Court partially allows moral damages claim against Ministry of Justice for wrongful detention and family separation.

Lietas Nr. C12179515

Lietas arhīva Nr. C-1795-15/2

SPRIEDUMS

Latvijas Republikas vārdā

Daugavpils tiesa šādā sastāvā:

tiesnese R. Paipale

ar sekretāri K. Puriņu,

piedaloties advokātei R. Jurevičai

2015. gada 2. novembrī izskatīja atklātā tiesas sēdē 18. novembra ielā 37, Daugavpilī, civillietu /pers. D/ prasībā pret Latvijas

Republikas Tieslietu ministriju par morālā kaitējuma atlīdzināšanu.

Aprakstošā daļa

2015. gada 15. aprīlī /pers. D/ pilnvarotā persona – zvērināta advokāte Rita Jureviča - vērsās tiesā ar prasību piedzīt no

Latvijas Republikas Tieslietu ministrijas peronā morālā kaitējuma atlīdzību EUR 20000 apmērā, norādot, ka 2011. gada 23.novembrī

pret viņu tika uzsākts kriminālprocess, kurā prasītājs tika aizturēts un atzīts par aizdomās turēto noziedzīga nodarījuma izdarīšanā, kas

paredzēts Krimināllikuma 159.panta trešajā daļā. 2011. gada 25. novembrī tika pieņemts lēmums par drošības līdzekļa – apcietinājuma

– piemērošanu. Apcietinājumā prasītājs atradās no aizturēšanas dienas , t.i. no 2011. gada 23. novembra līdz 2012. gada 30. janvārim,

kad drošības līdzeklis tika atcelts. Ar Rēzeknes tiesas 2014. gada 10. februāra spriedumu prasītājs tika atzīts par vainīgu noziedzīga

nodarījuma izdarīšanā, viņam tika piemērota brīvības atņemšana un 2014. gada 10. februārī prasītājam atkal tika piemērots

apcietinājums. Savukārt, ar Latgales apgabaltiesas Krimināllietu tiesas kolēģijas 2014. gada 20. jūnija spriedumu prasītājs tika atzīts

par nevainīgu un attaisnots apsūdzībā par Krimināllikuma 159.panta trešajā daļā paredzētā nozieguma izdarīšanu, kā arī prasītājam tika

atcelts apcietinājums un pēc sprieduma pasludināšanas prasītājs tika atbrīvots. Prokurore iesniedza kasācijas protestu, taču ar Augstākās

tiesas tiesnese s 2014. gada 17. oktobra lēmumu tika atteikts pārbaudīt Latgales apgabaltiesas 2014. gada 20. jūnija sprieduma

tiesiskumu, tādēļ stājās spēkā attaisnojošais spriedums. Prasītājs apcietinājumā nepamatoti atradās 200 dienas, kas ir vairāk par 6

mēnešiem, kas kopā ar nepamatotās apsūdzības celšanu prasītājam nodarīja smagu morālo kaitējumu. Uzskata, ka ir būtiski aizskartas

prasītāja tiesības, jo prasītājs tika apsūdzēts sevišķi smaga nozieguma izdarīšanā, kā arī bija piespiests dot liecības, ko apliecina

liecinieka /pers. F/ liecības un Latgales apgabaltiesas spiedumā konstatētais. Prasītājs tika apmānīts no policijas darbinieku puses, jo

atzīšanās gadījumā viņam tika solīts nepiemērot apcietinājumu. Turklāt, prasītājam tika konstatēta viegla garīgā atpalicība un individuāli-

psiholoģiskās īpatnības: iespaidošanās no ārvides apstākļiem, jutīgums un atkarība no ārvides ietekmēm, kas arī ietekmē morālā

kaitējuma apmēru. 2013. gada 6. aprīlī prasītājam piedzima bērns, tādēļ otrā apcietinājuma piemērošanas laikā viņam bija liegta iespēja

būt kopā ar ģimeni un bērnu tik svarīgajā laikā. Atzīstams par vispārzināmu faktu, ka nepamatota brīvības ierobežošana aizskar cilvēku un

rada tam ciešanas, atstājot negatīvu iespaidu uz dzīvi. Uzskata, ka Civillikuma 1635.pants, Latvijas Republikas Satversmes 92.pants,

likums “Par izziņas iestādes, prokuratūras vai tiesas nelikumīgas vai nepamatotas rīcības rezultātā nodarītā zaudējuma atlīdzināšanu” dod

prasītājam tiesības prasīt morālā kaitējuma atlīdzību. Lūdza piedzīt no Latvijas valsts Tieslietu ministrijas personā par labu /pers. D/

atlīdzību par morālo kaitējumu EUR 20000 apmērā.

2015. gada 15. jūlijā atbildētājs - Latvijas Republika Tieslietu ministrijas personā - iesniedza tiesā rakstveida

paskaidrojumus pret celto prasību, norādot, ka prasību atzīst daļēji. Atbildētājs norādīja, ka, izvērtējot prasībā norādītos argumentus,

atbildētājs uzskata, ka pieprasītais atlīdzinājums par iespējami nodarīto kaitējumu ir nesamērīgs un nav apmierināms prasībā norādītajā

apmērā. Uzskata, ka prasītājs nav norādījis apstākļus, kas varētu būt par pamatu uzskatīt, ka tika pārkāptas prasītāja Satversmes 94.pantā

noteiktās tiesības, jo prasītājam brīvības atņemšana notikusi saskaņā ar likumu un nav uzskatāma par patvaļīgu, tādēļ prasītāja prasījums

par nelikumīgu brīvības atņemšanu ir nepamatots un noraidāms. Uzskata, ka nepastāv strīds par faktiskajiem apstākļiem, tādēļ secināms,

ka kriminālprocess, kura ietvaros prasītājs tika saukts pie kriminālatbildības, ir uzskatāms par nepamatotu Zaudējumu atlīdzināšanas

likuma 1.panta trešās daļas izpratnē, kā dēļ valsts iestāžu rīcības rezultātā prasītājam tika ierobežota brīvība 200 dienu laika periodā no

2011. gada 23. novembra līdz 2012. gada 30. janvārim un no 2014. gada 10. februāra līdz 2014. gada 20. jūnijam. Ņemot vērā,

ka prasītāja brīvības ierobežojums ir uzskatāms par būtisku prasītāja tiesību ierobežojumu, tad secināms, ka tas varēja prasītājam radīt

morālo kaitējumu. Izvērtējot prasības pieteikumā izklāstīto, uzskata, ka Civillikuma 1635.pants tiešā veidā nav piemērojams, jo prasītāja

tiesību aizskārums neizriet ne no civiltiesiskām attiecībām, ne no neatļautas darbības. Atbilstoši Civilprocesa likuma 5.panta piektajai

un sestajai daļai, ja nav likuma, kas regulē strīdīgo attiecību, tiesa piemēro likumu, kurš regulē līdzīgas tiesiskās attiecības, bet, ja tāda

likuma nav, - vadās pēc tiesību vispārējiem principiem un jēgas. Piemērojot tiesību normas, tiesa ņem vērā judikatūru. Augstākās tiesas

Senāta Civillietu departaments 2012. gada 29. maija spriedumā lietā Nr. SKC-651 izteica viedokli, ka atbilstīga un samērīga morālā

kaitējuma atlīdzinājuma noteikšanai saskaņā ar Zaudējumu atlīdzināšanas likumu tiesai jāvadās no Civillikuma 5.panta noteikumiem, kā

arī iespējams izmantot Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likuma 14.pantā (personiskā un morālā kaitējuma

atlīdzinājuma noteikšana) noteiktos atlīdzības apmērus. Ņemot vērā Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likuma

9. un 14.pantā noteikto, secināms, ka, nosakot atlīdzinājuma apmēru, jāņem vērā ne tikai personas aizskarto tiesību aizskāruma

smagumu, bet arī iestādes rīcības tiesisko un faktisko pamatojumu un motīvus, citus būtiskus apstākļus, faktus, kas apstiprinātu

konkrētā kriminālprocesa ietekmi uz prasītāja personību (ciešanu, pārdzīvojumu dziļumu), veselību, kādas sekas nepamatotais

kriminālprocess atstāja uz prasītāja kā cilvēka stāvokli sabiedrībā, ģimenē, t.i. jāvērtē sekas, kādas atstāja nepamatotais kriminālprocess.

Uzskata, ka šajā gadījumā jāņem vērā Kriminālprocesa likuma 6.pantā noteiktais kriminālprocesa pamatprincips, ka amatpersonai, kura

pilnvarota veikt kriminālprocesu, ikvienā gadījumā, kad kļuvis zināms kriminālprocesa uzsākšanas iemesls un pamats, ir pienākums

savas kompetences ietvaros uzsākt kriminālprocesu un novest to līdz Krimināllikumā paredzētajam krimināltiesisko attiecību

taisnīgam noregulējumam. Līdz ar to uzskata, ka valsts iestādes kriminālprocesa laikā rīkojušās atbilstoši likumam sabiedrības

interesēs. Vienlaikus, šajā gadījumā Tieslietu ministrija atzīst, ka Latgales apgabaltiesas Krimināllietu tiesas kolēģijas 2014. gada 20.

jūnija spriedumā konstatētais par liecību iegūšanu, izmantojot viltu, varēja ietekmēt prasītāja ciešanas un ņemams vērā, nosakot morālā

kaitējuma atlīdzinājuma apmēru. Prasītāja norādi, ka morālā kaitējuma atlīdzinājuma apmēru ietekmē tas apstāklis, ka prasītājam tika

konstatēta viegla garīgā atpalicība, uzskata par nepamatotu, jo šajā gadījumā nav saskatāma cēlonība starp nepamatotu kriminālprocesu

un prasītāja veselības stāvokli. Turklāt, uzskata, ka morālā kaitējuma atlīdzinājuma apmēra noteikšanā nav ņemama vērā prasītāja norāde,

ka viņš nevarēja būt kopā ar jaundzimušo bērnu ģimenei nozīmīgajā posmā pēc bērna piedzimšanas, jo šajā gadījumā, kompensējot

prasītājam morālo kaitējumu par nepamatotā kriminālprocesa ietvaros ierobežoto personisko brīvību, tiek kompensētas arī ciešanas,

kas saistītas ar nespēju rīkoties pēc savas izvēles. Atrodoties apcietinājumā, prasītājam netika liegta iespēja tikties ar ģimeni. Taisnīga

atlīdzinājuma noteikšanu sekmē gadījumu salīdzināšanas un tipizēšanas metode, kas balstās uz vienlīdzības principu, tādēļ tiesai jāņem

vērā arī tiesu praksi civillietās par morālā kaitējuma atlīdzinājuma piedziņu: Rīgas pilsētas Centra rajona tiesas 2014. gada 27. februāra

spriedumu lietā Nr. C27248312, Augstākās tiesas Civillietu palātas 2014. gada 11. aprīļa spriedumu lietā Nr. C04209812, ar

kuru tika atstāts negrozīts Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesu kolēģijas 2012. gada 16. maija spriedums, Rīgas apgabaltiesas

Civillietu tiesas kolēģijas 2014. gada 24. septembra spriedumu lietā Nr. C27129612, Augstākās tiesas Civillietu tiesu palātas

2014. gada 23. oktobra spriedumu lietā Nr. C04378012. Uzskata, ka šie tiesu nolēmumi ir salīdzināšanai atbilstošākie, jo norādītajās

tiesvedībās prasītāji bija apsūdzēti par sevišķi smagu noziegumu veikšanu, vēlāk prasītājus attaisnojot. Visās šajās tiesvedībās prasītāju

brīvība tika ierobežota ievērojami ilgāk, nekā /pers. D/ gadījumā. Norādītajās lietās tiesa atlīdzinājumu par nebrīvē pavadīto dienu vidēji

noteica EUR 8,99 apmērā personām, kuras iepriekš laiku brīvības atņemšanas iestādēs nav pavadījušas. Tādējādi, ņemot vērā iepriekš

minētos apstākļus un arī taisnīguma un sapratīguma principus, Tieslietu ministrija atzīst prasību daļēji EUR 2000 apmērā.

Tiesas sēdē prasītāja /pers. D/ pilnvarotā persona – zvērināta advokāte Rita Jureviča - prasību pēc tajā izklāstītajiem

apstākļiem uzturēja. Tiesai paskaidroja, ka pirms prasības celšanas tiesā notika pārrunas ar atbildētāju, taču vienoties par morālā

kaitējuma atlīdzības apmēru neizdevās, tādēļ šī prasība tika celta tiesā. Lūdza prasību apmierināt pilnā apmērā un piedzīt no Latvijas

Republikas Tieslietu ministrijas personā par labu /pers. D/ morālā kaitējuma atlīdzību EUR 20000.

Tiesas sēdē atbildētāja – Latvijas Republikas Tieslietu ministrijas personā – pilnvarotā persona /pers. I/ rakstveida paskaidrojumos

izklāstītos apstākļus uzturēja pilnā apmērā. Uzskata par pamatotu prasītāja prasību EUR 2000 apmērā, jo šis apmērs ir visatbilstošākais

tiesu praksei, kā arī Eiropas tiesas pieņemtajiem spriedumiem.

Motīvu daļa

Tiesa, uzklausījusi prasītāja un atbildētāja pilnvaroto personu paskaidrojumus, pārbaudījusi un novērtējusi iesniegtos

pierādījumus, uzskata, ka prasība apmierināma daļēji.

Starp pusēm nav strīda un ar Latgales apgabaltiesas Krimināllietu tiesas kolēģijas 2014. gada 20. jūnija spriedumu pierādīts,

ka /pers. D/ apsūdzībā par Krimināllikuma 159.panta trešajā daļā paredzētā noziedzīga nodarījuma izdarīšanu atzīts par nevainīgu un

attaisnots.

Vienlaikus, starp pusēm nav strīda un ar Ieslodzījuma vietu pārvaldes Daugavgrīvas cietuma 2015. gada 10. marta izziņu Nr. 5/9-

1757 pierādīts, ka /pers. D/ atradās apcietinājumā no 2011. gada 23. novembra līdz 2012. gada 30. janvārim un no 2014. gada 10.

februāra līdz 2014. gada 20. jūnijam.

Tātad secināms, ka prasītājam valsts iestāžu rīcības rezultātā tika ierobežota brīvība 200 dienu laikā.

Likuma “Par izziņas iestādes, prokuratūras vai tiesas nelikumīgas vai nepamatotas rīcības rezultātā nodarīto zaudējumu

atlīdzināšanu” 2.pantā ir noteikts tiesiskais pamats, kad persona, kura tika apsūdzēta par noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, ir tiesīga

prasīt zaudējuma atlīdzināšanu, bet šā likuma 5.panta trešā daļa nosaka, ka personai ir tiesības celt prasību tiesā par tāda morālā

kaitējuma atlīdzināšanu, kas radies izziņas iestādes, prokuratūras vai tiesas nelikumīgas vai nepamatotas rīcības rezultātā. Tā izskatāma

tiesā civilprasības kārtībā.

Savukārt, Latvijas Republikas Satversmes 92.pants nosaka, ka ikviens var aizstāvēt savas tiesības un likumiskās intereses taisnīgā

tiesā. Ikviens uzskatāms par nevainīgu, iekams viņa vaina nav atzīta saskaņā ar likumu. Nepamatota tiesību aizskāruma gadījumā ikvienam

ir tiesības uz atbilstīgu atlīdzinājumu.

Tādējādi tiesa uzskata, ka likumīgā spēkā stājies Latgales apgabaltiesas Krimināllietu tiesas kolēģijas 2014. gada 20. jūnija

spriedums, ar kuru /pers. D/ tika atzīts par nevainīgu un attaisnots noziedzīga nodarījuma sastāva trūkuma dēļ, apliecina, ka prasītājam ir

tiesības prasīt atlīdzību par morālo kaitējumu.

Starp pusēm nepastāv strīds, ka /pers. D/ brīvības ierobežojums ir uzskatāms par būtisku prasītāja tiesību ierobežojumu, kas varēja

radīt prasītājam morālo kaitējumu.

Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamenta 2013. gada 31. oktobra spriedumā lietā SKC-452/2013 izdarīta atziņa, ka vienotas

likmes, uz kuru pamata noteikt atlīdzību par morālo kaitējumu, nepastāv, tāpēc atlīdzības apmērs nosakāms katrā konkrētā gadījumā pēc

tiesas ieskata, vadoties pēc taisnības apziņas un vispārīgiem tiesību principiem, kā to paredz Civillikuma 5.pants. Nosakot atlīdzinājuma

apmēru, ir jāņem vērā kaitējuma raksturs, tā nodarīšanas apstākļi un sekas, kā arī citi būtiski apstākļi. Turklāt, salīdzināmos apstākļos

atlīdzinājumam jābūt līdzīgam. Kā kritēriji atlīdzības apmēra noteikšanai ir vērā ņemami tiesas spriedumi citās lietās, kas veido

vienveidīgu tiesu praksi. Vienlaikus, Augstākās tiesas Civillietu departamenta 2014. gada 20. jūnija spriedumā lietā Nr. SKC-0106-14

norādīts, ka, “nosakot atlīdzinājumu apmēru ir jāņem vērā kaitējuma raksturs, kā arī tā nodarīšanas apstākļi …, konkrēta aizskāruma

smagums …, kaitējuma nodarītāja vainas pakāpe…, cietušā rīcība …, radīto seku neatgriezeniskums …, citi būtiski apstākļi”.

Savukārt, Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likuma 14.panta, kas nosaka personiskā un morālā kaitējuma

atlīdzinājuma noteikšanu, pirmā daļa paredz, ka personisko un morālo kaitējumu nosaka atbilstoši aizskarto tiesību un ar likumu

aizsargāto interešu nozīmīgumam un konkrētā aizskāruma smagumam, ņemot vērā iestādes rīcības tiesisko un faktisko pamatojumu un

motīvus, cietušā rīcību un līdzatbildību, kā arī citus konkrētajā gadījumā būtiskus apstākļus, un šā panta trešā daļa paredz, ka morālā

kaitējuma atlīdzinājumu nosaka apmērā līdz 4268,62 euro. Ja nodarīts smags morālais kaitējums, atlīdzinājumu var noteikt apmērā līdz

7114,36 euro, bet, ja nodarīts kaitējums dzīvībai vai sevišķi smags kaitējums veselībai, maksimālais atlīdzinājuma apmērs var būt līdz

28 457,44 euro.

Tiesa, izvērtējot prasītāja argumentus par morālo kaitējumu un nosakot morālā kaitējuma atlīdzības apmēru, ņem vērā, ka prasītājs

tika apsūdzēts sevišķi smaga noziedzīga nodarījuma izdarīšanā un policijas darbinieki pirmstiesas procesa sākumā ieguva prasītāja

liecības, izmantojot viltu, kas tiesas ieskatā ietekmēja prasītāja ciešanas un viennozīmīgi ietekmē arī morālā kaitējuma atlīdzības

apmēru.

Vienlaikus, tiesa uzskata, ka tas apstāklis, ka 2013. gada 6. aprīlī prasītājam piedzima dēls /pers.G/, kas pierādīts ar bērna

dzimšanas apliecību, bet prasītājs 2014. gada 10. februārī atkārtoti tika apcietināts, ar ko prasītājam tika liegta iespēja būt kopā ar

ģimeni un rūpēties par savu bērnu, nenoliedzami ietekmēja prasītāja ciešanas.

Tiesa uzskata par vispārzināmu, ka gadījumā, kad nevainīga persona tiek saukta pie kriminālatbildības un tai ierobežota brīvība, tas

izraisa šai personai morālu spriedzi un morālas ciešanas, persona izjūt stresu, psiholoģisku diskomfortu, pazemojumu un citas negatīvas

emocijas, tiek sagrauta šīs personas reputācija.

Tādējādi, nosakot morālā kaitējuma atlīdzības apmēru, tiesa ņem vērā iepriekšminētos apstākļus, kā arī pastāvošo tiesu praksi, t.sk.

atbildētāja rakstveida paskaidrojumos norādītos spriedumus: Rīgas pilsētas Centra rajona tiesas 2014. gada 27. februāra spriedumu

lietā Nr. C27248312, Augstākās tiesas Civillietu palātas 2014. gada 11. aprīļa spriedumu lietā Nr. C04209812, Rīgas

apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2014. gada 24. septembra spriedumu lietā Nr. C27129612, Augstākās tiesas Civillietu tiesu

palātas 2014. gada 23. oktobra spriedumu lietā Nr. C04378012, un uzskata, ka šajā gadījumā samērīga morālā kaitējuma atlīdzība ir

EUR 3500 apmērā.

Šādu iemeslu dēļ no Latvijas Republikas par labu /pers. D/ jāpiedzen morālā kaitējuma atlīdzība EUR 3500.

Ar Daugavpils tiesas tiesneses 2015. gada 22. aprīļa lēmumu /pers. D/ tika daļēji atbrīvots no tiesas izdevumu samaksas un viņam

tika noteikts samaksāt valsts nodevu EUR 50.

Līdz ar to saskaņā ar Civilprocesa likuma 41.panta pirmo daļu no Latvijas Republikas par labu /pers. D/ nepieciešams

piedzīt tiesas izdevumus – lietā samaksāto valsts nodevu - EUR 50 apmērā.

Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likuma 3.pantā kā viens no zaudējuma atlīdzinājuma finansēšanas

avotiem ir norādīts valsts pamatbudžets, bet šā likuma 24.pants nosaka, ja iestādes lēmums vai tiesas nolēmums par zaudējuma

atlīdzinājumu ir vērsts pret Latvijas Republiku, tajā noteikto summu izmaksā Finanšu ministrija.

Tādējādi, tiesa uzskata, ka Finanšu ministrijai jāveic tiesas piespriestās naudas izmaksu.

Savukārt, pārējā daļā prasību par morālā kaitējuma atlīdzības piedziņu nepieciešams noraidīt.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Civilprocesa likuma 93., 97., 189. – 195., 40. – 43.pantiem, tiesa

n o s p r i e d a:

prasību apmierināt daļēji.

Piedzīt no Latvijas Republikas Tieslietu ministrijas personā par labu /pers. D/, personas kods /personas kods/, morālā kaitējuma

atlīdzību EUR 3500 (trīs tūkstoši pieci simti euro) un tiesas izdevumus EUR 50 (piecdesmit euro), pārējā daļā prasību noraidīt.

Piedzītās morālā kaitējuma atlīdzības EUR 3500 (trīs tūkstoši pieci simti euro) un tiesas izdevumu EUR 50 (piecdesmit euro),

kopā EUR 3550 (trīs tūkstoši pieci simti piecdesmit euro) izmaksu veikt Finanšu ministrijai. Samaksa veicama uz /pers. D/ kontu

Nr. /konta numurs/, AS “Swedbank”.

Noteikt termiņu labprātīgai sprieduma izpildei – 7 dienas no sprieduma stāšanās likumīgā spēkā dienas.

Spriedumu var pārsūdzēt apelācijas kārtībā 20 dienu laikā no pilna sprieduma sastādīšanas dienas – 2015. gada 16. novembra -

Latgales apgabaltiesā, iesniedzot sūdzību Daugavpils tiesā.

Tiesnese R. Paipale