Supreme Court querts lower court verdict for inconsistent charge qualification and procedural violations under Criminal Procedure Law.

ECLI:LV:AT:2020:1001.11092019520.4.L

Lieta Nr. 11092019520, SKK-581/2020

Krimināllietu departaments

Latvijas Republikas Senāts

LĒMUMS

Rīgā 2020.gada 1.oktobrī

Tiesa šādā sastāvā: senatori Aivars Uminskis, Ivars Bičkovičs, Aija Branta

izskatīja rakstveida procesā krimināllietu sakarā ar Rīgas pilsētas Ziemeļu rajona prokuratūras virsprokurora p.i. Toma Kalniņa kasācijas protestu

par Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas 2020.gada 15.jūlija spriedumu.

Aprakstošā daļa

[1] Ar Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas 2020.gada 15.jūlija spriedumu apstiprināta starp Rīgas pilsētas Ziemeļu rajona prokuratūras

prokuroru Andri Litenboku un apsūdzēto /pers. A/ noslēgtā vienošanās par vainas atzīšanu un sodu, un

/pers. A/, personas kods /personas kods/, atzīts par vainīgu Krimināllikuma 193.panta otrajā daļā paredzētajā noziedzīgajā nodarījumā un sodīts ar

piespiedu darbu uz 180 stundām.

[2] Ar Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas 2020.gada 15.jūlija spriedumu /pers. A/ atzīts par vainīgu un sodīts pēc Krimināllikuma

193.panta otrās daļas par sveša maksāšanas līdzekļa nelikumīgu izmantošanu.

[3] Ar Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas 2020.gada 17.jūlija lēmumu izlabota norāde Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas

2020.gada 15.jūlija sprieduma aprakstošajā daļā, ka ar savām darbībām /pers. A/ izdarīja noziedzīgu nodarījumu, kas paredzēts Krimināllikuma

180.panta otrajā daļā, aizstājot to ar norādi, ka ar savām darbībām /pers. A/ izdarīja noziedzīgu nodarījumu, kas paredzēts Krimināllikuma 193.panta

otrajā daļā.

[4] Par pirmās instances tiesas spriedumu Rīgas pilsētas Ziemeļu rajona prokuratūras virsprokurora p.i. T. Kalniņš iesniedzis kasācijas protestu,

kurā lūdz Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas 2020.gada 15.jūlija spriedumu un 2020.gada 17.jūlija lēmumu atcelt un nosūtīt lietu jaunai

izskatīšanai pirmās instances tiesā.

Pirmās instances tiesa nav ievērojusi Kriminālprocesa likuma 527.panta, 542., 511. un 512.panta prasības, pieļaujot Kriminālprocesa likuma

575.panta trešajā daļā paredzētu Kriminālprocesa likuma būtisku pārkāpumu, kā arī pieļāvusi Kriminālprocesa likuma 574.panta 2.punktā paredzētu

Krimināllikuma pārkāpumu.

Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesa sprieduma aprakstošajā daļā norādījusi, ka ar savām darbībām /pers. A/ izdarīja noziedzīgu

nodarījumu, kas paredzēts Krimināllikuma 180.panta otrajā daļā. Savukārt apsūdzība /pers. A/ celta pēc Krimināllikuma 193.panta otrās daļas, par ko

arī panākta vienošanās par vainas atzīšanu un sodu. /pers. A/ nav tikusi izsniegta un tiesā uzturēta apsūdzība pēc Krimināllikuma 180.panta otrās daļas.

Tiesas norādītā /pers. A/ darbību juridiskā kvalifikācija pēc Krimināllikuma 180.panta otrās daļas neatbilst sniegtajam noziedzīgā nodarījuma faktisko

apstākļu izklāstam, tādējādi tiesas spriedums ir pretrunīgs.

Pirmās instances tiesa, pieņemot lēmumu par pārrakstīšanās kļūdas labošanu, nepareizi interpretējusi Kriminālprocesa likuma 474.pantu, jo

minētajā normā norādītā matemātiskā aprēķina vai pārrakstīšanās kļūdas labošana nav attiecināma uz tiesas nolēmuma aprakstošajā daļā konstatētās

juridiskās kvalifikācijas labošanu.

Motīvu daļa

[5] Senāts atzīst, ka Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas 2020.gada 15.jūlija spriedums atceļams pilnībā un lieta nosūtāma jaunai

izskatīšanai Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesā. Vienlaikus atceļams arī Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas 2020.gada 17.jūlija lēmums

par pārrakstīšanās kļūdas labošanu.

Kriminālprocesa likuma 511.panta otrā daļa noteic, ka spriedumam jābūt tiesiskam un pamatotam.

Kriminālprocesa likuma 474.panta pirmajā daļā noteikts, ka tiesa pēc savas iniciatīvas vai pēc procesā iesaistītās personas pieteikuma var

izlabot nolēmumā pārrakstīšanās vai matemātiskā aprēķina kļūdas.

Pirmās instances tiesa minēto tiesību normu prasības nav ievērojusi.

Tiesas sprieduma taisīšanas pamatu un saturu vienošanās procesā reglamentē Kriminālprocesa likuma 543.pants. Šajā pantā norādītas

prasības sprieduma motīvu un rezolutīvajai daļai, taču sprieduma aprakstošās daļas saturs nav reglamentēts, līdz ar to uz tiesas spriedumu vienošanās

procesā šajā daļā attiecināmas Kriminālprocesa likuma 527.panta pirmajā daļā norādītās vispārīgās prasības notiesājoša sprieduma aprakstošās daļas

saturam, tostarp prasība sniegt pierādītā noziedzīgā nodarījuma aprakstu un juridisko kvalifikāciju.

Kriminālprocesa likuma 543.panta trešās daļas 1.punktā noteikta prasība sprieduma rezolutīvajā daļā norādīt Krimināllikuma normu, pēc

kuras apsūdzētais atzīts par vainīgu.

Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesa 2020.gada 15.jūlija sprieduma aprakstošajā daļā sniegusi par pierādītu atzītā noziedzīgā

nodarījuma aprakstu, konstatējot, ka /pers. A/ izdarījis sveša maksāšanas līdzekļa nelikumīgu izmantošanu, un norādījusi, ka ar savām darbībām viņš

izdarījis noziedzīgu nodarījumu, kas paredzēts Krimināllikuma 180.panta otrajā daļā. Savukārt no Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas

2020.gada 15.jūlija sprieduma rezolutīvās daļas redzams, ka /pers. A/ atzīts par vainīgu un sodīts pēc Krimināllikuma 193.panta otrās daļas.

Ar Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas 2020.gada 17.jūlija lēmumu tiesa izlabojusi Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas

2020.gada 15.jūlija sprieduma aprakstošajā daļā norādi, ka ar savām darbībām /pers. A/ izdarīja noziedzīgu nodarījumu, kas paredzēts Krimināllikuma

180.panta otrajā daļā, aizstājot to ar norādi, ka ar savām darbībām /pers. A/ izdarīja noziedzīgu nodarījumu, kas paredzēts Krimināllikuma 193.panta

otrajā daļā.

Tiesa lēmumā atzinusi, ka no lietas materiāliem, sprieduma ievaddaļas, motīvu un rezolutīvās daļas izriet, ka /pers. A/ apsūdzēts un atzīts par

vainīgu noziedzīga nodarījuma izdarīšanā, kas paredzēts Krimināllikuma 193.panta otrajā daļā, nevis Krimināllikuma 180.panta otrajā daļā paredzētā

noziedzīgā nodarījumā, kā tika norādīts sprieduma aprakstošajā daļā.

Senāts jau iepriekš ir atzinis, ka par pierādītu atzītā noziedzīgā nodarījuma juridiskā kvalifikācija ir juridiski nozīmīgs fakts (Augstākās tiesas

2019.gada 9.decembra lēmums lietā Nr. SKK-810/2019 (ECLI:LV:AT:2019:1209.11181072318.11.L)).

Precīzas par pierādītu atzītā noziedzīgā nodarījuma juridiskās kvalifikācijas norādīšana notiesājošā spriedumā ir saistīta ar apsūdzētā tiesībām uz

taisnīgu tiesu un tiesībām uz aizstāvību, no kurām izriet apsūdzētā tiesības zināt, kāda nodarījuma izdarīšanā to apsūdz, un izvēlēties savu aizstāvības

pozīciju.

No Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk – Konvencija) 6.panta 3.punkta a) apakšpunkta) izriet, ka

ikvienam, kas tiek apsūdzēts kriminālnoziegumā, ir tiesības tikt informētam ne vien par apsūdzības iemeslu, tas ir, par noziedzīgajām darbībām, kas tiek

attiecinātas uz apsūdzēto un uz kurām tiek pamatota apsūdzība, bet arī šo darbību juridisko novērtējumu. Krimināllietās prasība nodrošināt pilnīgu,

detalizētu informāciju attiecībā uz apsūdzību un secīgi arī apsūdzētā darbību juridisko novērtējumu ir neatņemams priekšnosacījums tam, lai tiesvedību

varētu uzskatīt par kopumā taisnīgu Konvencijas 6.panta izpratnē (Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2011.gada 25.janvāra sprieduma lietā „Block v.

Hungary”, iesnieguma Nr. 56282/09, 20.punkts, Eiropas Cilvēktiesību tiesas (Lielā palāta) 1999.gada 25.marta sprieduma lietā „Pélissier and

Sassi v. France”, iesnieguma Nr. 25444/94, 51.punkts).

Senāts atzīst, ka par pierādītu atzītā noziedzīgā nodarījuma juridiskā kvalifikācija kā juridiski nozīmīgs fakts, kas ir saistīts ar apsūdzētā

pamattiesībām, nevar tikt atzīts par pārrakstīšanās kļūdu Kriminālprocesa likuma 474.panta izpratnē.

Ar pārrakstīšanās kļūdām Kriminālprocesa likuma 474.pantā saprotamas pareizrakstības, gramatikas kļūdas, kļūdas, kas nav saistītas ar juridiski

nozīmīgiem faktiem, kļūdas, kas ir acīmredzamas un kuru izlabošana nevar izraisīt šaubas (Augstākās tiesas 2014.gada 27.novembra lēmums lietā

Nr. SKK-566/2014 (11360045509)).

Pirmās instances tiesa, pieņemot lēmumu par pārrakstīšanās kļūdas labošanu, izlabojot notiesājoš ā spriedumā par pierādītu atzītā noziedzīgā

nodarījuma juridisko kvalifikāciju, ir pieļāvusi Kriminālprocesa likuma 474.panta pirmās daļas pārkāpumu, līdz ar to minētais lēmums ir atceļams.

Atbilstoši Kriminālprocesa likuma 511.panta otrajai daļai prasība, ka tiesas spriedumam jābūt tiesiskam nozīmē arī to, ka tiesas spriedums nevar

būt pretrunīgs.

Pirmās instances tiesas spriedums, kura aprakstošajā daļā tiesa atzinusi, ka pierādītais noziedzīgais nodarījums atbilst juridiskajai kvalifikācijai pēc

Krimināllikuma 180.panta otrās daļas, vienlaikus sprieduma rezolutīvajā daļā /pers. A/ atzīstot par vainīgu un sodot pēc Krimināllikuma 193.panta otrās

daļas, ir pretrunīgs un nevar tikt atzīts par tiesisku.

Tādējādi Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesa spriedumā pieļāvusi Kriminālprocesa likuma 511.panta otrās daļas pārkāpumu, kas atzīstams

par Kriminālprocesa likuma būtisku pārkāpumu šā likuma 575.panta trešās daļas izpratnē un novedis pie nelikumīga nolēmuma.

[6] Pirmās instances tiesa /pers. A/ nav piemērojusi drošības līdzekli. Senāts atzīst, ka drošības līdzekļa piemērošanai apsūdzētajam /pers. A/ šajā

kriminālprocesa stadijā nav tiesiska pamata.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Kriminālprocesa likuma 585.pantu un 587.panta pirmās daļas 2.punktu, tiesa

nolēma:

atcelt pilnībā Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas 2020.gada 15.jūlija spriedumu un Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas

2020.gada 17.jūlija lēmumu, un lietu nosūtīt jaunai izskatīšanai Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesā.

Lēmums nav pārsūdzams.

A. Uminskis I. Bičkovičs A. Branta