Court dismisses asylum claim where applicant's conversion to Christianity and past security charges are deemed unconvincing.

Lietas arhīva Nr. A42-01080-24/29

ECLI:LV:ADRJRIT:2024:0603.A420108024.2.S

Administratīvā rajona tiesa

Rīgas tiesu nams

SPRIEDUMS

Latvijas tautas vārdā

Rīgā 2024. gada 3. jūnijā

Administratīvā rajona tiesa šādā sastāvā: tiesnese referente Lāsma Lipkina, tiesneses Silvija Kuškina un Marina Romanova,

piedaloties pieteicējam /pers. A/ (/pers. A/), pieteicēja juridiskās palīdzības sniedzējam zvērinātam advokātam /pers. B/ un atbildētājas Latvijas

Republikas pusē pieaicinātās iestādes – Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes – pārstāvei /pers. C/,

tiesas sēdē izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta, pamatojoties uz /pers. A/ pieteikumu par labvēlīga administratīvā akta izdošanu par bēgļa

vai alternatīvā statusa piešķiršanu Latvijas Republikā.

Aprakstošā daļa

[1] Pieteicējs Irānas Islāma Republikas (turpmāk – Irāna) pilsonis /pers. A/ 2022. gada 11. oktobrī vērsās Valsts robežsardzē ar iesniegumu par

bēgļa vai alternatīvā statusa piešķiršanu Latvijas Republikā. Ar Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes (turpmāk – pārvalde) 2023. gada 16. februāra

lēmumu pieteicējam atteikts piešķirt bēgļa un alternatīvo statusu. Ar Administratīvās rajona tiesas 2023. gada 8. jūnija spriedumu lietā Nr. A420144023

(turpmāk – 2023. gada 8. jūnija spriedums) tika noraidīts pieteicēja pieteikums par labvēlīga administratīvā akta izdošanu.

[2] Pieteicējs 2023. gada 9. jūnijā atkārtoti vērsās Valsts robežsardzē ar iesniegumu par patvēruma piešķiršanu Latvijas Republikā.

Atkārtotajā iesniegumā un tā papildinājumos pieteicējs uzsvēra, ka ir kļuvis par kristieti, bet Irānā par reliģijas maiņu draudot nāvessods. Vēl

būdams Irānā, pieteicējs esot klausījies savu draugu stāstus par pieredzētiem Jēzus Kristus brīnumiem, ticējis tiem un arī pats tos esot pieredzējis laikā,

kad atradies mežā, cenšoties šķērsot Baltkrievijas-Latvijas robežu. Viņa sirdī bijusi Kristus gaisma un viņš ļoti vēlējies mainīt reliģiju, bet Irānā tas neesot

bijis iespējams. Latvijā pieteicējs baznīcā atradis draugus un kļuvis par aktīvu draudzes locekli. Pieteicējs esot pieredzējis daudz Jēzus Kristus brīnumu,

par kuriem stāstot citiem patvēruma meklētājiem, aicinot viņus pievērsties kristietībai. Kā papildu argumentu pieteicējs norādīja arī to, ka Irānā viņš esot

apsūdzēts noziegumā pret drošību – par drošības iestādes konfidenciālas informācijas izpaušanu. Ja nebūtu šo draudu, pieteicējam nebūtu vajadzības

emigrēt, jo Irānā viņam bijis ietekmīgs sabiedriskais stāvoklis un laba finansiālā situācija.

Ar pārvaldes 2023. gada 7. jūlija lēmumu pieteicēja atkārtotais iesniegums par bēgļa vai alternatīvā statusa piešķiršanu atstāts bez izskatīšanas.

Savukārt Administratīvā rajona tiesa ar 2023. gada 17. augusta spriedumu lietā Nr. A420200523 (turpmāk – 2023. gada 17. augusta spriedums)

apmierināja pieteicēja pieteikumu par pienākuma uzlikšanu pārvaldei izskatīt pēc būtības pieteicēja atkārtoto iesniegumu par bēgļa vai alternatīvā statusa

piešķiršanu Latvijas Republikā.

[3] Ar pārvaldes 2023. gada 6. decembra lēmumu Nr. 1568/PLN/2023 (turpmāk – pārsūdzētais lēmums) nolemts atteikt pieteicējam piešķirt

bēgļa un alternatīvo statusu. Lēmums pamatots ar turpmāk minētajiem argumentiem.

[3.1] Pieteicēja norādītie apstākļi vērtējami kritiski, jo viņa sniegtajos paskaidrojumos ir konstatējamas būtiskas pretrunas. Piemēram, pieteicējs

norādīja, ka lēmumu pāriet kristietībā esot pieņēmis jau pirms patvēruma pieprasīšanas, kad, atrodoties pierobežas mežos, piedzīvojis Jēzus Kristus

brīnumu, tomēr sākotnējā intervijā pieteicējs, lūgts norādīt savu reliģisko piederību, apgalvoja, ka ir musulmanis. Būtu saprātīgi sagaidīt, ka persona, kas

būtu nonākusi pie konkrētiem reliģiskiem uzskatiem un guvusi par tiem pārliecību, sevi identificētu kā kristieti, neatkarīgi no tā, vai ir konvertējusies vai nē.

Nepamatota vilcināšanās jau savlaicīgi norādīt šo informāciju, kopsakarā ar pieteicēja sākotnējā intervijā sniegto informāciju, ka viņš esot musulmanis,

liek apšaubīt pieteicēja sniegtās ziņas par pāriešanu kristietībā. Tāpat, lai arī pieteicējs apgalvoja, ka jau vairākus gadus, vēl dzīvojot Irānā, apsvēris

iespēju kļūt par kristieti, pieteicējam nav bijusi interese par individuālām vai kopīgām kristīgām praksēm, vai cita veida iesaisti kristīgajā dzīvesveidā,

neskatoties uz to, ka viņam bijuši kristiešu draugi.

[3.2] Sākotnējās patvērumu procedūras ietvaros pieteicējam vairākkārt – gan sākotnējā, gan arī personiskajā intervijā – bija iespēja informēt par

patvēruma iesnieguma izskatīšanu atbildīgo iestāžu amatpersonas par savas reliģiskās piederības maiņu. Kaut arī pieteicējs esot nokristījies jau

2023. gada 15. janvārī, šo faktu viņš paziņoja vienīgi 2023. gada 22. maijā. Apstāklis, ka pieteicējs reliģijas maiņu kā jaunu pamatu patvēruma

saņemšanai ir norādījis vienīgi pēc tam, kad ir saņēmis atteikumu par bēgļa vai alternatīvā statusa piešķiršanu, norāda, ka reliģijas maiņa patiesībā nebija

patiesais motīvs, kura dēļ pieteicējs izceļoja no Irānas un lūdza patvērumu Latvijā.

[3.3] Pieteicēja reliģiskā pārliecība ir izveidojusies sur place tikai pēc tam, kad viņš ir atstājis Irānu, un laika nogrieznis, kādā tā ir radusies, ir

samērā īss. Šie apstākļi liek apšaubīt pieteicēja reliģiskās pārliecības noturību un patiesumu. Pieteicēja motīvi pieņemt kristietību nav saistāmi ar pieteicēja

patiesu interesi pievērsties kristietībai, bet drīzāk ar iespēju pieprasīt patvērumu uz citiem pamatiem, kas nav vērtēti sākotnējās patvēruma procedūras

ietvaros. Pieteicēja reliģiskās aktivitātes ir vērstas uz to, lai radītu priekšnosacījumus starptautiskās aizsardzības saņemšanai.

[3.4] Pieteicēja sniegtais skaidrojums neliecina par pieteicēja dziļāku izpratni par baznīcā notiekošo rituālu simboliku un nozīmi. Tāpat pieteicēja

zināšanas par Bībeli ir ļoti virspusējas. Personiskās intervijas laikā viņš arī nespēja nosaukt citus, ar baznīcas apmeklējumu nesaistītus kristīgās prakses

veidus, piemēram, noskaitīt lūgšanu, kas būtu saprātīgi sagaidāms no personām, kam ir patiesa interese apgūt kristīgo mācību un to pielietot dzīvē.

Ievērojot minēto, pieteicēja reliģiozitāte ir drīzāk demonstratīva, mākslīgi veidota un neliecina par pieteicēja dziļu iekšējo pārliecību.

[3.5] Pieteicēja iesniegto dokumentu – Irānas Ahvāzas 1. Krimināltiesas 16. nodaļas 2022. gada 23. jūlijā izdotā elektroniskā paziņojuma par

uzaicinājumu uz tiesas sēdi 2022. gada 25. jūlijā kopijas un 2022. gada 31. jūlijā izdotā elektroniskā paziņojuma par uzaicinājumu uz tiesas sēdi

2022. gada 2. augustā kopijas – autentiskums ir apšaubāms. Atbilstoši izcelsmes valsts informācijai šīs tiesas jurisdikcijā neietilpst paziņojumos norādīto

apsūdzību izskatīšana, tās skata Irānas Revolucionārā tiesa.

[3.6] Irānā šobrīd nenotiek starptautiski vai iekšēji bruņoti konflikti, kas radītu smagus un individuālus draudus civiliedzīvotāju dzīvībai un veselībai.

[4] Nepiekrītot iestādes lēmumam, pieteicējs vērsās ar pieteikumu Administratīvajā rajona tiesā. Tiesā 2024. gada 22. februārī saņemtajos

pieteikuma papildinājumos norādīti iepriekš jau norādītie, kā arī turpmāk minētie argumenti.

[4.1] Pieteicējam Irānā tika aizmuguriski piespriests nāvessods. Irānas Revolucionārā tiesa atzina pieteicēju par vainīgu sabiedriskās kārtības un

valsts drošības traucēšanā un sevišķi slepenu dokumentu izpaušanā.

[4.2] Pieteicējs, būdams /darbības sfēra/, ir tirgojis /darbības sfēra/ arī Irānas drošības dienestam, bet viņa kolēģis ir nodevis visus /darbības sfēra/

teroristu grupējumam ārvalstīs.

[4.3] Pēc ierašanās Latvijā pieteicējs uzreiz nokristījās, ir aktīvi iesaistījies draudzes dzīvē, apmeklē baznīcu, par ko liecina lietas materiālos esošā

izziņa.

[4.4] Irānā palikušajai pieteicēja sievai draud briesmas, Irānas drošības dienests viņu vairākas reizes ir aizturējis un pratinājis.

[5] Pārvalde paskaidrojumā lūdza pieteikumu neatzīt, pamatojoties uz pārsūdzētajā lēmumā norādīto argumentāciju. Tiesā 2024. gada 25. martā

saņemtajos papildu paskaidrojumos norādīti turpmāk minētie argumenti.

[5.1] Lai gan pieteicējs tiesai kopā ar pieteikuma papildinājumiem ir iesniedzis Irānas /province/ Revolucionārās tiesas sprieduma kopiju, pieteicējs

nav detalizētāk paskaidrojis, kādā veidā ir saņemta minētā tiesas sprieduma kopija.

[5.2] Lai gan pārvaldei nav iespēju pārliecināties par Irānas /province/ Revolucionārās tiesas sprieduma autentiskumu vai tā kopijas autentiskumu,

pārvaldei ir pamats apšaubīt iesniegtā dokumenta autentiskumu, ievērojot publiski pieejamo informāciju par Irānas Revolucionārās tiesas spriedumiem.

Iesniegtajā dokumentā iztrūkst apsūdzības pamatojums un piemērotās tiesību normas, tiesas sastāvs un norāde, vai spriedums pieņemts apsūdzētajam

klātesot vai in absentia.

[6] Tiesas sēdē, tostarp lietas izskatīšanas laikā rakstveidā sniegtajos pieteicēja paskaidrojumos, pieteicējs pieteikumu uzturēja, pamatojoties uz

pieteikumā norādītajiem argumentiem. Pieteicējs papildus norādīja, ka viņš jaunus pierādījumus no Irānas ieguvis, sazinoties ar savām māsām, un tos

tiesai iesniedzis uzreiz pēc to saņemšanas. Pieteicēja šajā tiesvedības procesā tiesai iesniegtais dokuments esot galīgais tiesas spriedums lietā, ar kuru

pieteicējam piespriests nāvessods par neizpaužamas informācijas izpaušanu. Tāpat arī pieteicējs paskaidroja, ka viņa kolēģim, pret kuru ticis ierosināts

kriminālprocess par to pašu nodarījumu, jau ticis piespriests nāvessods.

Attiecībā uz reliģisko pārliecību pieteicējs paskaidroja, ka nav sākotnēji, lūdzot patvērumu, norādījis uz savu kristīgo pārliecību, jo tad vēl pieteicējs

neesot kristījies. Pieteicēja ieskatā, viņš par kristieti kļuvis tieši ar kristību brīdi. Tāpat arī pieteicējs paskaidroja, ka viņam bijis zināms, ka par pāriešanu

kristietībā draud nāvessods.

Pieteicējs norādīja, ka viņa argumenti un paskaidrojumi iepriekš nav tikuši izprasti procesā iestādē un tiesā, iespējams, kļūdaina tulkojuma dēļ.

[7] Tiesas sēdē pārvaldes pārstāve pieteikumu neatzina, pamatojoties uz pārsūdzētajā lēmumā un rakstveida paskaidrojumos norādītajiem

argumentiem. Papildus pārvaldes pārstāve vērsa uzmanību uz to, ka pieteicējs, iespējams, izpilda kādas reliģiskas darbības, bet no viņa paskaidrojumiem

izriet vien virspusējas zināšanas par kristietību un nav gūstams apstiprinājums tam, ka kristietībai būtu īpaša nozīme viņa ikdienā.

Attiecībā uz pieteicēja iesniegto dokumentu, kas, pēc pieteicēja ieskata, liecina par viņam piespriestu nāvessodu, pārvaldes pārstāve paskaidroja,

ka šim dokumentam nav piešķirama ticamība, jo tajā konstatējamas vairākas pretrunas, kuras pieteicējs nav izskaidrojis. Piemēram, ja ar attiecīgo

nolēmumu tiek apstiprināts citas instances piespriestais nāvessods, nav saprotams, kas varētu būt iesniedzis pārsūdzību. Ja ticis piespriests nāvessods,

nebūtu saprātīga pamata to iesniegt otrai – valsts – pusei.

Savukārt par pieteicēja iebildumiem saistībā ar, iespējams, īstenotu nepienācīgu tulkojumu atbildētājas pārstāve uzsvēra, ka pieteicējs nevienā

procesa stadijā iepriekš nav norādījis uz kādām problēmām tulkojumā. Tāpat arī atbildētājas pārstāve uzsvēra, ka lietas izskatīšanas laikā pieteicējam

pēc viņa lūguma tika dota iespēja iesniegt papildu paskaidrojumus valodā, kuru viņš pārvalda, proti, angļu valodā. Līdz ar to neesot pamata konstatēt, ka

pieteicējs būtu izteicis kādus argumentus, kas nav tikuši izprasti.

Motīvu daļa

[8] Lietā ir strīds par to, vai pieteicējam ir tiesības uz patvērumu Latvijas Republikā saistībā ar viņa atkārtotajā iesniegumā norādītajiem apstākļiem.

Administratīvās rajona tiesas 2023. gada 17. augusta spriedumā tika konstatēts, ka pieteicējs kopā ar atkārtoto iesniegumu iesniedzis jaunu būtisku

pierādījumu lietā, proti, izziņu par aktīvu viņa dalību kristīgās konfesijas baznīcas draudzē.

Pats pieteicējs par jauniem apstākļiem savā patvēruma lietā uzskata, pirmkārt, reliģijas maiņu, jo viņš esot kļuvis par kristieti, kas regulāri apmeklē

baznīcu, piedalās grēksūdzē un dievkalpojumos. Otrkārt, pieteicējs šīs tiesvedības laikā iesniedzis dokumentu, kas atbilstoši pieteicēja norādēm liecina,

ka viņam saistībā ar apsūdzību par Irānas drošības iestāžu slepenas informācijas izpaušanu esot piespriests nāvessods.

Ievērojot minēto, tiesa šajā lietā lems par to, vai pieteicēja iesniegtie jaunie pierādījumi un sniegtie argumenti, vērtējot tos kopsakarā ar pārējiem

lietā esošajiem pierādījumiem, noved pie atšķirīga pieteicēja individuālo apstākļu novērtējuma, salīdzinot ar iepriekš tiesas pieteicēja patvēruma lietā

pieņemto nolēmumu.

Tādējādi tiesai jānoskaidro, vai saistībā ar šiem jaunajiem apstākļiem (pierādījumiem) lietā ir pamats pieteicējam piešķirt patvērumu

Latvijas Republikā.

[9] Vērtējot pieteicēja atkārtotajā iesniegumā un pieteikumā tiesai norādītos argumentus, konstatējams, ka tie daļēji ir vērsti uz to, lai tiktu pārvērtēti

tiesas 2023. gada 8. jūnija spriedumā konstatētie apstākļi, proti, secinājumi attiecībā uz pieteicēja argumentiem par izcelsmes valstī pret viņu vērstu

vajāšanu saistībā ar komercdarbības īstenošanas laikā izpaustu neizpaužamu informāciju.

Tomēr tiesas 2023. gada 8. jūnija spriedums, ar kuru tika izvērtēti pieteicēja argumenti par izcelsmes valstī pret viņu vērstu vajāšanu saistībā ar

komercdarbības īstenošanas laikā izpaustu neizpaužamu informāciju, kā arī kristīšanos un ar ko noraidīts pieteicēja pieteikums par bēgļa vai alternatīvā

statusa piešķiršanu, ir stājies spēkā.

Tiesiskas valsts būtiska sastāvdaļa ir tiesiskā noteiktība. Savukārt viena no tiesiskās noteiktības principa izpausmēm ir res judicata princips (sk.

Satversmes tiesas 2016. gada 29. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2015-19-01 12.2. apakšpunktu). Res judicata princips nozīmē to, ka nevienam nav

tiesību lūgt pārskatīt galīgu un spēkā stājušos spriedumu ar mērķi panākt atkārtotu lietas izspriešanu. Tas konkretizēts citstarp Administratīvā procesa

likuma 153. panta trešajā daļā. Tā paredz, ka fakts, kurš nodibināts ar spēkā stājušos spriedumu tā motīvu daļā, nav no jauna jāpierāda, izskatot

administratīvo lietu, kurā piedalās tie paši procesa dalībnieki.

Lietā, kurā ir taisīts minētais spriedums, un izskatāmajā lietā ir vieni un tie paši procesa dalībnieki. Ievērojot minēto, tiesa uzsver, ka atkārtotā

iesnieguma institūta mērķis nav pārskatīt spēkā stājušos tiesas nolēmumus, bet gan sniegt iespēju personai atkārtoti pretendēt uz bēgļa vai alternatīvo

statusu, ja tās rīcībā ir pierādījumi, kas liecina, ka ir ievērojami mainījušies apstākļi kopš brīža, kad tika pieņemts galīgais lēmums (spriedums) par

atteikumu piešķirt bēgļa vai alternatīvo statusu.

Tādējādi šā atkārtotā patvēruma iesnieguma izskatīšanas procesa ietvaros tiesas uzdevums ir pārbaudīt jaunus, iepriekš nepastāvējušus (vai

nezināmus) apstākļus, kas ievērojami mainījušies pēc tam, kad pieņemts spriedums par atteikumu piešķirt patvērumu, nevis pārvērtēt attiecībā uz

pieteicēju pieņemto un spēkā stājušos spriedumu.

[10] Patvēruma likuma 37. panta pirmā daļa noteic, ka uz bēgļa statusu var pretendēt trešās valsts valstspiederīgais, kas, pamatoti baidoties no

vajāšanas sakarā ar viņa rasi, reliģiju, tautību, piederību pie noteiktas sociālās grupas vai viņa politiskajiem uzskatiem, atrodas ārpus valsts, kuras

valstspiederīgais viņš ir, un nespēj vai šādu baiļu dēļ nevēlas pieņemt savas valstspiederības valsts aizsardzību, vai bezvalstnieks, kurš, būdams ārpus

savas agrākās pastāvīgās dzīvesvietas valsts, tādu pašu iemeslu dēļ nespēj vai nevēlas tajā atgriezties un uz kuru neattiecas šā likuma 45. panta

nosacījumi.

Savukārt Patvēruma likuma 38. panta pirmā daļa paredz, ka par vajāšanu atzīstamas darbības, kas sava rakstura vai biežuma dēļ ir pietiekami

smagas, lai radītu smagu cilvēka pamattiesību pārkāpumu, kā arī vairākas darbības, arī cilvēktiesību pārkāpumu kopums, kas ir pietiekami smags, lai

ietekmētu indivīdu šā panta pirmās daļas 1. punktā minētajam veidam līdzīgā veidā.

Līdz ar to tiesai jānoskaidro, vai pieteicējs ir iesniedzis informāciju (pierādījumus) par jauniem, iepriekš nepastāvējušiem (vai nezināmiem)

apstākļiem, kas varētu liecināt par viņa vajāšanas draudiem viņa izcelsmes valstī. Vērtējot šādus apstākļus, tiesai uzmanība jāpievērš arī tam, vai pieteicējs

var pamatot, kāpēc attiecīgo informāciju (pierādījumus) viņš nav iesniedzis agrāk. Ja pieteicējs nesniedz tam saprātīgu pamatojumu, jaunā informācija

(pierādījumi) un to ticamība ir vērtējama kritiski.

[11] Pieteicējs norādījis, ka viņš ir pārgājis kristietībā un aktīvi piedalās baznīcas draudzes aktivitātēs. Tā pamatošanai pieteicējs iesniedzis izziņas

par kristīšanos un to, ka pieteicējs esot aktīvs draudzes loceklis. Līdz ar to tiesai jānoskaidro, vai pieteicējs Irānā var tikt pakļauts vajāšanas draudiem kā

persona, kas pārgājusi kristietībā.

Irānā likums vispārīgi aizliedz musulmaņiem mainīt reliģiju vai atteikties no savas reliģiskās pārliecības. Par vienīgo pieņemamo reliģijas maiņu tiek

uzskatīta pāriešana no citas reliģijas islāmā. Pāreja no islāma kristietībā var tikt uzskatīta par atteikšanos no reliģijas, un par to var sodīt ar nāvi (sk. IRAN

2022 INTERNATIONAL RELIGIOUS FREEDOM REPORT, pieejams: https://www.state.gov/wp-content/uploads/2023/05/441219-IRAN-2022-

INTERNATIONAL-RELIGIOUS-FREEDOM-REPORT.pdf). Ziņojumi liecina, ka Irānā reliģiskās minoritātes, tostarp kristieši, var tikt diskriminēti,

patvaļīgi aizturēti un vajāti par savas ticības apliecināšanu vai praktizēšanu. Tiek ziņots, ka personas, kas pārgājušas kristietībā, tikušas pakļautas

patvaļīgai arestēšanai, kā arī tādiem sodiem kā ieslodzījums (sk. Amnesty International, Iran 2023, pieejams:

https://www.amnesty.org/en/location/middle-east-and-north-africa/iran/report-iran/). Turklāt tiek ziņots, ka Irānas varasiestādes uzrauga reliģiskās

prakses vietas, lai veiktu ticīgo identitātes pārbaudes (sk. Human Rights Council, Working Group on Arbitrary Detention, Opinion No. 83/2020

concerning Youcef Nadarkhani (Islamic Republic of Iran), pieejams:

https://www.ohchr.org/Documents/Issues/Detention/Opinions/Session89/A_HRC_WGAD_2020_83.pdf). Pēc 1979. gada revolūcijas Irānā tika

izveidota Irānas Revolucionārā tiesa, lai izskatītu lietas saistībā ar apsūdzībām spiegošanā, Irānas iekšējās un ārējās drošības apdraudēšanā,

mēģinājumiem gāzt Irānas valdību, zaimošanu, aicināšanu uz vardarbību un narkotiku tirdzniecību. Faktiski Irānas Revolucionārā tiesa izskata valdības

ideoloģisko pretinieku lietas. Lietas tiek izskatītas bez zvērinātajiem, bez advokātiem un bieži vien bez pierādījumiem. Izcelsmes valsts informācija liecina,

ka šī tiesa izskata arī apsūdzības pret Irānas kristiešiem, kurus apsūdz kristietības sludināšanā un nelegālu baznīcas aktivitāšu veikšanā (sk. Iran:

Criminal procedures and documents, December 2021, pieejams: https://landinfo.no/wp-content/uploads/2021/12/Iran-report-criminal-

procedures-and-documents-122021-4.pdf; Iranian Christians Appeal Convictions By Islamic Court, pieejams: https://www.rferl.org/a/iran-

christians-appeal-convictions-islamic-revolutionary-court/29017122.html).

Tādējādi vispārīgi pieteicēja norādītais par kristiešu vajāšanu Irānā atbilst ziņojumos par situāciju Irānā minētajiem faktiem. Tā situāciju izcelsmes

valstī ir novērtējusi arī pārvalde pārsūdzētajā lēmumā.

[12] Vienlaikus apstāklis, ka pieteicējs ir piedalījies kristību ceremonijā un apmeklē baznīcu, pats par sevi nav pietiekams pamats atzīt, ka viņš savā

izcelsmes valstī varētu tikt vajāts savas reliģiskās pārliecības maiņas dēļ.

Eiropas Savienības Tiesa 2012. gada 5. septembra spriedumā Y un Z lietās Nr. C?71/11, C-99/11 atzina, ka, izvērtējot reliģiski motivētas

vajāšanas risku, ir jāņem vērā ne tikai izcelsmes valstī spēkā esošie reliģijas praktizēšanas aizliegumi, bet arī konkrētā patvēruma meklētāja reliģiskās

prakses piekopšana, kura ir īpaši nozīmīga attiecīgajai personai reliģiskās identitātes saglabāšanas nolūkā. Ir jāizvērtē risks, kādam patvēruma meklētājs

tiktu pakļauts izcelsmes valstī savas reliģijas dēļ, pat ja šādas reliģiskās prakses piekopšana nav uzskatāma par attiecīgās reliģiskās kopienas centrālo

elementu (sk. sprieduma 70. punktu). Savukārt 2018. gada 4. oktobra spriedumā Fathi lietā Nr. C-56/17 tiesa sniedza atbildes uz Bulgārijas tiesas

jautājumiem saistībā ar reliģiski motivētas vajāšanas riskiem Irānā. No minētā sprieduma izriet, ka jēdziens „reliģija” nesniedz pilnīgu to elementu sarakstu,

kas var raksturot šo jēdzienu saistībā ar starptautiskās aizsardzības pieteikumu, kura pamatā ir bailes tikt vajātam reliģijas dēļ. Jēdziens „reliģija” ietver,

no vienas puses, teistiskus, neteistiskus un ateistiskus uzskatus, kas, ņemot vērā izmantoto vārdu vispārējo raksturu, uzsver, ka tas attiecas gan uz

„tradicionālajām” reliģijām, gan uz citām ticībām, un, no otras puses, uz līdzdalību vai nu vienatnē, vai kopā ar citiem, vai atturēšanos no dalības

reliģiskajos rituālos. Turklāt attiecībā uz jēdzienu „reliģija”, kas minēts Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 10. pantā, tiesa ir uzsvērusi šā jēdziena

izpratni plašajā nozīmē, aptverot gan forum internum, kas nozīmē pārliecības esības faktu, gan arī forum externum, kas nozīmē jebkādas formas

ticības izpausmi sabiedrībā (sk. sprieduma 79., 80. un 81. punktu). Savukārt, atbildot uz dalībvalsts tiesas jautājumu par vajāšanas konstatēšanu

attiecībā uz darbībām, kas izcelsmes valstī ir aizliegtas, jo konfliktē ar valsts reliģiju, tiesa norādīja, ka šādu formālu aizliegumu varētu uzskatīt par

vajāšanas darbībām, ja tiek konstatēts, ka izcelsmes valsts iestādes šo aizliegumu piemēro arī praksē, minētie apstākļi būtu jāizvērtē katrā konkrētajā

gadījumā (sk. sprieduma 101. punktu).

Savukārt Eiropas Savienības Tiesas 2024. gada 29. februāra spriedumā Bundesamt für Fremdenwesen und Asyl (Conversion religieuse

ultérieure) lietā Nr. C?222/22 paskaidrots, ka bēgļa statuss personai var netikt piešķirts, ja vajāšanas risks, uz kuru persona atsaucas, lai pamatotu

turpmāku pieteikumu, balstīts uz apstākļiem, kurus persona pašas pieņemta lēmuma rezultātā radījusi kopš izcelsmes valsts atstāšanas. Vienlaikus pat

šādos apstākļos ar noteiktiem nosacījumiem šis statuss var tikt piešķirts (sk. sprieduma 26. punktu). Vajāšanas riska izvērtējums, uz kuru atsaucas

patvēruma meklētājs, lai pamatotu turpmāku starptautiskās aizsardzības pieteikumu, kas balstīts uz apstākļiem, kurus persona kopš izcelsmes valsts

atstāšanas radījusi pati, lielākoties rezultējas ar atteikumu piešķirt bēgļa statusu (sk . sprieduma 29. punktu). Taču jāveic katram individuālajam

gadījumam raksturīgo apstākļu visaptveroša pārbaude, ievērojot arī vispārīgo aizliegumu dalībvalstīm izraidīt vai atgriezt personu, kas atzīstama par bēgli,

uz tādu izcelsmes valsti, kuras teritorijā personas dzīvība vai brīvība ir apdraudēta, citstarp personas reliģijas dēļ (sk. sprieduma 37. un 44. punktu).

Salīdzinošā aspektā tiesa ņem vērā arī Vācijas Federālās konstitucionālās tiesas (Bundesverfassungsgericht) 2020. gada 3. aprīļa spriedumā lietā

1838/15 norādīto, ka gadījumos, kad administratīvās tiesas izvērtē bēgļa statusa pieteikumu, kura pamatā ir bailes no reliģiskās vajāšanas, tām bez

šaubām ir jāpārliecinās, ka konkrētas reliģiskas prakses, kuras rezultātā tiktu veikta vajāšana pieteikuma iesniedzēja izcelsmes valstī, īstenošana

pieteikuma iesniedzēja reliģiskajai identitātei ir ļoti svarīga. Administratīvās iestādes un tiesas nevar izmantot savas idejas, lai vērtētu prasītāja uzskatus

attiecībā uz ticības saturu un nozīmi, tās vietu reliģiskajā sistēmā vai izdarītu secinājumus par uzskatu un prakses leģitimitāti. Tomēr minētie apsvērumi ir

jānošķir no jautājuma par to, vai un, ja jā, kādi ticības vai tās prakses aspekti veido pieteicēja reliģisko identitāti tādā mērā, ka tas attaisno pamatotas

bailes no vajāšanas. Ir jāizvērtē pieteicēja saistība ar viņa ticību. To darot, jāņem vērā apsvērumi saistībā ar pieteicēja reliģisko identitāti, piemēram, viņa

reliģiskās pārliecības izcelsme, reliģiskā prakse, kuru viņš ir piekopis savā izcelsmes valstī, motivāciju atteikties no iepriekšējās ticības, ģimenes reakciju,

zināšanu līmeni par jauno ticību, tās nozīmi ikdienas dzīvē un veidu, kādā viņš praktizē savu reliģiju

(sk. https://www.bundesverfassungsgericht.de/SharedDocs/Entscheidungen/EN/2020/04/rk20200403_2bvr183815en.html).

Līdz ar to tiesa secina, ka, lai noskaidrotu to, vai pieteicēja bailes no vajāšanas reliģiskās pārliecības dēļ ir objektīvi pamatotas, tiesai ir jāizvērtē

pieteicēja individuālais gadījums – tas, vai viņa uzskatu paušana vai arī uz reliģiskiem uzskatiem pamatota personīga vai grupas uzvedība varētu kļūt par

pamatu vajāšanai Irānā.

Atbilstoši Eiropas Savienības Patvēruma aģentūras (European Union Agency for Asylum (turpmāk – EUAA)) izdotajam pētījumam

„Pierādījumu un uzticamības novērtējums kopējās Eiropas patvēruma sistēmas kontekstā” (pieejams: https://euaa.europa.eu/publications/judicial-

analysis-evidence-and-credibility-context-common-european-asylum-system ) par uzticamības vērtējuma kritērijiem var būt: iekšējā un ārējā

konsekvence, pietiekama detalizācijas pakāpe, ticamība (minētā pētījuma 4.5. sadaļa). Ar iekšējo konsekvenci jāsaprot patvēruma meklētāja sniegto

faktu kopējā saturiskā saskaņotība un vienotība. Ārējā konsekvence savukārt nozīmē patvēruma meklētāja stāstītā atbilstību vispārīgi zināmajai

informācijai, tostarp izcelsmes valsts informācijai un citiem lietā esošajiem pierādījumiem.

Tādējādi, izvērtējot pieteicēja norādes par vajāšanas draudiem izcelsmes valstī – Irānā – saistībā ar pāriešanu kristietībā, tiesai īpaša uzmanība

jāpievērš pieteicēja stāsta konsekvencei, saturiskajai saskanībai, detalizācijas pakāpei un kopējai ticamībai.

[13] Tiesai nav pamata apšaubīt, ka pieteicējs atbilstoši viņa iesniegtajām /Nosaukums A/ draudzes izziņām ir piedalījies kristību ceremonijā un ir

apmeklējis baznīcu. Taču no pieteicēja sniegtajiem paskaidrojumiem pārvaldei konstatējams, ka pieteicējs sniedzis vienīgi vispārīgu informāciju par savu

kristīgo pārliecību. Pieteicējs, piemēram, nav sniedzis ziņas par kādu lūgšanu nozīmi viņa ikdienā, kristīgo rituālu simbolisko nozīmi, kā arī norādījis, ka ir

lasījis Bībeli, taču, aicināts pastāstīt par tajā aprakstītajām ainām, izklāstījis tikai vienu Bībelē pieminētu notikumu.

Pieteicējs atkārtotajā iesniegumā bija detalizēti skaidrojis to, kā viņš mainījis savu reliģisko pārliecību, piedzīvojot Kristus brīnumus, atrodoties

pierobežas mežos, pirms ieceļošanas Latvijas Republikā. Taču iestādei viņš šādu savu kristīgo pārliecību sākotnēji nav atklājis. Proti, nedz sākotnējā

intervijā, nedz personiskajā intervijā pieteicējs nebija pieminējis apdraudējumu reliģisku iemeslu dēļ. Tieši pretēji, pieteicējs paskaidrojis, ka viņa reliģiskā

piederība ir: musulmanis (sk. lietas 1. sēj. 199. lp.).

Tiesas sēdē pieteicējs paskaidroja, ka viņš savu reliģisko piederību esot mainījis ar kristīšanas brīdi. Tikai tad viņam esot bijis pamats iestādei

norādīt, ka viņš ir kristietis. Tāpat arī pieteicējs tiesas sēdē apstiprināja, ka viņam bija zināms: Irānā par pāriešanu kristietībā var sodīt ar nāvessodu. Taču

atbilstoši tiesai iesniegtajai /Nosaukums A/ draudzes izziņai par pieteicēja kristīšanu konstatējams, ka pieteicēja kristību ceremonija notikusi 2023. gada

15. janvārī.

Pārvaldes pirmais lēmums pieteicēja patvēruma lietā, proti, atteikums piešķirt pieteicējam patvērumu Latvijas Republikā, tika pieņemts 2023. gada

16. februārī, proti, apmēram mēnesi pēc tam, kad pieteicējs bija kristījies. Tādējādi nav rodams saprātīgs izskaidrojums, kāpēc pieteicējs pie pirmās

izdevības nav informējis pārvaldi par savu patieso kristīgo pārliecību, kas, pēc pieteicēja paskaidrotā, varētu būt izveidojusies jau pirms ieceļošanas

Latvijas Republikā un formāli nostiprināta 2023. gada 15. janvārī.

Pieteicējs informējis tiesu par savu kristību faktu vien minētā pārvaldes lēmuma pārsūdzības procesā, iesniedzot izziņu par kristībām tiesai. Ar

Administratīvās rajona tiesas 2023. gada 8. jūnija spriedumu šis apstāklis tika izvērtēts, secinot, ka pieteicēja vilcināšanās atklāt šo faktu būtiski ietekmē

pieteicēja apgalvojuma par reliģiskās pārliecības maiņu ticamību. Tiesa uzsvēra, ka atbilstoši pieteicēja iesniegtajai izziņai viņš tika kristīts 2023. gada

15. janvārī, tātad vēl pirms pārvalde pieņēma lēmumu pieteicēja lietā, tāpēc neesot saprotama pieteicēja vilcināšanās atklāt šo būtisko apstākli.

Tāpat arī minētajā lietā pārvalde paskaidrojumos norādīja, ka pieteicēja sniegtā informācija par to, ka viņš aktīvi iesaistījies draudzē un apmeklē

baznīcu, ir kritiski vērtējama, jo pieteikuma papildinājumiem pievienotajā izziņā par to nav informācijas.

Vēlāk pieteicējs attiecīgu informāciju sniedza, iesniedzot pēc pieprasījuma izsniegtu /Nosaukums A/ draudzes 2023. gada 23. augusta izziņu, kurā

norādīts, ka pieteicējs regulāri apmeklē draudzes dievnamu, piedalās baznīcas sakramentos, ir aktīvs un pastāvīgs draudzes loceklis. Tādējādi pieteicējs

vēlāk iesniedzis informāciju, uz kuras trūkumu bija norādījusi pārvalde. Lai arī šis apstāklis pats par sevi nenozīmē, ka tādējādi pieteicēja sniegtā

informācija nebūtu ticama, tas apstākļu kopsakarā liek kritiski vērtēt pieteicēja norādītos apsvērumus.

Tiesas sēdē izskatāmajā lietā pieteicējs tika aicināts sniegt sīkāku informāciju par viņa reliģisko pārliecību, tās izveidošanos, pieteicēja reliģiozitāti,

kā arī apstākļiem, kas pamudināja pieteicēju mainīt viņa reliģisko pārliecību un apmeklēt konkrēto baznīcu.

No pieteicēja sniegtajām atbildēm izriet, ka izcelsmes valstī viņš nav bijis reliģiozs. Lai arī viņš uzaudzis musulmaņu ģimenē, viņu pašu islāms nav

interesējis. Pieteicējam nav bijusi saprotama tā ietvaros sludinātā vardarbība. Par kristietību sīkāk pieteicējs uzzinājis no saviem draugiem Irānā. Vēlāk,

piedzīvojot Kristus brīnumus pierobežas mežos pirms ieceļošanas Latvijas Republikā, viņš pieņēmis kristietību. Pieteicējs esot lasījis Bībeli savā dzimtajā

valodā, ko viņam atsūtījusi māsa, kā arī sācis iet uz baznīcu, kristījies un regulāri apmeklējis baznīcas dievkalpojumus, ar draudzes locekļiem viņš

sazinoties ar telefona palīdzību – tulkošanas aplikācijas palīdzību.

Tā kā pieteicējs varētu būt regulāri apmeklējis baznīcu vismaz laikā no 2023. gada vasaras, būtu sagaidāms, ka viņš būtu apguvis arī kādas

padziļinātas zināšanas par Bībeli un kristīgajām tradīcijām. Taču pieteicējs tiesas sēdē sniedza vien vispārīgus paskaidrojumus par to, kā viņš izprot

kristietību. Būtībā pieteicējs paskaidroja, ka, viņaprāt, kristietībā tiek mācīts, kā labāk dzīvot, būt labam pret citiem, kā nemelot un nerunāt sliktu par

citiem, un tā arī esot būtiskākā atšķirība no islāma. Pieteicējs nedemonstrēja nedz padziļinātas zināšanas par Bībeli un kristīgām tradīcijām, nedz arī tādas

pamata zināšanas, kas būtu sagaidāmas no izglītotas personas, kura brieduma gados pieņēmusi lēmumu mainīt reliģisko pārliecību un praktizēt kādu

konkrētu reliģiju. Citstarp pieteicējs nevarēja izskaidrot to, ar ko atšķiras dažādas kristīgās konfesijas, kāpēc viņš izvēlējies tieši konkrēto kristīgo

konfesiju, kas nošķir Veco no Jaunās derības, kas vada konkrēto baznīcu, un norādīja, ka tiktāl, ciktāl viņš ir lasījis Bībeli, viņš neesot lasījis nedz par

kādām ciešanām, nedz par kādu slepkavību vai nodevību Bībelē.

Tādējādi, lai arī tiesai nav pamata apšaubīt, ka pieteicējs apmeklē baznīcu, pieteicējs nav pamatojis, ka tā rezultātā pieteicējam būtu izveidojusies

tāda kristīgā pārliecība un piesaiste reliģioziem rituāliem, ka tā kļuvusi par neatņemamu pieteicēja ikdienas sastāvdaļu, kas reālistiski varētu veidot viņa

ikdienu arī izcelsmes valstī. Ir saprotams, ka pieteicējam varētu būt patīkami baznīcā satikt citus cilvēkus, socializēties, taču nav konstatējams, ka šādai

vēlmei būtu kristīgā pārliecībā balstīts pamats.

Līdz ar to šajā gadījumā no pieteicēja iesniegtajiem dokumentiem un sniegtajiem paskaidrojumiem ir konstatējams, ka viņš izpilda noteiktas

kristīgās reliģijas rituālus, taču nav gūstams ticams apstiprinājums patiesai pieteicēja pārejai uz kristietību tādā mērā, ka kristīgā reliģija varētu būt kļuvusi

par neatņemamu viņa ikdienas sastāvdaļu.

[14] Attiecībā uz pieteicēja bailēm no vajāšanas saistībā ar slepenas informācijas izpaušanu tiesai jānoskaidro, vai pieteicēja jaunais iesniegtais

pierādījums ļauj atzīt, ka pieteicēja stāsts par viņa vajāšanu šo apstākļu dēļ tomēr var tikt atzīts par ticamu.

Izskatāmajā gadījumā konstatējami pieteicēja kopējā stāsta konsekvences trūkumi. Proti, no pieteicēja rīcības patvēruma pieprasīšanas procesā

konstatējams, ka viņš sistemātiski maina un precizē savu stāstu, kā arī iesniedz it kā no jauna iegūtus dokumentus tā, lai novērstu iepriekš kritiski vērtēto

informācijas iztrūkumu.

Sākotnējā patvēruma pieprasīšanas procesā pieteicējs bija iesniedzis dokumentus, kas liecina, ka viņš bijis amatpersona /Nosaukums B/. Pieteicējs

bija norādījis, ka saskāries ar politiskām problēmām. Esot atklājies, ka viens no pieteicēja /darbības sfēra/ darbiniekiem sadarbojies ar grupējumu, kurš

vērsies pret Irānā pastāvošo režīmu. Pieteicēju uz vairākām dienām aizturējuši un, kad viņš uz vienu dienu ticis atbrīvots papildu pierādījumu iegūšanai,

viņam izdevies pamest valsti.

Pārvalde sākotnējā patvēruma procedūrā uzsvērusi: ja pieteicējs tika turēts aizdomās par saistību ar teroristu organizāciju, ir maz ticams un pat

neloģiski, ka drošības dienests viņu atbrīvojis, lai pieteicējs sagādātu viņa paša vainu pastiprinošos pierādījumus. Pieteicējs dažādās patvēruma

procedūras izskatīšanas stadijās sniedzis nekonsekventu un pat neloģisku informāciju. Piemēram, personiskajā intervijā pieteicējs norādīja, ka Irānas

drošības dienesta darbinieki izmeklēšanas ietvaros izņēmuši pieteicēja uzņēmuma datorus, tajā pat laikā apgalvojot, ka Irānas drošības dienesta

darbinieki pēc tam, kad darba datori tikuši izņemti, ir pieprasījuši pieteicējam iesniegt sarakstus ar personām, kurām tikušas pārdotas /darbības sfēra/.

Tāpat, kā galveno apdraudējuma no drošības dienesta puses iemeslu, pieteicējs personiskajā intervijā norādījis to apstākli, ka viņa uzņēmuma darbinieks

nodevis Irānas drošības dienesta darbinieku vārdu sarakstu kādam grupējumam Irānā, savukārt pieteikuma papildinājumos pieteicējs apgalvojis, ka

baidās no vajāšanas, jo ir pārdevis /darbības sfēra/ iespējamiem teroristiem.

Tiesa 2023. gada 8. jūnija spriedumā konstatēja: savā sākotnējā iesniegumā pieteicējs norādīja, ka Irānā ir saskāries ar politiskām problēmām,

kuru dēļ pieteicēja dzīvība Irānā ir apdraudēta. Sākotnējā intervijā pieteicējs politiski motivēto vajāšanu vairs nepieminēja, uz intervētāja jautājumu par

politisko aktivitāti atbildēja noraidoši. Lūgts precizēt patvēruma motīvus, pieteicējs norādīja, ka Irānā viņu apdraud drošības dienests, iespējams, viņam

draud nāvessods. Tiesa pievienojās pārvaldes norādītajam, ka, ja noticētu pieteicēja stāstam, Irānas drošības dienests izturējās pret viņu ar savai

institūcijai neraksturīgu intereses trūkumu un pat vieglprātību. Izcelsmes valsts informācijas kontekstā pieteicēja apgalvojumi par to, ka drošības dienests

viņu vairākas dienas pratināja, bet tad izlēma palaist uz vienu dienu, lai pieteicējam būtu iespēja atnest vajadzīgos dokuments, tika atzīts par maz ticamu.

Turklāt, pat ja pieteicēja stāstīto pieņemtu par patiesi notikušo, tiesa atzina, ka ir grūti noticēt, ka persona, kura vairākas dienas atradās aizturēšanās

izolatorā drošības dienesta uzraudzībā, un kura pēkšņi, uz vienu dienu, tiek izlaista brīvība, noteiktu uzdevumu izpildei, būtu spējīga tajā pašā dienā brīvi

likumīgā veidā izceļot no valsts, turklāt šķietami labi izplānotā un pietiekami sarežģītā maršrutā, kas ved caur Maskavu, Minsku, Eiropas Savienības

robežas šķērsošanu, ar gala mērķi Frankfurti, Vācijā. Turklāt tiesa norādīja: ja pieņem, ka pieteicēja izceļošana patiešām bija saistīta ar centieniem

paglābties no Irānas drošības dienesta, šā mērķa sasniegšanai pieteicējam teorētiski būtu pieticis izceļot uz kādu tuvāk Irānai esošo valsti, piemēram,

Turciju, tāpat arī Krievijā, kura bija pirmā pieteicēja šajā ceļojumā apmeklētā valsts, pieteicējam bijis pamats justies drošībā no Irānas drošības dienesta

vajāšanas. Tomēr pieteicējs izvēlējies doties tālāk uz Baltkrieviju, tad vairākus mēnešus pavadīja Baltkrievijas-Eiropas Savienības pierobežas zonā,

dzīvojot mežos, cenšoties nelikumīgi iekļūt Eiropas Savienībā. Tiesa minētajā spriedumā uzsvēra, ka šai pēdējai pieteicēja ceļojuma stadijai vairs nav bijis

nekā kopīga ar Irānā draudošo potenciālo vajāšanu no drošības dienesta puses. Minētie notikumi drīzāk liecinot par pieteicēja mērķi nokļūt tieši Eiropas

Savienībā ekonomisko vai kādu citu, tikai pieteicējam zināmu, apsvērumu dēļ.

Tāpat arī tiesa 2023. gada 8. jūnija spriedumā atzina to, ka pieteicēja apgalvojumi personiskajā intervijā nonāk pretrunā, jo drošības dienesta rīcībā

bija visi pieteicēja uzņēmuma dokumenti un arī datori, līdz ar to nav saprotama drošības dienesta motivācija atbrīvot pieteicēju, uzdodot viņam sameklēt

informāciju, kura tāpat jau bija drošības dienesta rīcībā. Tāpat pieteicējs atzinis, ka ceļojuma uz Eiropas Savienību plānošana ilga vairākas dienas, bet

līdzekļus ceļojuma izmaksu segšanai pieteicējs ieguvis, pārdodot mašīnu un aizņemoties no māsas. Turklāt pieteicējs pieminējis, ka uz Krieviju devies ar

tūrisma vīzu, viņam esot bijis rezervēts numuriņš Hilton viesnīcā Maskavā. Tiesa minētajā spriedumā atzina, ka šie apstākļi liecina par rūpīgu ceļojuma

plānošanu, sākot ar mašīnas pārdošanu, Krievijas vīzas saņemšanu, viesnīcas rezervēšanu un tamlīdzīgi, un tādējādi nonāk pretrunā ar pieteicēja

sākotnējo apgalvojumu par to, ka Irānu viņš atstāja steigā, uzreiz pēc tam, kad tika uz vienu dienu atbrīvots.

Tiesa minētajā spriedumā atzina: no pieteicēja norādītajiem apstākļiem neveidojas loģisks, konsekvents un saprotams stāsts. Patvēruma procedūru

pieteicējs uzsācis ar apgalvojumu par politiskām problēmām, turpinājis ar stāstu par saskarsmi ar drošības dienesta amatpersonām, visbeidzot izvirzot

jaunu argumentu, ka viņš ir kristietis.

Iesniedzot savu atkārtoto iesniegumu, pieteicējs papildus iesniedza arī Irānas Ahvāzas 1. Krimināltiesas 16. nodaļas 2022. gada 23. jūlija

elektroniskā paziņojuma par uzaicinājumu uz tiesas sēdi 2022. gada 25. jūlijā kopiju un Irānas Ahvāzas 1. Krimināltiesas 16. nodaļas 2022. gada

31. jūlijā izdota elektroniskā paziņojuma par uzaicinājumu uz tiesas sēdi 2022. gada 2. augustā kopiju.

Tiesa 2023. gada 17. augusta spriedumā atzina, ka ir kritiski vērtējama šo dokumentu ticamība, kas atbilstoši pieteicēja paskaidrotajam esot Irānas

tiesas pavēste un paziņojums par apsūdzībām valsts drošības graušanā un korupcijas izplatīšanā, kā arī slepenu drošības dokumentu izpaušanā. Tiesa

uzsvēra, ka pieteicējs šos dokumentus iesniedzis tiesai, nepaskaidrojot, kā viņš šos dokumentus ir ieguvis un kāpēc šos 2022. gada jūlijā izdotos

dokumentus viņš nav varējis iesniegt jau agrāk.

Vienlaikus pieteicējs personiskajā intervijā 2023. gada 6. septembrī skaidrojis, ka Irānā visi dokumenti tiekot nosūtīti elektroniski uz telefonu, taču,

tā kā pieteicēja telefons neesot bijis aktīvs, paziņojumus 2023. gada vasarā ieguvusi pieteicēja māsa. Savukārt par minēto dokumentu esību pieteicējs

esot uzzinājis no sievas.

Ievērojot minēto, pārvalde pamatoti uzsvērusi, ka, ņemot vērā pieteicēja sniegtās ziņas par viņa ceļošanas maršrutu no izcelsmes valsts uz Latviju

(konkrētiem datumiem), ir pamats secināt, ka vismaz līdz aptuveni 2022. gada 10. augustam, kad pieteicējs no Baltkrievijas mežu teritorijas uzsāka

mēģinājumus šķērsot Lietuvas Republikas un pēc tam Latvijas Republikas robežu, telefons bija pieteicēja rīcībā un viņam pašam bija jāsaņem iepriekš

minētie 2022. gada 23. jūlija un 31. jūlija paziņojumi. Pārvalde pamatoti secinājusi, ka ir maz ticams, ka no brīža, kad pieteicējs 2022. gada 22. jūlijā

izceļoja no Irānas, līdz pat aptuveni 2022. gada 10. augustam, kad viņš nokļuva Baltkrievijas mežā, pieteicējs ne reizi neieslēdza telefonu vai neaplūkoja

pienākošās ziņas.

Izskatot pieteicēja atkārtoto iesniegumu, pārvalde ar pārsūdzēto lēmumu atkārtoti atteica pieteicējam piešķirt patvērumu. Minētajā pārvaldes

lēmumā bija norādīts, ka saskaņā ar izcelsmes valsts informāciju pieteicēja iesniegtajos dokumentos minētās Krimināltiesas jurisdikcijā neietilpst

paziņojumos norādītās apsūdzības. Lietas, kurās personas apsūdzētas par attiecīgajām darbībām, skata Irānas Revolucionārā tiesa.

Attiecīgi pēc tam pieteicējs tiesai iesniedzis Irānas /province/ Revolucionārās tiesas 2023. gada 3. jūnija (6. jūnija) nolēmuma (apsūdzības raksta)

kopiju par nāvessoda piemērošanu pieteicējam uz vienas lappuses, bez norādīta tiesas sastāva, bez izvērstas motivācijas un atsauces uz tiesību normām.

Pieteicējs tiesas sēdē paskaidroja, ka process tiekot uzsākts 1. Krimināltiesā, bet pēc tam turpinoties Irānas Revolucionārajā tiesā. Turklāt šis esot

galīgais un pilnais tiesas spriedums lietā.

Pieteicējs paskaidrojis, ka šo dokumentu (sprieduma par nāvessoda piespriešanu kopiju) viņš no savas māsas saņēmis aptuveni tad, kad ar viņu

izskatāmajā lietā sazinājies juridiskās palīdzības sniedzējs. Dokuments esot izsniegts viņa māsai saistībā ar komercsabiedrības, kurā viņi kopā strādājuši,

likvidāciju. Tiesa šādus apsvērumus vērtē kritiski, citstarp ievērojot pieteicēja tendenci pēc tam, kad iestāde vai tiesa norādījusi uz kādiem trūkumiem

viņa sniegtajā informācijā, uzreiz iesniegt precizētu informāciju.

Pārvalde rakstveida paskaidrojumos un pārvaldes pārstāves paskaidrojumā tiesas sēdes laikā pamatoti norādījusi, ka ir pamats apšaubīt iesniegtā

dokumenta autentiskumu, ievērojot publiski pieejamo informāciju par Irānas tiesu spriedumiem.

No publiski pieejamās informācijas par Irānā īstenotiem kriminālprocesiem un dokumentiem (sk. Iran: Criminal procedures and documents,

December 2021, pieejams: https://landinfo.no/wp-content/uploads/2021/12/Iran-report-criminal-procedures-and-documents-122021-4.pdf; An

Overview of the Iranian Legal System, pieejams:https://www.nyulawglobal.org/globalex/Iran_Legal_System_Research1.html) konstatējams, ka

1. Krimināltiesa un Irānas Revolucionārā tiesa katra ir pirmās instances tiesa. Līdz ar to nav pamatots pieteicēja skaidrojums, ka kriminālprocess vispārīgi

sākoties 1. Krimināltiesā, bet vēlāk turpinoties Irānas Revolucionārajā tiesā. Tāpat arī no minētās informācijas izriet, ka bargāko sodu (tostarp

nāvessoda) piemērošanas gadījumā Irānas Revolucionārās tiesas spriedumi ir pārsūdzami Irānas Augstākajā tiesā (sk. arī Iran Human Rights, Annual

Report on the Death Penalty in Iran 2023, pieejams: https://iranhr.net/media/files/Iran_Human_Rights-Annual_Report_2023.pdf ). Tādējādi

nāves soda piespriešanu apstiprina nevis Irānas Revolucionārā tiesa, kā to tiesas sēdē apgalvoja pieteicējs, bet Irānas Augstākā tiesa. Pārvalde pamatoti

norādījusi, ka atbilstoši minētajai publiski pieejamai informācijai par Irānā īstenotiem kriminālprocesiem Irānas tiesas spriedumos norāda pamatojumu un

piemērotās tiesību normas, kā arī to, vai nolēmums ticis pieņemts in absentia. Taču pieteicēja iesniegtajā dokumentā iztrūkst apsūdzību pamatojums un

piemērotās tiesību normas, tiesas sastāvs un norāde, vai spriedums pieņemts, apsūdzētajam klātesot, vai in absentia. Tāpat arī pārvaldes pārstāve tiesas

sēdē pamatoti norādīja, ka nav saskatāms loģisks izskaidrojums tam, ka ar attiecīgo dokumentu tiek apstiprināta apelācijas tiesas apstiprinātā nāvessoda

piespriešana pieteicējam. Kā jau minēts iepriekš, Irānas Revolucionārā tiesa ir pirmās instances tiesa. Turklāt gadījumā, ja atbilstoši pieteicēja

paskaidrojumiem apstiprināts spriedums, kurā jau piespriests nāvessods, un ja pieteicējs (vai kāds viņa vārdā) neiesniedza apelācijas sūdzību (atbilstoši

pieteicēja norādei, ka spriedums ticis taisīts aizmuguriski), nebūtu arī saskatāms saprātīgs pamats pretējai pusei pārsūdzēt bargāko piemērojamo sodu.

Tiesa kritiski vērtē arī to, ka spriedums varētu būt nosaukts par „apsūdzības rakstu”. Tiesas sēdē pieteicēja juridiskās palīdzības sniedzējs

paskaidroja, ka, lai arī spriedums parasti netiek dēvēts par apsūdzības rakstu, kā izskatāmajā gadījumā iztulkots attiecīgais dokuments, šādam

formulējumam par pamatu varētu būt nepilnīgs tulkojums. Taču izskatāmajā lietā ir iesniegti divi šā dokumenta tulkojumi. Proti, viens tulkojums

nodrošināts pēc tiesas iniciatīvas, savukārt otru tulkojumu iesniedzis pats pieteicējs. Abos dokumenta tulkojumos lietots identisks tā nosaukums. Līdz ar

to tiesai nav pamata apšaubīt to, ka attiecīgā dokumenta nosaukums ir „apsūdzības raksts”.

Tāpat arī pieteicēja juridiskās palīdzības sniedzējs tiesas sēdē vērsa uzmanību uz to, ka esot publiski pieejama informācija par līdzīga veida –

nemotivētiem – spriedumiem arī citās lietās. Pieteicēja juridiskās palīdzības sniedzējs atsaucās uz 2013. gada 17. jūnija publikāciju ar nosaukumu

„Criminal Court Summons Mahmoud Ahmadinejad, No Charge Specified” (pieejams: https://iranhrdc.org/criminal-court-summons-mahmoud-

ahmadinejad-no-charge-specified/). Taču minētajā publikācijā sniegta informācija par personas izsaukšanu uz tiesu ar nemotivētu pavēsti, tostarp

ietverts pavēstes piemērs. Līdz ar to minētais pieteicēja juridiskās palīdzības sniedzēja arguments nav pamatots.

Tāpat arī tiesa konstatē, ka pieteicējs nav patvēruma pieprasīšanas procesā norādījis kādus pamatotus iebildumus par tulkojuma neprecizitātēm.

Pieteicējam šīs tiesvedības laikā arī dota iespēja angļu valodā izskaidrot tās nesakritības, uz kurām pārvalde tiesas sēdē vērsa uzmanību. Taču, iesniedzot

papildu paskaidrojumus rakstveidā angļu valodā (pieteicējam saprotamā valodā), viņš norādītās nesakritības nav izskaidrojis. Pieteicējs uzsvēris, ka

politiskās un drošības apsūdzības, kā arī apsūdzības par valsts drošības graušanu Irānā izmeklē krimināltiesa, un, ja tiek piespriests sods, tiek iesniegts un

apstiprināts pieprasījums, tad tiek pieņemts spriedums, un, ja tas tiek apstiprināts, tas tiek nodots Irānas Revolucionārajai tiesai galīgai izlemšanai, un pēc

attiecīgā balsojuma spriedums kļūst par galīgo un to vairs nevar mainīt. Kā jau minēts iepriekš, šāda procesuālā kārtība neatbilst informācijai par

kriminālprocesiem Irānā. Ievērojot minēto, arī pieteicēja norādes uz trūkumiem tulkojumā nav atzīstamas par pamatotām.

Ņemot vērā visu iepriekš minēto, tiesai nav pamata ticēt, ka pieteicēja iesniegtās tiesas dokumentu kopijas varētu apliecināt pieteicējam piespriestu

nāvessodu.

Tādējādi no pieteicēja papildus iesniegtās informācijas nav konstatējami ticami, jauni pierādījumi tam, ka pieteicējs pamatoti baidās no vajāšanas

savā izcelsmes valstī.

[15] Līdz ar to nav pamata konstatēt atbilstību bēgļa statusa piešķiršanas kritērijiem. Tādējādi pieteikums par bēgļa statusa piešķiršanu pieteicējam

ir noraidāms.

[16] Pieteicējs ir lūdzis piešķirt arī alternatīvo statusu, līdz ar to tiesai jāizvērtē, vai pastāv priekšnoteikumi alternatīvā statusa piešķiršanai.

Saskaņā ar Patvēruma likuma 40. panta pirmo daļu uz alternatīvo statusu var pretendēt trešās valsts valstspiederīgais vai bezvalstnieks, kuram

nevar piešķirt bēgļa statusu saskaņā ar šā likuma 37. panta pirmo daļu un uz kuru neattiecas šā likuma 46. panta nosacījumi, ja ir pamats uzskatīt, ka viņš

pēc atgriešanās savā izcelsmes valstī varētu tikt pakļauts smagam kaitējumam un šā iemesla dēļ nespēj vai nevēlas pieņemt minētās valsts aizsardzību.

Atbilstoši minētā likuma 41. pantam smags kaitējums šā likuma izpratnē ir: 1) nāves soda piespriešana vai tā izpilde; 2) spīdzināšana, necilvēcīga vai

pazemojoša attieksme pret personu vai personas necilvēcīga vai pazemojoša sodīšana; 3) smagi un individuāli draudi civiliedzīvotāja dzīvībai vai veselībai

plaši izplatītas vardarbības dēļ starptautisku vai iekšēju bruņotu konfliktu gadījumā.

Līdz ar to tiesai, ievērojot jau iepriekš šajā spriedumā konstatētos apstākļus, jānoskaidro, vai ir pamats pieteicējam piešķirt alternatīvo statusu.

[17] Irāna ir viena no tām valstīm, kur joprojām tiek izpildīts nāvessods, un tā piemērošanas gadījumi iegūst plašu rezonansi cilvēktiesību

aizsardzības organizāciju publikācijās (sk. Iran: Death penalty used as political tool – UN expert, pieejams:

https://www.ohchr.org/en/NewsEvents/Pages/DisplayNews.aspx?NewsID=27705&LangID=E; Iran: 2 Detainees Executed, 11 Await

Imminent Execution, pieejams: https://www.hrw.org/news/2024/01/23/iran-2-detainees-executed-11-await-imminent-execution; Iran executed

834 people last year, highest since 2015, pieejams: https://www.france24.com/en/video/20240305-iran-executed-834-people-last-year-highest-

since-2015). Saskaņā ar publiski pieejamo informāciju Irānā nāvessods tiek piemērots par dažādu noziegumu izdarīšanu, apsūdzības saistībā ar

korupciju, valsts un sabiedrības drošību izskata Irānas Revolucionārā tiesa, savukārt citas kriminālapsūdzības (piemēram, par slepkavību vai izvarošanu)

tiek skatītas Krimināltiesā (sk. Annual Report on the Death Penalty in Iran 2023, pieejams: https://iranhr.net/media/files/Iran_Human_Rights-

Annual_Report_2023.pdf; Ministry of Foreign Affairs of the Netherlands, General Country of Origin Information Report on Iran, pieejams:

https://coi.euaa.europa.eu/administration/netherlands/PLib/General_Country_of_Origin_Information_Report_Iran_September_2023.pdf).

Tiesa ir izvērtējusi visus pieteicēja norādītos faktiskos apstākļus un apsvērumus patvēruma piešķiršanai, izskatot jautājumu par bēgļa statusa

piešķiršanu viņam. Tostarp tiesa izvērtējusi pieteicēja norādītos apsvērumus par risku, ka viņam Irānā varētu būt piespriests nāvessods. Tiesa, izvērtējot

pieteicēja lietas apstākļus un sniegtos paskaidrojumus to kopsakarā, atzina, ka šādi pieteicēja apgalvojumi nav ticami.

Ievērojot minēto un apsvērumus, kurus tiesa norādīja, izvērtējot bēgļa statusa piešķiršanas priekšnoteikumu iestāšanos, tiesa atzīst, ka nav ticama

pamata uzskatīt, ka pieteicējs pēc atgriešanās savā izcelsmes valstī varētu tikt pakļauts nāvessodam, spīdzināšanai, necilvēcīgai vai pazemojošai

attieksmei vai sodīšanai.

[18] Lai arī Irānā ir novērojama valsts mēroga civiliedzīvotāju protestu rīkošana un to nežēlīga apspiešana no valsts puses, kā arī nabadzības

paaugstināšanās un iedzīvotāju dzīves kvalitātes samazināšanās, kopumā informācija par drošības situāciju Irānā neliecina par to, ka Irānā šobrīd notiek

starptautiski vai plaša mēroga iekšēji bruņoti konflikti, kas radītu smagus un individuālus draudus civiliedzīvotāju dzīvībai un veselībai plaši izplatītas

vardarbības dēļ (sk., piemēram, Iran, pieejams: https://www.hrw.org/middle-east/north-africa/iran). Arī Irānas šā gada aprīlī īstenotais uzbrukums

Izraēlai nav izraisījis plašāka mēroga konfliktu teritorijā, par kuru varētu tikt ziņots. Līdz ar to nav pamata uzskatīt, ka Irānā pieteicējs tiktu pakļauts

smagiem un individuāliem draudiem dzīvībai vai veselībai plaši izplatītas vardarbības dēļ.

[19] Apkopojot iepriekš norādīto, tiesa atzīst, ka nav konstatējami priekšnoteikumi arī alternatīvā statusa piešķiršanai pieteicējam.

Līdz ar to pieteikums ir noraidāms.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Administratīva procesa likuma 246.–251. pantu un Patvēruma likuma 49. panta sesto daļu, Administratīvā rajona tiesa

nosprieda

noraidīt /pers. A/ (/pers. A/) pieteikumu par labvēlīga administratīvā akta izdošanu par bēgļa vai alternatīvā statusa piešķiršanu Latvijas Republikā.

Spriedums ir galīgs un nav pārsūdzams.

Tiesnese L. Lipkina

Tiesnese S. Kuškina

Tiesnese M. Romanova