Court dismisses request to recognize child as disabled due to insufficient medical records proving epilepsy severity.
Legislator summary
AI generatedThe Administrative District Court rejected the applicant's request to issue an administrative act recognizing her son as a child with a disability for eight years until age 18. The applicant argued her son suffered from frequent epileptic seizures following a streptococcal meningitis, but the health commission maintained the initial negative assessment based on existing medical documentation. The court ruled that the statutory criteria required documented clinical and functional states of epilepsy, which were not objectively verifiable due to gaps in medical records prior to 1991 and a lack of data on seizure frequency after that date.
Legislator headnote
AI generatedMinistry of Health Order No. 214 of 17 September 1990; Cabinet of Ministers Order No. 1209 of 28 December 2010: A child may be recognized as having a disability only if specific clinical and functional states of the diagnosed illness are objectively documented in medical records, not merely by the diagnosis itself.
Keywords
AI generatedCited Legislation
AI generatedRelated Decisions
AI generatedFull text
Lietas Nr. A420234314
Lietas arhīva Nr. A42-02343-14/24
SPRIEDUMS
Latvijas tautas vārdā
Rīgā 2014. gada 18. septembrī
Administratīvā rajona tiesa
šādā sastāvā: tiesnese K.Kalvāne,
rakstveida procesā izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta, pamatojoties uz /pers. A/ pieteikumu par administratīvā akta
izdošanu, ar kuru /pers. A/ dēls /pers. B/ tiktu atzīts par bērnu ar invaliditāti vismaz 8 gadus līdz 18 gadu vecuma sasniegšanai.
Aprakstošā daļa
[1] 2013. gada 25. oktobrī Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisijas Rīgas apvienotā nodaļa, izskatot /pers. A/
(turpmāk arī – pieteicēja) iesniegumu, sniedza atzinumu Nr. 1-22/86 (turpmāk arī – Sākotnējais atzinums) par pieteicējas dēla /pers.
B/ (turpmāk arī – dēls) veselības stāvokļa atbilstību invaliditātei līdz 18 gadu vecuma sasniegšanai.
[2] Nepiekrītot Sākotnējam atzinumam, pieteicēja to apstrīdēja Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisijā.
Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisijas (turpmāk arī – atbildētāja) 2013. gada 9. decembrī sniedza atzinumu Nr. 1-
22/120 (turpmāk arī – atzinums), ar kuru nolēma Sākotnējo atzinumu atstāt negrozītu un noteikt, ka pieteicējas dēla veselības stāvoklis
līdz 18 gadu vecumam 5 gadu posmā atbilst invaliditātes noteikšanas kritērijiem.
[3] 2014. gada 10. janvārī tiesā saņemts pieteicējas pieteikums.
Pieteikumā pieteicēja paskaidro, ka pieteicējas dēls smagi slimojis no divu gadu vecuma pēc strutaina meningīta pārslimošanas.
Pieteicējas dēlam pēc slimošanas sākās epilepsijas lēkmes, kas bijušas biežas. Visas lēkmes netika uzskaitītas, bet par tām
informēja ārstējošos ārstus.
[4] Tiesai iesniegtajā rakstveida paskaidrojumā atbildētāja norāda, ka pieteikums ir noraidāms uz atzinumā norādīto argumentu
pamata.
Motīvu daļa
[5] Tiesa, izvērtējot lietas apstākļus un lietā esošos pierādījumus, secina, ka pieteikums nav pamatots.
[6] Ministru kabineta 2010. gada 28. decembra noteikumu Nr. 1209 „Noteikumi par prognozējamas invaliditātes, invaliditātes un
darbspēju zaudējuma noteikšanas kritērijiem, termiņiem un kārtību” (turpmāk – Noteikumi) 12.1 punkts paredz kārtību, kā izsniedzams
atzinums par bērna veselības stāvokļa iespējamu atbilstību invaliditātei, ja ārstu konsultatīvā komisija vai ārstējošais ārsts līdz 2003.
gada 31. decembrim bērnam līdz 16 gadu vecumam nebija noteicis invaliditāti un invaliditātes ekspertīze nepieciešama, lai noteiktu
bērna veselības stāvokļa atbilstību invaliditātes noteikšanas kritērijiem saistībā ar valsts vecuma pensijas pieprasīšanu ar
atvieglotiem noteikumiem par personas līdz 18 gadu vecumam ar invaliditāti aprūpi ne mazāk kā astoņus gadus.
Saskaņā ar Noteikumu 12.1 2. punktu komisija izvērtē iesniegto medicīnisko dokumentāciju un, ja nepieciešams, pieprasa no
ārstniecības iestādēm papildu informāciju. Savukārt Noteikumu 12.1 3. punkts paredz, ka komisija sniedz atzinumu par personas līdz
18 gadu vecumam veselības stāvokļa atbilstību invaliditātes noteikšanas kritērijiem, kādi normatīvajos aktos bija paredzēti
invaliditātes noteikšanai personas aprūpes laikā: līdz 1979. gada 13. decembrim – atbilstoši PSRS Veselības aizsardzības
ministrijas 1956. gada 1. augusta Invaliditātes grupu noteikšanas instrukcijai; no 1979. gada 14. decembra līdz 1990. gada 16.
septembrim – atbilstoši PSRS Veselības aizsardzības ministrijas 1979. gada 14. decembra pavēlei Nr. 1265 „Par kārtību, kādā
izsniedz medicīnisko slēdzienu par bērniem invalīdiem no bērnības līdz 16 gadu vecumam”; no 1990. gada 17. septembra līdz 1999.
gada 26. decembrim – atbilstoši Latvijas Republikas Veselības aizsardzības ministrijas 1990. gada 17. septembra pavēlei Nr. 214
„Par palīdzību bērniem invalīdiem”; no 1999. gada 27. decembra līdz 2003. gada 31. decembrim – atbilstoši Labklājības ministrijas
1999. gada 27. decembra rīkojumam Nr. 424 „Par medicīniskām indikācijām invaliditātes noteikšanai bērniem līdz 16 gadu
vecumam”.
Tādejādi no minētājām tiesību normām ir secināms, ka atbildētāja atzinumu sniedz, pamatojoties uz medicīniskajā dokumentācijā
veiktajiem ierakstiem, kas satur informāciju par bērna veselības stāvokli attiecīgajā laika posmā. Savukārt bērna atbilstība
invaliditātes noteikšanas kritērijiem ir izvērtējama atbilstoši katrā konkrētajā laika posmā spēkā esošajām tiesību normām, kas deva
pamatu personu atzīt par invalīdu. Tas nozīmē, ka iestāde, sastādot atzinumu, ir tiesīga ņemt vērā tikai un vienīgi medicīnisko
dokumentāciju un piemērot tās tiesību normas, kas bija spēkā attiecīgi katrā konkrētā bērna aprūpes laika periodā.
[7] Lietā nav strīda par to, ka pieteicējas dēls 1980. gadā (1 gada un 6 mēnešu vecumā) pārslimoja strutainu pneimokoku meningītu.
Tāpat lietā nav strīda par to, ka 2 gadu un 7 mēnešu vecumā 1981. gada 18. martā pieteicējas dēla medicīnas dokumentācijā ir
ieraksts par to, ka viņam ir sekundāras epileptoformas lēkmes. Savukārt 1981. gada maijā pieteicējas dēls ir stacionēts Bērnu
klīniskās universitātes slimnīcā ar diagnozēm – stāvoklis pēc galvas traumas un simptomātiska epilepsija. Savukārt laika posmā no
1982. gada līdz 1991. gada 4. martam pieteicējas dēla medicīniskajā dokumentācijā nav ierakstu par epilepsijas lēkmēm. Ieraksts
par epilepsijas lēkmju parādīšanos ir 1991. gada 4. martā, kurā ir minēts, ka pieteicējas dēlam ir parādījusies simptomātiska
epilepsija (mazās lēkmes). Turpmāk pieteicējas dēla medicīnas dokumentācijā 1992. gada 6. jūlijā ir fiksēts, ka viņam ir īslaicīgas
lēkmes un 1992. gadā (14 gadu vecumā) ir ieraksts pieteicējas dēla ambulatorajā kartē par to, ka viņam ir noteikta invaliditāte uz 2
gadiem.
Laikā no 1979. gada 14. decembra līdz 1990. gada 16. septembrim kritērijus, kādi normatīvajos aktos bija paredzēti invaliditātes
noteikšanai personas aprūpes laikā, noteica atbilstoši PSRS Veselības aizsardzības ministrijas 1979. gada 14. decembra pavēlei
Nr. 1265 „Par kārtību, kādā izsniedz medicīnisko slēdzienu par bērniem invalīdiem no bērnības līdz 16 gadu vecumam”.
Kā jau tiesa konstatēja iepriekš, pieteicējas dēlam diagnoze epilepsija pirmo reizi bija uzstādīta 1981. gadā. Atbilstoši 1979. gada
14.decembra pavēles Nr. 1265 „Par kārtību, kādā izsniedz medicīnisko slēdzienu par bērniem invalīdiem no bērnības līdz 16 gadu
vecumam” 1. pielikuma 2. punktam diagnozei epilepsija medicīniskās indikācijas, kas dod tiesības pabalsta saņemšanai bērniem
invalīdiem kopš bērnības vecumā līdz 16 gadiem, bija tad, ja slimības klīniskā un funkcionālā stāvokļa raksturojums atbilda turpmāk
norādītajām pazīmēm – biežas terapeitiski rezistentas epileptiskas lēkmes (8 vai vairākas lielas dienas lēkmes mēnesī vai biežas
ikdienas mazas vai bezkrampju lēkmes). Ieilguši psihotiski stāvokļi (līdz 6 mēnešiem un ilgāk). Izteikta plānprātība (atbilst imbecilitātei
vai idiotijai). Mugurkaula smadzeņu bojājumu izsauktie balsta aparāta orgānu funkciju traucējumi.
Kā secināms no pieteicējas dēla medicīnas dokumentācijā veiktajiem ierakstiem, tajos nav ziņu par to, ka pieteicējas dēlam būtu
konstatēti iepriekš norādītie epilepsijas klīniskie un funkcionālie stāvokļa raksturojumi.
Laikā no 1990. gada 17. septembra līdz 1999. gada 26. decembrim kritērijus, kādi normatīvajos aktos bija paredzēti invaliditātes
noteikšanai personas aprūpes laikā, noteica atbilstoši Latvijas Republikas Veselības aizsardzības ministrijas 1990. gada 17.
septembra pavēlei Nr. 214 „Par palīdzību bērniem invalīdiem”.
Saskaņā ar Latvijas Republikas Veselības aizsardzības ministrijas 1990. gada 17. septembra pavēles Nr. 214 „Par palīdzību bērniem
invalīdiem” 1. pielikuma 2. punktu diagnozei epilepsija medicīniskās indikācijas, kas dod tiesības pabalsta saņemšanai bērniem
invalīdiem kopš bērnības vecumā līdz 16 gadiem, bija tad, ja slimības klīniskā un funkcionālā stāvokļa raksturojums atbilda turpmāk
norādītajām pazīmēm – biežas terapeitiski rezistentas lēkmes (1 un vairākas dienas lielās lēkmes mēnesī vai biežas ikdienas mazās
vai bezkrampju lēkmes). Ieilguši psihotiski stāvokļi līdz 3 mēnešu ilgumā. Izteikta plānprātība (atbilst imbicilitites pakāpei vai idiotijai).
Ņemot vērā to, ka pieteicējas dēla medicīniskajā dokumentācijā līdz 1991. gada 4. martam nav ierakstu par epilepsijas lēkmēm, kā
arī to, ka medicīnas dokumentācijā nav ieraksta par to, cik bieži ir bijušas mazās lēkmes no 1991. gada 4. marta, nav pamata
uzskatīt, ka pieteicējas dēlam būtu konstatēti klīniskie un funkcionālie stāvokļi, kas ir uzskaitīti iepriekš minētājā tiesību normā un dod
tiesības viņu atzīt par bērnu ar invaliditāti.
Tiesa vērš pieteicējas uzmanību uz to, ka kritērijs invaliditātes noteikšanai atbilstoši tolaik spēkā esošajām tiesību normām ir nevis
diagnoze, bet gan noteiktās diagnozes slimības klīniskie un funkcionālie stāvokļi, kādos tā izpaužas. Turklāt invaliditāti bija paredzēts
piešķirt tikai tiesību normās norādītajos gadījumos, kad konkrētās diagnosticētās slimības, šajā gadījumā epilepsijas, izpausmes
atkārtojas ar noteiktu regularitāti un intensitāti vai arī rada nopietnas paliekošas sekas bērna psihei. Ievērojot to, ka iepriekš notikušu
epilepsijas lēkmju regularitāti pieteicējas dēlam šobrīd nav iespējams objektīvi pārbaudīt, gan tiesai, gan arī iestādei ir jāvadās no
pieteicējas dēla medicīniskajā dokumentācijā norādītās informācijas. Līdz ar to atzinuma saturs ir atkarīgs no tā, cik pilnīgi un
atbilstoši pieteicējas dēla slimības gaitai ārstējošie ārsti ir veikuši ierakstus pieteicējas dēla medicīnas dokumentācijā.
[8] Novērtējot iepriekš konstatēto un secināto, tiesa atzīst, ka nav pamata apmierināt pieteicējas pieteikumu par pienākuma uzlikšanu
atbildētājai izdot administratīvo aktu, ar kuru pieteicējas dēls tiktu atzīts par bērnu ar invaliditāti vismaz 8 gadus līdz 18 gadu vecuma
sasniegšanai.
Rezolutīvā daļa
Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 246. – 251. pantu, tiesa
nosprieda
noraidīt /pers. A/ pieteikumu par administratīvā akta izdošanu, ar kuru /pers. A/ dēls /pers. B/ tiktu atzīts par bērnu ar invaliditāti
vismaz 8 gadus līdz 18 gadu vecuma sasniegšanai.
Spriedumu var pārsūdzēt Administratīvajā apgabaltiesā viena mēneša laikā no tā sastādīšanas dienas, iesniedzot apelācijas sūdzību
Administratīvās rajona tiesas Rīgas tiesu namā.
Spriedums sastādīts 2014. gada 18. septembrī.
Tiesnese K.Kalvāne