Appeal dismissed because tax enforcement measures are final and not subject to administrative act review.

NORAKSTS

Lietas Nr.A42 4036 06

Nr.AA43-0040-10/18

SPRIEDUMS

Latvijas tautas vārdā

Rīgā, 2010.gada 4.novembrī

Administratīvā apgabaltiesa šādā sastāvā:

tiesas sēdes priekšsēdētāja A.Šteinberga,

tiesneši K.Berķis un M.Birzgalis,

piedaloties pieteicējam D.Ņ., pieteicēja pārstāvim G.I., atbildētāja Latvijas

Republikas pusē pieaicinātās iestādes Valsts ieņēmumu dienesta pārstāvei D.K.,

atklātā tiesas sēdē izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta, pamatojoties uz

D.Ņ. pieteikumu par Valsts ieņēmumu dienesta ģenerāldirektora 2006.gada

20.aprīļa lēmuma Nr.19/10966 un Valsts ieņēmumu dienesta ģenerāldirektora

2006.gada 27.aprīļa lēmuma Nr.19/11859 atcelšanu, sakarā ar D.Ņ. un Valsts

ieņēmumu dienesta apelācijas sūdzībām par Administratīvās rajona tiesas

2008.gada 10.marta spriedumu.

Aprakstošā daļa

[1] Ar Administratīvās rajona tiesas tiesneses 2006.gada 1.jūnija lēmumu

pieņemts D.Ņ. (turpmāk arī – pieteicējs) pieteikums par Valsts ieņēmumu

dienesta (turpmāk – VID vai atbildētājs) ģenerāldirektora 2006.gada 20.aprīļa

lēmuma Nr.19/10966 (turpmāk – 20.aprīļa lēmums) atcelšanu un ierosināta

administratīvā lieta Nr.A42403606.

Ar Administratīvās rajona tiesas tiesneses 2006.gada 1.jūnija lēmumu

pieņemts pieteicēja pieteikums par VID ģenerāldirektora 2006.gada 27.aprīļa

lēmuma Nr.19/11859 (turpmāk – 27.aprīļa lēmums) atcelšanu un ierosināta

administratīvā lieta Nr.A42403706.

Ar Administratīvās rajona tiesas tiesneses 2006.gada 13.jūlija lēmumu

administratīvās lietas Nr.A42403606 un Nr.A42403706 ir apvienotas un abām

lietām noteikts lietas Nr.A42403606.

[2] 2005.gada 5.decembrī VID Kurzemes reģionālās iestādes Nodokļu

kontroles pārvaldes Audita daļa pieņēma lēmumu Nr.5-1.1.-8/258, ar kuru

pieteicējam papildus aprēķināts iedzīvotāju ienākuma nodoklis un soda nauda Ls

56511,66 apmērā, kā arī noteikts pienākums iemaksāt budžetā 30 dienu laikā

pēc audita pārskata lēmuma saņemšanas Ls 56511,66.

Ar VID Kurzemes reģionālās iestādes direktora 2006.gada 7.februāra

lēmumu Nr.1-5/31 atstāts negrozīts 2005.gada 5.decembra lēmums Nr.5-1.1.-

8/258.

Ar VID ģenerāldirektora 20.aprīļa lēmumu atstāts negrozīts 2006.gada

7.februāra lēmums Nr.1-5/31.

[3] 2006.gada 5.janvārī VID Kurzemes reģionālās iestādes direktors

pieņēma lēmumu Nr.1-4/58 „Par prasības nodrošināšanu un piedziņas vēršanu

uz mantu”, ar kuru nolēma uzlikt arestu D.Ņ. piederošam kustamam un

nekustamam īpašumam.

2006.gada 21.februārī VID Kurzemes reģionālās iestādes direktors

pieņēma lēmumus Nr.1-4/1633, Nr.1-4/1634 un Nr.1-4/1635, ar kuriem nolēma

uzlikt arestu pieteicēja nekustamajiem īpašumiem /adrese/, /adrese/ un /adrese/,

Liepājā.

VID ģenerāldirektors ar 27.aprīļa lēmumu noteica:

[3.1] apvienot pieteicēja iesniegto sūdzību par VID Kurzemes reģionālās

iestādes 2006.gada 5.janvāra lēmumu Nr.1-4/58 par prasības nodrošināšanu un

piedziņas vēršanu uz mantu un pieteicēja iesniegtās sūdzības par VID Kurzemes

reģionālās iestādes 2006.gada 21.februāra lēmumiem Nr.1-4/1633, Nr.1-4/1634,

Nr.1-4/1635 par prasības nodrošināšanu un piedziņas vēršanu uz mantu vienā

administratīvajā lietā;

[3.2] atcelt VID Kurzemes reģionālās iestādes 2006.gada 21.februāra

lēmumu Nr.1-4/1633 par prasības nodrošināšanu un piedziņas vēršanu uz mantu;

[3.3] atcelt VID Kurzemes reģionālās iestādes 2006.gada 21.februāra

lēmumu Nr.1-4/1634 par prasības nodrošināšanu un piedziņas vēršanu uz mantu;

[3.4] atcelt VID Kurzemes reģionālās iestādes 2006.gada 21.februāra

lēmumu Nr.1-4/1635 par prasības nodrošināšanu un piedziņas vēršanu uz mantu;

[3.5] atstāt negrozītu VID Kurzemes reģionālās iestādes 2006.gada

5.janvāra lēmumu Nr.1-4/58 par prasības nodrošināšanu un piedziņas vēršanu uz

mantu;

[3.6] uzlikt par pienākumu VID Kurzemes reģionālajai iestādei,

pamatojoties uz VID Kurzemes reģionālās iestādes 2006.gada 5.janvāra lēmumu

Nr.1-4/58 par prasības nodrošināšanu un piedziņas vēršanu uz mantu, piemērot

arestu pieteicējam piederošajiem nekustamajiem īpašumiem.

[4] Nepiekrītot 20.aprīļa lēmumam, pieteicējs vērsās Administratīvajā

rajona tiesā, lūdzot to atcelt turpmāk norādīto apsvērumu dēļ.

[4.1] Pieteicējs uzskata, ka ir pamatojis naudas izcelsmi, par ko liecina

fakts, ka pieteicējs audita laikā ir sniedzis paskaidrojumus un apliecinājis tos arī

dokumentāli. Naudas līdzekļu uzkrājumus veidoja saņemtie dāvinājumi no

radiniekiem, kā arī kolhozos, sovhozos, maizes rūpnīcā un privātajās struktūrās

nopelnītie līdzekļi.

[4.2] VID nav ņēmis vērā pieteicēja paskaidrojumus, jo tie tika sniegti

krievu valodā. Šāda VID rīcība nav konsekventa, jo tas pieņem un analizē

pieteicēja mutiski sniegtos paskaidrojumus krievu valodā, tai pat laikā noraida

rakstveidā sniegtos paskaidrojumus.

Ņemot vērā to, ka pieteicējs neprot valsts valodu, iestādei bija jānodrošina

pieteicēja tiesību realizācija ar tulka starpniecību vai arī jādod papildu laiks

paskaidrojumu sagatavošanai rakstveidā valsts valodā ar speciālistu palīdzību.

Šādos apstākļos VID ir pārkāpis privātpersonas tiesību ievērošanas

principu un tiesiskās paļāvības principu.

[4.3] Ņemot vērā apstākli, ka pieteicējs bija norādījis naudas uzkrājumu

avotus, VID bija visas tiesības un iespējas veikt pieteicēja sniegto

paskaidrojumu pārbaudi, kā to paredz Administratīvā procesa likuma (turpmāk

arī – APL) 59.pants, kā arī bija jādod iespēja pieteicējam realizēt savas tiesības,

pagarinot paskaidrojumu sniegšanas termiņu.

Pieteicējs uzskata, ka VID ir sašaurināti traktējis likuma „Par iedzīvotāju

ienākuma nodokli” 22.panta ceturtās daļas noteikumus. Iestāde atsaukusies uz

Ministru kabineta 2000.gada 26.septembra noteikumu Nr.331 „Kārtība, kādā

Valsts ieņēmumu dienests uz aprēķina pamata nosaka fizisko personu apliekamo

ienākumu” 5.punktu, bet lietā konstatētajiem apstākļiem nav piemērojis šo

noteikumu 9. un 10.punktu.

[5] Tiesai iesniegtajā rakstveida paskaidrojumā atbildētājs norāda, ka

uzskata pieteikumu par 20.aprīļa lēmuma atcelšanu par nepamatotu un

noraidāmu šādu apsvērumu dēļ.

[5.1] Pieteicējs iesniedzis gada ienākumu un papildu deklarācijas par

2002.-2004.gadu, kurās uzrādījis ienākumus, ieņēmumus, naudas uzkrājumus un

īpašumus. Papildu deklarācijās norādīto ziņu patiesumu saskaņā ar Ministru

kabineta 2000.gada 26.septembra noteikumu Nr.331 „Kārtība, kādā Valsts

ieņēmumu dienests uz aprēķinu pamata nosaka fizisko personu apliekamo

ienākumu” (turpmāk -Noteikumi Nr.331) 6., 12. un 13.punkta prasībām

pieteicējs apliecinājis ar savu parakstu 2005.gada 2.novembrī aizpildītajā

maksātāja aptaujas veidlapā. Tāpat pieteicējs VID sniedza paskaidrojumus, ka

naudas uzkrājumi izveidojušies no Ukrainā, Krievijā un Latvijā dzīvojošiem

radiniekiem, kā arī to, ka nauda nopelnīta, strādājot kolhozos, rūpnīcās un

privātās struktūrās.

[5.2] Pārbaudes materiālos norādīts, ka par naudas uzkrājumiem

2002.gada sākumā pieteicējs sniedzis nekonkrētu un nepārbaudāmu informāciju

krievu valodā. Līdz ar to VID pamatoti uzskatīja, ka šāda informācija nespēj

kalpot par pierādījumiem uzrādīto skaidras naudas uzkrājumu izveidei. Citus

pierādījumus vai informāciju pieteicējs nav iesniedzis.

Atbildētājs paskaidro, ka pieteicēja paskaidrojumi tika ņemti vērā, taču,

lai izsekotu uzrādīto naudas līdzekļu izcelsmei, bija nepieciešama konkrētāka,

saprotamāka un pilnīgāka informācija.

[5.3] Pieteicējs pretēji likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli”

22.panta ceturtās daļas un Noteikumu Nr.331 5.punkta prasībām nesniedza

detalizētu paskaidrojumu par norādītajiem naudas uzkrājumu avotiem un

neiesniedza pierādījumus par šiem naudas uzkrājumiem.

Līdz ar to VID Kurzemes reģionālā iestāde, veicot iedzīvotāju ienākuma

nodokļa aprēķinu, uzskatīja pieteicēja papildus iesniegtajās deklarācijās

norādītos skaidras naudas uzkrājumus par nepierādītiem.

[5.4] Pārbaudes laikā tika konstatēts pieteicēja slēptais apliekamais

ienākums 2002.gadā – Ls 6376,40, 2003.gadā – Ls 39904,38 un 2004.gadā – Ls

66749,78 apmērā, kas saskaņā ar likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli”

nosacījumiem ir apliekams ar iedzīvotāju ienākuma nodokli.

[5.5] Tiesiskās paļāvības princips nav absolūts, un šī principa darbībā

nozīme ir arī tam, vai personas paļaušanās uz iestādes rīcību ir likumīga,

pamatota un saprātīga un līdz ar to vai tā ir aizsargājama. Konkrētajā gadījumā

iestādes kļūda nav tikusi konstatēta.

[6] Nepiekrītot 27.aprīļa lēmumam, pieteicējs vērsās Administratīvajā

rajona tiesā, lūdzot to atcelt turpmāk norādīto apsvērumu dēļ.

[6.1] Pieņemot 27.aprīļa lēmumu, nav ievērotas APL un citas tiesību

normas, kas nosaka attiecīgā administratīvā akta izdošanas procesu (procesuālās

kļūdas), kā arī tas pēc sava satura ir pretrunā ar tiesību normām, jo iestāde nav

pareizi piemērojusi tiesību normas (arī balstījusies uz nepatiesiem faktiem).

[6.2] Ir pārkāptas APL 65.panta prasības, tādā veidā liedzot pieteicējam

tiesības paust savu viedokli administratīvā procesa laikā.

[6.3] Nav ievērots privātpersonas tiesību ievērošanas princips, tiesiskuma

princips, demokrātiskās iekārtas princips, samērīguma princips, APL 66.punkta

noteikumi.

[7] Tiesai iesniegtajā rakstveida paskaidrojumā atbildētājs norāda, ka

uzskata pieteikumu par 27.aprīļa lēmuma atcelšanu par nepamatotu un

noraidāmu šādu apsvērumu dēļ.

[7.1] Pieteicēja nodokļu parāds radies saskaņā ar VID Kurzemes

reģionālās Nodokļu kontroles pārvaldes Audita daļa 2005.gada 5.decembra

lēmumu Nr.5-1.1.-8/258 par audita rezultātiem. Pieteicējs neveica ar minēto

lēmumu noteiktās budžetā iemaksājamās summas samaksu normatīvajos aktos

noteiktajā termiņā, tādējādi neizpildot likuma „Par nodokļiem un nodevām”

15.panta 2.punktā noteikto nodokļu maksātāja pienākumu.

[7.2] VID amatpersonas saskaņā ar likuma „Par Valsts ieņēmumu

dienestu” 10.panta otrās daļas 15.punktu un likuma „Par nodokļiem un

nodevām” 26.1panta pirmo daļu bija tiesīgas veikt darbības, kas vērstas uz VID

Kurzemes reģionālās iestādes Nodokļu kontroles pārvaldes Audita daļas

2005.gada 5.decembra lēmuma Nr.5-1.1.-8/258 par audita rezultātiem izpildi, tas

ir, lai ar minēto lēmumu pieteicējam noteiktās budžetā iemaksājamās summas

iemaksa budžetā tiktu pilnībā nodrošināta.

Prasības nodrošinājuma līdzekļu piemērošana pieteicējam ir ne tikai

lietderīga, bet pat nepieciešama, lai garantētu valsts budžeta maksājumu izpildi.

[7.3] VID Kurzemes reģionālās iestādes direktors 2006.gada 21.februārī,

pieņemot lēmumu Nr.1-4/1633 par prasības nodrošināšanu un piedziņas vēršanu

uz mantu, kļūdaini ir atsaucies uz likuma „Par Valsts ieņēmumu dienestu”

10.panta otrās daļas 16.punktu. 2006.gada 21.februārī, pieņemot lēmumu Nr.1-

4/1633, Nr.1-4/1634, Nr.1-4/1635 par prasības nodrošināšanu un piedziņas

vēršanu uz mantu, VID Kurzemes reģionālās iestādes rīcībā nebija pierādījumu

tam, ka pieteicējs gatavojas likvidēt, slēpt, atsavināt mantu, reorganizēt

komercsabiedrības vai veikt citas darbības, kuru rezultātā varētu kļūt

neiespējami izpildīt lēmumu. Bez tam pieteicējam ar VID Kurzemes reģionālās

Nodokļu kontroles pārvaldes Audita daļas 2005.gada 5.decembra lēmumu Nr.5-

1.1.-8/258 par audita rezultātiem noteiktajām budžetā iemaksājamajām summām

uz lēmumu par prasības nodrošināšanu un piedziņas vēršanu uz mantu

pieņemšanas brīdi, tas ir, uz 2006. gada 21. februāri, jau bija iestājies samaksas

termiņš.

Tādējādi 2006.gada 21.februārī VID Kurzemes reģionālās iestādes

direktors, pieņemot lēmumus Nr.1-4/1633, Nr.1-4/1634, Nr.1-4/1635 par

prasības nodrošināšanu un piedziņas vēršanu uz mantu, nebija konstatējis

priekšnosacījumus, kas pieļautu likuma „Par Valsts ieņēmumu dienestu” 10.

panta otrās daļas 16. punkta piemērošanu.

Ņemot vērā minēto, VID ģenerāldirektors secināja, ka VID Kurzemes

reģionālās iestādes direktora 2006.gada 21.februāra lēmumi Nr. 1-4/1633, Nr.1-

4/1634, Nr.1-4/1635 par prasības nodrošināšanu un piedziņas vēršanu uz mantu

ir atceļami.

[7.4] Izvērtējot lietas materiālus kopumā, tika konstatēts, ka lietā nevar

pastāvēt strīds par to, ka pieteicējam ir nodokļu parāds valsts budžetam, kas

radies saskaņā ar VID Kurzemes reģionālās Nodokļu kontroles pārvaldes Audita

daļas 2005.gada 5.decembra lēmumu Nr.5-1.1.-8/258 par audita rezultātiem. Šī

lēmuma izpilde normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā ir nodrošināta ar VID

Kurzemes reģionālās iestādes 2006.gada 5.janvāra lēmumu Nr.1-4/58 par

prasības nodrošināšanu un piedziņas vēršanu uz mantu. Ņemot vērā, ka

pieteicējam sūdzības iesniegšanas laikā nepastāvēja apstākļi, kas nepieļautu

minētā lēmuma izpildi, VID Kurzemes reģionālajai iestādei tika uzlikts par

pienākumu piemērot arestu pieteicējam piederošajiem nekustamajiem

īpašumiem, pamatojoties uz VID Kurzemes reģionālās iestādes 2006.gada

5.janvāra lēmumu Nr.1-4/58 par prasības nodrošināšanu un piedziņas vēršanu uz

mantu.

[8] Ar Administratīvās rajona tiesas 2008.gada 10.marta spriedumu:

1) noraidīts D.Ņ. pieteikums par VID ģenerāldirektora 2006.gada

20.aprīļa lēmuma Nr.19/10966 atcelšanu;

2) apmierināts D.Ņ. pieteikums par VID ģenerāldirektora 2006.gada

27.aprīļa lēmuma Nr.19/11859 atcelšanu, minētais lēmums atcelts ar tā

pieņemšanas dienu daļā, ar kuru ir atstāts negrozīts VID Kurzemes reģionālās

iestādes 2006.gada 5.janvāra lēmums Nr.1-4/58 un uzlikts par pienākumu VID

Kurzemes reģionālajai iestādei, pamatojoties uz 2006.gada 5.janvāra lēmumu

Nr.1-4/58, piemērot arestu pieteicējam piederošajiem nekustamajiem

īpašumiem.

Spriedums pamatots ar turpmāk norādītajiem motīviem.

[8.1] Tiesa konstatē, ka lietā pastāv strīds par to, vai pieteicēja rīcībā

faktiski bija skaidras naudas uzkrājumi, kas ir norādīti pieteicēja 2002.gada,

2003.gada un 2004.gada VID iesniegtajās deklarācijās, kā arī par to, vai VID

bija pienākums ņemt tos vērā, veicot pieteicēja iedzīvotāju ienākuma nodokļa

aprēķinu.

[8.2] Saskaņā ar likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 21.pantu

VID teritoriālā iestāde pēc maksātāja dzīvesvietas pārbauda deklarācijā uzrādīto

datu ticamību un pareizību, veic iedzīvotāju ienākuma nodokļa maksāšanas

kontroli.

Likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 22.panta otrā daļā paredz, ja

Valsts ieņēmumu dienesta rīcībā esošajos pārskatos (paziņojumos) uzrādītie

maksātāja ienākumi vai maksātāja iesniegtajā deklarācijā uzrādītais ienākumu

apjoms saskaņā ar Valsts ieņēmumu dienesta rīcībā esošo informāciju ir mazāks

par viņa izdevumu apjomu, Valsts ieņēmumu dienests nosaka ar nodokli

apliekamo ienākumu un nodokļa summu uz aprēķinu pamata atbilstoši

maksātāja īpašuma vērtības pieaugumam un Valsts ieņēmumu dienesta rīcībā

esošajām ziņām par maksātāja darbību (arī maksātāja darījumiem un

ieņēmumiem no saimnieciskās darbības).

Arī likuma „Par nodokļiem un nodevām” 23.pants paredz, ka VID ir

tiesības uz aprēķinu pamata noteikt nodokļu maksājumu lielumu nodokļu

maksātājiem atbilstoši to īpašumā esošās mantas vai kapitāla vērtības

pieaugumam vai atbilstoši VID rīcībā esošajām vai pārbaudes laikā iegūtajām

ziņām.

No minētajām tiesību normām secināms, ka VID ir tiesības pārbaudīt

maksātāja deklarācijā uzrādīto datu ticamību, kā arī uz aprēķinu pamata noteikt

ar nodokli apliekamo ienākumu un maksājamo iedzīvotāju ienākuma nodokli,

izmantojot dažādas metodes, proti, ņemot vērā īpašuma vai kapitāla vērtības

pieaugumu vai arī izmantojot savā rīcībā esošo informāciju.

Likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 22.panta ceturtajā daļā

noteikts (tiesību norma, kas bija spēkā audita veikšanas brīdī), ka, nosakot

maksātāja īpašuma vērtību un tās pieaugumu, kā arī īpašuma palielinājumu

pārbaudāmajā periodā, Valsts ieņēmumu dienests izmanto Uzņēmumu reģistra,

Ceļu satiksmes drošības direkcijas, zemesgrāmatu un citu valsts reģistru datus,

kā arī maksātāja papildu deklarāciju kopā ar tai pievienotajiem attaisnojuma

dokumentiem par maksātāja ienākumiem un izdevumiem. Par maksātāja

pierādījumiem nodokļa summas apstrīdēšanai ir atzīstami tikai tie maksātāja

ieņēmumu un izdevumu attaisnojuma dokumenti (iesniegtie dokumentu

noraksti), kā arī citi dokumenti un pierādījumi, kas uzrādīti (iesniegti) reizē ar

gada ienākumu deklarāciju, deklarācijas precizējumu un papildu deklarāciju.

[8.3] Tiesa konstatē, ka VID papildus pieteicēja deklarācijā sniegtajām

ziņām audita laikā pārbaudīja VID rīcībā esošās ziņas par pieteicēja

ienākumiem, Uzņēmumu reģistra ziņas, pieteicēja saņemtos naudas līdzekļus un

pieteicēja iesniegumos VID norādītās ziņas. Lietā nepastāv strīds par audita

laikā saņemto ziņu par pieteicēja ienākumiem pareizību. Pie tam VID arī ir

izvērtējis pieteicēja sniegtos paskaidrojumus par dāvinājuma faktiem no

vecmāmiņām un apšaubījis šo dāvinājumu faktisko esamību.

[8.4] Likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 22.panta ceturtās daļas

otrais teikums sākotnēji ticis interpretēts tādējādi, ka attaisnojuma dokumenti,

kas uzrādīti pēc VID noteiktā deklarācijas vai tās precizējuma iesniegšanas

termiņa, nav uzskatāmi par pierādījumiem un nav izmantojami lietā (sk.

Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2005.gada

13.septembra sprieduma lietā Nr.SKA-217 10.punktu, 2005.gada 27.septembra

sprieduma lietā Nr.SKA-247 10.punktu).

Ar Satversmes tiesas 2007.gada 11.aprīļa spriedumu lietā Nr.2006-28-01

likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 22.panta ceturtās daļas otrais

teikums atzīts par spēkā neesošu no 2007.gada 1.oktobra. Tādējādi tiesību

norma, atbilstoši kurai par nodokļu maksātāja pierādījumiem nodokļa summas

apstrīdēšanai ir atzīstami tikai tie maksātāja ieņēmumu un izdevumu

attaisnojuma dokumenti, kas uzrādīti (iesniegti) līdz VID noteiktam termiņam,

bija spēkā esoša šīs lietas izskatīšanas laikā iestādē, bet, izskatot lietu tiesā,

pieteicējs var iesniegt papildu pierādījumus, kurus iestādē nebija iesniedzis.

Satversmes tiesa, analizējot likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli”

22.panta ceturtās daļas otro teikumu, secinājusi, ka, lai gan tiesiskais regulējums

dod nodokļu maksātājam iespēju iepazīties ar iestādes pamatojumu un

savāktajiem pierādījumiem, tomēr apstrīdētā norma liedz nodokļu maksātājam

izvirzīt pretargumentus un iesniegt papildu pierādījumus attiecībā uz tiem

iestādes argumentiem, kas tiek vērtēti augstākā iestādē vai tiesas procesā (sk.

Satversmes tiesas sprieduma 13.punktu).

Ievērojot minēto, tiesai tie pieteicēja pierādījumi, kurus viņš nebija

iesniedzis iestādē, ir jāvērtē kopsakarā ar citiem pierādījumiem lietā, ievērojot

Administratīvā procesa likuma 154.panta pirmajā daļā noteikto, ka tiesa novērtē

pierādījumus pēc savas iekšējās pārliecības, kas pamatojas uz vispusīgi, pilnīgi

un objektīvi pārbaudītiem pierādījumiem, kā arī vadoties no tiesiskās apziņas,

kas balstīta uz loģikas likumiem, zinātnes atziņām un taisnības principiem. Tiesa

ņem vērā arī Administratīvā procesa likuma 161.panta pirmo daļu, kas noteic, ka

administratīvā procesa dalībnieka paskaidrojumi, kas satur ziņas par faktiem, uz

kuriem pamatoti viņa prasījumi vai iebildumi, atzīstami par pierādījumiem, ja

tos apstiprina citi pārbaudīti un novērtēti pierādījumi.

[8.5] Tiesas ieskatā, lai izlemtu jautājumu par nodokļu maksātāja

iesniegtiem pierādījumiem, jāvērtē paša nodokļu maksātāja rīcība visā konkrētās

lietas izskatīšanas procesā.

Konkrētajā lietā ir redzams, ka pieteicējs jau sākotnēji nav izpildījis

viņam noteikto pienākumu sniegt informāciju iestādei par saviem ienākumiem

un izdevumiem, proti, nodokļa audita laikā ir iesniedzis gada ienākumu

deklarāciju un papildu deklarāciju atbilstoši iestādes noteiktajam termiņam, bet

nav iesniedzis nevienu pierādījumu, kas apliecinātu skaidras naudas izcelsmi.

Vienīgie pieteicēja paskaidrojumi bija krievu valodā pašrocīgi uzrakstīts

iesniegums. Savukārt valsts valodā noformētu iesniegumu pieteicējs iesniedza

dienā, kad jau bija sastādīts audita pārskats un pieņemts lēmums par nodokļu

aprēķinu. Līdz ar to ir uzskatāms, ka pieteicējs nav aktīvi sadarbojies ar iestādi,

lai pierādītu skaidras naudas izcelsmi.

Kā norādījis Senāts, nodokļu administrēšana lielā mērā balstās uz

informāciju, ko iesniedz nodokļu maksātājs, tai skaitā informāciju, ko nodokļu

maksātājs iegūst no citiem avotiem, bet ko viņš apliecina. Tāpēc no nodokļu

maksātāja tiek prasīts, lai, iesniedzot nodokļu deklarāciju un sniedzot citu

informāciju, viņš būtu ļoti uzmanīgs un skrupulozs. Paviršība vai nolaidība nav

pieļaujama. Turklāt nodokļu maksātājs parasti saprot, kāda informācija ir

svarīga, lai novērstu nepareizas informācijas iesniegšanu un līdz ar to risku būt

sodītam. Citiem vārdiem, no nodokļu maksātāja tiek prasīts, lai viņš pārzinātu

nodokļus regulējošās tiesību normas un apzinātos risku, kas saistīts ar to

pārkāpšanu. Neprecizitātes un kļūdas rada pamatu nodokļu soda naudas

uzlikšanai (sk. 2005.gada 10.maija sprieduma lietā Nr.SKA-119 12.punktu).

[8.6] Tiesa konstatē, ka pieteicējs VID iesniegtajās deklarācijās uzrādījis

šādus skaidrās naudas uzkrājumus – Ls 200000 papildu deklarācijā par

ienākumiem, ieņēmumiem, naudas uzkrājumiem un īpašumiem par

2002.taksācijas gadu (I.sējuma 84.-88.lapa), Ls 193000 papildu deklarācijā par

ienākumiem, ieņēmumiem, naudas uzkrājumiem un īpašumiem par

2003.taksācijas gadu (I.sējuma 77.-81.lapa), Ls 157000 papildu deklarācijā par

ienākumiem, ieņēmumiem, naudas uzkrājumiem un īpašumiem par

2004.taksācijas gadu (I.sējuma 70.-74.lapa).

Tiesa arī konstatē, ka audita laikā pieteicējs papildu pierādījumus

neiesniedza, bet ar savu parakstu maksātāja aptaujas veidlapā apliecināja, ka

deklarācijā sniegtās ziņas ir pareizas un visi dokumenti ir iesniegti.

[8.7] Pieteicējs skaidras naudas uzkrājumu izcelsmi skaidro ar to, ka daļu

naudas Ls 190000 apmērā viņam ir uzdāvinājusi vecmāmiņa no Ukrainas un Ls

10000 apmērā vecmāmiņa no Krievijas.

Vienīgais pierādījums, kas apliecina pieteicēja sniegtos paskaidrojumus

par skaidras naudas izcelsmi, ir viņa mātes tiesas sēdē sniegtās liecības. Nekādus

citus pierādījumus par skaidras naudas izcelsmi pieteicējs nav sniedzis nedz

iestādē, nedz arī tiesā.

[8.8] Izvērtējot pieteicēja sniegtos paskaidrojumus par skaidrās naudas

uzkrājumu izcelsmi kopsakarā ar tiesas sēdē sniegtajām liecinieces liecībām un

lietā esošajiem dokumentiem, tiesa secina, ka ar tiem nav pierādīta pieteicēja

deklarētās skaidrās naudas uzkrājumu izcelsme.

Proti, tiesa negūst pārliecību, ka pieteicēja deklarētie skaidrās naudas

uzkrājumi ir izveidojušies no dāvinājumiem, kurus tas ir saņēmis no

vecmāmiņām, kas dzīvo Ukrainā un Krievijā.

Tiesa pie šāda secinājuma nonāk ņemot vērā turpmāk minēto.

[8.8.1] Pirmkārt, tiesa kritiski vērtē pieteicēja mātes sniegtās liecības

tiesas sēdē, jo pieteicēja māte ir ieinteresēta, lai viņas dēlam netiktu veikts

nesamaksātā nodokļa aprēķins un piemērota soda nauda. Līdz ar to pieteicēja

mātes sniegtās liecības būtu vērtējamas par ticamām, ja tās papildus apstiprinātu

vēl kādi citi objektīvi pierādījumi, kas apstiprinātu skaidrās naudas uzkrājuma

izveidošanās un esamības faktu. Šādus pierādījumus pieteicējs nav iesniedzis

nedz iestādē, nedz arī tiesā.

[8.8.2] Otrkārt, pieteicēja tiesas sēdē sniegtie paskaidrojumi un liecinieces

liecības ir pretrunīgas par dārglietu pārdošanas faktu un skaidrās naudas

uzkrājumu esamību šobrīd. Pieteicējs norādīja, ka, pārdodot dārglietas, tika

izsniegta kvīts, savukārt lieciniece liecināja, ka nekādi dokumenti noformēti

netika. Tāpat arī par skaidrās naudas uzkrājumu atlikumu lieciniece liecināja, ka

visa nauda ir ieguldīta biznesā, savukārt pieteicējs paskaidroja, ka viņam ir vēl

atlikusi daļa no šīs naudas.

[8.8.3] Tiesa nevērtē kā pierādījumus pieteicēja tiesas sēdē iesniegtos pie

Ukrainas notāra apstiprinātos paskaidrojumus, jo pie notāra tiek apstiprināts

nevis paskaidrojumu patiesums, bet gan fakts, ka paraksts zem paskaidrojumiem

ir izdarīts pašrocīgi.

Administratīvā procesa likuma 152.panta pirmā daļa nosaka, ka tiesa

pieļauj tikai likumā noteiktos pierādīšanas līdzekļus.

Administratīvā procesa likums kā pierādījumus nepieļauj privātpersonas

rakstveida sniegtos paskaidrojumus, kas ir iegūti ārpus administratīvā procesa

ietvariem, pie notāra apliecinot paraksta īstumu zem rakstveida

paskaidrojumiem. Šādus paskaidrojumus nevar vērtēt nedz kā rakstveida

pierādījumus, nedz arī kā liecinieku liecības, un tie lietas izspriešanā tiesā kā

pierādījumi nav pieļaujami.

[8.9] Turklāt saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 150.panta trešo

daļu pieteicējam atbilstoši savām iespējām jāpiedalās pierādījumu savākšanā.

Senāts atzinis (sk. 2006.gada 13.jūnija sprieduma lietā Nr.SKA-231

11.3.punktu), ka privātpersonu pienākums nodrošināt nepieciešamos

pierādījumus palielinās proporcionāli tam, cik ļoti lēmuma pieņemšanas process

notiek pašas privātpersonas interesēs. Šādos gadījumos attiecībā uz faktiem, kas

veicina labvēlīga lēmuma pieņemšanu, ir dabiski un atbilstoši pierādījumu nastu

uzlikt privātpersonai, nevis pārvaldei (sal.: Nehl P.H. Principles of

Administrative Procedure in EC Law. Oxford: Hart Publishimng, 1999, pp.114–

115).

[8.10] Tā kā pieteicējs nav pierādījis papildu deklarācijās norādīto naudas

summu izcelsmi, VID ir pamatoti secinājis, ka 2002.gadā, 2003.gadā un

2004.gadā pieteicēja izlietotie līdzekļi ir izlietoti no saviem gūtajiem

ienākumiem, par kuriem nav samaksāts iedzīvotāju ienākuma nodoklis. Līdz ar

to VID ir pamatoti no šiem ienākumiem aprēķinājis iedzīvotāju ienākuma

nodokli par 2002.gadu Ls 1594,10, 2003.gadu Ls 9976,09 un 2004.gadu Ls

16685,64.

[8.11] Likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 31.3panta pirmā daļa

paredz, ja maksātājs, pārkāpdams šā likuma prasības, nav aprēķinājis nodokli no

visa apliekamā ienākuma, kas atbilstoši šim likumam ir apliekams ar nodokli,

izņemot tos ienākumus, no kuriem nodoklis bija jāietur izmaksas vietā darba

devējam vai citai personai, viņam ir jāsamaksā iztrūkstošā nodokļa summa un

soda nauda iztrūkstošās nodokļa summas apmērā.

Likuma „Par nodokļiem un nodevām” 32.panta pirmā daļa paredzēja, ja

nodokļu maksātājs, pārkāpdams nodokļu likumu prasības, nodokļu

administrācijai iesniegtajās deklarācijās vai nodokļu aprēķinos samazina

nodokļu bāzi (ar nodokli apliekamo objektu) un no tās aprēķināto nodokļa

summu, nodokļu administrācija aprēķina un par labu budžetam no nodokļu

maksātāja piedzen samazināto nodokļa summu un soda naudu tās apmērā, ja

konkrēto nodokļu likumos nav paredzēts cits soda naudas apmērs.

Tiesa apstākli, ka persona nav nomaksājusi iedzīvotāju ienākuma nodokli

no visiem gūtajiem ienākumiem, uzskata par pietiekamu, lai VID piemērotu

minētajās tiesību normās norādītās sankcijas.

[8.12] Pie šādiem apstākļiem tiesa uzskata, ka pārsūdzētais 20.aprīļa

lēmums ir atzīstams par tiesisku administratīvo aktu un nav atceļams.

[8.13] Ar VID ģenerāldirektora 2006.gada 27.aprīļa lēmumu Nr.19/11859

atstāts spēkā VID Kurzemes reģionālās iestādes 2006.gada 5.janvāra lēmums

Nr.1-4/58, ar kuru ir uzlikts arests pieteicēja piederošam kustamam un

nekustamam īpašumam. Izvērtējot 2006.gada 27.aprīļa lēmuma Nr.19/11859

tiesiskumu, tiesa konstatē turpmāk minēto.

[8.13.1] Tiesa secina, ka pieteicējs 2005.gada 5.decembrī audita rezultātā

pieņemto lēmumu Nr.5-1.1.-8/258 bija tiesīgs apstrīdēt līdz 2006.gada

9.janvārim. Pieteicējs apstrīdēšanas iesniegumu iesniedzis likumā noteiktā

termiņā.

[8.13.2] No likuma „Par nodokļiem un nodevām” 40.panta pirmās daļas

izriet, ka gadījumā, ja persona apstrīd audita rezultātā pieņemto lēmumu, šāda

lēmuma izpilde ir jāaptur līdz brīdim, kad stāsies spēkā augstākas iestādes

lēmums.

Tiesa konstatē, ka VID ir uzlicis arestu pieteicēja piederošam kustamam

un nekustamam īpašumam laikā, kamēr vēl nebija beidzies apstrīdēšanas

iesnieguma iesniegšanas termiņš. Tādējādi ir secināms, ka VID uzsāka audita

rezultātā aprēķinātā nodokļa un soda naudas piedziņas procesu prettiesiski. VID,

ievērojot labas pārvaldības principu, ir nepieciešams sagaidīt, vai persona

neizmantos savas tiesības apstrīdēt audita rezultātā pieņemto lēmumu, un tikai

pēc apstrīdēšanas termiņa beigām jāuzsāk lēmuma izpildes process, ja audita

rezultātā pieņemtais lēmums nav apstrīdēts.

VID ģenerāldirektoram, konstatējot, ka pieteicējs ir apstrīdējis audita

rezultātā pieņemto lēmumu, nebija pamata atstāt spēkā VID Kurzemes

reģionālās iestādes 2006.gada 5.janvāra lēmumu Nr.1-4/58, ar kuru ir uzlikts

arests pieteicēja piederošam kustamam un nekustamam īpašumam, jo šajā

gadījumā tādu lēmumu nedrīkstēja pieņemt. Līdz ar to prettiesisks ir arī lēmums

daļā, ar kuru ir uzlikts par pienākumu VID Kurzemes reģionālajai iestādei,

pamatojoties uz 2006.gada 5.janvāra lēmumu Nr.1-4/58, piemērot arestu

pieteicēja piederošajiem nekustamajiem īpašumiem, jo iestādei nevar uzlikt

pienākuma izpildi, pamatojoties uz prettiesisku lēmumu.

[8.13.3] Tiesa konstatē, ka pieteicējs pieteikumā lūdzis atcelt 2006.gada

27.aprīļa lēmumu pilnā apmērā. Tiesa secina, ka lēmums daļā, ar kuru ir atcelts

VID Kurzemes reģionālās iestādes 2006.gada 21.februāra lēmums Nr.1-4/1633,

VID Kurzemes reģionālās iestādes 2006.gada 21.februāra lēmums Nr.1-4/1634

un VID Kurzemes reģionālās iestādes 2006.gada 21.februāra lēmums Nr.1-

4/1635, pieteicējam ir labvēlīgs. Līdz ar to tā atcelšana šajā daļā nav

nepieciešama un nebūtu pieteicēja interesēs. Tāpat arī lēmums daļā, ar kuru ir

apvienoti vairāki pieteicēja iesniegumi vienā administratīvajā lietā, nav

atceļams, jo tas ir iestādes procesuāls lēmums, kuš pēc būtības pieteicēja

intereses būtiski neskar.

[8.13.4] Tiesa uzskata, ka 2006.gada 27.aprīļa lēmums ir prettiesisks un

atceļams daļā, ar kuru ir atstāts negrozīts VID Kurzemes reģionālās iestādes

2006.gada 5.janvāra lēmums Nr.1-4/58 un uzlikts par pienākumu VID Kurzemes

reģionālajai iestādei, pamatojoties uz 2006.gada 5.janvāra lēmumu Nr.1-4/58,

piemērot arestu pieteicēja piederošajiem nekustamajiem īpašumiem.

[9] 2008.gada 20.martā Administratīvajā rajona tiesā saņemta Valsts

ieņēmumu dienesta apelācijas sūdzība par Administratīvās rajona tiesas

2008.gada 10.marta spriedumu daļā, ar kuru apmierināts D.Ņ. pieteikums par

VID ģenerāldirektora 2006.gada 27.aprīļa lēmuma Nr.19/11859 atcelšanu,

minētais lēmums atcelts ar tā pieņemšanas dienu daļā, ar kuru ir atstāts negrozīts

VID Kurzemes reģionālās iestādes 2006.gada 5.janvāra lēmums Nr.1-4/58 un

uzlikts par pienākumu VID Kurzemes reģionālajai iestādei, pamatojoties uz

2006.gada 5.janvāra lēmumu Nr.1-4/58, piemērot arestu pieteicējam

piederošajiem nekustamajiem īpašumiem.

Apelācijas sūdzībā norādīti turpmāk minētie argumenti.

[9.1] Tiesa attiecībā uz VID Kurzemes reģionālās iestādes 2006.gada

5.janvāra lēmuma Nr.1-4/58 par prasības nodrošināšanu pieņemšanu kļūdaini ir

piemērojusi likuma „Par nodokļiem un nodevām” 40.panta pirmo daļu.

[9.2] Atbilstoši likuma „Par nodokļiem un nodevām” 26.1panta pirmajai

daļai nodokļu administrācija ir tiesīga piemērot izpildes nodrošinājuma līdzekļus

attiecībā uz nodokļu administrācijas kontroles (pārbaudes, revīzijas) rezultātā

pieņemto lēmumu, kā arī lēmumu par nokavēto nodokļu maksājumu piedziņu

bezstrīda kārtībā.

VID Kurzemes reģionālās iestādes 2006.gada 21.februāra lēmums Nr.1-

4/58 par prasības nodrošināšanu, kas galīgo noformējumu ieguvis 2006.gada

27.aprīļa lēmumā, ir lēmums, kas pieņemts, lai piemērotu izpildes

nodrošinājuma līdzekļus VID Kurzemes reģionālās iestādes Nodokļu kontroles

pārvaldes Audita daļas 2005.gada 5.decembra lēmuma Nr.5-1.1.-8/258 par

audita rezultātiem izpildes nodrošināšanai.

Administratīvajā procesā izpildes nodrošinājuma līdzekļu piemērošana ir

reglamentēta līdzīgi kā civilprocesā prasības nodrošināšanas līdzekļu

piemērošana. Likuma „Par nodokļiem un nodevām” normas neierobežo izpildes

nodrošinājuma līdzekļu piemērošanu lēmuma par audita rezultātiem izpildes

nodrošināšanai atkarībā no tā, vai adresāts apstrīd lēmumu par audita

rezultātiem.

Vēl jo vairāk, Administratīva procesa likuma 358.panta ceturtā daļa tieši

noteic, ka vienlaikus ar administratīvā akta paziņošanu adresātam iestāde var

veikt noteiktos pasākumus administratīvā akta izpildes nodrošināšanai. Arī

Civilprocesa likuma 137.panta trešā daļa noteic, ka izskatīt jautājumu par

prasības nodrošināšanu pieļaujams jebkurā procesa stadijā, kā arī pirms prasības

celšanas tiesā.

Tādējādi tiesa nepareizi norāda, ka VID ģenerāldirektoram, konstatējot,

ka pieteicējs ir apstrīdējis audita rezultātā pieņemto lēmumu, nebija pamata

atstāt spēkā VID Kurzemes reģionālās iestādes 2006.gada 5.janvāra lēmumu

Nr.1-4/58 par prasības nodrošināšanu, jo šajā gadījumā tādu lēmumu nedrīkstēja

pieņemt.

[9.3] VID Kurzemes reģionālās iestādes 2006.gada 21.februāra lēmums

Nr.1-4/58 par prasības nodrošināšanu ir pieņemts, nepārkāpjot spēkā esošās

procesuālās tiesību normas, tai skaitā labas pārvaldības principu, līdz ar to arī

2006.gada 27.aprīļa lēmuma atcelšanai nav pamata.

[10] 2008.gada 31.martā Administratīvajā rajona tiesā saņemta D.Ņ.

apelācijas sūdzība par Administratīvās rajona tiesas 2008.gada 10.marta

spriedumu daļā, ar kuru noraidīts D.Ņ. pieteikums par VID ģenerāldirektora

2006.gada 20.aprīļa lēmuma Nr.19/10966 atcelšanu.

Apelācijas sūdzībā norādīti turpmāk minētie argumenti.

[10.1] Ir nepamatoti tiesas spriedumā izdarītie secinājumi, ka pieteicējs

nav pierādījis izdevumu izcelsmi.

Likuma „Par nodokļiem un nodevām” 15.pantā ir noteikti nodokļu

maksātāju pienākumi. Šī likuma 15.panta pirmās daļas 3.punkts noteica, ka

nodokļu maksātājam ir pienākums iesniegt nodokļu administrācijai konkrēto

nodokļu likumos paredzētās deklarācijas, pārskatus vai nodokļu aprēķinus

(turpmāk — deklarācijas) rakstveidā vai elektroniskā veidā. Likuma 15.panta

pirmās daļas 4.punkts noteica, ka nodokļu maksātājam ir pienākums nodokļu

aprēķinu pareizības pierādīšanai uzglabāt finansiālās un saimnieciskās darbības

ieņēmumus un izdevumus apliecinošus dokumentus vismaz piecus gadus, bet

gadījumos, kad nodokļu maksātājam saskaņā ar likumu tiek piemērots īpašs

nodokļu režīms uz laiku, kas pārsniedz piecus gadus, - visu īpašā nodokļu

režīma piemērošanas laiku. Likuma 15.panta pirmās daļas 5.punkts noteica, ka

nodokļu maksātajam ir pienākums ziņot par visiem saviem ienākumiem,

pamatot nodokļu, nodevu un citu obligāto budžeta maksājumu summu atbilstību

normatīvajiem aktiem par valstij un pašvaldībām pienākošos summu

aprēķināšanas un maksāšanas kārtību, uzrādot vai iesniedzot nodokļu

administrācijas ierēdņiem (darbiniekiem) viņu pieprasītos dokumentus.

Minētās tiesību normas uzliek pienākumu nodokļu maksātājam iesniegt

VID deklarācijas, ziņot par saviem ienākumiem un izdevumiem, pamatot

nodokļu maksājumu summu atbilstību normatīvajiem aktiem.

Deklarācijas iesniegšanas pienākumu pieteicējs ir izpildījis.

Lai arī nodokļu maksātājam ir pienākums iesniegt VID deklarācijas, ziņot

par saviem ienākumiem un izdevumiem, taču ienākumu un izdevumu

pamatojošie dokumenti ir jāglabā piecus gadus un tik ilgs ir arī termiņš, kurā

nodokļu maksātājam ir pienākums iesniegt pierādījumus, kas pierāda ienākumu

izcelsmi.

Pieteicējs dāvinājumu no vecmāmiņas J.V. Ls 190000 apmērā saņēma

1991.gada jūlijā, savukārt dāvinājumu no vecmāmiņas D.Ņ. Ls 10000 apmērā

saņēma 1993.gada maijā.

Ievērojot .likuma „Par nodokļiem un nodevām” 15.panta pirmās daļas

4.punktu, pieteicējam nebija pienākuma 2002.gada deklarācijā un vēlāk arī VID

ierosinātā audita procedūrā iesniegt dāvinājumus apliecinošus dokumentus.

VID Galvenā muitas pārvalde 2008.gada 18.februāra vēstulē

Nr.16.3.2/4634 ir norādījusi, ka līdz 2006.gada 1.jūnijam, kad spēkā stājās

likums „Par skaidras naudas deklarēšanu uz valsts robežas”, skaidras naudas

deklarēšanas pienākums uz valsts robežas normatīvajos aktos nebija noteikts.

Līdz ar to, saņemot dāvinājumus un ievedot tos Latvijas Republikā, pieteicējam

nebija pienākuma šo naudu deklarēt.

[10.2] Tiesa spriedumā nepamatoti ir secinājusi, ka pieteicējs nav

pierādījis dāvinājumu esamību un ka pieteicēja mātes liecības nav uzskatāmas

par pietiekamu pierādījumu dāvinājumu esamībai.

Atbilstoši likuma „Par nodokļiem un nodevām” 15.panta pirmās daļas

4.punktam pieteicējam pierādījumi, kas apliecinātu naudas izcelsmi, būtu

jāglabā piecus gadus. Kopš 1991.gada un 1993.gada ir pagājuši vairāk kā 10

gadi. Līdz ar to pieteicējam nav pienākuma iesniegt papildu pierādījumus, kas

apliecinātu viņa mātes liecību patiesumu.

Likums „Par nodokļiem un nodevām” ir spēkā no 1995.gada 1.aprīļa.

Atbilstoši likuma „Par likumu un citu Saeimas, Valsts prezidenta un Ministru

kabineta pieņemto aktu izsludināšanas, publicēšanas, spēkā stāšanās kārtību un

spēkā esamību” 9.pantam normatīvajiem aktiem nav atpakaļejoša spēka,

izņemot likumā īpaši paredzētus gadījumus.

Ņemot vērā, ka likumā „Par nodokļiem un nodevām” nav noteikts, ka šī

likuma normām ir atpakaļejošs spēks, tad laikā, kad pieteicējs saņēma

dāvinājumus, pieteicējam nebija pienākuma nodrošināt dokumentu esamību, kas

apliecinātu dāvinājumus. Bez tam tiesiskās noteiktības princips aizliedz

nelabvēlīga tiesiskā regulējuma atpakaļejošu spēku.

Pieteicējs ir iespēju robežās pierādījis dāvinājumu faktu, jo dāvinājumu

saņemšanas laikā likums neuzlika pieteicējam par pienākumu nodrošināt tādus

pierādījumus, kādus šobrīd pieprasa VID.

[11] Atbildētājs tiesai iesniegtajos paskaidrojumos par pieteicēja iesniegto

apelācijas sūdzību norāda, ka tā ir nepamatota turpmāk norādīto apsvērumu dēļ.

[11.1] No likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 22.panta pirmās

daļas, likuma „Par nodokļiem un nodevām” 38.panta, Noteikumu Nr.331

5.punkta izriet, ka tieši nodokļu maksātājam ir pienākums pierādīt savus

ienākumus un izdevumus, t.i., pieteicējam bija jāiesniedz iestādē pierādījumi par

saņemtajiem dāvinājumiem, kuru rezultātā radušies deklarētie skaidrās naudas

uzkrājumi.

Pieteicējs ne tiesā, ne VID nav iesniedzis citus pierādījumus deklarētās

naudas uzkrājumu izcelsmes apliecināšanai, kā vien pašrocīgi aizpildītas un

parakstītas gada ienākumu deklarācijas, papildu deklarācijas un personīgos

paskaidrojumus. Vienīgais pierādījums, kas apliecina pieteicēja sniegtos

paskaidrojumus par uzkrājumu izcelsmi, ir viņa mātes sniegtās liecības tiesas

sēdē. Ievērojot minēto, tiesa pamatoti nonākusi pie secinājuma, ka nav pierādīta

pieteicēja deklarētās naudas uzkrājumu izcelsme.

[11.2] Likuma „Par nodokļiem un nodevām” 15.panta pirmās daļas

4.punktā nav strikti noteikts, ka ieņēmumus un izdevumus apliecinošus

attaisnojuma dokumentus jāuzglabā tikai piecus gadus, tajā noteikts, ka minētos

dokumentus nodokļu aprēķina pareizības pierādīšanai ir jāuzglabā vismaz piecus

gadus. Turklāt, kā atzīts tiesu praksē, apliekamā ienākuma noteikšanā personai

jāspēj pierādīt ienākumu avotu (izcelsmi). Pretējā gadījumā personai jārēķinās,

ka tie tiks ieskaitīti ar nodokli apliekamos ienākumos.

[12] Tiesas sēdē pieteicējs savu apelācijas sūdzību uzturēja, atbildētāja

apelācijas sūdzību neatzina. Atbildētāja pārstāve atbildētāja apelācijas sūdzību

uzturēja, pieteicēja apelācijas sūdzību neatzina.

Tiesas sēdē tika nopratināti liecinieki A.P. (A.P.), L.L. (L.L.) un R.P.

Motīvu daļa

[13] Pārbaudījusi lietas materiālus, uzklausījusi administratīvā procesa

dalībnieku paskaidrojumus un liecinieku liecības, Administratīvā apgabaltiesa

atzīst, ka pieteicēja apelācijas sūdzība ir nepamatota, bet apelācijas tiesvedība,

kas ierosināta, pamatojoties uz atbildētāja iesniegto apelācijas sūdzību, ir

izbeidzama.

[14] Administratīvā procesa likuma 307.panta ceturtā daļa noteic, ja tiesa,

izskatot lietu, atzīst, ka zemākās instances tiesas spriedumā ietvertais

pamatojums ir pareizs un pilnībā pietiekams, tā sprieduma motīvu daļā var

norādīt, ka pievienojas zemākās instances tiesas sprieduma motivācijai. Šādā

gadījumā šā likuma 251.panta piektajā daļā noteiktos apsvērumus sprieduma

motīvu daļā var nenorādīt.

Pārbaudījusi un izvērtējusi lietas materiālus, Administratīvā apgabaltiesa

atzīst, ka šajā lietā pirmās instances tiesas sniegtais pamatojums ir balstīts uz

objektīviem apsvērumiem, kas izriet no lietā konstatētajiem nepieciešamajiem

faktiem, un tas ir pilnībā pietiekams. Ievērojot minēto, Administratīvā

apgabaltiesa atzīst pirmās instances tiesas spriedumu par tiesisku un pievienojas

pirmās instances tiesas sprieduma motivācijai (skat. šā sprieduma 8.1.-

8.12.punktu) un tādēļ šajā spriedumā atkārtoti šos apsvērumus nenorāda.

[15] Kā pamatoti konstatējusi pirmās instances tiesa, lietā, pirmkārt, ir

strīds par to, vai atbildētājs pamatoti nav atzinis pieteicēja deklarētos skaidrās

naudas uzkrājumus (Ls 200000 papildu deklarācijā par 2002.taksācijas gadu, Ls

193000 papildu deklarācijā par 2003.taksācijas gadu, Ls 157000 papildu

deklarācijā par 2004.taksācijas gadu), kas radušies pirms 2003.gada, saņemot

naudas līdzekļus attiecīgi Ls 190000 kā dāvinājumu no vecmāmiņas Ukrainā un

Ls 10000 no vecmāmiņas Krievijā.

Ņemot vērā apelācijas instances tiesā papildus sniegtās liecinieku liecības,

Administratīvā apgabaltiesa papildus konstatē turpmāk minēto.

[15.1] Pieteicējs 2005.gada 7.novembrī sniegtajos paskaidrojumos norāda,

ka daļu skaidrās naudas uzkrājumu viņam uzdāvinājuši radinieki Ukrainā,

Krievijā un Latvijā; daļa ir nopelnītais maizes rūpnīcā, kolhozos, sovhozos un

privātās komercstruktūrās (I sējuma 63.lapa).

2005.gada 30.novembra (I sējuma 68.lapa) un 1.decembra (I sējuma

69.lapa) papildu paskaidrojumos pieteicējs norādījis, ka 1991.gada jūlijā viņa

vecāmāte J.V. L. m. (dz.1909.gada 20.jūlijā, dzīvoja Ukrainā, /adrese/)

uzdāvināja viņam naudas summu, kas ekvivalenta Ls 190000, savukārt

1993.gada maijā vecāmāte N.Ņ. A. m. (dzimusi 1913.gadā, dzīvo Krievijā,

/adrese/) uzdāvināja naudas summu, kura ekvivalenta Ls 10000.

[15.2] Pirmās instances tiesas sēdē pieteicējs paskaidroja (I sējuma 164.-

165.lapa), ka 1991.gada vasarā rotaslietas viņam uzdāvinājusi Ukrainas

vecmāmiņa, ar dārglietām viņi aizgājuši pie vectēvam pazīstama vīrieša, kurš

vācis kara atribūtus (monētas, lodes u.tml.), kurš vēlāk atbrauca ar juvelieri, kurš

novērtēja dārglietas par USD 300000. Kvīts bija, bet nav saglabājusies.

Krievijas vecmāmiņa uzdāvināja USD 10000 – šo naudu iedeva pieteicēja

tēvam, kurš atveda dēlam. Dolāri tika samainīti pret latiem pa daļām valūtas

maiņas punktos. Minētās naudas summas atradās pieteicējam mājās līdz pat

2004.gadam, pirms tam daļu no tās (Ls 25000 un Ls 30000) pieteicējs bija

aizdevis.

Apelācijas instances tiesas sēdē pieteicējs paskaidroja (I sējuma

259.lapa), ka katru gadu kopā ar māti braucis ciemos pie vecmāmiņas uz

Ukrainu, kad viņam bija 16 vai 17 gadi, vecmāmiņa viņam uzdāvinājusi

dārglietas. Sarunas un dāvinājuma laikā telpā atradās P.Ņ. un Ņ.P. Vērtslietu

uzpircējs ieradās pie vecmāmiņas mājās, viņam tika parādīta daļa dārglietu, pēc

tam viņš aizbrauca pēc juveliera. Tad pieteicējs ar savu onkuli N.P. un juvelieri

aizbrauca uz Kijevu, kur tika veikta dārglietu ekspertīze, un dārglietas pa daļām

(5 daļās) nodeva Kijevā dārglietu uzpirkšanas kantorī, par to sastādot

pieņemšanas aktus. Samaksu saņēma Ukrainas grivnās, ko uzreiz mainīja ASV

dolāros – sarunājuši, ka daļu naudas samainīs kantoris. Dokumentus parakstīja

pieteicējs, uzrādot pasi. Kopā saņēma USD 300000. Naudu veda pāri robežai

1991.gadā pa daļām, piecās reizēs. Savukārt Krievijas vecmāmiņa naudu

nodevusi pieteicēja tēvam 1993.gadā un tēvs to sadalīja starp pieteicēju un viņa

brāli.

[15.3] Pirmās instances tiesā pieteicējs iesniedzis notariāli apstiprinātu

Ņ.P. iesniegumu (I sējuma 104., 105.lapa), kurā tā apstiprina, ka viņas mātei

K.V. L. m. no 20.-30.gadiem ir saglabājušās senlaicīgas dārglietas – izstrādājumi

no zelta ar briljantiem. Šīs dārglietas viņa saņēma no radinieka, kurš dzīvoja un

nomira Polijā. Dati par radinieku jau bija aizmirsti, taču zināms, ka viņš ir nācis

no ģimenes, kurai piederēja lieli finanšu un materiālie līdzekļi, Par to, ka mātei

ir saglabājušās dārglietas, Ņ.P. uzzināja 90.gadu sākumā. Neilgi pirms savas

nāves māte izrīkojās ar savām dārglietām un daļu no tām atstāja savam

mazdēlam D.Ņ., jo, pēc mātes teiktā, viņš ir ļoti līdzīgs tam radiniekam, kurš šīs

dārglietas viņai uzdāvināja. Kad kārtējo reizi ciemos ieradās mazdēls D.Ņ. no

Latvijas, viņa vecmamma pastāstīja notikumu ar dārglietām arī viņam. D.Ņ.

nevēlējās vest dārglietas pāri robežai, un vecmāte atļāva tās pārdot. Pēc dārglietu

pārdošanas D.Ņ. saņemto naudu (apmēram USD 300000) izveda sev līdzi uz

Latviju.

Tāpat pieteicējs iesniedzis notariāli apstiprinātu L.V. iesniegumu (I

sējuma 107.lapa), ka viņas māte K.V. 90.gados atklāja viņiem noslēpumu, ka

viņai pieder dārglietas - zelta rotaslietas ar briljantiem), kuras tā saņēmusi no

bagāta Polijā dzīvojoša radinieka. Dārglietas viņa nolēma atdot mazdēlam D.Ņ.,

jo viņš esot bijis ļoti līdzīgs tam cilvēkam, kurš viņai šīs dārglietas uzdāvināja.

D.Ņ. baidījās vest dārglietas sev līdzi, tādēļ pārdeva tās Ukrainā, saņemot USD

300000.

[15.4] Pirmās instances tiesas sēdē pieteicēja māte P.Ņ. liecināja (I sējuma

166.-167.lapa), ka, ciemojoties pie mātes Ukrainā, pieteicēja vecmāmiņa

pastāstījusi par dārglietām un liecinieces klātbūtnē uzdāvinājusi tās D.Ņ.

Vīrietis, kurš interesējās par kara atribūtiku, kopā ar juvelieri atbrauca un

novērtēja dārglietas. Tad viņi sarunāja tikties stacijā un apmainījās, nekādus

dokumentus pretī neiedeva. Visa nauda ir ieguldīta biznesā, mājās nav nekā.

[15.5] Liecinieks A.P. (pieteicēja brālēns) apelācijas instances tiesas sēdē

liecināja (I sējuma 259.lapa), ka 1990.gada vasarā pieteicējs ar māti ieradās

Ukrainā, vecmāmiņa bija nolēmusi dārglietas atdot D.Ņ., kurš vēlējās

nodarboties ar uzņēmējdarbību, pašiem dārglietas nebija vajadzīgas. Liecinieks

pats redzējis, kā daļu dārglietu vecmāmiņa deva D.Ņ., dārglietu nodošanas brīdī

istabā bez D.Ņ. un vecmāmiņas atradās A.P. un tante P.Ņ. Tad dārglietas tika

aizvestas uz Latviju. Tolaik P.Ņ. un D.Ņ. uz Ukrainu brauca reizi gadā.

[15.6] Liecinieks L.L. (I sējuma 259.lapa) liecināja, pieteicējs nodarbojās

ar uzņēmējdarbību, 1995.gadā aizdeva lieciniekam USD 13000, ko liecinieks

atdeva 1996.gada februārī. Liecinieks R.P. liecināja (I sējuma 259.lapa), ka

1994.gadā saņēma no pieteicēja USD 50000, ko liecinieks viņam atdeva.

[15.7] Administratīvajā apgabaltiesā pieteicējs iesniedzis Ukrainas akciju

sabiedrības rūpnīcas „Zavod Remtočmehanika” pieteicējam adresētu vēstuli (I

sējuma 256., 257.lapa), kurā norādīts, ka dokumentu glabāšanas laiks, kas

apliecina juvelierizstrādājumu nodošanu, ir 5 gadi un oficiālie dokumenti uz šo

brīdi nav saglabājušies. Tomēr pēc neoficiāliem datiem (dokumentu melnraksti)

D.Ņ. uzvārds eksistē starp tiem, kas nodeva juvelierizstrādājumus laika posmā

no 1991.-1993.gadam.

[16] Pieteicējs uzskata, ka skaidrās naudas uzkrājumu esamību ir

pierādījis, iesniedzot deklarāciju, kurā uzrādīja skaidrās naudas uzkrājumu uz

audita sākumu. Administratīvā apgabaltiesa norāda, ka deklarācijas iesniegšana,

tajā norādot kādas ziņas, tai skaitā par skaidras naudas uzkrājumiem,

automātiski nenozīmē, ka šīs ziņas atbilst patiesībai un nav apšaubāmas no VID

un tiesas puses. Savukārt personai, norādot deklarācijā skaidras naudas

uzkrājumus un dāvinājumu, ir jāspēj saprātīgi un ticami pamatot un pierādīt to

izcelsmi, lai VID varētu izpildīt savas likumā paredzētās tiesības un pienākumus

kontrolēt nodokļu aprēķināšanas un maksāšanas pareizību.

Izvērtējot kopumā visus pieteicēja sniegtos paskaidrojumus par uzkrājumu

veidošanos, Administratīvā apgabaltiesa uzskata, ka tie nav vērtējami kā ticami

un nepierāda pieteicēja deklarēto naudas līdzekļu izcelsmi.

Administratīvā apgabaltiesa atzīst par pareizu pirmās instances tiesas

veikto pierādījumu novērtējumu (skat. šī sprieduma 8.8.punktu), kā arī atzīst, ka

dāvinājumu faktu neapliecina pieteicēja vēlāk iesniegtie pierādījumi.

Apgabaltiesa konstatē, ka pieteicēja pirmās instances tiesā un apelācijas

instances tiesā sniegtie paskaidrojumi, tāpat arī liecinieku liecības atšķiras.

Jautājumā par to, kādā veidā dārglietas tika realizētas, pieteicējs pirmās

instances tiesā norādīja, ka tās iegādājās vectēvam pazīstams vīrietis par USD

300000, izsniedzot kvīti. Minēto apliecināja pieteicēja māte, papildus norādot,

ka dārglietu nodošana šim vīrietim apmaiņā pret naudu notika stacijā, tomēr

nekādu kvīti nesaņemot. Apelācijas instances tiesā pieteicējs savus

paskaidrojumus ir mainījis, apgalvojot, ka dārglietas tika pārdotas Kijevā

dārglietu uzpirkšanas kantorī, noformējot attiecīgus dokumentus, kuri nav

saglabājušies. Dārglietas pārdotas piecos piegājienos par grivnām, kuras tika

samainītas uz dolāriem. Minētais darījums noticis, neskatoties uz faktu, ka

1991.gadā pieteicējs bija nepilngadīgs (17 gadu vecs). Ir konstatējamas

pretrunas paskaidrojumos par veidu, kādā dārglietu pārdošanas rezultātā iegūtā

nauda tika nogādāta Latvijā – liecinieks A.P. apliecināja, ka pieteicējs Ukrainā

viesojies tikai reizi gadā, savukārt pieteicējs apelācijas instances tiesas sēdē

paskaidroja, ka naudu veda pāri robežai 1991.gadā pa daļām, kopumā piecas

reizes. Pieteicējs paskaidroja, ka skaidrās naudas līdzekļi glabājās mājās,

savukārt pieteicēja māte liecināja, ka visi brīvie naudas līdzekļi ir ieguldīti

biznesā un mājās nekā nav.

Attiecībā uz 1993.gadā notikušā dāvinājuma apstākļiem pieteicējs

papildus pierādījumus saviem apgalvojumiem nav iesniedzis.

Ievērojot minēto, apgabaltiesa atzīst par nepamatotu apelācijas sūdzības

argumentu, ka pieteicējs ir iespēju robežās pierādījis dāvinājumu faktu.

[17] Administratīvā apgabaltiesa atzīst par nepamatotu pieteicēja viedokli,

ka, ņemot vērā, ka ienākumu un izdevumu pamatojošie dokumenti ir jāglabā

piecus gadus, kā arī līdz 2006.gada 1.jūnijam nebija noteikts skaidras naudas

deklarēšanas pienākums uz valsts robežas, pieteicējam nav pienākuma iesniegt

papildu pierādījumus.

Apgabaltiesa norāda, ka šāds ienākumu gūšanas laiks ir tikai pieteicēja

paša apgalvojums un šajā lietā līdz šim nav pierādīts, ka pieteicējs būtu guvis

ienākumus viņa minētajā laika periodā. Valsts ieņēmumu dienests ir konstatējis

izdevumu pārsvaru pār ieņēmumiem auditējamā laika periodā un, tā kā nav

pierādīts, ka šie izdevumi ir iespējami sakarā ar agrāk gūtiem ienākumiem, tad

loģisks ir secinājums, ka pieteicējam tieši auditējamā periodā ir bijis slēptais

ienākums.

[18] Likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 31.3panta pirmā daļa

noteic, ja maksātājs, pārkāpdams šā likuma prasības, nav aprēķinājis nodokli no

visa apliekamā ienākuma, kas atbilstoši šim likumam ir apliekams ar nodokli,

izņemot tos ienākumus, no kuriem nodoklis bija jāietur izmaksas vietā darba

devējam vai citai personai, viņam ir jāsamaksā iztrūkstošā nodokļa summa un

soda nauda iztrūkstošās nodokļa summas apmērā.

No Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta judikatūras

izriet, ka lēmums par soda naudas noteikšanu kā obligātais administratīvais akts

ir atceļams tikai tādos gadījumos, ja tiesa konstatē, ka pārkāpuma būtība un

raksturs ir tāds, ka maksimālais sods būtu acīmredzami nesamērīgs (sk.

2006.gada 22.septembra sprieduma lietā Nr.SKA-245 15.punktu, 2006.gada

30.maija sprieduma lietā Nr.SKA-127 11.punktu, 2005.gada 11.oktobra

sprieduma lietā Nr.SKA-292 10.punktu un 2006. gada 7.novembra sprieduma

lietā Nr.SKA-409 14.punktu).

Pārsūdzētajā VID 20.aprīļa lēmumā atsevišķi nav vērtēti soda naudas

piemērošanas lietderības apsvērumi, taču ir vērtēta pieteicēja izdarītā pārkāpuma

būtība un šo VID vērtējumu Administratīvā apgabaltiesa atzina par tiesisku un

pamatotu. Kā izriet no lietas faktiskajiem apstākļiem, soda nauda pieteicējam

noteikta tāpēc, ka viņa izdevumi 2002., 2003. un 2004.gadā pārsniedza

ienākumus un pieteicējs nebija valstij pilnībā nomaksājis iedzīvotāju ienākuma

nodokli. Administratīvā apgabaltiesa secina, ka pieļautā pārkāpuma raksturs

neliecina par to, ka pārkāpums pieļauts neapzināti. Administratīvās

apgabaltiesas ieskatā pieteicēja pārkāpuma būtība un raksturs, proti, nodokļa

neaprēķināšana no visiem apliekamajiem ienākumiem, neliecina par pieteicēja

godprātību attiecībā uz pienākumu aprēķināt un maksāt iedzīvotāju ienākuma

nodokli. Pieteicējs nav ievērojis tiesību normās noteiktos priekšnoteikumus un

kārtību nodokļa nomaksāšanai un ir deklarējis ienākumus, kuru izcelsme nav

pierādīta, tāpēc ir pamats atzīt pieteicēja vainu nodokļu nenomaksāšanā.

Tādējādi VID pamatoti konstatēja likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli”

31.3panta pirmajā daļā noteikto priekšnosacījumu soda naudas noteikšanai pilnā

apmērā.

[19] Ievērojot iepriekšminēto, Administratīvā apgabaltiesa secina, ka VID

ar pārsūdzēto lēmumu pamatoti noteica pieteicējam pienākumu iemaksāt

budžetā papildus iedzīvotāju ienākuma nodokli par 2002.gadu Ls 1594,10, par

2003.gadu Ls 9976,09 un par 2004.gadu Ls 16685,64 apmērā, kā arī soda naudu

Ls 28355,83 apmērā, līdz ar to pieteikums par šī lēmuma atcelšanu ir noraidāms.

[20] Administratīvā apgabaltiesa atzīst, ka ir izbeidzama apelācijas

tiesvedība, kas ierosināta, pamatojoties uz Valsts ieņēmumu dienesta apelācijas

sūdzību par Administratīvās rajona tiesas 2008.gada 10.marta spriedumu daļā, ar

kuru apmierināts D.Ņ. pieteikums un atcelts VID ģenerāldirektora 2006.gada

27.aprīļa lēmums Nr.3.1/11859 daļā, ar kuru ir atstāts negrozīts VID Kurzemes

reģionālās iestādes 2006.gada 5.janvāra lēmums Nr.1-4/58 un uzlikts par

pienākumu VID Kurzemes reģionālajai iestādei, pamatojoties uz 2006.gada

5.janvāra lēmumu Nr.1-4/58, piemērot arestu pieteicējam piederošajiem

nekustamajiem īpašumiem.

[20.1] Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departaments

2008.gada 13.novembra spriedumā lietā Nr.SKA-497/2008 ir atzinis, ka lēmums

par prasības nodrošināšanu un piedziņas vēršanu uz mantu, tāpat kā lēmums par

nokavēto nodokļu bezstrīda piedziņu nav administratīvais akts (ja vien

izņēmuma gadījumā nenoteic privātpersonas tiesības un pienākumus pēc

būtības), bet vērsts uz nodokļa maksājumu piespiedu izpildi, tostarp uz

administratīvā akta, ar kuru personai aprēķināts nodoklis, izpildi.

Par attiecīgajiem VID lēmumiem tiesā nav veicama kontrole tādā pašā

kārtībā kā par administratīvo aktu, bet gan atbilstoši administratīvo aktu izpildes

tiesiskumu reglamentējošām tiesību normām. Sūdzība par minēto lēmumu

izskatāma APL 363.panta kārtībā pirmās instances tiesā, kuras nolēmums ir

galīgs.

Līdz ar to pieteikums par minētā lēmuma atcelšanu uzskatāms par

sūdzību, kas iesniegta APL 363.panta kārtībā par iestādes darbībām, kas vērstas

uz administratīvā akta piespiedu izpildi.

[20.2] Pirmās instances tiesa lietu izskatīja kā pieteikumu APL 184.panta

izpratnē par administratīvā akta atcelšanu, un lieta netika skatīta atbilstoši APL

363.panta noteikumiem. Administratīvā rajona tiesa jautājumu par nodokļu

bezstrīda piedziņas izpildes nodrošinājuma līdzekļu piemērošanas tiesiskumu ir

izskatījusi un taisījusi par to spriedumu. Atbilstoši APL 363.panta otrajai daļai

pirmās instances tiesas lēmums par nodokļu maksājuma bezstrīdus piedziņas

tiesiskuma vērtēšanu nav pārsūdzams un ir galīgs, līdz ar to Administratīvā

apgabaltiesa pirmās instances tiesas nolēmumu nepārvērtē un tas ir stājies spēkā.

[20.3] Ievērojot minēto, Administratīvā apgabaltiesa apelācijas tiesvedību

izbeidz, pamatojoties uz APL 301.panta trešās daļas 1.punktu, kas noteic, ka

tiesa pieņem lēmumu par apelācijas tiesvedības izbeigšanu, ja apelācijas

tiesvedība ierosināta par spriedumu, kas saskaņā ar likumu nav pārsūdzams.

Pirmās instances tiesa izlēmusi jautājumu par nodokļu maksājumu

piedziņas tiesiskumu, tās nolēmums ir galīgs, tādēļ izskatāmajā lietā

piemērojama minētā tiesību norma, līdz ar to apelācijas tiesvedība lietā ir

izbeidzama.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 301.panta trešās daļas

1.punktu, 307. un 309.pantu, Administratīvā apgabaltiesa

nosprieda:

noraidīt D.Ņ. pieteikumu par Valsts ieņēmumu dienesta ģenerāldirektora

2006.gada 20.aprīļa lēmuma Nr.19/10966 atcelšanu.

Izbeigt apelācijas tiesvedību administratīvajā lietā, kas ierosināta,

pamatojoties uz Valsts ieņēmumu dienesta apelācijas sūdzību par

Administratīvās rajona tiesas 2008.gada 10.marta spriedumu daļā, ar kuru

apmierināts D.Ņ. pieteikums un atcelts Valsts ieņēmumu dienesta

ģenerāldirektora 2006.gada 27.aprīļa lēmums Nr.3.1/11859 daļā, ar kuru ir

atstāts negrozīts Valsts ieņēmumu dienesta Kurzemes reģionālās iestādes

2006.gada 5.janvāra lēmums Nr.1-4/58 un uzlikts par pienākumu Valsts

ieņēmumu dienesta Kurzemes reģionālajai iestādei, pamatojoties uz 2006.gada

5.janvāra lēmumu Nr.1-4/58, piemērot arestu pieteicējam piederošajiem

nekustamajiem īpašumiem.

Spriedumu var pārsūdzēt Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu

departamentā 30 dienu laikā no sprieduma sastādīšanas dienas, kasācijas sūdzību

iesniedzot Administratīvajā apgabaltiesā.

Tiesas sēdes priekšsēdētāja (paraksts) A.Šteinberga

Tiesneši (paraksts) K.Berķis

(paraksts) M.Birzgalis

NORAKSTS PAREIZS

Administratīvās apgabaltiesas tiesnese A.Šteinberga

2010.gada 4.novembrī