Court dismissed appeal against tax authority's reduced fine for late annual report submission by company director.

ECLI:LV:RIRT:2018:0125.133082416.2.S

Lietas Nr.133082416

Lietas arhīva Nr.1-0134-18/24

SPRIEDUMS

Latvijas Republikas vārdā

Jūrmalā 2018.gada 25.janvārī

Rīgas rajona tiesa

tiesnese I.Freimane,

tiesas sēdes sekretāre I.Tjarve,

piedaloties sūdzības iesniedzējam /pers. A/,

Valsts ieņēmumu dienesta pārstāvim Andrim Litenbokam,

izskatīja atklātā tiesas sēdē administratīvā pārkāpuma lietu, kas ierosināta, pamatojoties uz /pers. A/ sūdzību par Valsts ieņēmumu dienesta

2016.gada 29.jūlija lēmuma Nr.22.11-1/5135 atcelšanu un administratīvās pārkāpuma lietvedības izbeigšanu vai piemērotā naudas soda samazināšanu.

Aprakstošā daļa

Ar Valsts ieņēmuma dienesta Nodokļu pārvaldes Saistību izpildes nodrošināšanas daļas Pārskatu iesniegšanas nodrošināšanas nodaļas vadītājas

I.Lokastovas 2016.gada 8.jūnija lēmumu Nr.BE086551 sabiedrības ar ierobežotu atbildību “/nosaukums/” /amats/ /pers. A/ (turpmāk – iesniedzējs)

sodīts ar naudas sodu 300 euro apmērā par Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa (turpmāk – LAPK) 166.6 panta otrajā daļā un 159.9 panta

pirmajā daļā paredzētā administratīvā pārkāpuma izdarīšanu.

Par minēto lēmumu iesniedzējs iesniedza sūdzību Valsts ieņēmumu dienestā (turpmāk – iestāde).

Ar iestādes 2016.gada 29.jūlija lēmumu Nr.22.11-1/5135 (turpmāk – lēmums) grozīts Valsts ieņēmuma dienesta Nodokļu pārvaldes Saistību

izpildes nodrošināšanas daļas Pārskatu iesniegšanas nodrošināšanas nodaļas vadītājas I.Lokastovas 2016.gada 8.jūnija lēmums Nr.BE086551 daļā par

piemērotā naudas soda apmēru, nolemjot sodīt iesniedzēju ar naudas sodu 150 euro apmērā.

Lēmumā norādīts, ka ar 2016.gada 8.jūnija lēmumu Nr.BE086551 iesniedzējs, kā sabiedrības ar ierobežotu atbildību “/nosaukums/” valdes

priekšsēdētājs, saukts pie administratīvās atbildības par LAPK 166.6 panta otrajā daļā un LAPK 159.9 panta pirmajā daļā paredzēto administratīvo

pārkāpumu izdarīšanu. Par LAPK 159.9 panta pirmajā daļā paredzētā administratīvā pārkāpuma izdarīšanu iesniedzējam piemērots administratīvais

naudas sods 300 euro apmērā un par LAPK 166.6 panta otrajā daļā paredzētā administratīvā pārkāpuma izdarīšanu – naudas sods 280 euro apmērā.

Kā galīgais administratīvais sods saskaņā ar LAPK 35.panta otrās daļas nosacījumiem noteikts naudas sods 300 euro apmērā.

Iestāde norāda, ka Valsts ieņēmumu dienesta Nodokļu pārvaldes amatpersona, konstatējot, ka sabiedrība ar ierobežotu atbildību “/nosaukums/

nav iesniegusi 2014.gada pārskatu un UIN deklarāciju par 2014.gadu Gada pārskatu likuma 66.panta pirmajā

daļā un likuma “Par uzņēmumu ienākuma nodokli” 22.panta pirmajā daļā noteiktajā termiņā, 2016.gada 22.martā iestādes Nodokļu maksātāju

apziņošanas sistēmā nosūtīja brīdinājumu, kurā komercsabiedrībai lūgts līdz 2016.gada 8.aprīlim iesniegt minēto gada pārskatu un UIN deklarāciju.

Tāpat minētajā brīdinājumā komercsabiedrība informēta, ka pieprasījuma neizpildīšanas gadījumā var tikt piemērotas LAPK 159.8 pantā vai 159.9 pantā

un 166.6 pantā paredzētās sankcijas.

No lietas materiāliem izriet, ka sabiedrība ar ierobežotu atbildību “/nosaukums/” brīdinājumā noteiktajā termiņā neiesniedza 2014.gada pārskatu un

UIN deklarāciju par 2014.gadu.

Gada pārskatu likuma 66.panta pirmajā daļā (spēkā līdz 2015.gada 31.decembrim) noteikts, ka sabiedrība ne vēlāk kā mēnesi pēc gada pārskata

apstiprināšanas un ne vēlāk kā četrus mēnešus pēc pārskata gada beigām (..) iesniedz iestādes gada pārskata un zvērināta revidenta ziņojuma (ja tāds ir)

norakstu kopā ar paskaidrojumu par to, kad gada pārskats apstiprināts.

Saskaņā ar likuma “Par uzņēmumu ienākuma nodokli” 22.panta pirmo daļu nodokļa maksātājs patstāvīgi sastāda deklarāciju, kuras formu un

aizpildīšanas kārtību saskaņā ar šo likumu apstiprina Ministru kabinets. Nodokļa maksātājs to iesniedz Valsts ieņēmumu dienestam. Deklarāciju

maksātājs iesniedz vienlaikus ar gada pārskatu termiņā, kāds noteikts Latvijas Republikas normatīvajos aktos, kas attiecīgajam subjektam nosaka gada

pārskata sagatavošanas kārtību.

Likuma “Par nodokļiem un nodevām” 15.panta pirmās daļas 3.punktā noteikts, ka nodokļu maksātāju pienākums ir iesniegt nodokļu administrācijai

elektroniska dokumenta veidā šajā likumā vai konkrēto nodokļu likumos paredzētās nodokļu deklarācijas un informatīvās deklarācijas normatīvajos

aktos noteiktajos termiņos. Fiziskajām personām, kas neveic saimniecisko darbību, ir izvēles tiesības iesniegt nodokļu deklarācijas un informatīvās

deklarācijas elektroniska dokumenta veidā vai papīra dokumenta veidā. Nodokļu maksātāji, iesniedzot Valsts ieņēmumu dienestam nodokļu deklarācijas

un informatīvās deklarācijas elektroniska dokumenta veidā, izmanto Valsts ieņēmumu dienesta elektroniskās deklarēšanas sistēmu. Ministru kabinets

nosaka kārtību, kādā Valsts ieņēmumu dienesta elektroniskās deklarēšanas sistēmā tiek identificētas personas, kas iesniedz elektroniskos dokumentus.

Ja nodokļu deklarācijas vai informatīvās deklarācijas ir iesniegtas, izmantojot Valsts ieņēmumu dienesta elektroniskās deklarēšanas sistēmu, šīm

deklarācijām ir juridisks spēks arī tad, ja tās nesatur rekvizītu “paraksts”.

Likuma “Par nodokļiem un nodevām” 15.panta pirmās daļas 5.punktā noteikts, ka nodokļu maksātājiem ir jāziņo par visiem saviem ienākumiem,

jāpamato nodokļu, nodevu un citu valsts noteikto maksājumu summu atbilstība normatīvajiem aktiem par valstij un pašvaldībām pienākošos summu

aprēķināšanas un maksāšanas kārtību, uzrādot vai iesniedzot nodokļu administrācijas ierēdņiem (darbiniekiem) viņu pieprasītos dokumentus.

Likuma “Par nodokļiem un nodevām” 32.2 panta pirmā daļa paredz nodokļu maksātāja pienākumu iestādes noteiktajā termiņā sniegt šajā likumā

vai konkrēto nodokļu likumos paredzētās informatīvās deklarācijas vai pēc nodokļu administrācijas amatpersonas pieprasījuma papildu informāciju

(saimnieciskās darbības ieņēmumus un izdevumus apliecinošus dokumentus, grāmatvedības uzskaites dokumentus, kā arī citu informāciju, kas raksturo

darbības, kuras ietekmēja vai varēja ietekmēt nodokļu aprēķinu un nomaksu), kuru nesaņemot nav iespējama vai ir apgrūtināta konkrētā vai cita nodokļu

maksātāja budžetā iemaksājamās nodokļa summas vai pārmaksas summas noteikšana.

Savukārt likuma “Par Valsts ieņēmumu dienestu” 6.pantā noteikts, ka iestādes ierēdņu pieņemtie lēmumi, izvirzītās prasības un dotie norādījumi šajā

likumā noteiktās kompetences ietvaros ir obligāti jāizpilda visām iestādes kontrolei pakļautajām juridiskajām un fiziskajām personām.

Par konstatētajiem pārkāpumiem iestādes Nodokļu pārvaldes amatpersona 2016.gada 26.aprīlī uzsāka lietvedību administratīvā pārkāpuma lietā.

Ar iestādes Nodokļu pārvaldes amatpersonas 2016.gada 27.aprīļa vēstuli Nr.31.1-8.59.1/34971 iesniedzējs uzaicināts iesniegt komercsabiedrības

2014.gada pārskatu un UIN deklarāciju par 2014.gadu, kā arī 2016.gada 17.maijā plkst.10.00 ierasties iestādē, lai sniegtu paskaidrojumu un piedalītos

administratīvā pārkāpuma protokola noformēšanā.

Kā izriet no lietas materiāliem, iesniedzējs uz administratīvā pārkāpuma protokola sastādīšanu 2016.gada 17.maijā neieradās, tādējādi iestādes

Nodokļu pārvaldes amatpersona saskaņā ar LAPK 248.1 pantu bez pārkāpēja klātbūtnes noformēja administratīvā pārkāpuma protokolu

Nr.BE086551, kurā konstatētie pārkāpumi kvalificēti pēc LAPK 166.6 panta otrās daļas un 159.9 panta pirmās daļas. Noformētais administratīvā

pārkāpuma protokols ar iestādes Nodokļu pārvaldes 2016.gada 18.maija vēstuli Nr.31.1-8.59.1/41503 nosūtīts iesniedzējam uz deklarētās dzīvesvietas

adresi.

Vienlaikus gan minētajā administratīvā pārkāpuma protokolā, gan vēstulē norādīts, ka lēmums administratīvā pārkāpuma lietā iestādē tiks pieņemts

2016.gada 8.jūnijā plkst.10.30.

Neskatoties uz minēto, iesniedzējs uz administratīvā pārkāpuma lietas izskatīšanu neieradās, kā arī netika saņemts lūgums par lietas izskatīšanas

atlikšanu, līdz ar ko saskaņā ar LAPK 271.panta ceturto daļu administratīvā pārkāpuma lieta tika izskatīta bez pārkāpēja klātbūtnes.

Turklāt vienlaikus konstatēts, ka uz administratīvā pārkāpuma lietas izskatīšanas brīdi sabiedrības ar ierobežotu atbildību “/nosaukums/ 2014.gada

pārskats un UIN deklarācija par 2014.gadu nav iesniegti.

Konkrētajā gadījumā iestādes amatpersona bija noteikusi termiņu komercsabiedrībai iesniegt normatīvajos aktos noteiktajā termiņā neiesniegto

UIN deklarāciju par 2014.gadu, taču komercsabiedrība nodokļu administrācijas noteiktajā termiņā, t.i., līdz 2016.gada 8.aprīlim, iestādes amatpersonas

pieprasīto informāciju neiesniedza.

Saskaņā ar LAPK 159.9 panta pirmās daļas nosacījumiem par nodokļu administrēšanai un kontrolei nepieciešamās pieprasītās informācijas

nesniegšanu nodokļu administrācijai uzliek naudas sodu fiziskajām personām vai valdes loceklim līdz septiņsimt euro, atņemot valdes loceklim tiesības

ieņemt noteiktus amatus komercsabiedrībās vai bez tā.

Tāpat sabiedrība ar ierobežotu atbildību “/nosaukums/”, neiesniedzot 2014.gada pārskatu normatīvajos aktos noteiktajā termiņā, kā arī pēc

iestādes amatpersonas 2016.gada 22.marta brīdinājuma saņemšanas, ir izvairījusies no minētā gada pārskata iesniegšanas.

LAPK 166.6 panta pirmajā daļā noteikta administratīvā atbildība par gada pārskatu neiesniegšanu attiecīgajos normatīvajos aktos noteiktajos

termiņos, savukārt administratīvā atbildība par izvairīšanos iesniegt šā panta pirmajā daļā norādīto informāciju vai dokumentus paredzēta LAPK 166.6

panta otrajā daļā, saskaņā ar kuru uzliek naudas sodu fiziskajām personām vai valdes loceklim no simt četrdesmit līdz trīssimt piecdesmit euro, atņemot

valdes loceklim tiesības ieņemt noteiktus amatus komercsabiedrībās vai bez tā.

Atbilstoši LAPK 14.1 panta nosacījumiem juridiskās personas par administratīvajiem pārkāpumiem pie atbildības ir saucamas tikai īpaši paredzētos

gadījumos. No šīs tiesību normas izriet, ka juridisku personu var saukt pie administratīvās atbildības tikai tādā gadījumā, ja tas paredzēts LAPK attiecīgā

administratīvā pārkāpuma sastāvā.

LAPK 159.9 panta pirmajā daļā, kā arī LAPK 166.6 panta otrajā daļā kā administratīvā pārkāpuma subjekts nav minēta juridiskā persona,

tādējādi konkrētajā gadījumā par izvairīšanos iesniegt 2014.gada pārskatu un iestādes amatpersonu pieprasīto UIN deklarāciju par 2014.gadu

neiesniegšanu noteiktajā termiņā ir atbildīgs sabiedrības ar ierobežotu atbildību “/nosaukums/” amats /pers. A/.

Iestāde, izvērtējot sūdzības iesniedzēja norādītos apstākļus, secina, ka tie neattaisno nodokļu maksātāja pienākuma iesniegt gada pārskatus un UIN

deklarācijas noteiktajos termiņos neizpildīšanu.

Atbilstoši Komerclikuma 221.panta pirmās daļas nosacījumiem valde ir sabiedrības izpildinstitūcija, kura vada un pārstāv sabiedrību. Civillikuma

1410.panta otrā daļa paredz, ka juridiskas personas taisa tiesiskos darījumus caur saviem likumīgiem pārstāvjiem. Tādējādi juridiskas personas

likumiskais pārstāvis ir valdes loceklis, kas pārstāv sabiedrību tiesiskajās attiecībās.

Ievērojot minēto, iesniedzējam, kā komercsabiedrības valdes priekšsēdētājam, bija pienākums ievērot normatīvajos aktos noteikto, kā arī ievērot

iestādes amatpersonas izvirzītās likumīgās prasības.

Savukārt sūdzības iesniedzēja norādītais apstāklis, ka sabiedrība ar ierobežotu atbildību “/nosaukums/” neveic saimniecisko darbību un tai nav

finanšu līdzekļu, neatbrīvo nodokļu maksātāju no pienākuma atbilstoši likuma “Par nodokļiem un nodevām” 15.panta pirmās daļas 3.panta nosacījumiem

iesniegt nodokļu administrācijai šajā likumā vai konkrēto nodokļu likumos paredzētās nodokļu un informatīvās deklarācijas rakstiskā vai elektroniskā

veidā nodokļu normatīvajos aktos noteiktajos termiņos.

Iestāde norāda, ka saskaņā ar Komerclikuma 169.panta pirmo daļu valdes loceklim savi pienākumi jāpilda kā krietnam un rūpīgam saimniekam.

Jēdziens “krietns un rūpīgs saimnieks” ietver sevī prasību ievērot normatīvos aktus, lēmumu pieņemšanas rūpību un savlaicīgu pienākumu pildīšanu.

Lēmuma pieņemšanas rūpība nozīmē, ka lietā, darījumā vai darbībā valdes loceklim ir jārīkojas maksimāli efektīvi, precīzi, tiesiski, prognozējot iespējamā

lēmuma sekas (skatīt L.Abramoviča Krietna saimnieka rūpības nozīme Komerclikumā./Jurista Vārds, Nr.44 (447) 2006.gada 7.novembris).

Tāpat iestāde par kļūdainu uzskata sūdzības iesniedzēja argumentu, ka komercsabiedrības valdes locekļa pienākumu veikšana bez atlīdzības ir

pielīdzināma piespiedu darbam. Iestāde norāda, ka atbilstoši Komerclikuma 24.panta astotajai daļai valdes loceklis var jebkurā laikā atstāt valdes

locekļa amatu, par to iesniedzot paziņojumu sabiedrībai. Līdz ar to iesniedzējam bija likumiska iespēja pašam atstāt sabiedrības ar ierobežotu atbildību

“/nosaukums/” valdes priekšsēdētāja amatu.

Izvērtējot sūdzībā norādīto, ka sabiedrība ar ierobežotu atbildību “/nosaukums/” 2016.gada 8.jūnijā ir iesniegusi iestādes amatpersonu pieprasītos

gada pārskatus un UIN deklarācijas un atkārtoti gada pārskatus iesniedza 2016.gada 29.jūnijā, iestāde konstatē, ka komercsabiedrības UIN

deklarācijas par 2013., 2014. un 2015.gadu iesniegtas 2016.gada 8.jūnijā, bet 2013., 2014. un 2015.gada pārskati – 2016.gada 29.jūnijā. Līdz ar to

secināms, ka iesniedzējs pārkāpumu kaitīgās sekas ir novērsis, kas ir uzskatāms par atbildību mīkstinošu apstākli atbilstoši LAPK 33.panta pirmās daļas

2.punktam.

Saskaņā ar LAPK 22.pantu administratīvais sods ir atbildības līdzeklis un tiek piemērots, lai personu, kura izdarījusi administratīvo pārkāpumu,

audzinātu likumu ievērošanas un sadzīves noteikumu cienīšanas garā, kā arī lai tiklab tiesību pārkāpējs, kā citas personas neizdarītu jaunus pārkāpumus.

LAPK 32.panta pirmā daļa noteic, ka sodu par administratīvo pārkāpumu uzliek ietvaros, ko nosaka normatīvais akts, kurā paredzēta atbildība

par izdarīto pārkāpumu, bet šī panta otrajā daļā noteikts, ka, uzliekot sodu, ņem vērā izdarītā pārkāpuma raksturu, pārkāpēja personību, viņa vainas

pakāpi, mantisko stāvokli, atbildību mīkstinošos un pastiprinošos apstākļus.

Konkrētajā gadījumā apstāklis, ka līdz lēmuma pieņemšanas brīdim pārkāpums nav novērsts un prettiesiska rīcība turpinās, neraugoties uz iestādes

prasību to izbeigt, tika atzīts par atbildību pastiprinošu apstākli saskaņā ar LAPK 34.panta pirmās daļas 1.punktu.

Ievērojot iestādes lēmumā konstatēto un salīdzinot personas tiesību aizskārumu ar sabiedrības ieguvumu, izvērtējot lietā konstatētos apstākļus un

to, ka konkrētajā gadījumā izdarītā administratīvā pārkāpuma, kas paredzēts LAPK 166.6 panta otrajā daļā, sekas ir novērstas 2016.gada 29.jūnijā, kā

arī to, ka gada pārskata neiesniegšana normatīvajos aktos un iestādes amatpersonas noteiktajā termiņā liedz iestādes iespēju gūt priekšstatu par

komercsabiedrības finansiālo stāvokli, kā arī veikt pilnvērtīgu kontroli nodokļu, nodevu, kā arī citu valsts noteikto maksājumu aprēķināšanas un

maksāšanas pareizību, iestāde uzskata, ka konkrētajā gadījumā iesniedzējam piemēroto naudas sodu 280 euro apmērā ir iespējams samazināt LAPK

ietvaros, saskaņā ar LAPK 166.6 panta otro daļu uzliekot naudas sodu 140 euro apmērā.

Vienlaikus, izvērtējot iesniedzēja izdarītā pārkāpuma, par kuru administratīvā atbildība paredzēta LAPK 159. 9 panta pirmajā daļā, raksturu un

būtību, kā arī ņemot vērā, ka vainīgais 2016.gada 8.jūnijā novērsis pārkāpuma kaitīgās sekas, iestāde uzskata, ka konkrētajā gadījumā iesniedzējam

saskaņā ar LAPK 159.9 panta pirmo daļu piemēroto naudas sodu 300 euro apmērā ir iespējams samazināt LAPK ietvaros, uzliekot naudas sodu 150

euro apmērā, kas ir atbilstošs LAPK 22.pantā noteiktajam mērķim audzināt pārkāpēju likumu ievērošanas garā un atturēt no jaunu pārkāpumu

izdarīšanas.

Pamatojoties uz minēto, iestāde nolēma grozīt iestādes Nodokļu pārvaldes Saistību izpildes nodrošināšanas daļas Pārskatu iesniegšanas

nodrošināšanas nodaļas vadītājas I.Lokastovas 2016.gada 8.jūnija lēmumā Nr.BE086551 noteikto naudas soda apmēru no 280 euro uz 140 euro par

LAPK 166.6 panta otrajā daļā paredzēto pārkāpumu un no 300 euro uz 150 euro par LAPK 159.9 panta pirmajā daļā paredzēto pārkāpumu, kā galīgo

iesniedzējam piemērojamo naudas sodu saskaņā ar LAPK 35.panta otrās daļas nosacījumiem nosakot 150 euro.

Tiesā 2016.gada 26.augustā saņemta iesniedzēja sūdzība par iestādes 2016.gada 29.jūlija lēmumu Nr.22.11-1/5135.

Sūdzībā norādīts, ka iesniedzējs telefonsarunā ar iestādes Nodokļu pārvaldes Saistību izpildes nodrošināšanas daļas Pārskatu iesniegšanas

nodrošināšanas nodaļas galveno nodokļu inspektori Marinu Kalpāni izklāstīja iestādei ziņas par situācijas apstākļiem, proti, ka maksātnespējas

administrators pēc sabiedrības ar ierobežotu atbildību “/nosaukums/” sanācijas pabeigšanas 2013.gada 21.janvārī nav nodevis grāmatvedības

dokumentus. Paskaidroja, ka sabiedrība neveic saimniecisko darbību un 2014.gada 16.oktobrī bankrota procedūras ietvaros tās kapitāla daļas

atsavinātas trešajai personai, kura nav to pāreju reģistrējusi komercreģistra iestādē.

Telefonsarunā iestādes inspektore Marina Kalpāne ieteica iesniedzējam minētos apstākļus aprakstīt paskaidrojumā līdz 2016.gada 8.jūnijam.

Sūdzības iesniedzējs nolēma paskaidrojuma rakstīšanas vietā 2016.gada 8.jūnijā iesniegt iestādē 2013., 2014. un 2015.gada pārskatus un uzņēmuma

ienākumu deklarācijas.

Sūdzības iesniedzēja ieskatā, iestādes lēmums, pie apstākļiem, kas bija zināmi iestādei, ir pretējs Administratīvā procesa likuma 13.pantam, kā arī

nesasniedz LAPK 22.pantā noteikto sodīšanas mērķi. Uzskata, ka soda apmērs iesniedzēja maksātnespējas situācijā ir nesamērīgs.

Konkrētajos apstākļos sabiedrība ar ierobežotu atbildību “/nosaukums/” jau ilgstoši nedarbojas, ko izraisījusi vairāku apstākļu kopsakarība.

Pirmkārt, maksātnespējas procesa administratora uzspiesta sanācijas plāna grozīšana, kas pretēji sākotnēji iecerētajai sabiedrības līdzekļu atgūšanai

noveda sabiedrības visu aktīvu nodošanu vienam kreditoram, pašu sabiedrību atstājot bez līdzekļiem. Otrkārt, pašas iestādes prettiesiskās rīcības dēļ

laikā no

2008.gada 11. jūnija līdz 2011.gada 4.aprīlim, kad iestāde iesniedzējam piederošo mantu un norēķinu kontus prettiesiski apķīlāja, kas

likumsakarīgi noveda pie iesniedzēja personīgo kredītsaistību izpildīšanas neiespējamības, reputācijas zaudēšanas un galarezultātā arī pie iesniedzēja

personīgās maksātnespējas. Tieši šis apstāklis liedza iesniedzējam piesaistīt līdzekļus no citām personām sabiedrības ar ierobežotu atbildību

“/nosaukums/” interesēs.

Tā kā sabiedrībai ar ierobežotu atbildību “/nosaukums/” nebija iespējams atsākt saimniecisko darbību, tai nebija iespējams apmaksāt

grāmatvedības un vadības pakalpojumus, tajā skaitā maksāt iesniedzējam par valdes priekšsēdētāja pienākumu pildīšanu. Minētā informācija uz lēmuma

pieņemšanas brīdi bija iestādes rīcībā. Finanšu ieguldījumus sabiedrībā ar ierobežotu atbildību “/nosaukums/” neveica arī tās jaunais dalībnieks pēc

2014.gada 16.oktobra. Neskatoties uz minēto, iesniedzējs sagatavoja un 2016.gada 8.jūnijā iesniedza iestādē pieprasītos gada pārskatus.

Iesniedzējs norāda, ka lēmums par saukšanu pie administratīvās atbildības pieņemts tikai par 2014.gada UGP un UIN deklarācijas neiesniegšanu,

tātad par to laiku, kad sabiedrības kapitāla daļas bija iegādājusies trešā persona un iesniedzējs gaidīja tā, kā īpašnieka, aktīvu rīcību saimnieciskās

darbības atsākšanai. Taču kapitāla daļu pircējs savas īpašuma tiesības komercreģistrā nereģistrēja, ar iesniedzēju nesazinājās, atlīdzību par valdes

priekšsēdētāja pienākumu pildīšanu nemaksāja.

Saskaņā ar Satversmes 106.panta otro teikumu piespiedu darbs ir aizliegts. Valdes priekšsēdētāja pienākumu pildīšana bez atlīdzības citu personu,

tai skaitā iestādes vai sabiedrības, interesēs nav uzskatāma par iesaistīšanu katastrofu un to seku likvidēšanā, kā arī nodarbināšana saskaņā ar tiesas

nolēmumu. Līdz ar to zemāka līmeņa normatīvajos aktos iekļautais pienākums darboties bez atlīdzības citu personu interesēs nav spēkā, jo ir pretrunā

Satversmei. Tādējādi administratīvā atbildība par tādu pienākumu nepildīšanu, kas atzīstams par piespiedu darbu, nav piemērojama.

Ņemot vērā minēto, lūdz atcelt lēmumu un izbeigt administratīvā pārkāpuma lietvedību vai samazināt piemērotā naudas soda apmēru.

Tiesas sēdē iesniedzējs sūdzību uzturēja uz tajā minētajiem argumentiem. Papildus paskaidroja, ka izpildīt iestādes prasības un iesniegt gada

pārskatu un deklarāciju apgrūtināja apstāklis, ka gan uzņēmumam, gan iesniedzējam tika pasludināts maksātnespējas process. Turklāt uzņēmums

2014.gadā tika atsavināts sūdzības iesniedzējam nezināmām personām, kuras nebija sasniedzamas. Ņemot vērā, ka gada pārskata iesniegšanai

nepieciešama tā apstiprināšana dalībnieku sapulcē, sūdzības iesniedzējam iestādes prasību izpildei nācās pārkāpt minēto likumā noteikto kārtību un

pašam sagatavot attiecīgos dokumentus.

Sūdzības iesniedzēja ieskatā, administratīvā pārkāpuma lietā ir iestājies noilgums atbilstoši LAPK 37.pantam. Konkrētajā gadījumā pārkāpums nav

atzīstams par ilgstošu, jo pārskatu un deklarāciju iesniegšanai ir likumā noteikts konkrēts termiņš. Līdz ar ko iestādei ir iespējams identificēt pārkāpumu

un piemērot administratīvo atbildību nekavējoties pēc pārkāpuma konstatēšanas.

Papildus norādīja, ka pārskata un deklarācijas neiesniegšana konkrētajā gadījumā nav radījusi kaitīgas sekas, jo uzņēmums faktiski jau kopš

2012.gada neveic saimniecisko darbību. Tāpat uzskata, ka piemērotais sods ir nesamērīgs.

Tiesas sēdē iestādes pārstāvis norādīja, ka tiesā iesniegtā sūdzība pēc satura ir identiska tai, kas tika iesniegta Valsts ieņēmumu dienesta

ģenerāldirektoram. Attiecībā uz sūdzības iesniedzēja norādīto par to, ka pārkāpuma rezultātā nav iestājušās kaitīgās sekas, paskaidroja, ka iestāde,

nesaņemot gada pārskatus un deklarācijas, nespēj veikt tai ar likumu piešķirtās tiesības pārbaudīt konkrētās komercsabiedrības darbību un aprēķināt

nodokļu maksājumus.

Uzskata, ka piemērotais sods ir samērīgs, turklāt ir pietuvināts likumā noteikto sankciju minimālajam apmēram. Novēršot pārkāpuma kaitīgās sekas

un 2016.gada 29.jūnijā iesniedzot gada pārskatu un deklarāciju, attiecīgi ar iestādes lēmumu tika grozīts naudas soda apmērs sankciju ietvaros.

Lietā nav konstatēti apstākļi, kas attaisnotu komercsabiedrības gada pārskatu un UIN deklarāciju neiesniegšanu. Gada pārskatu likuma un

Uzņēmuma ienākuma nodokļa likuma normas ir piemērojama neatkarīgi no tā, vai konkrētajai komercsabiedrībai ir vai nav bijusi sanācija, vai tās

kapitāldaļas kāds ir iegādājies vai nē.

Tā kā 2014.gada pārskats un UIN deklarācija tika iesniegta tikai 2016.gada 29.jūnijā, ir pamats secināt, ka komercsabiedrība ilgstoši nav

izpildījusi tai likumā noteiktos pienākumus, un šāds pārkāpums atzīstams par ilgstošu.

Motīvu daļa

Pārbaudījusi administratīvā pārkāpuma lietu, izvērtējusi sūdzībā izteiktos argumentus, sūdzības iesniedzēja un iestādes pārstāvja paskaidrojumus

tiesas sēdē, tiesa atzīst, ka lēmums ir atstājams negrozīts, bet sūdzība ir noraidāma.

Atbilstoši LAPK 243.panta pirmās daļas noteikumiem pierādījumi administratīvā pārkāpuma lietā ir jebkuras šajā kodeksā paredzētajā kārtībā

iegūtas un noteiktā procesuālajā formā nostiprinātas ziņas par faktiem, kurus administratīvā pārkāpuma lietvedībā iesaistītās personas savas kompetences

ietvaros izmanto, lai pierādītu administratīvā pārkāpuma esamību vai neesamību un noskaidrotu citus apstākļus, kam ir nozīme lietas pareizā izlemšanā.

LAPK 243.panta piektā daļa noteic, ka administratīvā pārkāpuma lietvedībā iesaistītās personas kā pierādījumus var izmantot tikai ticamas,

attiecināmas un pieļaujamas ziņas par faktiem. (..) Savukārt saskaņā ar minētā panta astoto daļu to, cik ticamas ir pierādīšanā izmantojamās ziņas par

faktiem, izvērtē, aplūkojot visus administratīvā pārkāpuma lietvedības laikā iegūtos faktus vai ziņas par faktiem kopumā un savstarpējā sakarībā. (..)

Tiesa secina, ka viens no būtiskiem noteikumiem, kas nodrošina likumības ievērošanu, ir pietiekamu un likumā atļautu pierādījumu iegūšana. Tikai

uz likumā noteiktajā kārtībā iegūtiem pierādījumiem ir pamats izdarīt secinājumu par prettiesiskas un administratīvi sodāmas rīcības esamību tās personas

darbībās, par kuras saukšanu pie administratīvās atbildības tiek lemts.

LAPK 243.1 pants paredz šādus pierādīšanas līdzekļus: 1) pie administratīvās atbildības sauktās personas paskaidrojumi; 2) personu liecības; 3)

eksperta atzinums; 4) kompetentās institūcijas atzinums; 5) dokuments, kas satur ziņas par faktiem, rakstveidā vai citā formā; 6) elektroniskie pierādījumi;

7) procesuālajās darbībās rakstveidā vai citā veidā nostiprinātās ziņas par faktiem; 8) lietiskie pierādījumi.

Saskaņā ar LAPK 244.pantu institūcija (amatpersona) pierādījumus novērtē pēc savas iekšējās pārliecības, kas pamatota uz vispusīgi, pilnīgi un

objektīvi izpētītiem visiem lietas apstākļiem to kopumā, pēc likuma un tiesiskās apziņas.

Izvērtējot sūdzībā norādītos apstākļus, paskaidrojumus un administratīvā pārkāpuma lietā esošos pierādījumus, tiesa atzīst, ka iestāde atbilstoši

LAPK normām ir vispusīgi, pilnīgi un objektīvi izpētījusi lietas apstākļus to kopumā. Iestāde ir pārbaudījusi un novērtējusi administratīvā pārkāpuma lietā

esošos pierādījumus un, konstatējot administratīvā pārkāpuma esamību, pieņēmusi tiesisku un pamatotu lēmumu, atzīstot, ka iesniedzējs izdarīja LAPK

166.6 panta otrajā daļā un 159.9 panta pirmajā daļā paredzēto administratīvo pārkāpumu.

Tiesa uzskata, ka iestādes lēmumā norādītais pamatojums ir pareizs un pietiekams, tāpēc pievienojas iestādes lēmuma motivācijai, tādējādi saskaņā

ar LAPK 289.13 panta trešo daļu izvērstāks argumentu izklāts nav nepieciešams.

Tāpat tiesa, iepazīstoties ar administratīvās pārkāpuma lietas materiāliem nekonstatē, ka iestāde administratīvās lietas izskatīšanas procesā izdarījusi

procesuālus pārkāpumus, kas būtu par pamatu lēmuma atcelšanai.

Iepazīstoties ar tiesā saņemto /pers. A/ sūdzību, tiesa konstatē, ka minētā sūdzība pēc tās būtības un satura ir analoga sūdzībai, kas iesniegta Valsts

ieņēmumu dienesta ģenerāldirektoram 2016.gada 7.jūlijā, pārsūdzot iestādes Nodokļu pārvaldes Saistību izpildes nodrošināšanas daļas Pārskatu

iesniegšanas nodrošināšanas nodaļas vadītājas I.Lokastovas 2016.gada 8.jūnija lēmumu Nr.BE086551.

Tiesai iesniegtajā sūdzībā iesniedzējs nav norādījis uz jauniem faktiem vai argumentiem, kuri nebūtu zināmi un izvērtēti iestādes 2016.gada 29.jūlija

lēmumā Nr.22.11-1/5135, kura motivācijai tiesa pievienojas pilnībā.

LAPK 159.9 panta pirmajā daļā noteikts, ka par nodokļu administrēšanai un kontrolei nepieciešamās pieprasītās informācijas nesniegšanu nodokļu

administrācijai, uzliek naudas sodu fiziskajām personām vai valdes loceklim līdz septiņsimt euro, atņemot valdes loceklim tiesības ieņemt noteiktus amatus

komercsabiedrībās vai bez tā.

Savukārt LAPK 166.6 panta otrajā daļā noteikts, ka par izvairīšanos iesniegt šā panta pirmajā daļā norādītos dokumentus, uzliek naudas sodu

fiziskajām personām vai valdes loceklim no simt četrdesmit līdz trīssimt piecdesmit euro, atņemot valdes loceklim tiesības ieņemt noteiktus amatus

komercsabiedrībās vai bez tā.

No abu minēto pantu dispozīcijas izriet, ka tās ir blanketas normas, kas nozīmē, ka administratīvā atbildība personai iestājas, ja konstatēta likumā

noteiktās nodokļu administrēšanai un kontrolei paredzētās informācijas nesniegšana, kā arī persona izvairās iesniegt normatīvajos aktos noteikto gada

pārskatu, konsolidēto gada pārskatu, paziņojumu par maksājumiem pārvaldes iestādēm vai konsolidēto paziņojumu par maksājumiem.

Ņemot vēra minēto, tiesa secina, ka iesniedzēja tiesas sēdē norādītie apstākļi saistībā ar uzsāktajiem maksātnespējas procesiem neatbrīvo sūdzības

iesniedzēju, kā sabiedrības ar ierobežotu atbildību “/nosaukums/” valdes priekšsēdētaju, no pienākuma iesniegt iestādē gada pārskatus un UIN

deklarācijas. Tāpat no valdes pienākumu izpildes iesniedzēju neatbrīvo apstāklis, ka tika pārdotas sabiedrības ar ierobežotu atbildību “/nosaukums/”

kapitāldaļas.

Atbilstoši tiesu prakses atziņām par ilgstošu pārkāpumu tiek atzīta darbība vai bezdarbība, kas saistīta ar tai sekojošu ilgstošu to pienākumu

neizpildīšanu, kurus likumdevējs uzlicis personai (skat., piemēram, Kurzemes apgabaltiesas Krimināllietu tiesu kolēģijas 2015.gada 6.jūlija

spriedumu administratīvā pārkāpuma lietā Nr.140011214). Kamēr vien personai saglabājas attiecīgais pienākums, noilguma tecējums administratīvā

pārkāpuma lietvedības uzsākšanai neiestājas (skat.Augstākās tiesas Senāta Krimināllietu departamenta 2003.gada 6.janvāra lēmumu lietā

Nr.SKK-19/2003).

Atbilstoši likuma “Par grāmatvedību” 3.pantam uzņēmuma vadītājs organizē grāmatvedības kārtošanu atbilstoši šā likuma prasībām. Savukārt šā

likuma 2.panta ceturtās daļas 2.punkts noteic, ka uzņēmuma vadītājs kapitālsabiedrībā ir valde.

Tādējādi tieši valde ir atbildīga par likumā noteikto dokumentu iesniegšanu iestādē, tāpat arī par to, lai šī iesniegšana notiktu Gada pārskatu likuma

(spēkā līdz 2015.gada 31.decembrim) 66.panta pirmajā daļā un likuma “Par uzņēmumu ienākuma nodokli” 22.panta pirmajā daļā noteiktajā termiņā.

Apstāklis, ka minētajos likumos noteiktais termiņš pārskata un UIN deklarācijas iesniegšanai ir nokavēts, neatbrīvo valdi no šo dokumentu

iesniegšanas pienākuma.

Pārsniedzot normatīvajos aktos noteikto termiņu uzņēmuma gada pārskata un uzņēmuma ienākumu deklarācijas iesniegšanai, kā arī neiesniedzot šo

pārskatus un deklarācijas vairākus gadus pēc kārtas, arī pēc iestādes atgādinājuma, ir pamats atzīt, ka prettiesiskā rīcība tiek turpināta un pārkāpuma

pārtraukšana nav notikusi, līdz ar to nav pamata piemērot LAPK 37.panta pirmās daļa noteikumus.

Savukārt arguments, ka ir notecējis noteiktais deviņu mēnešu noilguma termiņš kopš datumiem, kad iestādē bija jāiesniedz uzņēmuma gada

pārskats un UIN deklarācija par 2014.gadu, attiecīgi līdz 2014.gada 30.aprīlim, ir nepamatots, jo saskaņā ar LAPK 37.panta ceturto daļu lietvedību

administratīvā pārkāpuma lietā izbeidz, ja deviņu mēnešu laikā no administratīvā pārkāpuma lietas uzsākšanas dienas nav pieņemts lēmums par soda

piemērošanu.

No lietas materiāliem izriet, ka administratīvā pārkāpuma lietvedība iestādē uzsākta 2016.gada 26.aprīlī, savukārt lēmums par iesniedzēja sodīšanu

pieņemts 2016.gada 8.jūnijā, līdz ar to LAPK 37.panta ceturtajā daļā noteiktais noilguma termiņš nav iestājies.

Atbilstoši LAPK 9.pantam viens no priekšnoteikumiem personas saukšanai pie administratīvās atbildības ir vaina. Šis priekšnoteikums ir vienlīdz

attiecināms gan uz fizisko, gan juridisko personu administratīvo atbildību. Tiesību doktrīnā vaina tiek definēta kā personas psihiskā attieksme nodoma vai

neuzmanības formā pret viņas izdarīto prettiesisko darbību vai bezdarbību un ar to saistītajām kaitīgajām sekām (Krastiņš U. Noziedzīgs nodarījums.

Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2000, 90.lpp.).

Atbilstoši LAPK 237.pantam lietvedības uzdevumi administratīvo pārkāpumu lietās ir šādi: savlaicīgi, vispusīgi, pilnīgi un objektīvi noskaidrot katras

lietas apstākļus, izlemt to stingrā saskaņā ar likumu, nodrošināt pieņemtā lēmuma izpildi, kā arī noskaidrot cēloņus un apstākļus, kas veicina administratīvo

pārkāpumu izdarīšanu, novērst pārkāpumus, audzināt pilsoņus likumu ievērošanas garā un nostiprināt likumību.

Saskaņā ar LAPK 272.pantu institūcijai (amatpersonai), izskatot administratīvā pārkāpuma lietu, jānoskaidro, vai ir izdarīts administratīvais

pārkāpums, vai attiecīgā persona ir vainīga tā izdarīšanā, vai šo personu var saukt pie administratīvās atbildības, vai ir atbildību mīkstinoši un pastiprinoši

apstākļi, vai ir nodarīts mantisks zaudējums, kā arī jānoskaidro citi apstākļi, kam ir nozīme lietas pareizā izlemšanā.

Līdz ar to, lai izpildītu LAPK 237. un 272.pantā paredzētos uzdevumus, iestādei konkrētajā gadījumā bija pienākums konstatēt administratīvā

pārkāpumu sastāvu un pie atbildības saucamās personas vainu, savācot pierādījumus LAPK 243.panta kārtībā un tos novērtējot LAPK 244.panta

kārtībā, kas konkrētajā lietā ir izdarīts, jo lietā iegūtie pierādījumi nepārprotami liecina par to, ka iesniedzējs, būdams sabiedrības ar ierobežotu atbildību

“/nosaukums/” valdes priekšsēdētājs, nav iesniedzis likumā noteiktajā kārtībā un termiņā uzņēmuma gada pārskatu un uzņēmuma ienākumu deklarāciju

par 2014.gadu.

Saskaņā ar LAPK 32.panta pirmo un otro daļu sodu par administratīvo pārkāpumu uzliek ietvaros, ko nosaka normatīvais akts, kurā paredzēta

atbildība par izdarīto pārkāpumu, stingrā saskaņā ar šo kodeksu un citiem aktiem par administratīvajiem pārkāpumiem. Uzliekot sodu, ņem vērā izdarītā

pārkāpuma raksturu, pārkāpēja personību, viņa vainas pakāpi, mantisko stāvokli, atbildību mīkstinošus un pastiprinošus apstākļus.

Tiesa secina, ka izlemjot jautājumu par iesniedzējam nosakāmo sodu, ir ievērotas LAPK 32.panta prasības.

Vērtējot sūdzībā norādītos argumentus, tiesa uzskata, ka katru no tiem nav nepieciešams detalizēti argumentēt šajā nolēmumā, jo tiesas ieskatā, tie

nav uzskatāmi par tik nozīmīgiem, kas varētu ietekmēt pieņemamo nolēmumu.

Tiesu praksē minētais arguments tiek pamatots, atsaucoties arī uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas atziņām. Kā vairākkārt atzinusi Eiropas Cilvēktiesību

tiesa, no Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6.panta izriet tiesas pienākums argumentēt spriedumu, bet tas nav saprotams

kā prasība detalizēti atbildēt uz jebkuru argumentu (skat.61.punktu 1994.gada 19.aprīļa spriedumā “VandeHurk v TheNetherlands” (iesnieguma

Nr.16034/90)). Tiesnešiem ir jāuzklausa visi argumenti, bet viņiem nav pienākums detalizēti atrunāt jebkuru iesniegumu vai skaidri atbildēt uz jebkuru

paskaidrojumu. Tiesai ir atļauts izvērtēt argumentus, kurus tā uzskata par nozīmīgiem no tiesību viedokļa (skat.Eiropas Cilvēktiesību tiesas komisijas

1986.gada 13.oktobra lēmumu, Rīgas apgabaltiesas 2014.gada 19.septembra spriedumu lietā Nr.130058313, 2014.gada 29.septembra

spriedumu lietā Nr.133064413).

Ņemot vērā minēto, tiesa atzīst, ka iestādes lēmums ir tiesisks un pamatots, bet sūdzība noraidāma.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz minēto un saskaņā ar Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 289.12 panta otrās daļas 1.punktu, 289.6, 289.13 pantu, tiesa

nosprieda

Valsts ieņēmumu dienesta 2016.gada 29.jūlija lēmumu Nr.22.11-1/5135 atstāt negrozītu, bet /pers. A/ sūdzību noraidīt.

Spriedumu var pārsūdzēt Rīgas apgabaltiesā 10 (desmit) darba dienu laikā no pilna nolēmuma pieejamības dienas tiesas kancelejā, apelācijas

sūdzību iesniedzot Rīgas rajona tiesā.

Spriedums sastādīts un pieejams kancelejā 2018.gada 25.janvārī.

Tiesnese I.Freimane