Appeal court dismisses damages claim because substantive administrative case was already concluded without finding illegality.

NORAKSTS Lieta Nr.A42390306 AA43-0540-10/5

SPRIEDUMS Latvijas tautas vārdā

Rīgā 2010.gada 17.martā

Administratīvā apgabaltiesa šādā sastāvā: tiesas sēdes priekšsēdētāja S.Zakrevska, tiesneses I.Amona un Z.Kupce,

piedaloties pieteicējai S.A., pieteicējas pilnvarotajam pārstāvim zvērinātam advokātam Zigfrīdam Berezovskim un atbildētājas Latvijas Republikas pusē pieaicinātās iestādes Valsts zemes dienesta pilnvarotajai pārstāvei S.K., atklātā tiesas sēdē izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta par S.A. pieteikumu par Valsts zemes dienesta ģenerāldirektora 2006.gada 16.marta lēmuma Nr.1142-A-117/2B-1FIZ atcelšanu, mantisko zaudējumu atlīdzināšanu Ls 2000 apmērā un morālā kaitējuma atlīdzināšanu Ls 10000 apmērā, sakarā ar S.A. apelācijas sūdzību par Administratīvās rajona tiesas 2007.gada 21.decembra spriedumu.

Aprakstošā daļa

[1] Ar Rēzeknes rajona Ozolaines pagasta zemes komisijas 1996.gada 31.oktobra lēmumu Nr.17 S.A. piešķirta zeme pastāvīga lietošanā ar lietošanas tiesību pāreju citām personām 9,43 ha kopplatībā. Tā kā pieteicēja zemes reformas laikā nebija iesniegusi pašvaldībā vēsturisko zemes robežu plānu, tad Ozolaines pagasta zemes komisija, izstrādājot zemes lietojuma un īpašuma pārskata plānu, pieteicējai nevarēja piešķirt zemi lietošanā precīzi mantojamās zemes vēsturiskajās robežās. Minēto pārskata plānu pieteicēja nav pārsūdzējusi likumā noteiktajā kārtībā.

Ar Rēzeknes rajona Ozolaines pagasta zemes komisijas 1997.gada 3.marta lēmumu Nr.7 atzītas pieteicējas īpašuma tiesības uz visu bijušo Ozolaines pagasta /viensēta/ zemi 9,43 ha (5,58 ha + 3,85 ha) kopplatībā kā bijušo īpašnieku E.R. un S.R. meitai. Ar Ozolaines pagasta padomes 2003.gada 21.oktobra lēmumu Nr.11 R.A. piešķirta patstāvīgā lietošanā ar tiesību pāreju citām personām zeme 9,0 ha platībā. Valsts zemes dienesta (turpmāk – VZD) Latgales reģionālas nodaļas Zemes robežu strīdu izskatīšanas komisija 2004.gada 19.jūlijā, izskatījusi starp pieteicēju un R.A. radušos zemes robežu strīdu, nolēma, ka R.A. zemes īpašuma robežas dabā nosakāmas atbilstoši Rēzeknes rajona Ozolaines pagasta zemes komisijas 2003.gada 21.oktobra lēmumam Nr.11 un tā grafiskajam pielikumam, savukārt pieteicējai – atbilstoši Rēzeknes rajona Ozolaines pagasta zemes komisijas 1997.gada 3.marta lēmumam Nr.7 un pagasta zemes komisijas pārskata plānam. 2004.gada 5.augustā pieteicēja vērsās Centrālajā zemes komisijā, kur lūdza pārskatīt VZD Latgales reģionālas nodaļas Zemes robežu strīdu izskatīšanas komisijas 2004.gada 19.jūlija lēmumu Nr.7.

Iestāde ar 2004.gada 6.septembra vēstuli Nr.96 norādīja pieteicējai, ka viņai ir tiesības iesniegt prasību tiesā. 2004.gada 4.oktobrī Administratīvajā rajona tiesā saņemts pieteicējas pieteikums par Centrālās zemes komisijas faktisko rīcību – atteikšanos izskatīt pieteicējas ierosināto zemes strīdu. Ar 2005.gada 24.oktobra spriedumu tiesa apmierināja pieteicējas pieteikumu un uzlika iestādei par pienākumu izskatīt pēc būtības pieteicējas ierosināto zemes strīdu. Pamatojoties uz minēto tiesas spriedumu, Centrālā zemes komisija ar 2005.gada 28.novembra lēmumu Nr.5130 (297.protokols, 3.1.&) ieteica pieteicējai vērsties ar prasību tiesā par zemes, kas ar Rēzeknes rajona Ozolaines pagasta padomes 2003.gada 21.oktobra lēmumu piešķirta R.A., piešķiršanu viņai pastāvīgā lietošanā un īpašumā.

Lēmums nav pārsūdzēts. 2006.gada 8.februārī pieteicēja vērsās VZD ar iesniegumu par VZD amatpersonu prettiesiskās rīcības un atbilstības amatam izvērtēšanu, kā arī par mantisko zaudējumu Ls 2000 un morālā kaitējuma atlīdzību Ls 10000 apmērā.

[2] Ar Valsts zemes dienesta ģenerāldirektora 2006.gada 16.marta lēmumu Nr.1142-A-117/2B-1fiz (turpmāk arī – Lēmums) atzītas par nepamatotām pieteicējas pretenzijas par nodarītajiem mantiskajiem zaudējumiem un morālo kaitējumu. Pārsūdzētais lēmums pamatots ar turpmāk minētajiem argumentiem. [2.1] Pieteicējas mantojamās zemes Rēzeknes rajona Ozolaines pagastā vēsturiskais (pēc stāvokļa uz 1940.gada 21.jūliju) robežu plāns pieteicējas iesniegtajam zemes pieprasījumam nav ticis pievienots. Līdz ar to mantojamā zeme pieteicējai nevarēja tikt piešķirta lietošanā precīzi tās vēsturiskajās robežās. [2.2] Valsts zemes dienesta rīcībā nav informācijas, ka likumā noteiktajā termiņā no pieteicējas būtu saņemti iebildumi pret atsevišķiem Rēzeknes rajona Ozolaines pagasta zemes ierīcības projekta risinājumiem.

Valsts zemes dienesta Latgales reģionālās nodaļas Zemes robežu strīdu izskatīšanas komisija 2004.gada 19.jūlija sēdes protokola Nr.7 izrakstā lūdza pieteicējai iesniegt mantojamās zemes vēsturisko robežu plānu, taču minētais plāns netika saņemts un nebija pamata lemt jautājumu par attiecīgajiem grozījumiem Rēzeknes rajona Ozolaines pagasta zemes ierīcības projektā. [2.3] Zemes reformas gaitā zemes vienība ar kadastra Nr./kadastra numurs/ sākotnēji tika piešķirta lietošanā mantiniecei I.K. I.K. no savas lietošanā esošās zemes Rēzeknes rajona Ozolaines pagastā atteicās 1997.gada 5.decembrī.

Iepriekš minētā zeme tika ieskaitīta brīvajās, valstij piekrītošajās zemēs. Līdz ar to pieteicējai saskaņā ar likuma „Par zemes reformas pabeigšanu lauku apvidos” bija visas iespējas šo zemi pieprasīt savā lietošanā, iesniedzot pašvaldībai attiecīgu zemes pieprasījumu. Šo zemi pieprasīja R.A. un 2003.gada 21.oktobrī zeme viņam tika piešķirta patstāvīgā lietošanā ar lietošanas tiesību pāreju citām personām. Ievērojot to, ka nav zināmas pieteicējas mantotās zemes īpašuma vēsturiskās robežas, nav pamatojuma viedoklim, ka R.A. lietošanā atrodas pieteicējas mantojamās zemes daļa.

Turklāt, ņemot vērā, ka pieteicējai jau ir atzītas īpašuma tiesības uz visu mantojamo zemi 9,43 ha kopplatībā, papildus mantojamai zemei lietošanā piešķiramā zeme savā īpašumā pieteicējai būtu jāiegūst par samaksu. [2.4] Ņemot vērā lēmumā minētos argumentus, VZD uzskatīja, ka pretenzijas par pieteicējai nodarītajiem mantiskajiem zaudējumiem un morālo kaitējumu, atjaunojot pieteicējas īpašuma tiesības uz mantojamo zemes īpašumu Rēzeknes rajona Ozolaines pagastā, nav pamatots.

[3] 2006.gada 12.maijā Administratīvajā rajona tiesā saņemts pieteicējas pieteikums par VZD ģenerāldirektora 2006.gada 16.marta lēmuma Nr.1142-A- 117/2B-1fiz atcelšanu, mantisko zaudējumu atlīdzināšanu Ls 2000 apmērā un morālā kaitējuma atlīdzināšanu Ls 10000 apmērā. Pieteikumā norādīts, ka Ozolaines pagasta rīcībā bija un ir 1942.gada zemes robežu plāni, kuros precīzi noteiktas bijušo zemes īpašumu robežas. Bez tam pieteicēja Ozolaines pagastā savlaicīgi iesniedza mantojamās zemes plānu. Ozolaines pagasta zemes komisija ar 1997.gada 3.marta lēmumu atzina pieteicējas īpašuma tiesības uz mantojamo zemi. Lēmumā precīzi minēts – atjaunot pieteicējai īpašuma tiesības uz mantojamo zemi. No šī teksta ir viennozīmīgi saprotams, ka pieteicējai ir atjaunotas īpašuma tiesības uz visu mantojamo zemi bijušajās robežās un līdz ar to viņai nebija nekādas nepieciešamības šādu lēmumu pārsūdzēt. Pieteicēja uzskatīja, ka viņai ir nodarīts liels materiālais zaudējums, jo VZD Latgales reģionālās iestādes faktiskās rīcības rezultātā, kas izpaudās kā 2004.gada 19.jūlija lēmuma neapturēšana, pieteicēja ir uz visiem laikiem zaudējusi iespēju atgūt tieši savu mantojamo zemi apmēram 2,8 ha platībā, kas atrodas nesalīdzināmi labākā vietā nekā viņai piešķirtā zeme. Pieteicēja uzskatīja, ka VZD Latgales reģionālā nodaļa ar savu faktisko rīcību ir nodarījusi viņai morālo kaitējumu. Pieteicēja morālo kaitējumu vērtē Ls 10000 apmērā un mantisko zaudējumu Ls 2000 apmērā.

[4] 2006.gada 9.jūnijā Administratīvajā rajona tiesā saņemts VZD (turpmāk arī – atbildētājs) rakstveida paskaidrojums, kurā atbildētājs, pamatojoties uz pārsūdzētajā lēmumā minēto argumentu pamata, norādīja, ka pieteicējas pieteikums uzskatāms par nepamatotu, tādēļ to neatzīst. Papildus atbildētājs paskaidrojumā norādīja, ka atbilstoši likumam „Par zemes privatizāciju lauku apvidos”, likuma „Par zemes reformu Latvijas Republikas lauku apvidos”, nolikuma „Par Latvijas Republikas lauku apvidos realizējamās zemes reformas pirmās kārtas īstenošanu” bijušais zemes īpašnieks un līdz ar to arī bijušas zemes īpašums, tā vēsturiskās robežas zemes reformas ietvaros tiek noteiktas pēc stāvokļa uz 1940.gada 21.jūliju. Pēc 1942.gada zemes robežu plāniem nevar tikt noteiktas bijušo zemes īpašumu robežas, jo tās zemes reformas ietvaros ir nosakāmas pēc stāvokļa uz 1940.gada 21.jūliju. Īpašuma tiesības zemes reformas ietvaros var tikt atjaunotas tikai uz lietošanā piešķirto zemi un lēmumi par zemes piešķiršanu lietošanā tiek pieņemti, pamatojoties uz zemes ierīcības vai plānojuma un apbūves projektiem. Atbildētājs uzskatīja, ka saskaņā ar Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likuma 7.panta pirmo daļu mantiskais zaudējums šā likuma izpratnē ir katrs mantiski novērtējams pametums, kas cietušajam radies ar iestādes prettiesiska administratīvā akta vai prettiesiskas faktiskās rīcības dēļ. Konkrētajā gadījumā nav konstatējams mantiska rakstura pametums un līdz ar to pieteicējas prasībai par mantisko zaudējumu atlīdzināšanu nav tiesiska pamata. Morālā kaitējuma atlīdzinājuma tiesiskais pamats ir konstatējams tajā gadījumā, ja tiek konstatētas personai piemītošu nemantisko tiesību vai ar likumu aizsargāto interešu prettiesisks aizskāruma fakts, šajā gadījumā morālā kaitējuma atlīdzinājuma tiesiskais pamats nav konstatējams un pieteicēja prasība par morālā kaitējuma atlīdzināšanu nav tiesiska pamata.

[5] Ar Administratīvās rajona tiesas 2007.gada 21.decembra spriedumu nolemts noraidīt S.A. pieteikumu par VZD ģenerāldirektora 2006.gada 16.marta lēmuma Nr.1142-A-117/2B-1 FIZ atcelšanu, mantisko zaudējumu atlīdzināšanu Ls 2000 apmērā un morālā kaitējuma atlīdzināšanu Ls 10000 apmērā. Spriedums pamatots ar turpmāk minētajiem argumentiem. [5.1] No pieteikuma tiesa secināja, ka pieteicējas ieskatā viņai ir nodarīts liels materiālais zaudējums, jo VZD Latgales reģionālās iestādes faktiskās rīcības rezultātā, kas izpaudās kā 2004.gada 19.jūlija lēmuma darbības neapturēšana, pieteicēja ir uz visiem laikiem zaudējusi iespēju atgūt tieši savu mantojamo zemi apmēram 2,8 ha platībā, kas atrodas nesalīdzināmi labākā vietā nekā viņai piešķirtā zeme.

Pieteicēja uzskatīja, ka VZD Latgales reģionālā nodaļa ar savu faktisko rīcību ir nodarījusi viņai arī morālo kaitējumu. [5.2] Tiesa konstatēja, ka tai ir jāvērtē vai: [5.2.1] VZD Latgales reģionālās iestāde pieļāvusi šādu rīcību – neapturēja 2004.gada 19.jūlija lēmuma darbību uz tā apstrīdēšanas un pārsūdzēšanas laiku. [5.2.2] Šādas rīcības rezultātā pieteicēja ir zaudējusi iespēju atgūt savu mantojamo zemi apmēram 2,8 ha platībā. [5.3] Pārbaudot, vai VZD Latgales reģionālās iestāde bija apturējusi 2004.gada 19.jūlija lēmuma darbību uz tā apstrīdēšanas un pārsūdzēšanas laiku, tiesa konstatēja, ka minētā iestāde Zemes robežu strīdu izskatīšanas komisijas 2004.gada 19.jūlija lēmuma darbību, ar kuru tika izšķirts zemes robežu strīds starp R.A. un pieteicēju, bija apturējusi līdz 2004.gada 12.oktobrim.

Uzskatot, ka Centrālās zemes komisijas 2004.gada 6.septembra atbilde Nr.96 netika pārsūdzēta, VZD Latgales reģionālā iestāde 2004.gada 12.oktobrī pieņēma lēmumus Nr.5-13.1-1196 (lietas lapa 53) un Nr.5-13.1-1197 (lietas lapa 52), ar kuriem atzina R.A. īpašuma tiesības uz zemi par samaksu Rēzeknes rajona Ozolaines pagastā 9,7 ha kopplatībā un piešķīra šo zemi īpašumā par samaksu. [5.4] Tiesa konstatēja, ka konkrētajā gadījumā VZD Latgales reģionālā iestāde 2004.gada 12.oktobrī pieņēma lēmumus Nr.5-13.1-1196 un Nr.5-13.1- 1197, ar kuriem atzina R.A.

īpašuma tiesības uz zemi, par kuras robežām strīds vēl nebija izšķirts, jo pieteicēja 2004.gada 4.oktobrī bija iesniegusi pieteikumu tiesā par Centrālās zemes komisijas faktisko rīcību – atteikšanos izskatīt pēc būtības pieteicējas ierosināto zemes strīdu, un ar Administratīvās rajona tiesas 2005.gada 24.oktobra spriedumu lietā Nr.A42243004 pieteicējas pieteikums tika apmierināts. [5.5] Tiesa atzina, ka VZD Latgales reģionālajai nodaļai, saņemot Centrālās zemes komisijas 2004.gada 6.septembra atbildi Nr.96, nebija tiesības paļauties, ka pieteicēja šo atbildi nepārsūdzēs tiesā, līdz ar to pirms 2004.gada 12.oktobra lēmumu Nr.5-13.1-1196 un Nr.5-13.1-1197 pieņemšanas, iestādei bijis pienākums noskaidrot ar pieteiktā strīda izšķiršanu saistītos apstākļus atbilstoši Administratīvā procesa likuma (turpmāk – APL) 59.pantā noteiktajam.

Nenoskaidrojot lietas apstākļus, iestāde rīkojusies prettiesiski, t.i., neatbilstoši iepriekš norādītajām tiesību normām. [5.6] Vienlaikus tiesa atzina, ka arī pati pieteicēja gadījumā, ja viņai ir bijis būtisks apstāklis – izšķirt robežstrīdu ar R.A., nebija izmantojusi iespēju izskatīt šo strīdu tiesā atbilstoši likuma „Par zemes reformas pabeigšanu lauku apvidos” 15.panta 1.punktā noteiktajam. Apstāklis, ka R.A., iespējams, ir nostiprinājis savas īpašuma tiesības uz zemi zemesgrāmatā, nenozīmē, ka robežstrīdu nav iespējams izskatīt.

Atbilstoši likuma „Par zemes reformas pabeigšanu lauku apvidos” 15.panta otrajā daļā noteiktajam, tiesa izskata zemes robežu strīdu starp personām par zemes vienībām, no kurām kaut viena ir ierakstīta zemesgrāmatā (tiesību norma pašreiz spēkā esošajā redakcijā). Vēl jo vairāk, saņemot Centrālās zemes komisijas 2005.gada 28.novembra lēmumu Nr.5130, kas pieņemts, izpildot tiesas uzlikto pienākumu pēc būtības izskatīt pieteicējas pieteikto strīdu par zemes robežām, pieteicēja to nav pārsūdzējusi, kaut minētais lēmums nav pieteicējas interesēm labvēlīgs, jo nenoteic pieteicējas zemes īpašuma robežas, kādas pieteicēja vēlas.

Tiesa konstatēja, ka pieteicēja nav iesniegusi arī pieteikumu tiesā par robežstrīda izskatīšanu ar R.A.. Faktiski, pēc Administratīvās rajona tiesas 2005.gada 24.oktobra sprieduma lietā Nr.A42243004 spēkā stāšanas, pieteicēja nav veikusi likumā noteiktās darbības iepriekš minētā robežstrīda turpmākai izšķiršanai, 2006.gada 12.maija Administratīvajai rajona tiesai iesniegtajā pieteikumā secinot, ka uz visiem laikiem zaudējusi iespēju atgūt tieši savu mantojamo zemi apmēram 2,8 ha platībā. Konstatējot, ka konkrētajā gadījumā nav pierādīts apstāklis, ka pieteicēja uz visiem laikiem zaudējusi iespēju atgūt tieši savu mantojamo zemi apmēram 2,8 ha platībā, tiesa atzīst, ka konkrētajā gadījumā nav apstiprinājies pirmās instances tiesas sprieduma 8.2.punktā minētais apstāklis. [5.7] Tiesa konstatēja, ka konkrētajā gadījumā pieteicēja pieprasīja piešķirt zemi 9,43 ha platībā, un tieši šādu zemes platību ar Rēzeknes rajona Ozolaines pagasta zemes komisijas 1997.gada 3.marta lēmumu Nr.7 „Par zemes īpašuma tiesību atzīšanu” viņai arī piešķīra, līdz ar to pieteicēja zemes reformas gaitā atguva zemi visā 9,43 ha platībā, savukārt, robežstrīda izšķiršanu ar R.A. likumā noteiktajā kārtībā – tiesā pieteicēja nav pieteikusi ne pēc Centrālās zemes komisijas 2005.gada 28.novembra lēmuma Nr.5130 pieņemšanas, ne arī agrāk, kaut tiesību normā – likuma „Par zemes reformas pabeigšanu lauku apvidos” 15.pantā šādas tiesības ir paredzētas. [5.8] Tiesa atzina, ka pašas personas noteikto tiesību neizmantošanas sekas nav iespējams attiecināt uz valsts pārvaldes iestādes veikto rīcību.

Tiesas ieskatā konkrētajā gadījumā nepastāv cēloņsakarība starp VZD Latgales reģionālās iestādes rīcību - 2004.gada 19.jūlija lēmuma darbības neapturēšanu uz Centrālās zemes komisijas 2004.gada 6.septembra atbildes Nr.96 kā faktiskās rīcības pārsūdzēšanas laiku un iznākumu robežstrīdā starp pieteicēju un R.A.. [5.9] Izvērtējot VZD ģenerāldirektora 2006.gada 16.marta lēmumā Nr.1142-A-117/2B-1fiz ietverto atteikumu apmierināt pieteicējai mantiskos un materiālos zaudējumus, tiesa konstatēja, ka lēmumu konkrētajā administratīvajā lietā pieņēmusi iestāde, kurā pieteicēja vērsās ar attiecīgo lūgumu un kam šī jautājuma izlemšana ir piekritīga.

Pārsūdzētā lēmuma izdošanā tiesa nekonstatēja atkāpes no procesuālajiem priekšnoteikumiem attiecībā uz faktu vākšanu un lietas apstākļu noskaidrošanu, pārsūdzētajā lēmumā ir atspoguļoti pieteicējas prasījumi, kā arī atbildētājs ir vērtējis lietas tiesiskos un faktiskos apstākļus un tos lēmumā norādījis, pārsūdzētais lēmums ir pamatots ar konkrētām tiesību normām. Līdz ar to tiesa secināja, ka pārsūdzētais lēmums attaisno pieteicējai ar to noraidītās tiesības uz mantisko zaudējumu atlīdzināšanu Ls 2000 apmērā un morālā kaitējuma atlīdzināšanu Ls 10000 apmērā.

[6] Par Administratīvā rajona tiesas 2007.gada 21.decembra spriedumu pieteicēja iesniedza apelācijas sūdzību. Apelācijas sūdzība pamatota ar turpmāk minētajiem argumentiem. [6.1] Ar Rēzeknes rajona Ozolaines pagasta zemes komisijas 1996.gada 31.oktobra lēmumu pieteicējai pastāvīgā lietošanā 9,43 ha platībā un ar Rēzeknes rajona Ozolaines pagasta zemes komisijas 1997.gada 3.marta lēmumu pieteicējai atzītas īpašuma tiesības uz minēto zemes platību. Līdz ar to pieteicēja uzskata, ka viņai nebija nepieciešams ierosināt zemes strīdu par zemes ierīcības projektā paredzētajām robežām, jo no norādītā lēmuma nepārprotami izriet, ka viņai tiek atjaunotas īpašuma tiesības uz visu mantojamo zemi. [6.2] VZD Latgales reģionālā nodaļa ne tikai neapturēja sava 2004.gada 19.jūlija lēmuma izpildi, bet izdarīja visu iespējamo, lai R.A. bez šķēršļiem varētu reģistrēt savas īpašuma tiesības uz strīdus zemi un tālāk to pārdot citai personai.

Ar šādu rīcību VZD Latgales reģionālā nodaļa ir tieši aizskārusi S.A. privātpersonas tiesības uz privātīpašumu, un šīs darbības rezultātā ir praktiski neiespējami atgūt arī tiesāšanās ceļā savu mantojamās zemes daļu, kas tika piešķirta R.A., jo tā jau pārdota citai personai, kas Civillikuma izpratnē ir labticīgais ieguvējs. [6.3] Atbilstoši APL 92.pantam ikviens ir tiesīgs prasīt atbilstīgu atlīdzinājumu par mantiskajiem zaudējumiem vai personisko kaitējumu, arī morālo kaitējumu, kas viņam nodarīts ar administratīvo aktu vai iestādes faktisko rīcību.

Pieteicējai ir nodarīts liels mantiskais zaudējums, jo VZD Latgales reģionālās nodaļas faktiskās rīcības rezultātā, kas izpaudās, kā 2004.gada 19.jūlija lēmuma neapturēšana, pieteicēja uz visiem laikiem zaudējusi iespēju atgūt tieši savu mantojamo zemi apmēram 2,8 ha platībā. Šos zaudējumus pieteicēja vērtē Ls 2000 apmērā. Vienlaikus VZD Latgales reģionālā nodaļa ar savu bezatbildīgo faktisko rīcību nodarījusi arī morālo kaitējumu, jo pieteicējas pūles atgūt zaudēto zemi ir bez rezultātiem. Ja iestāde būtu apturējusi 2004.gada 19.jūlija lēmuma darbību, tad likumā paredzētājā kārtībā bija iespējams izskatīt zemes strīdu un pieteicēja būtu atguvusi savu mantojamo zemi.

Šos zaudējumus pieteicēja vērtē Ls 10000 apmērā. [6.4] Tiesa nepamatoti konstatējusi, ka VZD Latgales reģionālā nodaļa, uzskatot, ka pieteicēja nav pārsūdzējusi Centrālās zemes komisijas 2004.gada 6.septembra atbildi Nr.96, pieņēma 2004.gada 12.oktobra lēmumu Nr.5-13.1- 1196, Nr.5-13.1-1197, ar kuriem R.A. atzītas un piešķirtas īpašuma tiesības uz zemi par samaksu. Pieteicēja norāda, ka APL neparedz likuma normu – uzskatīt, ka pieteicēja nav pārsūdzējusi Centrālās zemes komisijas atbildi. VZD bija pienākums pārliecināties par to, vai pieteicēja, nepiekrītot piešķirtās zemes robežām, ir veikusi kādas pārsūdzēšanas darbības. [6.5] Tiesas secinājums, ka, izpildot Administratīvās rajona tiesas 2005.gada 24.oktobra spriedumu lietā Nr.A42243004 uzlikto pienākumu, Centrālā zemes komisija 2005.gada 28.novebrī izskatījusi pieteicējas pieteikto strīdu par zemes robežām pēc būtības, neatbilst lietas faktiskajiem apstākļiem.

Iestāde pieteicējas zemes strīdu pēc būtības neizskatīja, jo konstatēja, ka strīdus zeme jau piešķirta R.A.. Tā kā strīdus zeme tika ierakstīta zemesgrāmatā uz citas personas vārda, tad iestāde pēc būtības neskata un nevērtē zemes piešķiršanas likumību. Vienlaikus pieteicēja uzskata par nepamatotu un nelietderīgu Centrālās zemes komisijas 2005.gada 28.novembra lēmumā norādīto, ka pieteicēja nav pārsūdzējusi, kā arī nav vērsusies ar pieteikumu tiesā par robežstrīda izšķiršanu ar R.A., jo R.A. šo zemi bija pārdevis trešajai personai, kas pēc Civillikuma 910.panta ir labticīgs ieguvējs. [6.6] Pieteicēja vērš tiesas uzmanību uz to, ka pirmās instances tiesa spriedumā atzinusi, ka VZD Latgales reģionālajai nodaļai, saņemot Centrālās zemes komisijas 2004.gada 6.septembra atbildi Nr.96, nebija tiesības paļauties, ka pieteicēja šo atbildi nepārsūdzēs tiesā, līdz ar to pirms 2004.gada 12.oktobra lēmumu Nr.5-13.1-1196 un Nr.5-13.1-1197 pieņemšanas, iestādei bijis pienākums noskaidrot ar pieteiktā strīda izšķiršanu saistītos apstākļus atbilstoši APL 59.pantā noteiktajam.

Nenoskaidrojot lietas apstākļus, iestāde rīkojusies prettiesiski, t.i. neatbilstoši iepriekš norādītajām tiesību normām.

[7] 2008.gada 25.februārī Administratīvajā apgabaltiesā saņemti atbildētāja rakstveida paskaidrojumi, kuros atbildētājs, pamatojoties uz pārsūdzētajā lēmumā un iepriekš sniegtajos rakstveida paskaidrojumos minēto argumentu pamata, norāda, ka pieteicējas apelācijas sūdzība uzskatāma par nepamatotu un noraidāmu pilnā apjomā. Papildus atbildētājs paskaidro, ka pieteicējas iebildumi pēc būtības attiecas uz likuma „Par zemes reformas pabeigšanu lauku apvidos” (redakcija no 1999.gada 1.maija līdz 2005.gada 31.augustam) 15.panta otrā punkta nosacījumiem, ka lēmumus, kas saistīti ar zemes lietošanas un zemes īpašuma tiesībām (..) mēneša laikā pēc to paziņošanas var pārsūdzēt Centrālajā zemes komisijā vai tiesā. Līdz ar to pieteicēja Rēzeknes rajona Ozolaines pagasta padomes pieņemtos lēmumus par mantotās zemes piešķiršanu lietošanā un īpašuma tiesību atzīšanu uz mantoto zemi bija tiesības pārsūdzēt Centrālajā zemes komisijā vai tiesā. Vienlaikus atbildētājs norāda, ka pieteicēja nav izmantojusi tiesību izskatīt pašas ierosināto zemes strīdu tiesā atbilstoši likuma „Par zemes komisijām” 4.2.8.pantā noteiktajam, proti, Centrālās zemes komisijas pieņemtos lēmumus par strīdiem, kas saistīti ar zemes lietošanas tiesībām, zemes lietojumu un īpašumu robežām, var pārsūdzēt tiesā.

[8] Izskatījusi lietu sakarā ar pieteicējas apelācijas sūdzību, Administratīvā apgabaltiesa ar 2009.gada 23.februāra lēmumu izbeidza tiesvedību administratīvajā lietā.

[9] Izskatot pieteicējas blakus sūdzību, Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departaments (turpmāk – Senāts) ar 2009.gada 28.maija lēmumu atcēla Administratīvās apgabaltiesas 2009.gada 23.februāra lēmumu un nodeva lietu izskatīšanai pēc būtības Administratīvajai apgabaltiesai.

[10] Tiesas sēdē pieteicēja un viņas pārstāvis apelācijas sūdzību uzturēja, sniedza iepriekš minētajam atbilstošus paskaidrojumus. Atbildētāja pārstāve apelācijas sūdzību neatzina, sniedza iepriekš minētajam atbilstošus paskaidrojumus.

Motīvu daļa

[11] Noklausījusies administratīvā procesa dalībnieku paskaidrojumus un izvērtējusi lietas materiālus, Administratīvā apgabaltiesa atzīst, ka pieteicējas apelācijas sūdzība nav pamatota un pieteikums ir noraidāms. [12] Senāts šajā lietā ir norādījis turpmāk minēto. [12.1] Administratīvajā lietā, kas ierosināta sakarā ar pieteicējas un R.A. zemes robežu strīdu, savu galīgo noformējumu administratīvais akts ieguvis ar Centrālās zemes komisijas 2005.gada 28.novembra lēmumu. Pieteicēja minēto lēmumu tiesā nav pārsūdzējusi. Tādējādi ar šo lēmumu pabeigta attiecīgās administratīvās lietas izskatīšana pēc būtības APL 93.panta trešās daļas otrā teikuma izpratnē. [12.2] Pēc minētā lēmuma spēkā stāšanās pieteicēja vērsusies Valsts zemes dienestā, lūdzot atlīdzināt mantiskos zaudējumus un morālo kaitējumu, kas viņai radies ar Valsts zemes dienesta prettiesisko rīcību pēc būtības pabeigta administratīvā procesa ietvaros. Līdz ar to pieteicēja vērsusies iestādē ar iesniegumu par atlīdzinājumu atbilstoši APL 93.panta trešās daļas pirmajam teikumam. [12.3] Ar Valsts zemes dienesta ģenerāldirektora lēmumu Nr.1142-A- 117/2B-1fiz pieteicējas pretenzijas par nodarītajiem mantiskajiem zaudējumiem un morālo kaitējumu atzītas par nepamatotām. Kā jau iepriekš minēts, saskaņā ar APL 93.panta trešās daļas trešo teikumu uz iesniegumu par atlīdzinājuma izskatīšanu attiecināmi šā likuma noteikumi par administratīvo aktu, tostarp 121.panta pirmā daļa, kas noteic, ka pārsūdzēto administratīvo aktu kā administratīvo lietu izskata tiesā. [12.4] Prasījums par atlīdzinājumu nav patstāvīgs prasījums, tas vienmēr ir pakārtots prasījumam par administratīvo aktu vai iestādes faktisko rīcību. No iepriekš minētā izriet, ka pēc tam, kad administratīvās lietas izskatīšana pēc būtības ir pabeigta (arī tad, ja tā noslēgusies ar nepārsūdzētu augstākas iestādes lēmumu), iestādei vai tiesai, izskatot personas iesniegumu vai prasījumu par atlīdzinājumu, vairs nav jāvērtē ne administratīvā akta tiesiskums, ne administratīvās lietas procesā pieļautie pārkāpumi (sal. Senāta 2007.gada 4.janvāra sprieduma lietā Nr.SKA-14/2007 12.punktu, 2008.gada 22.maija sprieduma lietā Nr.SKA-169/2008 12.punktu).

[13] Pieteicēja lūdz atlīdzināt mantiskos zaudējumus un morālo kaitējumu. APL 92.pants noteic, ka ikviens ir tiesīgs prasīt atbilstīgu atlīdzinājumu par mantiskajiem zaudējumiem vai personisko kaitējumu, arī morālo kaitējumu, kas viņam nodarīts ar administratīvo aktu vai iestādes faktisko rīcību. Tātad zaudējumu un kaitējuma atlīdzināšanas pamats ir iestādes prettiesisks administratīvais akts vai prettiesiska faktiskā rīcība.

[14] Kā iepriekš konstatēts, administratīvajā lietā, kas ierosināta sakarā ar pieteicējas un R.A. zemes robežu strīdu, savu galīgo noformējumu administratīvais akts ieguvis ar Centrālās zemes komisijas 2005.gada 28.novembra lēmumu. Pieteicēja lēmumu tiesā nav pārsūdzējusi un ar šo lēmumu ir pabeigta attiecīgās administratīvās lietas izskatīšana pēc būtības APL 93.panta trešās daļas otrā teikuma izpratnē. Konkrētās lietas ietvaros tiesai nevar pārvērtēt pabeigtas administratīvās lietas ietvaros pieņemto lēmumu vai amatpersonu rīcības tiesiskumu. Ievērojot to, ka Centrālās zemes komisijas 2005.gada 28.novembra lēmumā nav konstatēts Valsts zemes dienesta administratīvā akta vai amatpersonu rīcības prettiesiskums, kā arī to, ka pieteicēja minēto lēmumu nav pārsūdzējusi, Administratīvā apgabaltiesa atzīst, ka lietā nav konstatējams zaudējumu un kaitējuma atlīdzināšanas pamats. Līdz ar to pieteikums ir noraidāms.

[15] Kaut arī pirmās instances tiesa tāpat nospriedusi pieteikumu noraidīt, Administratīvā apgabaltiesa atzīst, ka pirmās instances tiesas spriedums nav pareizs.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 307. un 309.pantu, Administratīvā apgabaltiesa

nosprieda:

noraidīt S.A. pieteikumu par mantisko zaudējumu un morālā kaitējuma atlīdzināšanu. Spriedumu var pārsūdzēt Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamentā 30 dienu laikā no sprieduma sastādīšanas dienas, iesniedzot kasācijas sūdzību Administratīvajā apgabaltiesā.

Tiesas sēdes priekšsēdētāja (paraksts) S.Zakrevska

Tiesneses (paraksts) I.Amona

(paraksts) Z.Kupce

NORAKSTS PAREIZS Administratīvās apgabaltiesas tiesnese S.Zakrevska Rīgā, 2010.gada 17.martā