Court dismisses complaint against health inspection for failing to substantively answer a request for compensation.

Lietas Nr. A420319213

Lietas arhīva Nr. A42-03192-13

SPRIEDUMS

LATVIJAS TAUTAS VĀRDĀ

Rīgā 2013.gada 30.septembris

Administratīvā rajona tiesa

šādā sastāvā: tiesnese D.Makarova,

rakstveida procesā izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta, pamatojoties uz /pers. A/ pieteikumu par /inspekcija/ faktiskās rīcības

atzīšanu par prettiesisku, nesniedzot atbildi pēc būtības uz /pers. A/2013.gada 14.janvāra iesniegumu par /inspekcija/ 3.ekspertu

daļas 2012.gada 19.decembra atzinumu Nr.10750/1553/5.3-1 „Par /Pers. A/ veselības aprūpi no 10.04.2010.” un morālā kaitējuma

10000 latu atlīdzinājumu.

Aprakstošā daļa

[1] /inspekcija/ (turpmāk – Inspekcija) sakarā ar pieteicēja /pers. A/ 2011.gada 23.maija, 2011.gada 6.jūlija, 2012.gada 4.septembra,

2012.gada 6.septembra un 2012.gada 17.oktobra iesniegumiem veica pieteicēja veselības aprūpes kvalitātes pārbaudi SIA

„Veselības centrs 4”, VSIA „Rīgas Austrumu Klīniskā Universitātes slimnīca” klīnika „Gaiļezers”, AS „Latvijas Jūras medicīnas centrs”,

Vecmīlgrāvja primārās veselības aprūpes centrā un VSIA „Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīca”, sākot ar /datums/. Pārbaudes

rezultātā Inspekcijas 3.ekspertu daļa 2012.gada 19.decembrī sastādīja atzinumu Nr.10750/1553/5.3-1 „/pers. A/ veselības aprūpi no

10.04.2010.” (turpmāk – Atzinums). Savukārt 2012.gada 20.decembrī /nodaļa/ vadītāja pieņēma lēmumu Nr.10750/1553/5.3-1, kurā

atzīts, ka nav konstatēti pieteicēja veselības aprūpes pārkāpumi minētajās ārstniecības iestādēs laikā no 2011.gada 10.aprīļa līdz

2012.gada 7.maijam.

Inspekcijā 2013.gada 14.janvārī saņemts pieteicēja iesniegums, kurā iesniedzējs iebilst pret Inspekcijas Veselības aprūpes

kvalitātes kontroles nodaļas vadītājas 2012.gada 20.decembra lēmumā Nr.10750/1553/5.3-1 atzīto, tāpēc lūdz atcelt šo lēmumu un

atlīdzināt kaitējumu 10000 latu apmērā sakarā ar nepienācīgu pieteicēja iesniegumu izskatīšanu un apmelojošas informācijas

norādīšanu.

Izskatot pieteicēja 2013.gada 14.janvāra iesniegumu, Inspekcijas vadītājs 2013.gada 14.februārī pieņēma lēmumu Nr.1.4-2/987/17,

ar kuru apstrīdēto lēmumu atstāja negrozītu, bet pieteicēja iesniegumu atzina par nepamatotu, norādot šādus argumentus un

apsvērumus:

[1.1] Pieteicējs Inspekcijā ir vērsies ar vairākiem iesniegumiem, proti, ar 2011.gada 23.maija, 2011.gada 6.jūlija, 2012.gada

16.augusta, 2012.gada 4. un 6.septembra un 2012.gada 17.oktobra iesniegumiem.

Iesniegumu izskatīšanas rezultātā ar Inspekcijas 2012.gada 9.novembra lēmumu cita starpā uzlikts par pienākumu Inspekcijas

Veselības aprūpes kvalitātes kontroles nodaļai viena mēneša laikā no lēmuma spēkā stāšanās dienas sastādīt atzinumu un pieņemt

lēmumu saskaņā ar Pacientu tiesību likuma 18.panta trešo daļu, izvērtējot pieteicēja iesniegumos minēto. Tā rezultātā Inspekcijas

3.ekspurtu daļas eksperte veica pārbaudi un 2012.gada 19.decembrī sastādīja Atzinumu, nekonstatējot pieteicēja veselības aprūpes

pārkāpumus SIA „Veselības centrs 4”, VSIA „Rīgas Austrumu Klīniskā Universitātes slimnīca” klīnika „Gaiļezers”, AS „Latvijas Jūras

medicīnas centrs”, Vecmīlgrāvja primārās veselības aprūpes centrā un VSIA „Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīca”, uz ko

pieteicējs norādījis Inspekcijai adresētajos iesniegumos. Pieteicēja veselības aprūpes kvalitāte tika vērtēta saistībā ar pieteicēja

norādīto 2011.gada 10.aprīlī gūto traumu un pieteicēja norādītajām tālākajām veselības aprūpes epizodēm. Vienlaikus Inspekcija

pārbaudes laikā konstatēja, ka pieteicēja medicīniskajā dokumentācijā oftalmoloģe /pers. H/ ir veikusi mazinformatīvus ierakstus par

pieteicēja acs stāvokli, taču Inspekcijas ieskatā šis pārkāpums nav ietekmējis pieteicēja veselības aprūpes kvalitāti. Tāpat Inspekcija

konstatēja, ka SIA „Veselības centrs 4” ir pieļāvis Ministru kabineta 2006.gada 4.aprīļa noteikumu Nr.265 „Ārstniecības iestāžu

medicīniskās un uzskaites dokumentācijas lietvedības kārtība” 22.punkta pārkāpumu, jo nav nodrošinājis pieteicēja medicīniskās

kartes un tajā iekļautās informācijas saglabāšanu, sakarā ar ko ārstniecības iestādes valdes loceklei uzdots turpmāk ievērot

norādītās normas prasības. Pie administratīvās atbildības ārstniecības personas šajā gadījumā netika sauktas, jo Latvijas

Administratīvo pārkāpumu kodekss neparedz atbildību par norādītā normatīvā akta pārkāpumiem.

Inspekcija pārbaudīja arī pieteicējam veikto galvas datortomogrāfijas izmeklējumu un arī šajā sakarā pārkāpumus pieteicējas

veselības aprūpes ziņā nekonstatēja. Tāpat Inspekcija nekonstatēja pārkāpumus oftalmoloģes /pers. J/ un /pers. K/ rīcībā, sniedzot

pieteicējam veselības aprūpes pakalpojumus. Inspekcija arī nekonstatēja, ka kādai no minētajām ārstniecības personām būtu sniegti

norādījumi izturēties pret pieteicēju ar represīvām metodēm, kā to apgalvojis pieteicējs.

[1.2] Sniedzot Atzinumu, Inspekcija pamatojās uz medicīniskajā dokumentācijā fiksēto informāciju, kas atbilstoši administratīvo tiesu

praksei ir atzīstama par objektīvu, jo fiksēta uzreiz pēc personas vēršanās ārstniecības iestādē. No medicīniskās dokumentācijas

neizriet, ka ārstniecības iestādes būtu pieļāvušas pārkāpumus, veicot pieteicēja veselības aprūpi.

[1.3] Sakarā ar pieteicēja neapmierinātību ar Inspekcijas Veselības aprūpes kvalitātes kontroles nodaļas vadītājas 2012.gada

20.decembra lēmumu Nr.10750/1553/5.3-1 jeb to, ka ārstniecības personas netika sauktas pie administratīvās atbildības, Inspekcija

norādījusi, ka atbilstoši Atzinumā fiksētajam netika konstatēti ārstniecības personu pieļauti administratīvie pārkāpumi, tāpēc

Inspekcija, pamatojoties uz Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 238. 1 panta pirmo daļu un 239.panta 1.punktu, pieņēma

lēmumu rezolūcijas veidā uz Atzinuma: „Atteikts uzsākt lietvedību administratīvā pārkāpuma lietā saskaņā ar LAPK 238. 1 panta pirmo

daļu un 239.panta 1.punktu.”

[1.4] Papildus minētajam Inspekcija pārsūdzētajā lēmumā izskaidrojusi pieteicējam, ka gadījumā, ja pieteicējam sūdzības par acs

veselības stāvokli saglabājās arī pēc pēdējā oftalmologa apmeklējuma, pieteicējam bija iespēja vērsties atkārtoti pie attiecīgā

speciālista vai pie jebkura cita acu ārsta, ko pieteicējs nav darījis, lai gan Pacientu tiesību likuma 15.pantā noteikts ikvienas personas

pienākums rūpēties par savu veselību. Pieteicējam arī izskaidrota iespēja vērsties pie sava ģimenes ārsta.

[1.5] Savukārt attiecībā uz pieteicēja pārmetumiem, ka Inspekcija ir nepareizi izvērtējusi Valsts tiesu medicīniskās ekspertīzes centra

sniegtos atzinumus, Inspekcija norādījusi, ka tās kompetencē neietilpst minētā centra atzinumu vērtēšana.

[1.6] Inspekcija, izvērtējot Atzinumu, secināja, ka tas atbilst materiālajām un procesuālajām tiesību normām, satur faktu konstatāciju,

pieteicēja sūdzību izklāstu, tajā ir sniegtas atbildes uz pieteicēja iesniegumiem. Tāpat vispusīgas, pilnīgas un objektīvas atbildes

pieteicējam ir sniegtas arī apstrīdētajā lēmumā, līdz ar to procesuāla rakstura pārkāpumi Inspekcijas darbinieku rīcībā nav

konstatējami.

[1.7] Attiecībā uz pieteicēja prasījumu sodīt ārstniecības personas, Inspekcija, atsaucoties uz Augstākās tiesas Senāta Administratīvo

lietu departamenta praksi, norādījusi, ka privātpersonai nav tiesību prasīt amatpersonas sodīšanu. Šāds prasījums nav pieļaujams, jo

privātpersonas tiesiskā interese ir šīs personas tiesību aizsardzības, nevis citu personu sodīšana.

[2] Veselības ministrija 2013.gada 30.janvārī pieņēma lēmumu Nr.01-20fiz.15/443 un 2013.gada 21.maijā lēmumu Nr.01-

20fiz.15/2022, ar kuru pieteicēja lūgumu par kaitējuma atlīdzinājumu 10000 latu apmērā noraidīja, pamatojoties uz šādiem motīviem:

[2.1] Pieteicējs lūdzis atlīdzināt viņam nodarīto morālo kaitējumu 10000 latu apmērā 2012.gada 17.oktobra, 2012.gada 2.novembra

un 2012.gada 20.novembra iesniegumos. Pieteicēja ieskatā morālais kaitējums nodarīts ar Inspekcijas prettiesisko faktisko rīcību.

Veselības ministrija šajā sakarā konstatējusi, ka ar Inspekcijas 2012.gada 9.novembra lēmumu Nr.1.4.-2/22176/87 ir noraidīts

pieteicējs lūgums atzīt par prettiesisku Inspekcijas 2012.gada 24.augusta vēstuli Nr.5.3-1/17870/8676, ar kuru Inspekcija informējusi

pieteicēju par iespējām saņemt viņam nepieciešamos veselības aprūpes pakalpojumus, kā arī par iespējām pārsūdzēt tiesu eksperta

sniegtos atzinumus. Savukārt ar Inspekcijas 2013.gada 14.februāra lēmumu Nr.1.4-2/987/17 ir noraidīts pieteicēja lūgums atzīt par

prettiesisku Inspekcijas 2012.gada 20.decembra lēmumu Nr.10750/1153/5.3-1, ar kuru atzīts, ka pieteicēja veselības aprūpes

pārkāpumi ārstniecības iestāžu rīcībā nav konstatējami.

Ievērojot minēto, kā arī ņemot vērā Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likuma 9.pantu un Augstākās tiesas

Senāta Administratīvo lietu departamenta tiesu praksi atlīdzinājuma lietās, Veselības ministrija secinājusi, ka neiestājas viens no

priekšnoteikumiem kaitējuma atlīdzināšanai, proti, valsts pārvaldes iestādes faktiskās rīcības prettiesiskums. Tādējādi prasījums par

atlīdzinājumu ir noraidāms.

[2.2] Vienlaikus Veselības ministrija norādījusi, ka pieteicēja sūdzības par Inspekcijas 2012.gada 9.novembra lēmuma Nr.1.4-

2/22176/87 atzīšanu par prettiesisku ir piekritīgas Administratīvajai rajona tiesai, nevis Veselības ministrijai, jo Inspekcijas vadītāja

lēmumi un rīcība ir pārsūdzami administratīvajā tiesā.

[3] Administratīvajā rajona tiesā 2013.gada 27.februārī saņemts pieteicēja pieteikums un ar Administratīvās rajona tiesas tiesneses

2013.gada 6.marta lēmumu ierosināta administratīvā lieta par /inspekcija/ faktiskās rīcības atzīšanu par prettiesisku, nesniedzot

atbildi pēc būtības uz /pers. A/2013.gada 14.janvāra iesniegumu par /inspekcija/ 3.ekspertu daļas 2012.gada 19.decembra atzinumu

Nr.10750/1553/5.3-1 „/pers. A/ veselības aprūpi no 10.04.2010.” un morālā kaitējuma 10000 latu atlīdzinājumu. Savukārt 2013.gada

28.maijā tiesā saņemts pieteikuma papildinājums.

Pieteikumā un tā papildinājumos ar nepabeigtiem teikumiem, citējumu daļām un izkopējumiem pamatā ir atreferēti pieteicēja

Inspekcijai un Veselības ministrijai adresētie iesniegumi un atbildes uz tiem. Saprātīgi formulējot, pieteikuma saturs pēc būtības ir

šāds:

[3.1] Pieteicējs Veselības ministrijā un Inspekcijā ar iesniegumiem vērsās 2011.gada 6.jūlijā, 2012.gada 16.augustā, 2012.gada 5. un

6.septembrī, 2012.gada 17.oktobrī, 2012.gada 2. un 20.novembrī, 2013.gada 14. un 25.janvārī.

2012.gada 16.augusta iesniegumu pieteicējs pamatoja ar 35 dokumentu kopijām. Šajā iesniegumā tika norādīts, ka pieteicējs

vērsās poliklīnikā pēc savas dzīvesvietas, taču viņam tika atteikts saņemt kvalificētu atzinumu. Ārsts – oftalmologs pret pieteicēju

izturējās nevērīgi, jo šāds bija trešo personu un augstāko amatpersonu rīkojums. Par to pieteicējam kļuva skaidrs jau pēc nedēļas,

kad pieteicējam sāka stipri sāpēt un asarot kreisā acs. Pieteicējam acs slimība progresēja. Pieteicējs par acs traumas sekām

detalizēti tika norādījis arī tiesībsargājošām iestādēm un tiesu ekspertīzes centram.

Pieteicējam saskaņā ar prokuratūras 2012.gada 10.augusta lēmumu pilnībā tika atņemtas tiesības saukt pie kriminālatbildības

personas, kuras pieteicējam sakropļoja aci. Sakarā ar šādu lēmumu pieteicējs ar tiesas starpniecību no lietuvieša, kas uzbruka

pieteicējam, nevar piedzīt par ārstēšanos iztērētos līdzekļus.

VSIA „Rīgas Austrumu Klīniskās Universitātes slimnīca” darbinieki pieļāva kļūdas, ārstējot pieteicēju. Kļūdas tik pieļautas apzināti, jo

nekvalificētie izmeklējumi un tiesu medicīniskās ekspertīzes bija trešo personu pasūtītas.

Acs traumas rezultātā pieteicējs kļuvis par nestrādājošo personu, sakarā ar ko pieteicējam nav līdzekļu, lai uzsāktu kvalitatīvu acs

ārstniecības procesu.

Ievērojot minēto apstākļu kopumu, pieteicējs Inspekcijai lūdza atcelt atzinumus, kas sastādīti, vērtējot pieteicējam sniegtos veselības

aprūpes pakalpojumus, paziņot rezultātus prokuratūrai un izskatīt jautājumu par Valsts tiesu medicīniskā centra eksperta atbilstību

ieņemamajam amatam, kā arī ierosināt disciplinārlietu par pasūtītāju darbībām.

[3.2] Pieteikumā arī norādīts, ka, tā kā Inspekcijas darbinieki regulāri sniedza nepatiesu informāciju par pieteicēju, tādējādi maldinot

ministriju, pieteicējs sākotnēji Veselības ministrijai lūdza atlīdzināt morālo kaitējumu 3000 latu apmērā, savukārt pēc tam – 10000 latu

apmērā, jo pieteicējs nepārtraukti atradās spriedzē un viņam bija emocionālie pārdzīvojumi (miesas bojājumi). Šajā sakarā pieteicējs

arī atsaucies uz Ģenerālprokuratūras 2012.gada 30.oktobra vēstuli, kurā norādīts, ka pieteicējs ir pārsūdzējis lēmumu par

kriminālprocesa Nr.110092045811 izbeigšanu, savukārt Veselības ministrijas vēstuļu vērtēšana nav prokuratūras kompetencē.

[3.3] Pieteikumā arī iekopēta daļa no Veselības ministrijas lēmumos un atbildes vēstulēs sniegtajām atbildēm uz pieteicēja

jautājumiem un lūgumiem par kaitējuma atlīdzinājumu, kā rezultātā pieteicējs izdarījis secinājumu, ka Inspekcijas faktiskā rīcība ir

absurda.

[3.4] Pieteicējs uzskata, ka Inspekcija apzināti nav konstatējusi pārkāpumus VSIA „Rīgas Austrumu Klīniskās Universitātes slimnīca”

klīnikas „Gaiļezers” ārstniecības personu darbībās. Pieteicēja ieskatā šīs darbības bija apzināti neprofesionālas. Pieteicējs arī

uzskata, ka Inspekcijas sastādītie atzinumi ir safabricēti. Vienlaikus pieteicējs uzskata, ka atzinumos nav fiksēti bojājumi, ko

pieteicējs guvis savas dzīvesvietas pagalmā un par kuriem klīnikā „Gaiļezers” netika veikti izmeklējumi. Pieteicējs uzskata, ka

pārkāpumus ir pieļāvusi arī AS „Latvijas Jūras medicīnas centrs” un Vecmīlgrāvja primārās aprūpes centrs.

[3.5] Pieteicējs uzskata, ka Inspekcijas darbinieki un Veselības ministrija ar sniegtajām atbildēm nav ievērojusi Pacientu tiesību

likumā nostiprinātos principus, jo nav veicinājusi pieteicēja kā cietušā tiesību un interešu aizstāvību, kā arī nav piemērojusi tiesiskuma

principu un ir pārkāpusi tiesiskās paļāvības principu. Minēto iestāžu darbinieki apzināti pārkāpa Latvijas Republikas Satversmes 89.

un 92.pantu. Pastāvot šādiem apstākļiem, pieteicējs uzskata, ka, sākot ar 2011.gada 10.aprīli, viņam ir atņemtas cietušā tiesības,

tāpēc pieteicējs, atsaucoties uz Civillikuma un Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likuma normām, uzskata,

ka iestāžu faktiskā rīcība ir atzīstama par prettiesisku un pieteicējam nosakāms kaitējuma atlīdzinājums 10000 latu apmērā.

Vienlaikus pieteicējs vērsis tiesas uzmanību, ka tiesa taisa spriedumu par pieteicēja norādīto pieteikuma priekšmetu, nepārsniedzot

prasījuma robežas, kā to noteic Administratīvā procesa likuma 249.pants. Līdz ar to pieteicējs lūdzis atcelt Inspekcijas vadītājas

2013.gada 14.februāra lēmumu Nr.1.4-2/987/17, Veselības ministrija 2013.gada 30.janvāra lēmumu Nr.01-20fiz.15/443 un

2013.gada 21.maija lēmumu Nr.01-20fiz.15/2022 un izdot pieteicējam labvēlīgu administratīvo aktu par 10 000 latu atlīdzinājumu.

[4] Inspekcija tiesai iesniegtajā paskaidrojumā pieteikumu uzskata par nepamatotu un noraidāmu, pamatojoties uz šādiem

argumentiem un apsvērumiem:

[4.1] Inspekcija pieteicēja veselības aprūpi vērtēja saistībā ar pieteicēja norādīto 2011.gada 10.aprīlī gūto acs traumu. Inspekcija šajā

sakarā nekonstatēja pārkāpumus ārstniecības personu rīcībā. Turklāt Inspekcijai nav pamata apšaubīt ārstniecības personu veiktos

izmeklējumu un to rezultātus.

[4.2] Atzinums, uz kura pamata pieņemti Inspekcijas lēmumi, atbilst formālām prasībām, procesuālo un materiālo tiesību normām.

Inspekcija, uzsākot pārbaudi, saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 59.pantu pieprasīja pieteicēja medicīnisko dokumentāciju un

uz tās pamata veica ekspertīzi. Līdz ar to Inspekcijas rīcībā nav konstatējami arī procesuāli pārkāpumi. Turklāt Inspekcija izvērtēja

pieteicēja norādītos apstākļus un sniedza uz pieteicēja jautājumiem vispusīgas atbildes.

[4.3] Pamatojoties uz minēto, Inspekcija uzskata, ka tā ir ievērojusi Iesniegumu likumā un Latvijas Republikas Satversmē garantētās

personu tiesības saņemt atbildi pēc būtības.

[5] Veselības ministrija tiesai iesniegtajā paskaidrojumā paudusi viedokli, ka pieteikums ir nepamatots un noraidāms, minot šādus

argumentus:

[5.1] Pieteicējs uzskata, ka valsts pārvaldes iestādes nav sniegušas pieteicējam atbildes pēc būtības uz viņa iesniegumiem un tāpēc

ir rīkojušās prettiesiski, sakarā ar ko pieteicējam pienākas morālā kaitējuma atlīdzinājums.

Atbilstoši Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta tiesu praksei atlīdzinājuma piešķiršanai nepieciešams

konstatēt nepamatotu tiesību aizskārumu, kas nodarīts ar iestādes prettiesisku faktisko rīcību vai administratīvo aktu. Tā kā konkrētajā

gadījumā iestāžu prettiesiskā faktiskā rīcība, kuras rezultātā pieteicēja tiesības tiktu nepamatoti aizskartas, nav konstatējama,

kaitējuma atlīdzinājumam nav pamata.

[5.2] Papildus minētajam Veselības ministrija norādījusi, ka pieteicējs 2012.gada 28.novembrī iepazinās ar administratīvās lietas

materiāliem ministrijā un pieteicējam tika izskaidrotas tiesības un pienākumi, kas izriet no Administratīvā procesa likuma 59.panta un

Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likuma attiecībā uz tiesībām saņemt atlīdzinājumu, tostarp norādot, ka

atlīdzinājums piešķirams vien prettiesiskas faktiskās rīcības gadījumā.

Motīvu daļa

[6] No pieteicēja apstrīdēšanas iesnieguma un pieteikuma satura konstatējams, ka pieteicējs nepiekrīt Atzinumam un pauž

iebildumus par tajā izdarītajiem secinājumiem, vienlaikus uzskatot, ka nav ņemti vērā visi pieteicēja norādītie apstākļi un iebildumi.

Līdz ar to visupirms noskaidrojams pieteikuma priekšmets.

Kā norādīts Administratīvās rajona tiesas tiesneses 2013.gada 6.marta lēmumā, ar kuru ierosināta konkrētā lieta, līdz 2009.gada

10.decembrim /inspekcija/ atzinumi par personu veselības aprūpi tika izskatīti administratīvajā tiesā kā faktiskā rīcība, ņemot vērā

Ārstniecības likuma 22.pantu, kas noteica, ka pacientam ir tiesības saņemt sniegtās veselības aprūpes kvalitātes novērtējumu.

2009.gada 10.decembrī 22.pants no Ārstniecības likuma tika izslēgts, tādējādi šobrīd Inspekcijas atzinums vairs nav pārbaudāms

tiesā administratīvā procesa kārtībā kā faktiskā rīcība.

Taču 2010.gada 1.martā stājās spēkā Pacientu tiesību likums. Šā likuma 18.panta trešajā daļā noteikts, ka šajā likumā noteikto

tiesību vai no tām izrietošo ar ārstniecību saistīto interešu aizstāvēšanai persona normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā ne vēlāk kā

divu gadu laikā no tiesību vai interešu aizskāruma dienas ir tiesīga iesniegt sūdzību /inspekcija/ normatīvajos aktos noteikto un

nepieciešamo darbību veikšanai. Atbilde uz sūdzību sniedzama Iesniegumu likumā noteiktajā termiņā vai – gadījumā, ja tiek uzsākts

administratīvais process, – vienlaikus ar lēmuma pieņemšanu šajā procesā. Minētā norma piešķir personai tiesības nevis saņemt

atzinumu (ko paredzēja Ārstniecības likuma 22.pants), bet gan tiesības saņemt atbildi uz iesniegumu. Iestādes rīcība saistībā ar

iesniegumu apstrīdama vispārējā kārtībā, kā to paredz Iesniegumu likuma 10.pants (sk. Augstākās tiesas Senāta Administratīvo

lietu departamenta 2011.gada 12.oktobra lēmuma lietā Nr.SKA-945/2011 6. un 7.punktu).

Ņemot vērā minēto, secināms, ka konkrētajā gadījumā pieteikums izskatāms Iesniegumu likuma 10.panta tvērumā.

[7] Iesniegumu likuma 10.panta pirmā daļa noteic, ka iestādes rīcība tiek kontrolēta Valsts pārvaldes iekārtas likumā, Administratīvā

procesa likumā un citos normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā. Atbilstoši šā panta otrajai daļai pieteikumu par administratīvo aktu vai

faktisko rīcību var iesniegt Administratīvajā rajona tiesā. Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 250.panta trešo daļu tiesa taisa

spriedumu par iestādes faktisko rīcību, pārbaudījusi, vai faktiskā rīcība veikta, ievērojot procesuālos un formālos priekšnoteikumus, un

vai tā atbilst materiālo tiesību normām.

Ievērojot minēto, tiesa konkrētajā gadījumā pārbaudīs, vai Inspekcija, izskatot pieteicēja iesniegumus un sniedzot uz tiem atbildes, ir

ievērojusi procesuālos un formālos priekšnoteikumus, kā arī materiālo tiesību normas.

[8] Personas tiesības likumā paredzētajā veidā vērsties valsts un pašvaldību iestādēs ar iesniegumiem un saņemt atbildi pēc būtības

ir nostiprinātas Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk – Satversme) 104.pantā un noregulētas Iesniegumu likumā.

Saskaņā ar Satversmes 104.panta pirmo teikumu ikvienam ir tiesības likumā paredzētajā veidā vērsties valsts un pašvaldību iestādē

ar iesniegumiem un saņemt atbildi pēc būtības. Šīs tiesības tiek īstenotas uz personas iniciatīvas pamata, vēršoties pie valsts kāda

tai interesējoša jautājuma noskaidrošanai. Valsts pienākums atbilstoši šai konstitucionālajai normai ir sniegt atbildi, kurā ir izvērtēti

uzdotie jautājumi un tie motivēti atbildēti. Tādā veidā tiek aktivizēta pilsoniskā sabiedrība un valsts darbība kļūst caurskatāmāka. Tā

kā valsts savus pienākumus īsteno caur dažādām institūcijām, tad Satversmes 104.panta kontekstā tas nozīmē, ka persona vēršas

pie attiecīgās kompetentās institūcijas un saņem kompetentu atbildi (sk. Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta

2008.gada 21.aprīļa sprieduma lietā SKA-22/2008 17.punktu).

Iesniegumu likuma 5.panta pirmās daļas otrais teikums noteic, ka iestāde iesniegumu izskata, vadoties pēc tā satura.

Tātad iestādei, saņemot personas iesniegumu, ir pienākums iepazīties ar tā saturu, noskaidrot personas gribu un sniegt atbildi pēc

būtības.

Novērtējusi pieteicēja iestādei adresētos iesniegumus un sakarā ar tiem iestādes sniegtās atbildes, tiesa konstatē, ka iestāde,

izvērtējot pieteicēja iesniegumus, objektīvi un saprātīgi ir noskaidrojusi pieteicēja gribu un sniegusi pieteicējam atbilstošu atbildi pēc

būtības uz iesniegumos norādītajiem apstākļiem. Par to liecina turpmāk minētais.

[9] No lietas redzams, ka pieteicējs Inspekcijā ir vērsies regulāri un sistemātiski kopš 2011.gada 23.maija, kad tika iesniegts pirmais

iesniegums, un vēlāk – 2011.gada 6.jūlijā, 2012.gada 16.augustā, 2012.gada 4. un 6.septembrī un 2012.gada 17.oktobrī, kad

Inspekcijā tika saņemti nākamie iesniegumi.

Kā pareizi norāda Inspekcija, no minēto iesniegumu satura izriet, ka pieteicējs Inspekcijā vērsies sakarā ar to, ka pieteicēja ieskatā

ārstniecības personas pieteicējam ir sniegušas nekvalitatīvus veselības aprūpes pakalpojumus saistībā ar 2011.gada 10.aprīlī gūto

acs traumu, līdz ar to Inspekcija pieteicēja veselības aprūpes kvalitāti vērtēja tieši saistībā ar pieteicēja norādīto 2011.gada 10.aprīlī

gūto traumu un pieteicēja norādītajām tālākajām veselības aprūpes epizodēm, kuras viņš vēlējies sasaistīt ar minēto traumu.

Šajā sakarā no Atzinumā izklāstītā tiesa konstatē, ka Inspekcija ir izvērtējusi pieteicēja veselības aprūpi vairākās ārstniecības

iestādēs kopš 2011.gada 10.aprīļa, proti, SIA „Veselības centrs 4”, VSIA „Rīgas Austrumu Klīniskā Universitātes slimnīca” klīnika

„Gaiļezers”, AS„Latvijas Jūras medicīnas centrs”, Vecmīlgrāvja primārās veselības aprūpes centrā un VSIA „Traumatoloģijas un

ortopēdijas slimnīca”. Atzinumā ir atreferēti pieteicēja medicīniskajā dokumentācijā ārstniecības iestāžu veiktie ieraksti par pieteicēja

sūdzībām, izmeklējumiem, diagnozēm un nozīmēto ārstēšanās procesu.

[9.1] Inspekcijai adresētajos iesniegumos un arī pieteikumā norādīts, ka ir nepilnīgi un nekvalitatīvi izvērtēti pieteicējam sniegtie

veselības aprūpes pakalpojumi VSIA „Rīgas Austrumu Klīniskā universitātes slimnīca” klīnikā „Gaiļezers”, jo izmeklējumi un atzinumi

tika safabricēti un pasūtīti no trešajām pieteicēja neminētajām personām.

Tiesa konstatē, ka Atzinuma 9. – 10.lapā ir atreferēti pieteicēja ambulatorajā pacienta medicīniskajā kartē šās ārstniecības iestādes

veiktie ieraksti, atbilstoši kuriem pieteicējam ir diagnosticēts galvas sasitums un abpusējs maksilīts. Tāpat, pamatojoties uz

pieteicēja apgalvojumiem, norādīts, ka 2011.gada 10.aprīlī pieteicējs esot piekauts un zaudējis samaņu, esot sāpes kreisajā acī.

Šajā sakarā konstatēts, ka pieteicējam ir palpatori sāpīgs kreisās acs periorbitālā apvidū. Periorbitālā hematoma. Pieteicējam tika

veiktas asins analīzes un galvas izmeklējumi. Pieteicēju apskatījis neiroķirurgs. Medicīniskajā kartē arī norādīts, ka pieteicējam ir

sniegti norādījumi griezties pie ģimenes ārsta un ambulatori pie LOR sakarā ar abpusēju maksilītu.

Izvērtējot norādītos, pieteicēja dokumentācijā fiksētos apstākļus, Inspekcija atzina, ka pārkāpumi pieteicējam sniegtajā veselības

aprūpē nav konstatējami. Tādējādi, ievērojot Atzinumā fiksētos apstākļus un Inspekcijas lēmumos sniegto novērtējumu saistībā ar

Atzinumā fiksētajiem apstākļiem, tiesa nepiekrīt pieteicējam, ka Inspekcija nebūtu izvērtējusi vai nepareizi un nepilnīgi būtu izvērtējusi

pieteicējam sniegtos veselības aprūpes pakalpojumus VSIA „Rīgas Austrumu Klīniskā universitātes slimnīca” klīnikā „Gaiļezers”. No

Atzinuma apstiprinājums šādam apgalvojumam neizriet. Turklāt pieteicējs konkrēti nav norādījis, kādus tieši pārkāpumus ir pieļāvuši

šās ārstniecības iestādes darbinieki. Savukārt no Atzinuma konstatējams, ka ārstniecības iestādes ir veikušas nepieciešamos

izmeklējumus saistībā gan ar pieteicēja norādītajām sūdzībām par sāpēm acī, gan par sāpēm (sasitumiem) galvā.

Pieteicējs paudis viedokli, ka VSIA „Rīgas Austrumu Klīniskās Universitātes slimnīca” klīnikā „Gaiļezers” veiktie izmeklējumi un

to rezultāti ir safabricēti, jo pieteicēja ieskatā „augstākstāvošās amatpersonas” ir sniegušas atbilstošus norādījumus jeb rīkojumus un

šos izmeklējumus ir ietekmējušas „trešās personas”. Tiesa no lietas apstiprinājumu šādam pieteicēja subjektīvajam apgalvojumam

negūst. Pieteicējs nav norādījis tādu informāciju un saprātīgus izskaidrojumus, kas ļautu apšaubīt ārstniecības personu objektivitāti.

Turklāt tiesa šajā sakarā konstatē, ka Inspekcija, izskatot pieteicēja iesniegumus, ir vērtējusi ne vien ierakstus pieteicēja

medicīniskajā dokumentācijā, bet arī no ārstniecības personām saņemtos paskaidrojumus par pieteicēja veselības aprūpi. Šajā

sakarā Inspekcija atzinusi, ka nav konstatējams nedz tas, ka ārstniecības personas izmeklējumu rezultātā būtu sniegušas nepatiesus

atzinumus, nedz tas, ka ārstniecības personas izmeklējumus un to rezultātus sniegtu kādu personu ietekmē.

Pieteicējs norādījis arī to, ka medicīniskajā dokumentācijā nav fiksēti visi pieteicējam nodarītie miesas bojājumi, par kuriem

izmeklējumi netika veikti. Pieteicējs nav norādījis, kādus tieši miesas bojājumus pieteicējs 2011.gada 10.aprīlī ir guvis un kādi netika

norādīti pieteicēja medicīniskajā dokumentācijā. Vienlaikus tiesa konstatē, ka Inspekcija, vērtējot šādu pieteicēja iebildi, norādījusi,

ka pieteicējam tika novērtēts gan acs stāvoklis, gan galvas sasitums, sakarā ar ko tika veikts arī CT galvai, kā arī piesaistīts

neiroķirurgs.

Ievērojot minēto, tiesa nekonstatē, ka Inspekcija, izskatot pieteicēja iesniegumus par viņam sniegto veselības aprūpi VSIA „Rīgas

Austrumu Klīniskās Universitātes slimnīca” klīnikā „Gaiļezers, nebūtu pārbaudījusi kādu pieteicēja minēto apstākli.

[9.2] Pieteikumā norādīts, ka pārkāpumi tika pieļauti arī AS „Latvijas Jūras medicīnas centrs” un Vecmīlgrāvja primārās veselības

aprūpes centrā, taču nekādi konkrēti argumenti un iebildumi šajā sakarā nav minēti. Vienlaikus tiesa no Atzinuma un pārsūdzētā

lēmuma konstatē, ka Inspekcija vispusīgi, pilnīgi un objektīvi ir izvērtējusi arī šo ārstniecības iestāžu pieteicējam sniegto veselības

aprūpes pakalpojumu kvalitāti un devusi tās novērtējumu, atzīstot, ka pārkāpumi pieteicējam sniegtajā veselības aprūpē nav

konstatējami.

[10] Papildus minētajam tiesa konstatē, ka Inspekcija pārsūdzētajā lēmumā uzskaitījusi pieteicēja Inspekcijā saņemtos 2011.gada

23.maija, 2011.gada 6.jūlija, 2012.gada 16.augusta, 2012.gada 4. un 6.septembra un 2012.gada 17.oktobra iesniegumus, norādījusi

šajos iesniegumos ietvertos prasījumus, izklāstījusi šo iesniegumu izskatīšanas virzību un uzskaitījusi sakarā ar tiem pieņemtos

lēmumus. Tāpat Inspekcija norādījusi, kurā no Inspekcijas atbildes vēstulēm ir sniegtas atbildes uz pieteicēja iebildumiem par

veselības aprūpi.

Tiesas ieskatā gadījumā, ja persona iesniegumā atkārtoti norāda apstākļus, izsaka iebildumus un uzdod jautājumus, kas vienreiz jau

tika izskatīti un uz kuriem jau tika sniegtas atbildes, ir pieļaujami, ka iestāde atbildē uz personas kārtējo iesniegumu atsaucas uz

iestādes iepriekš sniegtajām vēstulēm, kurās ir ietvertas atbildes uz personu interesējošiem jautājumiem. Turklāt, ja atbilde uz

iesniegumu ir dota iepriekš, un tā saturs attiecībā uz iepriekšējā iesniegumā norādītajiem tiesiskajiem vai faktiskajiem apstākļiem

pēc būtības nav mainījies, iestādei ir tiesības iesniegumu atstāt bez izskatīšanas, kā to noteic Iesniegumu likuma 7.panta pirmās

daļas 5.punkts.

Konkrētajā gadījumā iestāde ir atbildējusi uz visiem pieteicēja pieminētajiem iesniegumiem pēc būtības. Turklāt Inspekcija, izskatot

pieteicēja iesniegumus, ir atbilstoši rīkojusies, lai noskaidrotu objektīvo patiesību, proti, ir pieprasījusi pieteicēja medicīnisko

dokumentāciju un ārstniecības personu paskaidrojumus un izvērtējusi tos, kā arī izvērtējusi pieteicēja iebildumus un sniegusi uz tiem

atbildi pēc būtības. Tiesa konstatē, ka Inspekcijas faktiskā rīcība konkrētajā gadījumā ir veikta, ievērojot procesuālos un formālos

priekšnoteikumus, un tā atbilst materiālo tiesību normām. Līdz ar to tiesa atzīst, ka Inspekcijas faktiskā rīcība pretēji pieteicēja

apgalvojumiem ir tiesiska.

Papildus minētajam tiesa norāda pieteicējam, ka uzklausīšanas pienākuma būtība nav vērsta uz to, lai panāktu privātpersonai vēlamu

rezultātu, bet gan, lai noskaidrotu objektīvo patiesību tās iespējami augstākā pakāpē. Tādējādi nevar prasīt no iestādes tādus

argumentus, kādus tos vēlas privātpersona, bet no iestādes var prasīt tādus argumentus, kas ir objektīvi taisnīgi un vērsti uz tiesiska

lēmuma panākšanu. Tādējādi, ja iestādes sniegtā atbilde (veiktā faktiskā rīcība) ir neatbilstoša personas vēlamajam rezultātam, tas

pretēji pieteicēja ieskatiem neliecina par iestādes faktiskās rīcības prettiesiskumu.

Tiesa arī konstatē, ka pieteicējs Inspekcijā ar iesniegumu (sakarā ar ko vēlāk vērsies tiesā) ir vērsies 2013.gada 14.janvārī, savukārt

atbilde uz to sniegta 2013.gada 14.februārī. Tādējādi iestāde ir ievērojusi arī Iesniegumu likuma 5.panta trešo daļu, kas noteic, ka

iestāde atbildi pēc būtības sniedz saprātīgā termiņā, ņemot vērā iesniegumā minētā jautājuma risināšanas steidzamību, bet ne vēlāk

kā viena mēneša laikā no iesnieguma saņemšanas, ja likumā nav noteikts citādi. Tādējādi arī šajā sakarā iestāde pārkāpumus nav

pieļāvusi.

[11] Pieteikumā pieteicējs norādījis, ka kāds Lietuvas valsts iedzīvotājs pieteicēju ir piekāvis, taču tiesībsargājošās iestādes pieņēma

lēmumu par atteikšanos ierosināt krimināllietu par saņemtajiem miesas bojājumiem (kreisajai acij). Šajā sakarā pieteicējs atsaucies

uz Ģenerālprokuratūras 2012.gada 30.oktobra lēmumu Nr.3.2-59-01, kriminālprocesa Nr.110092045811 ietvaros pieņemtajiem

lēmumiem un to, ka pieteicējs šos lēmums ir pārsūdzējis. Šajā sakarā pieteicējs arī norādījis, ka sakarā ar tiesībsargājošo iestāžu

pieņemtajiem lēmumiem pieteicējam nav iespēju piedzīt zaudējumu atlīdzinājumu no Lietuvas valsts iedzīvotāja, kas pieteicējam esot

nodarījis miesas bojājumus.

Pirmkārt, minētie pieteicēja iebildumi nav vērtējami ne vien izskatāmās lietas ietvaros, bet vispār administratīvajā tiesā, jo atbildība

par noziedzīgiem nodarījumiem pret personas veselību, tajā skaitā miesas bojājumu nodarīšanu, ir paredzēta Krimināllikuma

13.nodaļā. Saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 1.pantu Kriminālprocesa likuma mērķis ir noteikt tādu kriminālprocesa kārtību, kas

nodrošina efektīvu Krimināllikuma normu piemērošanu un krimināltiesisko attiecību taisnīgu noregulējumu bez neattaisnotas

iejaukšanās personas dzīvē. No minētā secināms, ka tādu darbību, par kurām atbildība paredzēta Krimināllikumā, izvērtēšana notiek

Kriminālprocesa likumā paredzētajā kārtībā. Savukārt kriminālprocesuāli lēmumi nav atzīstami par administratīvajiem aktiem, kā to

expressis verbis noteic Administratīvā procesa likuma 1.panta trešās daļas 5.punkts. Tas nozīmē, ka šāds lēmums nav izskatāms

administratīvā procesa kārtībā, kā tas izriet no Administratīvā procesa likuma 103.panta un 184.panta normām.

Otrkārt, norādītās pieteicēja iebildes pretēji pieteicēja viedoklim nepierāda Inspekcijas rīcības prettiesiskumu, Inspekcijai izskatot

pieteicēja iesniegumus un sniedzot uz tiem atbildes, jo šās iebildes vispār nav vērstas pret Inspekcijas rīcību un tās pieņemtajiem

lēmumiem.

[12] Apkopojot iepriekš konstatēto un secināto, tiesa atzīst, ka Inspekcijas faktiskā rīcība, izskatot pieteicēja 2013.gada 14.janvāra

iesniegumu, ir atzīstama par tiesisku, jo Inspekcija likumā noteiktajā termiņā pieteicējam atbildi ir sniegusi pēc būtības.

[13] Pieteicējs pieteikumā ir izteicis arī prasījumu par morālā kaitējuma atlīdzinājumu 10 000 latu apmērā. Šāds pieteicēja prasījums

vērtēts Veselības ministrijas 2013.gada 30.janvāra lēmumā Nr.01-20fiz.15/443 un 2013.gada 21.maija lēmumā Nr.01-20fiz.15/2022,

ar kuriem atzīts, ka pieteicēja prasījums par kaitējuma atlīdzinājumu nav apmierināms, jo Inspekcijas rīcība nav atzīstama par

prettiesisku.

Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 92.pantu ikviens ir tiesīgs prasīt atbilstīgu atlīdzinājumu par mantiskajiem zaudējumiem vai

personisko kaitējumu, arī morālo kaitējumu, kas viņam nodarīts ar administratīvo aktu vai iestādes faktisko rīcību.

Vienlaikus saskaņā ar Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likuma 9.pantu morālais kaitējums šā likuma

izpratnē ir fiziskās personas ciešanas, kuras tai izraisījis būtisks šīs personas tiesību vai ar likumu aizsargāto interešu prettiesisks

aizskārums.

Tātad morālā kaitējuma atlīdzināšanas pamats ir iestādes faktiskā rīcība, kura izraisījusi būtisku un prettiesisku aizskārumu. Proti, par

ciešanām morālā kaitējuma izpratnē ir atzīstama ne katra personas psiholoģiska neērtība, bet gan tikai tāda, kuru ir radījis būtisks un

prettiesisks personas tiesību vai ar likumu aizsargāto interešu aizskārums.

Vērtējot, vai ar konkrēto faktisko rīcību pieteicējam ir nodarīts morāls kaitējums, tiesa ņem vērā, ka šajā gadījumā iestādes faktiskā

rīcība bija tiesiska un ar šādu faktisko rīcību pieteicējam nav nodarīts viņa tiesību vai ar likumu aizsargāto interešu aizskārums

(būtisks). Līdz ar to prasījums par atlīdzinājumu ir noraidāms.

[14] Rezumējot iepriekš konstatēto un secināto, tiesa pieteikumu atzīst par nepamatotu un noraidāmu.

[15] Saskaņā ar Iesniegumu likuma 10.panta otrās daļas otro teikumu Administratīvās rajona tiesas spriedums, izskatot pieteikumu

par iestādes faktisko rīcību, nav pārsūdzams. Līdz ar to, pamatojoties uz norādīto tiesību normu, tiesas spriedums konkrētajā

gadījumā nav pārsūdzams.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 246. – 251.pantu un 289. – 291.pantu, Administratīvā rajona tiesa

nosprieda

noraidīt pilnībā /pers. A/ pieteikumu par /inspekcija/ faktiskās rīcības atzīšanu par prettiesisku, nesniedzot atbildi pēc būtības uz

/pers. A/2013.gada 14.janvāra iesniegumu par /inspekcija/ 3.ekspertu daļas 2012.gada 19.decembra atzinumu Nr.10750/1553/5.3-1

„/pers. A/ veselības aprūpi no 10.04.2010.” un morālā kaitējuma 10000 latu atlīdzinājumu.

Spriedums nav pārsūdzams.

Tiesnese D.Makarova