Court dismissed appeal against residence permit revocation due to lack of proof for actual marital cohabitation.

NORAKSTS Lieta Nr.A420339512 (A-00829-13/18)

ADMINISTRATĪVĀ RAJONA TIESA RĪGAS TIESU NAMS

SPRIEDUMS LATVIJAS TAUTAS VĀRDĀ

Rīgā 2013.gada 31.maijā

Administratīvā rajona tiesa šādā sastāvā: tiesnese A.Zariņa,

piedaloties atbildētājas Latvijas Republikas pusē pieaicinātās iestādes Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes pārstāvei A.V., atklātā tiesas sēdē izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta, pamatojoties uz A.K. un I.Č. pieteikumu par Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes priekšnieka 2011.gada 15.novembra lēmuma Nr.687 atcelšanu, ar kuru pieteicējai anulēta termiņuzturēšanās atļauja.

Aprakstošā daļa

[1] 2007.gada 5.februārī I.Č. (turpmāk – pieteicēja) Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldē iesniedza iesniegumu par uzturēšanās atļaujas izsniegšanu saistībā ar pieteicējas laulībām ar A.K. (turpmāk – pieteicējs). 2007.gada 6.martā Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde pieteicējai izsniedza termiņuzturēšanās atļauju uz vienu gadu, proti, līdz 2008.gada 5.martam. Pamatojoties uz pieteicējas iesniegumu, 2008.gada 29.februārī pieteicējai tika nolemts izsniegt nākamo termiņuzturēšanās atļauju uz četriem gadiem, proti, līdz 2012.gada 5.martam.

1.lappuse no 6 2011.gada 20.jūnijā Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes Uzturēšanās atļauju nodaļas vadītāja pieņēma lēmumu Nr.5879 „Par uzturēšanās atļaujas anulēšanu I.Č.” (turpmāk

– sākotnējais lēmums). Sākotnējais lēmums pamatots ar Imigrācijas likuma 35.panta pirmās daļas 20.punktu, proti, ar to, ka pieteicēji neievēro Imigrācijas likuma 26.panta trešās daļas nosacījumus (nedzīvo kopā un viņiem nav kopīgas saimniecības) un ir pamats uzskatīt, ka viņu laulība faktiski nepastāv. Pieteicēja sākotnējo lēmumu apstrīdēja.

[2] Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes priekšnieks 2011.gada 15.novembrī pieņēma lēmumu Nr.687 (turpmāk – pārsūdzētais lēmums), ar kuru atstāja negrozītu sākotnējo lēmumu. Pārsūdzētajā lēmumā norādīts, ka amatpersonu veiktajās pārbaudēs pieteicēju dzīvesvietās konstatētais, pieteicēju, kaimiņu, dzīvokļu īpašnieku, namu pārvaldnieces un pieteicēja bijušās sievas paskaidrojumi liecina, ka pieteicējiem kopdzīve un kopīga mājsaimniecība nepastāv.

[3] 2011.gada 16.decembrī Administratīvajā rajona tiesā saņemts pieteicēju pieteikums. 2012.gada 13.janvārī tiesā saņemts arī pieteikuma papildinājums. Pieteikums pamatots ar turpmāk minētajiem argumentiem. [3.1] Pieteicējus Jūrmalas sanatorijā „/Nosaukums/” iepazīstināja Z.B., kas var arī sniegt liecību par toreizējām un pašreizējām pieteicēju kā laulāto attiecībām. [3.2] Pirms laulībām pieteicējs vismaz 2 vai 3 reizes gadā iesniedza uzaicinājumu pieteicējai apmeklēt Latviju. [3.3] Pieteicējiem ir ģimenes svētku videoieraksti, tajā skaitā arī kāzu videoieraksts. [3.4] Lai varētu veidot kopīgu mājsaimniecību, tika iegādāts dzīvoklis /adrese/. 2010.gada 6.septembrī dzīvoklis tika pārdots, jo tas bija par mazu. Visi naudas līdzekļi tika ieskaitīti pieteicējas norēķinu kontā. Kamēr tika meklēta pastāvīga dzīvesvieta, pieteicēji pagaidu dzīvesvietu deklarēja /adrese 2/. Faktiska dzīvošana šeit nebija iespējama, jo vienā istabā bija izveidots pieteicēja darba kabinets. Dzīvoklī patstāvīgi dzīvo pieteicēja meita, dēls, znots un mazdēls. [3.5] Valsts robežsardzes pārbaudes laikā /adrese 2/, atradās pieteicēja bijusi sieva, kura bija ieradusies pieskatīt mazdēlu. Pieteicēja bijusī sieva meloja, ka viņa dzīvo ar pieteicēju kopā un nezina, ka pieteicējs ir otrreiz precējies. [3.6] Pieteicēji nelielu laiku īrēja dzīvokli arī no paziņas L.P. /adrese 3/. Maz ticams, ka minētā dzīvokļa kaimiņi pāris mēnešu laikā var zināt kas un kur dzīvo. [3.7] Pieteicēji iestādes darbiniekiem uz visiem jautājumiem atbildēja vienādi. Tas, ka pieteicējs precīzi neatcerējās pieteicējas adresi, nenozīmē, ka pieteicējs nezina, kur pieteicēja dzīvo. Pieteicējs varēja norādīt, kur atrodas māja, kā iebraukt pagalmā, kur atrodas dzīvoklis un kāds ir durvju kods. [3.8] 2011.gada 31.maijā pieteicējs atteicās sniegt iestādei interviju gan tāpēc, ka uz jautājumiem jau iepriekš tika atbildēts, gan tāpēc, ka pieteicējs pēc slimības nejutās labi un pieteicēju aizskāra Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes darbinieku nievājošā attieksme pret pieteicēju un viņa sievu.

2.lappuse no 6 [3.9] Pieteicējiem ir kopēja saimniecība, kas atrodas /adrese/, kā arī pieteicēji kopīgi izmanto automašīnu „KIA SORENTO” (valsts reģistrācijas numurs /reģistrācijas numurs/). [3.10] Ja pieteicējiem būtu fiktīva laulība, tad pieteicējas vecāki nebūtu braukuši pie pieteicējiem uz Latviju un kopā nebūtu pavadījuši laiku. [3.11] Pārsūdzētais lēmums nevar būt pamatots ar anonīmu kaimiņu liecībām. [3.12] Atbildētāja nav ņēmusi vērā, ka tikai Civillikuma 60.-67.pantā paredzētajos gadījumos laulību var atzīt par spēkā neesošu.

[4] 2012.gada 30.janvārī tiesā saņemts iestādes rakstveida paskaidrojums, kurā Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde norādījusi, ka pieteikumu neatzīst un lūdz tiesu to noraidīt, pamatojoties uz pārsūdzētajā lēmumā norādītajiem argumentiem, kas atspoguļoti šā sprieduma 2.punktā. Papildus Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde norādījusi, ka lietās, kas saistītas ar imigrāciju, faktiskas laulāto kopdzīves neesamības konstatēšanai nav nepieciešams atzīt laulību par neesošu civilprocesuālā kārtībā.

[5] A.K. un I.Č. uz tiesas sēdi nebija ieradušies. Pieteicējiem par tiesas sēdes vietu un laiku savlaicīgi tika paziņots ar pavēstēm, kas nosūtītas uz pieteicēju deklarētajām dzīvesvietas adresēm. I.Č. neinformēja tiesu par neierašanās iemeslu. A.K. tiesā iesniedza lūgumu atlikt lietas izskatīšanu, jo viņam radušās veselības problēmas, no lūgumam pievienotās darbnespējas lapas nebija iespējams secināt, ka pieteicēja veselības stāvoklis liedz viņam ierasties uz tiesas sēdi. Tiesa, pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 214.panta pirmo daļu, atzina, ka lietu ir iespējams izskatīt bez pieteicēju piedalīšanās.

[6] Tiesas sēdē atbildētājas pārstāve pieteikumu neatzina uz pārsūdzētajā lēmumā un paskaidrojumos tiesai norādīto argumentu pamata.

Motīvu daļa

[7] Tiesa, noklausoties atbildētājas pārstāves paskaidrojumus, izvērtējusi lietas apstākļus un lietā esošos pierādījumus, secina, ka pieteikums ir noraidāms.

[8] Tiesa konstatē, ka pieteicēja I.Č. termiņuzturēšanās atļauju bija saņēmusi saskaņā ar Imigrācijas likuma 25.panta pirmās daļas 2.punktu kā Latvijas Republikas pilsoņa laulātā. Lēmums par termiņuzturēšanās atļaujas anulēšanu pamatots ar Imigrācijas likuma 35.panta pirmās daļas 20.punktu. Imigrācijas likuma 35.panta pirmās daļas 20.punkts noteic, ka termiņuzturēšanās atļauju anulē, ja laulātie neievēro šā likuma 26.panta trešās daļas nosacījumus vai ir pamats uzskatīt, ka laulība faktiski nepastāv. Savukārt Imigrācijas likuma 26.panta trešā daļa paredz, ka uzturēšanās atļauju laulību dēļ izsniedz ar nosacījumu, ka laulība ir monogāma, laulātie dzīvos kopā un viņiem ir kopīga mājsaimniecība.

3.lappuse no 6 No pārsūdzētā lēmuma izriet, ka iestāde uzskata, ka pieteicēju laulība faktiski nepastāv.

[9] Tiesas ieskatā lietā esošie pierādījumi liecina, ka pieteicēji dzīvo atsevišķi un tātad neievēro Imigrācijas likuma 26.panta trešās daļas nosacījumus. Pirmkārt, paši pieteicēji nenoliedz to, ka viņi dzīvo atsevišķi (sk. lietas 79., 81., 87.,

92. lapa). Pieteicēja savos 2011.gada 18.marta paskaidrojumos Valsts robežsardzei norādīja, ka pēc dzīvokļa pārdošanas /adrese/, viņa dzīvo /adrese 3/, savukārt pieteicējs – /adrese 2/. Otrkārt, to, ka pieteicēji nedzīvo kopā, apliecina arī Valsts robežsardzes iegūtā informācija. Piemēram, 2011.gada 18.aprīļa Valsts robežsardzes Rīgas pārvaldes vēstulē Nr.23/6/1819 norādīts, ka pieteicēji nedzīvo kopā, jo, Valsts robežsardzes darbiniekiem ierodoties /adrese 2/ (kur dzīvo pieteicējs A.K.), durvis atvēra Latvijas nepilsone N.K., kura paskaidroja, ka viņa dzīvo minētajā adresē kopā ar bijušo vīru, proti, pieteicēju, bet otru pieteicēju I.Č. viņa nepazīst, pieteicēja nekad nav dzīvojusi šajā adresē (lietas 77.-78.lapa).

Turklāt šajā vēstulē ir arī norādīts, ka aptaujātie kaimiņi no blakus dzīvokļiem apstiprināja, ka pieteicējs dzīvo minētajā adresē, bet pieteicēja I.Č. nekad tajā nav redzēta. No 2011.gada 5.oktobra Valsts robežsardzes Rīgas pārvaldes vēstules Nr.23/6/4520 izriet, ka 2011.gada 7.septembrī, veicot pārbaudi /adrese 2/, Valsts robežsardzes darbinieki ir konstatējuši, ka šajā adresē pieteicējam A.K. ir parasta guļamistaba ar divvietīgu gultu (lietas 84.lapa) un bēniņi, kur samestas vecas kastes un būvgruži (lietas 85.lapa), nevis, kā pieteicējs apgalvojis, darba birojs.

Savukārt 2011.gada 9.septembrī, veicot pārbaudi dzīvoklī /adrese 3/, Valsts robežsardzes darbinieki konstatēja, ka laulātie tajā nedzīvo, jo pēc dzīvokļa īpašnieces L.L. vārdiem pieteicēju I.Č. viņa tur piedeklarēja, lai palīdzētu pieteicējai, pēc kaimiņa vārdiem pieteicēju A.K. viņš tur nekad nav redzējis, savukārt pieteicēju I.Č. ir redzējis apmēram 2 reizes, arī namu pārvaldniece laulātos nekad nav redzējusi. Veicot pārbaudi 2011.gada 30.septembrī /adrese/, Valsts robežsardze ir konstatējusi, ka dzīvoklī tika sastapta pieteicēja I.Č. un ka dotajā adresē viņa dzīvo viena pati (lietas 52., 85.lapa).

No 2011.gada 3.oktobra pieteicēju paskaidrojumiem izriet, ka viņi plāno nopirkt dzīvokli un dzīvot kopā, bet pašlaik patstāvīgi kopā nedzīvo (lietas 85.lapa). Tādējādi, pārbaudot lietā esošos pierādījumus, ir iespējams konstatēt, ka pieteicēji jau ilgāku laiku nedzīvo kopā. Lietā esošie pierādījumi līdz ar to arī neliecina, ka pieteicējiem ir kopīga saimniecība. Tiesas ieskatā pieteicēju apgalvojumi, ka viņiem ir kopīga saimniecība, jo viņiem kopīgi pieder drēbju skapis, veļas mašīna, ledusskapis un vēl dažas mantas, pats par sevi nenozīmē, ka ir kopīga saimniecība.

Tiesas ieskatā kopīga saimniecība ir plašāks jēdziens kā kopīgas īpašuma tiesības uz atsevišķām mantām; tiesas ieskatā kopīga saimniecība ir tad, ja personas, kopā dzīvojot, kopīgi dala ikdienas izdevumus, kopīgi uztur savu kopīgo mājokli, citiem vārdiem, kopīgi saimnieko. Lietā esošie pierādījumi neliecina par to, ka pieteicēji kopīgi saimnieko. Tiesa uzskata, ka pieteicēju norāde, ka viņu rīcībā ir ģimenes svētku videoieraksti, tajā skaitā arī kāzu videoieraksts, nekādā veidā nepierāda to, ka pieteicēju laulība joprojām faktiski pastāv.

Turklāt pieteicēji minētos videoierakstus tiesai nav iesnieguši. Tāpat arī

4.lappuse no 6 pieteicēju norādei, ka pieteicējas vecāki nebūtu braukuši pie pieteicējiem uz Latviju un kopā nebūtu pavadījuši laiku, ja pieteicēju starpā būtu fiktīva laulība, lietā nav nozīmes, jo tas nepierāda to, ka pieteicēju laulība joprojām faktiski pastāv. Turklāt pieteicējas vecāku ciemošanās Latvijā var būt notikusi citu iemeslu dēļ (draudzība, bizness u.c.).

[10] Ņemot vērā minēto, tiesa atzīst, ka iestāde ir ieguvusi pietiekami daudz pierādījumus par to, ka pieteicēji kopā nedzīvo un laulība faktiski nepastāv. Imigrācijas likuma 35.panta pirmās daļas 20.punkts noteic iestādei pienākumu anulēt termiņuzturēšanās atļauju, ja ir pamats uzskatīt, ka laulība faktiski nepastāv. Līdz ar to iestādei bija arī pienākums anulēt pieteicējai termiņuzturēšanās atļauju.

[11] Administratīvo tiesu praksē ir atzīts, ka faktiskas laulāto kopdzīves neesamības konstatēšanai nav nepieciešams faktu par laulības neesamību atzīt civilprocesuālā kārtībā atbilstoši Civillikuma normām. Civillikuma normu mērķis ir noregulēt laulāto savstarpējās tiesiskās attiecības, laulības esamības vai neesamības civiltiesiskās sekas. Turpretim uzturēšanās atļaujas saņemšanai nepieciešamo faktu konstatēšana, tai skaitā personu vēlme dzīvot kopā laulībā noteiktā dzīvesvietā Latvijā (Imigrācijas likuma 25. un sekojošie panti) ir Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes kompetence, un šo faktu konstatē atbilstoši publisko tiesību normām. Turklāt Imigrācijas likuma 26.panta trešajā daļā īpaši norādīts, ka uzturēšanās atļauju laulātajam izsniedz ar nosacījumu, ka laulība ir monogāma, laulātie dzīvos kopā un viņiem ir kopīga mājsaimniecība, tātad visi minētie fakti ir būtiski līdztekus juridiskai laulības reģistrācijai (sk. Administratīvās apgabaltiesas 2008.gada 25.februāra sprieduma lietā Nr.AA43-1254-08/8 10.punktu, Administratīvās apgabaltiesas 2006.gada 28.aprīļa sprieduma lietā Nr.AA43-0409-06 8.punktu).

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 246.-251.pantu un 289.-291.pantu, Administratīvā rajona tiesa

nosprieda

noraidīt A.K. un I.Č. pieteikumu par Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes priekšnieka 2011.gada 15.novembra lēmuma Nr.687 atcelšanu, ar kuru pieteicējai anulēta termiņuzturēšanās atļauja. Spriedumu var pārsūdzēt Administratīvajā apgabaltiesā mēneša laikā no tā sastādīšanas dienas, iesniedzot apelācijas sūdzību Administratīvās rajona tiesas Rīgas tiesu namā.

Tiesnese (paraksts) A.Zariņa

5.lappuse no 6 NORAKSTS PAREIZS Administratīvās rajona tiesas tiesnese A.Zariņa Rīgā 2013.gada 31.maijā

6.lappuse no 6