Court allows appeal against tax authority decision, ruling that the 2020 tax law version applies to the director's liability case.
Legislator summary
AI generatedThe Administrative Regional Court dismissed the tax authority's appeal and upheld the applicant's request to revoke the tax decision. The applicant argued that the tax law version effective at the time of the alleged violation, rather than the version at the time of the decision, should apply to exempt the director from liability. The appellate court agreed, noting that tax penalty provisions carry a criminal law character and thus require applying the principle of non-retroactivity favorable to the individual.
Legislator headnote
AI generatedLikuma "Par nodokļiem un nodevām" 60.pants; Likuma "Par nodokļiem un nodevām" 60.pants pirmā daļa. Tiesību normas piemērošanai nodokļu tiesībās, kurām ir kriminālsoda raksturs, ir jāpiemēro norma, kas bija spēkā pārkāpuma izdarīšanas laikā, ja jaunā redakcija nav privātpersonai labvēlīgāka.
Keywords
AI generatedCited Legislation
AI generatedCited Case Law
AI generatedRelated Decisions
AI generatedFull text
ADMINISTRATĪVĀ APGABALTIESA
Lietas arhīva Nr. AA43-0410-23/17
ECLI:LV:ADAT:2023:0621.A420168222.7.S
SPRIEDUMS
Latvijas tautas vārdā
Rīgā 2023.gada 21.jūnijā
Administratīvā apgabaltiesa šādā sastāvā:
tiesnese referente Ilze Amona, tiesneši Kaspars Berķis un Valda Zommere
rakstveida procesā izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta, pamatojoties uz /pers. A/ pieteikumu par Valsts
ieņēmumu dienesta 2022.gada 21.februāra lēmuma Nr.31.422.11/22.11/1007 atcelšanu, sakarā ar /pers. A/ apelācijas
sūdzību par Administratīvās rajona tiesas 2022.gada 12.oktobra spriedumu.
Aprakstošā daļa
[1] Ar Valsts ieņēmumu dienesta (turpmāk – dienests) 2021.gada 20.decembra lēmumu Nr.30.4-17.23/17.23/113400
pieteicējam /pers. A/ kā SIA /Nosaukums A/ bijušajam valdes loceklim saskaņā ar likuma ,,Par nodokļiem un nodevām”
60.panta pirmo daļu uzlikts pienākums atlīdzināt valsts budžetam SIA /Nosaukums A/ nokavētos nodokļu maksājumus
137 731,08 euro. Pieteicējs šo lēmumu apstrīdēja.
Ar dienesta 2022.gada 21.februāra lēmumu Nr.31.422.11/22.11/1007 (turpmāk – Lēmums) apstrīdētais lēmums atstāts
negrozīts.
[2] Pieteicējs vērsās Administratīvajā rajona tiesā ar pieteikumu par Lēmuma atcelšanu. Pieteikumā norādīts turpmāk
minētais.
[2.1] Dienestam bija jāpiemēro likuma ,,Par nodokļiem un nodevām” 60.panta pirmās daļas redakcija, kas bija spēkā
iespējamā pārkāpuma izdarīšanas brīdī, nevis Lēmuma pieņemšanas laikā spēkā esošā redakcija.
Atbilstoši normas redakcijai, kas bija spēkā iespējamā pārkāpuma izdarīšanas brīdī, dienestam bija jākonstatē, ka
SIA /Nosaukums A/ ir atsavinājusi aktīvus personai, kura atbilst ieinteresētās personas jēdzienam Maksātnespējas likuma
72.panta pirmās daļas izpratnē. Dienests to nav darījis.
[2.2] Dienests nepamatoti konstatēja likuma ,,Par nodokļiem un nodevām” 60.panta pirmās daļas 5.punkta kritērija
izpildi, jo konstatējot, ka SIA /Nosaukums A/ bija ievērojams apgrozījums, dienests atzīst, ka SIA /Nosaukums A/ nebija
iemesla sevi pasludināt par maksātnespējīgu, un attiecīgi pieteicējam nebija pienākuma iesniegt SIA /Nosaukums A/
maksātnespējas procesa pieteikumu.
[2.3] Dienests nepareizi konstatēja SIA /Nosaukums A/ parāda izveidošanās datumu, nepamatoti ieskaitot tajā arī
parāda atmaksas grafikā norādīto summu, kas saskaņā ar likuma ,,Par nodokļiem un nodevām” 24.pantu nav uzskatāma par
parādu.
[2.4] SIA /Nosaukums A/ par transportlīdzekļa Mercedes-Benz Sprinter pārdošanu ar SIA /Nosaukums B/ noslēdza
pirkuma līgumu un 2017.gada 16.jūnijā no SIA /Nosaukums B/ tika saņemta pirkuma maksa. Līdz ar to īpašuma tiesības
SIA/Nosaukums B/ ieguva 2017.gada 16.jūnijā, kad izpildījās visi būtiskie pirkuma līguma nosacījumi, proti, pirms
SIA /Nosaukums A/ bija izveidojies nodokļu parāds.
[2.5] Transportlīdzeklis Honda CR-V bija ne tikai SIA /Nosaukums A/ aktīvs, bet arī ar ķīlu nodrošinātais saistību
objekts, ko dienests nav ņēmis vērā, vērtējot šā transportlīdzekļa pārdošanas darījumu.
[2.6] Pieteicējs ar /pers. B/ 2018.gada 8.martā noslēdza pirkuma un pārdevuma līgumu, lai nomaksātu atlikušo līzinga
maksājumu daļu. Līgumā bija noteikts, ka pirkuma summa ir paredzēta norēķinu veikšanai ar SIA ,,Luminor Līzings” un
SIA ,,/Nosaukums A/ ir tiesīga izpirkt transportlīdzekli atpakaļ. Minētās tiesības SIA /Nosaukums A/ neizmantoja.
[3] Dienests paskaidrojumā par pieteikumu atsaucas uz Lēmumā minētajiem argumentiem, kā arī papildus norāda
turpmāk minēto.
[3.1] Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 11.pantā ietverto likuma atrunas principu personai nelabvēlīgu
administratīvo aktu izdod uz likuma pamata. Tādējādi dienests pamatoti piemēroja Lēmuma izdošanas brīdī spēkā esošo
normatīvo aktu. Atbilstoši likuma ,,Par nodokļiem un nodevām” 60.panta pirmās daļas spēkā esošajai redakcijai nav
nozīmes, kam parādnieks ir atsavinājis aktīvus.
[3.2] Lēmumā pamatoti secināts, ka izpildās likuma ,,Par nodokļiem un nodevām” 60.panta pirmās daļas 5.punkta
kritērijs, jo konstatējot to, ka SIA /Nosaukums A/ 2017.gadā ir izveidojušies nokavētie nodokļu maksājumi un pastāv
Maksātnespējas likuma 57.panta pirmās daļas 5.punktā minētā juridiskās personas maksātnespējas pazīme, pieteicējam kā
valdes loceklim bija pienākums iesniegt tiesā SIA /Nosaukums A/ maksātnespējas procesa pieteikumu.
[4] Ar Administratīvās rajona tiesas 2022.gada 12.oktobra spriedumu Lēmums atcelts ar tā pieņemšanas dienu.
Spriedumā norādīts turpmāk minētais.
[4.1] Dienests, izvērtējot SIA /Nosaukums A/ nokavēto nodokļu maksājumu piedziņas procesu, konstatēja apstākļu
kopumu, saskaņā ar kuru nodokļu administrācijai ir tiesības uzsākt administratīvo procesu par SIA /Nosaukums A/
nokavēto nodokļu maksājumu atlīdzināšanu budžetam no pieteicēja, kurš bija šīs sabiedrības valdes loceklis. Līdz ar to
lietā noskaidrojams, vai dienests pamatoti uzlika pieteicējam pienākumu atlīdzināt valsts budžetam SIA /Nosaukums A/
nokavētos nodokļu maksājumus.
[4.2] Tiesas sēdē pieteicēja pārstāve uzsvēra, ka lietā galvenais strīds ir par likuma „Par nodokļiem un nodevām”
60.panta pirmās daļas 3.punkta redakciju, kas ir jāpiemēro, nosakot pieteicējam tiesisko pienākumu atlīdzināt valsts
budžetam SIA /Nosaukums A/ nokavētos nodokļu maksājumus. Dienests ir piemērojis likuma „Par nodokļiem un
nodevām” redakciju, kas bija spēkā Lēmuma pieņemšanas brīdī. Pieteicēja ieskatā dienestam bija jāpiemēro tā tiesību
normas redakcija, kas bija spēkā laikā, kad pieteicējs pildīja SIA /Nosaukums A/ valdes locekļa pienākumus, un minētajai
sabiedrībai radās nodokļu parāds.
Tāpēc tiesa vispirms noskaidroja, kura tiesību normas redakcija bija jāpiemēro, nosakot pieteicēja pienākumu pret
valsts budžetu.
[4.3] Izvērtējot dienesta rīcībā esošo informāciju un pierādījumus, dienests atzina, ka ir izpildījies likuma ,,Par
nodokļiem un nodevām” 60.panta pirmās daļas 3.punktā ietvertais kritērijs. Proti, dienests konstatēja, ka pēc
SIA /Nosaukums A/ nokavēto nodokļu maksājumu izveidošanās pieteicējs bija atsavinājis SIA /Nosaukums A/ piederošos
aktīvus – divus transportlīdzekļus.
Likuma „Par nodokļiem un nodevām” 60.panta pirmās daļas 3.punkts redakcijā, kas bija spēkā Lēmuma pieņemšanas
laikā, noteica, ka dienestam ir tiesības uzsākt procesu par juridiskās personas nokavēto nodokļu maksājumu atlīdzināšanu
budžetam no personas, kura ir bijusi šīs juridiskās personas valdes loceklis, vai kura faktiski īsteno valdes funkcijas un
uzdevumus laikā, kad attiecīgie nokavētie nodokļu maksājumi ir izveidojušies, ja ir konstatēts, ka pēc tam, kad pieņemts
lēmums par nodokļu revīzijas (audita) veikšanu, nosūtīts paziņojums par datu atbilstības pārbaudes laikā konstatētajām
konkrētajām neatbilstībām starp nodokļu maksātāja iesniegto informāciju un nodokļu administrācijas rīcībā esošo
informāciju, noformēts tematiskās pārbaudes akts, ja tematiskās pārbaudes laikā konstatēti būtiski pārkāpumi, kas liecina
par izvairīšanos no nodokļu nomaksas, kā arī pēc nokavēto nodokļu maksājumu izveidošanās juridiskā persona ir
atsavinājusi sev piederošos aktīvus un valdes locekļa darbības vai bezdarbības rezultātā nav pilnā apmērā veikti juridiskās
personas nokavētie nodokļu maksājumi likumā noteiktajos termiņos.
Likuma „Par nodokļiem un nodevām” 60.panta pirmās daļas 3.punkts redakcijā, kas bija spēkā laikā, kad pieteicējs
pildīja valdes locekļa pienākumus, noteica, ka dienestam ir tiesības uzsākt procesu par juridiskās personas nokavēto
nodokļu maksājumu atlīdzināšanu budžetam no personas, kura ir bijusi šīs juridiskās personas valdes loceklis laikā, kad
attiecīgie nokavētie nodokļu maksājumi ir izveidojušies, ja ir konstatēts, ka pēc nokavēto nodokļu maksājumu izveidošanās
juridiskā persona ir atsavinājusi aktīvus tādai personai, kura attiecībā pret valdes locekli atbilst ieinteresētās personas
jēdzienam Maksātnespējas likuma izpratnē.
Līdz ar to ir tika secināts, ka laikā, kad pieteicējs pildīja valdes locekļa pienākumus, tiesību norma noteica dienestam
pienākumu konstatēt faktu, ka aktīvi ir atsavināti ieinteresētajai personai Maksātnespējas likuma izpratnē. Savukārt Lēmuma
pieņemšanas laikā tiesību norma paredzēja, ka ir pietiekami konstatēt aktīvu atsavināšanas faktu, nevērtējot personas, kurai
aktīvi atsavināti, ieinteresētību kontekstā ar Maksātnespējas likumu.
[4.4] Pēc vispārīga tiesību pamatprincipa tiesību norma ir piemērojama, sākot no tās spēkā stāšanās. Proti, atbilstoši
Oficiālo publikāciju un tiesiskās informācijas likuma 9.panta ceturtajai daļai normatīvajam aktam vai tā daļai nav atpakaļejoša
spēka, izņemot likumā īpaši paredzētus gadījumus.
Tiesību normas atpakaļvērsts spēks nozīmē, ka tiesību norma tiek attiecināta uz tām situācijām, kuras ir radušās vēl
pirms tiesību normas spēkā stāšanās brīža, proti, tā tiek piemērota gan jau pagājušām tiesiskajām attiecībām, gan tādām,
kas vēl turpinās. Tiesību normai var piešķirt atpakaļvērstu spēku vienīgi tiesību normas izdevējs. Tiesību normai var
paredzēt atpakaļvērstu spēku, ja tā paredz labvēlīgākas sekas nekā iepriekš noteiktās, kā arī tad, ja ir pietiekams pamats
ierobežot indivīda uzticību tiesībām. Šajā gadījumā likumdevējam ir jāparedz pārejas noteikumi (Senāta Administratīvo
lietu departamenta (turpmāk – Senāts) 2011.gada 24.novembra sprieduma Nr.SKA-708/2011 12.punkts).
Ievērojot minēto, tieši normas atpakaļvērstais spēks ir tas, kas atsevišķi jāparedz pārejas noteikumos. Attiecībā uz
tiesiskajām attiecībām, kas ir jau nodibinātas, ir jāpiemēro normas, kas bija spēkā attiecīgajā tiesisko attiecību
nodibināšanas brīdī. Proti, parasti tiesiskajās attiecībās ir piemērojama tā materiālo tiesību norma, kas ir spēkā faktisko
apstākļu norises brīdī (Senāta 2018.gada 10.jūlija sprieduma Nr.SKA-370/2018 8.punkts, 2020.gada 22.decembra
sprieduma Nr.SKA-452/2020 12.punkts, 2021.gada 19.marta sprieduma Nr.SKA-511/2021 8.punkts).
Izskatāmajā gadījumā likumdevējs, grozot likuma „Par nodokļiem un nodevām” 60.panta pirmās daļas 3.punktu, nav
paredzējis pārejas noteikumus, kuros būtu atrunāta rīcība attiecībā uz valdes locekļu darbības novērtējumu saistībā ar
aktīvu atsavināšanu laikā, kad tie pildīja valdes locekļa pienākumus. Šādu pārejas noteikumu trūkums likumā ir pamats
secināt, ka lietderīgākais un taisnīgākais tiesību normas tulkojums ir tāds, ka tā ir vērsta uz priekšu un jaunās stingrākās
prasības tiek attiecinātas uz valdes locekļiem, kas rīkojas ar nodokļu maksātāju aktīviem laikā, kad ir spēkā jaunā tiesību
norma, neattiecinot normas prasības uz notikumiem, kas ir risinājušies pagātnē, kad tā vēl nebija spēkā.
Tādējādi dienestam, nosakot pieteicējam pienākumu atlīdzināt valsts budžetam SIA /Nosaukums A/ nokavētos
nodokļu maksājumus, bija jāpiemēro likuma „Par nodokļiem un nodevām” redakcija, kas bija spēkā laikā, kad pieteicējs
pildīja valdes locekļa pienākumus SIA /Nosaukums A/ un atsavināja tās aktīvus. Secīgi dienestam bija jāvērtē, vai personas,
kurām aktīvi tika atsavināti, ir atzīstamas par ieinteresētām Maksātnespējas likuma izpratnē. Tomēr dienests Lēmumā šādu
novērtējumu nav veicis.
Vēl jo vairāk dienesta pienākums piemērot tiesību normu, kas bija spēkā laikā, kad pieteicējs pildīja valdes locekļa
pienākumus, un bija pieteicējam labvēlīgāka, ir pamatojams ar to, ka tiesību normā paredzētās sekas ir pielīdzināmas
krimināltiesību jomai. Minēto ir atzinusi Satversmes tiesa (2016.gada 15.novembra sprieduma lietā Nr.2015-25-01 par
likuma „Par nodokļiem un nodevām” 60., 61. un 62.panta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 91.panta
pirmajam teikumam, 92.pantam un 105.pantam, 12.–17.punkts). Līdz ar to šajā lietā ir izmantojami krimināltiesību
principi.
Krimināllikuma 5.panta pirmā daļa noteic, ka nodarījuma (darbības vai bezdarbības) noziedzīgumu un sodāmību
nosaka likums, kas bijis spēkā šā nodarījuma izdarīšanas laikā. Vienlaikus Krimināllikuma 5.pantā apkopotie principi
paredz, ka likumam, kas atzīst nodarījumu par nesodāmu, mīkstina sodu vai ir citādi labvēlīgs personai, ir atpakaļvērsts
spēks. Ievērojot minēto, dienestam ir jāpiemēro tā tiesību norma, kura bija spēkā laikā, kad pieteicējs pildīja valdes locekļa
pienākumus, ja vien jaunā tiesību norma nav privātpersonai labvēlīgāka (Senāta 2014.gada 2.jūlija sprieduma lietā
Nr.SKA-495/2014 9.punkts un 2014.gada 20.novembra sprieduma lietā Nr.SKA-498/2014 10.punkts, 2015.gada
25.septembra sprieduma lietā Nr.SKA-950/2015 6.punkts). Tā kā labvēlīgāka ir tieši tā tiesību norma, kas bija spēkā
laikā, kad pieteicējs pildīja valdes locekļa pienākumus, nav šaubu, ka tieši šī tiesību norma dienestam bija jāpiemēro,
izskatot lietu iestādē.
[4.5] No likuma „Par nodokļiem un nodevām” 60. panta pirmās daļas izriet, ka dienestam ir tiesības uzsākt procesu par
juridiskās personas nokavēto nodokļu maksājumu atlīdzināšanu budžetam no personas, kura ir bijusi šīs juridiskās
personas valdes loceklis laikā, kad attiecīgie nokavētie nodokļu maksājumi ir izveidojušies, ja tiek izpildīti visi šā panta daļā
minētie kritēriji. Šādi kritēriji pavisam ir pieci. Tā kā dienests nav pareizi izvērtējis viena kritērija pastāvēšanas faktu, ir
secināms, ka viens no kritērijiem, kas ir par pamatu uzlikt pieteicējam pienākumu atlīdzināt valsts budžetam
SIA /Nosaukums A/ nokavētos nodokļu maksājumus, nav izvērtēts un pierādīts.
[4.6] Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 250.panta pirmo daļu tiesa taisa spriedumu, pārbaudījusi, vai
administratīvais akts izdots, ievērojot procesuālos un formālos priekšnoteikumus, vai administratīvais akts atbilst materiālo
tiesību normām un vai tā pamatojums attaisno adresātam uzlikto pienākumu vai tam piešķirtās, apstiprinātās vai noraidītās
tiesības. Tātad tiesai jāpārbauda, vai administratīvais akts atbilst tam tiesiskajam regulējumam, kurš bija attiecināms uz
konkrēto dzīves situāciju.
Gadījumā, ja pieteikuma priekšmets ir nelabvēlīga administratīvā akta atcelšana, tiesai ir jāpārbauda, vai
administratīvais akts, ņemot vērā konkrētā gadījuma tiesiskos un faktiskos apstākļus, tostarp ievērojot iepriekš paustos
apsvērumus par normu piemērojamību laikā, ir tiesisks (Senāta 2014.gada 2.jūlija sprieduma lietā Nr.SKA-495/2014
9.punkts).
Tātad, ja tiesa secina, ka administratīvais akts izdots, neievērojot būtiskus procesuālos un formālos priekšnoteikumus,
vai administratīvais akts neatbilst materiālo tiesību normām, vai izdarīti nepareizi lietderības un samērīguma apsvērumi,
tiesai ir pienākums taisīt Administratīvā procesa likuma 253.pantā minēto spriedumu par administratīvā akta atcelšanu
(Senāta 2010.gada 6.decembra sprieduma Nr.SKA-673/2010 9.punkts). It īpaši šāds tiesas spriedums ir sagaidāms tad,
ja iestādes lēmums ir izvērtējams, ievērojot krimināltiesību principus, kā tas ir šajā gadījumā.
[4.7] Tā kā dienests nav pārbaudījis un vērtējis to, vai personas, kurām tika atsavināti SIA /Nosaukums A/ aktīvi, ir
atzīstamas par ieinteresētām personām Maksātnespējas likuma izpratnē, bet dienestam tas bija jādara, ir atzīstams, ka
Lēmums neatbilst materiālo tiesību normām. Proti, dienests ir piemērojis nepareizu materiālo tiesību normu, bet tiesai nav
pienākuma dienesta vietā izvērtēt faktus, kas nav vērtēti Lēmumā, lai noteiktu pieteicēja pienākumu atlīdzināt budžetam
SIA /Nosaukums A/ nokavētos nodokļu maksājumus. Līdz ar to nav konstatējams viens no likuma „Par nodokļiem un
nodevām” 60.panta pirmajā daļā ietvertajiem kritērijiem, lai pieteicējam uzliktu pienākumu atlīdzināt valsts budžetam
SIA /Nosaukums A/ nokavētos nodokļu maksājumus. Secīgi nav pamata pārvērtēt, vai dienests ir pareizi konstatējis pārējo
kritēriju esību.
Nodokļu likumi nepiešķir tiesības tiesai grozīt nodokļu administrācijas administratīvo aktu, tādējādi tiesa, konstatējot
nepareizību, var šādu aktu atcelt pilnībā vai daļā vai uzlikt pienākumu izdod jaunu administratīvo aktu. Tomēr šajā ziņā
vispirms tieši iestādei būtu jāapsver, vai šāda veida rīcība noteikti ir nepieciešama un attaisnojama konkrētajā gadījumā, un
šāds pamatojums jāuzrāda tiesai (Senāta 2019.gada 5.novembra sprieduma Nr.SKA-173/2019 6.punkts). Konkrētajā
gadījumā dienests nav tiesai pamatojis, kāpēc tiesai atceltā administratīvā akta vietā būtu jāuzdod pienākums iestādei izdot
jaunu administratīvo aktu, lai arī pieteikumā un tiesas sēdē pieteicēja argumenti par kļūdaini piemēroto tiesību normu tika
izteikti. Tātad dienests varēja apsvērt argumentus par nepieciešamību atkārtoti pārvērtēt tiesisko strīdu un paust savus
apsvērumus tiesai. Dienests to nav darījis.
[4.8] Pamatojoties uz iepriekš konstatēto un secināto, kā arī ievērojot to, ka Lēmums ir pieteicējam nelabvēlīgs
administratīvais akts un neatbilst materiālo tiesību normām, tas ir atceļams ar tā pieņemšanas dienu.
[5] Dienests par minēto spriedumu iesniedza apelācijas sūdzību, kurā norādīts turpmāk minētais.
[5.1] Tiesa nepareizi interpretēja un piemēroja likuma „Par nodokļiem un nodevām” 60.panta pirmo daļu. Lai noteiktu,
kura likuma redakcija dienestam bija jāpiemēro, tiesa kļūdaini izdalīja vienu no pieciem kritērijiem (likuma „Par nodokļiem un
nodevām” 60.panta pirmās daļas 3.punktu) un nepamatoti piešķīra šim kritērijam izšķirošu nozīmi. Tiesai bija jāvērtē visi
likuma „Par nodokļiem un nodevām” 60.panta pirmās daļas kritēriji kopsakarā, nevis jāpievēršas tikai viena kritērija
izvērtējumam.
Satversmes tiesa 2016.gada 15.novembra spriedumā lietā Nr.2015-25-01 secināja, ka likuma „Par nodokļiem un
nodevām” 60.pantā paredzētais nodarījums Latvijas tiesību sistēmā nav kvalificēts kā krimināltiesisks nodarījums, bet
juridiskās personas nodokļu parādu atlīdzināšanas pienākumam attiecībā uz valdes locekli piemīt individuāli sodoša
funkcija. Tādējādi šī norma attiecas uz nodarījumu, par kuru, ņemot vērā tā raksturu, tiek piemērots sods.
Senāts 2015.gada 25.septembra spriedumā Nr.SKA-950/2015 un 2014. gada 2. jūlija spriedumā Nr.SKA-495/2014 ir
atzinis, ka, piemērojot sodu par nodokļu likumu prasību pārkāpumiem, ir jāpiemēro tā soda apmēru nosakošā norma, kura
bija spēkā pārkāpuma izdarīšanas laikā, ja vien jaunā tiesību norma nav privātpersonai labvēlīgāka.
Ņemot vērā minētās atziņas, kā arī gramatiski iztulkojot likuma „Par nodokļiem un nodevām” 60.panta pirmo daļu,
dienestam bija pamats uzsākt procesu par juridiskās personas nokavēto nodokļu maksājumu atlīdzināšanu budžetam no
personas, kura ir bijusi šīs juridiskās personas valdes loceklis laikā, kad attiecīgie nokavētie nodokļu maksājumi ir
izveidojušies, tikai tad, ja bija izpildīti visi likuma „Par nodokļiem un nodevām” 60.panta pirmajā daļā minētie kritēriji.
Tādējādi nodokļu likumu prasību pārkāpums likuma „Par nodokļiem un nodevām” 60.panta pirmās daļas kontekstā
konstatējams tikai tad, ja ir izpildīti visi šajā normā ietvertie kritēriji. Tādējādi tiesa nepamatoti secināja, ka viens no tiesību
normā noteiktajiem kritērijiem nav izvērtēts un pierādīts.
[5.2] Tiesa nepareizi novērtēja pierādījumus, pārkāpjot Administratīvā procesa likuma 154.pantu. Tiesa neņēma vērā
Senāta iedibināto praksi, saskaņā ar kuru ilgstošu vai secīgi laikā izkaisītu faktisko apstākļu gadījumā jaunā tiesību norma
parasti piemērojama tiem apstākļiem, kas radušies pirms, bet turpinās pēc jaunās tiesību normas spēkā stāšanās
(2014.gada 2.jūlija spriedums Nr.SKA-495/2014 un 2014.gada 20.novembra spriedums Nr.SKA-498/2014 ).
Izvērtējot to, kura tiesību normas redakcija izskatāmajā lietā ir piemērojama, tiesai bija jāanalizē secīgi laikā izkaisītu faktisko
apstākļu kopums, nevis galvenā uzmanība jāpievērš laikam, kad pieteicējs pildīja valdes locekļa pienākumus.
Tiesa kļūdaini secināja, ka dienestam bija jāpiemēro likuma „Par nodokļiem un nodevām” vēsturiskā redakcija, kas bija
spēkā laikā, kad pieteicējs pildīja valdes locekļa pienākumus SIA /Nosaukums A/ un atsavināja tās aktīvus. Tiesa arī
nepamatoti secināja, ka dienestam bija jāvērtē, vai personas, kurām tika atsavināti SIA /Nosaukums A/ aktīvi, ir atzīstamas
par ieinteresētām personām Maksātnespējas likuma izpratnē.
[6] Pieteicējs paskaidrojumā par apelācijas sūdzību norāda turpmāk minēto.
[6.1] Dienests nav argumentējis, kāpēc lietā nav piemērojama Oficiālo publikāciju un tiesiskās informācijas likuma
9.panta ceturtā daļa un kāpēc tiesai bija jāpiemēro likuma ,,Par nodokļiem un nodevām” 60.panta pirmās daļas redakcija,
kas bija spēkā lietas izskatīšanas laikā iestādē.
Tiesai nevajadzēja papildus analizēt pārējos likuma ,,Par nodokļiem un nodevām” 60.panta pirmajā daļā ietvertos
kritērijus, ja netika konstatēts viens no šajā normā ietvertajiem kritērijiem. Arī dienests apelācijas sūdzībā atzīst, ka jāizpildās
visiem pieciem normā ietvertajiem kumulatīvajiem kritērijiem. Tātad, ja kāds no kritērijiem nav konstatējams, attiecīgā tiesību
norma nav piemērojama. Tādējādi tiesas secinājumi ir pareizi.
[6.2] Apelācijas sūdzībā nav norādīts, kādus tieši pierādījumus tiesa nav novērtējusi atbilstoši Administratīvā procesa
likuma 154.panta prasībām. Nav arī konstatējams, ka tiesa, izskatot lietu pēc būtības, būtu pieļāvusi kādu no
Administratīvā procesa likuma 327.panta pirmajā daļā minētajiem procesuālajiem pārkāpumiem.
Motīvu daļa
[7] Pārbaudījusi un izvērtējusi lietas materiālus, Administratīvā apgabaltiesa secina, ka apelācijas sūdzība nav pamatota
un pieteikums ir apmierināms.
[8] Administratīvā procesa likuma 307.panta ceturtā daļa paredz, ja tiesa, izskatot lietu, atzīst, ka zemākās instances
tiesas spriedumā ietvertais pamatojums ir pareizs un pilnībā pietiekams, tā sprieduma motīvu daļā var norādīt, ka
pievienojas zemākās instances tiesas sprieduma motivācijai. Šādā gadījumā šā likuma 251.panta piektajā daļā noteiktos
apsvērumus sprieduma motīvu daļā var nenorādīt.
Administratīvā apgabaltiesa secina, ka pirmās instances tiesas spriedumā ietvertais pamatojums ir pareizs un
pietiekams. Administratīvā apgabaltiesa pievienojas pirmās instances tiesas spriedumā norādītajai motivācijai (sk. šā
sprieduma 4.punktu) un atkārtoti to nenorāda.
[9] Dienests apelācijas sūdzībā nepamatoti apgalvo, ka pirmās instances tiesa izdalīja vienu no pieciem likuma „Par
nodokļiem un nodevām” 60.panta pirmajā daļā ietvertajiem kritērijiem un piešķīra tam izšķirošu nozīmi lai noteiktu to, kura
tiesību norma dienestam bija jāpiemēro. No pirmās instances tiesas sprieduma pamatojuma tas neizriet. Tiesas secinājums
par to, kura tiesību normas redakcija dienestam bija jāpiemēro, nav pamatots ar to, ka dienests nav pierādījis atsevišķa šajā
normā ietverta kritērija izpildīšanos.
Tiesas secinājums, ka dienestam bija jāpiemēro likuma „Par nodokļiem un nodevām” 60.panta pirmās daļas redakcija,
kas bija spēkā laikā, kad pieteicējs pildīja SIA /Nosaukums A/ valdes locekļa pienākumus, ir pamatots ar Oficiālo
publikāciju un tiesiskās informācijas likuma 9.panta ceturtajā daļā noteikto, kā arī Senāta secinājumiem par tiesību normu
atpakaļvērsto spēku. Tiesa ņēma vērā arī to, ka, grozot likuma „Par nodokļiem un nodevām” 60.panta pirmo daļu,
likumdevējs nebija noteicis pārejas noteikumus, kā arī Satversmes tiesas atzīto, ka likuma „Par nodokļiem un nodevām”
60.panta pirmās daļas regulējumā paredzētās sekas ir pielīdzināmas krimināltiesību jomai.
Pirmās instances tiesas secinātais atbilst Satversmes tiesas 2016.gada 15.novembra sprieduma lietā Nr.2015-25-01 12.–
17.punktā secinātajam, ka likuma „Par nodokļiem un nodevām” 60.pants attiecas uz tādu nodarījumu, par kuru tiek
piemērots sods, proti, ja valdes loceklis nav pienācīgi pildījis tam likumā noteiktos pienākumus, ar apstrīdētajām normām
administratīvā procesa rezultātā valdes loceklim var tikt uzlikts pienākums no personiskajiem līdzekļiem atlīdzināt valsts
budžetam juridiskās personas nokavētos nodokļu maksājumus (nodokļu parādu), kas ietver ne tikai nodokļu pamatparāda
summu, bet arī soda naudas un nokavējuma naudas. Satversmes tiesa šajā spriedumā likuma „Par nodokļiem un nodevām”
60.pantā paredzētā pienākuma uzlikšanu privātpersonai vērtēja Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības
konvencijas krimināltiesiskajā aspektā un pirmās instances tiesa pamatoti to ņēma vērā.
Dienests apelācijas sūdzībā atsaucas uz Senāta 2015.gada 25.septembra spriedumā Nr.SKA-950/2015 un 2014. gada
2. jūlija spriedumā Nr.SKA-495/2014 atzīto, ka, piemērojot sodu par nodokļu likumu prasību pārkāpumiem, ir jāpiemēro tā
tiesību norma, kura bija spēkā pārkāpuma izdarīšanas laikā, ja vien jaunā tiesību norma nav privātpersonai labvēlīgāka.
Administratīvā apgabaltiesa konstatē, ka pirmās instances tiesa ir ņēmusi minētajos Senāta spriedumos secināto. Tajos
citstarp ir norādīts ne tikai dienesta citētais, bet arī tas, ka soda naudai nodokļu tiesībās var piemist kriminālsoda raksturs
un šādas soda naudas piemērošanai izmantojami krimināltiesību principi. Līdz ar to, izlemjot jautājumu par to, kura tiesību
normas redakcija izskatāmajā lietā bija piemērojama attiecībā uz pieteicēju, tiesa pamatoti ņēma vērā krimināltiesību
principus. Administratīvā apgabaltiesa pirmās instances tiesas pamatojumu atzīst par pareizu un piekrīt, ka izskatāmajā lietā
ir piemērojama tiesību normas redakcija, kas bija spēkā līdz 2020.gada 1.janvārim.
[10] Dienests apelācijas sūdzībā norāda, ka tiesai bija jāvērtē visi likuma „Par nodokļiem un nodevām” 60.panta pirmās
daļas kritēriji kopsakarā, nevis jāpievēršas tikai viena kritērija izvērtējumam.
Attiecībā uz šo argumentu apgabaltiesa norāda, ka likuma „Par nodokļiem un nodevām” 60.panta pirmās daļas
piemērošanai ir nepieciešams konstatēt visu piecu šajā normā ietverto kritēriju izpildīšanos. Tā kā tiesa pamatoti konstatēja,
ka nav izpildīts viens no šiem kritērijiem (likuma „Par nodokļiem un nodevām” 60.panta pirmās daļas 3.punktā ietvertais
kritērijs), pārējo kritēriju izvērtējumam lietā vairs nav nozīmes.
Rezolutīvā daļa
Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 126.panta pirmo daļu, 307. un 309.pantu, 329.panta pirmo daļu,
Administratīvā apgabaltiesa
nosprieda:
Apmierināt/pers. A/ pieteikumu.
Atcelt Valsts ieņēmumu dienesta 2022.gada 21.februāra lēmumu Nr.31.422.11/22.11/1007 ar tā pieņemšanas dienu.
Piespriest no Latvijas Republikas par labu /pers. A/ 30 euro, kas atlīdzināmi no Valsts ieņēmumu dienesta budžeta
līdzekļiem.
Spriedumu var pārsūdzēt Senāta Administratīvo lietu departamentā viena mēneša laikā no sprieduma sastādīšanas
dienas, iesniedzot kasācijas sūdzību Administratīvajā apgabaltiesā.
I.Amona
Tiesnese referente
K.Berķis
Tiesnesis
V.Zommere
Tiesnese