Court dismissed appeal against Consumer Protection Law ruling on unfair contract terms in financial leasing agreement.

NORAKSTS

Lieta Nr. A42459507

AA43-1414-10/10

SPRIEDUMS

Latvijas tautas vārdā

Rīgā 2010.gada 25.oktobrī

Administratīvā apgabaltiesa šādā sastāvā:

tiesas sēdes priekšsēdētāja M.Osmane,

tiesneses S.Gintere un V.Zommere

atklātā tiesas sēdē izskatīja administratīvo lietu sabiedrības ar ierobežotu

atbildību „DnB Nord Līzings” pieteikumā par Ekonomikas ministrijas

2007.gada 16.februāra lēmuma Nr. 6100-07-2289 atcelšanu daļā sakarā ar

sabiedrības ar ierobežotu atbildību „DnB Nord Līzings” apelācijas sūdzību

par Administratīvās rajona tiesas 2009.gada 23.novembra spriedumu.

Aprakstošā daļa

[1] 2006.gada 11.maijā Patērētāju tiesību aizsardzības centrā

(turpmāk – PTAC) tika saņemts V.P. (turpmāk arī – patērētāja) iesniegums,

kurā lūgts izvērtēt V.P. un SIA „DnB Nord Līzings” (turpmāk arī –

pieteicēja) noslēgto finanšu līzinga līgumu Nr.03478, kā arī pirkuma

līgumu Nr.03478, ko V.P. noslēgusi ar SIA „Tehauto Latgale” par

transportlīdzekļa Dacia Logan iegādi.

[2] PTAC 2006.gada 24.novembrī pieņēma lēmumu Nr.39-lg, ar

kuru pieteicējai uzdots turpmāk minētais.

[2.1] Pārtraukt pildīt pieteicējas un patērētājas 2005.gada 27.jūlijā

noslēgtā finanšu līzinga (nomas pirkuma) līguma Nr.03478 (turpmāk –

Līzinga līgums) netaisnīgos 2.2., 3.4. un 3.11.apakšpunktu noteikumus un

Līzinga līguma Speciālajos noteikumos iekļauto šķīrējtiesas klauzulu, kā

arī patērētājas 2005.gada 27.jūlijā noslēgtā pirkuma līguma (turpmāk –

Pirkuma līgums) par vieglās automašīnas Dacia Logan iegādi no SIA

„Tehauto Latgale” 4.2.punkta noteikumus;

[2.2] pārtraukt pildīt identiska satura noteikumus ar citiem

patērētājiem noslēgtajos finanšu līzinga līgumos;

[2.3] mēneša laikā no lēmuma spēkā stāšanās dienas grozīt iepriekš

norādītos Līzinga līguma un Pirkuma līguma noteikumus, kā arī Līzinga

līguma 7.4.apakšpunkta noteikumus attiecībā uz līzinga maksājumu

pirmstermiņa atmaksu;

[2.4] sniegt Patērētāju tiesību aizsardzības centram informāciju par

šā lēmuma izpildi.

[3] Izskatot pieteicējas apstrīdēšanas iesniegumu, Ekonomikas

ministrija (turpmāk arī – atbildētāja) ar 2007.gada 16.februāra lēmumu

Nr.6100-07-2289 (turpmāk arī – pārsūdzētais lēmums) PTAC 2006.gada

24.novembra lēmumu Nr.39-lg atstāja negrozītu, norādot turpmāk minētos

argumentus.

[3.1] Patērētāju tiesību aizsardzības likuma (turpmāk – PTAL)

6.panta trešās daļas 8.punkts skatāms kopā ar citām PTAL iekļautajām

normām. Par netaisnīgiem saskaņā ar PTAL 6.panta trešās daļas 1.punktu

atzīstami arī tādi līguma noteikumi, kas ir pretrunā ar līgumslēdzēju pušu

tiesiskās vienlīdzības principu, kas nostiprināts PTAL 5.pantā. Ņemot vērā

minēto, līguma noteikums, kas paredz strīda izskatīšanu vispārējās

jurisdikcijas tiesā vai šķīrējtiesā pēc prasītāja izvēles, tāpat kā līguma

noteikums, kas paredz strīda izskatīšanu tikai šķīrējtiesā, rada būtisku

neatbilstību pušu saistībās un pienākumos par sliktu patērētājam un nostāda

to neizdevīgā stāvoklī, jo gadījumos, kad prasītāja ir pieteicēja, patērētājam

nav nekādu iespēju izvairīties no šķīrējtiesas procesa.

Saskaņā ar PTAL 6.panta piekto un septīto daļu, iekļaujot līgumā,

ko slēdz ar patērētāju, netaisnīgus līguma noteikumus, par tiem ir

nepieciešama atsevišķa apspriešana un ar patērētāja parakstu vien

nepietiek, lai apgalvotu, ka patērētājs šādiem līguma noteikumiem ir

piekritis. Fakts, ka šķīrējtiesas klauzula ir iekļauta Līzinga līguma

Speciālajos noteikumos, lai vērstu uz to patērētāju uzmanību, neizslēdz

PTAL prasību apspriest netaisnīgus līguma noteikumus atsevišķi.

[3.2] Saskaņā ar Līzinga līguma 2.2.apakšpunkta noteikumu

patērētājam ir jāuzņemas atbildība par svešu saistību neizpildi, kā arī

zaudējumiem, kas radušies šīs saistības neizpildes rezultātā. Pirkuma

līgums ir noslēgts starp pieteicēju kā pircēju, SIA „Tehauto Latgale” kā

pārdevēju un patērētāju kā līzinga ņēmēju, un ar Pirkuma līgumu pārdevējs

pārdod preci pircējam par noteiktu summu. Saskaņā ar tiesību doktrīnu

zaudējumu atlīdzības saistība rodas starp zaudējumu nodarītāju, kurš šajā

saistībā ir parādnieks, un zaudējumu cietēju, kas ir kreditors. Tādējādi, ja

pārdevējs pilda savas saistība nepienācīgi, tiesības prasīt zaudējumu

atlīdzību ir pircējam, nevis līzinga ņēmējam, jo tieši pircējs ir kreditors, kas

maksā pirkuma maksu par preci. Patērētājai nevar uzlikt par pienākumu

atlīdzināt pārdevēja nodarītus zaudējumus, ja viņa nav vainojama pārdevēja

rīcībā.

Ņemot vērā minēto, pieteicējai nav tiesību ierobežot savu likumā

noteikto atbildību atbilstoši PTAL 6.panta trešās daļas 1.punkta

noteikumiem, un šāds līguma noteikums ir atzīstams par netaisnīgu.

[3.3] Jebkura līzinga līguma būtisks nosacījums ir līzinga

priekšmeta nodošana līzinga ņēmēja lietojumā par attiecīgu samaksu. Tā kā

no Līzinga līguma 3.4.punkta izriet, ka pieteicēja neatbild par nomas

priekšmeta nenodošanu un nodošanas kavēšanos, kā arī pārdevēja saistību

neizpildi, secināms, ka šāds noteikums ir pretrunā pašai līguma būtībai,

tādējādi nepamatoti samazinot pieteicējas atbildību. Pieteicējai ir

pienākums nodrošināt preces nodošanu patērētājas lietošanā, patērētāja

nevar un tai nav iespējams uzņemties risku par preces nepiegādāšanu. Līdz

ar to šāds 3.4.apakšpunkta noteikums saskaņā ar PTAL 6.panta trešās daļas

1.punktu ir atzīstams par netaisnīgu līguma noteikumu.

Tā kā patērētājai ir liegta iespēja izvirzīt pretenzijas pret pieteicēju,

secināms, ka šāds līguma noteikums ir pretrunā PTAL 6.panta trešās daļas

3.punkta noteikumiem.

[3.4] PTAL 30.pants paredz patērētājas tiesības gadījumā, ja

patērētājs nesaņem preci līgumā noteiktajā termiņā vai ja pakalpojums no

patērētāja neatkarīgu apstākļu dēļ nav izpildīts līgumā noteiktā termiņā un

patērētājs vairs nav ieinteresēts līguma izpildīšanā, vienpusēji atkāpties no

līguma, saņemt samaksāto priekšapmaksu un pieprasīt radīto zaudējumu

atlīdzību, izņemot gadījumu, kad pārdevējs vai pakalpojuma sniedzējs ir

rakstveidā vienojies ar patērētāju par termiņa nokavējumu. Līdz ar to

secināms, ka pieteicēja nav tiesīga paturēt patērētājas veiktus maksājumus

gadījumā, ja preces nodošana patērētājai tiek aizkavēta pārdevēja vainas

dēļ. Ja pārdevējs nepilda savas saistības, tiesības prasīt zaudējumu atlīdzību

ir pieteicējai, nevis patērētājai, jo tieši pieteicēja ir kreditors, kas maksā

pirkuma maksu par preci. Patērētājai nevar uzlikt pat pienākumu atlīdzināt

pārdevēja nodarītus zaudējumus, ja viņa nav vainojama pārdevēja rīcībā.

Piemērojot vienlaicīgi Līzinga līguma 3.11.apakšpunkta un Pirkuma

līguma 2.3.apakšpunkta noteikumus, pieteicēja saņem pirkuma maksu par

preci gan no pārdevēja, gan no patērētājas. Šāda situācija nav pieļaujama,

jo saskaņā ar PTAL 5.panta otrās daļas 5.punktu un 6.panta trešās daļas

1.punkta noteikumiem tiek pārkāpts labticīguma princips un patērētājs tiek

nostādīts neizdevīgā stāvoklī.

[3.5] PTAL 28.pants patērētājai piešķir īpašu aizsardzību gadījumā,

kad viņai ir pārdota līguma noteikumiem neatbilstoša prece, turklāt PTAL

31.pants paredz patērētājas tiesības vienpusēji atkāpties no kreditēšanas

līguma. Ievietojot Līzinga līguma 4.2.apakšpunktā ietverto nosacījumu, ka

patērētājai obligāti jāsaņem pieteicējas piekrišana pirkuma maksas

samazināšanai un Līzinga līguma izbeigšanai, tiek ierobežotas patērētājas

tiesības. Tā kā Līzinga līgums paredz pieteicējas atļaujas saņemšanu kā

šķērsli patērētājai īstenot savas likumiskās tiesības, saskaņā ar PTAL

6.panta trešās daļas 3.punktu, Līzinga līguma 4.2.apakšpunkta noteikums

uzskatāms par netaisnīgu līguma noteikumu. Pieteicēja var pieprasīt

patērētājai informēt par šādu prasījumu celšanu pārdevējam, lai pieteicējai

saglabājas iespēja vienoties par kārtību, kādā pārdevējs atmaksā pieteicējai

iepriekš minētās naudas summas.

[3.6] Līzinga līguma 7.4.apakšpunkta noteikumi ir neskaidri un

formulēti sarežģītā un nesaprotamā valodā. Šādu noteikumu redakciju

vidusmēra patērētājam grūti saprast, ja tam nav Speciālo zināšanu finanšu

jomā. Atbildētāja norāda, ka ar PTAC lēmumu pieteicējai ir uzlikts

pienākums precizēt šo noteikumu, nevis pārtraukt pildīt kā spēkā neesošu.

Pieteicējai ir dota pilnīga rīcības brīvība, kā precizēt Līzinga līguma

7.4.apakšpunktu tā, lai saskaņā ar PTAL 6.panta otro daļu vidusmēra

patērētājs varētu precīzi un skaidri konstatēt līzinga pirmstermiņa atmaksas

priekšnoteikumus.

[4] 2007.gada 23.martā Administratīvajā rajona tiesā saņemts SIA

„DnB Nord Līzings” pieteikums par Ekonomikas ministrijas 2007.gada

16.februāra lēmuma Nr. 6100-07-2289 atcelšanu daļā. Pieteikumā norādīti

turpmāk minētie prasījumi.

1) Atcelt pārsūdzēto lēmumu daļā par Līzinga līguma Speciālajos

noteikumos iekļautās šķīrējtiesas klauzulas, Līzinga līguma Vispārīgo

2.2.punkta noteikumu, Līzinga līguma Vispārīgo 3.4.punkta noteikumu un

Pirkuma līguma 4.2.punkta noteikumu atzīšanu par netaisnīgiem līguma

noteikumiem.

2) Atcelt pārsūdzēto lēmumu daļā par pienākuma uzlikšanu

pārtraukt pildīt Līzinga līguma Speciālajos noteikumos iekļauto šķīrējtiesas

klauzulu, Līzinga līguma Vispārīgo noteikumu 2.2. un 3.4.punkta

noteikumus, Pirkuma līguma 4.2.punkta noteikumus un identiska satura

noteikumus ar citiem patērētājiem noslēgtajos finanšu līzinga līgumos,

kurus pieteicēja un patērētāji nav atsevišķi apsprieduši.

3) Atcelt pārsūdzēto lēmumu daļā par pienākuma uzlikšanu grozīt

Līzinga līguma Vispārīgo noteikumu 2.2., 3.4., 7.4.noteikumus un Pirkuma

līguma 4.2.punkta noteikumus.

Pieteikums pamatots ar turpmāk minētajiem argumentiem.

[4.1] Neviens Latvijas Republikā spēkā esošs normatīvais akts

neparedz Vispārīgu aizliegumu izskatīt šķīrējtiesā strīdus ar patērētāju

piedalīšanos. Strīdu risināšanas klauzula paredz alternatīvu strīda piekritību

pēc prasītāja izvēles – vispārējas jurisdikcijas tiesā vai šķīrējtiesā.

Nevienam no strīdu risināšanas veidiem strīdu risināšanas klauzula nedod

priekšroku un prasītāja izvēle netiek ierobežota atkarībā no kādiem

konkrētiem apstākļiem vai strīda priekšmeta. Šķīrējtiesas process

svarīgākajā posmā – izpildu raksta izdošanā – ir pakļauts tiesas kontrolei.

Civilprocesa 536.panta sestā daļa paredz, ka tiesa atsaka izpildu raksta

izsniegšanu, ja šķīrējtiesas process ir noticis pretēji Civilprocesa likuma D

daļas noteikumiem. Turklāt daudzās Eiropas valstīs likums regulē tikai

šķīrējtiesas vissvarīgākos jautājumus, paša šķīrējtiesas procesa noteikšanu

atstājot pušu ziņā.

[4.2] Līzinga darījums veidojas kā triju dalībnieku tiesisko attiecību

kopums, kurā līzinga devējs pēc līzinga ņēmēja lūguma un norādījuma

iegādājas no preču pārdevēja lietu, kuru pēc tam nodod līzinga ņēmējam

lietojumā. Šim nolūkam līzinga devējs noslēdz divus līgumus – pirkuma

vai piegādes līgumu ar lietas pārdevēju un līzinga līgumu ar līzinga

ņēmēju. Līzinga līguma mērķis ir finansēt līzinga objekta iegādi, nevis

līzinga devējam iegūt īpašumā līzinga objektu. Līzinga devējs līzinga

ņēmējam sniedz pakalpojumu, proti, pēc līzinga ņēmēja pieprasījuma un

norādījumiem līzinga devējs finansē līzinga ņēmēja izvēlētā līzinga objekta

iegādi. Līzinga līgumā līdzīgi kā kredīta līgumā, gadījumā, ja par kredīta

summu iegādātais īpašums ietu bojā, tas neiespaidotu kredīta līguma

saistību izpildi.

Tiesības pieteikt no Pirkuma līguma izrietošus prasījumus ir dotas

tieši Līzinga ņēmējam. Lai arī juridiski par līzinga objekta valdītāju

uzskatāms līzinga devējs, faktiski līzinga objekta valdītājs ir līzinga

ņēmējs. Līzinga devēja īpašuma tiesībai uz līzinga objektu vienīgais

iemesls ir nodrošinājuma nepieciešamība, un tas arī izskaidro līzinga

ņēmēja pienākumu uzņemties visus riskus, kas saistīti ar līzinga objekta

neatbilstību tā lietošanas mērķiem un pārdevēja saistību nepienācīgu

izpildi.

Līdz ar to Līzinga līguma Vispārīgo noteikumu 2.2. un 3.4.punktu

noteikumi ir atbilstoši tiesību normām.

[4.3] Tā kā līzinga devējs no saviem līdzekļiem ir samaksājis

pirkuma maksu līzinga objekta pārdevējam, un līzinga objekta pārdevējs ir

apņēmies piegādāt līzinga objektu tieši līzinga ņēmējam, līzinga devējs

nekontrolē līzinga objekta atbilstību pirkuma līguma noteikumiem. Šādu

pienākumu ir uzņēmies līzinga ņēmējs, tāpēc tajos gadījumos, kad

pārdevējs nav pienācīgi izpildījis savas saistības saskaņā ar pirkuma

līgumu, līzinga ņēmējam rodas tiesības prasīt izbeigt pirkuma līgumu vai

prasīt pirkuma maksas samazinājumu. Ja līzinga devējs jau ir samaksājis

pārdevējam pirkuma maksu daļēji vai pilnībā, līzinga devējs patur sev

tiesības pirms pirkuma līguma izbeigšanas vai pirkuma maksas

samazināšanas prasīt no pārdevēja samaksāto līdzekļu atmaksu vai arī

starpību, kas veidojas starp samaksāto pirkuma maksu un pirkuma maksu

pēc tās samazināšanas.

Pirkuma līgumā ir noteikts līzinga ņēmēja pienākums pirkuma

līguma izbeigšanu vai pirkuma maksas samazināšanu saskaņot ar līzinga

devēju, lai pirms šo darbību veikšanas līzinga devējam saglabātos iespēja

vienoties par kārtību, kādā pārdevējs atmaksā līzinga devējam iepriekš

minētās naudas summas. Līdz ar to Pirkuma līguma 4.2.punkts nav

atzīstams par netaisnīgu.

[4.4] Līzinga līguma vispārējo noteikumu 7.4.punktā ir skaidri un

precīzi noteikta kārtība, kādā līzinga devējs aprēķina patērētājam veicamo

maksājumu apmēru, ja pirmstermiņa līzinga maksājumus patērētājs veic

citā dienā nekā tā, kurā atbilstoši maksājumu grafikam būtu jāveic

nākamais līzinga maksājums. Šāda noteikumu redakcija ir saprotama

vidusmēra patērētājam.

[5] Administratīvajai rajona tiesai iesniegtajā rakstveida

paskaidrojumā atbildētāja norādīja turpmāk minētos argumentus.

[5.1] Šķīrējtiesas klauzula, kas paredz strīdu izskatīšanu pēc

prasītāja izvēles šķīrējtiesā vai tiesā, ir netaisnīgs līguma noteikums, jo

gadījumā, ja prasītāja ir pieteicēja un tas prasību iesniedz šķīrējtiesā,

patērētājam zūd tiesības uz strīda izskatīšanu Latvijas Republikas tiesu

instancēs. Šādā gadījumā sekas ir identiskas „klasiskajai” šķīrējtiesas

klauzulai, kas atzīta par netaisnīgu saskaņā ar PTAL 6.panta trešās daļas

7.punktu – patērētājam ar pieteicējas vienpusēji izstrādātiem tipveida

līguma noteikumiem tiek uzspiests šķīrējtiesas process.

Pieteicēja nepamatoti norādīja, ka Civilprocesa likumā iekļauta

maksimāla aizsardzība un mehānisms šķīrējtiesas līguma spēkā esamības

izvērtēšanai. Tā kā viena no līgumslēdzējām pusēm ir patērētājs,

šķīrējtiesas līguma spēkā esamība vispirms vērtējama saskaņā ar PTAL

noteikumiem, kas atzīstams par Speciālo normu pret Civilprocesa likumu

un kurā PTAC ir paredzētas tiesības izvērtēt ar patērētājiem slēgtos

līgumus un tiem piedāvātos līgumu projektus, tā kā patērētājiem

civiltiesisko attiecību ietvaros ir nepieciešama augstāka aizsardzība, nekā

tas ir paredzēts civiltiesiskos darījumos vispār, līdz ar to pieteicēja

nepamatoti atsaucas uz Civilprocesa likuma 536.panta sesto daļu un

5341.pantu. Ja patērētājs pēc šķīrējtiesas sprieduma kļūtu par parādnieku un

rajona (pilsētas) tiesa izsniegtu izpildrakstu par šķīrējtiesas spriedumu,

patērētājam vairs nebūtu iespēju aizstāvēt savas tiesības, tāpat kā nav

iespējams pārsūdzēt šķīrējtiesas lēmumu. Tas būtiski ierobežo patērētāju

savu tiesību realizēšanā. Šo iemeslu dēļ PTAL ir paredzētas stingrākas

prasības, nekā Civilprocesa likumā, lai tiktu nodrošināta vājākās

līgumslēdzējas puses tiesību aizsardzība.

PTAL 6.panta septītajā daļā ir noteikts, ka, ja ražotājs, pārdevējs vai

pakalpojuma sniedzējs apgalvo, ka līguma noteikumi ir savstarpēji

apspriesti ar patērētāju, viņa pienākums ir to pierādīt. Apspriešanai

jāizpaužas kā savstarpējai viedokļu apmaiņai, patērētājs ir jāinformē, ka

viņam tiek piedāvāts netaisnīgs līguma noteikums, no kura viņam ir tiesības

atteikties. Ja šāda apspriešana nav notikusi, patērētājs, kam nav specifisku

juridisko zināšanu, līgumu paraksta, bet sekas apzinās tikai tad, kad

pieteicēja ir iesniegusi pieteikumu šķīrējtiesā.

Direktīvas 93/13/EEK ,,Par negodīgiem noteikumiem patērētāju

līgumos” 8.pants paredz, ka dalībvalstis var pieņemt stingrākus noteikumus

netaisnīgu līguma noteikumu jomā, lai nodrošinātu augstāku patērētāju

aizsardzības līmeni, līdz ar to pieteicēja nepamatoti atsaucas uz citu Eiropas

valstu pieredzi šķīrējtiesas procesa noteikumu regulēšanā.

[5.2] Tiesību doktrīnā ir sniegta finanšu līzinga definīcija – finanšu

līzings ir divpusējs darījums starp vienu pusi (līzinga devēju) un otru pusi

(līzinga ņēmēju), saskaņā ar kuru pēc līzinga ņēmēja pieprasījuma līzinga

devējs apņemas uz piegādes (pirkuma) līguma pamata no trešās personas

(piegādātāja, pārdevēja) iegūt īpašumā līzinga ņēmēja izraudzītu lietu

(turpmāko līzinga objektu), kuru uz līzinga līguma pamata nodod līzinga

ņēmējam lietošanā, pretī saņemot ikmēneša (ikgada vai citādi noteiktu)

maksu. [..] Īpašuma tiesības uz līzinga objektu līzinga ņēmējs var iegūt,

līzinga līgumā iepriekš noteiktajā kārtībā nomaksājot līzinga objekta

vērtību un izpildot pārējās līgumā paredzētās saistības ar līzinga devēju

(skat. Leja L. Līzinga izpratne un pielietošana Latvijā un Eiropā. Likums

un tiesības, 2003, Nr.1.)

Līdz ar to no līzinga līguma būtības izriet tas, ka viens no

galvenajiem līzinga devēja uzdevumiem ir dot līzinga ņēmējam iespēju

lietot līzinga objektu, par to saņemot ikmēneša maksājumus. Civillikuma

1591.pants nosaka, ,,ja ceļ prasību par divpusēja līguma izpildīšanu,

prasītājam vai nu jāpiesola pienācīgs izpildījums, vai jāpierāda, ka viņš no

savas puses līgumu jau izpildījis”. Līdz ar to iepriekšminētajā Civillikuma

pantā ir nostiprināts ekvivalences (līdzvērtības) princips, kas liedz

pieteicējai pieprasīt veikt līzinga maksājumus pirms automašīna nodota

līzinga ņēmējam, pretējā gadījumā nav iespējams runāt par pieteicējas

pienākumu iegādāties lietu līzinga ņēmēja uzdevumā un nodot to viņa

lietošanā.

Tādējādi pieteicējas pienākums ir nodot nomas priekšmetu

patērētāja lietošanā, pretējā gadījumā pieteicējas saistības uzskatāmas par

neizpildītām. Tādējādi risks par līzinga objekta piegādes pienākuma

neīstenošanu nevar tikt uzlikts līzinga ņēmējam – patērētājam. Liekot

nokārtot savas saistības neatkarīgi no līzinga objekta piegādes fakta un

liedzot lietot līzinga objektu, patērētājai un citiem patērētājiem, ar kuriem

noslēgts šāda satura līgums, tiek liegta iespēja izmantot savas likumīgas

tiesības. Turklāt pieteicēja liek veikt maksājumus par pakalpojumu, kas nav

patērētājam sniegts.

PTAL 30.panta noteikumi paredz patērētāja tiesības šajā gadījumā

vienpusēji atkāpties no līguma un saņemt samaksāto priekšapmaksu.

Patērētājam līzinga priekšmeta nepiegādes gadījumā ir tiesības atkāpties no

Līzinga līguma un saņemt atpakaļ visas saskaņā ar Līzinga līgumu

iemaksātās naudas summas. Savukārt avansa maksājumu, kuru patērētājs ir

samaksājis tieši pārdevējam, patērētājam ir tiesības pieprasīt no pārdevēja.

Pieteicēja kā automašīnas īpašnieka tiesības ir celt regresa prasību pret

automašīnas pārdevēju sakarā ar nodarītiem zaudējumiem.

Pirkuma līgums ir noslēgts starp pieteicēju kā pircēju un SIA

,,Tehnoauto Latgale” kā pārdevēju. Saskaņā ar Pirkuma līguma 1.punkta

noteikumiem var secināt, ka automašīnas iegādi regulē Pirkuma līgums, bet

pieteicējas un patērētājas attiecības regulē Līzinga līgums. Tādējādi, ja

automašīna netiek piegādāta saskaņā ar Pirkuma līguma noteikumiem,

automašīnas pārdevējs atbild par nepiegādi pieteicējas priekšā, nevis

patērētājas priekšā, un pieteicējai ir tiesības prasīt samaksas atgriešanu no

pārdevēja, nevis patērētājas.

Saskaņā ar Pirkuma līguma 2.3.apakšpunktu Līzinga devējs ir

tiesīgs vienpusēji izbeigt Pirkuma līgumu, ja pārdevējs nepiegādā

automašīnu vai arī automašīna neatbilst līgumam. Šādā gadījumā izbeidzot

Pirkuma līgumu, pārdevējs atmaksā līzinga devējam visas summas, kuras ir

samaksātas pārdevējam uz līguma pamata. Saskaņā ar Līzinga līguma

3.11.apakšpunktu ar brīdi, kad līzinga ņēmējs ir pilnīgi atlīdzinājis līzinga

devējam visas summas, līzinga ņēmējs iegūst regresa prasības pret

pārdevēju. Savukārt, vienpusēji izbeidzot pirkuma līgumu, līzinga devējs

vairs nevar nodot regresa prasības līzinga ņēmējam par neesošu saistību.

Šajā gadījumā pieteicēja saņem visas samaksātās summas gan no pārdevēja

(Pirkuma līguma 2.3.apakšpunkts), gan arī no līzinga ņēmēja (Līzinga

līguma 3.11.apakšpunkts), tādējādi līzinga devējs netaisnīgi iedzīvojas uz

līzinga ņēmēja rēķina. Tādējādi izveidojas situācija, kurā patērētājs noslēdz

līgumu, taču prece pārdevēja vainas dēļ netiek piegādāta, līdz ar to līzinga

devējs vienpusēji lauž pirkuma līgumu, kā rezultātā patērētājs nesaņem gan

preci, gan pakalpojumu, papildus atlīdzinot arī līzinga devēja veiktos

maksājums un līdz ar to tiek nostādīts beztiesiskā stāvoklī.

[5.3] Saskaņā ar PTAL 28.panta pirmās daļas noteikumiem

patērētājam ir noteiktas konkrētas tiesības, ja viņam pārdota vai nodota

lietošanā līguma noteikumiem neatbilstoša prece, tajā skaitā prasīt preces

cenas samazinājumu vai arī atcelt līgumu.

Pirkuma līguma 4.2.apakšpunkts nosaka, ka patērētājai nav tiesību

bez pieteicējas rakstveida piekrišanas izbeigt līgumu vai arī prasīt pirkuma

maksas samazinājumu. Līdz ar to gadījumos, kad pieteicēja atsaka savu

piekrišanu, patērētājai tiek ierobežota iespēja izmantot savas PTAL

noteiktās tiesības. Līdz ar to saskaņā ar PTAL 6.panta trešās daļas 3.punktu

Pirkuma līguma 4.2.apakšpunkts ir atzīstams par netaisnīgu līguma

noteikumu.

[5.4] Saskaņā ar Ministru Kabineta 1999.gada 13.jūlija noteikumu

Nr. 257 „Noteikumi par patērētāja kreditēšanas līgumu” 18.punktu

patērētājam ir tiesības pildīt kredīta saistības pirms noteiktā termiņa un

veikt kārtējo maksājumu citā dienā, nekā tas noteikts līgumā. Saskaņā ar

Līzinga līguma 7.4.apakšpunktu patērētājam ir tiesības veikt pirms termiņa

vienu vai vairākus līzinga maksājumus, tomēr tajā pašā laikā patērētājam

(ņemot vērā, ka vidusmēra patērētājam nav attiecīgu Speciālo zināšanu)

nav iespējams precīzi un skaidri konstatēt līzinga pirmstermiņa atmaksas

priekšnoteikumus, tādējādi apgrūtinot izmantot savas tiesības.

Ņemot vērā PTAL 6.panta otro daļu, līguma noteikumiem ir jābūt

pēc iespējas sistēmiski un gramatiski viegli adresātam uztveramiem,

savukārt sarežģīti un nepārskatāmi līguma noteikumi traucē patērētājam

uztvert no līguma izrietošās tiesības un pienākumus. Ņemot vērā iepriekš

teikto, Līzinga līguma 7.4.apakšpunkts ir atzīstams par neskaidru līguma

noteikumu.

[6] Administratīvā rajona tiesa ar 2009.gada 23.novembra

spriedumu noraidīja pieteikumu, pamatojoties uz turpmāk minētajiem

argumentiem.

[6.1] Tiesa konstatēja, ka lietā pastāv strīds par to, vai pieteicēja

Līzinga līgumā un Pirkuma līgumā ir iekļāvusi noteikumus, kuri uzskatāmi

par netaisnīgiem PTAL 6.panta trešās daļas izpratnē.

[6.2] Tiesa atzina, ka Līzinga līguma Vispārīgo noteikumu

2.2.apakšpunkts daļā, kas paredz, ka „[..] līdz ar to Līzinga ņēmējs uzņemas

visu risku, kas saistīts ar Līzinga objekta neatbilstību tā lietošanas mērķiem

un pārdevēja saistību nepienācīgu izpildi saskaņā ar Pirkuma līgumu, un

visus ar to saistītos zaudējumus” rada būtisku neatbilstību līgumā

noteiktajās līgumslēdzēju pušu tiesībās un pienākumos par sliktu

patērētājam un līdz ar to ir uzskatāms par netaisnīgu līguma noteikumu

PTAL 6.panta trešās daļas izpratnē.

[6.2.1] Ņemot vērā Pirkuma līguma un Līzinga līguma noteikumus,

no kuriem tiesa secināja, ka trešā persona pati ir izvēlējusies konkrētu

līzinga objektu (jo abi līgumi ir noslēgti vienlaicīgi un Pirkuma līgumā ir

norādīts arī līzinga objekta identifikācijas (šasijas) numurs), tiesa uzskatīja,

ka ir pamatoti, ka atbildība par lietas trūkumiem nav uzlikta līzinga

devējam, bet gan tās ir patērētāja rūpes un tiesības vērst pret pārdevēju

prasījumus, kuri izriet no līguma noteikumiem neatbilstošas preces

piegādes.

[6.2.2] Taču, ņemot vērā minēto Līzinga līguma Vispārīgo

noteikumu 2.2.apakšpunkta daļas formulējumu kopsakarā ar visiem

Pirkuma līguma un Līzinga līguma noteikumiem, tiesa uzskatīja to par

tādu, kas rada būtisku neatbilstību līgumā noteiktajās līgumslēdzēju pušu

tiesībās un pienākumos par sliktu patērētājam. Tiesas secinājums ir

pamatots ar apstākli, ka neviens Pirkuma līguma un Līzinga līguma

noteikums neparedz to, ka Līzinga līguma noteikumi var tikt pārskatīti, ja ir

panākts pirkuma maksas samazinājums līzinga objekta trūkumu dēļ, vai

līzinga objekta lietošana tā trūkumu dēļ nav iespējama. Gluži otrādi,

Līzinga līguma Vispārīgo noteikumu 2.2.apakšpunkts uzliek patērētājam

visu risku, kas saistīts ar līzinga objekta neatbilstību tā lietošanas mērķiem

un pārdevēja saistību nepienācīgu izpildi saskaņā ar Pirkuma līgumu, un

visus ar to saistītos zaudējumus. Tādējādi tiesa uzskatīja, ka minētais

Līzinga līguma Vispārīgo noteikumu 2.2.apakšpunkts uzliek patērētājam ne

tikai risku par zaudējumiem, kas rodas patērētājam no tā, ka viņam

piegādāta prece ar trūkumiem, bet ietver arī to, ka, ja pirkuma maksa tiek

samazināta lietas trūkumu dēļ, tad nav pamata pirkuma maksas

samazināšanai Līzinga līgumā un pieteicējai ir jāgūst tas ienākums, ko tā

sākotnēji ir paredzējusi gūt, noslēdzot Līzinga līgumu.

[6.3] Tiesa atzina, ka Līzinga līguma Vispārīgo noteikumu

3.4.apakšpunkts daļā, kas nosaka, ka „[..] Līzinga devējs nav jebkādā veidā

atbildīgs par to, ka līzinga objekts netiek piegādāts (nodots), tiek piegādāts

(nodots) ar nokavējumu vai tiek piegādāts (nodots) neatbilstoši Pirkuma

līguma noteikumiem[..]” izslēdz jebkādu līzinga devēja atbildību par lietas

nepiegādi un nenodošanu, kas tiesas ieskatā ir pretēji labticīguma prasībām

un rada būtisku neatbilstību līgumā noteiktajās līgumslēdzēju pušu tiesībās

un pienākumos par sliktu patērētājam un līdz ar to ir uzskatāms par

netaisnīgu līguma noteikumu PTAL 6.panta trešās daļas izpratnē.

[6.3.1] Tiesa konstatēja, ka ar minēto līguma noteikumu pieteicēja

kā līzinga objekta īpašniece noņem no sevis jebkuru atbildību par līzinga

objekta savlaicīgu piegādi un nodošanu patērētājam. Atsaucoties uz

Komerclikuma 463.pantu (2010.gada 1.janvāra redakcijā) tiesa secināja, ka

līzinga devējam tomēr ir pienākums veikt darbības, lai nodrošinātu līzinga

objekta nodošanu patērētājam.

[6.3.2] Patērētājam kā vājākajam darījuma dalībniekam nav īpašu

līdzekļu, ar kuru palīdzību varētu nodrošināt piegādes veikšanu, jo viņam

nav iespēju ietekmēt konkrētās preces piegādes izpildi. Savukārt līzinga

devējam kā profesionālim un samaksas par līzinga objektu veicējam ir

iespējas ietekmēt konkrētās preces piegādi, piemēram, paredzēt to, ka

samaksa par līzinga objektu tiks veikta tikai pēc piegādes fakta.

[6.3.3] Papildus tiesa konstatēja, ka Līzinga līgumā un Pirkuma

līgumā nav paredzēts tāds līguma noteikums, kurš paredzētu, ka līzinga

objekta nepiegādes vai nenodošanas gadījumā līzinga maksājumu grafiks

varētu tikt pārskatīts.

[6.4] Tiesa atzina, ka Līzinga līguma Speciālajos noteikumos

iekļautā šķīrējtiesas klauzula pretēji labticīguma prasībām rada būtisku

neatbilstību līgumā noteiktajās līgumslēdzēju pušu tiesībās un pienākumos

par sliktu patērētājam un līdz ar to ir uzskatāma par netaisnīgu līguma

noteikumu PTAL 6.panta trešās daļas izpratnē.

[6.4.1] Tiesa noraidīja pieteicējas argumentu, ka šķīrējtiesas

klauzula neierobežo patērētāja tiesības vērsties vispārējās jurisdikcijas tiesā

un tādējādi nav uzskatāma par netaisnīgu. Tiesas ieskatā Līzinga līguma

Speciālajos noteikumos iekļautā šķīrējtiesas klauzula paredz patērētāja

izvēles tiesības attiecībā uz iespēju griezties šķīrējtiesā vai vispārējās

jurisdikcijas tiesā tikai tad, ja prasītājs ir patērētājs. Savukārt, ja līzinga

devējs (pieteicēja) griežas ar prasību pret patērētāju šķīrējtiesā, tad

patērētājam nav izvēles iespējas attiecībā uz to, vai viņam nāksies tiesāties

šķīrējtiesā vai vispārējās jurisdikcijas tiesā.

[6.4.2] Strīda izskatīšana šķīrējtiesā ir uzskatāma par neatbilstību

pušu tiesībās un pienākumos par sliktu patērētājam PTAL 6.panta trešās

daļas izpratnē. Strīda izskatīšana šķīrējtiesā prasa no fiziskās personas -

patērētāja lielāku juridisko sagatavotību nekā strīda izskatīšana vispārējās

jurisdikcijas tiesā, jo patērētājam ir jāpieliek zināmas pūles, lai sameklētu

un iepazītos ar šķīrējtiesas reglamentu, statūtiem un nolikumu par

izdevumiem. Tiesa konstatē, ka Līzinga līguma pielikumos nav Latvijas

Komercbanku asociācijas šķīrējtiesas statūtu, reglamenta un nolikuma par

minētās šķīrējtiesas izdevumiem, kā arī lietā nav pierādījumu, ka trešā

persona ar tiem ir iepazīstināta.

[6.4.3] Vispārējās jurisdikcijas tiesā saskaņā ar Civilprocesa likuma

normām tiek vērtēta tikai šķīrējtiesas nolēmuma formālā puse, proti, vai

šķīrējtiesas procesā ir ievēroti attiecīgie noteikumi, bet netiek vērtēta lieta

pēc būtības, proti, netiek izvērtēti konkrētie lietas apstākļi un pierādījumi.

Tādējādi strīda izskatīšana šķīrējtiesā ir iespējama tikai vienā instancē, kas

no patērētāja prasa ievērojamu kompetences līmeni juridiskajos jautājumos.

[6.4.4] Šķīrējtiesas procesa izdevumos ietilpst ar strīda izskatīšanu

saistītās maksas, kā arī šķīrējtiesneša honorārs. Tādējādi patērētājam par

šķīrējtiesas procesu var būt jāmaksā naudas summa, kuras apmēru

patērētājs nevarēja paredzēt, noslēdzot līgumu par pakalpojuma pirkšanu.

Lietā nav pierādījumu, ka trešā persona ir iepazīstināta ar nolikumu par

šķīrējtiesas izdevumiem.

[6.5] Tiesa atzina, ka Pirkuma līguma 4.2.apakšpunkts daļā, kas

nosaka, ka „[..] Taču neviens no Līguma noteikumiem nedod Līzinga

ņēmējam tiesības izbeigt Līgumu vai prasīt Pirkuma maksas samazinājumu

bez Pircēja (SIA „DnB Nord Līzings”) iepriekšējas rakstveida piekrišanas

[..]” ierobežo patērētājam PTAL noteikto tiesību izmantošanu, līdz ar to tas

ierobežo vai izslēdz iespēju patērētājam izmantot savas likumīgās

prasījuma tiesības gadījumā, kad ražotājs, pārdevējs vai pakalpojuma

sniedzējs nav izpildījis līgumsaistības vai ir tās izpildījis daļēji. Tādējādi

saskaņā ar PTAL 6.panta trešās daļas 3.punktā noteikto, Pirkuma līguma

4.2.apakšpunkts minētajā daļā pretēji labticīguma prasībām rada būtisku

neatbilstību līgumā noteiktajās līgumslēdzēju pušu tiesībās un pienākumos

par sliktu patērētājam un līdz ar to ir uzskatāms par netaisnīgu līguma

noteikumu PTAL 6.panta trešās daļas izpratnē.

[6.5.1] Ņemot vērā to, ka līzinga devējs ar līzinga ņēmēju ir

vienojušies par konkrētu līzinga objekta pirkuma summu, kuru līzinga

devējs apņemas finansēt jeb aizdot un no šīs pirkuma maksas finansēšanas

līzinga devējs cer saņemt ienākumu procentu veidā, tad ir pamatoti

uzskatīt, ka līzinga devējs nav ieinteresēts pirkuma maksas samazinājumā

vai pirkuma līguma atcelšanā un pamatoti nav sagaidāms, ka tas varētu dot

savu piekrišanu šādam darījumam.

[6.5.2] Tiesa uzskatīja, ka ir pamatoti saņemt līzinga devēja

piekrišanu līguma izbeigšanai vai pirkuma maksas samazinājumam tad, ja

nepastāv PTAL noteikts pamats līguma izbeigšanai vai pirkuma maksas

samazinājumam, savukārt, ja minētais pamats pastāv, tad patērētājam jeb

līzinga ņēmējam ir adekvāti noteikt pienākumu informēt līzinga devēju par

nodomu noslēgt šādu vienošanos un par šādas vienošanās noslēgšanas faktu

un attiecīgi noteikt tiesības prasīt Līzinga līguma noteikumu grozīšanu.

[6.6] Saskaņā ar PTAL 6.panta piekto un sesto daļu noteikums

vienmēr ir uzskatāms par savstarpēji neapspriestu, ja līgums sastādīts

iepriekš un patērētājam nav bijis iespējams ietekmēt attiecīgā līguma

noteikumus. Ja ir apspriesti līguma atsevišķi noteikumi vai atsevišķu

noteikumu attiecīgi aspekti, tad nevar uzskatīt, ka savstarpēji apspriesti ir

arī pārējie līguma noteikumi.

PTAL 6.panta septītā un astotā daļa nosaka, ja ražotājs, pārdevējs

vai pakalpojuma sniedzējs apgalvo, ka līguma noteikumi ir savstarpēji

apspriesti ar patērētāju, viņa pienākums ir to pierādīt.

Tiesas ieskatā, likumdevējs ar netaisnīgo līguma noteikumu

apspriešanu ir domājis apzinātu patērētāja uzmanības vēršanu uz līguma

noteikumiem, kuri var radīt neatbilstību līguma pušu tiesībās un

pienākumos par sliktu patērētājam, lai patērētāja piekrišana šādiem līguma

noteikumiem būtu apzināta. Tiesa konstatēja, ka pieteicēja nav iesniegusi

pierādījumus tam, ka minētie Līzinga līguma un Pirkuma līguma noteikumi

tika apspriesti ar patērētāju, tāpēc PTAC pamatoti ir uzskatījis minētos

līguma noteikumus par netaisnīgiem. Tiesas ieskatā līguma parakstīšana

nav pielīdzināma līguma noteikumu apspriešanai. Par apspriestu līguma

noteikumu ir atzīstams vienīgi tāds līguma noteikums, par kuru

līgumslēdzēji savstarpēji apspriežot (savstarpēji apmainoties viedokļiem) ir

vienojušies. Līdz ar to parakstīts līgums pats par sevi nav pietiekams

pierādījums tam, ka līgumslēdzēji savstarpēji apsprieda konkrēto līguma

noteikumu.

[6.7] Tiesa, izvērtējot Līzinga līguma Vispārīgo noteikumu

7.4.apakšpunktu, atzina, ka tas ir formulēts sarežģītā valodā, kas traucē

patērētājam saprast līzinga pirmstermiņa atmaksas noteikumus. Tādējādi

tiesa uzskatīja, ka minētais Līzinga līguma Vispārīgo noteikumu

7.4.apakšpunkta formulējums ir pretrunā ar PTAL 6.panta otro daļu.

[6.8] Tiesa atzina, ka, konstatējot, ka atsevišķi Līzinga līguma

noteikumi un Pirkuma līguma noteikumi ir netaisnīgi, PTAC ir pamatoti

konstatējis, ka minētie līgumu noteikumi var radīt kaitējumu vai

zaudējumus trešās personas tiesībām šajā lietā un pamatoti licis pārtraukt

pildīt Līzinga līguma Speciālajos noteikumos iekļauto šķīrējtiesas klauzulu,

Līzinga līguma Vispārīgo noteikumu 2.2.apakšpunktu daļā,

3.4.apakšpunkta noteikumus daļā, Pirkuma līguma 4.2. apakšpunkta

noteikumus daļā, kā arī pārtraukt identiska satura līguma noteikumus ar

trešo personu un citiem patērētājiem noslēgtajos finanšu līzinga līgumos, ja

minētos noteikumus pieteicēja un patērētāji nav savstarpēji apsprieduši.

Tiesa atzina, ka PTAC tiesiski un pamatoti ir uzlicis pieteicējai par

pienākumu mēneša laikā no šā lēmuma spēkā stāšanās dienas grozīt

minētos Līzinga līguma un Pirkuma līguma noteikumus, kā arī Līzinga

līguma 7.4.apakšpunktu.

[7] 2009.gada 16.decembrī pieteicēja iesniedza apelācijas sūdzību

par Administratīvās rajona tiesas 2009.gada 23.novembra spriedumu,

lūdzot to atcelt, pamatojoties uz turpmāk minētajiem argumentiem.

[7.1] Šķīrējtiesas klauzula neparedz strīdu izskatīšanu tikai

šķīrējtiesā. Patērētājam kā prasītājam ir dota izvēles iespēja – nodot strīda

izskatīšanu šķīrējtiesā vai vispārējās jurisdikcijas tiesā. Tāpēc nav pamata

secināt, ka gadījumā, ja patērētājs vēlas celt prasību pret pieteicēju,

patērētājam ir liegta iespēja vērsties ar šo prasību vispārējās jurisdikcijas

tiesā.

Pieteicēja uzskata, ka šķīrējtiesas klauzulu par netaisnīgu un

patērētāju tiesības aizskarošu varētu uzskatīt tikai tad, ja tajā būtu noteikts,

ka jebkurā gadījumā pieteicēja pēc sava ieskata noteiktu, vai strīds tiek

nodots izskatīšanai vispārējās jurisdikcijas tiesā vai šķīrējtiesā.

Pieteicēja norāda, ka gadījumā, ja strīds tiek nodots izskatīšanai

Latvijas Komercbanku asociācijas šķīrējtiesā, tad šķīrējtiesnesi, kurš izšķirs

strīdu, ieceļ Latvijas Komercbanku asociācijas šķīrējtiesas priekšsēdētājs.

Tas nodrošina strīda objektīvu izšķiršanu, līdz ar to uzskatāms, ka Līzinga

līgumā ietvertais noteikums par šķīrējtiesnešu iecelšanas kārtību nodrošina

šķīrējtiesas procesa objektivitāti un pušu vienlīdzības procesa īstenošanu.

[7.2] Līzinga līguma Vispārīgo noteikumu 2.2.punkts atbilst

finanšu līzinga darījuma būtībai. Proti, līzinga ņēmējam ir iespēja pilnībā

realizēt savu izvēli un gribu, iegādājoties tieši tādu preci (līzinga objektu),

kādu līzinga ņēmējs vēlas, un tieši no tāda pārdevēja, no kāda līzinga

ņēmējs vēlas iegādāties attiecīgo preci (līzinga objektu). Pirms līzinga

ņēmējs noslēdz līzinga līgumu par preci (līzinga objektu) un uz attiecīgā

līzinga līguma pamata tiek noslēgts pirkuma līgums ar preces (līzinga

objekta) pārdevēju, līzinga ņēmējam tiek dota iespēja novērtēt attiecīgās

preces derīgumu un atbilstību, saņemot no preces (līzinga objekta)

pārdevēja vispusīgu un pilnīgu informāciju par līzinga ņēmēju interesējošo

preci (līzinga objektu) un tās cenu. Pēc tam, kad līzinga ņēmējs ir izvēlējies

preci (līzinga objektu) un preces (līzinga objekta) pārdevēju, līzinga ņēmējs

noslēdz līzinga līgumu ar viņa izvēlēto līzinga devēju, lai finansētu līzinga

objekta iegādi.

Arī līzinga ņēmēja pati ir izvēlējusies līzinga objektu un pārdevēju.

Pēc tam, kad līzinga ņēmēja ir izdarījusi šādu izvēli, viņa ir lūgusi

pieteicēju sniegt finanšu pakalpojumu – noslēgt ar pieteicēju finanšu

līzinga darījumu ar mērķi finansēt līzinga objekta iegādi no pārdevēja. Kā

rezultātā starp pieteicēju un līzinga ņēmēju tika noslēgts līzinga līgums un

pirkuma līgums.

Pirkuma līgums ir noslēgts starp pārdevēju, pieteicēju un līzinga

ņēmēju. Līdz ar to līzinga ņēmēja ir Pirkuma līguma dalībnieks un viņai ir

zināmi Pirkuma līguma noteikumi.

Pieteicējas ieskatā Līzinga līguma 2.2. un 3.4.punkta noteikumi

nostāda līzinga ņēmēju tādā pašā stāvoklī, kā tad, ja līzinga ņēmēja kā

pircējs, nenoslēdzot attiecīgo finanšu līzinga līgumu ar pieteicēju, pats

iegādātos līzinga objektu tieši no pārdevēja. Līzinga ņēmēja būtu līdzīgā

stāvoklī arī tad, ja līzinga ņēmēja, saņemot aizdevumu (kredītu) līzinga

objekta iegādes finansēšanai, kā pircējs iegādātos līzinga objektu tieši no

pārdevēja. Līzinga ņēmējai būtu pienākums atmaksāt saņemto aizdevumu

(kredītu) aizdevējam (kredīta devējam) pilnā apmērā arī gadījumā, ja

līzinga ņēmēja, izlietojot attiecīgo aizdevumu (kredītu), samaksātu attiecīgo

pirkuma maksu pārdevējam, bet pārdevējs nenodotu līzinga ņēmējai līzinga

objektu vai īpašuma tiesības uz to atbilstoši pirkuma līguma, kas noslēgts

starp līzinga ņēmēju un pārdevēju, noteikumiem. Tāpat līzinga ņēmējai

būtu jāatmaksā attiecīgais aizdevums (kredīts) pilnā apmērā, neskatoties uz

to, ka līzinga objektam ir trūkumi vai tam nav noteiktu īpašību.

Līzinga līguma noteikumi par to, ka atbildība par līzinga objekta

trūkumiem un īpašībām gulstas uz līzinga ņēmēju, atspoguļo līzinga

darījumu būtību un nevar tikt uzskatīti par netaisnīgiem PTAL izpratnē.

[7.3] Nevar uzskatīt par pamatotu PTAC un atbildētājas norādi, ka

Pirkuma līguma 4.2.punkta noteikumi ierobežo patērētāja iespējas izmantot

tā likumiskās tiesības, ja tam nepiekrīt pietiecēja.

Pieteicēja ir samaksājusi pārdevējam Pirkumā līgumā noteikto

pirkuma maksu par līzinga objektu, un pārdevējs savukārt ir apņēmies

piegādāt līzinga objektu tieši līzinga ņēmējai. Līdz ar to pieteicēja

nekontrolē līzinga objekta atbilstību Pirkuma līguma noteikumiem. Šādu

pienākumu ir uzņēmusies līzinga ņēmēja. Tāpēc tajos gadījumos, kad

pārdevējs nav pienācīgi izpildījis savas saistības saskaņā ar Pirkuma

līgumu, līzinga ņēmējai rodas tiesības prasīt izbeigt Pirkuma līgumu vai

prasīt attiecīgo pirkuma maksas samazinājumu. Ja pieteicēja jau ir

samaksājusi pārdevējam pirkuma maksu daļēji vai pilnībā, pieteicēja patur

sev tiesības pirms Pirkuma līguma izbeigšanas vai pirkuma maksas

samazināšanas prasīt no pārdevēja attiecīgās pieteicējas samaksātās naudas

summas atmaksu.

Ņemot vērā iepriekš minēto, Pirkuma līgumā ir noteikts līzinga

ņēmējas pienākums Pirkuma līguma izbeigšanu vai pirkuma maksas

samazināšanu saskaņot ar pieteicēju, lai pirms šo darbību veikšanas

pieteicējai saglabātos iespēja vienoties par kārtību, kādā pārdevējs atmaksā

pieteicējai iepriekšminēto naudas summu. Līdz ar to nav pamata atzīt

attiecīgos Pirkuma līguma 4.2.punkta noteikumus par netaisnīgiem līguma

noteikumiem PTAL izpratnē.

[7.4] Pēc pieteicējas domām Līzinga līguma Vispārīgo noteikumu

7.4.punktā ir skaidri un precīzi noteikta kārtība, kādā aprēķināms līzinga

ņēmējas veicamo maksājumu apmērs, ja pirmstermiņa līzinga maksājumus

līzinga ņēmēja veic citā dienā, nekā tā diena, kurā atbilstoši attiecīgajam

maksājumu grafikam būtu jāveic nākamais līzinga maksājums. Pieteicējas

ieskatā šādai Līzinga līguma Vispārīgo noteikumu 7.4.punkta redakcijai ir

jābūt saprotamai vidusmēra patērētājam. Līdz ar to pieteicēja kā

pakalpojuma sniedzēja sniedz patērētājam pilnīgu un patiesu informāciju

par piedāvāto pakalpojumu atbilstoši PTAL 17.panta pirmās daļas

noteikumiem.

Tādēļ pieteicēja uzskata par nepamatotiem PTAC un atbildētājas

izvirzītos argumentus par to, ka Līzinga līguma Vispārīgo noteikumu

7.4.punkts ir atzīstams par neskaidru līguma noteikumu atbilstoši PTAL

6.panta otrās daļas noteikumiem.

[8] Administratīvajai apgabaltiesai iesniegtajos rakstveida

paskaidrojumos atbildētāja papildus norādīja turpmāk minētos argumentus.

[8.1] Argumenti, kas attiecas uz šķīrējtiesas klauzulu pēc prasītāja

izvēles, jau tika vērtēti Administratīvajā apgabaltiesā un tika pilnībā

noraidīti 2008.gada 30.decembra spriedumā lietā Nr.A42373806 un

2009.gada 15.maija spriedumā lietā Nr.A42615907.

[8.2] Pieteicēja nepamatoti atsaucas uz Komerclikuma D daļas

noteikumiem, jo, pirmkārt, tiem nav atpakaļejoša spēka un, otrkārt,

pieteicēja arī turpmāk nevarēs piemērot netaisnīgus līguma noteikumus

patērētājiem līzinga līgumus, ņemot vērā Komerclikuma 389.panta

nosacījumus. Līdz ar to Līzinga līguma 2.2. un 3.4.apakšpunkta noteikumi

atzīstami par netaisnīgiem un tādiem, kas ir pretrunā līgumslēdzēju pušu

tiesiskās vienlīdzības principam.

[8.3] Pieteicēja jauc patērētāja izvēles brīvību, saņemot

pakalpojumu, kas ir minēta PTAL 4.pantā, un līgumslēdzējpušu gribas

izteikumu, kas paredz visu darījuma dalībnieku vēlmju apmierināšanu un ir

minēts Civillikuma 1427.pantā. Nevienu komersantu nevar piespiest

noslēgt darījumu ar nevēlamu subjektu, un šis privāto tiesību autonomijas

princips nenonāk pretrunā ar patērētāja tiesībām novērtēt pakalpojuma

derīgumu un atbilstību savai izvēlei un gribai. Tādā veidā patērētājs nevar

iegādāties no pārdevēja preci, kuras nav sortimentā, vai saņemt no

pieteicējas pakalpojumu, kuru tā nepiedāvā.

[9] Uz tiesas sēdi administratīvā procesa dalībnieki nebija ieradušies.

2010.gada 24.septembrī apgabaltiesā saņemts V.P. iesniegums, kurā

norādīts, ka veselības stāvokļa dēļ viņa nevarēs piedalīties tiesas sēdē.

Pieteikumam nepiekrīt un uzskata, ka pārsūdzētais lēmums ir tiesisks un

pamatots. 2010.gada 29.septembrī saņemts atbildētājas iesniegums ar

lūgumu izskatīt lietu bez atbildētājas pārstāvja klātbūtnes. Atbildētāja

pieteikumu neatzīst un lūdz to noraidīt. Atbilstoši APL 214.panta pirmajai

daļai Administratīvā apgabaltiesa nolēma lietu izskatīt bez administratīvā

procesa dalībnieku klātbūtnes.

Motīvu daļa

[10] Pārbaudījusi lietas materiālus un izvērtējusi lietā esošos

pierādījumus to kopsakarā, Administratīvā apgabaltiesa atzīst, ka apelācijas

sūdzība nav pamatota un pieteikums ir noraidāms.

[11] Administratīvā apgabaltiesa saskaņā ar APL 307.panta ceturto

daļu pievienojas Administratīvās rajona tiesas spriedumā ietvertajai

motivācijai (tās atreferējumu sk. šā sprieduma 6.punktā), atzīstot to par

pareizu un pilnībā pietiekamu. Saskaņā ar minēto normu, ja tiesa, izskatot

lietu, atzīst, ka zemākās instances tiesas spriedumā ietvertais pamatojums ir

pareizs un pilnībā pietiekams, tā sprieduma motīvu daļā var norādīt, ka

pievienojas zemākās instances tiesas sprieduma motivācijai. Šādā gadījumā

šā likuma 251.panta piektajā daļā noteiktos apsvērumus sprieduma motīvu

daļā var nenorādīt.

Ievērojot iepriekš minēto, apgabaltiesa nonāk pie tāda paša

secinājuma kā pirmās instances tiesa, ka Ekonomikas ministrijas 2007.gada

16.februāra lēmums Nr. 6100-07-2289 tā pārsūdzētajā daļā ir tiesisks un

pamatots.

Tā kā Administratīvā rajona tiesa spriedumā ir pareizi un pilnībā

pietiekami argumentējusi, kāpēc Līzinga līguma Vispārīgo noteikumu

2.2. apakšpunkts daļā, kas paredz, ka „[..] līdz ar to Līzinga ņēmējs

uzņemas visu risku, kas saistīts ar Līzinga objekta neatbilstību tā lietošanas

mērķiem un pārdevēja saistību nepienācīgu izpildi saskaņā ar Pirkuma

līgumu, un visus ar to saistītos zaudējumus”, Līzinga līguma Vispārīgo

noteikumu 3.4.apakšpunkta noteikumi daļā, kas nosaka, ka „[..]Līzinga

devējs nav jebkādā veidā atbildīgs par to, ka līzinga objekts netiek

piegādāts (nodots), tiek piegādāts (nodots) ar nokavējumu vai tiek

piegādāts (nodots) neatbilstoši Pirkuma līguma noteikumiem [..]”, Līzinga

Līguma Speciālajos noteikumos iekļautā šķīrējtiesas klauzula, kā arī

Pirkuma līguma 4.2. apakšpunkta noteikumi daļā, kas nosaka, ka „[..] Taču

neviens no Līguma noteikumiem nedod Līzinga ņēmējam tiesības izbeigt

Līgumu vai prasīt Pirkuma maksas samazinājumu bez Pircēja iepriekšējas

rakstveida piekrišanas [...]” ir uzskatāmi par netaisnīgiem līguma

noteikumiem PTAL 6.panta trešās daļas izpratnē, un kāpēc Līzinga līguma

Vispārīgo noteikumu 7.4.apakšpunkta formulējums daļā, kas nosaka, ka

„Līzinga ņēmējam ir tiesības pirms noteiktā termiņa veikt vienu vai

vairākus Līzinga maksājumus, paziņojot par to Līzinga devējam vismaz 30

(dienas) iepriekš un tikai saskaņā ar attiecīgo Līzinga devēja izrakstīto

rēķinu. Ja Līzinga ņēmējs veic Līzinga maksājumus citā dienā, nekā tā,

kura noteikta Maksājumu grafikā kārtējā Līzinga maksājuma veikšanai,

Līzinga ņēmējs samaksā Līzinga devējam Procentus, kas tiek aprēķināti par

laika posmu līdz dienai, kurā atbilstoši maksājumu grafikam būtu jāveic

nākamais līzinga maksājums”, ir pretrunā ar PTAL 6.panta otro daļu,

apgabaltiesa uzskata, ka nav nepieciešams norādīt papildu argumentus

attiecībā uz pieteicējas apelācijas sūdzības argumentiem, jo atbildes uz tiem

jau izriet no Administratīvās rajona tiesas sprieduma. Pieteicēja nepiekrīt

pirmās instances tiesas izdarītajiem secinājumiem konkrētajā lietā, taču tas

vien, ka pieteicējas apstākļu vērtējums ir atšķirīgs no pirmās instances

tiesas izdarītā apstākļu vērtējuma, nevar būt par pamatu secinājumam, ka

pārsūdzētais lēmums un pirmās instances tiesas spriedums ir nepareizs.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 307. un 309. pantu,

Administratīvā apgabaltiesa

nosprieda:

noraidīt sabiedrības ar ierobežotu atbildību „DnB Nord Līzings”

pieteikumu par Ekonomikas ministrijas 2007.gada 16.februāra lēmuma Nr.

6100-07-2289 atcelšanu daļā.

Spriedumu var pārsūdzēt Augstākās tiesas Senāta Administratīvo

lietu departamentā trīsdesmit dienu laikā no sprieduma sastādīšanas dienas,

iesniedzot kasācijas sūdzību Administratīvajā apgabaltiesā.

Tiesas sēdes priekšsēdētāja /paraksts/ M.Osmane

Tiesneses /paraksts/ S.Gintere

/paraksts/ V.Zommere

NORAKSTS PAREIZS

Administratīvās apgabaltiesas tiesnese M.Osmane

Rīgā, 2010.gada 25.oktobrī