Supreme Court vacates appeal court judgment for damages due to failure to assess evidence on joint liability.

ECLI:LV:AT:2025:1216.C771141524.10.S

Lieta Nr. C771141524, SKC-828/2025

Civillietu departaments

Latvijas Republikas Senāts

SPRIEDUMS

Rīgā 2025. gada 16. decembrī

Senāts šādā sastāvā: senatore referente Ināra Garda, senatori Normunds Salenieks un Gvido Ungurs

izskatīja rakstveida procesā civillietu /Persona M/ prasībā pret /Persona B/, /Persona A/ un /Nosaukums A/

par zaudējumu atlīdzības un parāda piedziņusakarā ar /Persona B/ un /Nosaukums A/ kasācijas sūdzību par Rīgas

apgabaltiesas2025. gada 10. jūlija spriedumu.

Aprakstošā daļa

[1] Ar senatoru kolēģijas 2025. gada 2. decembra rīcības sēdes lēmumu ierosināta kasācijas tiesvedība sakarā

ar atbildētāju /Persona B/ un /Nosaukums A/ kasācijas sūdzību par Rīgas apgabaltiesas2025. gada 10. jūlija

spriedumu, ar kuru izspriests prasījums par zaudējumu atlīdzības piedziņu. Līdz ar to turpmākajā lietas izklāstā

atspoguļoti apstākļi un apsvērumi attiecībā uz zaudējumu atlīdzības piedziņas prasījumu.

[2] /Persona M/ (turpmāk – prasītāja) 2024. gada 29. aprīlī cēla tiesā prasību pret /Persona B/, /Persona A/

un /Nosaukums A/ par zaudējumu atlīdzības un parāda piedziņu, lūdzot piedzīt solidāri no atbildētājiem zaudējumu

atlīdzību 37 781 EUR un komunālo pakalpojumu maksājumu parādu 477,38 EUR.

Prasības pieteikumā attiecībā uz zaudējumu atlīdzības piedziņas prasījumu norādīti šādi apstākļi un

pamatojums.

[2.1] Starp prasītāju kā izīrētāju un /Persona B/ kā īrnieci 2020. gada 2. maijā tika noslēgts dzīvojamo telpu

īres līgums, saskaņā ar kuru atbildētājai tika izīrēts nekustamais īpašums /Adrese B/, t. i., atbildētājas lietošanā tika

nodota dzīvojamā māja ar tajā esošo iekārtu.

Savukārt 2022. gada 1. martā starp prasītāju kā izīrētāju un /Nosaukums A/ kā īrnieci, kuru pārstāvēja tās

valdes locekle /Persona B/, tika noslēgts biroja telpu īres līgums, ar kuru minētais nekustamais īpašums tika nodots

lietošanā sabiedrībai.

Vienošanās par izmaiņām 2022. gada 1. marta līgumā par biroja telpu izīrēšanu tika noslēgta 2023. gada 1.

novembrī starp prasītāju un atbildētāju /Persona A/. Minētā vienošanās paredzēja, ka 2022. gada 1. martā noslēgtajā

īres līgumā termins „biroja telpas” tiek aizstāts ar terminu „dzīvojamās telpas”.

[2.2] /Nosaukums A/ valdes locekle /Persona B/ 2024. gada 31. janvārī nosūtīja prasītājai paziņojumu par

biroja telpu īres līguma izbeigšanu, savukārt /Persona A/ 2024. gada 5. februārī paziņoja prasītājai par īres tiesisko

attiecību izbeigšanu.

Tādējādi laika posmā no 2020. gada 2. maija līdz 2024. gada 5. februārim nekustamo īpašumu īrēja un par

dzīvojamās mājas iekštelpu un aprīkojuma stāvokli bija atbildīgi:

1) /Persona B/ par laiku no 2020. gada 2. maija līdz 2022. gada 28. februārim,

2) /Nosaukums A/ par laiku no 2022. gada 1. marta līdz 2024. gada 5. februārim un

3) /Persona A/ par laiku no 2023. gada 1. novembra līdz 2024. gada 5. februārim.

Izīrētajā dzīvojamā mājā laika posmā no 2020. gada 2. maija līdz 2024. gada 5. februārim faktiski dzīvoja

un to lietoja /Persona B/ un /Persona A/, kā arī viņu atbildībā esoši divi suņi.

Iepriekš minētie īres līgumi paredzēja īrnieka pienākumu saudzīgi izturēties pret īpašumu un tā aprīkojumu,

kā arī, līgumam izbeidzoties, nodot prasītājai īpašumu un tā aprīkojumu tādā sastāvā un ne sliktākā stāvoklī, kādā

tas bija nodots.

Pēc īres tiesisko attiecību izbeigšanās prasītāja konstatēja, ka dzīvojamās mājas iekštelpas un aprīkojums ir

bojāts, un kaitējums būtiski pārsniedz iekštelpu un aprīkojuma dabisko nolietojumu. Īpašuma bojājumus

galvenokārt bija nodarījuši atbildētāju atbildībā esošie suņi. Par mājdzīvnieku nodarītajiem bojājumiem atbild to

īpašnieki (saimnieki). Dzīvojamās mājas stāvokļa fotofiksāciju 2024. gada 5. februārī, proti, brīdī, kad atbildētāji

nekustamo īpašumu atstāja, veica SIA „Alteh building” /amats/ /Persona K/. Savukārt zvērināts tiesu izpildītājs

Mārcis Midegs 2024. gada 26. februārī fiksēja faktu par dzīvojamās mājas telpās nodarītajiem bojājumiem.

Tādējādi visi trīs atbildētāji ir solidāri atbildīgi par dzīvojamai mājai nodarītajiem zaudējumiem.

[2.3] Prasītāja vērsās pie apdrošinātājas ADB „Gjensidige”, kas 2024. gada 15. februārī pieņēma lēmumu

lietā Nr. CLV3285334 un atteica izmaksāt apdrošināšanas atlīdzību, norādot, ka dzīvojamās mājas bojājumi nav

radušies kāda apdrošinātā riska rezultātā un apdrošināšana neatlīdzina zaudējumus, kas radušies dzīvnieku

iedarbības dēļ.

Atbilstoši /Nosaukums G/ 2024. gada 19. marta remontdarbu izmaksu tāmei dzīvojamai mājai nodarīto

bojājumu un zaudējumu novēršanai nepieciešami izdevumi 37 781 EUR apmērā, kas piedzenami solidāri no visiem

trim atbildētājiem.

[2.4] Prasība pamatota ar Civillikuma 1770., 1771., 1772., 1779., 2363. un 2365. pantu.

[3] Ar Rīgas pilsētas tiesas 2024. gada 13. decembra spriedumu prasība apmierināta daļēji:

1) no /Persona A/ prasītājas labā piedzīts parāds 477,38 EUR par komunālajiem pakalpojumiem;

2) solidāri no /Persona B/, /Persona A/ un /Nosaukums A/ prasītājas labā piedzīta zaudējumu atlīdzība 25

715 EUR;

3) pārējā daļā prasība par zaudējumu atlīdzības piedziņu noraidīta.

[4] Atbildētājas /Persona B/ un /Nosaukums A/ pārsūdzēja apelācijas kārtībā minēto spriedumu daļā, ar kuru

apmierināta prasība par zaudējumu atlīdzības25 715 EUR piedziņu.

Pārējā daļā spriedums, ar kuru no/Persona A/ prasītājas labā piedzīts parāds un noraidīta prasība par

zaudējumu atlīdzības piedziņu, apelācijas kārtībā netika pārsūdzēts.

[5] Izskatījusi lietu sakarā ar atbildētāju /Persona B/ un /Nosaukums A/ apelācijas sūdzību, Rīgas

apgabaltiesa ar2025. gada 10. jūlija spriedumu prasību apmierināja:

1) piedzina solidāri no /Persona B/, /Nosaukums A/ un /Persona A/ prasītājas labā zaudējumu atlīdzību 25

715 EUR;

2) piedzina no atbildētājiem prasītājas labā tiesāšanās izdevumus, no katra 1431,75 EUR;

3) noteica prasītājai tiesības par laiku līdz sprieduma izpildei (izsoles noslēguma dienai) saņemt no

atbildētājiem likumiskos sešus procentus gadā no piedzītās summas;

4) piedzina no atbildētājiem valsts labā ar lietas izskatīšanu saistītos izdevumus, no katra 1,33 EUR.

Spriedums pamatots ar šādiem motīviem.

[5.1] Apgabaltiesa pievienojās pirmās instances tiesas sprieduma argumentācijai.

[5.1.1] Lietā nodibināts, ka prasītāja izīrēja dzīvojamo māju visiem trim atbildētājiem: 1) /Persona B/ to

faktiski lietoja laikā no 2020. gada 15. maija līdz 2024. gada 31. janvārim, 2) /Nosaukums A/ to lietoja no 2022.

gada 1. marta līdz 2023. gada 31. oktobrim, 3) /Persona A/ to faktiski lietoja laikā no 2020. gada 15. maija līdz

2024. gada 5. februārim. Turklāt izīrētajās telpās kopā ar /Persona B/ un /Persona A/ atradās arī viņu atbildībā esoši

divi suņi, tostarp arī laikā, kad īres līgums bija noslēgts ar /Nosaukums A/.

Faktu, ka /Persona B/ un /Persona A/ lietoja īrētās telpas kopīgi, apstiprina abu veiktie maksājumi par īri un

komunālajiem pakalpojumiem neatkarīgi no tā, ar kuru no atbildētājiem attiecīgajā laika posmā bija noslēgts īres

līgums.

[5.1.2] Pēc īres tiesisko attiecību izbeigšanas un dzīvojamās mājas atbrīvošanas, prasītāja konstatēja

acīmredzamus telpu bojājumus, kas nebija saistīti ar to dabisku nolietošanos. SIA „Alteh building” sertificēts

/amats/ /Persona K/ 2024. gada 5. februārī fiksēja dzīvojamā mājā esošos bojājumus, apstiprinot, ka tie nav saistīti

ar dabisku nolietojumu, bet gan ar mājdzīvnieku radītiem bojājumiem sienām, trepēm, logu rāmjiem, durvīm un

citam aprīkojumam. Arī zvērināts tiesu izpildītājs Mārcis Midegs 2024. gada 26. februāra aktā par fakta fiksēšanu

norādīja uz pilnīgi analogiem bojājumiem.

Saskaņā ar Civillikuma 2128. pantu nomas attiecību gadījumā puses atbild viena otrai par zaudējumiem, kas

citastarp notikuši neuzmanības dēļ. Atbildētāji pieļāvuši rupju neuzmanību, lietojot izīrēto dzīvojamo māju, jo

mājdzīvnieku nodarītie bojājumi nevarēja būt viņiem nezināmi.

Nenodrošinot mājas kārtīgu lietošanu, atbildētājiem jāatbild par lietas bojājumu.

Nav pamatots atbildētāju arguments, ka prasītāja nevar prasīt zaudējumu atlīdzību, jo nav veikusi izīrēto

dzīvojamo telpu apsekošanu, tostarp pārslēdzot īres līgumus ar katru no atbildētājiem. Pirmkārt, neviens no

atbildētājiem, pārslēdzot attiecīgu īres līgumu, nav prasījis nofiksēt dzīvojamo telpu stāvokli. Tas nozīmē, ka

prasītājas tiesību neizlietošana nav zaudējumu rašanās galvenais cēlonis. Otrkārt, tiesību normas neparedz izīrētāja

pienākumu apsekot izīrētās telpas. Tādējādi atbildētājiem ir pienākums atlīdzināt nodarītos zaudējumus.

Lietā nav iespējams noskaidrot, kurā konkrētā laika sprīdī dzīvojamās telpās tika nodarīti konstatētie

bojājumi. Pastāvot šādiem apstākļiem, atbilstoši Civillikuma 1674. pantam konstatējama izpildījuma priekšmeta

nedalāmība, un līdz ar to pēc likuma nodibināma solidāra saistība.

[5.1.3] Sertificēta būvdarbu speciālista sagatavotajā tāmē, pēc kuras ir nosakāms atlīdzināmo zaudējumu

apmērs, iekļautās pozīcijas un izmaksas ir pamatotas. Atbildētāji nav apstrīdējuši konkrētas tāmē ietvertās pozīcijas

un aprēķinātās nepieciešamo remontdarbu izmaksas. Tā kā nav pierādījumu, ka remonts būtu veikts, no tāmes

summas atskaitāmi virsizdevumi un nodokļi.

Lietā ir pierādīti visi zaudējumu atlīdzināšanas priekšnoteikumi – atbildētāju prettiesiska bezdarbība,

zaudējumu esība, kā arī cēloniskā sakarība starp prasītājai nodarītajiem zaudējumiem un atbildētāju prettiesisko

rīcību.

[5.2] Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes 2024. gada 21. marta izziņā redzams, ka /Persona B/ deklarētā

dzīvesvieta bija /Adrese B/, laika posmā no 2020. gada 28. maija līdz 2023. gada 26. novembrim. Lietā nav

pierādījumu, ka pēc dzīvojamo telpu īres līguma beigu termiņa iestāšanās, t. i., no 2022. gada 1. marta /Persona B/

būtu pārcēlusies uz citu dzīvesvietu.

[5.3] Civillikuma 2363. pantā paredzēta mājas kustoņa turētāja atbildība par kustoņa nodarītiem

zaudējumiem.

Pārbaudījusi un izvērtējusi zvērināta tiesu izpildītāja Mārča Midega 2024. gada 26. februāra aktam par fakta

fiksēšanu pievienotās fotogrāfijas, kā arī /amats/ /Persona K/ 2024. gada 5. februāra dzīvojamās mājas /Adrese B/,

esošā stāvokļa fotofiksāciju, kas apliecina nekustamajā īpašumā konstatētos bojājumus – skrāpējumus un citus

defektus, secināms, ka atbildētāju rīcības (bezdarbības) rezultātā prasītājai ir nodarīts kaitējums, ko radījuši šajā

īpašumā turētie atbildētāju atbildībā esoši divi suņi. Atbildētāji nav pierādījuši, ka ir spēruši visus nepieciešamos

drošības soļus, lai izīrētajās telpās viņu uzraudzībā esošie suņi nebojātu sienas, logus, durvis, grīdas un kāpnes.

[5.4] Konkrētajā gadījumā solidāra atbildība par kopīgi izdarītu civiltiesisku aizskārumu iestājas visiem trim

atbildētājiem, jo izskatāmajā lietā nav iespējams noskaidrot, kā arī /Persona B/ un/Nosaukums A/ nav pierādījušas,

kad konkrēti prasītājai piederošajā nekustamajā īpašumā iemitinātie suņi radīja bojājumus, jo lietā nav atbilstīgu

pierādījumu tam, ka suņu īpašnieks vai turētājs ir kāda konkrēta persona. Tādējādi saskaņā ar Civillikuma 1674.

pantu ir pietiekams pamats konstatēt izpildījuma priekšmeta nedalāmību.

[6] Par minēto spriedumu /Persona B/ un /Nosaukums A/ iesniedza kasācijas sūdzību, kurā lūdz spriedumu

atcelt un lietu nodot jaunai izskatīšanai apelācijas instances tiesā.

Kasācijas sūdzībā norādīti šādi argumenti.

[6.1] Apelācijas instances tiesa nepareizi piemērojusi Civillikuma 1674. pantu, konstatējot izpildījuma

priekšmeta nedalāmību, kā arī pārkāpusi Civilprocesa likuma 97. panta un 193. panta piektās daļas prasības.

Pirmkārt, tiesa nav ņēmusi vērā apstākli, ka no 2023. gada 1. novembra tikai /Persona A/ dzīvoja prasītājai

piederošajā nekustamajā īpašumā.

Otrkārt, tiesa nav vērtējusi to, ka sākotnēji /Persona B/ un pēc tam /Nosaukums A/ izbeidza īres tiesiskās

attiecības ar brīdi, kad īres līgumu ar pārjaunojumu 2023. gada 1. novembrī noslēdza /Persona A/, pārņemot visas

saistības, kas izrietēja no biroja telpu īres līguma. Lietā nav pierādījumu, ka atbildētājas turpinātu lietot dzīvojamo

māju pēc 2023. gada 1. novembra, tādēļ atbildētājas arī nevarēja ietekmēt pēdējā lietotāja /Persona A/ rīcību

izīrētajās telpās. Līdz ar to tiesa izdarījusi kļūdainus secinājumus, ka atbildētājas lietoja īrētās telpas līdz 2024. gada

5. februārim.

Treškārt, /Persona B/ īrēja dzīvojamo māju un bija juridiski atbildīga par to laika posmā no 2020. gada 2.

maija līdz 2022. gada 28. februārim, bet /Nosaukums A/ – no 2022. gada 1. marta līdz 2023. gada 31. oktobrim, kas

izslēdz /Persona B/ un /Nosaukums A/ solidāru atbildību. Savukārt no 2023. gada 1. novembra līdz 2024. gada 5.

februārim nekustamā īpašuma īrnieks bija tikai /Persona A/, kurš lietoja dzīvojamās telpas un bija juridiski atbildīgs

par šo telpu stāvokli. Turklāt prasītāja, izbeidzot īres tiesiskās attiecības ar atbildētājām, nepārbaudīja nekustamā

īpašuma stāvokli un neizvirzīja pretenzijas, kas izslēdz atbildētāju atbildību par pēdējā īrnieka /Persona A/

iespējamiem īres līguma pārkāpumiem.

Ceturtkārt, lietā nav pierādījumu, ka laika posmā no 2020. gada 15. maija līdz 2023. gada 1. novembrim

atbildētājas bija pārkāpušas īres līguma noteikumus un nodarījušas bojājumus izīrētajām telpām. Prasītājai netika

liegta iespēja veikt izīrēto telpu apsekošanu, tomēr viņa, pārslēdzot īres līgumus, to nedarīja.

Tādējādi atbildētājs /Persona A/ kā pēdējais īrnieks ir atbildīgs par jebkādām iepriekšējām saistībām, kā arī

prasītājai radītajiem zaudējumiem, kas izslēdz atbildētāju solidāru atbildību par zaudējumu nodarīšanu. Tiesai bija

jānošķir katra atbildētāja atbildība. Pārsūdzētajā spriedumā tiesa kļūdaini uzskatīja, ka /Persona B/ un /Persona A/ ir

viena ģimene, jo dzīvoja kopā. Tiesa nav ņēmusi vērā, ka viņi nav laulātie, nav ģimenes locekļi un viņiem nav

kopīgas mājsaimniecības.

[6.2] Pārsūdzētais spriedums ir pretrunīgs, jo nav saprotams, vai izīrētajās telpās nodarītie bojājumi radušies

dzīvnieku vai īrnieku darbību rezultātā.

Lietā nav pierādījumu, ka bojājumus izīrētajām telpām nodarīja /Persona B/ un /Nosaukums A/, nevis

/Persona A/, kā arī nav pierādījumu, ka bojājumus radīja dzīvojamā mājā iemitinātie suņi. Līdz ar to tas ir tikai

tiesas pieņēmums, kas turklāt nav pareizs.

Tiesa nav ņēmusi vērā, ka atkarībā no tā, vai bojājumus radīja mājdzīvnieki vai īrnieki, piemērojamas

dažādas Civillikuma normas. Ja īrnieki, tad piemērojams Civillikuma 2150. pants, bet ja mājdzīvnieki –

Civillikuma 2363. pants.

Apstāklis, ka izīrētajās telpās uzturējās divi suņi, pats par sevi neliecina, ka zaudējumus nodarījuši tieši šie

suņi. Lietā nav ekspertīzes atzinuma par to, ka konkrētos bojājumus radīja mājas kustoņi. Fotogrāfijas nevar skaidri

liecināt par bojājumu cēloni, tās nepierāda bojājumu rašanās laiku.

[7] Paskaidrojumus sakarā ar atbildētāju /Persona B/ un /Nosaukums A/ kasācijas sūdzību prasītāja un

atbildētājs /Persona A/ nav iesnieguši.

Motīvu daļa

[8] Pārbaudījis sprieduma likumību attiecībā uz personām, kas spriedumu pārsūdzējušas, un attiecībā uz

argumentiem, kas minēti kasācijas sūdzībā, kā to noteic Civilprocesa likuma 473. panta pirmā daļa, Senāts atzīst,

ka pārsūdzētais spriedums atceļams un lieta nododama jaunai izskatīšanai apelācijas instances tiesā turpmāk

norādīto apsvērumu dēļ.

Tā kā apgabaltiesa, izmantodama Civilprocesa likuma 432. panta piektajā daļā paredzētās tiesības,

pievienojusies pirmās instances tiesas secinājumiem, kasācijas sūdzībā norādītie argumenti turpmāk tiks analizēti

abu instanču tiesu spriedumos ietvertā pamatojuma kontekstā.

[9] Senāta judikatūrā vairākkārt uzsvērts, ka tiesai ir patstāvīgi jākvalificē prasības pamats un jānosaka,

kuras tiesību normas piemērojamas strīda izšķiršanai, un šo tiesas pienākumu neietekmē arī tas, uz kādām tiesību

normām prasītājs atsaucies. Minētais izriet no principa iura novit curia, kuram atbilstoši tiesai pašai jāzina likums

neatkarīgi no tā, uz kādu likuma normu ir vai nav norādījušas strīda puses. Nolūkā rast pušu strīdam taisnīgu

risinājumu tiesas pienākums ir patstāvīgi identificēt un izvērtēt prasītāja norādīto prasības pamatu (faktiskos

apstākļus, uz kuriem balstīta prasība), atrast un iztulkot piemērojamo tiesību normu un pakārtot lietas faktiskos

apstākļus tiesību normai, t. i., juridiski kvalificēt prasības pamatu, sasaistot lietas faktiskos apstākļus ar konkrēto

tiesisko attiecību regulējošām tiesību normām (sk., piemēram, Senāta 2019. gada 19. augusta sprieduma lietā Nr.

SKC-222/2019, ECLI:LV:AT:2019:0819.C04339012.5.S, 11.5.1. punktu).

Izskatāmajā lietā tiesa šo pienākumu nav izpildījusi.

[10] Lietā problēmjautājums saistīts ar to, kam un uz kāda tiesiskā pamata konkrētajā gadījumā iestājas

atbildība par prasītājai nodarītajiem zaudējumiem, kas radušies sakarā ar viņai piederošās dzīvojamās mājas

izīrētajās telpās konstatētajiem bojājumiem.

Senāts konstatē, ka apelācijas instances tiesas motīvi par lietā piemērojamo materiālo tiesību normu ir

pretrunīgi, uz ko pamatoti norādīts kasācijas sūdzībā. No vienas puses, apelācijas instances tiesa pievienojās pirmās

instances tiesas sprieduma argumentācijai, kas pamatota ar Civillikuma 2128. pantu (atbildība par zaudējumiem no

īres vai nomas līguma). No otras puses, tiesa norādīja uz Civillikuma 2363. panta piemērošanu (vienlaikus

konstatējot, ka lietā nav pierādījumu tam, kas ir suņu īpašnieks vai turētājs), beigās secinot, ka saskaņā ar

Civillikuma 1674. pantu visi trīs atbildētāji ir solidāri atbildīgi par prasītājai nodarītajiem zaudējumiem.

Par iespējamo atbildību par zaudējumiem no īres (nomas) tiesiskajām attiecībām

[11] Dzīvojamo telpu īres likuma 17. panta pirmās daļas 5. punkts noteic, ka īrnieka pienākums ir saudzīgi

izturēties pret dzīvojamo telpu, nepasliktināt tās stāvokli, nebojāt to [..]. Īrnieka pienākumu uzturēt viņa aizņemto

dzīvojamo telpu pienācīgā kārtībā noteica arī likuma „Par dzīvojamo telpu īri” 42. panta pirmais teikums.

Savukārt Civillikuma 2150. pants paredz, ka nomas un īres priekšmets nomniekam un īrniekam jālieto

kārtīgi un saimniecīgi. Ja viņi to ir ievērojuši, tad viņiem nav jāatbild par parasto lietas nolietošanos.

Atbilstoši Civillikuma 2152. pantam pēc nomas vai īres izbeigšanās nomniekam vai īrniekam jāatdod

atpakaļ iznomātā vai izīrētā lieta ar visiem tās piederumiem, cik iespējams labā stāvoklī.

Nedz likums „Par dzīvojamo telpu īri”, nedz Dzīvojamo telpu īres likums neregulē zaudējumu atlīdzināšanu

sakarā ar izīrētās lietas bojājumiem. Saskaņā ar minētā likuma „Par dzīvojamo telpu īri”1. panta otro daļu un

Dzīvojamo telpu īres likuma 2. panta otro daļu dzīvojamo telpu īres tiesiskajām attiecībām, ciktāl tās neregulē

attiecīgais likums, piemērojams Civillikums un citi normatīvie akti.

[11.1] Civillikuma 2128. pants (attiecas uz tiesiskajām attiecībām no nomas un īres līguma) noteic, ka abām

pusēm jāpiegriež no līguma izrietošām saistībām visa tā rūpība, kādu pēc taisnības var no viņām prasīt, it sevišķi

lietas glabāšanas ziņā. Tādēļ viņas atbild viena otrai par katru zaudējumu, kas noticis viņu ļaunprātības vai

neuzmanības dēļ, un tikai nejauši zaudējumi nevienam nav jāatlīdzina.

Senāts piekrīt kasācijas sūdzības iesniedzēju argumentam, ka tiesa, neiedziļinoties pušu noslēgto līgumu

satura izvērtēšanā, nonāca pie kļūdaina atzinuma, ka /Persona B/, /Nosaukums A/ un /Persona A/ vienlaikus kopā

bija īrnieka (nomnieces) statusā laikā no 2020. gada 2. maija līdz 2024. gada 5. februārim.

No lietas materiālos esošā 2020. gada 2. maijā noslēgtā dzīvojamo telpu īres līguma, 2022. gada 1. martā

noslēgtā biroja telpu īres līguma un 2023. gada 1. novembrī noslēgtās vienošanās par izmaiņām minētajā biroja

telpu īres līgumā satura skaidri izriet, ka tie tika noslēgti par vienu un to pašu telpu izīrēšanu secīgi, t. i, noslēdzot

otro un trešo līgumu, iepriekšējais līgums izbeidzās. Minēto apliecina fakts, ka visos trīs līgumos īres maksa (ko

/Nosaukums A/ gadījumā pareizāk saukt par nomas maksu) noteikta viena (nevis vairākas paralēli), otrajā līgumā,

pusēm vienojoties, nomainīta īrniece /Persona B/ uz nomnieci /Nosaukums A/ un dzīvojamās telpas pārdēvētas par

biroja telpām, bet trešajā līgumā – nomniece /Nosaukums A/ nomainīta uz īrnieku /Persona A/, biroja telpas

pārdēvētas par dzīvojamām telpām, turklāt /Persona A/ uzņēmies /Nosaukums A/ nenokārtotās nomas maksas

saistības. Tādējādi pēdējais līgums kvalificējams kā pārjaunojuma līgums, kas iepriekšējo saistību tiesību atceļ,

pārvēršot to jaunā īres līgumā (sk.Civillikuma 1867. un 1868 pantu, 1876. panta 1. punktu), tomēr šādā aspektā

tiesa starp pusēm noslēgto līgumu satura noskaidrošanai un tā izvērtējumam nav pievērsusies.

[11.2] No pārsūdzētā sprieduma motīvu daļā ietvertās argumentācijas nav saprotams, kādi tiesas nodibināti

apstākļi veido piemērotās Civillikuma 2128. panta normas tiesisko sastāvu, lai iestātos īrnieku /Persona B/,

/Persona A/ un nomnieces /Nosaukums A/ atbildība par zaudējumiem. Gluži pretēji tiesa norādījusi, ka nav

iespējams noskaidrot, kurā tieši laika posmā un kādi bojājumi izīrētajām telpām tika nodarīti, tādēļ nav iespējams

pateikt, kurš no atbildētājiem kā īrnieks (nomniece) un par kuriem bojājumiem būtu atbildīgs, jo pēc katra īres

(nomas) līguma izbeigšanas telpu stāvoklis netika fiksēts.

Vienlaikus nav saprotams arī tiesas apgalvojums, ka konkrētajā gadījumā pastāv nedalāms izpildījuma

priekšmets saskaņā ar Civillikuma 1674. pantu, jo nav iespējams noskaidrot, kurā konkrētā laika sprīdī izīrētajās

telpās nodarīti konstatētie bojājumi.Tomēr, kā liecina šā sprieduma 11.1. punktā konstatētais, ir pamats

secinājumam, ka konkrētajā situācijā pretēji pārsūdzētajā spriedumā norādītajam īrnieku /Persona B/, /Persona A/

un nomnieces /Nosaukums A/ saistība un atbildība no attiecīgā īres (nomas) līguma ar prasītāju bija dalīta, nevis

solidāra.

[11.3] Civillikuma 1672. pantā noteikts, ka solidāras saistības nodibina ar līgumu, testamentu vai likumu.

Savukārt Civillikuma 1674. pants paredz, ka pēc likuma solidāra saistība nodibinās, kad izpildījuma priekšmets ir

nedalāms.

Kā norādīts tiesību doktrīnā, izpildījuma priekšmets var būt darbība ar mantisku vērtību vai atturēšanās no

kādas darbības. Ja, nodibinot saistību, veicamā darbība ir apzīmēta kā tāda, kurā katram kopparādniekam nav

nošķirts atsevišķs uzdevums, tad tā ir solidāra saistība. Piemēram, līgstot par dzīvokļa remontu ar trijiem

strādniekiem, var līgt par remontu kā nedalāmu uzdevumu (sk. Torgāns K. Saistību tiesības. Otrais papildinātais

izdevums. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2018, 75. lpp.).

Konkrētajā gadījumā pierādījumi lietā par solidāru visu triju atbildētāju kā īrnieku (nomnieces) atbildībai

par zaudējumiem nav atrodami.

Tiesa nav ņēmusi vērā, ka solidāra īrnieku atbildība par lietas bojājumiem uz likuma pamata būtu nodibināta

tad, ja izīrētājs izīrētu vairākiem īrniekiem kopīgi (vienlaikus) vienas telpas (sk. Civillikuma 1674. pantu, sal.:

Torgāns K. 1674. panta komentārs. Grām.: Latvijas Republikas Civillikuma komentāri: Ceturtā daļa. Saistību

tiesības. Autoru kolektīvs prof. K. Torgāna vispārīgā zinātniskā redakcijā. Rīga: Mans Īpašums, 2000, 166. lpp.;

Torgāns K. Saistību tiesības. Otrais papildinātais izdevums. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2018, 76. lpp.). Savukārt

izskatāmajā lietā līgumi ar katru no atbildētājiem par vienu un to pašu īres vai nomas priekšmetu tika slēgti secīgi.

[11.4] Apkopojot norādītos apsvērumus, secināms, ka tiesa nav izpildījusi Civilprocesa likuma 8. panta

pirmās daļas, 97. panta un 193. panta piektās daļas prasības un noskaidrojusi no īres tiesiskajām attiecībām

izrietošos juridiski nozīmīgos faktus un uz tiem attiecināmos pierādījumus, vispirms individuāli – pēc formas un

satura, izpētot to būtību, bet pēc tam kopumā ar citiem pierādījumiem. Pārsūdzētajā spriedumā nav sniegts izvērsts

(skaidrs un pārliecinošs) pamatojums tam, kādēļ iestājas visu trīs īrnieku solidāra atbildība par zaudējumiem.

Atbildība par kustoņu nodarītajiem zaudējumiem

[12] Lietas materiālos redzams un prasītāja skaidri norādījusi prasības pieteikumā, ka, īrniekiem atstājot

īrētās telpas, tajās konstatētie bojājumi (skrāpējumi sienām, grīdām, palodzēm, kāpnēm un citam aprīkojumam)

radušies šajās telpās iemitināto un turēto divu suņu, kas atradās gan atbildētājas /Persona B/, gan atbildētāja

/Persona A/ uzraudzībā, darbību rezultātā. Pārsūdzētā sprieduma motīvu daļā tiesa konstatējusi šo faktu un

norādījusi uz pierādījumiem, kas to apliecina, tomēr nav apsvērusi, vai lietā nodibinātie prasības pamata apstākļi

nav saistāmi ar Civillikuma 2363. un 2365. panta tiesisko sastāvu.

[12.1] Atbilstoši Civillikuma 2363. pantam par mājas kustoņa vai meža dzīvnieka nodarītiem zaudējumiem

atbild kustoņa vai dzīvnieka turētājs, ja viņš nepierāda, ka viņš spēris visus pēc apstākļiem nepieciešamos drošības

soļus vai ka zaudējums būtu noticis, neraugoties uz visiem drošības soļiem.

Arī Baltijas Vietējo civillikumu kopojuma (turpmāk – BVCK) 4577. pants (līdzīgs Civillikuma 2363.

pantam) redakcijā, kas bija spēkā pirms Civillikuma spēkā stāšanās, paredzēja tieši „turētāja” atbildību (sk.

Civīllikumi (Vietējo likumu kopojuma III daļa). Tulkojums. Sast. A. Būmanis, H. Ēlerss un J. Lauva. Rīga: Akc. sab.

Valters un Rapa, 1935,622. lpp.). Savukārt BVCK 4577. panta vecāka redakcija paredzēja „īpašnieka” atbildību par

mājas kustoņa nodarītajiem bojājumiem (sk. Буковскiй В. Сводъ гражданскихъ узаконенiй губернiй

Прибалтiйскихъ (съ продолженiемъ 1912–1914 г.г. и съ разъясненiями) въ 2 томахъ.Том II, содержащiй

Право требованiй. Рига: Г. Гемпель и Ко, 1914, C. 2024).

Salīdzinājumam arī Vācijas Civillikuma (Bürgerliches Gesetzbuch) 833. paragrāfā paredzēta tieši kustoņa

turētāja (nevis īpašnieka) atbildība par kustoņa nodarītajiem zaudējumiem, tostarp par lietas bojājāšanu. Vācu

tiesību doktrīnā norādīts, ka dzīvnieka turētāji var būt vairāki, piemēram, laulātie kā suņa turētāji. Visi turētāji ir

solidāri atbildīgi par dzīvnieka nodarītajiem zaudējumiem (sk. Wagner G. In: Habersack M. (Red.). Münchener

Kommentar zum Bürgerlichen Gesetzbuch. Band 7. 9. Auflage. München: C.H.Beck, 2024, BGB § 833, Rn. 41).

Savukārt Civillikuma 2365. pants paredz, ka, ja kustonis vai dzīvnieks pieder vairākiem īpašniekiem, tad

viņi atbild par tā nodarīto zaudējumu kā kopparādnieki.

Dzīvnieku aizsardzības likumā dzīvnieka īpašnieka un dzīvnieka turētāja jēdzieni tiek nošķirti. Proti, šā

likuma 5. pantā dzīvnieka īpašniekam noteikti vispārīgi ilgtermiņa pienākumi, bet turētājs uzņemas atbildību par

dzīvnieku laikā, kad dzīvnieku tam uzticējis īpašnieks vai kura valdījumā dzīvnieks nokļuvis citādā veidā.

Apskatot sistēmiski Civillikuma 2363. un 2365. panta normas secināms, ka vārdu „īpašnieki” minēto normu

izpratnē jātulko plašāk, ar to saprotot arī kustoņa turētājus, tādēļ Civillikuma 2365. pantā iekļautā norma

attiecināma arī uz kustoņu turētāju solidāru atbildību. Piemēram, laulātajiem kā mājdzīvnieka turētājiem būtu

jāatbild solidāri par viņu mājdzīvnieka nodarītajiem zaudējumiem. Uz to, ka Civillikuma 2365. pants attiecas arī uz

turētājiem, norādīts tiesību doktrīnā (sk. Bitāns A. 2365. panta komentārs. Grām.: Latvijas Republikas Civillikuma

komentāri: Ceturtā daļa. Saistību tiesības. Autoru kolektīvs prof. K. Torgāna vispārīgā zinātniskā redakcijā. Rīga:

Mans Īpašums, 2000, 644. lpp.).

[12.2] Lietā nav strīda un to nodibināja tiesa, ka dzīvojamās mājas telpās turētie divi suņi atradās gan

/Persona B/, gan /Persona A/ uzraudzībā, jo abi atbildētāji dzīvoja kopā, pastāvot kopīgai mājsaimniecībai, un

kopīgi lietoja izīrēto nekustamo īpašumu laikā posmā no2020. gada 15. maija līdz 2024. gada 31. janvārim (arī

kasācijas sūdzībā netiek apstrīdēts, ka /Persona A/ lietoja nekustamo īpašumu jau no 2020. gada 15. maija kopā ar

/Persona B/, tāpat paskaidrojumos par prasības pieteikumu un apelācijas sūdzībānav apstrīdēts prasītājas norādītais,

ka /Persona B/ un /Persona A/ dzīvoja izīrētajās telpās no 2020. gada maija līdz 2023. gada novembrim).

Pastāvot šādiem lietā nodibinātiem apstākļiem,tiesai bija jāapsver, vai /Persona B/ un /Persona A/ neatkarīgi

no suņu īpašumtiesiskās piederības nav uzskatāmi par abu suņu turētājiem un vai viņi nav solidāri atbildīgi par

nodarītajiem zaudējumiem, ko izīrētajās telpās radīja turētie divi suņi, pamatojoties uz Civillikuma 2365. pantu

kopsakarā ar 2363. pantu. Tomēr šādā aspektā lietā nodibināto apstākļu izvērtējumam kopsakarā ar pierādījumiem

tiesa nav pievērsusies. Līdz ar to no pārsūdzētā sprieduma motīvu daļā ietvertās argumentācijas nav saprotams,

kādā veidā atbildētāja /Nosaukums A/ bija saistīta ar /Persona B/ un /Persona A/ uzraudzībā esošo divu suņu

nodarītajiem bojājumiem izīrētajās telpās.

[13] Iepriekš šā sprieduma 11. un 12. punktā izklāstīto apsvērumu kopums ļauj secināt, ka izdarīdama

atzinumu par atbildētāju solidāru atbildību par saistībām, kas izriet no īres tiesiskajām attiecībām, nenoskaidrojot

visus lietā būtiskos apstākļus un nevērtējot pierādījumus, kuriem ir nozīme strīda pareizai izšķiršanai, kā to prasa

Civilprocesa likuma 8. panta pirmā daļa, 97. pants un 193. panta piektā daļa, apelācijas instances tiesa nav

iedziļinājusies strīda tiesisko attiecību rakstura noteikšanā, kas savukārt novedis pie faktisko apstākļu kļūdainas

juridiskās kvalifikācijas. Līdz ar to spriedums atceļams, tostarp arī daļā par tiesāšanās izdevumu piedziņu, jo

atlīdzināmo tiesāšanās izdevumu apmērs ir atkarīgs no lietas iznākuma.

[14] Senāts uzskata par nepieciešamu norādīt, ka tiesa pretēji kasācijas sūdzības iesniedzēju viedoklim nav

konstatējusi /Persona B/ atrašanos izīrētajās telpās līdz 2024. gada 5. februārim, bet gan līdz 2024. gada 31.

janvārim.

Tāpat, kā iepriekš minēts, tiesa nodibināja, ka /Persona B/ un /Persona A/ dzīvoja kopā, vienā

mājsaimniecībā, t, i,faktiski bija viena ģimene (2025. gada 10. jūnija tiesas sēdes audioieraksta laiks 00:14:50-

00:15:00), kaut arī viņi nebija laulāti. Minēto faktu netieši pierāda apstāklis, ka gan īres līgumā, kas noslēgts ar

/Persona B/, gan2023. gada 1. novembrī noslēgtajā pārjaunojuma līgumā ar /Persona A/, uzrādīts saziņai viens un

tas pats tālruņa numurs (sk. lietas 1. sējuma 17. un 24. lapu), kā arī paskaidrojumos par prasības pieteikumu gan

/Persona B/, gan /Persona A/ norādīta viena un tā pati dzīvesvietas adrese – /Adrese A/, un elektroniskā pasta

adrese –/E-Pasts A/ (sk. lietas 1. sējuma 227. lapu). Līdz ar to kasācijas sūdzības argumenti, kuros apstrīdēts

minētais tiesas nodibinātais fakts, nav pamatoti.

[15] Tā kā spriedums tiek atcelts, atbilstoši Civilprocesa likuma 458. panta otrajai daļai /Nosaukums A/

atmaksājama drošības nauda 300 EUR (sk. lietas 2. sējuma 46. lapu).

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Civilprocesa likuma 474. panta 2. punktu, Senāts

nosprieda

atcelt Rīgas apgabaltiesas 2025. gada 10. jūlija spriedumu un nodot lietu jaunai izskatīšanai Rīgas

apgabaltiesā;

atmaksāt /Nosaukums A/ drošības naudu 300 EUR (trīs simtieuro).

Spriedums nav pārsūdzams.

Senatore I. Garda Senators N. Salenieks Senators G. Ungurs