Court dismisses VAT appeal for lack of specific grounds, rejecting general procedural complaints.

ECLI:LV:AT:2025:0203.A420242220.18.L

Lieta Nr. A420242220, SKA-437/2025

Administratīvo lietu departaments

Latvijas Republikas Senāts

RĪCĪBAS SĒDES LĒMUMS

Rīgā 2025.gada 3.februārī

[1] Senātā saņemta pieteicējas SIA „Pro Technologies” kasācijas sūdzība par Administratīvās apgabaltiesas 2024.gada 3.decembra spriedumu, ar

kuru noraidīts pieteicējas pieteikums par Valsts ieņēmumu dienesta 2020.gada 12.augusta lēmuma Nr. 30.2-22.8/3561 atcelšanu. Ar minēto lēmumu

pieteicējai papildu samaksai budžetā aprēķināts pievienotās vērtības nodoklis, ar to saistītā soda nauda un nokavējuma nauda, kā arī samazināts no

budžeta atmaksājamais pievienotās vērtības nodoklis.

Apgabaltiesa spriedumā atzinusi, ka pieteicējas deklarētie darījumi ar SIA „Advantage IT” un ārvalsts uzņēmuma WorldEurope Latvijas filiāli par

preču un pakalpojumu iegādi ir bijuši fiktīvi, kā arī pieteicēja nav veikusi preču piegādi Lielbritānijas uzņēmumam Elnour Company Ltd. Tādējādi tiesa

secinājusi, ka dienests pamatoti pieteicējai aprēķinājis papildu maksājumus valsts budžetā un samazinājis no budžeta atmaksājamo pievienotās vērtības

nodokli.

[2] Kasācijas sūdzībā pieteicēja norāda, ka no sprieduma neesot saprotams, kāpēc pieteicējai liegtas priekšnodokļa atskaitīšanas tiesības situācijā,

kad lietā esot pierādījumi, kas pierādot pieteicējas tiesības uz priekšnodokļa atskaitīšanu (gan pieteicēja, gan tās darījumu partneri ir pievienotās vērtības

nodokļa maksātāji, pieteicēja veic saimniecisko darbību, ir iesniegti darījumu attaisnojuma dokumenti u.c.). Neesot saprotams, kā izpaudusies pieteicējas

ļaunprātība katrā no strīdus darījumiem un kā strīdus darījumu rezultātā radies valsts budžeta aizskārums. Pieteicējai tiekot pārmests tikai tas, ka

pieteicējas darījumu partneri un to tālākie piegādātāji ir negodprātīgi izmantojuši pievienotās vērtības nodokļa sistēmu, lietā neesot pierādījumu tam, ka

pieteicēja zināja vai tai vajadzēja zināt par šādiem pārkāpumiem citu nodokļu maksātāju rīcībā.

Senatoru kolēģija minētajam nepiekrīt. Spriedumā ir izsmeļoši pamatots, kāpēc pieteicējai ir liegtas priekšnodokļa atskaitīšanas tiesības. Tiesa ir

vērtējusi pieteicējas darījumu partneru negodprātīgo rīcību tikai, lai novērtētu strīdus darījumus kopumā. Spriedumā ir norādīti apstākļi, kas liecina par

pašas pieteicējas apzinātu negodprātīgu rīcību ar mērķi gūt nepamatotas fiskālas priekšrocības. Arī kasācijas sūdzībā norādītās tiesību normas par

tiesībām atskaitīt priekšnodokli nenorāda uz kļūdām tiesas spriedumā, jo tiesa ir pamatojusi, kāpēc konkrētajā gadījumā pieteicējai šīs tiesības ir

liedzamas.

Kopumā kasācijas sūdzībā pieteicēja tikai izsaka vispārīgus iebildumus par pierādījumu novērtējumu, bet konkrēti neatspēko tiesas secinājumus,

kas izdarīti, rūpīgi izvērtējot visus pierādījumus kopsakarā. Tas vien, ka pieteicēja nepiekrīt tiesas pierādījumu novērtējumam, nenozīmē, ka tiesa

pierādījumus būtu novērtējusi nepareizi vai ka konkrētus pierādījumus vai apstākļus tiesa vispār nebūtu vērtējusi. Vispārīgi iebildumi un nepiekrišana

tiesas secinājumiem bez konkrēta pamatojuma un pretargumentiem nevar būt pamats kasācijas tiesvedības ierosināšanai.

[3] Pieteicēja iebilst, ka tiesa neesot norādījusi, kuras tieši no likumā paredzētajām prasībām attiecībā uz rēķiniem pieteicēja neesot izpildījusi, lai

varētu atzīt, ka trūkumi rēķinos var kalpot par atsevišķu priekšnodokļa atskaitīšanas lieguma pamatu. Tomēr senatoru kolēģija nekonstatē, ka tiesa

trūkumus rēķinos būtu atzinusi par atsevišķu pamatu priekšnodokļa atskaitīšanas liegšanai. Tiesa rēķinus ir vērtējusi kopsakarā ar citiem pierādījumiem,

nonākot pie secinājuma, ka darījumi ir fiktīvi.

Pieteicēja arī norāda, ka tiesa, vērtējot informāciju par strīdus piegādātāju rīcību un materiāli tehniskā un darbaspēka raksturojumu, neesot ņēmusi

vērā judikatūru, kurā atzīts, ka darījuma partnera fiktīvais raksturs vai tā resursu trūkums vien nevar būt par pamatu secinājumam, kas novestu pie

priekšnodokļa atskaitīšanas tiesību ierobežošanas. Taču no sprieduma ir skaidrs, ka šis ir tikai viens no vairākiem apstākļiem, kuru tiesa ir novērtējusi,

atzīstot, ka darījumi nav faktiski notikuši.

[4] Šaubas par sprieduma tiesiskumu nerada arī pieteicējas pārmetumi, ka tiesa neesot norādījusi normas, kuras aizliegtu pieteicējai brīvi izvēlēties

piegādātājus, un ka neviena tiesību norma neuzliekot pieteicējai pienākumu iegūt datus par iespējamiem pārkāpumiem tās darījumu partneru

saimnieciskajā darbībā. Pieteicējas rīcība, izvēloties darījumu partneri, var būt viens no apsvērumiem, kuru tiesa vērtē, lai noskaidrotu, vai darījumi ir

notikuši tā, kā tie atspoguļoti dokumentos. Lai arī pieteicēja uzstāj, ka tā ir rīkojusies ar pienācīgu rūpību, pieteicēja ar pamatotiem argumentiem

neatspēko tiesas secinājumus, kas norāda uz pieteicējas ekonomiski nepamatotu un neloģisku rīcību. Arī pieteicējas iebildumam, ka citos gadījumos

dienests neesot uzlicis pienākumu pieteicējai pārbaudīt savus darījumu partnerus, nav izšķirošas nozīmes. Lietā tiek pārbaudīti tikai konkrētie strīdus

darījumi.

Nav nozīmes arī pieteicējas norādei, ka dienests savu pārbaužu rezultātā neesot konstatējis pamatu apturēt strīdus piegādātāju saimniecisko

darbību, tādējādi neesot saprotams, kā pieteicēja būtu varējusi konstatēt pārkāpumus darījumu partneru rīcībā. Tiesa spriedumā nav atzinusi, ka

pieteicējai darījumu partneru rīcībā bija jākonstatē kādi konkrēti pārkāpumi, bet ir norādījusi uz saimnieciskajai darbībai netipisku rīcību.

[5] Pieteicēja kasācijas sūdzībā izsaka iebildumus par to, kā tiesa ir izvērtējusi pieteicējas argumentus par laikaposmu neieskaitīšanu audita termiņā.

Proti, tiesa esot pārnesusi pierādīšanas pienākumu uz pieteicēju, atzīstot, ka pieteicēja nav izteikusi konkrētus iebildumus par dienesta pārkāpumiem, bet

tā vietā tiesai vajadzējis uzlikt pienākumu dienestam pierādīt, ka tas ir ievērojis audita procesuālo kārtību. Pieteicēja arī esot lūgusi iegūt pierādījumus un

noskaidrot, kad tieši veikts nodokļu audits un kādas darbības veiktas procesa ietvaros, bet tiesa to neesot darījusi. Pieteicēja uzskata, ka pieteikums šajā

daļā pēc būtības nav izskatīts.

Senatoru kolēģija atzīst, ka, lai tiesa varētu pārbaudīt pieteicējas argumentus, tiem jābūt pietiekami konkrētiem. Tiesa spriedumā ir norādījusi, ka

pieteicējai bija iespējams iepazīties ar lietas materiāliem, no kuriem ir iespējams secināt, kad nosūtīti lūgumi ārvalstu nodokļu administrācijām un kad

saņemtas atbildes. Tiesa norādījusi, ka pieteicēja nav izteikusi konkrētus iebildumus, kas pamatotu dienesta rīcības prettiesiskumu. Tādējādi nav skaidrs,

ko pieteicējas ieskatā tiesai būtu vajadzējis uzlikt par pienākumu dienestam pierādīt, ja konkrēti iebildumi nav izvirzīti. Senatoru kolēģija secina, ka arī

kasācijas sūdzībā nav norādīts, kādu informāciju pieteicēja nevarēja iegūt no lietas materiāliem, kāpēc tā būtu nozīmīga lietas izskatīšanā un kas ir radījis

pieteicējai šaubas par dienesta rīcības tiesiskumu. Tādējādi pieteicējas iebildumi ir pārāk vispārīgi, lai tos varētu pārbaudīt.

[6] Ievērojot minēto, senatoru kolēģija atzīst, ka kasācijas sūdzībā norādītie apsvērumi nerada šaubas par pārsūdzētā sprieduma tiesiskumu, kā arī

nevar radīt pamatu lietas ierosināšanai judikatūras veidošanas vajadzībām. Tas ir pamats atteikt ierosināt kasācijas tiesvedību.

Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 338.panta otro daļu un 338.1panta otrās daļas 2.punktu, senatoru kolēģija

nolēma

atteikt ierosināt kasācijas tiesvedību sakarā ar SIA „Pro Technologies” kasācijas sūdzību par Administratīvās apgabaltiesas 2024.gada 3.decembra

spriedumu.

Lēmums nav pārsūdzams.

Senatore Dz. Amerika Senatore L. Konošonoka Senatore A. Kovaļevska