Supreme Court dismisses appeal on custody termination, citing administrative court's substantive review and child's best interests.

ECLI:LV:AT:2026:0512.A420100825.20.L

Lieta Nr. A420100825, SKA-485/2026

Administratīvo lietu departaments

Latvijas Republikas Senāts

RĪCĪBAS SĒDES LĒMUMS

Rīgā 2026.gada 12.maijā

[1] Senātā saņemta pieteicēja /Persona A/ kasācijas sūdzība par Administratīvās apgabaltiesas 2025.gada

9.decembra spriedumu, ar kuru noraidīts pieteicēja pieteikums par /Novada nosaukums/ novada bāriņtiesas

locekļa 2024.gada 13.decembra vienpersoniskā lēmuma Nr. 1.4./2/2024 (turpmāk – vienpersoniskais lēmums)

atzīšanu par prettiesisku daļā par bērna aizgādības tiesību pārtraukšanu un /Novada nosaukums/novada

bāriņtiesas 2024.gada 27.decembra lēmuma Nr. 1.3./277/2024 (turpmāk – koleģiālais lēmums) atcelšanu.

Apgabaltiesa pievienojās pirmās instances tiesas sprieduma motivācijai un atzina, ka vienpersoniskais lēmums

tā pieņemšanas brīdī bija atbilstošs bērna vislabākajām interesēm, lai nekavējoties pārtrauktu bērna uzturēšanos

neatbilstošos apstākļos, tādēļ nav pamata tā atzīšanai par prettiesisku. Savukārt koleģiālā lēmuma pieņemšanas

brīdī nebija pamata bērna pārtrauktās aizgādības tiesības pieteicējam atjaunot, kā arī lietas izskatīšanas brīdī

bērna interesēs nav aizgādības tiesību atjaunošana pieteicējam.

[2] Pieteicējs kasācijas sūdzībā norāda, ka, tā kā lieta esot saistīta ar būtiskiem un ilgstošiem pieteicēja un bērna

cilvēktiesību ierobežojumiem, formāla atsauce uz Administratīvā procesa likuma 307.panta ceturto daļu un it kā

pirmās instances tiesas sprieduma pamatotību faktiski radot situāciju, ka process apelācijas instances tiesā esot

kļuvis pilnīgi bezjēdzīgs un nevajadzīgs. Pieteicējs apelācijas sūdzībā norādījis papildu argumentus par to,

kāpēc vienpersoniskais lēmums un koleģiālais lēmums ir nepamatoti, tāpēc apelācijas instances tiesai neesot

bijis pamata atteikties no sprieduma motivēšanas. Apgabaltiesa neesot izpildījusi Administratīvā procesa likuma

302.panta pirmajā daļā noteikto pienākumu izskatīt lietu pēc būtības.

Tas, ka apgabaltiesa saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 307.panta ceturto daļu ir pievienojusies pirmās

instances tiesas sprieduma motivācijai, nozīmē, ka apgabaltiesa ir nonākusi pie tādiem pašiem secinājumiem kā

pirmās instances tiesa. Savukārt, ievērojot procesuālo ekonomiju, apgabaltiesai motīvu daļā nebija atkārtoti

jānorāda tiesisko un faktisko apstākļu vērtējums (piemēram, Senāta 2019.gada 10.maija sprieduma lietā Nr.

SKA‑52/2019, ECLI:LV:AT:2019:0510.A420148815.2.S, 5.punkts). Turklāt izskatāmajā gadījumā apgabaltiesa

ne tikai norādījusi, ka pievienojas pirmās instances tiesas sprieduma motivācijai, bet arī atbildējusi uz apelācijas

sūdzībā ietvertajiem argumentiem. Tāpēc senatoru kolēģijai nerodas šaubas, ka apgabaltiesa ir izskatījusi lietu

pēc būtības un veikusi patstāvīgu lietas apstākļu un argumentu izvērtējumu. Pieteicējs nav arī konkrēti norādījis,

uz kādiem apelācijas sūdzības argumentiem apgabaltiesa nav atbildējusi.

[3] Pieteicējs norāda, ka apgabaltiesa esot ignorējusi vienlīdzības principu un tiesiskās paļāvības principu,

pieļaujot, ka /Novada nosaukums/ novada bāriņtiesa var nepamatot vienpersoniskā lēmuma pieņemšanas

steidzamību. Pieteicējs, atsaucoties gan uz tiesību normām, gan uz judikatūru, esot norādījis, ka

vienpersoniskajā lēmumā nav atrodams steidzamības pamatojums, bet apgabaltiesa vispār neesot vērtējusi šo

pieteicēja argumentu. Apgabaltiesa esot pārkāpusi Administratīvā procesa likuma 150.panta pirmo un otro daļu,

iestādes vietā cenšoties pamatot vienpersonisko lēmumu, lai arī vienpersoniskajā lēmumā neesot atrodams tiesas

aprakstītais pamatojums.

Senatoru kolēģija atzīst, ka minētie argumenti nav pamatoti. Apgabaltiesa, tostarp ņemot vērā pievienošanos

pirmās instances tiesas sprieduma motivācijai, ir vērtējusi vienpersoniskā lēmuma pamatojumu. Tiesa

konstatējusi, ka vienpersoniskais lēmums satur gan konkrētu pamatu, kāpēc bāriņtiesa lēmusi par aizgādības

tiesību pārtraukšanu, gan arī pamatojumu, kāpēc bijis nepieciešams tūlītējs risinājums bērna šķiršanai no

ģimenes un ievietošana krīzes centrā.

Ņemot vērā minēto, senatoru kolēģija nekonstatē, ka apgabaltiesa ir pārkāpusi Administratīvā procesa likuma

150.panta pirmo un otro daļu.

[4] Pieteicējs norāda, ka apgabaltiesa esot atzinusi, ka Valsts policijas 2024.gada 11.decembra vēstule ir bijusi

pamats, lai pieteicējam nekavējoši, proti, pēc divām dienām – 2024.gada 13.decembrī – pārtrauktu aizgādības

tiesības un bez paskaidrojumiem (arī pašam bērnam) aizvestu bērnu tieši no skolas uz krīzes centru. Pati

faktiskā situācija norādot uz to, ka bāriņtiesas „izdomātais” un vēlāk arī tiesu attaisnotais „steidzamības”

pamatojums ir neatbilstošs faktiskajai situācijai. Apgabaltiesa neesot vērtējusi, kādā veidā, nepastāvot pat

aizdomām par noziedzīgu nodarījumu, vispār varēja tikt ierosināts kriminālprocess pēc Krimināllikuma

162.panta otrās daļas, turklāt vēlāk pat paziņojot, ka pieteicējs esot persona, pret kuru ir ierosināts šis

kriminālprocess. Neviena no iestādēm – ne Valsts policija, ne bāriņtiesa, ne pirmās instances tiesa, ne apelācijas

instances tiesa –vispār neesot ņēmušas vērā nevainīguma prezumpcijas principu. Pieteicēja tiesības tikušas

ierobežotas pilnīgi nepamatoti un tas pēc būtības esot nopietns pieteicēja cilvēktiesību aizskārums.

Senatoru kolēģija atzīst, ka minētie argumenti nav pamatoti. Gan pirmās instances tiesa, gan apgabaltiesa,

vērtējot vienpersoniskā lēmuma tiesiskumu, ir ņēmusi vērā, ka bāriņtiesa saņēma Valsts policijas 2024.gada

11.decembra vēstuli, kurā norādīts, ka 2024.gada 11.decembrī Valsts policija pieņēma lēmumu kriminālprocesā

par bērna atzīšanu par īpaši aizsargājamu cietušo, kā arī informēja bāriņtiesu par to, ka pirmstiesas izmeklēšanas

laikā ir iegūta informācija par to, ka bērns savā esošajā dzīvesvietā, iespējams, ir cietis un pastāv iespēja, ka

joprojām cieš no seksuālās vardarbības un noziegumiem, kas vērsti pret viņa tikumību un

dzimumneaizskaramību. Valsts policija lūdza bāriņtiesu lemt par bērna nošķiršanu no ģimenes un ievietošanu

krīzes centrā, jo ir pamatotas aizdomas, ka esošajā dzīvesvietā dzīvojot kopā gan ar vecvecākiem, gan ar savu

tēvu tiek apdraudēta bērna tikumība, kā arī uzsāktajā kriminālprocesā notiek aktīva izmeklēšana. Apgabaltiesa

atzinusi, ka jau 2024.gada 11.decembrī, kad tika saņemta Valsts policijas informācija, bāriņtiesai bija pietiekams

pamats pieņemt vienpersonisko lēmumu, lai gan bāriņtiesa īslaicīgi ir apsvērusi iespēju nepieņemt

vienpersonisko lēmumu un bērnu krīzes centrā nogādāt pēc pieteicēja lūguma, ja pieteicējs tam piekritīs.

Vienlaikus apgabaltiesa ir atzinusi, ka minētais konkrētajā gadījumā neietekmē vienpersoniskā lēmuma

tiesiskumu.

Par krimināllietas ierosināšanu senatoru kolēģija paskaidro, ka administratīvās tiesas kompetencē nav vērtēt to,

vai Valsts policija ir pamatoti ierosinājusi krimināllietu. Tas, ka tiesa ir ņēmusi vērā konkrēto informāciju par

uzsākto kriminālprocesu un Valsts policijas norādi par bērna statusu kriminālprocesā un pirmstiesas

izmeklēšanas laikā iegūto informāciju, nenozīmē pieteicēja nevainīguma prezumpcijas pārkāpumu.

[5] Pieteicējs norāda, ka apgabaltiesa neesot ievērojusi Administratīvā procesa likuma 107.panta ceturtajā daļā

noteikto objektīvās izmeklēšanas principu, kā arī 154.panta pirmajā un otrajā daļā noteiktos pierādījumu

novērtēšanas principus, jo neesot objektīvi novērtējusi visus lietā esošos pierādījumus un arī faktiskos apstākļus.

Tiesai nevajadzēja paļauties tikai uz to, ka vienpersoniskais lēmums pamatots ar Valsts policijas 2024.gada

11.decembra vēstuli, kurā norādīts, ka ir ierosināts kriminālprocess pēc Krimināllikuma 162.panta otrās daļas.

Tā kā šīs krimināllietas izskatīšana nebija pabeigta, tad tiesai vajadzēja pašai pārbaudīt un vērtēt pierādījumus,

balstoties uz loģiskas likumiem un taisnības principiem. Tiesai vajadzēja ņemt vērā faktus, ka nekur netika

norādītas pat aizdomas par pieteicēja iespējamām noziedzīgajām darbībām, kuras varētu kvalificēt pēc

Krimināllikuma 162.panta. Turklāt apgabaltiesas sprieduma taisīšanas brīdī – 2025.gada 9.decembrī – Valsts

policijas Kurzemes reģiona pārvalde ar 2025.gada 11.novembra lēmumu bija izbeigusi kriminālprocesu Nr.

19220375924 daļā pret pieteicēju. Neskatoties uz minēto faktisko apstākli, apgabaltiesas spriedumā atzīts, ka

joprojām pastāv tie iemesli, kāpēc koleģiālais lēmums tika pieņemts, proti, nav pabeigta pirmstiesas

izmeklēšana.

Pieteicējs norāda, ka esot arī citi apstākļi, kas sprieduma taisīšanas brīdī jau neatbilda faktiskajiem apstākļiem.

Piemēram, tiesa norādījusi, ka esot bijusi nepietiekama sadarbība ar sociālo dienestu, lai arī jau no lietas

materiāliem esot redzams, ka pieteicējs sadarbojas ar sociālo dienestu un arī turpina šo sadarbību. Spriedumā

norādīts, ka pieteicējs it kā neapmeklējot psihologu, lai gan pieteicējs ne tikai apmeklē psihologu, bet arī pats ir

pieprasījis psihologa konsultācijas. Ievērojot, ka alkohola atkarība neesot ārstējama, tā noteikti nevarot būt

pamats, lai personai neatjaunotu aizgādības tiesības. Tāpat esot prettiesiski uzlikt pieteicējam neizpildāmu

pienākumu – apmeklēt vecāku atbalsta grupu par bērnu emocionālo audzināšanu nodarbības. Pieteicējs esot

norādījis, ka šādas nodarbības vispār nepastāv un netiek piedāvātas, proti, bērnu emocionālās audzināšanas

grupu nodarbības ir paredzētas vecākiem, kuri audzina bērnus līdz 7 gadu vecumam. Tiesa neesot noskaidrojusi

faktus, kas bija spēkā tieši uz sprieduma taisīšanas brīdi.

Senatoru kolēģija atzīst, ka minētie argumenti nav pamatoti. Apgabaltiesa ir ņēmusi vērā tos faktiskos apstākļus,

kas bija zināmi brīdī, kad tika pabeigta lietas izskatīšana pēc būtības. Ja faktiskie apstākļi ir mainījušies

pieteicējam par labu, viņam ir tiesības vērsties bāriņtiesā un lūgt atjaunot aizgādnības tiesības. Kā jau tika

minēts iepriekšējā punktā, administratīvās tiesas kompetencē nav vērtēt kriminālprocesa ierosināšanas

pamatotību. Savukārt pārējos pieteicēja norādītos apstākļus par sadarbību ar sociālo dienestu, alkohola atkarību,

psihologa konsultāciju apmeklēšanu un vecāku atbalsta grupas par bērnu emocionālo audzināšanu apmeklēšanu

tiesa ir vērtējusi. Senatoru kolēģija atzīst, ka minētie kasācijas sūdzības argumenti ir vērsti uz faktisko apstākļu

pārvērtēšanu, kas nav kasācijas instances tiesas kompetencē. Tas vien, ka pieteicējs nepiekrīt pierādījumu

vērtējumam, nav pamats atzīt, ka tiesa ir pieļāvusi kļūdas pierādījumu vērtējumā.

[6] Pieteicējs norāda, ka viņš apelācijas sūdzībā norādījis uz faktu, ka gan iestāde, gan pirmās instances tiesa

esot ļoti daudz balstījusies tieši uz /Persona B/ izteikumiem un ka būtu lietderīgi tomēr lietā uzklausīt šīs

personas teikto. Pieteicējs uzskata, ka, ievērojot objektīvās izmeklēšanas principu, vismaz apelācijas instances

tiesai vajadzējis izvērtēt jautājumu par to, vai pirmās instances tiesā bija nepieciešams uzklausīt arī /Persona B/.

Senatoru kolēģija atzīst, ka minētie argumenti nav pamatoti. Apgabaltiesa ir vērtējusi pieteicēja argumentus par

/Persona B/ sniegto informāciju bāriņtiesai un Valsts policijai, kā arī par pieteicēja un /Persona B/ civiltiesisko

strīdu. Apgabaltiesa norādīja, ka pirmās instances tiesa nav saskatījusi nepieciešamību nopratināt /Persona B/ un

uzskatījusi, ka lietu ir iespējams objektīvi izskatīt bez viņas liecības. Apgabaltiesa arī nekonstatēja, ka pieteicējs

būtu izteicis lūgumu izsaukt /Persona B/ liecinieces statusā uz apgabaltiesu un viņu nopratināt. Saskaņā ar

Administratīvā procesa likuma 162.panta otro daļu administratīvā procesa dalībnieks, lūdzot nopratināt

liecinieku, norāda, kādus lietā nozīmīgus apstākļus liecinieks var apstiprināt. Pieteicējs, kā jau minēts, nebija

izteicis apgabaltiesai lūgumu nopratināt kā liecinieci /Persona B/, kā arī nav norādījis, kādus tieši lietā

nozīmīgus apstākļus viņa varētu apstiprināt.

[7] Pieteicējs norāda, ka bērna aizgādības tiesību pārtraukšana pieteicējam bija jāpamato ar bērna tiesību un

interešu aizsardzību, lai novērstu bērnam esošos draudus, ko nekā citādi nevar novērst, kā vien atstājot bērnu

vispār bez vecāku aizgādības. Spriedumā neesot sniegts neviens arguments par to, kādā veidā tieši bērna tiesības

un intereses tiek aizsargātas ar to, ka bērnam tiek atņemta iespēja būt vienīgā vecāka aizgādībā, liegts atgriezties

pie saviem vecvecākiem ierastajā dzīves vidē. Bērns esot palicis pilnīgi bez aizsardzības, kas esot uzskatāms par

rupju bērna tiesību pārkāpumu.

Minētais arguments nav pamatots. Apgabaltiesa ir vērtējusi pieteicēja aizgādības tiesību pārtraukšanu un to

atjaunošanas iespējamību, tieši ņemot vērā bērna interesēm atbilstošāko risinājumu.

Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 338.panta otro daļu un 338.1panta otrās daļas 2.punktu, senatoru

kolēģija

nolēma

atteikt ierosināt kasācijas tiesvedību sakarā ar /Persona A/ kasācijas sūdzību par Administratīvās apgabaltiesas

2025.gada 9.decembra spriedumu.

Lēmums nav pārsūdzams.

Senatore L. Slica Senatore L. Konošonoka Senatore I. Meldere