Court allows reinstatement and compensation for dismissal due to reputation failure under public service law.

Lietas Nr. A420238325

A42-00871-26/8

ECLI:LV:ADRJRIT:2026:0505.A420238325.3.S

Administratīvā rajona tiesa

Rīgas tiesu nams

SPRIEDUMS

Latvijas tautas vārdā

Rīgā 2026.gada 5.maijā

Tiesa šādā sastāvā: tiesnese Dace Grabovska,

piedaloties pieteicējam /Persona A/,atbildētājas Latvijas Republikas pusē pieaicināto iestāžu Finanšu ministrijas

pilnvarotajai pārstāvei /Persona B/ un Valsts ieņēmumu dienesta pilnvarotajām pārstāvēm /Persona C/ un

/Persona D/,

atklātā tiesas sēdē izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta, pamatojoties uz /Persona A/ pieteikumu par

Finanšu ministrijas 2025.gada 23.septembra lēmuma Nr.1.1-6/12/60 „Par /Persona A/ atbrīvošanu no amata

sakarā ar neatbilstību obligātajai prasībai par nevainojamu reputāciju” atcelšanu un mantisko zaudējumu

nesaņemtās darba samaksas apmērā atlīdzināšanu.

Aprakstošā daļa

[1] Ar Rīgas tiesas apgabala prokuratūras prokurora 2025.gada 3.jūnija lēmumu nolemts izbeigt

kriminālprocesu Nr.11815002020 daļā pret pieteicēju /Persona A/ par Krimināllikuma 319.panta trešajā daļā

paredzēto noziedzīgo nodarījumu pierādījumu trūkuma dēļ, turpinot kriminālprocesu pārējā tā daļā.

Saņemot minēto informāciju Valsts ieņēmumu dienesta (turpmāk – Dienests) Iekšējās kontroles daļā, ar

2025.gada 17.jūnija rīkojumu Nr.A006-3.1/4.3/13 „Par /Persona A/ atbilstības izvērtēšanas uzsākšanu

obligātajai prasībai par nevainojamu reputāciju” (turpmāk – Rīkojums) uzsākta Dienesta /Amats/ /Persona A/

atbilstības izvērtēšana obligātajai prasībai par nevainojamu reputāciju.

Pamatojoties uz Dienesta Iekšējās kontroles daļas 2025.gada 17.jūlija atzinumu Nr.A006-3.6/4.3/380 (turpmāk –

Atzinums), ar Dienesta 2025.gada 24.jūlija lēmumu Nr.A003-1.5/9.2/77 „Par /Persona A/ atbrīvošanu no amata”

(turpmāk – sākotnējais lēmums) pieteicējs atbrīvots no amata /Datums/ (pēdējā darba diena) sakarā ar

neatbilstību obligātajai prasībai par nevainojamu reputāciju.

Sākotnējais lēmums pamatots ar Valsts pārvaldes iekārtas likuma 17.panta pirmo daļu, likuma „Par Valsts

ieņēmumu dienestu” (redakcijā, kas bija spēkā lēmuma pieņemšanas laikā, zaudējis spēku ar 2026.gada

1.janvāri) 17.panta pirmo daļu, Valsts civildienesta likuma 41.panta pirmās daļas 1.punkta „e” apakšpunktu.

Izskatot pieteicēja apstrīdēšanas iesniegumu, ar Finanšu ministrijas (turpmāk – Ministrija) 2025.gada

23.septembra lēmumu Nr.1.1-6/12/60 „Par /Persona A/ atbrīvošanu no amata sakarā ar neatbilstību obligātajai

prasībai par nevainojamu reputāciju” (turpmāk – Lēmums) sākotnējais lēmums atzīts par tiesisku un pieteicēja

iesniegums atzīts par nepamatotu.

Lēmums pamatots ar turpmāk minētajiem argumentiem.

[1.1] Dienesta 2025.gada 31.marta iekšējie noteikumi Nr.23 „Atbilstības nevainojamas reputācijas prasībai

izvērtēšana Valsts ieņēmumu dienestā” (turpmāk – iekšējie noteikumi Nr.23) noteic kārtību un kritērijus

nevainojamas reputācijas izvērtēšanai attiecībā uz ierēdni.

Pieteicēja apstrīdēšanas iesniegumā paustie argumenti ir detalizēti izvērtēti Atzinumā, Ministrija piekrīt

Dienesta viedoklim un Atzinumā sniegtajai argumentācijai.

Nevainojama reputācija ir ģenerālklauzula – tās izvērtēšana vienmēr ir individuāla un atkarīga no konkrētās

situācijas, turklāt būtisks nevainojamas reputācijas aspekts ir institūcijas un sabiedrības uzticība personai, amata

un iestādes prestižam radītās sekas un to, ka ,,uzticēšanās atjaunošanai nepieciešams ilgs laiks un darbs”.

Atbilstoši likuma „Par Valsts ieņēmumu dienestu” (redakcijā, kas bija spēkā lēmuma pieņemšanas laikā,

zaudējis spēku ar 2026.gada 1.janvāri) 17.panta pirmajai daļai tikai Dienestam ir piešķirtas pilnvaras veikt

pārbaudi, vai Dienesta ierēdnis atbilst nevainojamas reputācijas prasībai, kā arī noteikt kritērijus un kārtību, kā

tiek vērtēta ierēdņa atbilstība nevainojamas reputācijas prasībai.

[1.2] Lai gan kriminālprocesā Nr.11815002020 nav pierādīts, ka pieteicējam vajadzēja spēt identificēt riska

informāciju un attiecīgi rīkoties, tomēr nav attaisnojama pieteicēja rīcība neidentificēt riska informāciju un

neziņot par /Persona E/ nodoto piezīmju lapiņu, kā rezultātā pa jūras ceļu ar kuģiWybelsumRīgas brīvostā

ievestajam konteinerim Nr.PONU48919907, kurā atradās 2197,725 kg pulverveida viela, kas satur 1758,429 kg

narkotisko vielu kokaīnu, proti, neveicot normatīvajos aktos noteiktās procedūras.

Pieteicēja darbības rada šaubas par viņa spēju patstāvīgi pieņemt izsvērtus lēmumus un godprātīgi rīkoties

atbilstoši situācijai, identificēt riskus, kā arī identificēt Dienesta amatpersonas un cēloņsakarīgi Dienesta kā

iestādes reputācijas apdraudošas situācijas, līdz ar to zūd uzticība pieteicējam kā valsts amatpersonai un darba

devējs nevar paļauties uz viņa turpmāko tiesisko rīcību.

Papildus pieteicējs nav ievērojis amatpersonai noteiktos ierobežojumus, kas norāda uz rīcību, kas var būt

pamats, lai atzītu ierēdņa neatbilstību prasībai par nevainojamu reputāciju, proti, interešu konflikta riski.

[1.3] Ministrija vērš uzmanību, ka faktus, kas tika pārbaudīti atbilstības prasībai par nevainojamu reputāciju

noteikšanai, konstatēja citas atbildīgās institūcijas, savukārt Dienests, pamatojoties uz iekšējiem noteikumiem

Nr.23, ir sniedzis to novērtējumu, balstoties uz objektīviem un racionāliem apsvērumiem, secinot, ka pieteicēja

rīcība un attieksme nav pieļaujama un diskreditē gan Dienestu, gan pašu ierēdni.

[2] Nepiekrītot Lēmumam, pieteicējs vērsās ar pieteikumu tiesā.

Pieteikums pamatots ar turpmāk minētajiem argumentiem.

[2.1] Pieteicējs uzskata, ka Ministrija tikai pievienojusies Dienesta viedoklim, nav iedziļinājusies un sniegusi

vērtējumu par pieteicēja argumentiem, tie nav atspēkoti.

[2.2] Attiecībā uz pieteicēja rīcību Dienestam ir bijusi pieejama informācija sākot ar 2019.gada sākumu, visa

informācija par lietas apstākļiem, par vieniem un tiem pašiem apstākļiem vairākkārtīgi ir vērtēta pieteicēja

rīcība, pieteicējs pārcelts citā amatā Dienestā, veikta dienesta pārbaude, vērtēta reputācija.

Pieteicējs norāda, ka par tiem pašiem faktiskajiem apstākļiem ir pieņemti lēmumi jau iepriekš, kad pieteicējs

tika pārcelts citā amatā.

Pieteicēja ieskatā, abi iestāžu lēmumi faktiski nozīmē atkārtotu sankcijas piemērošanu par to pašu pārkāpumu,

kas ir pretrunā principam ne bis in idem, kas ir prettiesiska un nesamērīga.

Lietas apstākļi iepriekš bija nopietnāki, bet pieteicējs tika pārcelts citā amatā. Šobrīd kriminālprocess pret

pieteicēju izbeigts, bet pieņemtie lēmumi pieteicējam ir nelabvēlīgāki. Iepriekš nevainojamās reputācijas

prasības pārkāpums netika konstatēts.

[2.3] Pārkāpts patvaļas aizlieguma princips un tiesiskās paļāvības princips.

Pieteicējam kā ierēdnim visi iepriekš pieņemtie Dienesta lēmumi pie tiem pašiem nemainīgajiem lietas

apstākļiem deva būtisku tiesisko paļāvību, ka pieteicēja rīcība, lai gan kritiski vērtējama, tomēr nav tāda, kas ir

vērtējama kā pietiekama, lai par to varētu atlaist no darba.

[2.4] Nav veikti lietderības apsvērumi, kas pierāda, ka pieteicējs nevarēja turpināt darbu pārceltajā amatā, kā

arī nav izvērtēts samērīguma princips, jo sods ir nesamērīgs.

[2.5] Reputācijas izvērtējumā norādītais Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja administratīvais

pārkāpuma process saistībā ar veikto pārbaudi attiecībā uz pieteicēju kā valsts amatpersonas atbilstību likuma

„Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā” normu prasībām un pēc tam izbeigtais

administratīvā pārkāpuma process nevar kalpot kā būtisks papildu apstāklis visiem tiem apstākļiem, kas

Dienestam jau šajā lietā bija sen zināmi.

[2.6] Pieteicēja ieskatā, visā notikumu hronoloģijā būtiski ir uzsvērt pieteicēja pēc paša iniciatīvas 2025.gada

martā vēršanos Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojā ar iesniegumiem un tālāko attīstības gaitu, kā

rezultātā pret pieteicēju kriminālprocess izbeigts, bet Dienests un Ministrija to ignorējusi.

[2.7] Pieteicējs Dienestā regulāri saskārās ar mobingu, draudiem uzsākt kriminālprocesu pret pieteicēju,

darbības izvērtēšanām, pārcelšanu citā amatā, dienesta pārbaudi, tomēr savus tiešos pienākumus pieteicējs

turpināja veikt ar lielāko atdevi, profesionāli un godprātīgi, saņemot par to pozitīvu novērtējumu.

Lēmumā nav ņemts vērā darba stāžs Dienestā, darba rezultāti, saņemtās atzinības un apbalvojumi, tai skaitā

pieteicēja aktivitātes ārpus darba laika.

[3] Ministrija rakstveida paskaidrojumos pieteikumu neatzīst, pamatojoties uz Lēmumā norādītajiem

argumentiem, papildus paskaidrojot turpmāk minēto.

[3.1] Ministrija izskatīja pieteicēja apstrīdēšanas iesniegumu, iedziļinājās tā saturā, izvērtēja to kopsakarā ar

Dienesta iesniegtajiem paskaidrojumiem un lietas materiāliem, kā arī pieņēma Lēmumu saskaņā ar

Administratīvā procesa likuma 81.pantā noteikto.

[3.2] Ne ar Dienesta rīkojumu par pieteicēja pārcelšanu, ne iepriekš sniegto atzinumu pieteicējam nav

piemērotas nekādas sankcijas, tādējādi nav pamatots apgalvojums par to, ka Dienests un Ministrija būtu

pārkāpušas dubultās sodīšanas nepieļaujamības principu.

To, ka nekādus pieteicējam nelabvēlīgus lēmumus Dienests nebija pieņēmis līdz 2025.gada 24.jūlijam, apliecina

arī pats pieteicējs pieteikumā.

[3.3] Attiecībā uz pieteicēja argumentu, ka Lēmumā nav norādīts, uz kādiem konkrētiem lietas apstākļiem, kas

Dienestam nebūtu bijuši zināmi jau iepriekš, kad attiecībā uz pieteicēja tika pieņemti labvēlīgi lēmumi jeb

netika konstatēta nevainojamās reputācijas prasības pārkāpums, tas – pēc aptuveni sešiem gadiem un sešiem

mēnešiem pēc visiem notikumiem – ir negatīvs, Ministrija paskaidro, ka Dienests līdz 2025.gada 17.jūnijam

pieteicēja atbilstību nevainojamas reputācijas prasībai nebija vērtējis.

Rīkojums izdots, pamatojoties uz Rīgas tiesas apgabala prokuratūras 2025.gada 3.jūnija lēmumā par

kriminālprocesa Nr.11815002020 izbeigšanu daļā norādīto, ka kriminālprocesā Nr.11815002020 ir pierādīta

tāda /Persona A/ rīcība, ko Dienests vērtē kā neatbilstošu un kas ir par pamatu tam, lai atzītu /Persona A/

neatbilstību prasībai par nevainojamu reputāciju. Minētais ir norādīts arī Lēmuma [8.4] punktā.

[3.4] Lēmuma [8.4] punktā ir norādīti lietderības apsvērumi, savukārt [9] punktā ir norādīts, ka Ministrija,

izskatot apstrīdēšanas iesniegumu kopsakarā ar Dienesta paskaidrojumu un lietā esošajiem materiāliem, atzīst,

ka ietvertais pamatojums ir pareizs un pilnībā pietiekams, un Ministrija pievienojas tajā norādītajai motivācijai.

Pieteicējs zaudējis Dienesta uzticību un neatbilst nevainojamas reputācijas prasībai, savukārt sabiedrības

interesēs ir, lai persona, kura neatbilst nevainojamas reputācijas prasībai, neturpinātu amata pienākumus

Dienestā. Proti, konkrētajā situācijā ir ievērots samērīguma princips.

[4] Dienests rakstveida paskaidrojumos pieteikumu neatzīst, norādot turpmāk minēto.

[4.1] Apstāklis, ka pieteicējs subjektīvi nepiekrīt argumentiem, nenorāda, ka Ministrija nav ņēmusi vērā un nav

vērtējusi pieteicēja paustos argumentus kopsakarā ar lietas materiāliem.

[4.2] Dienests Atzinuma 2., 3.punktā jau skaidroja, ka dienesta pārbaude 2020.gadā uzsākta, pamatojoties uz

Dienesta Iekšējās drošības pārvaldes 2020.gada 3.jūlija ziņojumā par pieteicēja atbilstību ieņemamajam amatam

minēto, proti, laikā, kad pieteicējs kriminālprocesā vēl netika atzīts par aizdomās turēto un viņam netika celta

apsūdzība par Krimināllikuma 319.panta trešajā daļā paredzētā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanu.

Saņemot prokurora lēmumu par pieteicēja saukšanu pie kriminālatbildības par Krimināllikuma 319.panta trešajā

daļā paredzētā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanu, pieteicējs tika atstādināts, tostarp rīkojumā norādot, ka

pieteicējs tiek atstādināts no amata pienākumu izpildes līdz turpmākajam lēmumam.

Savukārt, saņemot prokurora lēmumu par kriminālprocesa izbeigšanu daļā pret pieteicēju, viņš tika atjaunots

amatā un, pamatojoties uz prokurora lēmumā ietverto informāciju, secīgi mainoties tiesiskiem apstākļiem,

Dienests sāka izvērtēt pieteicēja atbilstību nevainojamās reputācijas prasībai.

[4.3] Attiecībā uz nevainojumu reputāciju gan Valsts kanceleja, gan Tieslietu ministrija sniegusi viedokli un

vērsusi uzmanību uz likuma „Par Valsts ieņēmumu dienestu” (redakcijā, kas bija spēkā lēmuma pieņemšanas

laikā, zaudējis spēku ar 2026.gada 1.janvāri) 17.panta grozījumu anotācijā norādīto mērķi. Likuma „Par Valsts

ieņēmumu dienestu” 17.panta pirmās daļas piemērošanā ir jāņem vērā Dienesta iekšējie normatīvie akti, kuros

paredzēta nevainojamas reputācijas izvērtēšanas kārtība un saturs, kā arī Dienesta rīcībā esošā informācija.

Atzinuma 3.punktā ir norādīts tiesiskais pamatojums un līdzās tiesību normām ir norādīti konstatētie lietas

faktiskie apstākļi un secinājumi.

[4.4] Konkrētajā gadījumā ar pārcelšanu amatā persona neiegūst tiesisko paļāvību, ka tās atbilstība

nevainojamas reputācijas prasībai vairs netiks vērtēta.

Arī Senāts tiesu praksē atzinis, ka reputācija ir jautājums, kas var tikt vērtēts ne tikai tad, kad amatpersona tiek

iecelta amatā, bet arī visā amata izpildes laikā. Amatpersonas prettiesiska rīcība, kas grauj reputāciju, ir pamats

atlaist to no amata.

[4.5] Attiecībā uz pieteicēja argumentu, ka Dienesta rīcība ir pretrunā dubultās sodīšanas principam, jo par tiem

pašiem faktiskajiem apstākļiem jau iepriekš tika pieņemts lēmums par pieteicēja pārcelšanu un veikta dienesta

pārbaude, Dienests skaidro, ka pārcelšana citā amatā nav saistāma ar sodīšanas funkciju. Turklāt ierēdņa amata

maiņa pati par sevi nav ierēdņa tiesiskā statusa maiņa.

[4.6] Attiecībā uz lietderības apsvērumiem un samērīgumu, Dienests norāda, ka tika ņemti vērā amatpersonas

amata aprakstā noteiktie pienākumi, amatpersonas attieksme pret normatīvo aktu ievērošanu, iestādes reputācija

un publiskais tēls, ētiskā un morālā puse amatpersonas rīcībā, prokurora lēmumā un Iekšējās kontroles daļas

sniegtā informācijā.

Lēmums ir samērīgs, jo visas sabiedrības interesēs ir izveidot tādu valsts pārvaldi, kurai var uzticēties sabiedrība

kopumā un katrs indivīds atsevišķi. Būtisks priekšnoteikums sabiedrības uzticēšanās līmeņa paaugstināšanai ir

novērst šaubas par amatpersonas rīcības tiesiskumu un lietderību. Tāpēc amatpersonām jāizvairās no jebkādas

darbības, kas varētu tikt tulkota kā interešu konflikts, vai radīt šaubas par valsts amatpersonas godprātību

pienākumu izpildē.

[4.7] Pieteicējs iepriekš nav norādījis uz mobingu, kas vērsts pret viņu.

Pieteicējs šo faktu piemin tikai šobrīd, apstrīdēšanas un pārsūdzēšanas procesā. Dienests uzskata, tas ir viens no

apstākļiem, kas mazina apgalvojumu ticamību.

[4.8] Dienestā netiek veikta kriminālprocesa materiālu izvērtēšana pēc būtības, bet gan pieteicēja nevainojamas

reputācijas izvērtēšana, kas ir individualizēta procedūra.

[5] Tiesas sēdē pieteicējs pieteikumu uzturēja, pamatojoties uz iepriekš pieteikumā norādītajiem argumentiem,

papildus uzsverot, ka gadījumā, ja pastāvēja šaubas par viņa reputācijas risku, Dienests to varēja vērtēt ātrāk,

negaidot, kad noslēgsies kriminālprocess, turklāt vairākkārt jau 2020.gada jūlijā, 2021.gada augustā, 2022.gada

rudenī tika veiktas pārbaudes par pieteicēja reputāciju. Tāpēc kritiku neiztur Dienesta paskaidrotais, ka bija

lūgums no tiesībsargājošām iestādēm neveikt nekādu izmeklēšanu, jo Dienests tik un tā šīs pārbaudes veica.

Ministrija pieteikumu neatzina, pamatojoties uz Lēmumā un rakstveida paskaidrojumos norādīto.

Dienests pieteikumu neatzina, pamatojoties uz Lēmumā un rakstveida paskaidrojumos norādīto, papildus vēršot

uzmanību uz to, ka, lai gan disciplinārlieta netika ierosināta, tomēr secināms, ka pieteicējs neveica amata

pienākumus – pieteicējs neveica risku analīzi, saņemot piezīmju lapiņu ar konkrētiem kravu numuriem. Ir risks,

ka pieteicējs turpmāk nespēs rīkoties atbilstoši normatīvajiem aktiem.

Motīvu daļa

[6] Lietā nav strīda par faktiskajiem apstākļiem.

Lietā ir strīds par to, vai pieteicējs pamatoti atbrīvots no amata saistībā ar neatbilstību obligātajai prasībai par

Dienesta ierēdņa nevainojamu reputāciju.

[7] Likuma ,,Par Valsts ieņēmumu dienestu” 17.pantā (redakcijā, kas bija spēkā lēmuma pieņemšanas laikā,

zaudējis spēku ar 2026.gada 1.janvāri) ir noteikts, ka par ierēdni var būt persona, kura atbilst prasībai par

nevainojamu reputāciju. Šobrīd identisku regulējumu paredz Valsts ieņēmumu dienesta likuma 6.panta pirmā

daļa. No minētā panta satura izriet, ka šai prasībai ir obligāts raksturs.

Viens no nevainojamas reputācijas būtiskākajiem aspektiem ir sabiedrības cieņas un uzticības baudīšana. Viens

no priekšnosacījumiem sabiedrības cieņas un uzticības iegūšanai ir amatpersonas rīcības atbilstība likuma,

ētikas un morāles normām. Prasības par nevainojamu reputāciju mērķis ir veicināt sabiedrības uzticību

konkrētajam indivīdam, attiecīgajam amatam, iestādei un valsts varai kopumā un novērst, lai amatā atrastos

persona, kas diskreditē un rada kaitējumu institūcijas tēlam un prestižam.

Juridiskajā literatūrā ar jēdzienu „reputācija” saprot apkārtējo lokā (sociālas vienības),piemēram, kolēģu,

radinieku, klientu u.tml., par personu izveidojušos viedokli (vērtējumu), kas izpaužas personas sasniegumu

atzīšanā, autoritātē, personas darījuma īpašībās, kā, piemēram, kompetence, spējas, profesionalitāte, kas

rezultējas darījumu jeb profesionālā reputācijā (BitānsA., Judins A. 95.panta komentārs. Grām.: Latvijas

Republikas Satversmes komentāri. VIII nodaļa. Cilvēka pamattiesības. Autoru kolektīvs prof. R.Baloža

zinātniskā vadībā. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2011, 208.lpp.).

Atbilstoši Senāta judikatūrai, ir atzīts, ka reputācija ir jautājums, kas var tikt vērtēts ne tikai tad, kad

amatpersona tiek iecelta amatā, bet arī visā amata izpildes laikā, un amatpersonas prettiesiska rīcība grauj

reputāciju, kas ir pamats atlaist to no amata (Senāta 2017.gada 22.septembra sprieduma lietā Nr.SKA-767/2017

(A420263915) 7.-11.punkts).

Likuma ,,Par Valsts ieņēmumu dienestu” anotācijā norādīts, ka nevainojamas reputācijas kritēriji ir nosakāmi

Dienesta iekšējā normatīvajā aktā. Tādējādi Dienestam ir piešķirtas pilnvaras veikt pārbaudi, vai tā ierēdnis

atbilst nevainojamas reputācijas prasībai, kā arī noteikt kritērijus un kārtību, kā tiek vērtēta ierēdņa atbilstība

nevainojamas reputācijas prasībai dienestā.

Līdz ar to pieteicēja arguments, ka nevainojamas reputācijas pārbaude ierēdnim veicama tikai vienreiz, tas ir,

pirms apstiprināšanas dienestā, ir kļūdains un nav tiesību normās balstīts.

Tāpat Senāts ir atzinis, ka jēdziena piepildīšanā ar saturu iestādei ir plaša novērtējuma brīvība. Tās kontrole

tiesā ir ierobežota, proti, novērtējuma brīvības gadījumā tiesa tikai pārbauda, vai nav pieļauta acīmredzama

kļūda vai būtiski procesuālie pārkāpumi (Senāta 2013.gada 11.janvāra sprieduma lietā Nr.SKA-53/2013

(A42680309) 8.punkts).

Vienlaikus no tiesu prakses izriet, ka gadījumos, kad iestādei piešķirta rīcības brīvība, administratīvais akts

nevar tikt balstīts uz abstraktiem pieņēmumiem vai vispārīgām frāzēm, bet ir nepieciešams konkrēts un

individuāls apdraudējuma izvērtējums. Normas piemērošanas priekšnoteikumu formāla konstatēšana nav

pietiekama.

[8] Iekšējo noteikumu Nr.23 6.punktā ir norādīti kritēriji, kas var būt par pamatu, lai atzītu ierēdņa amata

neatbilstību prasībai par nevainojamu reputāciju. Secīgi ir jāvērtē, vai pieteicēja rīcība liecina par neatbilstību

nevainojamās reputācijas priekšnoteikumiem.

Dienests ir atsaucies uz iekšējo noteikumu Nr.23 6.2.apakšpunktu, kas paredz, ka par rīcību, kas ļauj atzīt

ierēdņa neatbilstību prasībai par nevainojamu reputāciju, var uzskatīt klaji neētisku (arī negodprātīgu un

netikumisku) un labas pārvaldības principiem neatbilstošu rīcību, t.sk., tādu, kas nav savienojama ar Dienesta

un valsts pārvaldes vērtībām (noteiktas Ministru kabineta 2018.gada 21.novembra ieteikumos Nr.1 ,,Valsts

pārvaldes vērtības un ētikas pamatprincipi”, Dienesta Ētikas kodeksā, Dienesta iekšējos noteikumos) pēdējo

desmitgadu laikā.

Kā pieteicēja pārkāpums norādīts apstāklis, ka pieteicējs, būdams Muitas pārvaldes amatpersona, saņemot riska

informāciju, nerīkojās saskaņā ar Dienesta 2018.gada 1.jūnija iekšējos noteikumos Nr.47 „Muitas risku

informācijas aprites kārtība Muitas pārvaldē” (turpmāk – iekšējie noteikumi Nr.47) norādīto pienākumu izpildi,

neveica risku analīzi, izvērtēšanu un nekavējoties neinformēja Dienesta Riska vadības daļu par iespējamiem

riskiem, kā rezultātā Dienests tika diskreditēts un tika grauta Dienesta reputācija. Līdz ar to pieteicēja rīcība

uzskatāma par neatbilstošu rīcību, kas nav savienojama ar labas pārvaldības un ētiskas attieksmes principiem,

Dienesta vērtībām un sabiedrības kopīgām vērtībām.

[9] Vērtējot pieteicēja reputācijas riskus, no lietas materiāliem tiesa konstatē un secina turpmāko.

[9.1] Ar Rīgas tiesas apgabala prokuratūras 2025.gada 3.jūnija lēmumu kriminālprocess Nr.11815002020

izbeigts daļā pret /Persona A/ par Krimināllikuma 319.panta trešajā daļā paredzēto noziedzīgo nodarījumu

pierādījumu trūkuma dēļ, turpinot kriminālprocesu pārējā tā daļā.

Lēmumā norādīts, ka 2022.gada 26.septembrī /Persona A/ tika atzīts par aizdomās turēto par Krimināllikuma

319.panta trešajā daļā paredzētā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanu. 2022.gada 10.oktobrī /Persona A/ celta

apsūdzība par Krimināllikuma 319.panta trešajā daļā paredzētā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanu.

Kriminālprocesa ietvaros /Persona A/ nebija piemēroti drošības līdzekļi.

Izmeklēšanas laikā tika noskaidrots, ka aptuveni 2018.gada decembrī, t. i., laikā pirms konteinera

Nr.PONU4819907 ievešanas Rīgas brīvostā, Dienesta /Amats//Persona E/vērsās pie Dienesta Muitas pārvaldes

amatpersonas/Persona A/ ar lūgumu paātrināt Rīgas brīvostā ienākošo banānu kravu pārbaudes, nododot

/Persona A/ piezīmju lapiņu ar šādu saturu: „23.12.2018. Banāni! Tranzīts uz LT: Nr.PONU4819907,

Nr.MNBU3901773 Imports: Nr.MNBU0520840, Nr.MNBU3450812, Nr.SUDU6036735, Nr.MNBU3249942”.

Piezīmju lapiņā tajā skaitā tika norādīts konteiners Nr.PONU4819907, kurā atradās 2 197,725 kg pulverveida

vielas, kas satur 1 758,429 kg narkotiskās vielas kokaīna. Pēc minētās lapiņas saņemšanas /Persona A/to nodeva

citai Dienesta Muitas pārvaldes amatpersonai/Persona F/, lai viņš kontrolētu pārbaužu ilgumu Rīgas brīvostā.

Pierakstu lapiņas nodošanas brīdī klāt atradās Dienesta Muitas pārvaldes amatpersona/Persona G/, kurš zināja

par lapiņas saturu un tās nodošanas mērķi.

[9.2] 2022.gada 10.oktobrī /Persona A/ celta apsūdzība par Krimināllikuma 319.panta trešajā daļā paredzētā

noziedzīgā nodarījuma izdarīšanu, t.i., par to, ka /Persona A/, būdams valsts amatpersona, tīši neizdarīja

darbības, kuras viņam jāizdara pēc uzliktā uzdevuma, ja ar to izraisītas sekas. Izmeklēšanas gaitā tika iegūtas

ziņas par faktiem, ka pieteicējs, būdams dienesta Muitas pārvaldes amatpersona, saņemot riska informāciju –

piezīmju lapiņu ar konteineru numuriem, saskaņā ar iekšējos noteikumos Nr.47 4. un 8.punktos norādīto

pienākumu izpildi, neidentificēja to kā muitas risku, neveica risku analīzi un to izvērtēšanu, tādējādi

neinformēja Dienesta muitas pārvaldes Risku vadības daļas Riska informācijas apstrādes nodaļu, kā rezultātā

pieļāva konteineraNr.PONU48919907, kurā atradās 2197,725 kg pulverveida viela, kas satur 1758,429 kg

narkotisko vielu kokaīnu, t. i., narkotisko vielu lielā apmērā, pārvietošanu pāri Latvijas Republikas robežai.

Izmeklēšanas gaitā tika noskaidrota kārtība, kādā Rīgas brīvostā ievestie konteineri tiek novirzīti uz padziļinātu

muitas pārbaudi. Proti, konteineru monitorings tiek veikts manuāli, neizmantojot automatizētus tehniskos

risinājumus. Organizējot riska mazinošos pasākumus, tiek ņemti vērā norādījumi – nepieļaut vairākkārtīgus un

ilgstošus kontroles pasākumus vienas un tās pašas personas kravai iepriekšēju pārkāpumu nekonstatēšanas

gadījumos. Tādējādi izriet, ja iepriekš komersants nav pieļāvis pārkāpumus, tad nav konstatējams pamats

turpmāk veikt padziļinātu muitas kontroli šī komersanta ienākošajai kravai.

Konkrētajiem konteineriem, kas bija adresēti /Nosaukums A/, tika izvērtēts veicamās kontroles algoritms, t.i.,

nosūtītājs, saņēmējs, nosūtītājvalsts, prece, kā arī publiski pieejamā informācija. Konkrētajiem konteineriem

tika izvērtēta nosūtītāja mājaslapas adrese, kurā viss atbilda norādītajai dokumentācijai. Tāpat tika ņemtas vērā

iepriekšējo konteineru saņemšanas reizes, kad pārkāpumi netika konstatēti, un tika secināts, ka šie konteineri

nebija jānovirza padziļinātai pārbaudei vai padziļinātai riska izpētei. Gadījumā, ja personai, kura veica riska

informācijas analīzi, būtu bijusi zināma informācija par piezīmju lapiņu ar konteineru numuriem, riska analīzes

rezultāts varētu mainīties, novirzot minētos konteinerus uz padziļinātu muitas pārbaudi.

Tādējādi secināts, ka pirmstiesas kriminālprocesā bija pamats uzskatīt, ka izmeklēšanā savāktie pierādījumi

norāda uz /Persona A/ vainu Krimināllikuma 319.panta trešajā daļā paredzētā noziedzīga nodarījuma izdarīšanā,

proti, ka /Persona A/, neziņojot par /Persona E/ nodoto piezīmju lapiņu, neidentificēja riska informāciju, kā

rezultātā pa jūras ceļu ar kuģi Wybelsum Rīgas brīvostā ievestajam konteinerim Nr.PONU48919907, kurā

atradās 2197,725 kg pulverveida viela, kas satur 1758,429 kg narkotisko vielu kokaīnu, netika veiktas

normatīvajos aktos noteiktās procedūras. Pēc kā konteiners Nr.PONU48919907 ar narkotisko vielu lielā apmērā,

izmantojot kravas transportlīdzekliMercedes Benz Actros, valsts reģistrācijas numurs /Numurs/ un puspiekabi ar

valsts reģistrācijas numuru /Numurs/, no Rīgas brīvostas teritorijas tika izvests, tādējādi šķērsojot Latvijas

Republikas valsts robežu.

Izmeklēšanas laikā, veicot procesuālās un izmeklēšanas darbības, tostarp, veicot liecinieku nopratināšanu,

informācijas pieprasīšanu iestādēm un saņemto dokumentu, normatīvo aktu, amatu aprakstu analīzi, tika iegūti

pierādījumi, kas apliecina faktus par to, ka /Persona A/ zināja par saņemto piezīmju lapiņu ar konteineru

numuriem un viņiem uzlikto pienākumu – ziņot par riska informāciju. Tomēr netika iegūti neapšaubāmi fakti,

pierādījumi tam, ka minētā persona šo piezīmju lapiņu spēja vai viņai vajadzēja spēt identificēt kā riska

informāciju un attiecīgi rīkoties. Tāpat netika iegūti nešaubīgi pierādījumi, kas apstiprinātu, ka /Persona A/ būtu

veicis jebkādas citas darbības vai pieļāvis bezdarbību, kas veicinātu normatīvajos aktos noteikto procedūru

neveikšanu konteinera Nr.PONU48919907 pārbaudei. Arī veicot turpmāku izmeklēšanu šādi pierādījumi nav

iegūstami.

Izvērtējot kriminālprocesa Nr.11815002020 materiālus kopumā un to savstarpējā sakarībā, secināts, ka

pierādījumu trūkuma dēļ nav iespējams pierādīt /Persona A/ subjektīvo pusi Krimināllikuma 319.panta trešajā

daļā paredzētā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanā, kas atzīstama par noziedzīga nodarījuma sastāva obligātu

pazīmi.

Ievērojot minēto un saskaņā ar Kriminālprocesa 392.panta otro daļu, 392.1panta pirmo, otro, trešo un ceturto

daļu nolemts izbeigt kriminālprocesu Nr.11815002020 daļā pret /Persona A/ par Krimināllikuma 319.panta

trešajā daļā paredzēto noziedzīgo nodarījumu pierādījumu trūkumu dēļ, turpinot kriminālprocesu pārējā daļā.

[9.3] Vērtējot minēto, konstatējams, ka prokurora lēmumā par kriminālprocesa izbeigšanu pret pieteicēju

nepārprotami secināts, ka netika iegūti neapšaubāmi fakti un pierādījumi tam, ka pieteicējs no /Persona E/

saņemto piezīmju lapiņu spēja vai viņam vajadzēja spēt identificēt kā riska informāciju un attiecīgi rīkoties.

Minētais nozīmē, ka kriminālprocess pret pieteicēju ir izbeigts uz reabilitējoša pamata, nesaskatot noziedzīga

nodarījuma sastāvu pieteicēja rīcībā.

[9.4] No lietas materiāliem noskaidrots, ka konkrētās lapiņas nodošanas brīdī klāt piedalījies arī Dienesta

/Amats//Persona H/, ko piesaistīja Dienesta /Amats/ /Persona G/. Tātad no lietas materiāliem konstatējams, ka

strīdus lapiņas nodošanas laikā un ar to saistītajā sarunā piedalījies Dienesta /Amats//Persona H/, kurš ir tieši

saistīts ar risku novērtējumu analīzi, tomēr no lietas materiāliem neizriet, ka /Persona H/ būtu sagatavojis riska

novērtējuma veidlapu pēc sarunas ar pieteicēju, /Persona F/ un /Persona G/. Arī pārējās Dienesta Muitas

amatpersonas riskus nav konstatējušas un risku novērtēšanas veidlapu nav aizpildījušas, tiesai nav iesniegti

pierādījumi par pretējo. Tātad neviena no četrām sarunā iesaistītajām personām lapiņu ar konteineru numuriem

neuzskatīja par pamatu riskam.

Kā to iepriekš konsekventi rakstveida paskaidrojumos Dienestam norādījis pieteicējs un arī citas iepriekš

minētās Dienesta Muitas amatpersonas, šajā situācijā neviens nav saskatījis riskus, tā ir bijusi ikdienas prakse

pārrunāt situācijas, risināt jautājumus, fiksēt informāciju uz lapiņām, jo konteineru numuri un pārvadātāji nav

iegaumējami.

[9.5] No lietas dalībnieku paskaidrojumiem tiesa secina, ka Dienests, vērtējot pieteicēja reputāciju, ir balstījies

uz Rīgas tiesas apgabala prokuratūras 2025.gada 3.jūnija lēmumu par kriminālprocesa izbeigšanu daļā, pat

nevērtējot izmeklēšanas materiālus. Disciplinārlieta par pieteicēja neatbilstošu amata pienākumu pildīšanu nav

tikusi ierosināta, riski, kas saistīti ar pieteicēja nevainojamu reputāciju, iepriekš netika vērtēti.

Vienlaicīgi jau iepriekš spriedumā tiesa konstatēja, ka minētajā saskatāmas pretrunas.

[9.6] Dienests gan Atzinumā, gan sniegtajos paskaidrojumos ir norādījis, ka konteineru numuru saraksta

izveidošana un tā aprite, vēršot pastiprinātu uzmanību uz vienu komersantu, jau liecina par būtisku atkāpi no

iekšējo noteikumu Nr.47 4. un 8.punktā noteikto pienākumu izpildes. Proti, pieteicējs saņēma piezīmju lapiņu ar

konkrētiem konteineru numuriem no lidostas muitas pārvaldes darbinieka, nevis no Brīvostas Muitas pārvaldes,

šī persona bija vērsusies pie pieteicēja vairākkārt par vienu un to pašu komersantu, un nodeva šo lapiņu/Persona

F/, bet attiecīgos apstākļus neidentificēja kā riska informāciju, neveicot turpmākas darbības atbilstoši iekšējiem

noteikumiem Nr.47, tas ir, neaizpildīja risku novērtējumu elektronisko veidlapu.

Atbilstoši iekšējo noteikumu Nr.47 4.punktam Dienesta muitas amatpersona nodrošina, organizē un veic muitas

risku informācijas apriti, lai identificētu muitas riskus, veiktu risku analīzi un to izvērtēšanu, noteiktu un

īstenotu nepieciešamos riskus mazinošos pasākumus, nodrošinātu riskus mazinošo pasākumu pārraudzību un

pārskatīšanu. Kā arī saskaņā ar iekšējo noteikumu Nr.47 8.punktu Dienesta muitas amatpersona, konstatējot

muitas risku, aizpilda elektronisko riska veidlapu Centrālās muitas informācijas sistēmā (CMIS) Muitas risku

profilaktisko pasākumu un risku lietvedības funkcionalitātē.

Kā jau iepriekš spriedumā konstatēts, pieteicējs šo jautājumu izrunāja, piedaloties /Persona H/(tai laikā Dienesta

/Amats/) un/Persona G/(tai laikā Dienesta /Amats/), gan par komersanta kravām, dīkstāvi, termiņiem, dienesta

suņiem, par ko lietā nav strīda. No lietā esošajiem paskaidrojumiem konstatējams, ka neviena no Dienesta

Muitas amatpersonām gadījumu neuztvēra kā riskantu, tieši pretēji, visi norādījuši, ka tas bija ikdienišķi.

Turklāt/Persona G/ sarunā iesaistīja arī /Persona H/, kurš bija Dienesta /Amats/, kurš arī nekonstatēja riskus.

[9.7] No lietas materiāliem konstatējams, ka 2018.gada nogalē /Nosaukums A/atsūtīja Muitas pārvaldei vēstuli,

lūdzot paātrināt banānu kravu, kas ir sasalstošas, muitas pārbaudes. Vēstule ievietota dokumentu vadības

sistēmā (DVS) un izsūtīta daudzām iesaistītajām struktūrvienībām, tostarp Dienesta Muitas pārvaldes Riska

vadības daļai. Atbildes vēstule tapusi ilgākā laika posmā, projekta apspriešanā iesaistot vairākas

struktūrvienības.

Pieteicējs tiesas sēdē paskaidroja, ka saistībā ar /Nosaukums A/kravām bija radušās problēmas un tika

konstatēta Muitas pārvaldes amatpersonu dīkstāve posmā, kad notiek darbinieku maiņa (vieni gatavojas maiņu

nodot, otri – pieņemt), kā rezultātā secināts, ka process varēja noritēt ātrāk. Tieši par minēto pieteicējs arī

runājis ar/Persona G/, /Persona F/ un /Persona H/, kas procesam ar kravām, kas bojājas, jānotiek ātri. Lietas

materiālos nav pierādījumu, ka liecinātu, ka pieteicējs aicinājis konkrētā komersanta kravas konteinerus

nepārbaudīt, izlaist pa zaļo koridoru vai veikt kādas citas darbības. Lietā nav pierādījumu par to, ka pieteicējs

saistībā ar konkrētā komersanta kravām kādam būtu devis kādus norādījumus. Tā kā sarunas notika atklāti visos

vadības līmeņos, pieteicējam nebija pamata konstatēt riskus.

Kā to tiesas sēdē paskaidroja pieteicējs, pret minēto atbildētājas pusē pieaicināto iestāžu pārstāvji neiebilda, viņš

nevarēja pieņemt lēmumus par kravu fizisko pārbaudi, kā arī ietekmēt kravu fiziskās kontroles veikšanas veidus.

Turklāt /Persona E/ pieteicējs uzklausīja, jo pieteicēja amata pienākumos ietilpa arī iekšējo normatīvo aktu

izstrāde, savukārt pārrunās ar darbiniekiem, bija iespējams konstatēt, kura norma, kārtība būtu jāgroza, jo praksē

nedarbojas, kā bija plānots. Papildus pieteicējs paskaidroja, ka ilgajā darba pieredzē ir bijuši gadījumi, ka riska

veidlapa tiek aizpildīta, kad šādus riskus pieteicējs ir saskatījis.

/Persona A/ paskaidroja, ka /Persona F/ nodevis lapiņu ar /Nosaukums A/ konteineru numuriem /Persona

G/klātbūtnē, muitniekiem datori bija nolīmēti ar lapiņām un atgādinājumiem, ko izmantoja ikdienas darbā, jo

konteineru numurus neviens nevar atcerēties un iegaumēt, kravu var identificēt tikai pēc numuriem. Saruna

notikusi Muitas pārvaldes amatpersonām apspriežot aktuālo situāciju, lai atbilstoši izdarītu darbu. Pieteicējs

nemācēja paskaidrot, vai/Persona F/ varēja pieņemt lēmumus, kas saistīti ar kravu fiziskās kontroles

nodrošināšanu, vai /Persona F/ šādus lēmumus varēja ietekmēt.

[9.8] Lietā atrodas Dienesta Iekšējās kontroles daļas Risku analīzes nodaļas 2025.gada 12.jūnija ziņojums

Nr.VID.3/4.2/354 „Par personas pārbaudi, /Persona A/”, kurā norādīts, ka saskaņā ar Administratīvo pārkāpumu

procesa atbalsta sistēmas datiem 2023.gada 29.decembrī Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs pieņēmis

lēmumu Nr.01600000075023-2 „Par administratīvā pārkāpuma procesa izbeigšanu”, ar kuru nolemts izbeigt

administratīvā pārkāpuma procesu pret /Persona A/, izsakot aizrādījumu par likuma „Par interešu konflikta

novēršanu valsts amatpersonu darbībā” 7.panta sestās daļas 2.punkta pārkāpumu, bez rakstveida amata

savienošanas atļaujas savienojot Dienesta amatu ar /Nosaukums B/ piešķirto pilnvarojumu veikt atbildīgās

personas pienākumus komunikācijai ar /Nosaukums C/.

Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs 2023.gada 20.decembra vēstulē Nr.1/5701 Dienestu informēja, ka,

kopsakarā izvērtējot likumā „Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā” noteikto ar Dienesta

un /Nosaukums B/ sniegto informāciju, tika secināts, ka līguma ietvaros /Persona A/ /Nosaukums B/ piešķirtais

pilnvarojums (komunikācijai ar /Nosaukums C/ veikt atbildīgās personas pienākumus) uzskatāms par citu

amatu, kura savienošanai ar Dienesta amatu, bija nepieciešams saņemt amata savienošanas atļauju. Līdz ar ko

tika konstatēts, ka /Persona A/, no 2023.gada 1.oktobra savienojot Dienesta nodaļas vadītāja amatu ar

/Nosaukums B/ piešķirto pilnvarojumu, nav ievērojis likuma „Par interešu konflikta novēršanu valsts

amatpersonu darbībā” 7.panta sestās daļas 2.punktā noteikto valsts amatpersonas amata savienošanas

ierobežojumu. Ņemot vērā minēto, amatpersona 2023.gada 1.decembrī pieņēma lēmumu Nr.01600000075023-1

„Par administratīvā pārkāpuma procesa uzsākšanu”, ar kuru /Persona A/ tika atzīts par pie administratīvās

atbildības saucamo personu.

Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs 2024.gada 2.janvāra vēstulē Nr.1/3 informēja Dienestu, ka,

izvērtējot Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja rīcībā esošo informāciju par /Persona A/ izdarīto likuma

„Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā” 7.panta sestās daļas 2.punkta pārkāpumu – bez

rakstveida amata savienošanas atļaujas savienojot Dienesta valsts amatpersonas amatu ar /Nosaukums B/

piešķirto pilnvarojumu veikt atbildīgās personas pienākumus komunikācijai ar /Nosaukums C/, pamatojoties uz

Administratīvās atbildības likuma 11.panta pirmo daļu un 151.panta 2.punktu, 2023.gada 29.decembrī tika

pieņemts lēmums Nr.01600000075023-2 „Par administratīvā pārkāpuma procesa izbeigšanu”, ar kuru /Persona

A/ izdarītais administratīvais pārkāpums tika atzīts par maznozīmīgu un /Persona A/ izteikts aizrādījums.

Tiesas sēdē noskaidrots, ka lietā nav strīda par to, ka pieteicējs atstādināšanas laikā no pienākumu veikšanas

Dienestā bija lūdzis Dienestu saskaņot amata savienošanas atļauju ar pienākumu veikšanu ar /Nosaukums B/,

tomēr laika gaitā uz pieteicēja vārda tika noformēta papildu vienošanās, kas nebija saskaņota ar Dienestu.

No lietas materiāliem konstatējams, ka Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs pieteicēja pārkāpumu

atzinis par maznozīmīgu, tomēr Dienests un līdz ar to arī Ministrija Lēmumā šo apstākli kvalificējusi kā ļoti

būtisku un Dienesta reputāciju graujošu.

[9.9] Pieteicējs uzskata, ka ar Dienesta 2025.gada 17.jūnija rīkojumu Nr.A006-3.1/4.3/13 viņa atbilstības

izvērtēšana obligātajai prasībai par nevainojamu reputāciju tiek veikta jau trešo reizi attiecībā par rīcību,

veiktajām darbībām, kas izriet no vieniem un tiem pašiem faktiskajiem apstākļiem. Attiecīgi /Persona A/vērsis

Dienesta, Ministrijas un tiesas uzmanību, ka paskaidrojumus par savu rīcību par minētajiem apstākļiem ir

sniedzis iepriekš (2019.gada 30.janvāra rakstisks paskaidrojums Dienesta Muitas pārvaldes vadībai un ar

Dienesta 2020.gada 6.augusta rīkojumu Nr.9.5-9.1/1373 izveidotajai dienesta pārbaudes komisijai).

No lietas materiāliem konstatējams, ka ar Dienesta 2020.gada 6.augusta rīkojumu Nr.9.5-9.1/1373 ,,Par dienesta

pārbaudes veikšanu un dienesta pārbaudes komisijas izveidošanu” izveidotās dienesta pārbaudes komisija

uzsāka dienesta pārbaudi pamatojoties uz Dienesta Iekšējās drošības pārvaldes 2020.gada 3.jūlija ziņojumā

Nr.1.6.4-31/598 ,,Par /Persona A/ atbilstību ieņemamajam amatam” minēto. Proti, laikā, kad pieteicējs

kriminālprocesā vēl netika atzīts par aizdomās turēto un netika celta apsūdzība par Krimināllikuma 319.panta

trešajā daļā paredzētā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanu. Savukārt pēc kriminālprocesa izbeigšanas pieteicēja

atbilstības izvērtēšana obligātajai prasībai par nevainojamu reputāciju uzsākta, pamatojoties uz prokurora

lēmumā par kriminālprocesa izbeigšanu paustajām ziņām.

Vienlaicīgi tiesai tika iesniegti tādi pierādījumi kā Dienesta Muitas pārvaldes 2020.gada 14.maija atbilde

Nr.VID.4.2/MP/1502 Dienesta Personālvadības pārvaldei, kurā norādīts, ka nepieciešams pārtraukt jebkādas

uzsāktās darbības, jo tas varētu traucēt Valsts policijai sekmīga kriminālprocesa izmeklēšanai, t.sk. vainīgo

personu identificēšanai un aizturēšanai. Tāpat tiesai iesniegta Dienesta Iekšējās drošības pārvaldes 2020.gada

1.jūnija vēstule Nr.16.4-27/475 Personālvadības pārvaldei, kurā norādīts, ka izmeklēšanas interesēs ir neveikt

pārbaudes, lai neapdraudētu izmeklēšanas plānu.

Vērtējot minēto, tiesa no lietas materiāliem konstatē, ka Dienests, neskatoties uz iepriekš norādīto, 2020.gada

6.augustā izdeva rīkojumu Nr.9.5-9.1/1373 ,,Par dienesta pārbaudes veikšanu un dienesta pārbaudes komisijas

izveidošanu”, pamatojoties uz Dienesta Iekšējās drošības pārvaldes, kurai pieteicējs sniedzis rakstveida

paskaidrojumus, 2020.gada 3.jūlija ziņojumā ,,Par /Persona A/ atbilstību ieņemamajam amatam” minēto. Tātad

Dienests pats Atzinumā, kas ir sākotnējā lēmuma neatņemama sastāvdaļa un uz ko Lēmumā atsaucas arī

Ministrija, tieši atzinis, ka pret pieteicēju veikta vairāk kā viena pārbaude, tostarp par iekšējo normatīvo aktu,

tostarp, Dienesta izstrādāto ētikas normu iespējamiem pārkāpumiem, kā arī vērtēti pieteicēja nevainojamās

reputācijas riski, kas izriet no Dienesta pārbaudes komisijas 2021.gada 26.jūlija atzinumā Nr.A006-3.6/433

norādītā.

Ņemot vērā konstatēto, tiesa saskata būtiskas pretrunas Dienesta paskaidrojumos, ka pieteicēja rīcība par vienu

un to pašu notikumu nav vairākkārt vērtēta. Tiesa secina, ka pieteicēja rīcība ir vērtēta, neskatoties uz Dienesta

Muitas pārvaldes un Iekšējas drošības komisijas dotajām norādēm, turklāt vēl pirms pieteicējam

kriminālprocesā tika noteikts kāds statuss.

[9.10] Lietā nav strīda par to, ka pret pieteicēju nav uzsākts disciplinārprocess.

No lietas materiāliem arī izriet, ka ne pēc narkotiku atklāšanas kravas konteinerā 2019.gada sākumā, ne pēc

kriminālprocesa uzsākšanas Dienests nebija konstatējis, ka pieteicējs nav pildījis savus amata pienākumus,

nebija konstatējis reputācijas riskus un nebija saskatījis pamatu disciplinārlietas ierosināšanai, bija konstatēts

noilgums disciplinārprocesa uzsākšanai. Arī prokuratūra, izmeklējot lietas apstākļus, vairāku gadu laikā pēc

apsūdzības uzrādīšanas nav konstatējusi pieteicēja nolaidību vai bezdarbību.

[9.11] Lietā nav strīda par to, ka pieteicēja rīcībā bija zināms fakts, ka uz /Nosaukums A/ banānu kravu

sūtījumiem ir izstrādāti un izveidoti sarkanie riska profili. Sekojoši tam, saņemot informāciju no /Persona H/(tai

laikā Dienesta /Amats/) un no/Persona G/(tai laikā Dienesta Muitas pārvaldes Rīgas /Amats/) par dienesta suņu

nenodrošināšanu iepriekšējos kontroles pasākumos identiskām banānu kravām, pieteicējs nekavējoties sazinājās

ar padoto/Persona I/un, pārmetot dienesta suņu nenodrošināšanu Muitas kontroles pārvaldei, lūdza pārliecināties

un nodrošināt atbilstošu kinologu dežūrgrafiku svētku, starpsvētku laikā, minot par iespējamu kinologa darba

izsaukumu uz Dienesta /Pārvalde/.

[9.12] Pieteicējs tiesas sēdē skaidroja, ka jau 2019.gada sākumā, kad banānu kravā atklātas narkotiskās vielas,

pieteicējs par šo kravu noformēšanu sniedzis paskaidrojumus Dienestam rakstveidā 2019.gada 30.janvārī, kā arī

mutvārdos, kur piedalījās gan Dienesta Muitas pārvaldes vadība, gan Riska vadības daļa, gan Iekšējās drošības

birojs. Pēc kāda laika pieteicējs rotēts uz citu amatu. Pieteicējs piekritis rotācijai, kaut arī amats – Dienesta

/Amats/ – bijis zemāks, bet atalgojums augstāks.

[9.13] Tāpat pieteicējs akcentēja to, ka amata rotācijai piekritis arī pret viņu vērtā mobinga dēļ, tomēr tiesas

sēdē atzina, ka nav vērsies pie darba devēja, tostarp, ar trauksmes cēlēja ziņojumu un nav ziņojis par pret

pieteicēju, iespējams, vērsto mobingu, tāpēc tiesa šo apstākli nevar vērtēt dēļ neesošiem pierādījumiem, turklāt

jautājumu par iespējamo mobingu pieteicējs aktualizējis tikai pieteikuma stadijā tiesā.

Papildus pieteicējs norādīja, ka laika periodā no 2019.gada līdz pat atstādināšanai no amata 2022.gada oktobrī

vienmēr ticis pozitīvi novērtēts ikgadējā novērtēšanā. Tiesa konstatē, ka lietā nav iesniegti rakstveida

pierādījumi par šiem faktiem, taču vienlaikus Dienesta pārstāvji to nav apšaubījuši.

Tāpat pieteicējs ir atsaucies arī uz ilggadējo darba stāžu, karjeras izaugsmi un apbalvojumiem, ko Dienests un

Ministrija nav ņēmuši vērā, vērtējot pieteicēja reputācijas riskus.

Atsaucoties uz minēto, tiesa skaidro, ka piešķirtajiem apbalvojumiem nav nozīmes brīdī, kad amatpersona ir

pieļāvusi būtisku pārkāpumu savā rīcībā, kas nav savienojams ar civildienesta pienākumu veikšanu, īpaši, ja tas

diskreditē arī iestādes reputāciju. Tāpēc konkrētais kritērijs ir vērtējams.

[10] Tiesa, izvērtējot lietā iesniegtos pierādījumus to kopsakarā, līdzīgi kā Rīgas tiesas apgabala prokuratūras

2025.gada 3.jūnija lēmumā par kriminālprocesa izbeigšanu daļā pret pieteicēju, secina, ka pieteicējs zināja par

saņemto piezīmju lapiņu ar konteineru numuriem, ka bija to saņēmis no cita kolēģa – /Persona E/ un nodeva

tālāk /Persona F/. Tāpat tiesai nav šaubu, ka pieteicējam bija zināma kārtība par vispārējo pienākumu ziņot par

riska informāciju, ja tāda nonāktu pieteicēja rīcībā.

Tiesa atzīst par pamatotu Dienesta argumentu tiktāl, ka kriminālprocesa izbeigšana daļā pret pieteicēju var tikt

interpretēta kā apstāklis, kas mazinājis risku, bet tas neizslēdz reputācijas izvērtējumu.

Nav strīda, ka saskaņā ar valsts pārvaldes vērtības un ētikas pamatprincipiem valsts amatpersonām ir jārīkojas

tā, lai veicinātu vienotu izpratni par valsts pārvaldes vērtībām, vairojot sabiedrības uzticēšanos. Nevainojamas

reputācijas prasības proporcionāli ir augstākas, jo augstāku amatu amatpersona ieņem, jo lielāka ir tās atbildība

un ietekme uz sabiedrības uzticību valsts iestādei.

Tomēr, vērtējot lietas materiālus, normatīvos aktus un pieteicēja amata aprakstu, tiesa atzīst, ka nav pamata

uzskatīt, ka pieteicējam konkrēto piezīmju lapiņu vajadzēja identificēt kā riska informāciju un attiecīgi rīkoties,

aizpildot elektronisko riska novērtējuma veidlapu. Nav pamata uzskatīt, ka pieteicējs neveica risku analīzi,

izvērtēšanu, tādējādi diskreditējot Dienestu un graujot Dienesta reputāciju, īpaši pie apstākļa, ka sarunā par

konkrēto komersantu /Nosaukums A/ un tā kravām tika pieaicināts un piedalījās arī /Persona H/(tai laikā

Dienesta /Amats/) un/Persona G/(tai laikā Dienesta /Amats/). Turklāt arī minētās amatpersonas konkrētajā

situācijā nekonstatēja riskus, lai būtu pamats aizpildīt elektronisko risku novērtēšanas veidlapu un iniciētu

pārbaudi. Tāpat lietā nav iesniegti pierādījumi, kas apstiprinātu, ka pieteicējs būtu veicis jebkādas citas darbības

vai pieļāvis bezdarbību, kas veicinātu normatīvajos aktos noteikto procedūru neveikšanu saistībā ar/Nosaukums

A/kravas konteineru pārbaudi. Tieši pretēji, pieteicējs ir aicinājis veikt visas nepieciešamās pārbaudes, risinājis

jautājumu par kinologu piesaisti, kā arī vērsis uzmanību uz to, ka ir bijušas konkrētā komersanta sūdzības par

Dienesta Muitas pārvaldesdarbu, konstatētas iespējamas nepilnības konkrētā komersanta iepriekšējā kravu

muitošanas procesā, tāpēc aicinājis kolēģus procesu veiktu bez liekas vilcināšanās. Līdz ar to secināms, ka, lai

arī narkotisko vielu atklāšana Dienesta Muitas pārvaldes pārbaudītajās kravās ir grāvusi Dienesta reputāciju,

tam nav saskatāma tieša cēloņsakarība ar pieteicēja rīcību.

Vienlaicīgi tiesa nevar piekrist Dienesta secinājumam, ka kriminālprocesa uzsākšana pret pieteicēju un

izmeklēšanas darbību veikšana kriminālprocesā pati par sevi liecina par iespējamiem pieteicēja reputācijas

trūkumiem, īpaši apstākļi, ka pirmstiesas kriminālprocesā bija pamats uzskatīt, ka izmeklēšanā savāktie

pierādījumi norāda uz /Persona A/ vainu, kas ir nozīmīgi, izvērtējot amatpersonas piemērotību amatam, un, kas

var ietekmēt uzticības līmeni amatpersonai. Pie konkrētā dienesta secinājuma jebkurš ierēdnis un/vai persona,

kurš jebkad ir bijis iesaistīts kriminālprocesā, kaut arī personas vaina nav pierādīta un kriminālprocess izbeigts

uz reabilitējoša pamata, saglabā būtiskus šķēršļus dienesta attiecību uzsākšanai/turpināšanai, jo personai ir

būtiski reputācijas riski. Turklāt joprojām nav saprotams, kāpēc pieteicēja reputācijas riski tika vairākkārt

analizēti, bet nesekoja nekāda rīcība no Dienesta puses no 2019.gada janvāra līdz kriminālprocesa izbeigšanai

pret pieteicēju 2025.gadā.

Pamatojoties uz iepriekš konstatēto un secināto, tiesa atzīst, ka nav konstatējama pieteicēja neētiska vai

prettiesiska rīcība, pildot amata pienākumus.

[11] No Lēmuma un Dienesta Atzinuma 3.8.apakšpunta ir konstatējams, ka papildus būtisks risks pieteicēja

reputācijai ir Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja konstatētais apstāklis, ka 2024.gada 2.janvārī

Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs informēja Dienestu, ka, izvērtējot Korupcijas novēršanas un

apkarošanas biroja rīcībā esošo informāciju par pieteicēja izdarīto likuma ,,Par interešu konflikta novēršanu

valsts amatpersonu darbībā” 7.panta sestās daļas 2.punkta pārkāpumu – bez rakstveida amata savienošanas

atļaujas savienojot Dienesta valsts amatpersonas amatu ar /Nosaukums B/ piešķirto pilnvarojumu veikt

atbildīgās personas pienākumus komunikācijai ar /Nosaukums C/. Pamatojoties uz Administratīvās atbildības

likuma 11.panta pirmo daļu un 151.panta 2.punktu, 2023.gada 29.decembrī Korupcijas novēršanas un

apkarošanas birojs pieņēma lēmumu Nr.01600000075023-2 ,,Par administratīvā pārkāpuma procesa

izbeigšanu”, ar kuru pieteicēja izdarītais administratīvais pārkāpums tika atzīts par maznozīmīgu un /Persona A/

izteikts aizrādījums.

Dienests Atzinumā un Ministrija Lēmumā papildus akcentē, ka pieteicējs nav ievērojis amatpersonai noteiktos

ierobežojumus, kas norāda uz rīcību, kas var būt pamats, lai atzītu ierēdņa neatbilstību prasībai par nevainojamu

reputāciju, proti interešu konflikta riski, kas liecina par pretendenta ietekmējamības riskiem, atbilstoši iekšējo

noteikumu Nr.23 6.4.1.apakšpunktam pārkāpti amatpersonai noteiktie ierobežojumi vai aizliegumi, bez

rakstveida amata savienošanas atļaujas savienojot Dienesta valsts amatpersonas amatu ar /Nosaukums B/

piešķirto pilnvarojumu veikt atbildīgās personas pienākumus komunikācijai ar /Nosaukums C/, tas rada

pamatotas šaubas par viņa godprātību.

Vērtējot minēto, tiesa norāda, ka attiecībā pret valsts amatpersonu tiek izvirzītas stingrākās prasības ētikā, kas

izriet no tādiem principiem kā atklātība, atbildīgums, pārskatāmība, objektivitāte.

Vienlaicīgi jāņem vērā apstāklis, ka pieteicējs ar Dienesta lēmumu bija atstādināts no amata pienākumu

veikšanas (pieteicējam kriminālprocesa ietvaros nebija piemērots drošības līdzeklis liegums ieņemt konkrētu

amatu), turklāt kopš 2022.gada pieteicējam bija ļauts savienot amatu privātajā sektorā, kur pieteicējs gūst

ienākumus.

Uzklausot tiesas sēdē pieteicēja paskaidrojumus, kā arī vērtējot tos kopsakarā ar lietas materiāliem, nav šaubu,

ka pieteicējs neievēroja amata savienošanas noteikumus, ko Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs arī

izvērtēja, atzina par maznozīmīgu pārkāpumu, izbeidzot administratīvā pārkāpuma lietvedību.

Tādējādi tiesa atzīst, ka minētā informācija nav pietiekama, lai konstatētu tādus apstākļus, kas paši par sevi būtu

pamats apšaubīt pieteicēja reputāciju kā nesavienojamu ar darbu Dienestā.

[12] Reputācija ir priekšstats, kādu persona par sevi rada. Tas nozīmē, ka nevainojamas reputācijas gadījumā par

personību nav šaubu gan no tiesiskā, gan (kas ir ļoti būtiski) ētiskā viedokļa (Senāta 2019.gada 14.decembra

sprieduma lietā Nr.SKA-557/2019 (A420274216) 11.punkts). Pieteicēja gadījumā iestādes par klaji neētisku

rīcību atzinušas risku analīzes neveikšanu un Dienesta Riska vadības daļas neinformēšanu par iespējamiem

riskiem, kas kopvērtējumā diskreditēja dienestu un grāva tā reputāciju.

Konstatējot iespējamus amatpersonas pārkāpumus dienesta pienākumu veikšanā, tostarp dienesta pienākumu

nepildīšanu, saskaņā ar Valsts civildienesta ierēdņu disciplināratbildības likumu tiek veikta vispusīga lietas

apstākļu izmeklēšana disciplinārlietā. Tomēr attiecībā uz pieteicēju disciplinārlieta netika ierosināta, ne atklājot

aizliegtās vielas kravas konteinerā 2019.gada sākumā, ne arī 2022.gadā, kad pieteicējam tika uzrādīta apsūdzība.

Šobrīd Dienests un Ministrija, vērtējot pieteicēja rīcību, likusi uzsvaru uz atsevišķām frāzēm, kas ir minētas

prokurora lēmumā par kriminālprocesa izbeigšanu un attiecināmas uz pieteicējam celto apsūdzību, kas vēlāk

tika atcelta. Lai gan no vienas puses katru amata pienākumu nepienācīgu pildīšanu var uzskatīt par neētisku,

tomēr, lai ar prasību par nevainojamu reputāciju pamatotu atbrīvošanu no amata, iestādei ir jāpierāda konkrēti

fakti un rīcība. Tiesas ieskatā Dienesta pārstāves norādītā ,,šaubu ēna” nav pietiekams apstāklis, lai noteiktu

personai tik būtiskas sekas kā atbrīvošanu no amata.

Lai gan likumā ietvertajai nevainojamas reputācijas prasībai ir patstāvīgs raksturs un amatpersonai ir jāievēro

augsti uzvedības standarti gan profesionālajā, gan privātajā dzīvē, tiesa konstatē, ka šajā gadījumā iestādes ir

pieļāvušas novērtējuma brīvības kļūdas nevainojamas reputācijas jēdziena piepildīšanā ar saturu.

[13] Dienests uzskata, ka pieteicēja iesaiste kriminālprocesā pati par sevi liecina par iespējamiem reputācijas

trūkumiem (pirmstiesas kriminālprocesā bija pamats uzskatīt, ka izmeklēšanā savāktie pierādījumi norāda uz

pieteicēja vainu), kas ir nozīmīgi, izvērtējot ierēdņa piemērotību amatam, un kas var ietekmēt uzticības līmeni

ierēdnim.

Tiesa atzīst, ka var būt gadījumi, kad personas nodarījums vai uzvedība ir bijusi tāda, ka jau kriminālprocesa

uzsākšana un tā rezonanse sabiedrībā būtiski grauj uzticēšanos valsts pārvaldei, ka šīs personas atbrīvošana no

amata, nesagaidot kriminālprocesa iznākumu, ir samērīga.

Tomēr vienlaikus jāņem vērā, ka viena no konstitucionālajām garantijām ir nevainīguma prezumpcija, proti,

Latvijas Republikas Satversmes 92.pants noteic, ka ikviens uzskatāms par nevainīgu, iekams viņa vaina nav

atzīta saskaņā ar likumu. Šajā gadījumā kriminālprocess pret pieteicēju izbeigts uz reabilitējoša pamata, kas

izslēdz pieteicēja vainu.

Eiropas Cilvēktiesību tiesa norādījusi, ka nevainīguma prezumpcija uzliek pienākumu tiesai un iestādei

paralēlos vai turpmākos procesos, piemēram, disciplinārlietās palikt savas kompetences robežās un atturēties no

komentāriem par personas vainu noziedzīgā nodarījumā, ja krimināllietā šāda vaina nav konstatēta. Līdz ar to

nav pieļaujams lēmumā disciplinārlietā ietvert apgalvojumu par personas vainu noziedzīga nodarījuma

izdarīšanā, ja vēl nav stājies spēkā galīgais nolēmums krimināllietā, ar kuru ir konstatēta personas vaina

(Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2017.gada 28.marta spriedums lietā „Kemal Coşkun v. Turkey”, iesnieguma

Nr.45028/07, 52.punkts). Turklāt pat tad, ja tiesas nolēmumā vai amatpersonas paziņojumā nav formāli

konstatēta personas vaina noziedzīgā nodarījumā, pietiek ar to, ka kaut kas nolēmuma pamatojumā vai

amatpersonas paziņojumā liek domāt, ka tiesa vai amatpersona uzskata personu par vainīgu noziedzīgā

nodarījumā (Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2011.gada 27.septembra spriedums lietā „Hrdalo v. Croatia”,

iesnieguma Nr.23272/07, 50.punkts).

No minētā tiesa secina, ka kriminālprocesā pieņemtajiem lēmumiem ir būtiska nozīme, vērtējot personas rīcību

un iespējamos amata pārkāpumus. Vienlaicīgi iestāde nevar ņemt par pamatu kriminālprocesa virzītāja

sākotnējos secinājumus, personai uzrādot apsūdzību, ja ir zināms, ka vēlāk kriminālprocess ir izbeigts,

nekonstatējot pieteicēja vainu. Tā kā šajā gadījumā atbildētājas pusē pieaicinātās iestādes ir uzsvērušas, ka

Lēmuma pieņemšanā pamatojušās tikai uz procesa virzītāja lēmumu par kriminālprocesa izbeigšanu, nevis uz

pieteicējam sākotnēji uzrādīto apsūdzību, tiesa secina, ka iestādes nav ņēmušas vērā lēmumā par

kriminālprocesa izbeigšanu secināto, ka pieteicējam nebija pamata konkrēto piezīmju lapiņu identificēt kā riska

informāciju un attiecīgi rīkoties.

[14] Ņemot vērā šajā spriedumā analizētos faktiskos un tiesiskos apstākļus, tiesa secina, ka lietā nav konstatēta

pieteicēja prettiesiska rīcība, nekonstatējot riska informāciju, sākotnēji pildot Dienesta /Amats/ pienākumus, pēc

tam Dienesta /Amats/ pienākumus, ko Dienests bija norādījis kā galveno pazīmi pieteicēja neētiskai rīcībai.

Ārpus šī aspekta atbildētājas pusē pieaicinātās iestādes nav norādījušas un pamatojušas tādus apstākļus, kas

liecinātu par pieteicēja nevainojamas reputācijas trūkumu, kas turklāt nebūtu savienojami ar amata pildīšanu

Dienestā.

Lai gan Dienestam ir plaša rīcības un novērtējuma brīvība, piepildot ar saturu nevainojamas reputācijas

jēdzienu, tomēr šī rīcības brīvība nedrīkst tik izmantota subjektīvi un nenorādot pienācīgu objektīvu

pamatojumu.

Līdz ar to tiesa secina, ka Dienests un Ministrija, izmantojot rīcības brīvību, ir pieļāvušas kļūdas, kas novedušas

pie prettiesiska lēmuma. Ievērojot visu iepriekš minēto, tiesa pārsūdzēto Lēmumu atzīst par nepamatotu un

atceļamu.

[15] Tālāk tiesa vērtē pieteicēja argumentus jautājumā par atlīdzinājumu saistībā ar prettiesisku atbrīvošanu no

dienesta.

Pieteicējs lūdz atlīdzināt nesaņemto darba samaksu no brīža, kad pieteicējs atbrīvots no dienesta (/Datums/), līdz

brīdim, kad pieteicējs tiek atjaunots dienestā.

Administratīvā procesa likuma 92.pants noteic, ka ikviens ir tiesīgs prasīt atbilstīgu atlīdzinājumu par

mantiskajiem zaudējumiem vai nemantisko kaitējumu, kas viņam nodarīts ar administratīvo aktu vai iestādes

faktisko rīcību [..]. Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 93.panta pirmo daļu, iesniedzot iesniegumu par

administratīvā akta vai faktiskās rīcības apstrīdēšanu, vienlaicīgi var prasīt atlīdzinājumu. Savukārt, ja

administratīvo aktu vai faktisko rīcību var pārsūdzēt tiesā bez apstrīdēšanas vai ja zaudējumus vai kaitējumu

nodarījusi augstāka iestāde apstrīdēšanas procesā, pieteikumā par administratīvā akta vai faktiskās rīcības

pārsūdzēšanu vienlaicīgi var prasīt arī atlīdzinājumu.

Izskatāmajā lietā tiesa atzina Lēmumu par nepamatotu un atceļamu.

Tātad pieteicējam ir tiesības prasīt zaudējumu, kas viņam nodarīti ar iestādes izdotu prettiesisku administratīvo

aktu, atlīdzinājumu.

[16] Tiesības uz atbilstīgu atlīdzinājumu administratīvajā procesā detalizē Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto

zaudējumu atlīdzināšanas likums (turpmāk – Zaudējumu atlīdzināšanas likums). Saskaņā ar Zaudējumu

atlīdzināšanas likuma 7.panta pirmo daļu zaudējums šā likuma izpratnē ir katrs mantiski novērtējams pametums,

kas cietušajam radies ar iestādes prettiesiska administratīvā akta vai prettiesiskas faktiskās rīcības dēļ. Minētā

panta trešā daļa noteic, ka zaudējums ir arī tāds mantiski novērtējams pametums, kas saistīts ar administratīvā

akta atcelšanu, iestādes faktiskās rīcības novēršanu vai tās seku likvidēšanu, zaudējuma samazināšanu vai

likvidēšanu. Zaudējums aptver arī izmaksas, kas saistītas ar juridisko palīdzību.

Turklāt, kā izriet no Zaudējumu atlīdzināšanas likuma 1., 4., 7.panta, zaudējumu rašanās pamatā ir iestādes

prettiesisks administratīvais akts vai prettiesiska faktiskā rīcība. Atbilstoši Zaudējumu atlīdzināšanas likuma

6.pantam tiesības uz atlīdzinājumu rodas, ja starp iestādes prettiesisko rīcību un cietušajam nodarīto zaudējumu

pastāv tieša cēloņsakarība – objektīva saikne starp iestādes rīcību un tās radītajām laika ziņā sekojošām

zaudējumu nodarošām sekām, proti, minētā rīcība rada un nosaka šo seku iestāšanās reālu iespēju un ir

galvenais faktors, kas nenovēršami radījis šīs sekas.

No minētā regulējuma secināms, ka vispārīgi tiesības uz atlīdzinājumu nepamatotu tiesību aizskāruma gadījumā

ir nostiprinātas konstitucionāli. Konstitucionālā norma tālāk konkretizēta Administratīvā procesa likumā un

Zaudējumu atlīdzināšanas likumā, no kuru regulējuma izriet, ka administratīvajā procesā, lai noteiktu

privātpersonai tiesības uz atlīdzinājumu par zaudējumiem, ko tai nodarījusi valsts pārvaldes iestāde, ir

jākonstatē: 1) iestādes prettiesisks administratīvais akts vai prettiesiska faktiskā rīcība; 2) faktiskās sekas –

cietušā mantas samazinājums [..]; 3) tieša cēloņsakarība starp iestādes prettiesisko administratīvo aktu un

zaudējumiem.

Atbilstoši Zaudējumu atlīdzināšanas likuma 11.pantam administratīvajā procesā zaudējuma atlīdzinājuma

tiesiskais pamats un apmērs tiek pierādīts ar Administratīvā procesa likumā noteiktajiem pierādīšanas līdzekļiem

(11.panta pirmā daļa).

Nesaņemtās darba samaksas apmēru regulē Zaudējumu atlīdzināšanas likuma 12.pants. Tā piektā daļa noteic, ja

privātpersonai izmaksājamais zaudējuma atlīdzinājums sastāv no nesaņemtās darba samaksas, tad iestādes vai

tiesas noteiktā zaudējuma atlīdzinājuma summa ietver nodokļus, kas tiek aprēķināti normatīvajos aktos

paredzētajā kārtībā. Savukārt šā likuma 21.1 panta pirmās daļas 2.punktā noteikts, ka lēmējiestādei ir pienākums

lēmumā par zaudējuma atlīdzinājumu norādīt darba samaksu un kompensāciju par neizmantoto atvaļinājumu,

nevis vidējo izpeļņu.

Rezumējot minēto, tiesa konstatē cēloņsakarību starp pieteicējam neizmaksāto darba samaksu un sociālajām

garantijām laika periodā no /Datums/ līdz šim brīdim un Dienesta 2025.gada 24.jūlija lēmumu Nr.A003-

1.5/9.2/77 ,,Par /Persona A/atbrīvošanu no amata”, kā rezultātā pieteicējam pēc atbrīvošanas no dienesta netika

saglabāta un izmaksāta darba samaksu un sociālās garantijas. Tādēļ tiesa atzīst, ka pieteicējam ir atlīdzināmi

zaudējumi, ko veido nesaņemtā darba samaksa un sociālās garantijas par periodu no /Datums/ (atbrīvots no

dienesta ar/Datums/, pieteicēja pēdējā darba diena), izmaksājot pieteicējam darba samaksu, kā arī veicot

aprēķinu un algas nodokļu maksājumus par pieteicēju.

[17] Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 126.panta pirmo daļu, ja pieteikums pilnībā vai daļēji

apmierināts, tiesa piespriež no atbildētāja par labu pieteicējam viņa samaksāto valsts nodevu. Tiesa konstatē, ka

pieteicējs ir samaksājis valsts nodevu par pieteikuma iesniegšanu tiesā. Saskaņā ar Ministru kabineta 2013.gada

12.februāra noteikumu Nr.85 „Kārtība, kādā administratīvajā lietā iemaksā, atmaksā un atlīdzina valsts nodevu

un iemaksā un atmaksā drošības naudu” 13.punktu valsts nodevu atlīdzina mēneša laikā pēc tiesas vai tiesneša

nolēmuma stāšanās spēkā Administratīvā procesa likuma 126.pantā minētajos gadījumos no tās iestādes budžeta

līdzekļiem, kura attiecīgajā administratīvajā lietā bijusi pieaicināta atbildētāja pusē.

Tā kā pieteicēja pieteikums ir pilnībā apmierināts, tad no atbildētājas, kuras pusē pieaicinātā iestāde – Finanšu

ministrija – pieņēmusi pārsūdzēto lēmumu, par labu pieteicējam ir piespriežama samaksātā valsts nodeva 30

euro.

[18] Tiesa papildus norāda, tiesai nav pienākuma atbildēt uz pilnīgi visiem procesa dalībnieku izteiktajiem

argumentiem, vien tiem, kuriem ir būtiska nozīme lietā (Senāta 2019.gada 5.jūlija sprieduma lietā Nr.SKA-

978/2019, A420204717, 10.punkts). Tiesa ir atbildējusi uz būtiskajiem pieteicēja argumentiem lietā, bet uz

pārējiem, kam nav nozīmes no tiesību viedokļa, procesuālās ekonomijas nolūkā atbildes nesniegs.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 246.-251.pantu, 289.-291.pantu, tiesa

nosprieda

apmierināt /Persona A/ pieteikumu;

atzīt par prettiesisku un atcelt Finanšu ministrijas 2025.gada 23.septembra lēmumu Nr.1.1-6/12/60 „Par /Persona

A/ atbrīvošanu no amata sakarā ar neatbilstību obligātajai prasībai par nevainojamu reputāciju” no tā

pieņemšanas dienas un atjaunot /Persona A/ civildienestā;

uzlikt pienākumu atlīdzināt /Persona A/mantisko zaudējumu nesaņemtās darba samaksas apmērā no brīža, kad

pieteicējs atbrīvots no dienesta (no /Datums/) līdz brīdim, kad pieteicējs tiek atjaunots dienestā;

piespriest no Latvijas Republikas par labu /Persona A/ (personas kods /Personas kods/) samaksāto valsts nodevu

30euro apmērā.

Spriedumu var pārsūdzēt Administratīvajā apgabaltiesā viena mēneša laikā no sprieduma sastādīšanas dienas,

iesniedzot apelācijas sūdzību Administratīvās rajona tiesas Rīgas tiesu namā.

Tiesnese D.Grabovska