Court convicts driver of negligent traffic causing injury and awards partial civil compensation.

Lietas Nr. 11250063814

Lietas arhīva Nr. K19-0083-16/2

SPRIEDUMS

Latvijas Republikas vārdā

Kuldīgā, 2016.gada 20.septembrī

Kuldīgas rajona tiesa

šādā sastāvā: tiesnese Liena Jansone

piedaloties prokuroram Gintam Mežiņam

aizstāvei Gintai Mazai, cietušās pārstāvim zvērinātam advokātam Raivim Grīnbergam

izskatīja atklātā tiesas sēdē krimināllietu /pers. A/, personas kods /personas kods/, apsūdzībā pēc Krimināllikuma 260.panta 1.1 daļas. Izskatot

lietu, tiesa

ko n s t a t ē j a

/pers. A/, vadot transportlīdzekli, pārkāpa satiksmes noteikumus, kā rezultātā cietušajai nodarīja vidēji smagus miesas bojājumus šādos apstākļos:

2014.gada 16.decembrī, ap plkst. 16.20, /pers. A/ vadīja /pers. B/ piederošo automašīnu BMW 320 ar valsts reģistrācijas numuru /TL numurs/, ar

aptuveno braukšanas ātrumu 40 km/h, Kuldīgā, pa Mucenieku ielu, virzienā no Aizputes ielas uz Baložu ielu. Tuvojoties neregulējamai gājēju pārejai, kas

atrodas pie veikala “Maxima” ēkas Nr.24 un kas apzīmēta ar ceļa zīmēm Nr.530 un Nr.531, kā arī horizontālo ceļa apzīmējumu Nr.931, /pers. A/,

nepievērsa pietiekamu uzmanību apkārtnei un tās izmaiņām, nerīkojās tā, lai neradītu satiksmei bīstamu situāciju, savlaicīgi nesamazināja braukšanas

ātrumu un pilnībā neapturēja automašīnu pirms gājēju pārejas, lai dotu ceļu gājējai /pers. C/, kura uzsāka šķērsot brauktuvi pa gājēju pāreju no labās uz

kreiso pusi, attiecībā pret automašīnas kustības virzienu, un kurai bija kustības priekšroka. /pers. A/, turpinot kustību, ar savas automašīnas priekšējās

daļas labo pusi uzbrauca /pers. C/ uz kreisās kājas, kā rezultātā /pers. C/ tika atsviesta gar automašīnas BMW labajiem sāniem un pēc tam gājēja nokrita

uz brauktuves.

Ceļu satiksmes negadījuma rezultātā gājēja /pers. C/ guva vidēji smagus miesas bojājumus, kas izraisa ilgstošus veselības traucējumus uz laiku, kas

pārsniedz 21 dienu - kreisā augšstilba kaula distālās gala laterālā kondiļa šķembainu lūzumu ar kaulu fragmentu dislokāciju, kreisā mazā lielakaula lūzumu

bez dislokācijas.

Ar savām darbībām /pers. A/ pārkāpa 2004.gada 29.jūnija Ministru kabineta noteikumu Nr. 571 ,,Celu satiksmes noteikumi”:

10.punkta prasības, kas nosaka, ka ceļu satiksmes dalībniekiem jārīkojas tā, lai neradītu satiksmei bīstamas vai satiksmi traucējošas

situācijas un nenodarītu zaudējumus,

113.punkta prasības, kas nosaka, ka ja izveidojas ceļu satiksmei bīstami šķēršļi vai citas briesmas, kuras transportlīdzekļa vadītājs spēj

pamanīt, viņam jāsamazina braukšanas ātrums vai pilnīgi jāaptur transportlīdzeklis, vai, neradot bīstamību citiem ceļu satiksmes dalībniekiem,

šķērslis jāapbrauc,

159.punkta prasības, kas nosaka, ka transportlīdzekļa vadītājam, tuvojoties neregulējamai gājēju pārejai, jāsamazina braukšanas ātrums vai

jāaptur transportlīdzeklis pirms gājēju pārejas, lai dotu ceļu gājējiem, kas šķērso brauktuvi pa gājēju pāreju vai iziet uz tās, ja tie varētu tikt traucēti

vai apdraudēti.

Minētie /pers. A/ pieļautie Ceļu satiksmes noteikumu 10., 113., 159.punktu prasību pārkāpumi bija tiešā cēloniskā sakarībā ar notikušo ceļu

satiksmes negadījumu un tā rezultātā iestājušajām sekām – gājējas /pers. C/ gūtajiem vidēji smagiem miesas bojājumiem.

Ar savām darbībām /pers. A/ izdarīja noziedzīgu noziegumu, kas paredzēts Krimināllikuma 260.panta 1.1 daļā.

Cietusī/pers. C/ pirmstiesas procesā pieteikusi un tiesas sēdē uzturēja materiālā kaitējuma kompensāciju EUR 300 un morālā kaitējuma

kompensāciju EUR 22000 apmērā.

Apsūdzētā /pers. A/ tiesas sēdē savu vainu apsūdzībā pēc Krimināllikuma 260.panta 1.1 daļas atzina pilnībā, t.i., pilnībā atzina apsūdzībā norādītos

faktiskos apstākļus un to juridisko kvalifikāciju. Bez tam apsūdzētā /pers. A/ pilnībā atzina cietušās pieteikto kompensāciju par mantisko zaudējumu EUR

300. Savukārt cietušās pieteikto kompensāciju par morālo aizskārumu un fiziskām ciešanām apsūdzētā atzina daļēji – EUR 500 apmērā.

Apsūdzētā nožēloja izdarīto, izteica lūgumu tiesas izmeklēšanā veikt pierādījumu pārbaudi tikai daļā par cietušās pieteiktās kaitējuma

kompensācijas apmēru. Apsūdzētā tiesas sēdē apliecināja, ka pilnībā apzinās pierādījumu pārbaudes, kas veikta tikai daļā par pieteiktās kompensācijas

apmēru, procesuālo būtību un sekas, ka šādā gadījumā spriedums ir pārsūdzams tikai daļā par tiesas piespriesto sodu, kompensāciju vai pieļautiem

procesa pārkāpumiem, kas viņai tiesas izmeklēšanā izskaidrots.

Ņemot vērā apsūdzētās attieksmi pret izvirzīto apsūdzību, prokurora un cietušās iztiesāšanā izteikto viedokli, saskaņā ar Kriminālprocesa likuma

499.panta pirmās un otrās daļas nosacījumiem, tiesa nolēma tiesas izmeklēšanā veikt pierādījumu pārbaudi tikai jautājumā par cietušās pieteiktās

kaitējuma kompensācijas apmēru, jo apsūdzētā pilnīgi atzīst sevi par vainīgu viņai izvirzītajā apsūdzībā, tiesai, iepazīstoties ar lietas materiāliem, nav šaubu

par apsūdzētās /pers. A/ vainīgumu viņai izvirzītās apsūdzības apjomā pēc Krimināllikuma 260.panta 1.1 daļas un apsūdzētā piekrīt pierādījumu

pārbaudes neizdarīšanai tiesas izmeklēšanā attiecībā par apsūdzētās vainu visā viņai izvirzītajā apsūdzībā. Bez tam šajā lietā apsūdzētās nepiekrišana

cietušās /pers. C/ pieteiktās kaitējuma kompensācijas apmēram neietekmē noziedzīgā nodarījuma juridisko kvalifikāciju.

Tiesa uzskata, ka /pers. A/ vaina apsūdzībā pēc Krimināllikuma 260.panta 1.1daļas ar lietas materiāliem ir pierādīta pilnīgi, viņas izdarītais

noziedzīgais nodarījums ir kvalificējams pēc Krimināllikuma 260.panta 1.1daļas – ceļu satiksmes noteikumu pārkāpšana, ko izdarījusi persona, kas vada

transportlīdzekli, kā rezultātā cietušajai nodarīts vidēja smaguma miesas bojājums, un par šī noziedzīgā nodarījuma izdarīšanu /pers. A/ ir sodāma.

Saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 527.panta trešo daļu, pierādījumu analīze un uzskaitījums attiecībā par noziedzīga nodarījuma kvalifikāciju spriedumā

netiek norādīts.

No lietas materiāliem redzams, ka apsūdzētā /pers. A/ agrāk par noziedzīgu nodarījumu izdarīšanu nav sodīta (lietas 89.lapa). Pēdējā gada laikā

administratīvi sodīta nav (lietas 90.lapa).

Tiesas sēdē apsūdzētā paskaidroja ka viņas apgādībā ir viens nepilngadīgs bērns, ko apliecina lietā iesniegtā Dzimšanas apliecība (lietas 120.lapa).

Apsūdzētajai ir pastāvīgs darbs SIA “Amazone”, ikmēneša vidējie ienākumi ir EUR 900 pēc nodokļu nomaksas. Vienlaikus apsūdzētā paskaidroja, ka

dzīvesvietas nodrošināšanai viņai ir kredītsaistības pret banku.

Tādējādi, ņemot vērā apsūdzētās personu raksturojošās ziņas, kā arī apsūdzētās attieksmi pret izdarīto noziedzīgo nodarījumu, kas ir tiesas

izmeklēšanā paustā nožēla un solījums turpmāk neizdarīt likumpārkāpumus, tiesa atzīst, ka apsūdzētā kopumā ir vērtējama pozitīvi.

Nosakot soda veidu un mēru, tiesa, saskaņā ar Krimināllikuma 35. un 46.pantu, ņem vērā noziedzīgā nodarījumu izdarīšanas apstākļus, motīvus,

nodarīto kaitējumu, apsūdzētās personību, atbildību mīkstinošus un pastiprinošus apstākļus.

Saskaņā ar Krimināllikuma 7.panta trešo daļu, apsūdzētās izdarītais noziedzīgais nodarījums pēc Krimināllikuma 260.panta 1.1daļas klasificējas kā

mazāk smags noziegums aiz neuzmanības, par kuru uz noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas brīdi bija paredzēta atbildība brīvības atņemšanas uz laiku līdz

pieciem gadiem vai īslaicīgas brīvības atņemšanas, piespiedu darbu vai naudas soda veidā. Savukārt Krimināllikuma redakcijā, kas ir spēkā no

2015.gada 3.decembra, Krimināllikuma 260.panta 1.1daļas sankcija ir mīkstināta, nosakot, ka par šāda noziedzīgā nodarījuma izdarīšanu sods ir

nosakāms brīvības atņemšanas uz laiku līdz trim gadiem vai īslaicīgas brīvības atņemšanas, piespiedu darbu vai naudas soda veidā

Ņemot vērā noziedzīgo nodarījumu klasifikāciju, mazāk smags noziegums ir noziedzīgs nodarījums ar nelielu sabiedrisko interešu apdraudējuma

raksturu. Tomēr salīdzinājumā ar citiem mazāk smagiem noziegumiem, izskatāmajam ir būtiskāks apdraudējuma raksturs, jo apdraud ne vien satiksmes

drošību, kas ir galvenais tiešais apdraudējuma objekts, bet arī cilvēka veselību, kas ir šī noziedzīgā nodarījuma papildus tiešais objekts.

Krimināllikuma 47.panta pirmās daļas 1.punkts paredz atbildību mīkstinošu apstākli, ja noziedzīgā nodarījuma izdarītājs pieteicies par vainīgu,

vaļsirdīgi atzinies un nožēlojis izdarīto. Pēc likuma jēgas šo apstākli par atbildību mīkstinošu var atzīt, ja pastāv visu triju likumā norādīto darbību kopums,

bet šajā kriminālprocesā nav konstatēta noziedzīga nodarījuma izdarītāja pieteikšanās par vainīgu. Tomēr apstākli, ka apsūdzētā vaļsirdīgi atzinusies

izdarītajā noziedzīgajā nodarījumā un izdarīto nožēlojusi, tiesa uzskata par iespējamu atzīt kā atbildību mīkstinošu apstākli saskaņā ar Krimināllikuma

47.panta otrajā daļā paredzēto.

Apsūdzētās atbildību pastiprinoši apstākļi lietā nav konstatēti.

Nosakot soda veidu un apmēru apsūdzētajai /pers. A/, tiesa izvērtēja prokurora viedokli par soda noteikšanu piespiedu darba, uz 140 stundām,

veidā. Bez tam, nosakot sodu, tiesa ņem vērā, ka Krimināllikuma 260.panta 1.1daļas sankcija 2015.gada 3.decembra likuma redakcijā ir mīkstināta –

samazināta maksimālā brīvības atņemšanas robeža no pieciem uz trim gadiem. Līdz ar to, nosakot sodu apsūdzētajai, tiesa ņem vērā Krimināllikuma

5.panta otrajā daļā noteikto, ka likumam, kas mīkstina sodu vai ir citādi labvēlīgs personai, ir atpakaļejošs spēks. Bez tam tiesa ņem vērā, ka cietusī,

apsūdzētā un apsūdzētās aizstāvis neiebilda pret prokurora pieprasīto soda veidu un apmēru.

Izvērtējot noziedzīgā nodarījuma raksturu un apsūdzētās personību, kā arī ievērojot Krimināllikuma 260.panta 1.1daļas soda sankcijā paredzētos

soda veidus, tiesa atzīst, ka par šī noziedzīgā nodarījuma, lai sasniegtu soda mērķi, kas ir aizsargāt sabiedrības drošību, atjaunot taisnīgumu, sodīt vainīgo

par izdarīto noziedzīgo nodarījumu, resocializēt sodīto personu un panākt, lai notiesātais un citas personas pildītu likumus un atturētos no noziedzīgu

nodarījumu izdarīšanas, šajā kriminālprocesā apsūdzētajai /pers. A/ nosakāms Krimināllikuma 260.panta 1.1daļas soda sankcijā paredzētais sods –

piespiedu darbs.

Saskaņā ar Krimināllikuma 40.panta pirmo daļu piespiedu darbs ir piespiedu iesaistīšana sabiedrībai nepieciešamajos darbos, ko notiesātais izcieš

kā sodu, veicot dzīves vietas apvidū piespiedu darba izpildes institūcijas noteiktos darbus no pamatdarba vai mācībām brīvajā laikā un bez atlīdzības.

Piespiedu darbu tiesa atzīst par efektīvu, audzinošu un atbilstošu sodu apsūdzētajai /pers. A/. Tiesas izraudzītā soda veida piemērošanai nav

objektīvu šķēršļu, jo apsūdzētā ir darba spējīga persona, fiziski vesela, ko viņa apliecināja tiesas sēdē. Piespiedu darbu kā sodu tiesa atzīst par atbilstošu

izskatāmā izdarītā noziedzīgā nodarījuma raksturam. Piespiedu darbs ir otrs vieglākais pamatsods, tas ir mazāk personas brīvību ierobežojošs, tajā pašā

laikā tas ir pietiekami reāli izjūtams sods ar soda publiskuma elementu, lai sasniegtu spriedumā no likuma atreferēto kriminālsoda mērķi.

Nosakot piemērojamā soda – piespiedu darbi mēru, tiesa ņem vērā, ka lietā nav konstatēts neviens atbildību pastiprinošs apstāklis un ir konstatēts

viens atbildību mīkstinošs apstāklis. Līdz ar to tiesa atzīst, ka nosakāmais piespiedu darba sods nav nosakāms pietuvināti šī soda veida Krimināllikumā

noteiktajai maksimālajai robežai.

Krimināllietā par cietušo atzīta /pers. C/, kura pirmstiesas procesā bija pieteikusi un iztiesāšanā precizēja pieteikto kompensāciju par mantisko

zaudējumu EUR 300 un morālā kaitējuma kompensāciju EUR 22000 apmērā, kuru veido kompensācija par fiziskām ciešanām EUR 11000 un

kompensācija par morālo aizskārumu EUR 11000 apmērā.

Mantiskā zaudējuma apmērs pamatots ar zvērināta advokāta pakalpojumiem EUR 300 apmērā par juridiskās palīdzības saņemšanu šajā

kriminālprocesā.

Attiecībā par pieteikto morālā kaitējuma kompensāciju cietusī norādīja, ka morālo kaitējumu EUR 22 000 apmērā veido gan fiziskas ciešanas, gan

morālais aizskārums

Kompensācija par fiziskajām ciešanām saistīta ar to, ka uzreiz pēc ceļu satiksmes negadījuma, cietusī izjutusi ļoti asas un stipras sāpes kreisajā

kājā, kā arī reiboni. Sāpes pastiprinājušās, kad /pers. A/ mēģinājusi cietušo novilkt nost no ceļa braucamās daļas.

Cietusī turpinājusi izjust sāpes arī tad, kad notikuma vietā ieradās mediķi un nogādāja cietušo Kuldīgas slimnīcā, kur cietusī atradusies līdz

2014.gada 19.decembrim. Kuldīgas slimnīcā tikuši veikti dažādi izmeklējumi (Rtg gr. kreisajam apakšstilbam, un elkoņa locītavai, galvai, jostas, krustu

daļai un abām gūžu locītavām; CT kreisajai locītavai un galvai). Atrodoties slimnīcā, cietusī sajutusi izteikti spēcīgas sāpes kreisajā kājā, kas

pastiprinājušās izmeklējumu laikā un radījušas vispārēju diskomfortu.

2014.gada 19.decembrī cietusī pārvesta no Kuldīgas slimnīcas uz Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcu, kur atradusies līdz 2014.gada

30.decembrim. Lai arī slimnīcā saņemta pretsāpju terapiju, kreisajā kājā joprojām justas sāpes. Turklāt visu šo laiku atrodoties guļus pozīcijā, sāpes

parādījušās arī muguras un kakla rajonā. 2014.gada 22.decembrī cietušajai veikta operācija, kas ietvēra kreisā femur autoplastiku, osteosintēzi ar plāksni

un skrūvēm, osteovit implantāciju. Pēc operācijas sācies atveseļošanās process, kas ilgst vēl joprojām.

2014.gada 30.decembrī cietusī pārvesta uz mājām un atveseļošanās process turpinājās tur. Rakstveidā iesniegtajā kaitējuma kompensācijas

pieteikumā ir norādīts, ka līdz pat 2015.gada februārim, kad cietusī sākusi pati pirmoreiz pārvietoties ar kruķiem, cietusī atradusies gultas režīmā un

cietušo apkopusi un aprūpējusi meita. Sniedzot savus paskaidrojumus tiesas sēdē, cietusī norādīja, ka pati sākusi pārvietoties tikai 2015.gada jūnijā, pēc

veiktās rehabilitācijas.

Visā šajā laikā cietusī izjutusi fiziskas sāpes kreisajā kājā gan potītē, gan ceļa locītavā, gan gūžas locītavās. Kreisās kājas potītē un ceļa locītava

bijusi pastāvīga tūska. Turklāt kreisā ceļa locītavai bija samazinājies kustību apjoms. Tā kā šo laiku cietusī atradusies “uz gultas”, tad izteiktas sāpes

cietusī jutusi arī muguras un kakla rajonā.

Tā kā cietusī neesot varējusi staigāt no ceļu satiksmes negadījuma dienas, tad sākotnējā pārvietošanās bijusi ļoti apgrūtinoša, mokoša. Cietusī

klibojusi un pārvietošanās notikusi caur sāpēm. Turklāt pēc staigāšanas sāpes tikai mazinājušas, bet pavisam nav pārgājušas. Pārvietošanās laikā

parādījušies fiziskās izturības traucējumu, kuri pirms ceļu sauksmes negadījuma cietušai neesot bijuši.

2015.gada 9.februārī Ventspils poliklīnikā cietušai nozīmēts fizioterapijas kurss stājas, gaitas stabilizācijai un kustību apjoma izstrādei kreisajā kājā.

Fizioterapijas/rehabilitācijas kurss ambulatori ildzis no 2015.gada 2.marta līdz 2015.gada 7.maijam. Šajā laikā notikušas 18 nodarbības.

Rehabilitācijas mērķis bijis koriģēt muskuļu disbalansu, uzlabot mobilitāti kreisā ceļa locītavā, kreisās gūžas locītavā un kreisās pēdas locītavā, reducēt

sāpes kreisā ceļa locītavā, mazināt tūsku kreisā ceļa locītavā un kreisās pēdas locītavā, uzlabot slodzes toleranci, uzlabot aktīvo stabilitāti rumpī, stājas un

gaitas korekcija, kā arī apgūt mājas vingrojumu programmu.

Rehabilitācijas mērķi tika sasniegti daļēji. Uzlabojās mobilitāte kreisā ceļa un gūžas locītavās un kreisās pēdās locītavā. Palielinājās kustību apjoms

kreisā ceļa locītavā, tūska kreisās pēdas locītavai izzuda. Tomēr sāpes un tūska kreisā ceļa locītavā saglabājās. Mājas vingrojumu programmu cietusī

apguvusi.

Lai arī pēc rehabilitācijas cietusī regulāri pildījusi mājas vingrojumu programmu, sāpes kreisajā kājā, it īpaši ceļa locītavā, esot jūtamas vēl

joprojām, neatkarīgi no tā, vai tiek staigāts vai kājas tiek atpūtinātas. Pārvietojoties cietusī joprojām klibojot, kas turpina ikdienā sagādāt diskomfortu un

fiziskas ciešanas.

2016.gada 18.februārī ģimenes ārste cietušai nozīmējusi medicīnisko rehabilitāciju, kuru 2016.gada marta mēnesī cietusī veikusi Nacionālajā

rehabilitācijas centrā “Vaivari”. Rehabilitācijas kurss ilga 21 dienu.

Arī pēc pēdējās rehabilitācijas cietusī regulāri turpinot izpildīt vingrojumu programmu, tomēr sāpes kreisajā kājā nav pārgājušas. Joprojām

pārvietošanās ir saistīta ar fiziskās izturības traucējumiem, t.i., bez atpūtas cietusī nevar noiet garākus gabalus kā to varējusi izdarīt pirms ceļu satiksmes

negadījuma. It sevišķi smagi esot pārvietoties pa kāpnēm un no paaugstinājuma uz leju. Cietusī joprojām klibojot. Kreisās kājas celī bieži esot tūska, kas

dažreiz nepāriet pat vairākas dienas. Viss minētais joprojām ikdienā sagādājot diskomfortu un fiziskas ciešanas.

Cietusī fiziskās ciešanas novērtē EUR 11 000 apmērā.

Kompensācija par morālo aizskārumu tiek pamatota ar apstākli, ka laikā pēc ceļu satiksmes negadījuma, cietusī atradusies paaugstinātā stresa

stāvoklī, izjutusi psiholoģisku diskomfortu un dažādas negatīvas emocijas, kas saistītas gan ar pašu ceļu satiksmes negadījumu, gan tā rezultātā gūtajiem

miesas bojājumiem.

Ceļu satiksmes negadījums noticis publiskā vietā — pie lielveikala “Maxima”, kur ikdienā staigā daudz cilvēku. Pēc ceļu satiksmes negadījuma

cietusī atradusies guļus stāvoklī uz ceļa braucamās daļas. Cietusī nav varējusi kustēties un, gaidot mediķu ierašanos, izjutusi kaunu un pazemojumu no

apkārtējiem cilvēkiem, kuri bija sanākuši un skatījušies uz notikuma vietu, tajā skaitā uz cietušo.

Kauna un pazemojuma sajūtu cietusī izjutusi gan atrodoties Kuldīgas slimnīcā, gan Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcā, gan atrodoties mājās

“uz gultas”. Visu šo laiku cietusī atradusies guļus stāvoklī, nav varējusi apmeklēt tualeti un apkopt sevi. Lai arī slimnīcā to darīja medicīnas personas, bet

mājās cietušās meita, tas tik un tā radījis negatīvas emocijas, jo cietusī vienmēr esot bijusi patstāvīga un spējīga par sevi parūpēties. Šādu nevarības un

apgrūtinājuma sajūtu cietusī iepriekš nebiju izjutusi.

Pēc ceļu satiksmes negadījuma ir bijuši murgi par avāriju, kas atstājot nepatīkamas sajūtas uz visu nākamo dienu. Joprojām, kad cietusī atceras

ceļu satiksmes negadījumu, tiek izjusts stress, uztraukumu un vispārējas nepatīkamas, negatīvas emocijas. Kā gājēja, piedaloties ceļu satiksmē, cietusī

joprojām izjūtot bailes, ka atkal ar viņu nenotiek kas slikts. Šķērsojot ielu, vai, piemēram, automašīnu stāvlaukumu, cietusī izjūtot negatīvu satraukumu, jo

domājot, ka autobraucēji viņu nepamanīs.

Aizdomājoties par to, ka faktiski bijusi tikai viena soļa attālumā no nāves, cietusī sajūtot negatīvas emocijas, kas veido nelabvēlīgu psiholoģisko

stāvokli. Cietusī apzinoties, ka varējusi zaudēt dzīvību un vairs nekad neredzēt savus bērnus un mazbērnus.

Fiziskās sāpes, ko cietusī izjutusi pēc ceļu satiksmes negadījuma un, kas šobrīd ir cietušās ikdienas neatņemama sastāvdaļa, ir radījušas nelabvēlīgu

psiholoģisko stāvokli. Tā rezultātā cietusī daudz mazāk izjūtot dzīvesprieku nekā tas bija pirms ceļu satiksmes negadījuma.

Kuldīgas novada pašvaldības aģentūras Sociālais dienests ar 2016.gada 1.marta lēmumu Nr.4-1/16/468 piešķīrusi cietušai divas psihologa

konsultācijas, kuras ir izmantotas. Tomēr pārdzīvotās traumas sekas nav zudušas. Līdz ar to, lai veiktu traumas seku pārstrādi, esot nepieciešams turpināt

psihologa konsultācijas.

Viss ar ceļu satiksmes negadījumu saistītais esot radījis iekšēju neizpratni par netaisnību, ka dēļ cita cilvēka bezatbildības cietusī ir spiesta regulāri

katru dienu iegādāties un lietot zāles, palīglīdzekļus, pielāgot savu ikdienu, lai varētu turpināt dzīvot maksimāli saglabājot savas iepriekšējās dzīves kvalitāti

kādreizējā līmenī. Tajā pašā laikā vainīgā pat neesot painteresējies vai cietušajai nav nepieciešama kāda palīdzība, atrunājoties ar to, ka visu segs

apdrošinātājs.

Līdz ar to, morālo aizskārumu cietusī novērtē EUR 11 000 apmērā.

Cietusī norāda, ka ar apdrošināšanas sabiedrības aprēķināto kompensāciju netiek pilnībā atlīdzināts viss nodarītais morālais kaitējums. Turklāt

kompensācija par garīgajām ciešanām aprēķināta tikai par tām garīgajām ciešanām, kas saistītas ar fizisko traumu, kas ir tikai daļa no noziedzīgā

nodarījuma rezultātā radītā morāla aizskāruma.

Ievērojot apstākli, ka saskaņā ar pastāvošo tiesu praksi par morālā kaitējuma kompensāciju kriminālprocesos pēc Krimināllikuma 260.panta,

apdrošinātāja aprēķinātās kompensācijas cietušajam netiek piedzītas no vainīgās personas, cietusī lūdz pieteikto morālā kaitējuma kompensāciju EUR 22

000 apmērā, samazināt par EUR 5 760, ko aprēķinājusi apdrošināšanas sabiedrība.

Tā kā apdrošināšanas sabiedrība nav atsevišķi izdalījusi kompensāciju par nodarītajām sāpēm un garīgajām ciešanām fiziskās traumas dēļ,

apdrošināšanas sabiedrības aprēķināta kompensācija būtu sadalāma proporcionāli. Proti, no pieteiktās morālās kaitējuma kompensācijas par fiziskajām

ciešanām EUR 11 000 apmērā, būtu atņemami EUR 2 880, un no pieteiktās morālās kompensācijas par garīgajām ciešanām EUR 11 000 apmērā, būtu

atņemami EUR 2 880.

Izvērtējot cietušajai nosakāmās kompensācijas apmēru, tiesa ņem vērā, ka Krimināllikuma 260.panta 1.1daļā paredzētais noziedzīgais nodarījums,

kura izdarīšanā ar šo spriedumu par vainīgu tiek atzīta /pers. A/, ietverts Krimināllikuma XXI nodaļā „Noziedzīgi nodarījumi pret satiksmes drošību”.

Minētās Krimināllikuma nodaļas vispārējais apdraudējuma objekts ir sabiedriskās drošības intereses dažāda veida transportlīdzekļu kustības drošības un

ekspluatācijas jomā, kam tiešais papildu objekts var būt personas dzīvība un veselība, fizisku un juridisku personu mantiskās intereses.

Šajos gadījumos kaitējuma kompensācijas veidu, apmēru un saņemšanas kārtību bez Kriminālprocesa likuma 26.nodaļā ietvertajām normām,

Civillikuma 1635.panta, regulē arī speciālais likums un tam atbilstoši Ministru kabineta noteikumi.

Ceļu satiksmes negadījumos cietušo trešo personu intereses un tiesiskās attiecības starp transportlīdzekļu īpašniekiem, tiesīgajiem lietotājiem un

apdrošinātājiem sakarā ar transportlīdzekļu īpašnieku un tiesīgo lietotāju civiltiesiskās atbildības obligāto apdrošināšanu reglamentē Sauszemes

transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības obligātās apdrošināšanas (turpmāk tekstā – OCTA) likums.

OCTA likuma būtība un jēga, kura izriet no OCTA likuma 3.panta, ir tā, ka obligātās apdrošināšanas objekts ir transportlīdzekļa īpašnieka vai

tiesīgā lietotāja civiltiesiskā atbildība par ceļu satiksmes negadījumā nodarīto zaudējumu trešajai personai. Īpašnieka civiltiesiskā atbildība ir obligāti

apdrošināma par katru ceļu satiksmē lietoto transportlīdzekli. Tādējādi nodarītais zaudējums ir apdrošināts un, iestājoties apdrošināšanas gadījumam,

zaudējumu segšana ir iespējama OCTA likuma kārtībā. Konkrētu zaudējumu atlīdzināšanas pienākums ar minēto likumu uzlikts apdrošinātājam.

Savukārt OCTA likuma 15.panta otrā daļa nosaka, ka zaudējumus, kuri netiek atlīdzināti saskaņā ar OCTA likumu vai kuri pārsniedz noteikto

apdrošinātāja atbildības limitu, trešā persona ir tiesīga pieprasīt normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā.

No minētā, vispirms, izriet, ka ceļu satiksmes negadījumā cietušajam radītais kaitējums primāri tiek atlīdzināts OCTA likumā noteiktajā kārtībā. Bez

tam no minētā izriet, ka ceļu satiksmes negadījumā cietušajiem ir tiesības uz zaudējumu atlīdzību ne tikai OCTA likuma kārtībā, bet gadījumos, kad

personai ir radīti tādi zaudējumi, kuru atlīdzināšanu OCTA likuma normas neparedz vai radīto zaudējumu apmērs pārsniedz maksimāli izmaksājamās

apdrošināšanas atlīdzības apmēru, cietušais ir tiesīgs pieprasīt šo zaudējumu samaksu arī no zaudējumu radīšanā vainojamās personas.

Arī judikatūrā vairākkārt norādīts (skat. Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta 2007.gada 2.augusta lēmumā lietā SKK-401/2007,

2008.gada 29.oktobra lēmums lietā Nr.SKK-586/08; 2009.gada 29.janvāra lēmums lietā Nr.SKK-65/2009; 2009.gada 3.jūnija lēmums lietā

Nr.SKK-308/2009; 2011.gada 29.augusta lēmums lietā Nr.SKK-296/2011, 2008.gada 28.aprīļa lēmumā lietā Nr.SKK-181/2008), ka nosakot

materiālā zaudējuma un morālā kaitējuma apmēru kriminālprocesos, kuros persona apsūdzēta par Krimināllikuma 260.pantā paredzētā noziedzīgā

nodarījuma izdarīšanu, tiesai ir jāņem vērā apdrošinātāja izmaksātā vai iespējamā apdrošināšanas atlīdzība, lai arī cietušajam nav pienākums vērsties pie

apdrošinātāja.

Ceļu satiksmes negadījumā personai nodarītie materiālie zaudējumi ir zaudējumi sakarā ar ārstēšanu, pārejošu darbnespēju, darbspēju zaudējumu,

nāvi (OCTA likuma 19.panta pirmā daļa). Vienlaikus, saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 97.1panta pirmās daļas 5.punktu, cietušajam kriminālprocesā ir

tiesības uzaicināt advokātu juridiskās palīdzības saņemšanai.

Ar 2016.gada 10.aprīļa kvīti Nr.040823 (lietas 141.lapa), ir pierādīti cietušās /pers. C/ veiktā samaksa zvērinātam advokātam R.Grīnbergam, par

viņa sniegto juridisko palīdzību izskatāmajā kriminālprocesā (orderis lietas 115.lapa) EUR 300 apmērā.

Ievērojot apstākli, ka OCTA likums neparedz cietušā izdevumu, kas saistīti ar viņa pārstāvniecību kriminālprocesā, atlīdzību, tad tiesa atzīst par

pamatotiem un piedzenamiem no apsūdzētās cietušās pieteikto mantisko zaudējumu kompensāciju, kuru veido izdevumi par zvērināta advokāta

sniegtajiem juridiskajiem pakalpojumiem EUR 300 apmērā.

Ceļu satiksmes negadījumā personai nodarītie nemateriālie zaudējumi ir zaudējumi, kas saistīti ar sāpēm un garīgām ciešanām sakarā ar cietušās

personas fizisku traumu un citiem gadījumiem (OCTA likuma 19.panta otrā daļa). Izmaksājamās apdrošināšanas atlīdzības apmērs par personai

nodarītajiem nemateriālajiem zaudējumiem ir noteikts 2014.gada 17.jūnija Ministru kabineta noteikumos Nr.340 “Noteikumi par apdrošināšanas

atlīdzības apmēru un aprēķināšanas kārtību par personai nodarītajiem nemateriālajiem zaudējumiem”.

Kā izriet no cietušās /pers. C/ tiesas sēdē sniegtajām liecībām, ko apstiprina AAS “Baltikums Vienna Insurance group” izziņa tiesai par

apdrošināšanas atlīdzību (lietas 126.lapa), cietusī /pers. C/ ir vērsusies pie apdrošinātāja, kurš atbilstoši /pers. C/ lietā konstatētajām traumām ir noteicis

izmaksājamās apdrošināšanas atlīdzību par nemantisko kaitējumu EUR 5760. Līdz ar to, par šo summu cietusī ir samazinājusi no apsūdzētās piedzenamā

nemateriālā kaitējuma kompensācijas apmēru EUR 22000, lūdzot piedzīt no apsūdzētās kaitējuma kompensāciju par fiziskām ciešanām un morālo

aizskārumu kopumā EUR 16240 apmērā (EUR 22000-EUR 5760).

Civillikuma 1635.panta otrajā daļā ir noteikts, ka ar morālo kaitējumu jāsaprot fiziskas vai garīgas ciešanas, kas izraisītas ar neatļautas darbības

rezultātā nodarītu cietušā nemantisko tiesību vai nemantisko labumu aizskārumu. Atlīdzības apmēru par morālo kaitējumu nosaka tiesa pēc sava ieskata,

ņemot vērā morālā kaitējuma smagumu un sekas. Savukārt, trešajā daļā ir noteikts, ja šā panta otrajā daļā minētā neatļautā darbība izpaudusies kā

noziedzīgs nodarījums pret personas dzīvību, veselību, tikumību, dzimumneaizskaramību, brīvību, godu, cieņu vai pret ģimeni, vai nepilngadīgo, ir

pieņemams, ka cietušajam šādas darbības rezultātā ir nodarīts morālais kaitējums. Citos gadījumos morālais kaitējums cietušajam ir jāpierāda.

Tiesa atzīst, ka šajā izskatāmajā lietā nav šaubu par to, ka Krimināllikuma 260.pantā paredzēto noziedzīgo nodarījumu rezultātā, tātad arī /pers. A/

apsūdzībā pēc Krimināllikuma 260.panta 1.1daļas, kas atbilst Civillikuma 1635.pantā norādītajai neatļautajai darbībai, kura izpaudusies kā noziedzīgs

nodarījums aiz neuzmanības un cēloniski ir ietekmējis vienas personas veselību, ir nodarīts morālais kaitējums, kas atbilstoši Civillikuma 1635.panta

noteikumiem, cietušajai nav jāpierāda, bet ir tikai jānorāda.

Ar morālo kaitējumu ir jāsaprot fiziskas un/vai garīgas ciešanas, kas izraisītas ar neatļautas darbības rezultātā nodarītu cietušā nemantisku tiesību vai

nemantisku labumu aizskārumu.

Atbilstoši Kriminālprocesa likuma 352.panta pirmās daļas nosacījumiem, nosakot morālā kaitējuma kompensācijas apmēru, tiesa ņem vērā

noziedzīgā nodarījuma smagumu un izdarīšanas raksturu, nodarītās fiziskās ciešanas, paliekošus sakropļojumus un darbspēju zudumu, morālā aizskāruma

dziļumu un publiskumu, psihiskas traumas.

Fiziskas ciešanas jeb sāpes tiek saistītas ar ķermeņa sāpēm, ko izraisa vardarbības pielietošana, dažāda veida fiziskas traumas, ievainojumi u.tml.,

un kas izpaužas kā negatīvas fiziskas sajūtas un citi slimīgi simptomi. Uz šo morālā kaitējuma elementu ir jāattiecina arī tās fiziskās ciešanas jeb sāpes, ko

cietušais izjūt iegūto traumu un ievainojumu seku novēršanas procesā, atveseļošanās un rehabilitācijas gaitā.

Garīgas ciešanas tiek saistītas ar psiholoģisku diskomfortu un dažādām negatīvām emocijām, kas var izpausties kā bailes, pazemojums, kauns,

dusmas, riebums, zaudējuma sajūta un skumjas, citas negatīvas emocijas vai nelabvēlīgs psiholoģiskais stāvoklis, vai arī kā nopietnākas sekas – neirozes

vai citas neirotiskas reakcijas, kuras, ņemot vērā to raksturu un dziļumu, var tikt vērtētas jau arī kā psihiskas traumas.

Vienlaikus tiesa atzīst, ka morālais kaitējums, lai gan garīgas un fiziskas ciešanas atbilstoši Kriminālprocesa likuma 352.pantā noteiktajiem morālā

kaitējuma izvērtēšanas kritērijiem, tiek norobežotas, tomēr viena notikuma, precīzāk, konkrētas cietušās personas gadījumā, ir vienots veselums, ko

nosaka kā kopīgu summu par tām cietušajai radītajām negatīvajām sekām, ko nevar izmērīt kā mantisku samazinājumu. Tas, ka morālais kaitējums tiek

noteikts kā vienots veselums, izriet arī no judikatūrā norādītā, ka nevienam no Kriminālprocesa likuma 352.panta pirmajā daļā noteiktajiem kritērijiem

nav lielāka svara kā citiem, tie vērtējami kopsakarā viens ar otru (skat. AT Senāta 2012.gada 18.septembra lēmums lietā Nr.SKK-406/12).

Izvērtējot /pers. A/ izdarītā noziedzīgā nodarījuma smagumu un raksturu, tiesa atzīst, ka lai gan noziedzīgais nodarījums ir izdarīts aiz neuzmanības,

cietušajai vidēji smagi miesas bojājumi ir nodarīti cietušo notriecot uz gājēju pārejas, t.i., vietā, kur automašīnu vadītāji, tostarp apsūdzētā nozieguma

izdarīšanas brīdī, gan ar norādījuma zīmēm, gan ceļa horizontālajiem apzīmējumiem papildus tiek brīdināti par nepieciešamību būt sevišķi uzmanīgiem. Bez

tam, izvērtējot noziedzīgā nodarījuma smagumu un raksturu, tiesa ņem vērā judikatūrā nostiprināto atziņu, ka šāds izvērtējums ietver sevī arī cietušā rīcību

notikumā (skat. AT Senāta 2012.gada 18.septembra lēmums lietā Nr.SKK-406/2012). Savukārt, izvērtējot cietušās darbības lietā izskatāmā noziedzīgā

nodarījuma brīdī, tiesa atzīst, ka no cietušās puses nav konstatējami ceļu satiksmes noteikumu pārkāpumi, kas kaut vai netieši būtu varējuši ietekmēt

cietušajai nodarītos miesas bojājumus vai to smaguma pakāpi. Tādējādi ir atzīstams, ka ceļu satiksmes negadījums ir sekas apsūdzētās izteikti paviršai

attieksmei (noziedzīgai nevērībai), pret pārējo satiksmes dalībnieku, tostarp gājēju, kas ir atzīstami par mazāk aizsargātiem, drošību.

Fizisks un arī psihiskas dabas kaitējums - miesas bojājumi, sakropļošana, psihiskas dabas traucējumi - pakļaujas pierādīšanai ar medicīnisko

dokumentu, dažādu ekspertīžu palīdzību. Līdz ar to noziedzīgajos nodarījumos, kas saistīti ar cietušās personas veselības apdraudējumu, cietušajiem, kā

tas ir arī šajā kriminālprocesā, fizisko ciešanu esamība pēc būtības tiek konstatēta izvirzītās apsūdzības apjomā ar faktiem par personai konstatētiem

miesas bojājumiem.

Fakts, ka apsūdzētās izraisītā ceļu satiksmes negadījuma rezultātā cietusī /pers. C/ ieguva vidēji smagus miesas bojājumus, ir neapstrīdams morālo

kaitējumu veidojošs elements. Tiesa ņem vērā, ka cietušajai /pers. C/ konstatēto miesas bojājumu ārstēšanas procesā ir veikta viena operācija. Cietusī

laika posmā no 2014.gada 16.decembra līdz 2014.gada 30.decembrim ir atradusies stacionārā, kur viņai veiktas dažādas manipulācijas, kas saistītas ar

fiziskām sāpēm. Bez tam ir ņemams vērā apstāklis, ka cietušās atveseļošanās periods ir bijis ilgstošs. Arī uz lietas izskatīšanas brīdi, t.i., vairāk kā pusotru

gadu pēc nodarījuma, cietusī izjūt fiziskas sāpes un pārvietošanās ierobežojumus, kas ir noziedzīgā nodarījuma sekas. Bez tam, kā izriet no lietas

materiāliem (lietas 136.-138.lapa), arī turpmāk cietušajai ir paredzēta medicīniskā rehabilitācija, kas norāda uz to, ka atveseļošanās periods joprojām

turpinās. Līdz ar to tiesa atzīst, ka, lai gan cietušajai radītās fiziskās ciešanas ir saistāmas ar viņai nodarītiem vidēja smaguma miesas bojājumiem, šīs

fiziskās ciešanas, ievērojot to ilgstošo ietekmi, ir vērtējamas kā pamats smagām garīgām ciešanām.

Izvērtējot cietušās /pers. C/ morālā aizskāruma dziļumu un publiskumu, tiesa izmantoja tiesību teorētiķes Dr.jur.prof. V.Liholajas pētījuma „ Tiesu

prakse par morālā kaitējuma kompensāciju kriminālprocesā” 18.3.tēzi par morālā aizskāruma dziļuma un publiskuma vērtējumā izmantojamajiem

kritērijiem.

Pētījumā profesore norādījusi juridiskajā literatūrā izdalītās piecas pakāpes morālā aizskāruma dziļumam jeb garīgām ciešanām, ņemot vērā šo

ciešanu raksturu: 1) vieglas ciešanas – īslaicīgas, bez paliekošām sekām; 2) vidēja smaguma ciešanas – raksturojas ar ietekmi uz indivīda psihisko un

fizisko labklājību; 3) smagas ciešanas – raksturojas ar simptomātiku, kuras novēršanai nepieciešama profesionāla iejaukšanās; 4) sevišķi smagas ciešanas

– noved pie personības transformācijas (psihiskas saslimšanas); 5) ciešanas, kuras izraisa pilnīgu personas sabrukumu – pēdējos divos gadījumos

izvērtējams jautājums par cietušā gūto psihisko traumu.

Ņemot vērā šādus kritēriju, cietušās /pers. C/ morālā aizskāruma dziļumu un publiskumu tiesa novērtē kā pamatu vidēja smaguma garīgām

ciešanām. Tiesai nav pamata apšaubīt, ka cietusī noziedzīgā nodarījuma rezultātā ir izjutusi psiholoģisko diskomfortu un dažādas negatīvas emocijas,

tostarp agrākās labsajūtas, komforta, fiziskā veseluma traumējuma izjūtas. Tāpat tiesai nav pamata apšaubīt, ka cietušai, atceroties notikušo satiksmes

negadījumu, var pārņemt negatīvas emocijas un satraukums, kuru var pastiprināt domas par iespējamo dzīvības zaudēšanu. Taču vienlaikus tiesa ņem

vērā, ka psiholoģiskie un emocionālie pārdzīvojumi nav vienādojami ar psihisku traumu, kas pakļaujas pierādīšanai, bet pierādījumu par psihiskas traumas

esamību lietā nav.

Izvērtējot cietušās norādīto, ka viņa turpat pus gadu nav varējusi pati sevi apkopt un apmeklēt tualeti, jo atradusies guļus stāvoklī, kā rezultātā

izjutusi kauna un pazemojuma jūtas, tiesa atzīst, ka šādām cietušās morālajām ciešanām lietas materiālos nav konstatējams objektīvs pamatojums. Kā

redzams no Epikrīzes izraksts (lietas 131.lapa), izrakstot cietušo no Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcas, cietušajai tika rekomendēts staigāt ar

kruķiem un 3-4 nedēļas skaitot no operācijas dienas uzsākt kustību izstrādi traumētās kājas locītavās. Par to, ka cietušajai ir jācenšas būt aktīvai –

staigāt, kustēties, peldēt utt., ir norādīts arī veiktās rehabilitācijas rekomendācijās (lietas 133.lapa). Lietas materiālos nav pierādījumu tam, ka cietušās

atveseļošanās procesā būtu bijuši kādi īpaši sarežģījumi, kā rezultātā cietusī nav varējusi izpildīt ārstējošo ārstu rekomendācijas, un ka cietušās nespējai

patstāvīgi pārvietoties ir bijuši objektīvi pamati. Līdz ar to tiesa, neapstrīdot faktu, ka cietusī ir bijusi turpat pus gadu apkopjama, jo patstāvīgi nav

pārvietojusies, atzīst, ka šādi cietušās morālie pārdzīvojumi daļēji ir saistāmi ar pašas cietušās subjektīvo attieksmi pret atveseļošanās procesu.

Lai gan cietusī ir norādījusi uz lietā konstatējamo publiskuma elementu, jo ceļu satiksmes negadījums noticis publiskā vietā — pie lielveikala

“Maxima”, kur ikdienā staigā daudz cilvēku, tiesa atzīst, ka konkrētās lietas ietvaros publiskuma elementam nav piešķirama būtiska nozīme morālā

aizskāruma dziļuma izvērtēšanā.

Šāds tiesas secinājums ir pamatots ar apstākli, ka noziedzīgais nodarījums izskatāmajā lietā ir izdarīts aiz neuzmanības. Līdz ar to lietā nav

konstatējama pret cietušo vērsta citas personas publiska agresija, kas upura gadījumā var radīt pazemojuma un kauna sajūtas. Lietā nav arī

konstatējams, ka cietusī pēc satiksmes negadījuma uz ielas būtu atradusies kādā cilvēka cieņu pazemojošā pozā vai izskatā. Tikai tas fakts vien, ka

cietusī pēc negadījuma ir atradusies guļus stāvoklī, pēc tiesas ieskata nav atzīstams par cietušo pazemojošu stāvokli. Turklāt, kā tiesas sēdē paskaidroja

cietusī, apsūdzētā ir centusies novilkt cietušo no ceļa braucamās daļas un sēdējusi cietušajai blakus turpat uz ielas malas. Tādējādi cietusī notikuma vietā

no apkārtējo cilvēku puses un šo personu izpratnē tika aprūpēta. Līdz ar to tiesa atzīst, ka lietā nav konstatējama apkārtējo personu jelkāda negatīva

attieksme, kas vidusmēra cilvēkam līdzīgos apstākļos varētu radīt kauna vai pazemojuma sajūtas.

Neraugoties uz spriedumā norādīto Kriminālprocesa likuma 352.panta pirmajā daļā noteikto kritēriju izvērtējumu, tiesa ņem vērā, ka tiesu praksē

nav precīzu instrumentu, lai noteiktu morālā aizskāruma un fizisko ciešanu vērtību naudas izteiksmē, jo cilvēka sāpes un iekšējos pārdzīvojumus izmērīt

nevar. Vienlaikus tiesa ņem vērā, ka tiesai ir uzlikts pienākums šādu izvērtējumu veikt, turklāt, lemjot par morālās kaitējuma kompensācijas apmēru, ir

ievērojams samērīguma princips.

Līdz ar to, lemjot par kompensācijas apmēru, tiesa izvērtēja Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Krimināllietu departamenta Judikatūras

nodaļas 2010/2011 apkopojumā „Tiesu prakse par morālā kaitējuma kompensāciju kriminālprocesā” (Dr.jur.prof. V.Liholaja) ieteiktās morālā

kaitējuma novērtējuma summas par atsevišķiem noziedzīgiem nodarījumiem virs speciālajos likumos paredzētajām summām. Ņemot vērā, ka šīs

ieteiktās morālā kaitējuma novērtējuma summas ir noteiktas izvērtējot tiesu praksi un principu, ka salīdzināmos gadījumos arī kompensācijai ir jābūt

līdzvērtīgai, tad tiesa izskatāmās lietas ietvaros nekonstatē tādus apstākļus, kas norādītu uz nepieciešamību morālā kaitējuma kompensāciju noteikt krasi

zemāku vai augstāku par tiesu praksē noteiktajām kompensācijām līdzīgās lietās.

Par Krimināllikuma 260.pantā paredzēto noziedzīgo nodarījumu, ja sekas ir vidēji smagi miesas bojājumi, tiesu prakses apkopojumā ieteiktās

morālā kaitējuma robežas varētu būt līdz 2000 Ls jeb 2845,74 EUR.

Minētais apkopojums jeb ieteikumi vienveidīgas tiesu prakses veidošanai par nosakāmo morālā kaitējuma kompensācijas apmēru nav tiesām

saistoši, taču tie ir izstrādāti, ievērojot Kriminālprocesa likuma 352.panta nosacījumus un tiesu praksi, uz ko vairākkārt norādīts Augstākās tiesas Senāta

Krimināllietu departamenta lēmumos (skat.,piemēram, 2012.gada 18.septembra lēmums lietā Nr.SKK-406/2012).

Kaitējuma kompensācijas apmēra noteikšanā cietušajai, tiesa izvērtēja arī apsūdzētās mantisko stāvokli – ka apsūdzētās ikmēneša ienākumi ir

darba alga aptuveni EUR 900 mēnesī apmērā, kā arī to, ka apsūdzētās apgādībā ir viens nepilngadīgs bērns (lietas 120.lapa). Minētais apstāklis ir

papildu fakultatīvs kritērijs samērīgas un arī taisnīgas atlīdzības apmēra noteikšanai, jo materiālās atlīdzības apmēra noteikšanā nevar prevalēt tikai cietušo

personu tiesības un intereses. Tiesas pienākums un arī tiesības ir izvērtēt un pamatot nosakāmās un piedzenamās kompensācijas apmēru, novērtējot

maksimāli visus konstatētos apstākļus minētā jautājuma izlemšanā, tostarp arī apsūdzētā mantisko stāvokli.

Ņemot vērā šajā spriedumā izanalizētos morālā kaitējuma noteikšanas kritērijus kopsakarā, nepiešķirot nevienam no kritērijiem lielāku svaru kā

citiem morālā kaitējuma kompensācijas apmēra noteikšanā, tiesa atzīst, ka nemantiskā kaitējuma kompensācija par morālo aizskārumu un fiziskajām

ciešanām, kuras radušās apsūdzētās /pers. A/ neuzmanīgās rīcības rezultātā, cietušajai /pers. C/ ir samērojama ar materiālo atlīdzību EUR 8260 apmērā,

t.i., nosakot papildus speciālajā likumā (OCTA) paredzētajai cietušajai izmaksājamai summai par nodarītajām sāpēm un garīgām ciešanām (EUR 5760),

atlīdzību par morālo kaitējumu EUR 2500 apmērā.

Tiesas, papildus speciālajā likumā noteiktajam atlīdzinājumam noteiktais morālā kaitējuma apmērs naudas izteiksmē EUR 2500, ir tuvāk vienotas

tiesu prakses ieteikumos minētajai maksimālajai EUR 2845,74 robežai, bet nesasniedz to. Šāds apmērs saistāms ar apstākli, ka lai gan cietušās fiziskās

ciešanas tiesa ir atzinusi par smagām un izvērtējot nozieguma raksturu ir atzīta apsūdzētās izteikti pavirša attieksme pret gājēju drošības interesēm, tomēr

cietušās morālā aizskāruma dziļumu un publiskumu tiesa ir atzinusi kā pamatu vidēji smagām, nevis smagām vai sevišķi smagām ciešanām. Līdz ar to, tiesa

atzīst, ka arī papildus speciālajos likumos paredzētajai samaksai par personas nemateriālajiem zaudējumiem, nosakāmā morālā kaitējuma atlīdzība ir

samērojama ar naudas summu, kas nesasniedz EUR 2845,74.

Nenosakot kaitējuma kompensāciju par morālo aizskārumu un fiziskajām ciešanām cietušās pieprasītajā EUR 22 000 apmērā, bet mazākā – EUR

8260 apmērā, tiesa atstāj cietušajai tiesības neapmierinātajā morālā kaitējuma pieteikuma daļā risināt un prasīt kaitējuma atlīdzību Civilprocesa likumā

noteiktajā kārtībā.

Lemjot par ar tiesas spriedumu piedzenamās kompensācijas apmēru cietušajai /pers. C/, tiesa ņem vērā apdrošinātāja paredzamo izmaksājamo

atlīdzību EUR 5760 apmērā.

Minēto atlīdzību apmēru tiesa atskaita no kriminālprocesā noteiktās kaitējuma kompensācijas apmēra kā vienota veseluma EUR 8560 (šajā

spriedumā kopā noteiktais mantiskais EUR 300 un nemantiskais kaitējums naudas izteiksmē EUR 8260), šīs summas apmērā samazinot no apsūdzētās

piedzenamās kaitējuma kompensācijas apmēru.

Ņemot vērā minēto un saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 353.panta pirmās daļas 1.punktu, no tiesas noteiktās kaitējuma kompensācijas EUR

8560, nekompensētā daļa EUR 2800 (kompensācija par morālo aizskārumu EUR 2500 apmērā un kaitējuma kompensācija par mantisko zaudējumu

EUR 300) /pers. C/ labā ir piedzenama no apsūdzētās /pers. A/, kura ar šo spriedumu tiek atzīta par vainīgu noziedzīgā nodarījuma izdarīšanā, kas

paredzēts Krimināllikuma 260.panta 1.1daļā, un ar kuru nodarīts tiesas konstatētais un naudas izteiksmē novērtētais kaitējums.

Apsūdzētajai /pers. A/ drošības līdzeklis nav piemērots.

Šajā kriminālprocesā tiesai nav izlemjamu jautājumu par procesuālajiem izdevumiem un par rīcību ar lietiskajiem pierādījumiem.

Pamatojoties uz Kriminālprocesa likuma 511., 512. pantu, tiesa

no s p r ie d a

/pers. A/ atzīt par vainīgu noziedzīga nodarījuma izdarīšanā, kas paredzēts Krimināllikuma 260.panta 1.1daļā un sodīt ar piespiedu darbu uz 140

(simtu četrdesmit) stundām.

Piedzīt no /pers. A/ par labu cietušajai /pers. C/ morālā kaitējuma kompensāciju EUR 2500 (divi tūkstoši pieci simti euro) un kaitējuma

kompensāciju par mantisko zaudējumu EUR 300 (trīs simti euro).

Pārējā pieteiktās morālā kaitējuma kompensācijas daļā kompensējamo apmēru nenoteikt, atstājot /pers. C/ tiesības prasīt kaitējuma atlīdzināšanu

Civilprocesa likumā noteiktajā kārtībā.

Spriedumu var pārsūdzēt vai protestēt tikai daļā par tiesas piespriesto sodu, kompensāciju vai sakarā ar pieļautajiem procesa pārkāpumiem 10

dienu laikā no pilna sprieduma pieejamības dienas apelācijas kārtībā Kurzemes apgabaltiesas Krimināllietu tiesas kolēģijai, sūdzību vai protestu iesniedzot

Kuldīgas rajona tiesā.

Pilns spriedums sastādīts 2016.gada 21.septembrī.

Tiesnese L. Jansone