Court orders employer to pay unpaid net wages calculated at EUR 11 per hour for remote work period.

ECLI:LV:RVPT:2020:0717.C30451619.5.S

Lietas Nr.C30451619

Lietvedības Nr.C-1189-20/6

SPRIEDUMS

Latvijas Republikas vārdā

Rīgā 2020.gada 17.jūljā

Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesa

tiesnese I.Krigena-Jurkāne

sekretāre M.Staģe

piedaloties prasītāja pilnvarotam pārstāvim /pers. B/,

atbildētāja pārstāvim /pers. C/ un zvērinātai advokātei I.Vilkai,

atklātā tiesas sēdē izskatīja civillietu /pers. D/ prasībā pret SIA “/nosaukums/” par neizmaksātās darba samaksas

piedziņu.

Aprakstošā daļa

/pers. D/ (turpmāk tekstā arī prasītājs) cēla tiesā prasību pret SIA “/nosaukums/” (turpmāk tekstā arī atbildētājs) par

neizmaksātās darba samaksas piedziņu.

Prasības pieteikuma 2019.gada 5.novembra redakcijā, kas tika uzturēta tiesas sēdē, ir norādīts, ka saskaņā ar

2018.gada 12.februāra darba līgumu /numurs/ prasītājs no 2018.gada 13.februāra līdz 2018.gada 2.augustam strādāja pie

atbildētāja par /amats/. Darba vieta bija metro stacija /pilsēta, valsts/, uz kurieni prasītājs tika nosūtīts.

Darba līgumā noteiktā darba alga ir EUR 11 stundā pēc nodokļu nomaksas. Darba līgumā ir norādīts, ka šajā summā

ietilpst arī visas likumdošanā noteiktās piemaksas, dienas naudas un kompensācijas. Prasītāja ieskatā šīs darba līguma

noteikums nav spēkā atbilstoši Darba likuma 6.pantam.

Turklāt darba līgumā norādīts, ka alga noteikta kā naudas summa, ko darbinieks saņem par darbu, bet dienas nauda

nav atlīdzība par darbu, bet gan tie ir izdevumi, kas nav saistīti ar darbinieka darbu, kvalifikāciju, nostrādāto darba laiku vai

citiem darba kritērijiem. Dienas naudas mērķis ir kompensēt darbiniekam neērtības, kas radušās, nosūtot darbinieku uz citu

valsti darba pienākumu veikšanai un darbiniekam atrodoties attālināti no savas dzīvesvietas.

Prasītāja ieskatā, atbildētāja noteikto darba algu EUR 11 stundā nav uzskaitījusi kā darba samaksu. Kā redzams no

algas aprēķina kvītīm, lielākā daļa no aprēķinātajām summām ir komandējuma dienas nauda, par kuru valsts sociālās

apdrošināšanas obligātās iemaksas (ne darbinieka likmes daļa 11%, ne darba devēja likmes daļa 24,09%) nav uzskaitītas un

nav maksātas. Sociālās iemaksas ir veiktas minimālā apmērā, līdz ar ko nav ievērotas prasītāja kā darba ņēmēja sociālās

aizsardzības intereses.

Atbilstoši algas aprēķiniem par 2018.gada februāri-augustu prasītājam pēc nodokļu nomaksas izmaksāta darba

samaksa EUR 4422, tajā skaitā: par 2018.gada februāri EUR 280, par 2018.gada martu EUR 366; par 2018.gada aprīli EUR

1018,99;

par 2018.gada maiju EUR 1296; par 2018.gada jūniju EUR 911; par 2018.gada jūliju EUR 290,99; par 2018.gada

augustu EUR 259,02.

Ievērojot ar darba līgumu noteikto algu EUR 11 stundā pēc nodokļu nomaksas, atbildētājam vajadzēja prasītājam

izmaksāt darba algu un atvaļinājuma kompensāciju EUR 10428,55, tajā skaitā: par 2018.gada februāri EUR 1012 (EUR 11 x

92 stundas); par 2018.gada martu EUR 1837 (EUR 11 x 167 stundas); par 2018.gada aprīli EUR 1749 (EUR 11 x 159

stundas), par 2018.gada maiju EUR 1837 (EUR 11 x 167 stundas); par 2018.gada jūniju EUR 1837 (EUR 11 x 167

stundas); par 2018.gada jūliju EUR 1320 (EUR 11 x 120 stundas); par 2018.gada jūlijā izmantotām 2 atvaļinājuma dienām

EUR 174,15 (EUR 11x752 darba stundas : 95 darba dienasx2 dienas), prēmiju EUR 14,50 no 2018.gada augustā

aprēķinātajiem EUR 21,26; atvaļinājuma kompensāciju par 7,43 neizmantotām atvaļinājuma dienām EUR 647,90 (EUR 11 x

872 darba stundas : 110 darba dienas x 7,43 dienas). Kopējā neizmaksātā darba samaksa (neto) par 2018.gada februāri –

augustu ir EUR 6006,55.

Prasība pamatota ar Darba likuma 6.pantu, 142.pantu, 59.pantu un 149.panta piekto daļu.

Prasītājs lūdz tiesu piedzīt no SIA “/nosaukums/” neizmaksāto darba samaksu (neto) par laika periodu no 2018.gada

16.februāra līdz 2018.gada 9.augustam EUR 6006,55.

Atbildētāja iesniegusi tiesā rakstveida paskaidrojumus prasībai, norādot, ka prasību neatzīst.

Norāda, ka atbildētāja kopumā ir izmaksājusi prasītājam darba samaksu EUR 10903,20 apmērā par periodu no

2018.gada 12.februāra līdz 2018.gada 2.augustam. Tādejādi prasītājam ir izmaksāta darba samaksa lielākā apmērā, nekā,

prasītāja ieskatā, viņam pienāktos no atbildētājas.

Atbilstoši darba līgumam prasītājam noteikts summētais darba laiks, līdz ar to nav pamata veikt aprēķinu, vadoties no

normālā darba laika, tas ir, 8 stundām dienām.

Prasītājs laika periodā no 2018.gada 13.februāra līdz 2.augustam ir nostrādājis 872 stundas, un konkrēti: februārī 92

stundas; martā 167 stundas, aprīlī 159 stundas; maijā 167 stundas; jūnijā 167 stundas; jūlijā 120 stundas; augustā 32

stundas.

Atbildētāja nepiekrīt apgalvojumam, ka tā nebija tiesīga iekļaut komandējuma dienas naudu darba samaksā. Piemērojot

Darba likuma 6.pantu, ir vērtējams, vai darba līguma noteikums patiešām pasliktina darbinieka stāvokli, konkrētajā gadījumā

– vai prasītāja tiesības ir aizskartas, pusēm vienojoties, ka EUR 11 stundā, ko prasītājs saņem par darbu pēc visu

paredzēto nodokļu samaksas, ietilpst visas likumdošanā noteiktās piemaksas, dienas naudas un kompensācijas.

Prasītājs nav norādījis, tieši kā viņa tiesības būtu aizskartas, paredzot šādu noteikumu.

Prasītāja pilnvarotais pārstāvis /pers. B/ tiesas sēdē prasību uzturēja uz 2019.gada 5.novembrī tiesā iesniegtajos

prasības pieteikuma grozījumos norādītajiem motīviem un pamatiem un tajos norādītajā apmērā. Papildus paskaidroja, ka,

tā kā atbildētāja iesniegusi pierādījumus, ka /valsts/ nav noteikta minimālā alga un nav pierādījumu par noslēgto koplīgumu,

prasītājs lūdz piedzīt darba algu darba līgumā noteiktajā apmērā. Uzskata, ka visa darba līgumā noteiktā summa EUR 11

stundā ir darba alga, un tajā nav iekļaujama komandējuma dienas nauda. Atbildētāja ir segusi izdevumus par transportu,

ēdināšanu un naktsmītni, bet tie ir papildus izdevumi, kuri jāsedz papildus dienas naudai. Tā kā atbildētāja ir aprēķinājusi un

izmaksājusi prasītājam gan darba algu, gan dienas naudu, prasītājs, veicot neizmaksātās summas aprēķinu, ir vadījies no

atbildētājas iesniegtajiem pierādījumiem par nostrādāto stundu skaitu un darba līgumā noteiktās stundas likmes EUR 11

stundā, atskaitot prasītājam izmaksāto dienas naudu, jo tā neietilpst darba samaksā, un tādejādi iegūstot darba algas summu,

kuru atbilstoši darba līgumam prasītājam bija jāsaņem par nostrādāto laiku.

Atbildētājas pārstāvis /pers. C/ tiesas sēdē prasību neatzina. Paskaidroja, ka uzskata, ka prasītājs ir saņēmis visus

viņam pienākošās summas.

Motīvu daļa

Noklausoties pušu paskaidrojumus un izvērtējot lietas materiālos esošos pierādījumus, tiesa uzskata, ka prasība ir

pamatota un apmierināma.

No lietas materiāliem redzams, ka 2018.gada 12.februārī starp SIA “/nosaukums/” un /pers. D/ noslēgts darba līgums

Nr./numurs/, ar kuru prasītājs pieņemts darbā par /amats/, nosakot, ka prasītāja pamata darba vieta ir metro stacijā /pilsēta,

valsts/.

Lietā nav strīda par to, ka darba tiesiskās attiecības starp pusēm ir pastāvējušas laikā no 2018.gada 12.februāra līdz

2018.gada 2.augustam, un to laikā atbilstoši noslēgtajam līgumam prasītājs veicis /amats/ pienākumus /pilsēta, valsts/.

Darba likuma 14.1 pantā noteikts, ka darbinieka nosūtīšana šā likuma izpratnē ir tie gadījumi, kad saistībā ar

starptautisko pakalpojumu sniegšanu: 1) darba devējs, pamatojoties uz līgumu, ko viņš noslēdzis ar personu, kuras labā tiks

veikts darbs, nosūta darbinieku uz citu valsti; 2) darba devējs nosūta darbinieku uz citā valstī esošu filiāli vai koncernā

ietilpstošu uzņēmumu; 3) darbaspēka nodrošināšanas pakalpojuma sniedzējs kā darba devējs nosūta darbinieku darbaspēka

nodrošināšanas pakalpojuma saņēmējam, kura labā un vadībā tiks veikts darbs, ja tā uzņēmums atrodas citā valstī vai arī

tas veic savu darbību citā valstī.

Ievērojot to, ka prasītājs un citi atbildētājas nodarbināti darbinieki ilgstošā laika periodā ir veikuši darba pienākumus

/pilsēta, valsts/, ir pamats atzīt, ka notikusi darbinieku nosūtīšana Darba likuma 14.1 panta 1.punkta izpratnē. Atbildētāja ir

apliecinājusi, ka darbinieki tika nodarbināti /pilsēta, valsts/, pamatojoties uz atbildētājas noslēgtu līgumu ar sabiedrību

/nosaukums/, par darbu izpildi /nosaukums/projektā.

Konstatējot darbinieka nosūtīšanas faktu, ir pamats atzīt, ka pušu darba tiesiskajās attiecībās ir piemērojami Darba

likuma 14.2 panta noteikumi, kas regulē darba devēja pienākumus nosūtīšanas gadījumā.

Darba likuma 14.2 panta pirmajā daļā noteikts, ka darba devējam, kas nosūta darbinieku veikt darbu citā Eiropas

Savienības dalībvalstī, Eiropas Ekonomikas zonas valstī vai Šveices Konfederācijā, neatkarīgi no darba līgumam un darba

tiesiskajām attiecībām piemērojamā likuma ir pienākums šim nosūtītajam darbiniekam nodrošināt nodarbinātības noteikumu

izpildi, arī attiecībā uz minimālo darba algas likmi, un darba apstākļus saskaņā ar šā likuma 14.1 panta pirmo daļu atbilstoši

attiecīgās valsts normatīvajiem aktiem vai darba koplīgumiem, kas atzīti par vispārsaistošiem. Minimālās darba algas likmes

jēdziens nosakāms atbilstoši tās valsts tiesību aktiem vai darba koplīgumiem, kas atzīti par vispārsaistošiem, uz kuru

darbinieks ir nosūtīts veikt

darbu.

Minētā panta trešajā daļā noteikts, ka, nosūtot darbinieku veikt darbu citā Eiropas Savienības dalībvalstī, Eiropas

Ekonomikas zonas valstī vai Šveices Konfederācijā, attiecīgi piemērojami noteikumi par komandējumiem, tajā skaitā par

komandējuma izdevumu atlīdzināšanu. Komandējuma dienas naudu, kas saistīta ar attiecīgo nosūtījumu, uzskata par

minimālās darba algas daļu, ja to paredz tās valsts noteikumi, uz kuru darbinieks ir nosūtīts veikt darbu. Cita atlīdzība, kas

saistīta ar faktisko izdevumu segšanu, netiek uzskatīta par minimālās darba algas likmes daļu.

Darba likuma 76.panta pirmās daļas 1.punktā noteikts, ka darba devējam ir pienākums atlīdzināt tos darbinieka

izdevumus, kuri atbilstoši darba līguma noteikumiem nepieciešami darba veikšanai vai arī ir radušies ar darba devēja

piekrišanu, īpaši izdevumus, kas ir saistīti ar darbinieka komandējumu vai darba braucienu.

Tiesu praksē vairākkārt ir atzīts, ka nosūtīšana Darba likuma 14.1 panta izpratnē ietilpst komandējuma jēdzienā un

darba devējam, kurš nosūta darbinieku pakalpojumu sniegšanai uz ārvalsti, ir pienākums atlīdzināt darbiniekam izdevumus,

kas saistīti ar komandējumu (Latvijas Republikas Augstākās tiesas Civillietu departamenta 2014.gada 30.septembra

spriedums lietā Nr.SKC-2425/2014; Latvijas Republikas Augstākās tiesas Civillietu departamenta 2015.gada

27.februāra spriedums lietā Nr.SKC-952/2015).

2010.gada 12.oktobra Ministru kabineta noteikumi Nr.969 “Kārtība, kādā atlīdzināmi ar komandējumiem saistītie

izdevumi” nosaka kārtību, kādā atlīdzināmi izdevumi, kas saistīti ar mācību, darba un dienesta komandējumiem,

komandējumu izdevumu kompensācijas normas, kā arī kompensāciju normas par izdevumiem, kas saistīti ar darba

braucieniem. Atbilstoši minētajiem noteikumiem par komandējuma laiku ir izmaksājama dienas nauda, kuras dienas norma

par komandējumu uz /valsts/ saskaņā ar noteikumu 1.pielikumu (redakcijā, kas bija spēkā darba tiesisko attiecību

pastāvēšanas laikā) noteikta EUR 46 dienā. Papildus dienas naudai darbiniekam atlīdzināmi ceļa izdevumi nokļūšanai uz

komandējuma vietu, kā arī izdevumi par naktsmītni.

Latvijas Republikas Augstākās tiesas Civillietu departamenta 2015.gada 27.februāra spriedumā lietā Nr.SKC-952/2015

ir iekļauta atziņa, ka dienas nauda nav vienīgais instruments darbinieka izdevumu kompensēšanai komandējuma laikā, un arī

darba algas palielinājums uz komandējuma periodu var būt piemērots izdevumu kompensēšanas veids, ja puses par to

vienojušās, tomēr ir izvērtējams, vai darba samaksas likme darbinieka nosūtīšanas gadījumā ir noteikta atbilstoši Darba

likuma 14.2 panta noteikumiem un vai tā kompensē visus darbinieka izdevumus.

Pušu noslēgtā darba līguma Pielikumā B “Darba samaksa” noteikts, ka darba devējs maksā darbiniekam EUR 11

stundā, paredzot, ka “alga noteikta kā naudas summa, ko Darbinieks saņem par darbu pēc visu paredzēto nodokļu

nomaksas, tajā ietilpst visas likumdošanā noteiktās piemaksas, dienas naudas un kompensācijas”.

Darba likuma 59.pantā noteikts, ka darba samaksa ir darbiniekam regulāri izmaksājamā atlīdzība par darbu, kura ietver

darba algu un normatīvajos aktos, darba koplīgumā vai darba līgumā noteiktās piemaksas, kā arī prēmijas un jebkuru cita

veida atlīdzību saistībā ar darbu.

Komandējuma dienas nauda nav atlīdzība par darbu, bet gan tās mērķis ir kompensēt izdevumus, kas radušies

norīkošanas darbā dēļ un saistītas ar darbinieka attālināšanos no ierastās vides.

Lietā nav strīda par to, ka kopumā darba tiesisko attiecību pastāvēšanas laikā atbildētāja ir izmaksājusi prasītājam

naudas summu EUR 10903,20 apmērā, ko apstiprina gan konta izraksts par naudas summu pārskaitījumiem prasītājam, gan

arī Valsts darba inspekcijas pārbaudē konstatētais, ka atbildētāja ir izmaksājusi prasītājam visas aprēķinātās summas,

kopumā prasītājam izmaksātā summa EUR 10903,20 apmērā.

Tāpat nav strīda par to, ka atbildētāja ir segusi prasītāja ceļa izdevumus lidojumiem no Rīgas uz /pilsēta/ un atpakaļ,

nodrošinājusi darbiniekus ar dzīvesvietu, transportu nokļūšanai no dzīvesvietas /valsts/ uz darba vietu metro stacijā, kā arī

dzīvesvietā trīs reizes dienā bijusi nodrošināta ēdināšana, neieturot attiecīgos izdevumus no darbinieku darba samaksas.

Strīds pastāv par to, vai atbildētāja, veicot darba samaksas aprēķinu, ir ievērojusi noslēgtā darba līguma un Darba

likuma noteikumus par darbiniekam izmaksājamām summām un darba algas apmēru nosūtīšanas gadījumā un vai

komandējuma dienas nauda ir iekļaujama darba samaksā.

Atbildētājs ir norādījis, ka, nosakot darba samaksu EUR 11 apmērā stundā, puses ir vienojušās darba samaksā iekļaut

komandējuma dienas naudu, tādejādi kompensējot ar darbinieka nosūtīšanu saistītos izdevumus. Tomēr no atbildētājas

iesniegtajiem darba algas aprēķiniem un rīkojumiem par komandējuma dienas naudas izmaksu redzams, ka atbildētāja ir

nodalījusi darba algas un komandējuma naudas aprēķinu.

No algas aprēķina kvītīm redzams, ka prasītājam tikusi aprēķināta darba alga pirms nodokļu nomaksas šādā apmērā:

par 2018.gada februāri (par 12 dienām, 92 stundām) EUR 410,56; par 2018.gada martu (21 diena, 167 stundas) – EUR

536,65; par 2018.gada aprīli (20 dienas, 159 stundas) – EUR 1494,12; par 2018.gada maiju (21 diena, 167 stundas) – EUR

1900,29; par 2018.gada jūniju (21 diena, 167 stundas) – EUR 1335,78 apmērā; par 2018.gada jūliju (15 diena, 140 stundas)

EUR 307,14, atvaļinājuma samaksa EUR 119,52: par 2018.gada augustu mēneša prēmiju EUR 21,26, kā arī aprēķināta

atvaļinājuma kompensācija, izbeidzot darba tiesiskās attiecības, EUR 258,53 apmērā.

Komandējuma dienas nauda aprēķināta šādā apmērā: par 2018.gada februāri (par 14 dienām) EUR 644; par 2018.gada

martu (26 dienas) – EUR 1196; par 2018.gada aprīli (29 dienas) – EUR 1334; par 2018.gada maiju (26 dienas) – EUR

1196; par 2018.gada jūniju (24 dienas) – EUR 1104 apmērā; par 2018.gada jūliju (21 diena) – EUR 966. No aprēķinātās

komandējuma dienas naudas nav aprēķināti nodokļi un, to izmaksājot, nav izdarīti ieturējumi.

Vadoties no atbildētājas aprēķinātajām summām, dalot tās ar norādīto komandējuma dienu skaitu, secināms, ka

atbildētāja, veicot aprēķinu, ir vadījusies no 2010.gada 12.oktobra Ministru kabineta noteikumu Nr.969 “Kārtība, kādā

atlīdzināmi ar komandējumiem saistītie izdevumi” 1.pielikuma, kas strīdus periodā paredzēja dienas naudas normu par

komandējuma laiku /valsts/ EUR 46 apmērā dienā.

Pušu noslēgtajā darba līgumā nav paredzēts konkrēts darba algas apmērs vai stundas tarifa likme, kas izmaksājama

prasītājam par paveikto darbu. No atbildētājas iesniegtajām darba algas aprēķina kvītīm nav arī saprotams, kādu darba

algas likmi un vadoties no kādiem nosacījumiem atbildētāja ir piemērojusi darba algas aprēķinam. No atbildētājas aprēķina,

ievērojot uzskaitīto darba stundu skaitu un mēneša darba algas kopējo apmēru, secināms, ka atbildētāja piemērojusi

dažādas un izteikti atšķirīgas stundas tarifu likmes. Par 2018.gada februāri prasītājam aprēķināta darba alga EUR 410,56 par

92 nostrādātajām stundām, tas ir EUR 4,42 stundā pirms nodokļu samaksas. Par 2018.gada martu prasītājam aprēķināta

darba alga EUR 536,65 par 167 nostrādātajām stundām, tas ir EUR 3,21 stundā pirms nodokļu samaksas. Par 2018.gada

aprīli prasītājam aprēķināta darba alga EUR 1494,12 par 159 nostrādātajām stundām, tas ir EUR 9,40 stundā pirms nodokļu

samaksas. Par 2018.gada maiju prasītājam aprēķināta darba alga EUR 1900,29 par 167 nostrādātajām stundām, tas ir EUR

11,38 stundā pirms nodokļu nomaksas. Par 2018.gada jūniju prasītājam aprēķināta darba alga EUR 1335,78 par 167

nostrādātajām stundām, tas ir EUR 7,99 stundā pirms nodokļu nomaksas. Par 2018.gada jūliju prasītājam aprēķināta darba

alga EUR 307,14 par 120 nostrādātajām stundām, tas ir EUR 2,55 stundā pirms nodokļu nomaksas.

Darba līgumā ir noteikts, ka darba līgumā noteiktā alga (EUR 11 stundā) ir naudas summa, “ko darbinieks saņem par

darbu pēc visu paredzēto nodokļu nomaksas (…)”.

Tādejādi prasītājas veiktais darba algas aprēķins ir pretrunā ar tās argumentiem par darba samaksas likmi EUR 11

apmērā stundā, jo, aprēķinot darba algu, atbildētāja nav piemērojusi darba līgumā noteikto stundas tarifa likmi, savukārt

komandējuma dienas naudu aprēķinājusi, vadoties no Ministru kabineta noteikumos noteiktās dienas normas /valsts/.

Darba likuma 6.panta pirmajā daļā noteikts, ka nav spēkā darba koplīguma, darba kārtības noteikumu, kā arī darba

līguma un darba devēja rīkojumu noteikumi, kas pretēji normatīvajiem aktiem pasliktina darbinieka tiesisko stāvokli.

Tiesa atzīst, ka Darba likuma 6.panta noteikumi un to ievērošana pušu darba tiesiskajās attiecībās, nosakot prasītājam

izmaksājamās summas, ir vērtējami darbinieka nosūtīšanas kontekstā, izvērtējot, vai darba samaksas likme atbilst /valsts/

noteiktajai minimālajai darba algai /valsts/ vai koplīguma noteikumiem, vai pamatoti tajā ir iekļauta komandējuma dienas

nauda un vai pielīgtā summa sedz visus darbinieka izdevumus, proti: vai, nosakot darba samaksu, ir ievēroti Darba likuma

14.2 panta noteikumi.

No lietas materiāliem pievienotās Latvijas Republikas Labklājības ministrijas atbildes uz atbildētājas lūgumu par

informācijas sniegšanu par minimālās darba algas likmēm /valsts/ redzams, ka situācijas apzināšanai par nosūtīto darbinieku

nodarbināšanu /valsts/ ir izmantojama tīmekļa vietnē /interneta vietne/ publicētā informācija.

No tīmekļa vietnē/interneta vietne/ pieejamās informācijas redzams, ka /valsts/ nav noteikta minimālā darba alga, bet

gan atalgojumu regulē darba koplīgumi vai individuālie darba līgumi. Ārvalstu uzņēmumiem, kuri nodarbina darbiniekus

/valsts/, nav pienākuma slēgt koplīgumus.

Lietā nav iegūti pierādījumi, ka būtu noslēgts koplīgums, kurā noteiktie darba samaksas noteikumi būtu piemērojami šī

strīda izšķiršanā.

Neskatoties uz apstākli, ka lietas izskatīšanas gaitā nav pierādīts, ka prasītājs būtu pievienojies koplīgumam, tiesa

uzskata, ka nav pamata uzskatīt, ka atbildētājai nebūtu saistoši Darba likuma 14.2 panta noteikumi un darba algas apmēra

noteikšana būtu aprobežota vienīgi ar pušu vienošanos, tas ir, situācijai /valsts/ darba tirgū nevarētu būt ietekme uz prasītāja

nodarbinātības noteikumiem. Tiesa uzskata, ka, neatkarīgi no tā, ka /valsts/ nav noteikta minimālā alga, darba devējam ir

pienākums nodrošināt darbiniekam tādu darba samaksas apmēru, kas atbilst faktiskajai situācijai /valsts/ darba tirgū

attiecīgajā nozarē, tādejādi nodrošinot darbiniekam taisnīgu atlīdzību par darbu nosūtīšanas gadījumā.

Pie šādiem apstākļiem, tiesai izvērtējot prasītājam noteiktās darba algas atbilstību Darba likuma 14.2panta noteikumiem,

par pamatu ir ņemamas ziņas par vidējo būvniecības nozarē nodarbināto atalgojuma apmēru /valsts/.

Tiesa uzskata, ka vispārzināms ir fakts, ka gan atalgojuma līmenis, gan uzturēšanās izdevumi /valsts/ ir ievērojami

augstāki nekā Latvijā. Darba likuma 14.2 panta noteikumi paredz darba devēja pienākumu nodrošināt nodarbinātības

noteikumus atbilstoši attiecīgās valsts normatīvajiem aktiem. Līdz ar to prasītājam noteiktās darba samaksas apmērs ir

vērtējams, par pamatu ņemot situāciju /valsts/ darba tirgū, un nav nozīmes apstāklim, kāds ir prasītāja darba samaksas par

darbu /valsts/ apmēra samērīgums attiecībā pret situāciju attiecīgajā nozarē Latvijas darba tirgū.

Ņemot vērā, ka /valsts/ nav noteikta minimālā alga un nav koplīguma, kas regulētu darba algas apmēru,

izšķirošais ir kritērijs, kas ļauj izvērtēt darba samaksas atbilstību Darba likuma 14.2 panta noteikumiem. Tiesas ieskatā, par

objektīvu un taisnīgu kritēriju varētu būt atzītas ziņas par vidējās darba samaksas apmēru būvniecības jomā /valsts/.

Atbilstoši informācijai, kas ir norādīta tīmekļa vietnē /interneta vietne/ alga /valsts/ kategorijā “/amats/” nekvalificētam

darbiniekam ir 119,60 /valūta/ stundā, kvalificētam darbiniekam – 125,90 /valūta/ stundā. Vadoties no prasītāja iesniegtajām

ziņām par Latvijas Bankas noteikto euro valūtas kursu attiecībā pret /valsts/ kronu 2019.gada 29.oktobrī (1 EUR = 7,47060

/valūta/), secināms, ka būvniecības nozarē strādājoša kvalificēta darbinieka darba samaksa sastāda EUR 16,85 stundā.

Turklāt ir ņemams vērā apstāklis, ka minētās ziņas atspoguļo vidējo darba algas apmēru /valsts/ darbiniekam, summā

neietverot iespējamas komandējuma dienas naudas vai cita veida individuāli nosakāmas piemaksas.

Līdz ar to publiski pieejamā tīmekļa vietnē Eiropas Savienības dalībvalstu ievietotā informācija par celtniecības nozarē

nodarbinātajiem noteikto algu ir atzīstama par atbilstošu kritēriju darba algas samērīguma izvērtēšanai, pie apstākļiem, kad

cita informācija par iespējamo vidējo algu attiecīgajā sektorā tiesai nav iesniegta.

Ievērojot tīmekļa vietnē /interneta vietne/ publicēto informāciju par būvniecības nozarē nodarbināto darba samaksas

apmēru /valsts/, secināms, ka tā sastāda ap 16 EUR stundā. Saskaņā ar Darba likuma 14.2 panta trešo daļu

komandējuma dienas naudu, kas saistīta ar attiecīgo nosūtījumu, uzskata par minimālās darba algas daļu, ja to paredz tās

valsts noteikumi, uz kuru darbinieks ir nosūtīts veikt darbu.

Tādejādi, lai atzītu, ka komandējuma dienas nauda ir iekļaujama prasītājam noteiktajā darba samaksā, tiesai būtu

jākonstatē, ka tās iekļaušana darba algā atbilst /valsts/ normatīvajiem aktiem.

Tiesai nav iesniegti pierādījumi, ka komandējuma dienas nauda ir uzskatāma par minimālās darba algas sastāvdaļu.

Tiesa uzskata, ka, izvērtējot darba līguma noteikumus un ievērojot darba devēja veiktos aprēķinus un darba samaksas

izmaksu, nav secināms, ka puses būtu vienojušās par komandējuma dienas naudas iekļaušanu darba samaksā (EUR 11

stundā), jo atbilstoši līguma noteikumiem darba alga ir noteikta kā “samaksa par darbu”. Darba līgumā nav arī noteikts,

kādu apmēru no likmes EUR 11 stundā sastāda darba alga, kas dotu pamatu secināt, ka puses būtu vienojušās par zemākas

algas noteikšanu, papildus darba samaksā iekļaujot dienas naudu. Turklāt atbilstoši darba līguma noteikumiem no visas

darba līgumā noteiktās darba samaksas ir veicama nodokļu samaksa, taču atbildētāja, aprēķinot prasītājam izmaksājamo

komandējuma dienas naudu, aprēķinā ir piemērojusi Ministru kabineta 2010.gada 12.oktobra noteikumos Nr.969 noteikto

dienas naudas normu un no aprēķinātās summas nav ieturējusi nodokļus, kas liecina, ka pati atbildētāja darba tiesisko

attiecību pastāvēšanas laikā komandējuma dienas naudu nav uzskatījusi par darba līgumā noteiktās darba samaksas

sastāvdaļu.

Līdz ar to atzīstams, ka, vadoties no darba līguma noteikumiem, atbildētājai bija pienākums aprēķināt un izmaksāt

prasītājam darba algu EUR 11 apmērā stundā par katru nostrādāto stundu, kā arī papildus atbilstoši Darba likuma 76.panta

noteikumiem segt ar darbinieka komandējumu saistītos izdevumus.

Tiesa uzskata, ka atbildētājas viedoklis, ka prasītājam izmaksātās darba samaksas summas, ievērojot arī papildus

darba devēja segtos izdevumus, atbilst Darba likuma 14.2 panta noteikumiem, nav pamatots un atbilstošs iegūtajām ziņām

par situāciju būvniecības jomā /valsts/.

Saskaņā ar Civilprocesa likuma 192.pantu tiesa taisa spriedumu par prasībā noteikto prasības priekšmetu un uz

prasībā norādītā pamata, nepārkāpjot prasījuma robežas.

Prasītājs, grozot prasību un uzturot to atbilstoši 2019.gada 5.novembrī tiesā iesniegtajiem grozījumiem, nav apstrīdējis

viņam izmaksātās komandējuma dienas naudas pamatotību, lūdzot piedzīt no atbildētājas ar komandējuma izdevumiem

saistītas summas. Prasītājs nav arī lūdzis piedzīt no atbildētājas darba algu tādā apmērā, kas atbilstu vidējai darba algai

attiecīgajā jomā /valsts/, bet gan prasītājs vēlas saņemt darba algu par nostrādātajām stundām tādā apmērā, par kādu puses

vienojušās darba līgumā, tas ir, EUR 11 (pēc nodokļu samaksas) par katru nostrādāto stundu.

Ievērojot prasītāja prasības robežas un atzīstot, ka darba līgumā noteiktie EUR 11 stundā neietver sevī komandējuma

dienas naudu, nav būtiskas nozīmes atbildētājas argumentiem par komandējuma izdevumu segšanu, jo prasītājs nelūdz šos

izdevumus atlīdzināt un neapstrīd darba devēja segto summu pamatotību.

No prasītāja veiktā aprēķina redzams, ka prasītājam par laika periodu no 2018.gada 12.februāra lī d z 2018.gada

2.augustam nav izmaksāta darba samaksa EUR 6006,55 (neto). Veicot aprēķinu, prasītājs ir vadījies no darba līgumā

noteiktās stundas likmes EUR 11 stundā, atbildētājas uzskaitīto nostrādāto stundu skaita, no tās atskaitot atbildētājas

aprēķinātās un prasītājam izmaksātās darba algas summas. Tiesa atzīst, ka veiktais aprēķins atbilst darba līguma

noteikumiem un lietas materiālos esošajiem pierādījumiem.

Ievērojot minēto, prasība ir apmierināma, piedzenot no atbildētājas par labu prasītājam neizmaksāto darba samaksa

EUR 6006,55 (neto).

Apmierinot prasību, saskaņā ar Civilprocesa likuma 42.panta pirmo daļu no atbildētājas par labu valstij piedzenama

valsts nodeva EUR 474.90 un ar lietas izskatīšanu saistītie izdevumi EUR 8,01.

Tiesa atzīst, ka saskaņā ar Civilprocesa likuma 204.1pantu un Covid-19 infekcijas izplatības seku pārvarēšanas likuma

21.panta otro daļu sprieduma labprātīgas izpildes termiņš nosakāms 15 dienas no sprieduma spēkā stāšanās dienas.

Ievērojot minēto un pamatojoties uz Civilprocesa likuma 42., 43., 93., 97., 189., 190., pantu, tiesa

nosprieda

Prasību apmierināt.

Piedzīt no SIA “/nosaukums/”, reģ.Nr./reģistrācijas numurs/, par labu /pers. D/, personas kods /personas kods/,

neizmaksāto darba samaksu EUR 6006, 55 (seši tūkstoši seši un 55/100 euro).

Piedzīto summu samaksa par labu /pers. D/ veicama norēķinu kontā Nr./konta numurs/ “Swedbank” AS.

Piedzīt no SIA “/nosaukums/”, reģ.Nr./reģistrācijas numurs/, par labu valstij valsts nodevu EUR 474,90 (četri simti

septiņdesmit četri un 90/100 euro).

Valsts nodeva maksājama, norādot šādus saņēmēja bankas rekvizītus: Valsts kase, reģistrācijas Nr.90000050138,

saņēmēja iestāde: Valsts kase, BIC kods TRELLV22, konta Nr.LV55TREL1060190911200, maksājuma mērķis: valsts

nodeva civillietā Nr.C30451619.

Piedzīt no SIA “/nosaukums/”, reģ.Nr./reģistrācijas numurs/, par labu valstij ar lietas izskatīšanu saistītos izdevumus

EUR 8,01 (astoņi un 1/100 euro).

Ar lietas izskatīšanu saistītie izdevumi maksājami - saņēmējs: Tiesu administrācija, reģ.Nr. 90001672316, konts

Nr.LV51TREL2190458019000, saņēmēja banka: Valsts kase, kods TRELLV22, iemaksas mērķis: 21499 - ar lietas

izskatīšanu saistītie izdevumi civillietā Nr.C30451619.

Noteikt SIA “/nosaukums/” termiņu sprieduma labprātīgai izpildei 15 (piecpadsmit) dienas no sprieduma spēkā

stāšanās dienas.

Sprieduma daļā par piedziņu valsts ienākumos, maksājumu apliecinoši dokumenti iesniedzami Rīgas pilsētas Vidzemes

priekšpilsētas tiesā, pievienošanai pie lietas materiāliem.

Spriedumu var pārsūdzēt Rīgas apgabaltiesā 20 dienu laikā no pilna sprieduma sastādīšanas dienas, iesniedzot

apelācijas sūdzību Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesā

Tiesnese I.Krigena-Jurkāne