Supreme Court allows administrative appeal against lower court's dismissal of claim to repay training costs.

ECLI:LV:AT:2020:1026.SKA149020.3.L

Nr. 670013120, SKA-1490/2020

Administratīvo lietu departaments

Latvijas Republikas Senāts

LĒMUMS

Rīgā 2020.gada 26.oktobrī

Tiesa šādā sastāvā: senatores Jautrīte Briede, Vēsma Kakste un Dace Mita

rakstveida procesā izskatīja /pers. A/ blakus sūdzību par Administratīvās rajona tiesas tiesneša 2020.gada 8.septembra lēmumu, ar kuru atteikts

pieņemt /pers. A/ pieteikumu.

Aprakstošā daļa

[1] Atrodoties valsts civildienesta tiesiskajās attiecībās, pieteicēja /pers. A/ un Finanšu ministrija noslēdza Ministru kabineta 2010.gada

21.jūnija noteikumu Nr. 565 „Noteikumi par valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku sociālajām garantijām” (turpmāk – noteikumi

Nr. 565) 51.punktā paredzēto mācību līgumu saistībā ar pieteicējas kvalifikācijas paaugstināšanu.

Mācību līgums paredz, ka gadījumā, ja pieteicēja pārtrauc civildienesta attiecības pēc pašas vēlēšanās, nenostrādājot Finanšu ministrijā

vienu gadu pēc stažēšanās, pieteicējai noteikumu Nr. 565 noteiktajā kārtībā jāatmaksā izdevumi (izmaksātā mēnešalga par visu kvalifikācijas celšanas

laiku).

Ar ministrijas 2020.gada 13.jūnija rīkojumu izbeigtas valsts civildienesta attiecības ar pieteicēju un norādīts, ka pieteicējai jāveic finansiālo

saistību izpilde atbilstoši mācību līguma nosacījumiem.

Pieteicēja vērsās administratīvajā tiesā ar pieteikumu, lūdzot atcelt rīkojumu daļā, ar kuru uzdots veikt finansiālo saistību izpildi.

[2] Ar Administratīvās rajona tiesas tiesneša 2020.gada 8.septembra lēmumu pieteikumu atteikts pieņemt, jo lieta nav izskatāma

administratīvā procesa kārtībā. Lēmums pamatots ar turpmāk norādīto.

[2.1] Rīkojums pārsūdzētajā daļā nav administratīvais akts, jo tam trūkst visas administratīvā akta pazīmes. Ar pārsūdzēto rīkojuma punktu

pieteicējai netiek radītas tiesiskas sekas. Ar to tiek atgādināts, ka pieteicēja ar mācību līgumu ir nodibinājusi tiesiskas attiecības ar ministriju un tās ir

jāizpilda. Pieteicēja labprātīgi noslēdza mācību līgumu, tādējādi nodibinot līgumiskās attiecības ar Finanšu ministriju. Pieteicējai atbilstoši Civillikuma

1511. un 1587.pantam ir pienākums līgumu izpildīt. Tiesiskas sekas pieteicējai rada labprātīgi uzņemtās līgumsaistības un noteikumu Nr. 565

54.1.apakšpunkts un 55.punkts.

[2.2] Noteikumu Nr. 565 55.punktā noteikts, ka, ja darbinieks izdevumus neatmaksā, institūcija tos piedzen normatīvajos aktos noteiktajā

kārtībā. Tātad, ja Finanšu ministrija iesniegs prasības pieteikumu par izdevumu piedziņu, pieteicēja savas intereses varēs aizsargāt vispārējās jurisdikcijas

tiesā.

[3] Par tiesneša lēmumu pieteicēja iesniegusi blakus sūdzību, norādot turpmāk minētos argumentus.

[3.1] Pārsūdzētais rīkojuma punkts uzskatāms par administratīvo aktu, kas konstatē faktisko situāciju un rada tiesiskas sekas. Ar rīkojuma

2.punktu konstatēts, ka pieteicējai jāveic saistību izpilde, tādējādi tieši tiek aizskartas pieteicējas intereses.

[3.2] Ar rīkojumu pieteicējai noteikts pienākums atmaksāt visu mēnešalgu summu, kuru pieteicēja saņēma, kad pildīja sekondētā nacionālā

eksperta amata pienākumus, līdz ar to tas skar pieteicējas tiesības saņemt darba samaksu par veikto darbu sekondētā nacionālā eksperta amatā.

Lēmums, kas skar amatpersonas tiesības uz darba samaksu, ir pārbaudāms administratīvā procesa kārtībā.

[3.3] Tiesneša lēmumā nav dots vērtējums tam, ka rīkojums pārsūdzētajā daļā nav balstīts uz vispusīgi, pilnīgi un objektīvi pārbaudītiem apstākļiem,

pārkāpjot administratīvā procesa principus, kas ir pamats rīkojuma atcelšanai pārsūdzētajā daļā.

[3.4] Tiesnesis lēmumā ir norādījis vispārējās jurisdikcijas tiesas spriedumu, ar kuru izskatīta līdzīga lieta. Tiesnesis nevarēja atsaukties uz konkrēto

spriedumu, jo tas neveido judikatūru. Atsaukšanās uz spriedumu nevar būt tiesisks pamats lēmuma par attiekšanos pieņemt pieteikumu pieņemšanai.

Motīvu daļa

[4] Saskaņā ar noteikumu Nr. 565 53. un 54.punktu amatpersonai (darbiniekam) ir pienākums atmaksāt kvalifikācijas paaugstināšanas mācību

maksu vai mācību līgumā, kuru slēdz, ja kvalifikācijas paaugstināšana notiek ārvalstīs ilgāk par mēnesi, minētos izdevumus, ja amatpersona (darbinieks)

pēc kvalifikācijas paaugstināšanas mācību kursiem ir pildījusi amata (dienesta, darba) pienākumus institūcijā mazāk par gadu.

Savukārt noteikumu Nr. 565 55.punkts paredz, ka, ja amatpersona (darbinieks) 53. un 54.punktā paredzētos izdevumus neatmaksā šajās normās

norādītajā termiņā, institūcija attiecīgos izdevumus piedzen normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā.

[5] Administratīvās rajona tiesas tiesnesis ir secinājis, ka izdevumi ir piedzenami civilprocesuālā kārtība, iesniedzot prasības pieteikumu vispārējās

jurisdikcijas tiesā. No tiesneša lēmuma secināms, ka šāda kārtība tiek saistīta ar to, ka starp personu un ministriju tiek noslēgts mācību līgums un atbilstoši

Civillikuma normām pusēm ir pienākums līgumu izpildīt.

Tomēr Senāts atzīst, ka strīda risināšanas kārtība nav pamatojama ar līguma esību. Proti, mācību līgums tiek slēgts, ja kvalifikācijas paaugstināšana

notiek ārvalstīs ilgāk par mēnesi. Citos gadījumos mācību līgums netiek slēgts, bet personai tāpat ir pienākums segt kvalifikācijas paaugstināšanas mācību

maksu (53.punkts), savukārt, ja persona šo pienākumu nepilda, iestāde izdevumus no personas piedzen.

[6] Noteikumi Nr. 565 attiecas gan uz darbiniekiem, ar kuriem iestāde nodibinājusi darba tiesiskās attiecības, gan ierēdņiem, ar kuriem nodibinātas

valsts civildienesta tiesiskās attiecības.

Starp iestādi un darbinieku, ar kuru noslēgts darba līgums, pastāv privāttiesiskas attiecības.

Savukārt starp valsts civildienestā nodarbināto personu un iestādi pastāv publiski tiesiskas attiecības. Civildienestā nodarbināto personu

kvalifikācijas paaugstināšana tiek veikta šo tiesisko attiecību ietvaros. Arī noteikumu Nr. 565 51.punktā paredzētais mācību līgums, kurš tiek slēgts ar

ierēdni, uzskatāms par publisko tiesību līgumu, nevis civiltiesisku līgumu. Līdz ar to arī pienākums atmaksāt kvalifikācijas paaugstināšanas izdevumus

personai, kas atrodas civildienesta attiecībās, izriet no publiski tiesiskajām attiecībām starp valsti un ierēdni.

Noteikumu Nr. 565 55.punkts vispārīgi paredz, ka iestāde izdevumus piedzen normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā, tomēr tiesību normas konkrēti

nenoteic, vai izdevumi piedzenami privāto tiesību ietvaros (civilprocesuālā kārtībā) vai publisko tiesību ietvaros (administratīvā procesa kārtībā).

Senāts atzīst, ka, vērtējot no noteikumu Nr. 565 izrietošā strīda par kvalifikācijas paaugstināšanas mācību izdevumu atmaksāšanu risināšanas

kārtību, nozīme piešķirama tieši starp tiesību subjektiem pastāvošo tiesisko attiecību raksturam. Ja starp tiesību subjektiem pastāv publiski tiesiskas

attiecības, nav saskatāma nepieciešamība no šīm attiecībām izrietoša strīda risināšanu nodot vispārējās jurisdikcijas tiesai. Līdz ar to attiecībā uz strīdu par

kvalifikācijas paaugstināšanas izdevumu atmaksu starp valsti un ierēdni piemērojamas tiesību normas, kas regulē administratīvo procesu.

[7] Noteikumos Nr. 565 nav noteikts, ka iestādei būtu jāpieņem lēmums (jāizdod administratīvais akts) par pienākuma uzlikšanu atmaksāt

izdevumus, kas saistīti ar kvalifikācijas paaugstināšanu. Tomēr pienākums atlīdzināt izmaksas izriet jau no tiesību normām. Līdz ar to nepastāv šķēršļi, lai

atzītu, ka iestādei ir jāizdod administratīvais akts, konkretizējot tiesību normā noteikto pienākumu attiecībā uz individuāli noteiktu personu.

Arī tad, ja starp iestādi un ierēdni tiek noslēgts mācību līgums, mācību līgumā ietvertais noteikums par izdevumu atmaksu tikai atkārto noteikumu

Nr. 565 54.punktā ietverto pienākumu. No noteikumu Nr. 565 52.punkta izriet, ka mācību līgums tiek slēgts tādēļ, lai puses vienotos par konkrētiem

kvalifikācijas paaugstināšanas izdevumiem, kurus sedz institūcija un kurus atmaksā pati persona. Pienākums atmaksāt mācību līgumā minētos izdevumus

saglabātos arī tad, ja līgumā šāds pienākums nebūtu norādīts.

Līdz ar to atzīstams, ka iestādei ir jāizdod administratīvais akts, ar kuru ierēdnim tiek uzlikts pienākums segt ar kvalifikācijas paaugstināšanu

saistītos izdevumus. Šāds lēmums ir apstrīdams un pārsūdzams Administratīvā procesa likumā noteiktajā kārtībā. Ja persona ar lēmumu uzlikto

pienākumu labprātīgi neizpilda, lēmuma piespiedu izpilde jeb izdevumu piedziņa veicama Administratīvā procesa likumā noteiktajā kārtībā.

[8] Šajā lietā mācību līgums ietver noteikumu par to, kas ir tie izdevumi, kuri personai noteikumu Nr. 565 54.punktā paredzētajā gadījumā jāsedz.

Mācību līgums paredz, ka šie izdevumi ir izmaksātā mēnešalga par visu kvalifikācijas celšanas laiku. Savukārt rīkojuma 2.punktā pieteicējai uzlikts

pienākums atmaksāt mācību līgumā norādītos izdevumus.

Senāts atzīst, ka pārsūdzētais rīkojums daļā par pienākuma uzlikšanu izpildīt finansiālās saistības atbilstoši mācību līgumam ir uzskatāms par

administratīvo aktu. Tā tiesiskums ir izvērtējams administratīvajā tiesā.

[9] Uzliekot personai pienākumu atmaksāt izdevumus, iestādei ir jānorāda konkrēta atmaksājamā summa. Šāda summa var būt noteikta arī mācību

līgumā, tādējādi veidojot administratīvā akta pamatojumu.

Finanšu ministrijas rīkojumā nav norādīta atmaksājamā izdevumu summa. Savukārt mācību līgumā ir paredzēts, ka līdzēji par kvalifikācijas celšanas

izdevumiem, norādot konkrētas summas, noslēdz papildu vienošanos pēc darbinieka atgriešanās no kvalifikācijas celšanas. Lietas materiālos nav

atrodama vienošanās, kurā būtu noteikta konkrēta izdevumu summa.

Taču izskatāmajā lietā šo apstākli ir iespējams noskaidrot, izskatot lietu pēc būtības, ņemot vērā, ka atmaksājamās izmaksas ir izmaksātā

mēnešalga par visu kvalifikācijas celšanas laiku.

[10] Apkopojot iepriekš minēto, Senāts atzīst, ka pieteikums par rīkojuma atcelšanu daļā, ar kuru uzlikts pienākums atmaksāt kvalifikācijas

paaugstināšanas izdevumus, ir izskatāms administratīvā procesa kārtībā. Tiesneša lēmums ir atceļams, un jautājums par pieteikuma virzību nododams

jaunai izskatīšanai.

[11] Atbildot uz blakus sūdzībā norādītajiem argumentiem, Senāts papildus norāda arī to, ka nav pamatots pieteicējas norādītais par to, ka tiesneša

lēmums esot atceļams, jo tiesnesis jautājumu par pieteikuma pieņemšanu esot izskatījis formāli, neiedziļinoties lietas faktiskajos un tiesiskajos apstākļos

pēc būtības, kā arī tiesneša atsaukšanās uz rajona tiesas spriedumu civillietā nevarot būt pamats atteikt pieņemt pieteikumu.

Tiesnesim, lemjot par pieteikuma virzību, ir jāvērtē, vai pieteikuma priekšmets atbilst administratīvā procesa kārtībā izskatāmam jautājumam.

Savukārt lieta pēc būtības tiek skatīta tad, kad tiek atzīts, ka prasījums ir skatāms administratīvajā tiesā, un tiek ierosināta lieta. Arī pieteicējas norādītie

argumenti par to, ka nepastāv tiesiskais pamats izdevumu piedziņai, ir vērtējami, skatot lietu pēc būtības. No tiesneša lēmuma nav arī konstatējams, ka

pamatojums pieteikuma nepieņemšanai būtu pirmās instances tiesas spriedums civillietā. Šo spriedumu tiesnesis norādījis kā piemēru tam, ka līdzīga lieta

skatīta vispārējās jurisdikcijas tiesā. Nav nozīmes arī apstāklim, ka šis spriedums, pieteicējas ieskatā, nav uzskatāms par judikatūru.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 323.panta pirmās daļas 2.punktu un 324.panta pirmo daļu, Senāts

nolēma

atcelt Administratīvās rajona tiesas tiesneša 2020.gada 8.septembra lēmumu un nodot jautājumu par pieteikuma virzību jaunai izlemšanai

Administratīvajai rajona tiesai.

Atmaksāt /pers. A/ drošības naudu 15 euro.

Lēmums nav pārsūdzams.

(paraksts) (paraksts) (paraksts)

J. Briede V. Kakste D. Mita