Court dismissed appeal in administrative penalty case for speeding, upholding first-instance ruling on written procedure.
Legislator summary
AI generatedThe Court of Appeal dismissed the appellant's appeal against a first-instance judgment that upheld a police fine for speeding. The appellant argued that witnesses should have been summoned and the violation deemed trivial, but the court found no procedural errors in the written process. The court ruled that the appellant failed to request a court session and that the combined violations warranted the standard fine rather than a minor warning.
Legislator headnote
AI generatedLAPK 289.6 panta 1.daļa; LAPK 260. panta 1. un 2. daļa; LAPK 35. panta 2. daļa; LAPK 149.4 panta 8. daļa; LAPK 21. panta nosacījumi: In administrative penalty proceedings heard in writing, the court is not obligated to summon witnesses unless requested, and multiple simultaneous violations are punished under the sanction for the most serious offense.
Keywords
AI generatedCited Legislation
AI generatedRelated Decisions
AI generatedFull text
Lietas Nr. 110018314
Lietas arhīva Nr. 106AA-0044-15/6
SPRIEDUMS
Aizkrauklē 2015.gada 2.aprīlī
Zemgales apgabaltiesa
tiesnesis referents V.Sprudzāns
tiesneši E.Lenšs un V.Donāns
sakarā ar /pers. A/ apelācijas sūdzību apelācijas kārtībā rakstveida procesā 2015.gada 1.aprīlī
izskatīja administratīvā pārkāpuma lietu, kurā ar Bauskas rajona tiesas 2015.gada 14.janvāra
spriedumu atstāts negrozīts Valsts policijas Zemgales reģiona pārvaldes priekšnieka vietnieka
/Valsts amatpersona/ 2014.gada 4.septembra lēmums Nr.511/14 „Par apstrīdēto lēmumu
administratīvā pārkāpuma lietā Nr.PF289230”, bet /pers. A/ sūdzība noraidīta.
Izskatot lietu rakstveida procesā, apelācijas instances tiesa
noskaidroja
2014.gada 23.jūlijā Valsts policijas Zemgales reģiona pārvaldes Kārtības policijas biroja
(turpmāk tekstā VP ZRP KPB) Patruļpolicijas nodaļas patruļdienesta rotas jaunākais inspektors
Valsts amatpersona sastādīja administratīvā pārkāpuma protokolu Nr.PF289230, kurā norādīts, ka
2014.gada 23.jūlijā plkst.13.50 pa ceļu Sloka-Talsi 26.km virzienā no Slokas /pers. A/ vadīja
pasažieru automašīnu „Audi A4 Avant” ar valsts reģistrācijas numuru /TL numurs/ ar fiksēto
braukšanas ātrumu 92 km/h pie maksimāli atļautā kustības ātruma 50 km/h, ceļa zīmes Nr.518
„Apšuciems” (apdzīvotas vietas sākums) darbības zonā. Ātrums fiksēts ar video radaru „Genesis
II Select” Nr.G2S Nr.18645, iespējamā kļūda +- 3%, ātrums pārsniegts par 39 km/h.
Transportlīdzekļa vadītājs atstāja vadītāja vietu, kad transportlīdzeklis tika apturēts pēc policijas
darbinieka pieprasījuma. Tādējādi /pers. A/ pārkāpis Ministru kabineta 2004.gada 29.jūnija
noteikumu Nr.571 „Ceļu satiksmes noteikumi” (turpmāk – CSN) 114., 39.8.punktu, konstatēts, ka
/pers. A/ ir izdarījis Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa (turpmāk arī – LAPK)
149.8panta 10.daļā un 149.4panta 8.daļā paredzētos pārkāpumus un transportlīdzekļa vadītājam
uzlikts naudas sods 85,00 euro (astoņdesmit pieci euro) apmērā (lietas 19.lapa).
/pers. A/, iesniedzot sūdzību VP ZRP priekšniekam, apstrīdēja administratīvo aktu
Nr.PF289230 (lietas 16.lapa).
Ar VP ZRP priekšnieka vietnieka /Valsts amatpersona/ 2014.gada 4.septembra lēmumu VP
ZRP KPB Patruļpolicijas nodaļas Patruļdienesta rotas jaunākā inspektora Valsts amatpersona
2014.gada 23.jūlija lēmums /pers. A/ administratīvā pārkāpuma lietā Nr.PF289230 atstāts spēkā
negrozīts un /pers. A/ sūdzība noraidīta (lietas 11.-15.lapa).
Par VP ZRP priekšnieka vietnieka lēmumu sūdzību /pers. A/ iesniedza Bauskas rajona tiesā
(lietas 3.lapa).
Ar Bauskas rajona tiesas 2015.gada 14.janvāra spriedumu atstāts negrozīts Valsts policijas
Zemgales reģiona pārvaldes priekšnieka vietnieka /Valsts amatpersona/ 2014.gada 4.septembra
lēmums Nr.511/14 „Par apstrīdēto lēmumu administratīvā pārkāpuma lietā Nr.PF289230”, bet
/pers. A/ sūdzība noraidīta (lietas 36.-48.lapa).
Par šo spriedumu apelācijas sūdzību iesniedzis /pers. A/, lūdzot atcelt to kā nepamatotu un
lietvedību izbeigt. Sūdzībā norādīts, ka konkrētajā gadījumā neesot strīda, ka 2014.gada 23.jūlijā,
iespējams, plkst.13.50 viņš vadījis transportlīdzekli „Audi A4 Avant” ar reģistrācijas numuru/TL
numurs/, bet uzskatot, ka nav pārkāpis ne pieļauto braukšanas ātrumu, ne veicis citas prettiesiskas
darbības, kas norādītas administratīvā pārkāpuma protokolā Nr.PF289230. Lietā neesot
pierādījumu, ka apstādināšanas vieta būtu tieši ceļš Sloka-Talsi 26.km un ka šajā posmā viņš būtu
vadījis transportlīdzekli, pārkāpjot atļauto braukšanas ātrumu. Administratīvā pārkāpuma
protokolā un lēmumos tiekot norādīts, ka esot pārkāpis CSN 114. un 39.8.punktu prasības, par ko
atbildība paredzēta LAPK 149.8panta 10.daļā un 149.4panta 8.daļā. CSN 114.punkts nosakot, ka
apdzīvotās vietās visu transportlīdzekļu braukšanas ātrums nedrīkst pārsniegt 50 km/h. LAPK
149.8panta 9.daļa nosakot, ka par atļautā braukšanas ātruma pārsniegšanu no 31 kilometra stundā līdz
40 kilometriem stundā ar motocikliem, tricikliem, kvadracikliem, vieglajiem automobiļiem, kravas
automobiļiem, kuru pilna masa nepārsniedz 7,5 tonnas. Savukārt 10.daļa nosakot, ka par šā panta 9.daļā
paredzēto pārkāpumu, ja tas izdarīts vietā, kura apzīmēta ar 518.ceļa zīmi „Apdzīvotas vietas
sākums” vai ar 528.ceļa zīmi „Dzīvojamā zona”, - uzliek naudas sodu transportlīdzekļa vadītājam
astoņdesmit piecu euro apmērā. Neesot strīda par to, ka Ceļu satiksmes likumā (turpmāk tekstā –
CSL) 19.panta 1.daļā un 25.panta 3.daļā ir noteikts, ka ceļu satiksmes dalībniekiem ir jāizpilda šā
likuma, CSN un citu normatīvo aktu prasības, kas nosaka ceļu satiksmes dalībnieku pienākumus,
un jārīkojas tā, lai neradītu satiksmei bīstamas vai satiksmei traucējošas situācijas un nenodarītu
zaudējumus. Kā arī neesot strīda par to, ka apdzīvotās vietās ir noteikts braukšanas maksimālais
ātrums, bet konkrētajā gadījumā viņš neesot pārkāpis minēto normu prasības. CSN 39.8.punkts
nosakot, ka transportlīdzekļa vadītājam aizliegts bez uzaicinājuma atstāt transportlīdzekļa vadītāja
vietu, ja transportlīdzeklis apturēts pēc policijas darbinieka vai robežsarga pieprasījuma. LAPK
149.4panta 8.daļa nosakot, ka par transportlīdzekļa vadītāja vai pasažiera vietas atstāšanu bez
uzaicinājuma, ja transportlīdzeklis apturēts pēc policijas darbinieka vai robežsarga pieprasījuma, -
izsaka brīdinājumu vai uzliek naudas sodu transportlīdzekļa vadītājam vai pasažierim septiņu euro
apmērā. Gan administratīvā pārkāpuma protokolā, gan Zemgales reģiona pārvaldes lēmumā
Nr.511/14, gan Bauskas rajona tiesas spriedumā esot rūpīgi analizēti viņa pienākumi, bet neesot
atzīts, ka viņam ir arī normatīvajos aktos noteiktās tiesības, kuras esot pārkāptas, un policijas
darbiniekiem ir savi pienākumi, kas konkrētajā gadījumā neesot pildīti vai pildīti nolaidīgi. Viņš
atkārtoti varot apgalvot, ka ceļu policijas darbinieks, apturot viņa transportlīdzekli, precīzi
neizskaidrojis apturēšanas iemeslu, t.i., neizskaidroja, ka esot braucis ar 92 km/h ātrumu, un tas
viņam neesot ticis uzrādīts. Pēc policijas darbinieka attieksmes un savu pienākumu nepienācīgas
pildīšanas izteicis lūgumu uzzināt policijas darbinieka vārdu, uzvārdu un amatu, ko ceļu policijas
darbinieks neesot izdarījis. Policijas darbinieks, kas faktiski veicis visas darbības, bijis /Valsts
amatpersona/. Iepazīstoties ar minēto lēmumu, viņš konstatējis, ka šis policijas darbinieks ir
sniedzis, iespējams, apzināti nepatiesas liecības savā ziņojumā, proti, norādot, ka viņš neesot prasījis
nosaukt viņa vārdu, uzvārdu un amatu, ka neesot prasījis uzrādīt braukšanas ātrumu, kā arī sniedzis
citas nepatiesas ziņas. Nepasakot apturēšanas iemeslu un nenosaucot savu vārdu un uzvārdu,
policijas darbinieks apzināti pārkāpis CSN 9.punktu, kā arī Valsts policijas 2010.gada
22.februāra noteikumu Nr.5 78.punkta prasības. Apzinātība izpaužoties tajā apstāklī, ka, lai veiktu
savu darba pienākumu, policijas darbinieks tiek iepazīstināts ar savu darbu pienākumiem un rīcību,
par ko iespējams ir arī policijas darbinieku paraksts par pienākumu un rīcības izskaidrošanu. Turklāt,
minētais policijas darbinieks viņam neesot piedāvājis iepazīties ar konstatēto ātruma mērījumu
un ziņojumā norādītais, ka esot atteicies no skatīšanās esot nepatiesība. Kā jau norādījis, tad vēlme
iepazīties ar apturēšanas iemesliem un to pierādījumiem ir bijusi jau no paša apturēšanas brīža.
Zemgales reģiona pārvaldes lēmumā izteikts apgalvojums, ka „iestādes ieskatā nav iespējams rast
skaidrojumu tam, kāpēc policijas darbinieki būtu ieinteresēti apturēt tieši pieteicēja vadīto
automašīnu, ja tā brauca ar atļauto ātrumu, sastādīt administratīvā pārkāpuma protokolu un sniegt
apzināti nepatiesus dienesta ziņojumus. Iestāde uzskata, ka pieteicēja iesniegumā minētie
paskaidrojumi par faktiskajiem apstākļiem neatbilst īstenībai un ir sniegti ar nolūku izvairīties no
administratīvās atbildības.” Minētie apgalvojumi esot vispārīgi, nekorekti un vērsti tikai uz savu
darbinieku rīcības attaisnošanu sekojošu iemeslu dēļ. Jau savā lēmumā Zemgales reģiona pārvalde
norādījusi, ka viņam ir sastādīti protokoli un esot iepriekš administratīvi sodīts, tai skaitā par
ātruma pārsniegšanu, kam viņš piekrītot, bet, ja esot bijis vainīgs, tad esot atzinis savu vainu un
saņēmis sev pelnīto sodu. Konkrētā gadījumā viņš savu vainu neesot atzinis jau no paša sākuma un
neatzīstot arī šobrīd. Konkrētajā gadījumā viņš vēloties, lai lietu izskata objektīvi un taisnīgi. Uzskatot,
ka policijas darbinieks /Valsts amatpersona/, uzzinot, ka ir iesniegta sūdzība par viņa pieņemto
lēmumu, iespējams, lai izvairītos no jebkādas atbildības par savas darbības prettiesiskumu vai
neprofesionalitāti, ir sastādījis tāda veida ziņojumu, kas ir atreferēts lēmumā. Minētais esot pietiekami
svarīgs arguments, lai pasargātu sevi no nevajadzīgām represijām, kas var iestāties, ja būtu ierosināta
dienesta pārbaude. Faktiski, policijas darbinieks /Valsts amatpersona/ 2014.gada 23.jūlijā neesot savācis
pietiekamus pierādījumus, kuri būtu par pamatu izdarīt secinājumus, ka viņš pārkāpis atļauto
braukšanas ātrumu. Faktiski 2014.gada 23.jūlijā lēmums ticis pieņemts tikai uz administratīvā
pārkāpuma protokola un viņa paskaidrojuma, kur viņš savu vainu nav atzinis, pamata. Citu
pierādījumu lietā neesot bijis un šobrīd arī neesot, kas norādot uz to, ka policijas darbinieks vispusīgi,
pilnīgi un objektīvi nav noskaidrojis lietas apstākļus un nav izlēmis šo jautājumu saskaņā ar jautājumu
regulējošajiem normatīvajiem aktiem. Viņa pienākums neesot pierādīt savu nevainīgumu, bet policijas
darbiniekam bijis jāpierāda viņa vainīgums. Turklāt, nevarot piekrist tiesas apgalvojumam, ka „(..)
policijas darbiniekam kā amatpersonai, kurai ir tiesības pieņemt lēmumu, nav pienākums pirms
lēmuma pieņemšanas sastādīt rakstveida ziņojumu par konstatētajiem faktiem, ko izmantot kā
pierādījumu lēmuma pieņemšanai (..)”, jo kā jau ticis norādīts, bez administratīvā pārkāpuma
protokola, kurā esot norādes, ka viņš šiem faktiem nepiekrīt, citu pierādījumu lietā neesot. LAPK
7.pants nosakot, ka nevienam nevar piemērot ietekmēšanas līdzekli par administratīvo pārkāpumu citādi
kā uz likuma pamata un likumā noteiktā kārtībā, un lietvedība par administratīvajiem pārkāpumiem
veicama, stingri ievērojot likumību. LAPK 243.pants paredzot, ka pierādījumi administratīvā pārkāpuma
lietā ir jebkuras LAPK paredzētajā kārtībā iegūtas un noteiktā procesuālajā formā nostiprinātas ziņas
par faktiem, kurus administratīvā pārkāpuma lietvedībā iesaistītās personas savas kompetences
ietvaros izmanto, lai pierādītu administratīvā pārkāpuma esamību vai neesamību un noskaidrotu citus
apstākļus, kam ir nozīme lietas pareizā izspriešanā. Kā pierādījumus var izmantot tikai ticamas,
attiecināmas un pieļaujamas ziņas par faktiem, iegūtie fakti vai ziņas jāvērtē kopumā un savstarpējā
sakarībā. Viens no būtiskiem nosacījumiem, kas nodrošina likumības ievērošanu, esot pietiekamu
un likumā atļautu pierādījumu iegūšana. Tikai uz likumā noteiktajā kārtībā iegūtiem pierādījumiem
esot pamats izdarīt secinājumu par prettiesiskas un administratīvi sodāmas rīcības esamību tās
personas darbībās, par kuras saukšanu pie administratīvās atbildības tiek lemts. Ceļu policijai esot
pienākums uzrādīt radara mērījumu. Lai arī ātruma mērierīces rādījuma uzrādīšana tiesību normās
neesot paredzēta kā obligāts nosacījums, tomēr, ja persona izsaka policijas darbiniekam uzreiz pēc
apturēšanas šaubas par fiksētā ātruma pareizību, policijas darbiniekam būtu lietderīgi uzreiz pēc
transportlīdzekļa apturēšanas uzrādīt personai mēraparāta mērījumu ar fiksēto ātrumu, lai izslēgtu
personas šaubas par mēraparāta fiksēto braukšanas ātrumu (sk. Augstākās tiesas Senāta
Administratīvo lietu departamenta 2007.gada 29.marta lēmumu lietā Nr.SKA-226/2007). Tiesai,
ņemot vērā, ka jau no administratīvā pārkāpuma protokola sastādīšanas brīža viņš konsekventi
norādījis, ka radara mērījums netika uzrādīts, bijis jātic viņa sniegtajiem paskaidrojumiem. Turklāt, šo
faktu varot pierādīt arī liecinieki, kuri bijuši klāt apturēšanas brīdī, ko ne iestāde, ne tiesa neesot
nopratinājusi. Viņš savā sūdzībā norādījis, ka viņa transportlīdzeklī atradušās vēl personas, kuras
redzējušas notiekošo un kuras šajā strīda gadījumā policijas darbinieki pat neesot mēģinājuši uzklausīt
un nopratināt kā lieciniekus, lai varētu izlemt jautājumu taisnīgi un objektīvi pēc būtības. Viņam neesot
ticis izskaidrots, ka viņam ir pienākums aicināt uz tiesas sēdi lieciniekus, jo uzskatījis, ka sūdzībā norādītie
apstākļi ir pietiekami atzīt policijas lēmumu par nelikumīgu, jo viņa sūdzība bijusi balstīta uz
judikatūru, kas nepieļauj viņa atzīšanu par vainīgu. Tiesai bijis jāizskaidro sekas, kādas iestājas, ja
viņš lieciniekus neaicina. Turklāt konkrētajā lietā tiesa varējusi nozīmēt atklātu tiesu lietu izskatīšanai.
Iepazīstoties ar Bauskas rajona tiesas spriedumu, atrodot, ka esot bezspēcīgs savu interešu
aizsardzībā, jo tiekot ticēts tikai policijas darbiniekiem. Vēloties pieminēt tiesu judikatūrā
izteiktās atziņas, kas izteiktas Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu tiesu kolēģijas 2014.gada
22.oktobra lietā Nr.128035214, lietas arhīva Nr.104AA-0998-14/7, kur esot minēts sekojošais ,,
(..) ja persona patiešām nav vainīga, tad tā ir ieinteresēta uzreiz tūlīt pēc pārkāpuma sniegt patieso
lietas apstākļu izklāstu sīkā paskaidrojumā. Sniegt paskaidrojumus ir personas tiesības, ja viņš tās
neizmanto, tad vēlāk vairs nevar atsaukties uz saviem pirmajiem paskaidrojumiem. Vislielākā
ticamība ir dodama tieši pirmajiem paskaidrojumiem, kamēr personai vēl nav bijis laika izdomāt
sev izdevīgāku versiju.” Šādas pašas atziņas esot norādītas arī Vidzemes apgabaltiesas 2014.gada
4.novembra lēmumā lietā Nr.108001814, lietas arhīva Nr.105AA-0074-14/9. Policijas darbinieku
ziņojumi, kas sastādīti tikai 2014.gada 15.augustā nevarot atainot un neatainojot pareizo lietas
norisi un neesot ņemami vērā. Šādas atziņas esot izteiktas arī judikatūrā, proti, Latgales
apgabaltiesas Krimināllietu tiesas kolēģijas 2013.gada 27.decembra spriedumā lietā Nr.12025613,
kur cita starpā esot norādīts, ka tiek apšaubīta policijas darbinieku ziņojumu patiesība, kas ir
pieņemta ilgāku laiku pēc notikuma. Pierādīšanas pienākums esot institūcijai (amatpersonai), kas
nav pierādījusi viņa vainu administratīvā pārkāpuma izdarīšanā. Turklāt, no lēmuma esot
redzams, ka tikai viens no policijas darbiniekiem, proti, /Valsts amatpersona/, kurš bijis veicis
nelikumīgās darbības, brīnumainā kārtībā atcerējās visas dienas notikumu sīkumos, bet otra
policijas darbiniece neesot bijusi tik pārliecināta un par lietas faktiskajiem apstākļiem vispār neko
neesot liecinājusi. Turklāt, no ziņojumiem esot redzams, ka ziņojumos norādīti atšķirīgi video
radari un pārkāpuma vieta, proti, /Valsts amatpersona/ norādot video radaru Genesis 2 Select
Nr.G2S 18645 un pārkāpuma vietu apdzīvota vieta „Apšuciems”, bet /Valsts amatpersona/ norāda
video radaru Genesis 2 Select Nr.G2S un pārkāpuma vietu apdzīvotas vietas sākums
„Apšuciems”. Minētie ziņojumi esot atšķirīgi un faktiski liekot izdarīt secinājumus, ka
patrulēšanas vieta ir bijusi tur, kur krasi mainās braukšanas ātrums, proti, apdzīvotas vietas
sākumā, kas nav pieļaujama. Policijas darbinieku kļūdas konstatētas arī citos tiesu nolēmumos,
piemēram, Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu tiesu kolēģijas 2014.gada 11.jūlija spriedumā, lietā
Nr.127034713, kur arī ir konstatētas nepilnības, kas faktiski norādot uz policijas darbinieku
neprofesionālo darbību un pierādīšanas pienākuma nepildīšanu, kā rezultātā nav pierādītas
personas darbības administratīvā pārkāpuma izdarīšanā. Minētās judikatūras atziņas Bauskas
rajona tiesa neesot ņēmusi vērā, pieņemot savu spriedumu. Vidzemes apgabaltiesas 2014.gada
4.novembra lēmumā lietā Nr.108001814, lietas arhīva Nr.105AA-0074-14/9 esot analizēta līdzīga
situācija, proti, tiesas spriedumā minēts sekojošais: kā redzams no /pers. B/ paskaidrojuma
notikuma vietā (lietas 19.lapa), tad viņš ir sniedzis ļoti detalizētus paskaidrojumus par notikumu,
tajā skaitā paskaidrojis, ka gan pirms viņa, gan aiz viņa brauca automašīnas tajā pašā virzienā. Kā
norādījusi LR Administratīvā apgabaltiesa savā 2009.gada 15.decembra spriedumā (lieta Nr.
A42499107): „(..) ja persona patiešām nav vainīga, tad tā ir ieinteresēta uzreiz tūlīt pēc
pārkāpuma sniegt patieso lietas apstākļu izklāstu sīkā paskaidrojumā. Sniegt paskaidrojumus ir
personas tiesības, ja viņa tās neizmanto, tad vēlāk vairs nevar atsaukties uz saviem pirmajiem
paskaidrojumiem. Vislielākā ticamība ir dodama tieši pirmajiem paskaidrojumiem, kamēr
personai vēl nav bijis laika izdomāt sev izdevīgāku versiju. Savukārt /Valsts amatpersona/
ziņojums rakstīts 20.03.14. (lietas 15.lapa), t.i., mēnesi pēc notikuma. Novērtējot abus ziņojumus,
tiesu kolēģija secina, ka abi ziņojumi ir identiski gan pēc satura, gan pēc formas (pēc rindkopu un
vārdu izvietojuma tekstā), kas tiesas kolēģijas ieskatā varēja rasties /Valsts amatpersona/
pārkopējot /Valsts amatpersona/ ziņojumu un tā tekstā izmainot vienīgi uzvārdus – /Valsts
amatpersona/vietā ierakstot savu uzvārdu. Apelācijas sūdzībā pamatoti norādīts, ka ziņojumi, kas
rakstīti ar mēneša starpību, sakrītot gan vārdu, gan interpunkcijas skatījumā, ir neiespējami, ja
rakstītāji ir divi dažādi cilvēki. Līdz ar to tiesu kolēģija secinot, ka /Valsts amatpersona/ ziņojums
par notikumu ir apšaubāms pierādījums, jo nav pamata uzskatīt, ka viņš būtu sniedzis savu
redzējumu par pārkāpumu.” Šajā lietā lieta tikusi izbeigta. Viņa konkrētajā situācijā pierādījumu
iegūšana ir bijusi tikai pēc sūdzības iegūšanas un lietas faktiskie apstākļi bijuši līdzīgi, bet tiesa
viņu sodījusi, neievērojot tiesu judikatūru un citu augstāku instanču tiesu normu tulkojumu un
šaubu vērtēšanas kritērijus. CSL 43.4.pants nosakot, ka noteiktā braukšanas ātruma ievērošanu
kontrolē Valsts policija ar šim nolūkam paredzētām mērierīcēm. Ministru kabineta 2005.gada
28.jūnija noteikumi Nr.455 ,,Kārtība, kādā tiek veikta mērīšanas līdzekļu tipa apstiprināšana,
pirmreizēja verificēšana un tirgus uzraudzība”, 2006.gada 5.decembra Ministru kabineta
noteikumu Nr.981 ,,Noteikumi par mērīšanas līdzekļu verificēšanu, verificēšanas sertifikātiem un
verificēšanas atzīmēm” nosaka konkrētas prasības, kas jāievēro, lai ātruma mērierīces varētu
izmantot transportlīdzekļu ātruma kontrolei. Saskaņā ar Valsts policijas 2010.gada 22.februāra
noteikumiem Nr.5 100.punktu norīkojums kontrolē transportlīdzekļa braukšanas ātrumu ar šim
nolūkam paredzēto braukšanas ātruma kontroles mērierīci. Administratīvā pārkāpuma protokolā
esot norādīts, ka ātrums konstatēts ar video radaru Genesis II Select Nr.G2S Nr.18645. Ja nav
šāda ātruma mērīšanas iekārtas fiksēta video ieraksta, neesot iespējams pārliecināties, ka ātrumu
mērīšana tiešām ir notikusi, neesot iespējams konstatēt, ka ātrums bijis fiksēts lielāks nekā ir
atļauts, kā arī neesot iespējams konstatēt, ka, iespējams, fiksētais ātrums ir konstatēts tieši viņa
transportlīdzeklim. Esot apšaubāma šādas ierīces verificēšana atbilstoši prasībām, kā arī šīs ierīces
tehniskās spējas veikt video ierakstu un konstatēt ātrumu. Tas, ka policijai jāpierāda ierīču
verifikācijas fakts, esot arī norādīts judikatūrā, proti, verifikācijas jautājums apskatīts arī Rīgas
pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas 2014.gada 2.jūlija spriedumā, lietā Nr.130073613, kas
stājies likumīgā spēkā. Kā jau norādījis, tad pēc viņa pieprasījuma uzrādīt ātruma mērīšanas
rezultātus, policijas darbinieks /Valsts amatpersona/viņam atteicies uzrādīt ātrumu fiksēšanas
mērījumu, tādējādi radot viņā vēl lielāku izbrīnu un neizpratni par viņa rīcību. Arī šeit tikušas
pārkāptas viņa tiesības uz apsūdzību pamatojošo pierādījumu uzrādīšanu. Šādu pienākumu
policijas darbiniekiem uzliekot normatīvais regulējums, tai skaitā Valsts policijas 2010.gada
22.februāra noteikumi Nr.5, kur skaidri un nepārprotami šādi pienākumi esot norādīti 102.punktā,
kā arī 107.punktā, esot norādīts, ka policijas darbiniekam ir pienākums pēc viņa lūguma uzrādīt
veikto ierakstu, ko viņam pēc vairākkārtējiem lūgumiem neuzrādīja, ko varot apliecināt gan viņa
pasažieri, gan otrs policijas darbinieks, kas atradās policijas transportlīdzeklī. Esot pārkāptas viņa
tiesības un esot diskriminēts arī šajā pierādījumu iegūšanas un pārbaudes procesā, kas radot
pamatotas šaubas par policijas darbinieka atbilstību ieņemamajam amatam un policista statusam
kā tādam. Viņš ticis apzināti aizkavēts, lai policijas darbinieki varētu realizēt savu pārākumu pār
personu, kura vēlējās izmantot savas tiesības, tai skaitā sākotnēji uzzināt savu apturēšanas
iemeslu, vēlāk arī apsūdzību pamatojošo pierādījumu pārbaudi. Policijas darbiniekiem esot
pienākums ieslēgt videosistēmu, uzsākot dienesta pienākumu pildīšanu. Turklāt, saskaņā ar Valsts
policijas 2010.gada 22.februāra noteikumu Nr.5 103.-109.punkta prasībām videosistēmu
ierakstīto glabā divus mēnešus, bet ja nepiekrīt, līdz galējam lēmumam. Zemgales reģionā
pārvalde savā lēmumā norādījusi, ka video ieraksts nav saglabājies tehnisku iemeslu dēļ. Pastāvot
situācijai, ka viņš neesot piekritis sākotnēji pieņemtajam lēmumam, iestādei bijis pienākums
glabāt pierādījumu līdz lēmuma stāšanās likumīgā spēkā, ja šo ierakstu vēlējās izmantot kā
pierādījumu lietā. Konkrētajā gadījumā esot atzīstams, ka vai nu šāda ieraksta vispār nav bijis vai
tajā fiksētā informācija nenorādīja uz konstatētajiem pārkāpumiem no viņa puses. Nevarot
piekrist, ka ir nepieciešams konstatēt, ka „būtisks ir verifikācijas faktam, bet ne pierādīšanas
pienākumam”. Attīstoties normatīvo aktu prasībām, cilvēktiesību institūtam, šaubu izslēgšanas
nolūkā normatīvie akti esot veidoti tā, lai katra persona zinātu savas tiesības. Mērierīces
uzrādīšana varot atrisināt strīdus jau pašā sākumā un pierādīt konstatētos faktus. Pretējā gadījumā
tie esot apšaubāmi. Judikatūrā esot bijušas šādas atziņas: „Lai arī ātruma mērierīces rādījuma
uzrādīšana tiesību normās nav paredzēta kā obligāts nosacījums, tomēr, ja persona izsaka policijas
darbiniekam uzreiz pēc apturēšanas šaubas par fiksēta ātruma pareizību, policijas darbiniekam
būtu lietderīgi uzreiz pēc transportlīdzekļa apturēšanas uzrādīt personai mēraparāta mērījumu ar
fiksēto ātrumu, lai izslēgtu personas šaubas par mēraparāta fiksēto braukšanas ātrumu” (sk.
Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2007.gada 29.marta lēmumu lietā
Nr.SKA-226/2007). Minētās judikatūras atziņas Bauskas rajona tiesa neņēmusi vērā pieņemot
savu spriedumu. Attiecībā par video ieraksta neveikšanu patrulēšanas laikā neesot izprotama
policijas darbinieku rīcība neizdarīt video ierakstu vismaz pēc lēmuma pieņemšanas aizturēt
likumpārkāpēju, lai fiksētu pārkāpuma izdarīšanas turpinājumu, sekošanas un aizturēšanas gaitu,
jo Valsts policijas automašīnas, kuras ir norīkotas kontrolēt ceļu satiksmi, ir aprīkotas ar
attiecīgajām iekārtām, lai precīzi un nekļūdīgi fiksētu pārkāpumu un ļautu identificēt pārkāpēju.
Policijas inspektori savos dienesta ziņojumos nenorādot iemeslus, kāpēc netika veikts video
ieraksts. Arī Iestāde, izskatot administratīvā pārkāpuma lietu un pieņemot lēmumus, kā arī pirmās
instances tiesa, nav skaidrojušas iemeslus, kāpēc netika veikts video ieraksts, kad policijas
darbinieki veica ceļu satiksmes uzraudzību. Bauskas rajona tiesa neesot izvērtējusi un norādījusi,
kāpēc netiek piemērota tiesu judikatūra. Minētais liekot secināt, ka konkrētajā lietā pārkāpuma
izdarīšanas apstākļi nav rūpīgi noskaidroti un izvērtēti, lai arī viņš savās sūdzībās uz šiem
apstākļiem konsekventi norādījis visās iepriekšējās instancēs. Ar ārējo normatīvo aktu policijas
inspektoriem neesot uzlikts pienākums patruļas laikā veikt video ierakstu, kas vienlaicīgi arī
privātpersonām piešķirtu tiesības pieprasīt tā veikšanu un uzrādīšanu, tomēr ar iekšējo normatīvo
aktu policijas darbiniekiem šāds pienākums esot uzlikts. Lai arī tas tieši neietekmē personas vainu
administratīvā pārkāpuma izdarīšanā, tomēr ievērojami atvieglo administratīvā pārkāpuma lietas
izskatīšanu, kā arī novērš iespējamās pretrunas starp personu paskaidrojumiem un dienesta
ziņojumos norādīto. Rodoties objektīvas šaubas par minēto inspektoru dienesta pienākumu
pildīšanas kvalitāti, kas dodot pamatu apšaubīt to objektivitāti un neitralitāti, pildot dienesta
pienākumus. Policijas darbinieks neesot pildījis savus pienākumus arī attiecībā uz protokola
noformēšanu, pienākumu un tiesību izskaidrošanu, kā arī paskaidrojumu pieņemšanu. Sastādot
administratīvā pārkāpumā protokolu viņš vēlējies sniegt savus paskaidrojumus, ko norādījis arī
policijas darbiniekam, pēc kā viņš, laikā, kad atradies ārā pie policijas transportlīdzekļa, iedevis
viņam paskaidrojuma veidlapu un teicis, lai rakstot. Policijas darbinieks neesot piedāvājis
iesēsties ne viņa dienesta transportlīdzeklī, ne arī iedevis paliktni, kas bijis policista rīcībā, lai viņš
varētu savus paskaidrojumus uzrakstīt, kas bijusi apzināta ņirgāšanās par viņu, proti, kā gribi, tā
raksti, kaut minētajos noteikumos Nr.5 policijas darbiniekam bijis jāpiedāvā iekāpt
transportlīdzeklī, lai varētu uzrakstīt paskaidrojumus, ko paredz 74.2.punkts. Policijas
darbiniekam bijis pienākums, lai pieņemtu paskaidrojumus, aicināt iekāpt savā dienesta
transportlīdzeklī. Viņam nekad policijas darbinieki neizskaidrojuši viņa tiesības un pienākumus,
bet tikai pēc paskaidrojumu uzrakstīšanas likuši parakstīties. Policijas darbinieku sniegtajā
ziņojumā arī šī informācija neatbilstot patiesībai. Administratīvā pārkāpuma lietvedībā iesaistītās
personas kā pierādījumus varot izmantot tikai ticamas, attiecināmas un pieļaujamas ziņas par
faktiem. Faktus, kurus saskaņā ar likumu var pierādīt tikai ar noteiktiem pierādīšanas līdzekļiem,
nevar nodibināt ne ar kādiem citiem pierādīšanas līdzekļiem. Ātrumu pārkāpumu varot pierādīt
tikai ar tā fiksējošās ierīces palīdzību, konkrētajā gadījumā, kad ātrums ticis fiksēts ar video
radaru, tad bijis pietiekami ticami pierādīt to ar šīs ierīces ierakstu. Pierādījuma ticamība esot
kādas ziņas patiesuma konstatēšanas pakāpe. To, cik ticamas ir pierādīšanā izmantojamās ziņas
par faktiem, izvērtē, aplūkojot visus administratīvā pārkāpuma lietvedības laikā iegūtos faktus vai
ziņas par faktiem kopumā un savstarpējā sakarībā. Nevienam no pierādījumiem neesot iepriekš
noteikta augstāka ticamības pakāpe attiecībā pret pārējiem pierādījumiem. Pierādījumi esot
attiecināmi uz konkrēto administratīvā pārkāpuma lietu, ja ziņas par faktiem tieši vai netieši
apstiprina administratīvā pārkāpuma lietvedībā pierādāmo apstākļu esamību vai neesamību, kā arī
citu pierādījumu ticamību vai neticamību, izmantošanas iespējamību vai neiespējamību. Lai arī
Valsts pārvaldes iekārtas likuma 10.panta 4.daļā nostiprināts vispārīgs princips, ka valsts
pārvaldei nav savu interešu, šāds princips esot jāpiepilda ar noteiktu saturu, ņemot vērā lietas
faktiskos apstākļus. Faktiskie apstākļi norādot, ka VP VRP nav ticamu, pieļaujamu un attiecināmu
pierādījumu, bet tikai subjektīvs inspektora pieļāvums par fakta esamību. Ņemot vērā to, ka sods
administratīvo pārkāpumu lietās pielīdzināms krimināltiesiskai sankcijai, ka izskatot
administratīvo pārkāpumu lietas, jāpiemēro krimināltiesībās valdošo principu, ka visas šaubas par
personas vainu ir jātulko par labu pie administratīvās atbildības saucamai personai, esot pieņemts
prettiesisks lēmums. Šo viedokli pastiprinot arī Eiropas Cilvēktiesību tiesas paustā nostāja, ka par
krimināllietām Eiropas Cilvēktiesību konvencijas izpratnē atzīstamas arī noteiktas administratīvo
lietu kategorijas, tai skaitā – administratīvās lietas par ceļu satiksmes noteikumu pārkāpumiem
(skat., piemēram, lietā Malige pret Franciju, 1998.gada 23.septembra spriedums; Rec.l998-VII,
fasc.93), ka, lai piemērotu sodu par administratīvo pārkāpumu, jābūt pierādītai personas vainai.
Saskaņā ar administratīvā procesa principu in dubio pro civis (visas šaubas par labu cilvēkam)
pierādīšanas nastai jāgulstas pēc iespējas uz amatpersonu, un šaubu gadījumā risinājumam jābūt
par labu indivīdam. Publiskajās tiesībās visas šaubas tulkojamas par labu indivīdam. Šis princips,
pieņemot lēmumu, ticis ignorēts. Saskaņā ar Latvijas Republikas Satversmes 92.pantā
nostiprināto nevainīguma prezumpciju, proti, ka ikviens uzskatāms par nevainīgu, iekams viņa
vaina nav atzīta saskaņā ar likumu, lai personu sauktu pie administratīvās atbildības, esot jābūt
neapšaubāmiem un nepārprotamiem pierādījumiem, kas pierāda pārkāpuma faktu un personas
vainu pārkāpuma izdarīšanā. No minētajām Satversmē nostiprinātajām pamattiesībām izrietot
nevainīguma prezumpcija, proti, nevainīgums tiekot prezumēts, ja nav pierādījumu par pretējo.
Līdz ar to visas saprātīgās šaubas par personas vainu administratīvā pārkāpuma izdarīšanā jātulko
par labu personai, kura tiek saukta pie administratīvās atbildības. LAPK 239.panta 1.daļas
1.punktā esot noteikts, ka lietvedību administratīvā pārkāpuma lietā nevar iesākt, bet iesāktā
lietvedība jāizbeidz, ja nav bijis notikuma vai tajā nav administratīvā pārkāpuma sastāva. Neesot
iesniegti pietiekami pierādījumi, kas pierādītu, ka viņš izdarījis CSN 114.punkta prasību
pārkāpumu un viņu varētu saukt pie administratīvās atbildības pēc LAPK 149.8panta 10.daļas.
Viņu nevarot saukt pie administratīvās atbildības, kas paredzēta LAPK 149.4panta 8.daļā, jo
transportlīdzekļa atstāšana bijusi saistīta ar savu tiesību noskaidrošanu, apturēšanas iemesla
noskaidrošanu un amatpersonas datu noskaidrošanu. Policijas darbinieks izaicinājis veikt šādas
darbības. Ja policijas darbinieks būtu izpildījis savus pienākumus, tad viņš būtu izpildījis savus
pienākumus un konflikta viņu starpā nebūtu. Viņam neesot bijis jāzīlē par iemesliem viņa
apturēšanai, ko viņš noskaidrojis tikai pēc sarunas ar policijas darbinieku, un viņam neesot bijis
vairākkārtēji jālūdzas uzrādīt viņam braukšanas ātrumu. Savukārt tiesa savā spriedumā norādījusi,
ka „Tiesa nekonstatē, ka konkrētajā situācijā Iesniedzējs būtu rīkojies galējās nepieciešamības
stāvoklī vai nepieciešamās aizstāvēšanās stāvoklī, kad atbilstoši LAPK 17. un 18.pantam persona
nav saucama pie administratīvās atbildības.”. Viņa darbības esot maznozīmīgas un atzīstamas par
tādām, kur sliktākajā gadījumā varētu piemērot LAPK 21.panta nosacījumus un aprobežoties ar
mutvārdu aizrādījumu un lietvedību šajā daļā izbeigt. LAPK 272.pants nosakot, ka institūcijai
(amatpersonai), izskatot administratīvā pārkāpuma lietu, jānoskaidro, vai ir izdarīts
administratīvais pārkāpums, vai attiecīgā persona ir vainīga tā izdarīšanā, vai šo personu var saukt
pie administratīvas atbildības, un citi apstākļi, kam ir nozīme lietas pareizā izlemšanā. LAPK
274.pantā esot noteikts amatpersonas sastādītā lēmuma saturs. Saskaņā ar šī panta 2.daļas
6.punktu lēmumā jānorāda faktisko un tiesisko apstākļu konstatējums. Tiesisko apstākļu
skaidrojums norādīts iekavās – pierādījumi, uz kuriem pamatoti secinājumi, un argumenti, uz
kuru pamata pierādījumi noraidīti. Faktisko apstākļu skaidrojums atrodams, piemēram, 2009.gada
28.maija Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Krimināllietu departamenta lēmumā lietā
Nr.SKK-84-09: ,,Ar jēdzienu ,,Noziedzīgā nodarījuma faktiskie apstākļi” jāsaprot noziedzīgā
nodarījuma izdarīšanas laiks, vieta, izdarīšanas veids, apsūdzētā vainas forma, motīvi, noziedzīgā
nodarījuma sekas.” LAPK sakopoti administratīvo pārkāpumu sastāvi, kuru sankcijās paredzēti
piemērojamie administratīvie sodi. Tādējādi LAPK paredzētajā kārtībā izskatāmās lietas pēc
būtības pielīdzināmas kriminālprocesam. Saskaņā ar Eiropas Cilvēktiesību tiesas 1995.gada
23.oktobra spriedumu lietā ,,Pfarmeier vs Austria” (Aplication No 16841/90) administratīvo
pārkāpumu lietās privātpersonai ir tiesības uz tādām pašām procesuālajām garantijām lietas
izskatīšanā kā kriminālprocesā, jo administratīvajam sodam ir krimināltiesisks raksturs. Eiropas
Cilvēktiesību tiesas ieskatā, izskatot tādas lietas, jāņem vērā kriminālprocesam pietuvināts
standarts. Apkopojot iepriekš teikto, vēloties norādīt, ka viņa vaina administratīvo pārkāpuma
protokolā norādīto darbību izdarīšanā nav pierādīta normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā un viņa
tiesības ir aizskartas, jo viņa izteiktās šaubas un atsaukšanās uz judikatūru vispār neesot ņemtas
vērā, tās neesot analizētas un vērstas tikai uz policijas darbinieku neprofesionālās darbības
atzīšanu par pareizu, nolūkā ar visiem līdzekļiem attaisnot savu rīcību, neatzīstot savas kļūdas, kas
nepieļaujot lietvedību šajā lietā (lietas 51.-58.lapa).
Rakstveida procesā izskatījusi apelācijas sūdzību, pārbaudījusi administratīvā pārkāpuma
lietas materiālus, izvērtējusi apelācijas sūdzībā minētos motīvus, Zemgales apgabaltiesa atzīst, ka
pirmās instances tiesas spriedums ir atstājams negrozīts, bet /pers. A/ apelācijas sūdzība
noraidāma.
Apelācijas instances tiesa uzskata, ka nav pamata apšaubīt ceļu policijas darbinieka ziņojumu
gan daļā par administratīvā pārkāpuma fiksēšanas apstākļiem /pers. A/, gan arī daļā par to, ka
ātruma nofiksēšanas laikā nekas nav traucējis fiksēt automobiļa ātrumu (lietas 20.-21.lapa).
Ievērojot to, ka tieši /Valsts amatpersona/ aktīvi iesaistījās administratīvā
pārkāpuma fiksēšanā, tostarp apstādināja /pers. A/ vadīto automobili, sastādīja
administratīvā pārkāpuma protokolu, norādot tajā gan video radaru un tā numuru,
gan arī ar to fiksēto pārkāpumu un tā izdarīšanas vietu, apelācijas instances tiesas
ieskatā, loģiski, ka /Valsts amatpersona/ ziņojums par notikuma apstākļiem ir
izvērstāks par /Valsts amatpersona/ ziņojumu (lietas 20.-21., 22.lapa).
Tiesu kolēģija pievienojas pirmās instances tiesas spriedumā norādītajai atziņai,
ka ziņojumu sniegšana aptuveni 3 nedēļas pēc notikuma nav uzskatāma par pārāk
ilgu laiku pēc notikuma.
Saskaņā ar juridiskajā literatūrā izteiktu viedokli policistu liecībām un paskaidrojumiem ir
augsta ticamības pakāpe. Lai konstatētu, ka policists sniedzis nepatiesu liecību vai ziņojumu, ir
nepieciešami pārliecinoši pierādījumi (sk.: Litvins G., Aperāne K. Administratīvā pārkāpuma
lietvedība ceļu satiksmē. – Sabiedriskās politikas centrs Providus, 2010, 37.lpp.,
www.providus.lv).
Turklāt, kā savulaik norādījusi Administratīvā apgabaltiesa, lai gan policijas darbinieku
liecības pašas par sevi nav uzskatāmas par absolūti ticamām un neapstrīdamām, tomēr policijas
darbinieku liecinātajam par notikumiem, kas risinājušies, tiem pildot savus dienesta pienākumus,
ir piešķirama augsta ticamības pakāpe. Lai konstatētu, ka policijas darbinieki ir snieguši
nepatiesas liecības, ir nepieciešami pārliecinoši pierādījumi (sk. Administratīvās apgabaltiesas
2005.gada 3.decembra spriedumu lietā AA13-05/5; 2005.gada 9.decembra spriedumu lietā
Nr.666-05/5).
Apelācijas instances tiesa iepriekš norādītajos apstākļos piešķir augstu ticamības pakāpi ceļu
policijas darbinieku /Valsts amatpersona/ un /Valsts amatpersona/ ziņojumos sniegtajai
informācijai, jo konstatē, ka saistībā ar policijas darbinieku sniegto ziņojumu lietā faktiski vērā
ņemamais /pers. A/ pretarguments ir tas, ka viņa pārkāpumu neapstiprina videoieraksts.
Apelācijas instances tiesa norāda, ka saskaņā ar LAPK 243. un 243. 1panta noteikumiem
videouzņemšanas rezultātā iegūtais materiāls var būt tikai viens no pierādījumiem, un tas nav
uzskatāms par galveno. Tas, ka tehnisku iemeslu dēļ video ieraksta materiāls nav saglabājies
(lietas 13.lapa), konkrētajos apstākļos pats par sevi nav pamats atziņai, ka nav pierādīts /pers. A/
administratīvais pārkāpums.
Apelācijas instances tiesa, tāpat kā Bauskas rajona tiesa, nesaskata nekādu
pamatu ceļu policijas darbiniekiem konstatēt ātruma pārkāpumu, apstādināt /pers.
A/ vadīto automobili un sastādīt par braukšanas ātruma pārkāpumu administratīvā
pārkāpuma protokolu, ja /pers. A/ nebūtu izdarījis policijas darbinieku fiksēto
pārkāpumu.
Administratīvā pārkāpuma lietā nav nekādu ziņu par to, ka ceļu policijas darbinieks /Valsts
amatpersona/ būtu personīgi ieinteresēts apturēt un sodīt tieši /pers. A/.
Apelācijas instances tiesa norāda, ka atbilstoši Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu
departamenta judikatūrai, kas savukārt veidojusies, pamatojoties uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas
judikatūru, tiesai ir jāuzklausa argumenti, bet tai nav pienākums detalizēti atrunāt spriedumā
jebkuru argumentu. Tiesai ir atļauts izvērtēt argumentus, kurus tā uzskata par nozīmīgiem no
tiesību viedokļa (sk., piemēram, Senāta 2004.gada 23.novembra spriedumu lietā Nr.SKA-216,
2006.gada 28.februāra spriedumu lietā Nr.SKA-54 un 2005.gada 11.oktobra lēmumu
lietā Nr.SKA-292).
Turklāt tiesu kolēģija konstatē, ka apelācijas sūdzībā pamatā ir atkārtoti Bauskas rajona tiesai
adresētajā sūdzībā izklāstītie argumenti (lietas 3.-5.lapa), atstājot bez jebkādas ievērības Bauskas
rajona tiesas spriedumā sniegto motivāciju par tiem (lietas 44.-48.lapa; sprieduma 9.-13.lapa).
Apelācijas instances tiesa, izvērtējot Bauskas rajona tiesas sprieduma motivāciju,
atzīst, ka pirmās instances tiesa pareizi konstatējusi lietas faktiskos un tiesiskos
apstākļus, un pirmās instances tiesas spriedumā ietvertais pamatojums ir pareizs un
pietiekams. Tādēļ apelācijas instances tiesa saskaņā ar LAPK 289.13panta 3.daļu
pievienojas Bauskas rajona tiesas sprieduma motivācijai un uzskata, ka šajā
nolēmumā turpmāk nav nepieciešams atkārtot VP ZRP priekšnieka vietnieka
/Valsts amatpersona/ 2014.gada 4.septembra lēmumā un pirmās instances tiesas
spriedumā minētos argumentus un atzinumus.
Apstākļi, ka policijas darbinieks nav uzaicinājis pārkāpēju iesēsties rakstīt
paskaidrojumu dienesta automobilī, ka nav piedāvājis paliktni, kas bijis policijas
darbinieka rīcībā, nekādā ziņā neietekmē ne pārkāpuma izdarīšanas apstākļus, ne tā
juridisko kvalifikāciju ne arī par to /pers. A/ noteikto sodu. Minēto neietekmē arī
/pers. A/ paustais viedoklis par to, ka policijas darbinieks, viņaprāt, ir rīkojies
neprofesionāli.
Ievērojot to, ka sods konkrētajā likuma normā ir paredzēts par atļautā braukšanas
ātruma pārsniegšanu no 31 kilometra stundā līdz 40 kilometriem stundā, nav
atzīstama par būtisku neprecizitāti administratīvā pārkāpuma protokolā norādītā
video radara iespējamā kļūda „+- 3%” (lietas 19.lapa), kas Iestādes lēmumā,
ievērojot mērierīces verifikācijas sertifikātā rakstīto, pēc būtības pareizi norādīta
„+- 3 km/h” (lietas 13.lapa), bet faktiski, konstatējams, ka atbilstoši ierīces
verifikācijas sertifikātā rakstītajam maksimālā kļūda konkrētajos apstākļos
pieļaujama „+ 3 km/h” (lietas 24.lapa).
Vienlaikus atzīmējams, ka no /pers. A/ paskaidrojuma, kas sniegts administratīvā pārkāpuma
protokolā, redzams, ka pēc tam, kad viņš apstādināts un viņam paziņots, ka pārkāpis atļauto
braukšanas ātrumu, viņš gājis noskaidrot, kur fiksēts viņa pārkāpums, kā arī „pilsoņa, kurš vadījis
policijas automašīnu” vārdu un uzvārdu. Saņēmis atbildi, ka par uzdotiem jautājumiem atbilde
nav jāsniedz. Viņš uzliktajam sodam, pārkāpumam nepiekrīt (lietas 19.lapa).
Apelācijas instances tiesai ir pamats atzīt, ka, rakstot paskaidrojumu, /pers. A/ jau
bija zināms administratīvā protokola saturs, tostarp policijas darbinieka vārds un
uzvārds, kā arī mērierīce, ar kuru fiksēts pārkāpums, jo /pers. A/ savu
paskaidrojumu sniedzis, to pašrocīgi, neviena netraucēts, ierakstot administratīvā
pārkāpuma protokola veidlapā, turklāt norādīja, ka uzliktajam sodam, pārkāpumam
nepiekrīt.
Šādos apstākļos protokolā pārkāpēja ierakstītā norāde par to, ka policijas
darbinieks nav nosaucis savu vārdu un uzvārdu, kā arī nav norādījis, kur fiksēts
pārkāpums un kāds tas ir, ir atzīstama par formālu un rakstītu, sākotnēji formulējot
savu aizstāvības pozīciju.
Tiesu kolēģijai ir pamats ticēt /Valsts amatpersona/ ziņojumā norādītajai
informācijai arī par to, ka uz piedāvājumu apskatīt viņa fiksēto braukšanas
ātrumu /pers. A/ atteicis, ka neskatīsies. Ievērojama policijas darbinieka ziņojumā
pieminētā informācija, ka /pers. A/, administratīvā pārkāpuma protokola veidlapā
rakstot paskaidrojumu, konsultējies pa tālruni (lietas 21.lapa).
Apelācijas instances tiesai nav iebildumu pret tiesu nolēmumos ierakstītajiem
atzinumiem, izskatot konkrētus administratīvus pārkāpumus, tostarp atzinumam,
kas pausts Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu tiesu kolēģijas 2014.gada 22.oktobra
nolēmumā lietā Nr.128035214, Administratīvā apgabaltiesa savā 2009.gada
15.decembra spriedumā lietā Nr. A42499107 vai arī Vidzemes apgabaltiesas
2014.gada 4.novembra lēmumā lietā Nr.108001814 par to, ka patiešām nevainīga
persona varētu būt ieinteresēta uzreiz tūlīt pēc pārkāpuma sniegt patieso lietas
apstākļu izklāstu sīkā paskaidrojumā. Vienlaikus tiesu kolēģija uzskata, ka fakts, ka
persona šādu paskaidrojumu nesniedz, pats par sevi nevar būt pamats atzinumam,
ka šī persona ir vainīga pārkāpuma izdarīšanā.
Vienlaikus tiesu kolēģija neuzskata, ka konkrētajā gadījumā mehāniski būtu
piemērojamas apelācijas sūdzības iesniedzēja pieminētajos tiesu nolēmumos
paustās atziņas, it īpaši apstākļos, kad katrs no šiem nolēmumiem ir taisīts par
atšķirīgiem no izpētāmā gadījuma tiesiskajiem apstākļiem. Turklāt šajos apelācijas
sūdzības iesniedzēja minētajos gadījumos varētu būt norāde uz veidojošos tiesu
praksi, neviz uz judikatūru.
Šajā sakarā apelācijas instances tiesa uzskata par nepieciešamu vien norādīt,
ka /pers. A/ sākotnējais sniegtais paskaidrojums nebūt nav atzīstams par patieso
lietas apstākļu sīku izklāstu, it īpaši, ja par lietas apstākļiem tajā nav atrodama
neviena norāde.
Kas attiecas uz Latgales apgabaltiesas Krimināllietu tiesas kolēģijas 2013.gada
27.decembra spriedumu lietā Nr.12025613, Zemgales apgabaltiesas Aizkraukles
tiesu namam pieejamie resursi neļāva tādu sameklēt, vienlaikus, kā jau šajā
nolēmumā norādīts iepriekš, arī apelācijas instances tiesa neuzskata, ka ziņojumu
sniegšana aptuveni 3 nedēļas pēc notikuma būtu uzskatāma par pārāk ilgu laiku pēc
notikuma.
Arī Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu tiesu kolēģijas 2014.gada 11.jūlija
spriedumā lietā Nr.127034713 paustās atziņas neattiecas uz izskatāmo gadījumu, jo
apelācijas instances tiesa uzskata, ka /pers. A/ vaina viņam inkriminēto
administratīvo pārkāpumu izdarīšanā ir pierādīta un tiesu kolēģijai nerodas
saprātīgas šaubas par viņa vainīgumu.
Vidzemes apgabaltiesas 2014.gada 4.novembra lēmumā lietā Nr.108001814
faktiski nav analizēta līdzīga situācija, jo izskatāmajā lietā nav konstatēts, ka
pirms /pers. A/, vai arī aiz viņa vadītā automobiļa brauktu vēl kāda automašīna tajā
pašā virzienā.
Lai arī apgabaltiesa neatrada arī Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu
departamenta 2007.gada 29.marta lēmumu lietā Nr.SKA-226/2007, apelācijas
instances tiesa pilnībā pievienojas atziņai, ka ātruma mērierīces rādījuma uzrādīšana
tiesību normās nav paredzēta kā obligāts nosacījums, tomēr, ja persona izsaka
policijas darbiniekam uzreiz pēc apturēšanas šaubas par fiksēta ātruma pareizību,
policijas darbiniekam būtu lietderīgi uzreiz pēc transportlīdzekļa apturēšanas
uzrādīt personai mēraparāta mērījumu ar fiksēto ātrumu, lai izslēgtu personas
šaubas par mēraparāta fiksēto braukšanas ātrumu.
Ievērojams, ka konkrētajos apstākļos /pers. A/ nav izteicis šaubas par fiksētā
ātruma pareizību, vien norādījis, ka nepiekrīt pārkāpumam.
Visbeidzot, apelācijas instances tiesas ieskatā, apstākļos, kad ātruma pārkāpumu
ar verificētu mērierīci ir fiksējuši ceļu policijas darbinieki, fakts, ka pārkāpējam
netika uzrādīts radara mērījums, ko apstiprinātu arī liecinieku liecības, nenorāda, ka
pārkāpums nav bijis.
Turklāt saskaņā ar LAPK 260.panta 1.daļu pie administratīvās atbildības sauktās
personas pienākumi ir noteiktā laikā ierasties procesa veikšanai pilnvarotas
amatpersonas norādītajā vietā, nekavēt un netraucēt administratīvā pārkāpuma lietas
norisi, kā arī ievērot noteikto kārtību procesuālo darbību veikšanas laikā, bet nav
noteikts pienākums aicināt uz tiesas sēdi lieciniekus.
Saskaņā ar LAPK 260.panta 2.daļā noteikto personai, kuru sauc pie administratīvās atbildības, ir
tiesības izteikt lūgumus.
LAPK 289.6 panta 1.daļā noteikts, ka rajona (pilsētas) tiesa administratīvā pārkāpuma lietu
izskata rakstveida procesā. Rajona (pilsētas) tiesa mutvārdu procesu nosaka pēc savas iniciatīvas
vai tad, ja to lūdz persona, kura saukta pie administratīvās atbildības, cietušais vai prokurors.
Rakstveida procesā administratīvā pārkāpuma lietas izskatīšana notiek, nerīkojot tiesas sēdi.
Izskatot lietu rakstveida procesā, nolēmumu tiesa pieņem uz lietā esošo dokumentu pamata.
Iepriekšējā rindkopā minētā panta 4.daļā noteikts, ka par lietas izskatīšanas vietu un laiku lietas
dalībniekiem paziņo ne vēlāk kā divas nedēļas pirms noteiktās tiesas sēdes. Izskatot lietu
rakstveida procesā, tiesnesis nosaka dienu, ar kuru nolēmums būs pieejams tiesas kancelejā, kā arī
vismaz divas nedēļas ilgu termiņu, līdz kuram administratīvā pārkāpuma lietas dalībnieki var
iesniegt paskaidrojumus, pieteikt noraidījumu, lūgt izskatīt lietu tiesas sēdē, kā arī iesniegt citus ar
lietas izskatīšanu saistītus pieteikumus vai lūgumus.
Konstatējams, ka pirmās instances tiesa ir izpildījusi šos likumā minētos nosacījumus,
izskaidrojot tiesības lūgt izskatīt lietu tiesas sēdē. kā arī pieteikt citus ar lietas izskatīšanu saistītus
lūgumus (lietas 35.lapa). Savukārt /pers. A/ līdz lietas izskatīšanai nav iesniedzis lūgumus izskatīt
lietu tiesas sēdē, aicināt uz tiesas sēdi lieciniekus.
Šādi lūgumi nav izteikti arī apelācijas instances tiesai.
Norādītajos apstākļos nav pamatoti apelācijas sūdzības iesniedzēja izteiktie pārmetumi par to, ka
tiesai bijis jāizskaidro sekas, kādas iestājas, ja viņš lieciniekus neaicina, ka konkrētajā lietā tiesa
varējusi izskatīt lietu tiesas sēdē.
Iepriekš norādītajos apstākļos jautājums saistībā ar LAPK 149.4panta 8.daļā paredzētā
administratīvā pārkāpuma maznozīmīgumu, ka tas atzīstams par tādu, kur varētu piemērot LAPK
21.panta nosacījumus un aprobežoties ar mutvārdu aizrādījumu, un lietvedību šajā daļā izbeigt
nav izskatāms, jo saskaņā ar LAPK 35.panta 2.daļā noteikto, ja persona ir izdarījusi vairākus
administratīvos pārkāpumus, kas konstatēti vienlaicīgi, un tos izskata viena un tā pati institūcija
(amatpersona), administratīvais sods tiek uzlikts tās sankcijas ietvaros, kura ir paredzēta par
smagāko pārkāpumu, konkrētajos apstākļos – par LAPK 149.8panta 10.daļā paredzēto.
Ņemot vērā iepriekš minēto un saskaņā ar Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 289. 22
pantu, Zemgales apgabaltiesa
nosprieda
Bauskas rajona tiesas 2015.gada 14.janvāra spriedumu atstāt negrozītu, bet /pers. A/ iesniegto
apelācijas sūdzību noraidīt.
Spriedums nav pārsūdzams un stājas spēkā tā sastādīšanas dienā.
Tiesnesis referents V.Sprudzāns
Tiesneši E.Lenšs
V.Donāns