reklāmas likuma mērķi,

nosakot reklamēšanas kārtību zāļu jomā un iesaistīto personu tiesības, pienākumus un atbildību. Šis mērķis nebūtu ne

lietderīgs, ne taisnīgs, ja visos gadījumos par zāļu reklāmas saturu būtu atbildīgs zāļu reģistrācijas īpašnieks.

Pielietojot visas tiesību normas iztulkošanas metodes, tiesa varētu nonākt pie tiesību normas saprātīgas piemērošanas

principam atbilstoša secinājuma, ka katrā zāļu reklāmas pārkāpuma gadījumā ir individuāli jāvērtē, kas ir atbildīgā persona,

nevis nepamatoti jāuzliek atbildība zāļu reģistrācijas īpašniekam.

[6.2] Tiesa nav ņēmusi vērā un nav sniegusi atbildi uz pieteicējas argumentu, ka tā nav un nevar būt atbildīga par citām

personām piederošām tīmekļa vietnēm.

[6.3] Pieteicēja nenoliedz, ka /pers. A/ ir tās /amats/ un pieteicējas dalībnieka – SIA /Nosaukums D/ /amats/ un

dalībnieks. Neskatoties uz šādu saikni starp pieteicēju un /pers. A/, pieteicējas atbildība par /pers. A/ darbībām nav

prezumējama, bet tā ir jāpierāda inspekcijai.

Pirmkārt, /pers. A/ nav pieteicējas dalībnieks, bet gan viens no pieteicējas dalībnieka – SIA /Nosaukums D/ –

dalībniekiem. SIA /Nosaukums D/ ir vēl trīs dalībnieki, kuri savas pārvaldes tiesības realizē koleģiāli dalībnieku sapulcē,

nevis katrs individuāli. Saskaņā ar Komerclikuma 137.panta otro daļu pieteicēja neatbild par dalībnieka saistībām, kas ir

pieteicējas kā sabiedrības ar ierobežotu atbildību būtība.

Otrkārt, lai arī /pers. A/ ir pieteicējas vienīgais valdes loceklis, tas nenozīmē, ka visa /pers. A/ rīcība ir attiecināma uz

pieteicēju. Šādu prezumpciju nenosaka neviens tiesību akts, un šāds fakts ir jāpierāda. /pers. A/ ir valdes loceklis arī citās

sabiedrībās, tikpat labi viņa rīcību var attiecināt arī uz šīm sabiedrībām. Turklāt SIA /Nosaukums D/ ir vēl trīs citas meitas

sabiedrības, līdz ar to nevar prezumēt, ka /pers. A/ kā SIA /Nosaukums D/ valdes loceklis vai dalībnieks rīkojas tieši

pieteicējas nevis citu sabiedrību vārdā.

[6.4] Inspekcija ne savos lēmumos, ne tiesvedības gaitā nevarēja pamatot, kā tieši publikācijas tīmekļa vietnēs

www.virotherapy.eu un www.cancervirotherapy.eu ir saistītas ar pieteicēju. Tiesas sēdē inspekcijas pārstāvis skaidroja, ka

„mēs (inspekcija) taustījāmies, lai atrastu atbildīgo [..],” no kā var secināt, ka inspekcijai nav skaidrs un pamatots

arguments, kādēļ publikācijas tīmekļa vietnēs ir tieši attiecināmas uz pieteicēju.

Ņemot vērā lietas apstākļu neskaidrību un objektīvās izmeklēšanas principu, tiesai vajadzēja dot norādījumus lietas

dalībniekiem, kā arī noskaidrot lietas apstākļus vai savākt pierādījumus pēc savas iniciatīvas. Tā vietā tiesa šaubas tulkoja

par sliktu pieteicējai, tādējādi neievērojot Administratīvā procesa likuma 5.pantā noteikto privātpersonas tiesību ievērošanas

principu.

[6.5] Zāļu reklāmas, kuras ir adresētas speciālistiem un kuras tiesas ieskatā ir izplatījusi pieteicēja, nevar būt

komercprakse Negodīgas komercprakses aizlieguma likuma izpratnē un līdz ar to pieteicēja nevar būt atbildīga par

negodīgu komercpraksi. Attiecīgi inspekcija nebija tiesīga piemērot pieteicējai soda naudu 4290 euro apmērā saskaņā ar

Negodīgas komercprakses aizlieguma likuma 15.2pantu. Par zāļu reklāmām, kuras tiesas ieskatā ir izplatījusi pieteicēja,

varētu iestāties atbildība saskaņā ar Reklāmas likuma 2.1, 8. un 20.pantu, tomēr administratīvais process šajā lietā ir par

negodīgu komercpraksi, kas nevarēja notikt, jo zāļu reklāmas bija adresētas speciālistiem.

[6.6] Tiesa ir selektīvi koncentrējusies uz Eiropas Savienības Tiesas 2011.gada 5.maija spriedumu lietā C-249/09,

secinot, ka informācijas par reklamējamo zāļu off-label praksi iekļaušana zāļu reklāmā ir aizliegta. Tiesa nav pievērsusi

uzmanību citam minētā sprieduma secinājumam, saskaņā ar kuru Direktīvas 87.panta 2.punktā ir aizliegts zāļu reklāmā

speciālistiem ietvert apgalvojumus, kas ir pretrunā zāļu aprakstā minētajām ziņām, bet netiek prasīts, lai visi šajā zāļu reklāmā

paustie apgalvojumi būtu iekļauti zāļu aprakstā vai arī izsecināmi no šajā aprakstā sniegtās informācijas. Informācija par off-

label praksi var būt iekļauta zāļu reklāmā, kas paredzēta speciālistiem, bet šāda informācija, pirmkārt, nevar būt maldinoša

un tai ir jāveicina zāļu racionāla izmantošana, iepazīstinot ar to objektīvi un nepārspīlējot to īpašības, un, otrkārt, tai ir jābūt

precīzai, nenovecojušai, pārbaudāmai un pietiekami pilnīgai, lai saņēmējs pats varētu spriest par attiecīgo zāļu ārstniecisko

vērtību.

Tāpat nav pamatots tiesas secinājums, ka reklāma var atstāt ietekmi uz ārsta vai cita medicīnas speciālista lēmumu kādā

noteiktā situācijā.

[7] Ar Administratīvās apgabaltiesas 2018.gada 25.oktobra spriedumu pieteicējas pieteikums apmierināts, atceļot

Lēmumu tā pārsūdzētajā daļā ar tā pieņemšanas dienu.

[8] Ar Senāta 2020.gada 27.novembra spriedumu atcelts Administratīvās apgabaltiesas 2018.gada 25.oktobra

spriedums, bet lieta nodota jaunai izskatīšanai apelācijas instances tiesai.

[8.1] Senāts atzinis, ka apgabaltiesas secinājums, ka recepšu zāļu reklāmas izplatīšana sabiedrībai vispārīgi nevar

veidot Negodīgas komercprakses aizlieguma likuma normu pārkāpumu, nav balstīts vispusīgā lietas apstākļu novērtējumā.

Ikviena strīda par negodīgu komercpraksi gadījumā šā jēdziena saturs ir piepildāms ar konkrēto situāciju

raksturojošiem individuālajiem apstākļiem. Tādējādi arī tad, kad tiek aplūkota situācija saistībā ar tādām precēm, kuru

reklamēšanas kārtību noteic noteikumi Nr.378, vērtējums par to, vai konkrēto preču reklamēšana ir vai nav atzīstama par

negodīgu komercpraksi, būtu izdarāms, izvērtējot konkrēto situāciju raksturojošos individuālos apstākļus.

[8. 2] Inspekcijas kasācijas sūdzībā minētie apstākļi par brīdinājuma neizvietošanu aptuveni sešus mēnešus,

informācijas pasniegšanas formu, patērētāju profilu, iestādes, kura izmanto Rigvir reklamēšanu un personas tiesībām

pieņemt galīgo lēmumu par ārstniecības īstenošanu un medikamentu lietošanu to savstarpējā kopsakarā var liecināt gan par

to, ka strīdus reklāmas ilgstošu laika periodu – aptuveni sešus mēnešus – bija adresētas plašākai sabiedrībai, tātad arī

patērētājiem, gan par to, ka patērētāji šo reklāmu rezultātā varēja pieņemt tādu lēmumu par rīcību ar Rigvir, kādu tie bez

minētajām reklāmām nebūtu pieņēmuši (piemēram, izvēlēties vērsties pie tiem ārstiem vai tajā ārstniecības iestādē, kurā

Rigvir tiek izmantots). Senāts piekritis inspekcijai, ka apstākļos, kad strīdus reklāmu mērķauditorija pēc būtības ir ļoti jutīga

un īpaši aizsargājama patērētāju grupa – proti, personas, kurām ir diagnosticēts vēzis –, un vienlaikus ar reklāmas par Rigvir

izplatīšanu strīdus interneta vietnēs zināmā mērā tiek reklamēta arī konkrēta iestāde, kurā tiek nodrošināta ārstniecība tieši ar

šīm recepšu zālēm, šādas reklāmas ar lielu iespējamību var ietekmēt patērētāju ekonomisko rīcību, liekot tiem pieņemt

lēmumu meklēt ārstēšanās iespējas tieši ar konkrētajām recepšu zālēm.

[9] Pieteicēja apgabaltiesai iesniedza papildus paskaidrojumus, kurā norādīti turpmāk minētie argumenti.

[9.1] Iepriekšējā apgabaltiesas spriedumā ir veikta padziļināta un vispusīga lietas faktisko apstākļu analīze un

pierādījumu izvērtēšana. Pieteicēja uztur pozīciju, ka strīdus reklāmas ir attiecināmas uz speciālistiem un ka ar tām nav

īstenota negodīga komercprakse. Senāts ir nepamatoti konstatējis apgabaltiesas pasīvu rīcību lietas faktisko apstākļu

noskaidrošanā.

[9.2] Fakts, ka informācijai ir iespējams fiziski piekļūt ne vien speciālistiem, bet arī plašākai sabiedrībai (patērētājiem),

pats par sevi neliecina, ka strīdus reklāmas mērķauditorija no tā mainās. Arī zinātniskas publikācijas par Rigvir zālēm un

citiem medikamentiem ir pieejamas plašākai sabiedrībai, tomēr, to saturošā informācija ļauj izdarīt secinājumu par tās

zinātnisko un līdz ar to arī profesionāli orientēto raksturu.

Fakts, ka strīdus reklāmas, tai skaitā, ir saturējušas video ar īstu pacientu pieredzes stāstu par Rigvir zāļu lietošanu,

nekādā ziņā neietekmē attiecīgās informācijas profesionālo raksturu. Konkrētie video demonstrēja īstus pacientus, kuri

sniedza savu reālo ārstniecības pieredzi bez iestudētiem tekstiem. Ikviens medicīnas speciālists kā profesionālis saprot, ka

šādi video paši par sevi nevar ne kaitēt, ne būtiski ietekmēt viņu profesionālos lēmumus. Šādi vizuāli uzskates materiāli var

vienīgi kalpot kā palīgavoti līdzās profesionālajai literatūrai – publikācijām un pētījumiem.

Informācijas pasniegšanas forma no Senāta puses ir vērtēta atrauti no pārējiem strīdus reklāmu veidojošajiem

elementiem. Apgabaltiesas spriedumā strīdus reklāmu subjekts (adresāts) ir ticis analizēts atbilstoši lietas faktiskajiem

apstākļiem un pieejamajiem pierādījumiem Lēmumā ietvertā pamatojuma tvērumā.

[9.3] Pat ja uzskatītu, ka strīdus reklāma ir attiecināma uz patērētāju, pieteicēja uztur pozīciju, ka ar to nav

īstenota negodīga komercprakse, jo nav notikusi patērētāja ekonomiskās rīcības būtiska negatīva ietekmēšana.

Ārstam, kas pieņem lēmumu par konkrētu ārstniecības metodi, kā kompetentai ārstniecības personai ir jābūt atbildīgai

par to, lai pacientam tiktu sniegta informācija, kas nodrošina informētas piekrišanas saņemšanu, nevis ārstniecības veikšanā

nekritiski jāpamatojas uz pacienta, kas nav pietiekami zinošs attiecīgajā jomā, vēlmi saņemt konkrētu ārstniecību. Tādējādi,

pat ja pacients vēlas saņemt konkrētu ārstniecību un pats ierodas pie ārsta ar vēlmi veikt operāciju (vai saņemt atbilstošu

medikamentu recepti), tas neatbrīvo ārstu no pienākuma veikt indikāciju un kontrindikāciju esības pārbaudi, ja nepieciešams

– psiholoģisko faktoru apsvēršanu, un saņemt informētu pacienta piekrišanu. Šajā sakarā arī pati inspekcija ir paudusi

pārliecību, ka, lemjot par Rigvir zāļu lietošanu, cita starpā, atbildību uzņemas ārsts.

Lēmums par Rigvir lietošanu nav spontāna rakstura, bet tiek pieņemts ne vien pēc ārsta lēmuma un atbilstošas pacienta

konsultācijas, bet arī īpašajiem apstākļiem (sk. zāļu lietošanas instrukciju), kuri ievērojami ierobežo jebkādu patērētāja

nepārdomātu rīcību gan attiecībā uz savu veselību, gan tā ekonomisko pratību.

[9.4] 2019.gadā vairāk kā 150 dažādu ārstu un medicīnas iestāžu pacienti tika ārstēti ar Rigvir zālēm. Rigvir zāles ir

tikušas plaši izmantotas arī citās medicīnas iestādēs un /Nosaukums C/ nebaudīja ekskluzīvu stāvokli attiecīgās terapijas

nodrošināšanā. Līdz ar to nevar izdarīt secinājumu, ka strīdus reklāmas netieši varētu veicināt patērētājus vērsties pēc

medicīniskās palīdzības tieši /Nosaukums C/.

[9.5] Tieši Rigvir zāļu pielietošanas veids, mērķis un apstākļi mazina risku, ka patērētāji varētu nodarboties ar

pašārstēšanos bez nopietnas konsultācijas ar ārstējošo ārstu, tādējādi nodarot sev kaitējumu un tiekot pakļauti ekonomiski

nepārdomātas rīcības riskam. Tādējādi pieteicēja uzskata, ka strīdus reklāmas nav būtiski negatīvi ietekmējušas patērētāju

ekonomisko rīcību un nevar tikt kvalificētas kā negodīga komercprakse.

[10] Inspekcija iesniegtajā papildu paskaidrojumā uztur spēkā visus iepriekš sniegtajos paskaidrojumos norādītos

argumentus.

Motīvu daļa

[11] Pārbaudījusi lietas materiālus un izvērtējusi lietas dalībnieku argumentus, Administratīvā apgabaltiesa secina, ka

pieteicējas apelācijas sūdzība ir daļēji pamatota un pieteikums ir apmierināms daļā.

[12] Inspekcija pieteicējai ir piemērojusi sodu, pamatojoties uz Negodīgas komercprakses aizlieguma likumu.

Šā likuma mērķis ir nodrošināt patērētāju tiesību un ekonomisko interešu aizsardzību, aizliedzot komercprakses

īstenotājiem izmantot negodīgu komercpraksi attiecībā pret patērētājiem (2.pants).

Ar šo likumu tiek aizliegta negodīga komercprakse (4.panta pirmā daļa), vienlaikus paredzot, ka par negodīgu

komercpraksi citstarp uzskata komercpraksi, kas neatbilst profesionālajai rūpībai un būtiski negatīvi ietekmē vai var būtiski

negatīvi ietekmēt tāda vidusmēra patērētāja vai tādas patērētāju grupas vidusmēra pārstāvja ekonomisko rīcību attiecībā uz

preci vai pakalpojumu, kam šī komercprakse adresēta vai ko tā skar (4.panta otrās daļas 1.punkts), un maldinošu

komercpraksi (4.panta otrās daļas 2.punkts).

Likuma II nodaļā detalizētāk skaidrots, kāda komercprakse uzskatāma par profesionālajai rūpībai neatbilstošu un

patērētāja ekonomisko rīcību negatīvi ietekmējošu. Atbilstoši likuma 6.pantam par profesionālajai rūpībai neatbilstošu

uzskatāma komercprakse, kas netiek īstenota ar tāda līmeņa prasmi un rūpību, ko patērētājs var pamatoti sagaidīt un kas

atbilst attiecīgajā saimnieciskās vai profesionālās darbības jomā vispāratzītai godīgai tirgus praksei un labas ticības

principam. Savukārt par patērētāja ekonomisko rīcību būtiski negatīvi ietekmējošu saskaņā ar likuma 7.panta pirmo daļu

uzskatāma tāda komercprakse, kura būtiski mazina patērētāja iespēju pieņemt uz informāciju balstītu lēmumu un kuras

rezultātā patērētājs var pieņemt tādu lēmumu par rīcību saistībā ar darījumu, kādu citādi nebūtu pieņēmis.

Likuma III nodaļā detalizētāk skaidrots, kāda komercprakse uzskatāma par maldinošu – tā ir tāda komercprakse, ja,

ņemot vērā visus apstākļus, patērētājs tās ietekmē pieņem vai var pieņemt tādu lēmumu par rīcību saistībā ar darījumu,

kādu viņš citādi nebūtu pieņēmis (9.panta pirmā daļa).

Minētajā likuma nodaļā arī identificēti konkrēti gadījumi, kādos komercprakse uzskatāma par maldinošu. Tostarp

atbilstoši likuma 9.panta pirmās daļas 1.punktam komercprakse uzskatāma par maldinošu, ja tās ietvaros tiek sniegta

nepatiesa informācija vai šī informācija jebkādā veidā, tostarp vispārējās pasniegšanas ziņā, maldina vai varētu maldināt

vidusmēra patērētāju pat tad, ja faktiski ir pareiza.

Tādējādi, kā tas izriet no minētajām tiesību normām, viens no priekšnoteikumiem, lai konkrētas personas darbību vai

bezdarbību, kas tieši saistīta ar tirdzniecības veicināšanu, preces pārdošanu vai pakalpojuma sniegšanu, būtu pamats atzīt

par negodīgu komercpraksi, ir tas, ka attiecīgajai darbībai vai bezdarbībai ir jābūt vērstai uz patērētāju – proti, fizisku

personu, kas izsaka vēlēšanos iegādāties, iegādājas vai varētu iegādāties vai izmantot preci vai pakalpojumu nolūkam, kurš

nav saistīts ar tās saimniecisko vai profesionālo darbību (sk. arī 1.panta pirmās daļas 2.punktu un otro daļu kopsakarā ar

Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 1.panta 3.punktu). Turklāt konkrētajai darbībai vai bezdarbībai ne tikai jābūt vērstai

uz patērētāju, bet jābūt tādai, kuras rezultātā patērētājs pieņem vai var pieņemt tādu lēmumu par rīcību saistībā ar darījumu,

kādu tas citādi nebūtu pieņēmis, – tā ir visus trīs negodīgas komercprakses veidus (proti, profesionālajai rūpībai

neatbilstošas un patērētāja ekonomisko rīcību negatīvi ietekmējošas, maldinošas un agresīvas komercprakses) vienojošā

pazīme (7.panta pirmā daļa, 9.panta pirmā daļa un 12.panta pirmā daļa).

Tādi patērētāja lēmumi, kuri ikvienā gadījumā uzskatāmi par patērētāja pieņemtiem lēmumiem par rīcību saistībā ar

darījumu, uzskaitīti likuma 7.panta otrajā daļā. Tostarp atbilstoši minētā panta otrās daļas 1.punktam par šādu patērētāja

lēmumu uzskatāms lēmums iegādāties preci vai saņemt pakalpojumu, vai atturēties no šādas rīcības.

No Lēmuma secināms, ka pieteicēja ir īstenojusi profesionālajai rūpībai neatbilstošu un maldinošu komercpraksi.

[13] Saskaņā ar Negodīgas komercprakses aizlieguma likuma 1.panta otro punktu komercprakse ir darbība (uzvedība,

apgalvojums, komerciāla saziņa, tirgvedība) vai bezdarbība (noklusējums), kas tieši saistīta ar tirdzniecības veicināšanu,

preces (ķermeniskas vai bezķermeniskas lietas) pārdošanu vai pakalpojuma sniegšanu patērētājam.

Reklāmas likuma 1.pantā noteikts, ka reklāma ir ar saimniecisko vai profesionālo darbību saistīts jebkuras formas vai

jebkura veida paziņojums vai pasākums, kura nolūks ir veicināt preču vai pakalpojumu (arī nekustamā īpašuma, tiesību un

saistību) popularitāti vai pieprasījumu pēc tiem.

Inspekcija ir konstatējusi, ka interneta vietnēs www.virotherapy.eu, www.cancervirotherapy.eu ir bijusi publicēta zāļu

Rigvir reklāma ar šādu saturu: „Klīniskajā praksē Rigvir izmanto arī citu vēža veidu ārstēšanā, balstoties uz ārsta individuālu

slēdzienu: melanoma, kuņģa vēzis, resnās un taisnās zarnas vēzis, aizkuņģa dziedzera vēzis, urīnpūšļa vēzis, prostatas vēzis,

plaušu vēzis, dzemdes vēzis, nieru vēzis, dažādu veidu sarkomas”, kā arī: „Praksē Rigvir lietots, lai ārstētu vairākus vēžus,

ieskaitot kuņģa un zarnu trakta vēzi (kuņģa, resnās zarnas, taisnās zarnas, aizkuņģa dziedzera), uroģenitālās sistēmas vēzi

(urīnpūšļa, nieru, prostatas, dzemdes) un citu (krūts, plaušu un dažu sarkomu).”

Tātad interneta vietnēs ir bijis izplatīts paziņojums, kas veicina zāļu Rigvir popularitāti, jo tieši apstrīdētās reklāmas

daļas iepriekš citētais saturs norāda, ka konkrēto medikamentu klīniskajā praksē lieto ne tikai tās slimības ārstēšanai, kam

medikaments reģistrēts (melanomas ārstēšanai), bet to lieto arī citu vēža veidu ārstēšanai. Apgabaltiesa uzskata, ka konkrēto

paziņojuma saturu nevar uztvert citādi kā konkrēto zāļu popularizēšanu, lai veicinātu tās pieprasījumu, tātad reklamēšanu.

Reklāmas likums un noteikumi Nr.378 noteic reklāmām izvirzāmās prasības un ierobežojumus. Tādēļ reklāmas devēja

vai izplatītāja komercprakse, ja tā ir attiecināma uz patērētājiem, ir vērtējama arī Negodīgas komercprakses aizlieguma

likuma kontekstā.

[14] Saskaņā ar Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 1.panta 3.punktu patērētājs ir fiziskā persona, kas izsaka

vēlēšanos iegādāties, iegādājas vai varētu iegādāties vai izmantot preci vai pakalpojumu nolūkam, kurš nav saistīts ar tās

saimniecisko vai profesionālo darbību.

No sākotnējā lēmumā un Lēmumā norādītā secināms, ka pieteicēja interneta vietnēs www.virotherapy.eu,

www.cancervirotherapy.eu, facebook.com/oncolyticvirotherapy izplatījusi zāļu reklāmu, kas paredzēta visai sabiedrībai,

tātad patērētājiem, bez brīdinājuma, ka šī reklāma ir domāta tikai speciālistiem.

Faktu, ka zāļu reklāma ir bijusi publicēta interneta vietnēs www.virotherapy.eu u n www.cancervirotherapy.eu,

apliecina lietā esošie kontroles akti, ar kuriem ir konstatētas zāļu reklāmas un reklāmas saturs (lietas 1.sējuma 111.-

116.lapa), inspekcijas 2016.gada 3.augusta vēstule pieteicējai un pieteicējas 2016.gada 16.augusta atbilde inspekcijai, ka

konkrētajām reklāmām ir uzlikti brīdinājumi, ka reklāmas paredzētas speciālistiem (lietas 1.sējuma 61.-63.lapa). Arī no

inspekcijas 2016.gada 3.augusta vēstules SIA /Nosaukums B/ un šā komersanta 2016.gada 5.augusta atbildes inspekcijai

izriet, ka interneta vietnēs šāda zāļu reklāma bijusi izplatīta bez brīdinošā uzraksta un ka tikai pēc inspekcijas vēstules

saņemšanas ir veiktas darbības, lai pirms zāļu reklāmas būtu izvietots brīdinājums par to, ka reklāma ir paredzēta tikai

speciālistiem (lietas 1.sējuma 127.-130.lapa). Reklāmas saturā ir ietvertas ziņas par to, kam konkrētais medikaments ir

paredzēts, kam to lieto klīniskajā praksē, reklamēta pacientu pozitīvā pieredze, lietojot šo medikamentu, kā arī, kur šādu

medikamentu var saņemt – /Nosaukums C/ (s k . www.cancervirotherapy.eu/Cancer-Virotherapy-Volume1-int-pdf,

8.lappusi (slaidu)).

Apgabaltiesa arī konstatē, ka jau pirms sākotnējā lēmuma un Lēmuma inspekcija ar 2016.gada 11.marta lēmumu Nr.6-

6/2213/00108416 bija noteikusi pienākumu pieteicējai nekavējoties izbeigt negodīgu komercpraksi par interneta vietnēs

www.delfi.lv, www.meetriga.com, www.1br.lv, www.youtube.com, www.virotherapy.eu un televīzijas “Rīga TV”

2016.gada 19.janvāra raidījumā „Pilsētas pulss” sniegtajām Rigvir reklāmām arī līdzīgu saturu, kāds apskatīts šajā lietā.

Kaut arī pieteicēja norāda, ka reklāmas ir izplatītas ar pieteicēju nesaistītās interneta vietnēs, apgabaltiesa no tai pieejamajām

ziņām Tiesu informācijas sistēmā nekonstatē, ka pieteicēja būtu apstrīdējusi un pārsūdzējusi minēto inspekcijas lēmumu.

Tādēļ apgabaltiesa šajā lietā nevar pārvērtēt spēkā stājušās administratīvā akta tiesiskumu un pārbaudīt, vai pieteicēja ir

atbildīga par reklāmām, kas publicētas iepriekš minētajās interneta vietnēs. Tajā pašā laikā viena no interneta vietnēm

www.virotherapy.eu ir tā pati, par kuru konstatēti pārkāpumi arī šajā izskatāmajā lietā.

Tādējādi apgabaltiesa par pamatotu atzīst inspekcijas norādīto, ka komercprakse, kādu inspekcija konstatējusi

interneta vietnēs gan 2016.gada 11.marta lēmumā, gan Lēmumā šajā lietā, liecina par ilgstošu komercpraksi, proti,

komercpraksi vairāku mēnešu garumā. No minētā apgabaltiesa arī secina, ka līdz brīdim, kamēr zāļu Rigvir reklāma netika

nodrošināta kā tāda, kas attiecas tikai uz speciālistiem, reklāma ir vērtējama kā attiecināma uz visu sabiedrību, tostarp

patērētājiem. Papildus tam apgabaltiesa piekrīt inspekcijas uzskatam, kas pausts lietā, ka šajā konkrētajā gadījumā reklāma

bijusi paredzēta īpaši jutīgai patērētāju grupai – personām, kuras slimo ar vēzi. Apgabaltiesa atzīst, ka tikpat labi šāda

reklāma varēja būt saistoša arī citiem patērētājiem, kuru ģimenes, draugu vai paziņu lokā ir ar vēzi slimojošas personas.

Tādējādi arī citi patērētāji var, paļaujoties uz reklāmu, dalīties ar reklāmā norādīto informāciju. Apgabaltiesa atzīst, ka

mūsdienās tas nav nekas neparasts, ka personas pašas vai viņu tuvinieki un draugi meklē informāciju par ārstēšanās

iespējām ne tikai medicīnas iestādē pie sava ģimenes ārsta vai speciālista, bet to meklē arī patstāvīgi, tostarp internetā un

dalās ar iegūto informāciju. Tādēļ pieteicējas apgalvojums, ka konkrētā Rigvir reklāma, par ko ir strīds šajā lietā, ir domāta

tikai speciālistiem, ir nepamatots.

[15] Noteikumu Nr.378 10.punktā noteikts, ka atļauts ir reklamēt zāles, kuras saskaņā ar normatīvajiem aktiem par zāļu

klasifikāciju ir noteiktas kā bezrecepšu zāles. Šo noteikumu 11.1.apakšpunktā noteikts, ka aizliegts sabiedrībai reklamēt

zāles, kuras saskaņā ar normatīvajiem aktiem par zāļu klasifikāciju ir noteiktas kā zāles, kuru lietošanai nepieciešams

ārstniecības personas rakstiski noformēts norādījums (recepšu zāles).

Lietā nav strīda, ka zāles Rigvir ir recepšu medikaments, tādēļ šādu zāļu reklamēšana sabiedrībai principā ir aizliegta.

Tā kā šādas zāles ir reklamētas veidā, kas ir pieejams visai sabiedrībai, ir secināms, ka ir pieļauta profesionālajai rūpībai

neatbilstoša komercprakse, jo recepšu medikamentu reklamēšana patērētājiem ir pretēja attiecīgajā saimnieciskās vai

profesionālās darbības jomā vispāratzītai godīgai tirgus praksei un labas ticības principam, proti, ir pieļauta zāļu

reklamēšana pretēji tiesību normām.

Apgabaltiesa piekrīt pieteicējai tiktāl, ka patērētājs jeb pacients konkrēto medikamentu lietošanai nevar iegūt bez

ārstniecības personas akcepta. Proti, tā kā medikaments ir recepšu zāles, tikai ar ārstniecības personas ziņu, izvērtējot

konkrētā pacienta vajadzības, zāles var tikt nozīmētas lietošanai. Tajā pašā laikā nevar piekrist pieteicējai, ka tādējādi šādu

zāļu reklāma nevar būtiski negatīvi ietekmēt patērētāja rīcību. Iepriekš jau norādīts, ka saskaņā ar Negodīgas

komercprakses aizlieguma likuma 7.panta otrās daļas 1.punktu par būtiski negatīvi ietekmējošu rīcību uzskatāms patērētāja

lēmums iegādāties preci vai saņemt pakalpojumu, vai atturēties no šādas rīcības.

To, ka pacienti reklāmas, nevis ārstniecības personu iespaidā, ir izvēlējušies lietot Rigvir, norāda, piemēram, kontroles

a k t ā Nr.00666716 norādītās mājas lapas www.cancervirotherapy.eu/Cancer-Virotherapy-Volume1-int-pdf žurnālā

ietvertais raksts „Rigvir from the patient’s point of view ”. Proti, šajā rakstā paciente dalījusies ar savu pieredzi, ka tad, kad

iepriekšējā melanomas terapija nav līdzējusi, bet melanoma strauji progresējusi, paciente turpinājusi meklēt ārstēšanās

iespējas un internetā atradusi rakstu par Rigvir. Paciente ir sazinājusies ar /Nosaukums C/ un jau drīz saņēmusi pirmo

Rigvir terapiju. Viņas veselības stāvoklis ātri uzlabojies, varējusi labāk gulēt, kļuvusi fiziski stiprāka, uzlabojusies apetīte.

Tātad ar šo vienu piemēru jau ir pietiekami, lai secinātu, ka patērētāji paļaujas uz zāļu reklāmā sniegtajām ziņām, paši meklē

papildus iespējas ārstniecībai, paši sazinās ar iestādi, kurā terapiju ar Rigvir var nodrošināt. Tādējādi tas nozīmē, ka

patērētāju rīcība, apsverot, vai ir vērts sazināties ar reklāmā norādīto ārstniecības iestādi vai ar savu ārstu un izmēģināt

Rigvir, jau ir ietekmēta. Šajā gadījumā nav būtiski, vai patērētājiem, kuru rīcība ir bijusi ietekmēta, ir bijis labs vai slikts

iznākums ārstniecībā, jo pietiek ar to vien, ka patērētājs pieņem lēmumu rīkoties vai atturēties no kādas rīcības pēc

iepazīšanās ar reklāmas saturu.

[16] Kā jau norādīts iepriekš, Negodīgas komercprakses aizlieguma likuma III nodaļā detalizētāk skaidrots, kāda

komercprakse uzskatāma par maldinošu – tā ir tāda komercprakse, ja, ņemot vērā visus apstākļus, patērētājs tās ietekmē

pieņem vai var pieņemt tādu lēmumu par rīcību saistībā ar darījumu, kādu viņš citādi nebūtu pieņēmis (9.panta pirmā daļa).

Minētajā likuma nodaļā arī identificēti konkrēti gadījumi, kādos komercprakse uzskatāma par maldinošu. Tostarp

atbilstoši likuma 9.panta pirmās daļas 1.punktam komercprakse uzskatāma par maldinošu, ja tās ietvaros tiek sniegta

nepatiesa informācija vai šī informācija jebkādā veidā, tostarp vispārējās pasniegšanas ziņā, maldina vai varētu maldināt

vidusmēra patērētāju pat tad, ja faktiski ir pareiza.

No Lēmuma izriet, ka maldinošu komercpraksi inspekcija saskatījusi apstāklī, ka reklāmā ir ietverta informācija par to,

ka zāles Rigvir tiek izmantotas arī tādu vēža veidu ārstēšanai, kam tās nebija reģistrētas.

Saskaņā ar Direktīvas 87.panta 2.punktu visās zāļu reklāmas daļās jāievēro dati, kas minēti zāļu aprakstā. Noteikumu

Nr.378 7.1.apakšpunkts būtībā ir identisks Direktīvas 87.panta 2.punktam, proti, tas paredz, ka zāļu reklāmā sniegtajai

informācijai jāatbilst zāļu aprakstā norādītajām ziņām.

Eiropas Savienības Tiesa 2011.gada 5.maija spriedumā lietā C-249/09 Novo Nordisk AS, interpretējot Direktīvas

87.panta 2.punktu, ir atzinusi, ka tā aizliedz zāļu reklāmā personām, kuras ir tiesīgas tās izrakstīt vai izplatīt, ietvert

apgalvojumus, kas ir pretrunā zāļu aprakstā minētajām ziņām.

Lietā nav apstrīdēts tas, ka zāles Rigvir Zāļu valsts reģistrā bija reģistrētas tikai melanomas ārstēšanai.

Kaut arī recepšu medikamentus patērētājiem nav atļauts reklamēt vispār un šādā gadījumā jau ir tikusi konstatēta

profesionālajai rūpībai neatbilstoša komercprakse, Administratīvā apgabaltiesa piekrīt inspekcijai, ka pieteicējas rīcībā ir

saskatāma arī maldinoša komercprakse.

Pirmkārt, reklāmu saturs ir skaidrs un nepārprotams, proti, pasniegts patērētājiem viegli uztveramā veidā – ka klīniskajā

praksē zāles Rigvir izmanto arī citu vēža veidu ārstēšanai. Tāpēc apgabaltiesas ieskatā šāda reklāma itin viegli var piesaistīt

jūtīgas patērētāju grupas uzmanību un ļaut patērētājiem pieņemt lēmumu, ko ietekmējusi reklāma. Kā jau iepriekš tika

noskaidrots, nav retums, kad patērētāji paši meklē ārstēšanās iespējas un paļaujas uz interneta vietnēs publicēto reklāmu, kā

arī reklāmas teksts svešvalodā personām, kuras meklē alternatīvas ārstēšanās iespējas, nevar būt šķērslis. Tādējādi arī

konkrētās reklāmas ietekmē patērētāji varēja pieņemt tādu lēmumu, kādu citādi nebūtu pieņēmuši. Proti, ja reklāmā nebūtu

norādītas ziņas par to, ka zāles Rigvir izmanto arī citu vēža veidu ārstēšanai, tad patērētājiem nebūtu iemesla apsvērt, vai arī

viņu gadījumā cita vēža veida ārstēšanai nebūtu izmantojams Rigvir.

Tātad pamatots ir inspekcijas secinājums, ka konkrētajās reklāmās, norādot informāciju par to, ka zāles Rigvir tiek

izmantotas arī citu vēža veidu ārstēšanai, faktiski tiek paziņots sabiedrībai, ka konkrētās zāles der arī citiem vēža veidiem.

Šāds paziņojums ieinteresētajiem patērētājiem uz konkrēto medikamentu var likt raudzīties daudz plašāk, proti, par

ārstēšanos ar konkrēto medikamentu var interesēties arī tā sabiedrības daļa, kurai konstatēts cits vēža veids. Apgabaltiesa

uzskata, ka šajā gadījumā nav būtiski, ka reklāmā norādītā informācija par to, ka citiem vēža veidiem konkrētās zāles

izmanto klīniskajā praksē, šādai faktiskajai izmantošanai arī atbilst, un zāles, iespējams, pat palīdz.

Pamatojoties uz minēto, Administratīvā apgabaltiesa secina, ka ir tikusi pieļauta arī maldinoša komercprakse.

[17] Noteikumu Nr.378 30.2.apakšpunktā noteikts, ka zāļu reģistrācijas īpašnieks vai tā pilnvarotais pārstāvis, vai cita

persona, kas ir reklāmas devējs vai reklāmas izplatītājs, nodrošina, ka zāļu reklāma atbilst šiem noteikumiem un citiem

reklāmu un komercpraksi regulējošiem normatīvajiem aktiem. Tātad par reklāmu un komercpraksi ir atbildīgs vai nu zāļu

reģistrācijas īpašnieks (tā pilnvarotais pārstāvis) vai reklāmas devējs, vai reklāmas izplatītājs.

Pieteicēja lietā ir norādījusi, ka tā nav atbildīga par informācijas publicēšanu interneta vietnēs www.virotherapy.eu,

www.cancerviroterapy.eu. Apgabaltiesa atzīst, ka šis pieteicējas arguments nav pamatots turpmāk norādīto apsvērumu dēļ.

Noteikumu Nr.378 16.6. un 19.4.apakšpunkts paredz, ka zāļu reklāmā ir jānorāda reklāmas (informācijas) devējs.

Administratīvā apgabaltiesa, iepriekš izskatot šo lietu, 2018.gada 25.oktobra spriedumā bija konstatējusi, ka interneta

vietne www.virotherapy.eu ir izveidota kā mājas lapa, kas informē par viroterapijas pakalpojuma sniegšanu. Šīs interneta

vietnes sadaļā „PAR MUMS”, ir norādīts, ka šīs vietnes uzturētājs ir „/Nosaukums C/”. Apgabaltiesa arī konstatējusi, ka

minētajā interneta vietnē citstarp norādīts, ka visas autortiesības pieder minētajam centram. Tas savukārt netieši apliecina to,

ka par visiem „autordarbiem”, tai skaitā par publicēto informāciju un pasniegšanas veidu, primāri atbild tieši „/Nosaukums

C/”. Apgabaltiesa nekonstatēja, ka interneta vietnē sadaļā „PAR MUMS” būtu norādīts „/Nosaukums C/” reģistrācijas

numurs un reģistrācijas valsts. Apgabaltiesas vērtējumā, ja nav norādīti juridiskās personas identificējošie dati, tad mājas

lapa neizpilda noteikumu Nr.378 19.4.apakšpunkta prasības. Mājas lapas funkcionālais saturs šķietami norāda uz to, ka

mājas lapa apkalpo SIA /Nosaukums B/ darbību. Uzņēmuma iepriekšējais nosaukums ir SIA „/Nosaukums C/”, kas saskan

ar mājas lapā norādīto „/Nosaukums C/” nosaukumu. Tāpat interneta vietne reklamē arī zāles Rigvir, jo tās ir neatņemama

SIA „/Nosaukums C/” pakalpojuma sastāvdaļa.

Tātad brīdī, kad apgabaltiesa iepriekš izskatīja šo lietu, nebija konstatējams konkrētās reklāmas devējs. Apgabaltiesa

konstatē, ka šobrīd konkrētās mājas lapas saturs atšķiras no tā, kāds ir redzams lietai pievienotajā ekrānšāviņā no minētās

mājas lapas un ko iesniegusi inspekcija (sk. lietas 1.sējuma 113.lapu). Proti, ieejot interneta vietnē www.virotherapy.eu, ir

redzams, ka mājas lapa ir angļu valodā. Otra iespēja aplūkot mājas lapu ir krievu valodā. Tomēr arī šobrīd no mājas lapas ir

redzams, ka visas šīs interneta vietnes autortiesības pieder /Nosaukums E/, kā arī interneta vietne reklamē zāles Rigvir.

Tomēr arī pašreiz nav atrodami /Nosaukums E/ identificējoši dati – reģistrācijas valsts un reģistrācijas numurs. Ir norādīts

tikai kontakttālrunis un e-pasta adrese. Tādēļ nav iespējams pārliecināties par to, kurš ir bijis Rigvir reklāmas devējs.

Papildus tam SIA /Nosaukums B/ 2016.gada 5.augusta vēstulē inspekcijai (lietas 1.sējuma 129., 130.lapa) noliedza savu

saistību ar interneta vietni www.virotherapy.eu, proti, noliedza to, ka būtu reklāmas devēja. Saskaņā ar inspekcijas

iegūtajiem datiem (lietas 112.lapa) interneta vietni www.virotherapy.eu reģistrējusi SIA /Nosaukums D/, kuras vārdā ir

darbojies /pers. A/, kas ir arī viens no pieteicējas dalībniekiem.

Tā kā interneta vietnē www.virotherapy.eu reklāmas devējs nav konstatējams, Administratīvā apgabaltiesa atzīst par

pamatotu inspekcijas secinājumu, ka par reklāmu ir atbildīgs zāļu reģistrācijas īpašnieks – pieteicēja. Turklāt pieteicējas

saikne ar iepriekš minēto interneta vietni ir acīmredzama, jo viens no pieteicējas dalībniekiem un /amats/ /pers. A/ ir norādīts

kā konkrētās mājas lapas reģistrētājs, bet lietotājs SIA /Nosaukums D/. Tādējādi pieteicēja nevarēja nezināt, kura persona ir

reklāmas devēja konkrētajā interneta vietnē. Izsakot argumentus, ka tā nav atbildīga par reklāmu, pieteicējai būtu bijis

jānorāda, kuras personas būtu uzskatāmas par atbildīgajām, it īpaši, ka inspekcija pieteicējai jau ar 2016.gada 11.marta

lēmumu bija uzlikusi pienākumu nekavējoties izbeigt negodīgu komercpraksi.

Savukārt interneta vietnē www.cancervirotherapy.eu ir publicēts žurnāls „Cancer Virotherapy”. Ielūkojoties interneta

vietnē https://www.cancervirotherapy.eu/Cancer-Virotherapy-Volume1-int.pdf, kuras ekrānšāviņa izdruku Lēmuma

pamatojumam ir pievienojusi inspekcija, apgabaltiesa secina, ka arī šā žurnāla izdevējs ir norādīts „/Nosaukums C/”. Taču

arī šajā gadījumā nav iespējams konstatēt šo centru identificējošus datus, tātad nevar uzskatīt ka konkrētais centrs ir

reklāmas devējs. Arī šajā gadījumā SIA /Nosaukums B/ noliedz savu saistību ar minēto mājas lapu, kā arī šo mājas lapu ir

reģistrējis /pers. A/ (sk. lietas 1.sējuma 141.lapu).

Līdz ar to SIA /Nosaukums B/ un pieteicēja noliedz savu saistību ar reklāmas ievietošanu interneta vietnēs

www.virotherapy.eu un www.cancervirotherapy.eu. Tādējādi rodas situācija, ka neviena persona neuzņemas atbildību par

interneta vietnes saturu.

Pieteicējai un citām ar zāļu Rigvir izplatīšanu saistītām personām var būt savā starpā noslēgtas dažādas vienošanās,

kuru saturs publiski nav zināms. Inspekcija var nezināt nepublicētas vienošanās starp zāļu reģistrācijas īpašnieku un citām

personām par zāļu reklāmu un reklāmas izplatīšanu. Tomēr informācijas neesība vai pie atbildības saucamo personu

izvairīšanās sniegt informāciju nevar būt par pamatu tam, lai inspekcija tādējādi būtu ierobežota konstatēt reklāmas

normatīvo aktu pārkāpumus un negodīgu komercpraksi. Līdz ar to noteikumu Nr.378 30.2.apakšpunkts paredz, ka zāļu

reģistrācijas īpašnieks vai tā pilnvarotais pārstāvis, vai cita persona, kas ir reklāmas devējs vai reklāmas izplatītājs,

nodrošina, ka zāļu reklāma atbilst šiem noteikumiem un citiem reklāmu un komercpraksi regulējošiem normatīviem aktiem.

Gadījumos, ja reklāmas devējs un izplatītājs ir tieši norādīts reklāmas avotā, tad primāri pie atbildības būtu saucams

reklāmas devējs un izplatītājs, kas ir norādīts. Savukārt, ja reklāmas devējs un izplatītājs nav norādīts, tad inspekcija var

saukt pie atbildības zāļu reģistrācijas īpašnieku.

Zāļu reģistrācijas īpašnieka atbildība ir tieši noteikta tiesību normās. Konkrētajā gadījumā ir konstatēts, ka interneta

vietnes ir reģistrējis /pers. A/, kas ir viens no zāļu reģistrācijas īpašnieka, pieteicējas, dalībniekiem.

Šāds apstāklis ir pietiekams, lai konstatētu saikni starp reklāmas devēju un zāļu reģistrācijas īpašnieku, kas gūst labumu

no reklāmas. Šādā situācijā inspekcijai nav nepieciešams noskaidrot to, kādas tieši bija norunas starp zāļu reģistrācijas

īpašnieku (pieteicēju) un /pers. A/ vai SIA /Nosaukums D/. Saistība starp šīm personām pastāv, proti, /pers. A/ ir arī

pieteicējas līdzīpašnieks. Līdz ar to apgabaltiesa atzīst, ka konkrētajā situācijā tieši pieteicējas saukšana pie atbildības ir

pamatota.

[18] Pieteicējai ir piemērots sods, pamatojoties uz Negodīgas komercprakses aizlieguma likuma 15.panta astotās daļas

5.punktu un 15.2panta pirmo daļu.

Šā likuma 15.panta astotajā daļā noteikts, ka, ja uzraudzības iestāde atzīst komercpraksi par negodīgu, tā ir tiesīga

pieņemt vienu vai vairākus lēmumus, ar kuriem:

1) nosaka komercprakses īstenotājam pienākumu atbilstošā veidā sniegt papildu informāciju, kas nepieciešama, lai

nodrošinātu komercprakses atbilstību šā likuma prasībām;

2) nosaka komercprakses īstenotājam pienākumu nekavējoties izbeigt negodīgu komercpraksi;

3) aizliedz negodīgu komercpraksi, ja tā vēl nav uzsākta, bet ir paredzama;

4) nosaka komercprakses īstenotājam pienākumu publicēt attiecīgajai komercpraksei atbilstošā saziņas līdzeklī

paziņojumu, kurā norādīta labotā informācija, atsaucot negodīgo komercpraksi;

5) uzliek naudas sodu šā likuma 15.2pantā noteiktajā kārtībā;

6) nosaka par labas prakses kodeksu atbildīgajai personai pienākumu izdarīt labojumus kodeksā, lai novērstu

negodīgu komercpraksi.

Apgabaltiesa no lietas materiāliem konstatē, ka ar inspekcijas 2016.gada 11.marta lēmumu Nr.6-6/2213/00108416,

pamatojoties uz Negodīgas komercprakses aizlieguma likuma 15.panta astotās daļas 2.punktu, pieteicējai jau bija uzlikts

pienākums nekavējoties pārtraukt negodīgu komercpraksi, izplatot reklāmas ar līdzīgu saturu kā šajā lietā iepriekš šajā

spriedumā norādītajās interneta vietnēs, tostarp par reklāmu interneta vietnē www.virotherapy.eu.

Tātad pieteicējai jau iepriekš bija norādīts, ka tā prettiesiski izplata zāļu Rigvir, kas ir recepšu zāles, reklāmu

patērētājiem un pieļauj profesionālajai rūpībai neatbilstošu un maldinošu komercpraksi. No inspekcijas 2016.gada 3.augusta

vēstules pieteicējai secināms, ka vēstules sagatavošanas brīdī pieteicēja turpinājusi negodīgu komercpraksi. Savukārt

pieteicēja tikai 2016.gada 16.augusta vēstulē inspekcijai norādījusi, ka ir rīkojusies, lai ar Rigvir saistītajās interneta vietnēs

tiktu izvietots brīdinājums, ka zāļu reklāma paredzēta speciālistiem. Tātad tikai 2016.gada augusta vidū pieteicēja bija

novērsusi to, ka pirms Rigvir zāļu reklāmas izvietošanas interneta vietnēs parādās brīdinājums, ka reklāma paredzēta

speciālistiem. Tātad pieteicējas pieļautais pārkāpums ir turpinājies vismaz no brīža, kad inspekcija 2016.gada 11.martā

pieņēma pirmo lēmumu pret pieteicēju par negodīgu komercpraksi, un kā apgabaltiesa secināja, nav pierādījumu, ka pirmo

lēmumu pieteicēja būtu pārsūdzējusi. Tā kā pēc minētā inspekcijas lēmuma pieteicējas rīcība sekoja tikai pēc pieciem

mēnešiem, apgabaltiesa secina, ka inspekcija pamatoti izvēlējās pieteicēju sodīt ar naudas sodu, nevis pieņēma kādu citu

lēmumu.

[19] Negodīgas komercprakses aizlieguma likuma 15.2panta otrajā daļā noteikts, ka uzraudzības iestāde, pieņemot

lēmumu par soda naudas uzlikšanu un tās apmēru, ņem vērā šādus apstākļus, kā arī izvērtē, vai pastāv šādi nosacījumi:

1) pieļautā pārkāpuma raksturs un ilgums, pārkāpuma radītā ietekme (zaudējumi patērētājiem), pārkāpuma izdarīšanas

apstākļi, pārkāpēja loma pārkāpumā un pārkāpuma apjoms;

2) komercprakses īstenotājs līdz lēmuma pieņemšanas dienai ir atlīdzinājis vai sācis atlīdzināt patērētājiem nodarītos

zaudējumus;

3) pārkāpums pārtraukts pēc komercprakses īstenotāja iniciatīvas;

4) komercprakses īstenotājs negodīgas komercprakses aizlieguma pārkāpumu izdarījis atkārtoti pēdējo divu gadu

laikā, un tas konstatēts ar uzraudzības iestādes lēmumu vai rakstveida apņemšanos;

5) komercprakses īstenotājs nav izpildījis rakstveida apņemšanos;

6) komercprakses īstenotājs ir kavējis lietas izskatīšanu vai slēpis izdarīto pārkāpumu.

No sākotnējā lēmumā un Lēmuma secināms, ka inspekcija, nosakot soda naudu, ņēmusi vērā faktu, ka 2016.gada

11.martā pieteicējai jau bija noteikts pienākums pārtraukt negodīgu komercpraksi, ka pārkāpums interneta vietnē

www.virotherapy.eu konstatēts atkārtoti, ka reklāma jau ir izplatīta un pārkāpuma sekas ir iestājušās, ka pieteicēja neatzīst

savu vainu pārkāpumā, ka reklāmas rezultātā tika vai varēja tikt būtiski aizskartas patērētāju tiesiskās intereses.

Administratīvā apgabaltiesa atzīst, ka minētie apstākļi atbilst citētajā tiesību normā vērtējamajiem apstākļiem. Tādēļ

apgabaltiesa atzīst, ka inspekcija soda naudu noteikusi saskaņā ar citētajā tiesību normā noteiktajiem principiem. Papildus

apgabaltiesa atzīst, ka, kaut arī pieteicēja 2016.gada augusta vidū informēja inspekciju, ka ir nodrošinājusi, ka Rigvir

reklāmas ir ar brīdinājumu, ka tās ir domātas tikai speciālistiem, ir redzams, ka šāda pieteicējas rīcība ir sekojusi tikai pēc

inspekcijas atgādinājuma 2016.gada 3.augustā, tātad nebija pēc pieteicējas iniciatīvas. Tādējādi pārkāpuma novēršana pēc

inspekcijas atgādinājuma, vienlaikus neatzīstot savu vainu pārkāpumā, nav apstāklis, kas būtu par pamatu soda naudas

samazināšanai.

[20] Neskatoties uz iepriekš minēto, apgabaltiesa atzīst, ka šajā konkrētajā gadījumā pieteicējai piemērotā soda nauda

4290 euro apmērā nav samērīga ar to pieļauto pārkāpumu, ko ir konstatējusi inspekcija un par ko ir pierādījumi lietā.

Proti, sākotnējā lēmumā inspekcija norādīja, ka pieteicēja saukta pie atbildības par reklāmas izvietošanu žurnālā „Ievas

Veselība” 2016.gada 21.jūlija izdevumā Nr.15, kā arī interneta vietnēs www.virotherapy.eu, www.cancervirotherapy.eu un

www.facebook.com/ oncolyticvirotherapy. Tomēr ar Lēmumu inspekcija sodu ir piemērojusi tikai par zāļu Rigvir reklāmas

ievietošanu interneta vietnēs www.virotherapy.eu, www.cancerviroterapy.eu, facebook.com/oncolyticvirotherapy, atceļot

sākotnējā lēmumā izdarītos secinājumus par reklāmas izplatīšanu žurnālā „Ievas Veselība” un samazinot ar sākotnējo

lēmumu piemēroto soda naudu no 5640 euro līdz 4290 euro, tas ir, gandrīz par vienu ceturto daļu no sākotnēji noteiktās

soda naudas. No minētā izriet, ka inspekcija kā būtisku apstākli ir uzskatījusi arī to, cik vietās (interneta vietnēs, žurnālos,

sociālajos tīklos) reklāma ir publicēta. Tas apgabaltiesas ieskatā arī ir pamatoti, proti, jo vairākās vietās reklāma ir izplatīta,

jo plašāku sabiedrības loku tā sasniedz, tātad pārkāpuma radītā ietekme ir lielāka.

Pirmās instances tiesa pamatoti ir konstatējusi, ka lietā nav pierādījumu par to, kāda tieši informācija bija ievietota

interneta vietnē facebook.com/oncolyticvirotherapy. Lietā nav ne inspekcijas sastādīta kontroles akta, kā tas ir par citiem

gadījumiem, ne arī citu pierādījumu par to. Inspekcija nav sniegusi arī papildus paskaidrojumus apgabaltiesai. Tā kā

pieteicējas piemērotā soda nauda ir uzskatāma par sodoša rakstura sankciju, apgabaltiesa atzīst, ka tieši inspekcija, kura

veic reklāmas uzraudzības, pārkāpuma izmeklēšanas un sodīšanas funkciju zāļu reklāmas jomā, ir tā, kurai šādi pierādījumi

bija jāiegūst. Tā kā šādu pierādījumu nav, apgabaltiesa atzīst, ka pieteicējai nevar piemērot soda naudu par interneta vietnē

facebook.com/oncolyticvirotherapy ievietoto reklāmu.

Savukārt, tā kā vietņu daudzumam, kurās ir bijusi ievietota reklāma, ir nozīme, apsverot jautājumu par piemērojamā

soda apmēru, Administratīvā apgabaltiesa atzīst, ka piemērotā soda nauda 4290 euro apmērā nav atbilstoša šajā lietā

konstatētajam pieteicējas pieļautajam pārkāpumam.

[21] Administratīvā procesa likuma 253.panta sestajā daļā noteikts, ja nepieciešams, tiesa uzdod iestādei atceltā vai par

spēkā neesošu atzītā administratīvā akta vietā izdot jaunu administratīvo aktu. Lemjot par jauna administratīvā akta

izdošanu, iestāde ņem vērā tiesas nolēmumā konstatētos faktus un juridiskos apsvērumus.

Administratīvā apgabaltiesa iepriekš atzina, ka kopumā inspekcija ir pamatoti secinājusi, ka atbilstošākais ietekmēšanas

līdzeklis šajā konkrētajā gadījumā ir soda nauda par pieļauto pārkāpumu. Tomēr, tā kā soda nauda piemērota arī par tādu

pārkāpumu, par kuru nav pierādījumu, apgabaltiesa atzina, ka soda naudas apmērs nav samērīgs. Tā kā apgabaltiesai pašai

nav tiesību grozīt inspekcijas piemērotās soda naudas apmēru, Administratīvā apgabaltiesai ir jāatceļ pieteicējai piemērotā

soda nauda kopumā un jāuzliek par pienākumu inspekcijai izdot jaunu administratīvo aktu, kurā būtu noteikts atbilstošs

soda naudas apmērs.

[22] Tā kā pieteicēja ir sodīta saskaņā ar Negodīgas komercprakses aizlieguma likumu par negodīgas komercprakses

īstenošanu pret patērētājiem, Administratīvā apgabaltiesa šajā lietā nevērtē to, vai pieteicējai bija tiesības reklāmās, kas pēc

pieteicējas norādītā ir domātas tikai speciālistiem, informēt arī par off-label praksi. Attiecīgi apgabaltiesai nav pamata

apsvērt jautājumu par vēršanos Eiropas Savienības Tiesā ar prejudiciālu jautājumu.

[23] Administratīvā apgabaltiesa atzīst, ka pirmās instances tiesas sprieduma motivācija nav pareiza, jo tiesa

nepamatoti vērtēja strīdus reklāmas kā speciālistiem paredzētās reklāmas, bet nevērtēja inspekcijas pamatojumu, kas sniegts

par patērētājiem domāto zāļu reklāmu pārkāpumiem.

[24] Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 126.panta pirmo daļu, ja pieteikums pilnībā vai daļā apmierināts

(tostarp šā likuma 191.pantā paredzētajā kārtībā) vai tiesvedība lietā izbeigta, pamatojoties uz šā likuma 282. 7.punktu, tiesa

(tiesnesis) piespriež no atbildētāja (iespējamā atbildētāja) par labu pieteicējam viņa samaksāto valsts nodevu.

Tā kā pieteicējas pieteikums daļēji ir apmierināms un tā kā pieteicēja ir samaksājusi valsts nodevu 28,46 euro par

pieteikumu un 60 euro par apelācijas sūdzību, atbildētājai ir pienākums atlīdzināt pieteicējai tās samaksāto valsts nodevu

88,46 euro.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 126.panta pirmo daļu, 253.panta sesto daļu, 307. un 309.pantu,

un 329.panta pirmo daļu, Administratīvā apgabaltiesa

nosprieda

daļēji apmierināt SIA /Nosaukums A/ pieteikumu.

Atcelt Veselības inspekcijas vadītāja 2016.gada 1.decembra lēmumu Nr.1.3-2/29602/105 daļā par SIA

/Nosaukums A/ noteikto soda naudu 4290 euro apmērā.

Uzlikt pienākumu Veselības inspekcijai viena mēneša laikā no šā sprieduma spēkā stāšanās brīža izdot jaunu

administratīvo aktu, ar kuru tiktu noteikta soda nauda par SIA /Nosaukums A/ pieļauto negodīgo komercpraksi, ņemot vērā

šajā spriedumā konstatētos faktus un juridiskos apsvērumus.

Pārējā daļā SIA /Nosaukums A/ pieteikumu noraidīt.

Uzlikt pienākumu atbildētājai Latvijas Republikai atlīdzināt pieteicējai tās samaksāto valsts nodevu 88,46 euro

(astoņdesmit astoņi euro, 46 centi).

Spriedumu var pārsūdzēt Senāta Administratīvo lietu departamentā viena mēneša laikā no sprieduma sastādīšanas

dienas, iesniedzot kasācijas sūdzību Administratīvajā apgabaltiesā.

Tiesnese referente I.Meldere

Tiesneses I.Juhņeviča-Knoka

S.Kanenberga