Court convicts defendant for resisting police and orders fine plus reimbursement of breath test costs.

Lieta Nr.P131017216

Lietas arhīva Nr.1-172-16/7

S P R I E D U M S

Rīgā 2016.gada 21.aprīlī

Rīgas pilsētas Zemgales priekšpilsētas tiesas tiesnese E.Leitāne,

ar tiesas sēdes sekretāri E.Kaplunu,

izskatīja atklātā tiesas sēdē administratīvā pārkāpuma lietu par /pers. A/, personas kods /personas kods/, saukšanu pie administratīvās atbildības

pēc Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 175.panta.

A p r a k s t o š ā d a ļ a

2016.gada 30.marta administratīvā pārkāpuma protokolā Nr.PC028350 norādīts, ka 2016.gada 30.martā plkst.12.20 /adrese/, /pers. A/

(turpmāk arī – pie administratīvās atbildības saucamā persona) atrodoties stiprā alkohola reibumā ļaunprātīgi nepakļāvās policijas darbinieku likumīgajām

prasībām laikā, kad policijas darbinieki pildīja dienesta pienākumus, proti, atteicās doties uz policijas dienesta automašīnu, uzsāka bēgšanu, izlecot pa

dzīvokļa logu, uz vairākkārtējiem aicinājumiem apstāties nereaģēja un aizturēšanas laikā izrādīja fizisku pretošanos, vicinoties ar rokām un mēģinot

izrauties no policijas darbinieka satvēriena.

Līdz ar to /pers. A/ darbības kvalificētas atbilstoši Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa (turpmāk – Kodekss) 175.pantam.

Kodeksa 271.panta ceturtā daļa noteic, ka lietu bez lietas dalībnieku klātbūtnes var izskatīt tikai tad, ja ir zināms, ka viņiem savlaicīgi paziņots par

lietas izskatīšanas vietu un laiku, un, ja no tām nav saņemts lūgums atlikt lietas izskatīšanu.

Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes Rīgas Zemgales iecirknim (turpmāk – iestāde) par lietas izskatīšanas laiku un vietu savlaicīgi paziņots,

ievērojot Kodeksa 289.6panta nosacījumus, nosūtot tiesas pavēsti, norādot tiesas sēdes laiku un vietu. Iestādes pārstāvis uz tiesas sēdi nav ieradies.

2016.gada 15.aprīlī Rīgas pilsētas Zemgales priekšpilsētas tiesā no iestādes saņemts lūgums par lietas izskatīšanu bez iestādes pilnvarotā pārstāvja

klātbūtnes.

/pers. A/ savlaicīgi, nosūtot pavēsti ierakstītā pasta sūtījumā uz protokolā norādīto dzīvesvietu, kas vienlaicīgi ir viņa deklarētā dzīvesvieta, tika

paziņots par lietas izskatīšanas vietu un laiku (pavēste nosūtīta 2016.gada 7.aprīlī), viņš uz lietas izskatīšanu neieradās. No viņa nav saņemts lūgums par

lietas izskatīšanas atlikšanu. Atbilstoši Paziņošanas likuma 8.panta trešajā daļā noteiktajam, dokuments, kas paziņots kā ierakstīts pasta sūtījums,

uzskatāms par paziņotu septītajā dienā pēc tā nodošanas pastā. Līdz ar to tiesa secina, ka /pers. A/ ir paziņots par administratīvā pārkāpuma tiesvedības

procesu un tiesas sēdi atbilstoši Kodeksa 289.6panta prasībām.

Pie šādiem apstākļiem un pamatojoties uz Kodeksa 260.pantu, 268.1panta pirmo daļu, 289.2pantu, 289.6panta ceturto daļu un 271.panta ceturto

daļu, tiesa atzīst, ka nav pārkāptas lietas dalībnieku tiesības piedalīties lietas izskatīšanā, līdz ar to ir pamats izskatīt administratīvā pārkāpuma lietu bez

lietas dalībnieku klātbūtnes, jo administratīvā pārkāpuma lietas materiālos atspoguļotās ziņas ietver visus faktus, pie kuriem var izvērtēt administratīvā

pārkāpuma esamību vai neesamību.

M o t ī v u d a ļ a

Izvērtējusi ziņas, kas izriet no administratīvā pārkāpuma protokola Nr.PC028350, un pārējiem administratīvā pārkāpuma lietas materiāliem to

kopumā un saistībā, tiesa atzīst, ka ir pamats /pers. A/ vainas konstatācijai, saukšanai pie administratīvās atbildības un sodīšanai atbilstoši Kodeksa

175.pantam.

Atbilstoši Kodeksa 289.16panta pirmajai daļai Kodeksa 213.pantā paredzētās administratīvo pārkāpumu lietas izskata mutvārdu procesā, taisot

spriedumu Kodeksa divdesmit otrajā nodaļā noteiktajā kārtībā, un gadījumos, kas nav noregulēti Kodeksa divdesmit otrajā nodaļā, piemērojot divdesmit

trešajā „a” nodaļā noteikto regulējumu.

Saskaņā ar Kodeksa 272.pantu institūcijai (amatpersonai), izskatot administratīvā pārkāpuma lietu, jānoskaidro, vai ir izdarīts administratīvais

pārkāpums, vai attiecīgā persona ir vainīga tā izdarīšanā, vai šo personu var saukt pie administratīvās atbildības, vai ir atbildību mīkstinoši un pastiprinoši

apstākļi, vai ir nodarīts mantisks zaudējums, kā arī jānoskaidro citi apstākļi, kam ir nozīme lietas pareizā izlemšanā

Kodeksa 175.pants paredz atbildību par ļaunprātīgu nepakļaušanos policijas darbinieka prasībai, kad viņš izpilda sabiedriskās kārtības sargāšanas

vai dienesta pienākumus.

Likuma „Par policiju” 22.pants noteic, ka policijas darbinieks ir valsts varas pārstāvis un likumīgās prasības un rīkojumi, ko viņš izvirzījis vai devis,

pildot dienesta pienākumus, visām personām ir obligāti jāizpilda. Policijas darbinieka prasības ir obligātas un rīcība saistoša jebkurai personai, kamēr

amatpersona, kas pilnvarota kontrolēt un uzraudzīt viņa darbību, nebūs tās apturējusi vai atcēlusi. Nepakļaušanās policijas darbinieka likumīgajām

prasībām ir sodāma.

Policijas darbinieks atrodas valsts aizsardzībā, viņa godu un cieņu aizsargā valsts. Policijas darbinieka goda aizskaršana, pretošanās viņam, viņa

dzīvības un veselības apdraudējums, kā arī rīcība, kura traucē pildīt dienesta pienākumus, ir sodāma Latvijas Republikas tiesību aktos noteiktajā kārtībā.

Saskaņā ar likuma „Par policiju” 19.panta sesto daļu, 12.pantu policijas darbiniekam, pildot viņam uzliktos pienākumus atbilstoši dienesta

kompetencei, ir tiesības: prasīt, lai personas pārtrauc likumpārkāpumus, pārbaudīt personām, kuras tiek turētas aizdomās par likumpārkāpumu,

personību apliecinošus dokumentus, kā arī citus dokumentus, kas nepieciešami to tiesību normu ievērošanas pārbaudei, kuru izpildes kontrole un

uzraudzība uzdota policijai; sastādīt protokolus par administratīviem pārkāpumiem, izdarīt likumpārkāpēju mantu un dokumentu izņemšanu un apskati, kā

arī veikt citus pasākumus administratīvā pārkāpuma lietvedības nodrošināšanai [..].

Ja persona uzskata, ka policijas darbinieka prasības konkrētajā gadījumā nav likumīgas, tad, nepakļaujoties šīm prasībām, persona uzņemas risku

par to, ka, ja vēlāk tiks konstatēts, ka policijas darbinieku prasības bija likumīgas, bet pašas personas izdarītais vērtējums kļūdains, šo personu sauks pie

administratīvās atbildības par nepakļaušanos šīm prasībām (Sk. Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamenta 2007.gada 20.marta

spriedumu lietā Nr.SKA-68/2007).

Tādējādi, lai personu atzītu par vainīgu Kodeksa 175.pantā paredzētā administratīvā pārkāpuma izdarīšanā, pirmkārt, ir jākonstatē, ka kāds no

minētajā tiesību normā norādītajiem subjektiem, sabiedriskās kārtības vai dienesta pienākumu pildīšanas laikā, izteica personai likumīgu rīkojumu vai

prasību un, otrkārt, ka persona ļaunprātīgi atteicās pakļauties izteiktajam rīkojumam vai prasībai.

Izvērtējot lietā iegūtos pierādījumus, tiesa konstatē, ka, policijas darbinieku prasība /pers. A/ labprātīgi doties uz policijas dienesta automašīnu bija

likumīga.

Lai personas rīcību varētu uzskatīt par ļaunprātīgu, kā tas norādīts Kodeksa 175.panta dispozīcijā, pietiek ar to, ka tiek pierādīta personas vaina

attiecīgā pārkāpuma izdarīšanā, tas ir, ja persona, kas to izdarījusi, ir apzinājusies savas darbības vai bezdarbības prettiesisko raksturu, paredzējusi tās

kaitīgās sekas un vēlējusies vai apzināti pieļāvusi šo seku iestāšanos. Īpašs jēdziena ļaunprātīgums iztulkojums un novērtējums, lai varētu atzīt personu par

vainīgu nodarījumā, kas paredzēts Kodeksa 175.pantā, nav nepieciešams (Sk. Administratīvās apgabaltiesas 2005.gada 10.marta sprieduma lietā

AA609-05/8 15.punkts).

Tiesai nerodas saprātīgas šaubas par to, ka /pers. A/, nepakļaujoties policijas darbinieka likumīgajām prasībām, proti, atsakoties doties uz policijas

dienesta automašīnu, uzsākot bēgšanu, izlecot pa dzīvokļa logu, neapstājoties pēc vairākkārtējiem policijas darbinieka aicinājumiem, aizturēšanas laikā

izrādot fizisku pretošanos, vicinoties ar rokām un mēģinot izrauties no policijas darbinieka satvēriena, rīkojās apzināti.

Atbilstoši Kodeksa 243.panta pirmās daļas noteikumiem pierādījumi administratīvā pārkāpuma lietā ir jebkuras Kodeksā paredzētajā kārtībā

iegūtas un noteiktā procesuālajā formā nostiprinātas ziņas par faktiem, kurus administratīvā pārkāpuma lietvedībā iesaistītās personas savas kompetences

ietvaros izmanto, lai pierādītu administratīvā pārkāpuma esamību vai neesamību un noskaidrotu citus apstākļus, kam ir nozīme lietas pareizā izlemšanā.

Savukārt Kodeksa 243.panta ceturtā un piektā daļa noteic, ja vien administratīvā pārkāpuma lietvedība netiek pierādīts pretējais, bez papildu

procesuālo darbību veikšanas par pierādījumu uzskatāmas ziņas par faktiem, kuras administratīvā pārkāpuma protokolā fiksējusi amatpersona.

Administratīvā pārkāpuma lietvedībā iesaistītās personas kā pierādījumus var izmantot tikai ticamas, attiecināmas un pieļaujamas ziņas par faktiem.

Saskaņā ar Kodeksa 243.panta astoto daļu to, cik ticamas ir pierādīšanā izmantojamās ziņas par faktiem, izvērtē, aplūkojot visus administratīvā

pārkāpuma lietvedības laikā iegūtos faktus vai ziņas par faktiem kopumā un savstarpējā sakarībā. Savukārt saskaņā ar Kodeksa 243.panta vienpadsmito

un piecpadsmito daļu ziņas vai fakti, ko kompetentās iestādes amatpersonas ieguvušas, īstenojot šīs iestādes darbību regulējošajā likumā noteiktās

pilnvaras, ir pieļaujami kā pierādījumi administratīvā pārkāpuma lietvedībā, ja šīs ziņas vai faktus iespējams pārbaudīt administratīvā pārkāpuma

lietvedības ietvaros. Administratīvā pārkāpuma lietā iegūtos pierādījumus fiksē administratīvā pārkāpuma protokolā.

Tiesa secina, ka viens no būtiskiem nosacījumiem, kas nodrošina likumības ievērošanu, ir pietiekamu un likumā atļautu pierādījumu iegūšana. Tikai

uz likumā noteiktajā kārtībā iegūtiem pierādījumiem ir pamats izdarīt secinājumu par prettiesiskas un administratīvi sodāmas rīcības esamību tās personas

darbībās, par kuras saukšanu pie administratīvās atbildības tiek lemts.

Nekādu papildus pierādījumu vai lūgumi tos pieņemt vai izprasīt Rīgas pilsētas Zemgales priekšpilsētas tiesā nav saņemti, tādējādi tiesa vadās tikai

no lietā esošajiem pierādījumiem.

Kodeksa 243.1pants noteic šādus pierādīšanas līdzekļus: 1) pie administratīvās atbildības sauktās personas paskaidrojumi; 2) personu liecības; 3)

eksperta atzinums; 4) kompetentās institūcijas atzinums; 5) dokuments, kas satur ziņas par faktiem, rakstveidā vai citā formā; 6) elektroniskie pierādījumi;

7) procesuālajās darbībās rakstveidā vai citā veidā nostiprinātās ziņas par faktiem; 8) lietiskie pierādījumi.

Atbilstoši Kodeksa 244.pantam institūcija (amatpersona) pierādījumus novērtē pēc savas iekšējās pārliecības, kas pamatota uz vispusīgi, pilnīgi un

objektīvi izpētītiem visiem lietas apstākļiem to kopumā, pēc likuma un tiesiskās apziņas.

Tiesa atzīst, ka /pers. A/ vaina administratīvā pārkāpuma izdarīšanā, kas paredzēts Kodeksa 175.pantā, ir pierādīta pilnībā ar šādiem

pierādījumiem: ar administratīvā pārkāpuma protokolā Nr.PC028350 fiksētajām ziņām par pārkāpuma izdarīšanas apstākļiem (lietas 3.lapa); ar policijas

darbinieka ziņojumu (lietas 4.lapa); ar alkometra AlcoQuant 6020 izdruku (lietas 5.lapa); ar administratīvās aizturēšanas protokolu Nr.231 (lietas 6.lapa)

un pārējiem lietas materiāliem, kas atbilst Kodeksa prasībām un tiesai nav pamats tos apšaubīt.

Lai gan policijas darbinieku liecības (arī paskaidrojumi un dienesta ziņojumi) nav pašas par sevi uzskatāmas par absolūti ticamām un

neapstrīdamām, tomēr policijas darbinieku liecinātajam par notikumiem, kas risinājušies, tiem pildot savus dienesta pienākumus, ir piešķirama augsta

ticamības pakāpe. Lai konstatētu, ka policijas darbinieki ir snieguši nepatiesas liecības, ir nepieciešami pārliecinoši pierādījumi (Sk. Administratīvās

apgabaltiesas 2005.gada 3.decembra spriedums lietā AA13-05/5, 2005.gada 9.decembra spriedums lietā Nr.666-05/5).

Ja pieteicējs iestādes apgalvojumus uzskata par nepamatotiem, viņam ir jāiesniedz pierādījumi, kas apliecina pretējo. Personai savu iespēju robežās

ir jāpiedalās pierādījumu savākšanā, it īpaši, ja persona vēlas pierādīt apstākļus, kurus tikai viņa pati var apliecināt (Sk. Augstākās tiesas

Administratīvo lietu departamenta 2009.gada 20.janvāra lēmumu lietā Nr.SKA-133/2009).

Administratīvā apgabaltiesa 2013.gada 23.aprīļa spriedumā lietā Nr.A42919409 norāda, kā to šobrīd noteic Kodeksa 243.panta ceturtā daļa, pēc

kuras tiesai jāvadās, novērtējot lietā esošos pierādījumus, ja vien administratīvā pārkāpuma lietvedībā netiek pierādīts pretējais, bez papildu procesuālo

darbību veikšanas par pierādījumu uzskatāmas ziņas par faktiem, kuras administratīvā pārkāpuma konstatēšanas brīdī administratīvā pārkāpuma

protokolā fiksējusi amatpersona.

Vērtējot policijas darbinieka sastādītajā ziņojumā un administratīvā pārkāpuma protokolā aprakstītos pārkāpuma izdarīšanas apstākļus, tiesa

nekonstatē tādas saprātīgas šaubas, kuras būtu vērtējamas par labu /pers. A/, un atzīst, ka lietā nav nekādu ziņu, ka policijas darbinieki, aprakstot

pārkāpuma izdarīšanas apstākļus, būtu neobjektīvi, nekompetenti vai jebkādu iemeslu dēļ ieinteresēti /pers. A/ nelabvēlīga lēmuma pieņemšanā. Ņemot

vērā apstākli, ka policijas darbinieki tieši nav ieinteresēti lietās iznākumā, tiesa secina, ka policijas darbiniekam nav iemeslu sniegt nepatiesas ziņas,

izprotot, ka par to var draudēt tiesību aktos paredzētā atbildība.

Ar lietas materiāliem apstiprinās fakts, ka administratīvā pārkāpuma protokolā norādītajā laikā un vietā policijas darbinieki pildīja dienesta

pienākumus, savukārt /pers. A/ nepakļāvās viņu prasībām. /pers. A/ rīcība ir vērtējama kā ļaunprātīga nepakļaušanās policijas darbinieku likumīgajām

prasībām.

Tādējādi ir objektīvi apstiprināts administratīvā pārkāpuma izdarīšanas fakts un tā izdarīšanas apstākļi, kā arī ir pilnībā pierādīts administratīvā

pārkāpuma sastāvs, proti, /pers. A/ ļaunprātīgi nepakļāvās policijas darbinieku, kuri pildīja savus dienesta pienākumus, likumīgajām prasībām, ar savām

darbībām izdarot Kodeksa 175.pantā paredzēto administratīvo pārkāpumu.

Līdz ar to ir pamats /pers. A/ saukšanai pie administratīvās atbildības un sodīšanai.

Kodeksa 175.pants noteic, ka par ļaunprātīgu nepakļaušanos policijas darbinieka, pašvaldības policijas darbinieka, robežsarga vai zemessarga, kā

arī karavīra likumīgajam rīkojumam vai prasībai, kad viņi izpilda sabiedriskās kārtības sargāšanas vai dienesta pienākumus,- uzliek naudas sodu līdz

divsimt astoņdesmit euro vai piemēro administratīvo arestu uz laiku līdz piecpadsmit diennaktīm.

Atbilstoši Kodeksa 32.panta pirmajai un otrajai daļai sodu par administratīvo pārkāpumu uzliek ietvaros, ko nosaka normatīvais akts, kurā

paredzēta atbildība par izdarīto pārkāpumu, stingrā saskaņā ar Kodeksu un citiem aktiem par administratīvajiem pārkāpumiem. Uzliekot sodu, tiesa ņem

vērā izdarītā pārkāpuma raksturu, pārkāpēja personību, viņa vainas pakāpi, mantisko stāvokli, atbildību mīkstinošos un pastiprinošos apstākļus.

Tiesa atzīst, ka /pers. A/ izdarītais administratīvais pārkāpums ir vērsts pret noteikto pārvaldes kārtību. Par /pers. A/ personību no lietas

materiāliem noskaidrots, ka viņa deklarētā dzīvesvieta ir /adrese/, Latvijas Republikas nepilsonis, agrāk administratīvi sodīts, citu objektīvu ziņu par

pārkāpēja personību tiesas rīcībā nav.

Saskaņā ar Kodeksa 33.pantu /pers. A/ atbildību mīkstinošus apstākļus tiesa nekonstatē.

Saskaņā ar Latvijas Kodeksa 34.panta pirmās daļas 6.punktu par /pers. A/ atbildību pastiprinošu apstākli tiesa atzīst to, ka pārkāpums izdarīts

alkoholisko dzērienu iespaidā.

Tiesa uzskata, ka /pers. A/ sods nosakāms administratīvā naudas soda veidā, panta sankcijas ietvaros un šāds administratīvais sods būs samērīgs

ar konkrēto pārkāpumu un netiks pazaudēta tā audzinošā un atturošā nozīme Kodeksa 22.panta izpratnē, jo administratīvā soda mērķis ir ne vien sodīt

personu, kura izdarījusi administratīvo pārkāpumu, bet arī audzināt un preventīvi brīdināt par jaunu pārkāpumu neizdarīšanu.

Kodeksa 258.panta trešā daļa noteic, ka persona, kurai uzlikts administratīvais sods, Ministru kabineta noteiktajā kārtībā sedz izdevumus, kas

saistīti ar alkohola koncentrācijas, narkotisko vai citu apreibinošo vielu iespaida konstatēšanai veiktajām pārbaudēm. Atbilstoši Ministru kabineta

2007.gada 18.decembra noteikumiem Nr.915 „Noteikumi par kārtību, kādā sedz izdevumus, kas saistīti ar alkohola koncentrācijas, narkotisko vai citu

apreibinošo vielu iespaida konstatēšanai veiktajām pārbaudēm” un Kodeksa 274.panta piektajai daļai, institūcija (amatpersona) spriedumā administratīvā

pārkāpuma lietā, pamatojoties uz izdevumus apliecinošiem dokumentiem, nosaka ar alkohola koncentrācijas, narkotisko vai citu apreibinošo vielu

iespaida konstatēšanai veiktajām pārbaudēm saistīto izdevumu apmēru.

No lietas materiāliem redzams, ka /pers. A/ veikta pārbaude alkohola ietekmes (koncentrācijas) noteikšanai, kuras rezultātā konstatēts alkohola

reibums, un pārbaudes izdevumi sastāda 15,65 euro (lietas 2. un 5.lapa).

Tādējādi saskaņā ar Ministru kabineta noteikumu Nr.915 „Noteikumi par kārtību, kādā sedz izdevumus, kas saistīti ar alkohola koncentrācijas,

narkotisko vai citu apreibinošo vielu iespaida konstatēšanai veiktajām pārbaudēm” 3., 5. un 6.punktu un Ministru kabineta noteikumu Nr.394 „Alkohola,

narkotisko, psihotropo vai toksisko vielu ietekmes pārbaudes kārtība” 40.punkta nosacījumiem /pers. A/ uzliekams pienākums segt 15,65 euro, kas ir

izdevumi, kas radušies Valsts policijai par pārbaudi alkohola ietekmes (koncentrācijas) noteikšanai, iemaksājot tos Valsts policijas norādītajā kontā.

R e z o l u t ī v ā

Ņemot vērā minēto un pamatojoties uz Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 1.pantu, 8.pantu, 9.pantu, 22.pantu, 32.panta pirmo un otro

daļu, 33., 34., 175., 238., 243., 243.1, 244., 258., 272., 274. - 276., 289.6panta piekto un sesto daļu, 289.13panta pirmo un otro daļu, 289.16panta

pirmo un ceturto daļu, 289.17panta pirmo un otro daļu, 289.18panta pirmo daļu, tiesa

n o s p r i e d a

atzīt par vainīgu /pers. A/, personas kods /personas kods/, administratīvā pārkāpuma izdarīšanā, kas paredzēts Latvijas Administratīvo pārkāpumu

kodeksa 175.pantā, un uzlikt naudas sodu EUR 40 (četrdesmit euro) apmērā.

Naudas sodu nomaksāt ne vēlāk kā 30 dienu laikā no dienas, kad izsniegts nolēmuma noraksts par naudas soda uzlikšanu, bet, ja nolēmums

pārsūdzēts, ne vēlāk kā 30 dienu laikā no dienas, kad paziņots, ka sūdzība vai protests noraidīts. Iemaksas rekvizīti: Saņēmējs: Valsts kase, reģistrācijas

Nr.90000050138, konta Nr.LV34TREL1060191011100, BIC kods: TRELLV22 (norādīt lietas Nr.131017216 un administratīvā pārkāpuma

protokola Nr.PC028350). Nomaksu apliecinošā dokumenta oriģinālu nekavējoties iesniegt Rīgas pilsētas Zemgales priekšpilsētas tiesas kancelejā,

Baložu ielā 14, Rīgā.

Uzlikt par pienākumu /pers. A/, personas kods /personas kods/, segt alkohola ietekmes pārbaudes izdevumus EUR 15,65 (piecpadsmit euro, 65

centi) Valsts policijai, nosakot labprātīgi segt izdevumus 30 dienu laikā pēc sprieduma stāšanās likumīgā spēkā.

Iemaksas rekvizīti: Saņēmējs – Valsts policija, reģistrācijas Nr.90000099040, konta Nr.LV96TREL2140091033000, maksājuma mērķis -

alkohola ietekmes pārbaude, alkohola ietekmes (koncentrācijas) noteikšanai. Pēc pārbaudes izdevumu nomaksas, nekavējoties iesniegt maksājuma

apliecinošu dokumentu Rīgas pilsētas Zemgales priekšpilsētas tiesas kancelejā, Baložu ielā 14, Rīgā. Ja persona 30 dienu laikā labprātīgi nesedz

izdevumus, iestāde nodod lēmumu izpildītājam piespiedu piedziņai.

Spriedumu var pārsūdzēt 10 (desmit) darba dienu laikā no pilna sprieduma paziņošanas dienas Rīgas apgabaltiesā, apelācijas sūdzību iesniedzot

Rīgas pilsētas Zemgales priekšpilsētas tiesā.

Sprieduma teksts sastādīts un pieejams 2016.gada 21.aprīlī.

Saskaņā ar Paziņošanas likuma 8.panta trešo daļu dokuments, kas paziņots kā ierakstīts pasta sūtījums, uzskatāms par paziņotu septītajā dienā pēc

tā nodošanas pastā.

Tiesnese E. Leitāne