Court allows damages claim against Ministry for wrongful detention despite prior illegal entry, ruling state not liable for self-incrimination.

ADMINISTRATĪVĀ APGABALTIESA

Lietas arhīva Nr. AA43-1127-20/17

ECLI:LV:ADAT:2020:1111.A420278019.8.S

SPRIEDUMS

Latvijas tautas vārdā

Rīgā 2020.gada 11.novembrī

Administratīvā apgabaltiesa šādā sastāvā:

tiesnese referente Ilze Amona,

tiesneses Roze Paegle un Valda Zommere

rakstveida procesā izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta, pamatojoties uz /pers. A/ (/pers. A/) pieteikumu par

pienākuma uzlikšanu Tieslietu ministrijai atlīdzināt nemantisko kaitējumu, sakarā ar Tieslietu ministrijas apelācijas sūdzību

par Administratīvās rajona tiesas 2020.gada 18.jūnija spriedumu daļā.

Aprakstošā daļa

[1] Ar Rīgas rajona tiesas 2017.gada 27.jūlija spriedumu lietā Nr.11840002215 pieteicējs /pers. A/ atzīts par

vainīgu noziedzīga nodarījuma, par kuru kriminālatbildība paredzēta Krimināllikuma 231.panta otrajā daļā, izdarīšanā. Ar

Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu tiesas kolēģijas 2018.gada 23.maija spriedumu Rīgas rajona tiesas 2017.gada 27.jūlija

spriedums atcelts un pieteicējs atzīts par nevainīgu un attaisnots. Ar Latvijas Republikas Senāta 2018.gada 4.decembra

lēmumu atstāts negrozīts Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu tiesas kolēģijas 2018.gada 23.maija spriedums. Pieteicēju

attaisnojošs tiesas spriedums stājās spēkā 2018.gada 4.decembrī.

[2] Pieteicējs 2019.gada 3.jūnijā vērsās Tieslietu ministrijā ar iesniegumu par zaudējumu un nemantiskā kaitējuma

atlīdzinājumu saskaņā ar Kriminālprocesā un administratīvo pārkāpumu lietvedībā nodarītā kaitējuma atlīdzināšanas likumu

(turpmāk – Kaitējuma atlīdzināšanas likums).

Ar Tieslietu ministrijas 2019.gada 18.septembra lēmumu Nr.1-4.3/27 nolemts atlīdzināt pieteicējam izdevumus par

zvērinātas advokātes sniegto juridisko palīdzību un izdevumus, kas saistīti ar pieteicēja ierašanos uz tiesas sēdēm

kriminālprocesā Nr.11840002215, bet iesniegums daļā par nemantiskā kaitējuma atlīdzinājumu noraidīts. Lēmums daļā par

atteikumu atlīdzināt 3332 euro nemantisko kaitējumu par atrašanos apcietinājumā pamatots šādi.

[2.1] Saskaņā ar Kaitējuma atlīdzināšanas likuma 15.panta otro un ceturto daļu, Ministru kabineta 2015.gada

24.novembra noteikumu Nr.656 „Noteikumi par minimālās mēneša darba algas apmēru normālā darba laika ietvaros un

minimālās stundas tarifa likmes aprēķināšanu” (turpmāk – noteikumi Nr.656) 2.punktu pieteicējam atlīdzinājums par

nepamatotu brīvības ierobežošanu laikā no 2015.gada 10.jūnija līdz 2015.gada 6.oktobrim būtu nosakāms 3332 euro

apmērā.

[2.2] Saskaņā ar Kaitējuma atlīdzināšanas likuma 15.panta astoto daļu iestāde var samazināt kaitējuma

atlīdzības apmēru, ievērojot tās fiziskās personas personību raksturojošas ziņas un līdzatbildību, kuras brīvība tikusi

nepamatoti ierobežota.

Konkrētajā gadījumā pieteicēja rīcības rezultātā, iepriekš gatavojoties un ar nodomu prettiesiski iekļūstot Ādažu

militārajā bāzē, radās Kriminālprocesa likuma 272.panta pirmajā daļā noteiktais pamats drošības līdzekļa – apcietinājuma –

piemērošanai. Pieteicējs apzināti rīkojās prettiesiski, viņš ir vainojams par nelabvēlīgajām nemantiskajām sekām, kas radās

sakarā ar piemēroto apcietinājumu. Ievērojot minēto, pieteicējam nav piešķirama nemantiskā kaitējuma atlīdzība par

atrašanos apcietinājumā. Pieteicējs nav arī iesniedzis pierādījumus (iestādes, kriminālprocesā pilnvarotas amatpersonas vai

tiesas nolēmumu), ka viņam drošības līdzeklis – apcietinājums – piemērots prettiesiski.

[3] Pieteicējs iesniedza tiesā pieteikumu par 3332 euro un 2000 euro nemantiskā kaitējuma atlīdzinājumu no

Tieslietu ministrijas. Attiecībā uz prasījumu par 3332 euro atlīdzinājumu pieteicējs norāda turpmāk minēto.

[3.1] Nolūkā veikt miermīlīgu, pretmilitāra rakstura akciju 2015.gada 10.jūnijā pieteicējs patvaļīgi iekļuva Ādažu

militārā bāzē. Atbildība par šādām darbībām tolaik bija paredzēta Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 194.3 pantā,

kas noteica, ka par patvaļīgu iekļūšanu militārajos objektos un militārās policijas apsargājamās teritorijās izsaka brīdinājumu

vai uzliek naudas sodu līdz 70 euro. Nebija pamata kriminālprocesa ierosināšanai pēc Krimināllikuma 85. un 88.panta

(spiegošana un terorisms, kas ir sevišķi smagi noziegumi), kā arī turpmākai pārkvalifikācijai pēc Krimināllikuma 231.panta

otrās daļas (huligānisms, kas ir smags noziegums). Tā kā pieteicējs krimināllietā tika attaisnots, drošības līdzeklis –

apcietinājums – pieteicējam tika piemērots nelikumīgi. Tas pieteicējam radīja nemantisko kaitējumu.

[3.2] Pieteicējam nepamatoti tika piemērots pārāk bargs drošības līdzeklis, turklāt šis drošības līdzeklis tika

piemērots prettiesiski, jo pieteicējs kriminālprocesā tika attaisnots. Par administratīvā pārkāpuma izdarīšanu pieteicējs

nepamatoti tika apcietināts, nepamatoti tika ierosināts kriminālprocess. Apcietinājums tika izmantots kā nelikumīgs sods bez

notiesājoša tiesas sprieduma.

[4] Tieslietu ministrija paskaidrojumā pieteikumu neatzīst, pamatojoties uz tās lēmumā norādītajiem argumentiem.

[5] Ar Administratīvās rajona tiesas 2020.gada 18.jūnija spriedumu Tieslietu ministrijai uzlikts pienākums atlīdzināt

pieteicējam nemantisko kaitējumu 3332 euro apmērā par nepamatotu brīvības ierobežošanu kriminālprocesā

Nr.11840002215 no 2015.gada 10.jūnija līdz 2015.gada 6.oktobrim, pārējā daļā pieteikums noraidīts. Tiesas spriedums

daļā, kurā pieteikums apmierināts, pamatots šādi.

[5.1] Tiesa citēja Latvijas Republikas Satversmes 92.pantā un Kaitējuma atlīdzināšanas likuma 1.panta pirmajā

daļā, 4.panta pirmās daļas 1.punktā noteikto. Tiesa konstatēja, ka konkrētajā gadījumā ir iestājies Kaitējuma atlīdzināšanas

likuma 4.panta pirmās daļas 1.punktā norādītais kaitējuma atlīdzinājuma tiesiskais pamats. Proti, 2018.gada 4.decembrī ir

stājies spēkā Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu tiesas kolēģijas 2018.gada 23.maija spriedums lietā Nr.11840002215, ar kuru

pieteicējs atzīts par nevainīgu un attaisnots pret viņu celtajā apsūdzībā pēc Krimināllikuma 231.panta otrās daļas.

Kaitējuma atlīdzināšanas likuma 15.panta pirmās daļas 2.punkts paredz, ka gadījumā, ja iestājies viens no šajā likumā

paredzētajiem kaitējuma atlīdzinājuma tiesiskajiem pamatiem, fiziskajai personai ir tiesības uz nemantiskā kaitējuma

atlīdzinājumu par nepamatotu vai prettiesisku brīvības ierobežošanu, ja tai piemērots Kriminālprocesa likumā paredzētais ar

brīvības atņemšanu saistītais procesuālais piespiedu līdzeklis.

Lietā nav strīda par to, ka pieteicējam kriminālprocesā Nr.11840002215 tika piemērots drošības līdzeklis –

apcietinājums – un viņš apcietinājumā atradās laikā no 2015.gada 10.jūnija līdz 2015.gada 6.oktobrim. Proti, ar Rīgas

pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas 2015.gada 12.jūnija lēmumu pieteicējam piemērots drošības līdzeklis –

apcietinājums. Ar Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas 2015.gada 6.oktobra lēmumu pieteicējam piemērotais

drošības līdzeklis – apcietinājums – atcelts. Ņemot vērā minēto, izskatāmajā lietā ir pamatota nodarītā kaitējuma esība, bet

ir izšķirams jautājums par atlīdzinājuma apmēru.

[5.2] Kaitējuma atlīdzināšanas likuma 14.panta ceturtā daļa citstarp noteic, ka ar nepamatotu vai prettiesisku

brīvības ierobežošanu nodarīta nemantiskā kaitējuma atlīdzības apmēru nosaka saskaņā ar šā likuma 15.pantu.

Kaitējuma atlīdzināšanas likumprojekta sākotnējās ietekmes novērtējuma ziņojumā (turpmāk – anotācija) norādīts, ka

no starptautiskajām saistībām izriet Latvijas pienākums nodrošināt personai tiesības uz kompensāciju nepamatota vai

prettiesiska apcietinājuma vai aresta gadījumā (Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 5.panta

5.punkts), tādējādi kompensācijas noteikšana par nepamatotu vai prettiesisku brīvības ierobežošanu ir minimālais

nacionālajā normatīvajā regulējumā ieviešamais standarts (pieejams:

http://titania.saeima.lv/LIVS12/SaeimaLIVS12.nsf/0/D358C46EE64B01CFC2257FB5003F122B?OpenDocument,

aplūkots 2020.gada 16.jūnijā).

Tiesa citēja Kaitējuma atlīdzināšanas likuma 15.panta otrajā, trešajā un ceturtajā daļā noteikto. Tiesa secināja, ka

likumdevējs ir skaidri noteicis kārtību, kādā ir nosakāms (aprēķināms) atlīdzinājums par nemantisko kaitējumu, ja personai ir

nepamatoti vai prettiesiski ierobežota brīvība, piemērojot Kriminālprocesa likumā paredzēto ar brīvības atņemšanu saistīto

procesuālo piespiedu līdzekli. Saskaņā ar noteikumu Nr.656 2.punktu attaisnojoša sprieduma spēkā stāšanās brīdī

2018.gada 4.decembrī (Kaitējuma atlīdzināšanas likuma 4.panta pirmās daļas 1.punkta nosacījuma iestāšanās brīdis)

minimālā mēneša darba alga normālā darba laika ietvaros bija noteikta 430 euro. Tieslietu ministrija pareizi secināja, ka

atbilstīga atlīdzinājuma apmērs par nepamatotu pieteicēja brīvības ierobežošanu laikā no 2015.gada 10.jūnija līdz 2015.gada

6.oktobrim (119 dienas) ir 3332 euro.

[5.3] Tieslietu ministrija atteica pieteicējam piešķirt atlīdzinājumu, balstoties uz Kaitējuma atlīdzināšanas likuma

15.panta astoto daļu, kas noteic, ka lēmējiestāde var samazināt kaitējuma atlīdzības apmēru, kas aprēķināts saskaņā ar šā

panta nosacījumiem, ievērojot tās fiziskās personas personību raksturojošās ziņas un līdzatbildību, kuras brīvība tikusi

nepamatoti ierobežota. Tieslietu ministrija uzskata, ka paša pieteicēja rīcības rezultātā, iepriekš gatavojoties un ar nodomu

prettiesiski iekļūstot Ādažu militārajā bāzē, radās Kriminālprocesa likuma 272.panta pirmajā daļā noteiktais pamats drošības

līdzekļa – apcietinājuma – piemērošanai. Līdz ar to tieši pats pieteicējs, apzināti rīkojoties prettiesiski, ir vainojams pie

nelabvēlīgajām sekām, kas radās sakarā ar piemēroto drošības līdzekli – apcietinājumu. Tādējādi Tieslietu ministrijas ieskatā

pieteicējam nav piešķirama nemantiskā kaitējuma atlīdzība.

Tiesa Tieslietu ministrijas viedoklim nepiekrita.

Saskaņā ar Kaitējuma atlīdzināšanas likuma 8.pantu privātpersona ir līdzatbildīga par tādu kaitējumu, kura rašanos

izraisījusi tās rīcība kriminālprocesa vai administratīvā pārkāpuma lietvedības laikā, apzināti uzņemoties citas personas

vainu par noziedzīga nodarījuma vai administratīvā pārkāpuma izdarīšanu vai citādi apzināti izraisot kaitējuma rašanos.

Tiesa norādīja, ka pats nodarījums, par kura izdarīšanu nepamatoti tika ierosināts kriminālprocess un piemērots

apcietinājums, nevar būt apstāklis, kas būtu vērtējams kontekstā ar Kaitējuma atlīdzināšanas likuma 8.panta piemērošanu.

Konkrētajā gadījumā kaitējuma rašanās ir tiešā cēloņsakarībā ar nepamatotu pieteicēja brīvības ierobežošanu nepamatota

kriminālprocesa gaitā. Saskaņā ar Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas 2015.gada 12.jūnija lēmumu pieteicējam

piemērots drošības līdzeklis – apcietinājums –, pamatojoties uz to, ka pret pieteicēju tika uzsākts kriminālprocess pēc

Krimināllikuma 15.panta ceturtās daļas, 88.panta trešās daļas, 85.panta pirmās daļas, kas ir klasificējami kā sevišķi smagi

noziegumi. Papildus ņemts vērā fakts, ka pieteicējam nav pastāvīgas dzīvesvietas Latvijā. Līdz ar to noziedzīga nodarījuma

nepamatota kvalifikācija bija par pamatu apcietinājuma kā drošības līdzekļa piemērošanai.

Tiesa secināja, ka pieteicējs ar savām darbībām nevarēja ietekmēt to, vai pret viņu tiek uzsākts administratīvā

pārkāpuma process vai kriminālprocess un tiek piemērots ar brīvības atņemšanu saistīts piespiedu līdzeklis (apcietinājums).

Pareiza nodarījuma kvalifikācija nav pieteicēja atbildība. Līdz ar to pieteicēja atbildības jomā nevar būt nepamatota

kriminālprocesa ietvaros piemērots nepamatots apcietinājums.

Turklāt no Kaitējuma atlīdzināšanas likuma 8.panta izriet, ka likumdevējs kaitējuma rašanos saistījis ar personas rīcību

ierosināta kriminālprocesa laikā. Savukārt Tieslietu ministrijas aprakstītās darbības (iepriekšēja gatavošanās un iekļūšana

Ādažu militārajā bāzē) ir bijis iemesls kriminālprocesa uzsākšanai. Administratīvās apgabaltiesas 2017.gada 28.novembra

spriedumā lietā Nr.A420135816, vērtējot līdzīga satura normu – likuma „Par izziņas iestādes, prokuratūras vai tiesas

nelikumīgas vai nepamatotas rīcības rezultātā nodarīto zaudējumu atlīdzināšanu” 3.panta otro daļu –, ir atzīts, ka

pieteicējam tika piemērots drošības līdzeklis – apcietinājums –, jo pieteicējs nepildīja savus procesuālos pienākumus.

Citiem vārdiem, drošības līdzekļa maiņa notikusi tādēļ, ka persona, kurai ir noteikts statuss krimināllietā un līdz ar to arī

noteikti tiesību normās paredzētie pienākumi, nepildīja savus procesuālos pienākumus, tādējādi vilcinot kriminālprocesa

virzību. Tātad pamats liegt personai tiesības uz zaudējumu atlīdzību ir tas, ka persona ar apzinātām darbībām ir izraisījusi

tai nodarīto zaudējumu rašanos.

Tieslietu ministrija nav norādījusi kādas pieteicēja darbības pēc kriminālprocesa uzsākšanas, kas būtu izraisījušas

apcietinājuma piemērošanu, piemēram, ka pieteicējs būtu izvairījies no izmeklēšanas vai tiesas. Arī tiesa šādas darbības

nekonstatēja.

Turklāt Tieslietu ministrija nepamatoti vērtē pieteicēja darbību tiesiskumu. Attiecībā uz pieteicēju ir stājies spēkā

attaisnojošs tiesas spriedums, ar kuru pieteicējs atzīts par nevainīgu un attaisnots pret viņu celtajā apsūdzībā. Tiesa nav

atzinusi, ka pieteicēja darbība atbilst noziedzīga nodarījuma sastāva pazīmēm. Vērtējums par pieteicēja darbību, iekļūstot

Ādažu militārajā bāzē, prettiesiskumu vai kvalifikāciju nav izdarāms izskatāmās lietas par kaitējuma atlīdzinājumu ietvaros un

tas nav arī Tieslietu ministrijas kompetencē.

[5.4] Konkrētajā gadījumā nav būtiski, vai rīcība, kuras rezultātā ir radies nemantiskais kaitējums, ir uzskatāma

par prettiesisku vai nepamatotu Kaitējuma atlīdzināšanas likuma 6.panta pirmās vai otrās daļas izpratnē. Līdz ar to tiesa

neuzskatīja par nepieciešamu sniegt izvērstākus argumentus šajā jautājumā. Tā kā Kaitējuma atlīdzināšanas likuma 15.pants

paredz piešķirt atlīdzinājumu gan par nepamatotu, gan arī par prettiesisku brīvības ierobežošanu, secinājumi par to, ka

rīcība ir uzskatāma par prettiesisku, nevis nepamatotu, kā to norādījusi Tieslietu ministrija, nevar ietekmēt izskatāmās lietas

rezultātu, tostarp pieteicējam piešķiramā atlīdzinājuma apmēru.

[5.5] Ņemot vērā norādīto, tiesa nekonstatēja apstākļus, kas varētu būt par pamatu kaitējuma atlīdzības

apmēra samazināšanai Kaitējuma atlīdzināšanas likuma 15.panta astotās daļas izpratnē. Tādēļ pieteicējam par nepamatotu

brīvības ierobežošanu no 2015.gada 10.jūnija līdz 2015.gada 6.oktobrim (119 dienas) ir piešķirams atlīdzinājums 3332 euro

apmērā.

[6] Par Administratīvās rajona tiesas spriedumu daļā, ar kuru pieteikums apmierināts, Tieslietu ministrija iesniedza

apelācijas sūdzību un tās papildinājumu, norādot turpmāk minēto.

[6.1] Tiesa nepamatoti nesaskatīja pamatu kaitējuma atlīdzības apmēra samazināšanai. Kaitējuma atlīdzināšanas

likumā ir noteikti kaitējuma atlīdzinājuma apmēra kritēriji un robežas, taču nemantiskā kaitējuma atlīdzības noteikšanu nevar

salīdzināt ar matemātisku aprēķinu, kur likumdevējs normatīvi noregulējis precīzu aprēķina kārtību. Persona, kura pati ir

rīkojusies tik vieglprātīgi un pretēji jebkādai sapratīgai rīcībai, lai neizraisītu sev kaitējuma rašanos, nevar pretendēt uz

likumdevēja noteikto maksimālo kaitējuma atlīdzības apmēru.

Minēto pamato arī Kaitējuma atlīdzināšanas likuma 14.panta pirmajā daļā noteiktais. Jāņem vērā, ka personību raksturo

arī personas rīcība, līdzīgi kā noteikts Kaitējuma atlīdzināšanas likuma 14.panta pirmajā daļā. Tādēļ, nosakot kaitējuma

atlīdzinājumu personai, vērā ņemama personas līdzatbildība, rīcība un personība.

Tieslietu ministrija samazināja atlīdzinājuma apmēru pieteicēja rīcības dēļ, tā nevērtēja pieteicēja līdzatbildību Kaitējuma

atlīdzināšanas likuma 8.panta izpratnē. Tiesa nepamatoti secināja, ka atlīdzinājums netika piešķirts, vērtējot līdzatbildību

Kaitējuma atlīdzināšanas likuma 8.panta izpratnē.

Ievērojot Kaitējuma atlīdzināšanas likuma 15.panta astoto daļu kopsakarā ar 14.panta pirmajā daļā noteikto, izskatāmajā

gadījumā atlīdzinājuma apmēra noteikšanā, piemērojot tiesību normu saprātīgas piemērošanas principu, jāņem vērā likumā

tieši neminētu, bet lietas izšķiršanai būtisku apstākli – pieteicēja prettiesisko rīcību, kas bija pamats kriminālprocesa

ierosināšanai. Pieteicējam nav tiesību uz kaitējuma atlīdzinājumu tiesas noteiktajā apmērā, jo valsts nevar būt atbildīga par

kaitējumu, kas radies paša pieteicēja prettiesiskas rīcības rezultātā. Tieši pieteicēja darbības bija par pamatu pieteicēja

tiesību aizskārumam. Pieteicējs apzināti rīkojās prettiesiski un ir vainojams par nelabvēlīgajām nemantiskajām sekām sakarā

ar ierosināto kriminālprocesu.

Tiesa nepamatoti secināja, ka Tieslietu ministrijai nebija jāvērtē pieteicēja darbību tiesiskums. Pieteicēja rīcība ir

izvērtēta Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu tiesas kolēģijas spriedumā. Tieslietu ministrija to nepārvērtēja, bet ņēma vērā kā

būtisku apstākli, kas ietekmē atlīdzinājuma apmēru. Neņemot vērā apstākli, ka par pamatu kriminālprocesa ierosināšanai

kalpoja pieteicēja prettiesiska rīcība, tiesa kļūdaini neatzina pieteicēja līdzatbildību. Tiesa lietas apstākļus nenovērtēja

vispusīgi un objektīvi, un pieteikumu apmierināja bez pietiekama pamatojuma, kā arī kļūdaini iztulkoja Kaitējuma

atlīdzināšanas likuma 8.pantu un kļūdaini nepiemēroja šā likuma 15.panta astotajā daļā noteikto.

[6.2] Saskaņā ar Kaitējuma atlīdzināšanas likuma 8.pantu persona ir līdzatbildīga, ja tā citādi apzināti izraisījusi

kaitējuma rašanos. Likumā lietotais jēdziens „citādi” ir piepildāms ar saturu katrā atsevišķā gadījumā, tostarp piemērojot

tiesību principus.

Jāvērtē ne vien cēloniskā saikne, kas raksturo nepamatotā kriminālprocesā piemēroto drošības līdzekli ar kaitējuma

atlīdzinājumu, bet arī tāda cēloniskā saikne, kas raksturo personas rīcības tiesiskumu, kas objektīvi radīja attiecīgās sekas

(kriminālprocesa ierosināšanu un drošības līdzekļa piemērošanu). Ir jāizvērtē, ciktāl taisnīgi likt valstij atbildēt par kaitējumu,

kas radies pašas personas prettiesiskas rīcības rezultātā.

Nav taisnīgi atlīdzināt kaitējumu likumā noteiktajā apmērā vienlīdzīgi tām personām, pret kurām kriminālprocess

ierosināts apstākļu sakritības rezultātā (bez personas aktīvas rīcības), un tām personām, pret kurām kriminālprocess

ierosināts personas acīmredzami traucējošas, izaicinošas, bezkaunīgas un prettiesiskas rīcības rezultātā, kas ir vērsta uz

noteiktās valsts pārvaldes kārtības aizvainojumu un necieņas izrādīšanu.

Izskatāmajā gadījumā kaitējuma pamatcēlonis ir pieteicēja prettiesiskā rīcība, tāpēc kaitējuma atlīdzinājums pieteicējam

maksimāli pieļaujamā apmērā neatbilst taisnīguma principam un vienlīdzības principam.

[6.3] Nosakot kaitējuma atlīdzinājuma apmēru, tiesai bija sistēmiski jāinterpretē Kaitējuma atlīdzināšanas likuma

15.panta astotā daļa, bet tiesa to nedarīja.

Tiesību normas piemērotajam jāņem vērā, ka ne visas negatīvās sekas, kas personai rodas tiesību aizskāruma rezultātā,

rada pamatu kaitējuma atlīdzinājumam naudā. Šis princips atspoguļots arī Eiropas deliktu tiesību principos norādīts, ka

mantiskais kaitējums nav atlīdzināms vai nemantiskā kaitējuma kompensācija nav maksājama, ja cietušajam radies kaitējums,

veicot prettiesiskas darbības.

Administratīvā procesa likuma 97.pantā noteikts, ka, nosakot mantiskā zaudējuma un personiskā kaitējuma

priekšnosacījumus un atlīdzinājuma apmēru, piemēro civiltiesību principus, ja likumā nav noteikts citādi. Tiesību doktrīnā

atzīts, ka civiltiesību principi administratīvajās tiesībās piemērojami tad. ja tie nenonāk pretrunā ar publiski tiesisko attiecību

būtību.

Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likuma 10.panta otrajā daļā noteikts, ka cietušais nav

tiesīgs saņemt zaudējuma atlīdzinājumu, ja ar apzinātu rīcību ir veicinājis viņam nodarītā zaudējuma rašanos vai tā apmēra

palielināšanos.

Tādējādi gan privāto, gan publisko tiesību jomā pastāv tiesību normas, kurās noteikts personai ierobežojums saņemt

atlīdzinājumu par tādu kaitējumu, kas radies pašas personas apzinātas vai prettiesiskas rīcības dēļ. Lai gan Kaitējuma

atlīdzināšanas likuma 15.panta astotajā daļā tiešā tekstā tas nav noteikts, šis princips daļēji ir ietverts likuma 14.panta pirmajā

daļā, paredzot, ka nemantiskā kaitējuma atlīdzinājuma noteikšanā ņem vērā arī fiziskās personas rīcību. Likumā nav

iespējams uzskaitīt visus gadījumus, kas ietekmē atlīdzinājuma apmēru, bet tiesai ir jāņem vērā visi apstākļi.

[6.4] Ne Tieslietu ministrijai, ne tiesai nav tiesību pārvērtēt kriminālprocesa laikā pieņemto lēmumu pamatotību, tostarp

apstākļus, kādos piemēroti drošības līdzekļi, un noziedzīga nodarījuma kvalifikāciju. Līdz ar to tiesa nepamatoti vērtēja

apcietinājuma piemērošanas pamatu, secinot, ka par pamatu apcietinājuma kā drošības līdzekļa piemērošanai bija nepareiza

noziedzīga nodarījuma kvalifikācija un apstāklis, ka pieteicējam nav pastāvīgas dzīvesvietas Latvijā. Tādējādi tiesa pārkāpa

savas kompetences robežas lietai nozīmīgu apstākļu noskaidrošanā.

[7] Paskaidrojumā par apelācijas sūdzību pieteicējs norāda turpmāk minēto.

[7.1] Tieslietu ministrija norāda uz pieteicēja līdzatbildību. Taču pret pieteicēju netika ierosināta administratīvā

pārkāpuma lieta un nav konstatēts, ka pieteicējs ir izdarījis administratīvo pārkāpumu. Šajā sakarā pieteicēja rīcības

tiesiskumu vairs nevar vērtēt. Turklāt pieteicējs nav rīkojies vardarbīgi vai draudējis rīkoties vardarbīgi.

[7.2] Par administratīvā pārkāpuma izdarīšanu nevar piemērot Kriminālprocesa likumā paredzētu drošības

līdzekli, ierobežojot personas brīvību. Pieteicējs faktiski tika sodīts ar brīvības atņemšanu bez tiesas sprieduma.

[7.3] Pamats kriminālprocesa ierosināšanai pret pieteicēju bija nevis pieteicēja rīcība, bet nepareiza pieteicēja

nodarījuma kvalifikācija. Pieteicējs to nevarēja ietekmēt.

Motīvu daļa

[8] Pārbaudījusi un izvērtējusi lietas materiālus, Administratīvā apgabaltiesa secina, ka apelācijas sūdzība nav

pamatota un pieteikums daļā par 3332 euro nemantiskā kaitējuma atlīdzinājumu ir apmierināms.

[9] Administratīvā procesa likuma 307.panta ceturtā daļa paredz, ja tiesa, izskatot lietu, atzīst, ka zemākās instances

tiesas spriedumā ietvertais pamatojums ir pareizs un pilnībā pietiekams, tā sprieduma motīvu daļā var norādīt, ka

pievienojas zemākās instances tiesas sprieduma motivācijai. Šādā gadījumā šā likuma 251.panta piektajā daļā noteiktos

apsvērumus sprieduma motīvu daļā var nenorādīt.

Administratīvā apgabaltiesa atzīst, ka pirmās instances tiesa pareizi ir identificējusi strīdus jautājumu un izvērtējusi

iesniegtos pierādījumus, kā arī pareizi piemērojusi tiesību normas attiecībā uz prasījumu par 3332 euro kaitējuma

atlīdzinājumu. Administratīvā apgabaltiesa saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 307.panta ceturto daļu pievienojas

daļai pirmās instances tiesas sprieduma motivācijas attiecībā uz šo prasījumu (sk. šā sprieduma 5.1.–5.3., 5.5. un

5.6.punktu).

[10] Apelācijas sūdzībā nepamatoti norādīts, ka pirmās instances tiesa pārvērtēja kriminālprocesa laikā pieņemto

lēmumu pamatotību, tostarp apstākļus, kādos piemēroti drošības līdzekļi, kā arī noziedzīga nodarījuma kvalifikāciju.

Pirmās instances tiesai nebija jālemj jautājums par pieteicēja nodarījuma kvalifikāciju, jo tas jau tika izlemts krimināllietas

ietvaros. Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu tiesas kolēģijas 2018.gada 23.maija sprieduma motīvu daļā secināts, ka pieteicēja

darbības, pārkāpjot pāri militārā objekta žogam un iekļūstot tajā, nav atzīstamas par kaitīgu nodarījumu Krimināllikuma

231.panta izpratnē, tāpēc atzīstams, ka nav noticis noziedzīgs nodarījums. Minētais apstāklis bija attaisnojoša sprieduma

taisīšanas pamats.

Administratīvā apgabaltiesa secina, ka tiesas lēmumi par pieteicējam piemērojamo apcietinājumu to pieņemšanas brīdī

atbilda tiesību normām, taču vēlāk iestājās viens no Kaitējuma atlīdzinājuma likumā norādītajiem kaitējuma atlīdzinājuma

tiesiskajiem pamatiem – spēkā ir stājies pieteicēju attaisnojošs tiesas spriedums, ar kuru viņš attaisnots visās pret viņu

celtajās apsūdzībās. No tā savukārt izriet secinājums, ka pieteicējs nepamatoti tika turēts apcietinājumā laikā no 2015.gada

10.jūnija līdz 2015.gada 6.oktobrim.

Pirmās instances tiesas norādītais par to, kāpēc pieteicējam kā drošības līdzeklis piemērots apcietinājums, atbilst

Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas 2015.gada 12.jūnija lēmumā un 2015.gada 12.augusta lēmumā (lietas 26. un

27.lapa) secinātajam. Šajos lēmumos tiesa izlēma jautājumu par pieteicējam nosakāmo drošības līdzekli. No lēmumos

norādītā pamatojuma izriet, ka konkrēto drošības līdzekli tiesa izvēlējās un pēc diviem mēnešiem atstāja negrozītu tāpēc, ka

pieteicējs tika turēts aizdomās par sevišķi smaga nozieguma izdarīšanu. Tiesa ņēma vērā arī to, ka viena no personām, kas

piedalījās noziedzīga nodarījuma izdarīšanā, ir aizbēgusi, un nav zināma viņas atrašanās vieta. Tāpēc tiesa uzskatīja, ka

pieteicējs brīvībā varētu traucēt pirmstiesas kriminālprocesa norisi, sazinoties ar noziedzīga nodarījuma līdzdalībnieku un

saskaņojot liecības. Tiesa ņēma vērā arī to, ka pieteicējam nav dzīves vietas Latvijas teritorijā.

Administratīvā apgabaltiesa secina, ka iepriekš norādītie tiesas apsvērumi nav saistīti ar pieteicēja rīcību pēc viņa

aizturēšanas. Krimināllietas ietvaros nav konstatēts, ka pieteicējs būtu kavējis kriminālprocesa gaitu vai izvairījies no

izmeklēšanas. Līdz ar to pirmās instances tiesa pamatoti nekonstatēja pieteicēja līdzatbildību.

Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu tiesas kolēģijas 2018.gada 23.maija sprieduma motīvu daļā secināts, ka pieteicēja

darbības, pārkāpjot pāri militārā objekta žogam un iekļūstot militārajā objektā, satur Latvijas Administratīvo pārkāpumu

kodeksa 194.3pantā paredzētā nodarījuma pazīmes. Administratīvā apgabaltiesa secina, ja sakarā ar pieteicēja prettiesisko

rīcību būtu ierosināta administratīvā pārkāpuma lieta par Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 194.3pantā paredzētā

pārkāpuma izdarīšanu, nebūtu arī pamata turēt pieteicēju apcietinājumā, jo atbilstoši šā panta sankcijā noteiktajam par šo

administratīvo pārkāpumu bija nosakāms vai nu naudas sods līdz 70 euro vai arī izsakāms brīdinājums. Līdz ar to tikai

tāpēc, ka pieteicējs ir veicis neatļautu darbību, par ko viņš varēja tikt sodīts administratīvi, pieteicējs nevar tikt atzīts par

līdzvainīgu viņa turēšanā apcietinājumā. Galvenais iemesls, kāpēc pieteicējs atradās apcietinājumā, bija tas, ka viņa rīcība

kļūdaini tika uzskatīta par noziedzīgu nodarījumu. Šis kļūdainais secinājums nebija atkarīgs no pieteicēja un attiecīgi

pieteicējs nav apzināti veicinājis viņa nokļūšanu apcietinājumā.

Ņemot vērā minētos apsvērumus, nav pamatots arī apelācijas sūdzībā norādītais par taisnīguma un vienlīdzības

principu pārkāpumu.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 307.un 309.pantu, 126.panta pirmo daļu, Administratīvā apgabaltiesa

nosprieda:

Apmierināt daļā /pers. A/ (/pers. A/) pieteikumu.

Uzlikt pienākumu Tieslietu ministrijai viena mēneša laikā no šā sprieduma spēkā stāšanās dienas izmaksāt /pers. A/

nemantiskā kaitējuma atlīdzinājumu 3332 euro (trīs tūkstoši trīs simti trīsdesmit divi euro).

Piespriest no Latvijas Republikas par labu /pers. A/ (/pers. A/) valsts nodevu 30 euro, kas atlīdzināmi no Tieslietu

ministrijas budžeta līdzekļiem.

Spriedumu var pārsūdzēt Senāta Administratīvo lietu departamentā viena mēneša laikā no sprieduma sastādīšanas

dienas, iesniedzot kasācijas sūdzību Administratīvajā apgabaltiesā.

Tiesnese referente I.Amona

Tiesnese R.Paegle

Tiesnese V.Zommere