Court dismisses claim for moral damages but awards proportional court costs to the plaintiff against the state ministry.

Lietas arhīva Nr. CA-0120-18/8

ECLI:LV:ZAT:2018:0219.C30599416.2.S

SPRIEDUMS

Latvijas Republikas vārdā

Jelgavā 2018.gada 19.februārī

Zemgales apgabaltiesas Civillietu tiesu kolēģija šādā sastāvā:

tiesas sēdes priekšsēdētāja tiesnese M.Terjuhana,

tiesneši D.Baltā un A.Sniedzītis

ar sekretāri E.Ahmedčiku,

piedaloties prasītāja /pers. B/ pārstāvei zvērinātai advokātei Dainai Purvai, atbildētāja Latvijas Republikas Tieslietu ministrijas pārstāvim /pers. D/,

izskatīja atklātā tiesas sēdē civillietu /pers. B/ prasībā pret Latvijas valsts Tieslietu ministrijas personā par morālā kaitējuma atlīdzības piedziņu

sakarā ar /pers. B/ apelācijas sūdzību par Tukuma rajona tiesas 2017.gada 23.maija spriedumu prasības noraidītajā daļā un Latvijas Republikas Tieslietu

ministrijas apelācijas sūdzību par Tukuma rajona tiesas 2017.gada 23.maija spriedumu daļā par tiesas izdevumu - valsts nodevas un ar lietas izskatīšanu

saistīto izdevumu piedziņu.

Aprakstošā daļa

/pers. B/ cēla Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesā prasību pret Latvijas valsts Latvijas Republikas Tieslietu ministrijas personā par morālā

kaitējuma atlīdzības piedziņu.

Prasības pieteikumā norādīts, ka Latvijas Republikas Iekšlietu ministrijas Valsts Policijas Iekšējās drošības birojā 2005.gada 10.martā tika

ierosināta krimināllieta Nr.11819001105. Krimināllietas ietvaros 2005.gada 11.martā Latvijas Kriminālprocesa kodeksa 120.panta kārtībā tika aizturēts

prasītājs. 2005.gada 14.martā ar Rīgas pilsētas Kurzemes rajona tiesas lēmumu par drošības līdzekļa - apcietinājuma piemērošanu /pers. B/ tika

piemērots drošības līdzeklis apcietinājums. Minētajā kriminālprocesā /pers. B/ tika celta apsūdzība pēc Krimināllikuma 317.panta otrās daļas un

125.panta trešās daļas. Krimināllikuma 317.panta (Dienesta pilnvaru pārsniegšana) otrā daļa redakcijā uz 2005.gada 10.martu noteica soda sankciju –

soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz desmit gadiem vai ar piespiedu darbu, vai ar naudas sodu līdz divsimt minimālajām mēnešalgām, atņemot tiesības

ieņemt noteiktus amatus uz laiku no viena gada līdz pieciem gadiem vai bez tā. Krimināllikuma 125.panta (Tīšs smags miesas bojājums) trešā daļa

redakcijā, kas bija spēkā uz 2005.gada 10.martu, paredzēja soda sankciju - soda ar brīvības atņemšanu uz laiku no trim līdz piecpadsmit gadiem un ar

policijas kontroli uz laiku līdz trim gadiem vai bez tās. Prasītājs tika apsūdzēts smaga un sevišķi smaga noziedzīga nodarījuma izdarīšanā. 2005.gada

24.martā ar Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu tiesas kolēģijas lēmumu atstāts spēkā Rīgas pilsētas Kurzemes rajona tiesas 2005.gada 14.marta lēmums,

ar kuru prasītājam piemērots drošības līdzeklis - apcietinājums.

2005.gada 11.jūlijā Rīgas pilsētas Kurzemes rajona tiesa nolēma nodot tiesai /pers. B/ pēc Krimināllikuma 317.panta otrās daļas un 125.panta

trešās daļas, nozīmējot lietu izskatīšanai 2005.gada 12.decembrī, veicot pierādījumu pārbaudi. Nozīmētā tiesas sēde tika atlikta. 2005.gada 13.decembrī

ar Rīgas pilsētas Kurzemes rajona tiesas lēmumu tika noraidīts /pers. B/ advokātes lūgums par drošības līdzekļa - apcietinājuma grozīšanu uz mazāk

smagu. Ar 2006.gada 4.janvāra Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu tiesas kolēģijas lēmumu tika noraidīta sūdzība par 2005.gada 13.decembra Rīgas

pilsētas Kurzemes rajona tiesas lēmumu par drošības līdzekļa - apcietinājuma grozīšanu un lēmums atstāts negrozīts. 2006.gada 9.martā ar Rīgas pilsētas

Kurzemes rajona tiesas lēmumu tika noraidīts /pers. B/ un viņa aizstāves pieteikums par apcietinājuma turpmākas piemērošanas nepieciešamības

izvērtēšanu, atceļot drošības līdzekli - apcietinājumu un grozot to uz mazāk smagu.

2006.gada 22.maijā Rīgas pilsētas Kurzemes rajona tiesa pieņēma lēmumu lietā Nr.K28-59/06-7 (Nr.11819001105), ar kuru nolēma izbeigt

kriminālprocesu pret /pers. B/, kurā viņš tika apsūdzēts pēc Krimināllikuma 317.panta otrās daļas un 125.panta trešās daļas, kā arī atcēla pret /pers. B/

piemēroto drošības līdzekli - apcietinājumu un atbrīvoja tiesas zālē.

Minētais tiesas lēmums pieņemts pamatojoties uz to, ka prokurors iesniedzis rakstveida atteikumu no apsūdzības pret /pers. B/, jo krimināllietas

iztiesāšanas gaitā prokurors atzinis, ka apsūdzība pilnīgi nav apstiprinājusies un viņa pienākums ir pilnīgi atteikties no apsūdzības. Līdz ar to prasītājs

nepamatoti atradās apcietinājumā no aizturēšanas brīža -2005.gada 11.marta līdz 2006.gada 22.maijam, kas ir viens gads, divi mēneši un 12 dienas.

Prasības pieteikuma norādīts, ka prasītajam morālas ciešanas radījusi nepamatotā atrašanās apcietinājumā un nepamatotā apsūdzības uzrādīšana,

kā arī viņa atstādināšana no amata Valsts policijā. Atstādināšana no amata ir sekas prasītāja nepamatotai saukšanai pie kriminālatbildības. Prasītājs bija

policijas darbinieks, pret kuru bija izvirzīta apsūdzība par dienesta pilnvaru pārsniegšanu un tīšu smagu miesas bojājumu nodarīšanu, līdz ar ko viņa

atstādināšana sakarā ar ierosināto kriminālprocesu bija neizbēgama. Ar atstādināšanu no darba ticis grauts prasītāja pašnovērtējums, prasītājam bijusi

liegta iespēja gādāt par ģimeni, kā arī viņš bijis spiests dzīvot finanšu grūtībās un stresā par turpmāko. Līdz ar to morālais kaitējums saistīts arī ar

atstādināšanu no amata.

Norādīts, ka, analizējot prasītāja fizisko un morālo ciešanu pakāpi, ņemams vērā, ka, prasītājam vairāk kā 14 mēnešu garumā bez pamatotiem

iemesliem bija ierobežota viena no būtiskākajām cilvēka dzīves vērtībām - brīvība, un visu šo laiku viņš bija nošķirts no ģimenes un sabiedrības kopumā,

liedzot prasītājam ne tikai iespēju dzīvot ierastajā sadzīviskajā vidē, bet arī realizēt citas savas tiesības un brīvības, piemēram, tiesības noteikt savu

dzīvesvietu, nodarbošanos, tiesības uz pilnvērtīgu atpūtu, veselības aprūpi u. tml., kā arī baudīt tās priekšrocības, fiziskās un garīgās baudas, kas ir

cilvēkiem, atrodoties brīvībā. Pie morālām ciešanām tāpat pieskaitāmas prasītāja bailes, pazemojums, citas negatīvas emocijas sakarā ar nepamatotu

brīvības ierobežošanu. Pēc 2005.gada 14.marta, kad prasītājs tika apcietināts, ziņu aģentūra LETA izplatīja paziņojumu, kas publicēts arī

http://news.lv/Apollo_portals/2005/03/ll/saistiba-ar-jauniesa-nogalinasanu-policijas telpas-aiztur-cetrus-policistus.

2005.gada 15.martā ziņu aģentūra LETA izplatīja paziņojumu „Apcietina policistus”, kas publicēts arī laikrakstā ,,Diena”, kurā cita starpā norādīts,

ka ,,Rīgas Kurzemes priekšpilsētas tiesa pirmdien apcietināja četrus Rīgas Galvenās policijas pārvaldes 29.nodaļas kriminālpolicijas darbiniekus, kuri tiek

turēti aizdomās par kāda 23 gadus veca jaunieša nogalināšanu, ziņo LETA. Valsts policijas Iekšējās drošības birojs (IDB) lūdza (...) un /pers. B/

piemērot apcietinājumu. IDB uzskata, ka policisti, atrodoties brīvībā, var ietekmēt liecinieku un izvairīties no izmeklēšanas, kā arī traucēt patiesības

noskaidrošanu”. Daudzi līdzīga satura paziņojumi tika publicēti interneta portālā TVNET, delfi, apollo, kā arī krievu valodā drukātos preses izdevumos un

interneta portālos, kuros norādīts, ka /pers. B/ tiek apsūdzēts sevišķi smaga noziedzīga nodarījuma izdarīšanā. Publikācijās tika minēts, ka ,,bijušos

policistus, apsūdzētos par aizturētā nogalināšanu neizlaiž...”, līdz ar to prasītājs plašsaziņas līdzekļos tika vainots ne tikai tajā, kas rakstīts oficiālajā

apsūdzībā, kas vēlāk neapstiprinājās, bet pat nogalināšanā.

Papildus nepamatotajam apcietinājumam un apsūdzībai, kā arī ar to saistītajām nomelnojošajām publikācijām, viss iepriekš minētais vēl turklāt

iespaidoja prasītāja fizisko veselību. Kopš 2002.gada prasītājs slimo ar periferu uveītu, no 2003.gada tika novērots Acu rehabilitācijas centrā. Nonākot

apcietinājumā, prasītājam pasliktinājās redze un paasinājās hroniskais uveīts, kurš prasīja stacionāru ārstēšanu. Prasītājam bija nepieciešama pastāvīga

acu ārsta novērošana un regulāra ārstēšana, citādi varētu attīstīties neatgriezeniskas redzes pasliktināšanās. Sakarā ar to, ka Matīsa cietumā nebija ārsta

okulista un cietuma apstākļos nebija iespējas nodrošināt pastāvīgu ārstēšanos un novērošanu, pāris reizes tika dota atļauja un iespēja nokļūt no Matīsa

cietuma uz Dr.Solomatina acu rehabilitācijas un redzes korekcijas centru, izmeklējumu veikšanai, taču tas bija nepietiekami. Matīsa cietuma

administrācija sniedza atbildi, ka tā nevar nodrošināt pastāvīgu konvojēšanu uz vispārējo ārstniecības iestādi sakarā ar to, ka nav speciālais transports.

Rezultātā prasītājam progresēja redzes pazemināšanos un radās bieži slimības paasinājumi. 2006. gadanbsp; 16.februāra izraksta no medicīnas kartes

minēts, ka paredzēta plānveida operācija - kataraktas ekstrākija. Pat Rīgas pilsētas Kurzemes rajona tiesas 2006.gada 9.marta lēmumā, ar kuru tika

izvērtēts /pers. B/ un viņa aizstāves pieteikums par apcietinājuma turpmākas piemērošanas nepieciešamības izvērtēšanu, norādīts, ka “.. kā nepamatotu

un bezatbildīgu tiesa uzskata Matīsa cietuma priekšnieka atbildi uz apsūdzētā iesniegumu, ka Matīsa cietuma administrācija nevar nodrošināt pastāvīgu

apsūdzētā konvojēšanu uz vispārējo ārstniecības iestādi sakarā ar to, ka nav speciālais transports”.

Prasītājs guva sevišķi smagas fiziskas un garīgas ciešanas, jo nepamatoti tika apsūdzēts sevišķi smaga un smaga noziedzīga nodarījuma izdarīšanā,

kuru nebija veicis, kā arī publiskos masu informācijas līdzekļos nepamatoti nosodīts pirms spēkā stājies notiesājošs tiesas spriedums, nepamatoti atradās

apcietinājumā vairāk kā gadu, kas vēl kopumā neatgriezeniski pasliktināja veselības stāvokli. Prasītājs vairāk kā gadu bija atradies psiholoģiskās

nomāktības un emocionālās trauksmes stāvoklī. Pamatojoties uz minētajiem faktiem un atsaucoties uz likuma ,,Par izziņas iestādes, prokuratūras vai tiesas

nelikumīgas vai nepamatotas rīcības rezultātā nodarīto zaudējumu atlīdzināšanu” 7.panta pirmo daļu un 9.pantu, prasības pieteikumā norādīts, ka

prasītājam ir tiesības prasīt morālā kaitējuma atlīdzību no Latvijas valsts Tieslietu ministrijas personā. Ar likumīgā spēkā stājušos Rīgas pilsētas Kurzemes

rajona tiesas 2006.gada 22.maija lēmumu pierādīts, ka drošības līdzekļa - apcietinājuma piemērošana un apsūdzības uzrādīšana bija nepamatota likuma

,,Par izziņas iestādes, prokuratūras vai tiesas nelikumīgas vai nepamatotas rīcības rezultātā nodarīto zaudējumu atlīdzināšanu" 1.panta trešās daļas

izpratnē. Latvijas Republikas Satversmes 92.pantā noteikts, ka ikviens var aizstāvēt savas tiesības un likumiskās intereses taisnīgā tiesā. Ikviens

uzskatāms par nevainīgu, iekams viņa vaina nav atzīta saskaņā ar likumu. Nepamatota tiesību aizskāruma gadījumā ikvienam ir tiesības uz atbilstīgu

atlīdzinājumu. Atlīdzības apmērs par morālo kaitējumu nosakāms katrā konkrētā gadījumā pēc tiesas ieskata, vadoties pēc taisnības apziņas un

vispārīgiem tiesību principiem. Jāņem vērā, ka vienotas likmes atlīdzības apmēra noteikšanai par morālo kaitējumu nepastāv. To nosaka, ņemot vērā

morālā kaitējuma smagumu, raksturu, tā nodarīšanas apstākļus un sekas, kā arī citus būtiskus apstākļus. Piespriežamajai summai jeb atlīdzinājumam

jāpilda taisnīguma, prevencijas un samierināšanas funkcija. Tam ne tikai jāsniedz mierinājums personai, kuras tiesības tikušas aizskartas, bet arī jāattur

vainojamā persona no līdzīgu aizskārumu izdarīšanas nākotnē. Tādējādi atlīdzinājumam jābūt samērīgam. Salīdzināmos apstākļos atlīdzinājumam jābūt

līdzīgam. Kā kritēriji atlīdzības apmēra noteikšanai ir vērā ņemami tiesas spriedumi citās lietās, kas veido vienveidīgu tiesu praksi.

Prasības pieteikumā ir iekļauta atsauksme uz Augstākās tiesas Senāta 2012.gada 29.maija spriedumā lietā Nr.SKC-651 sniegto atziņu, ka

atbilstīga un samērīga morālā kaitējuma atlīdzinājuma noteikšanai saskaņā ar likuma ,,Par izziņas iestādes, prokuratūras vai tiesas nelikumīgas vai

nepamatotas rīcības rezultātā nodarīto zaudējumu atlīdzināšanu” tiesai jāvadās no Civillikuma 5.panta noteikumiem, kā arī iespējams izmantot Valsts

pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likuma 14.pantā (personiskā un morālā kaitējuma atlīdzinājuma noteikšana) noteiktos atlīdzības

apmērus. Morālā kaitējuma atlīdzinājums konkrētā gadījumā prasītāja ieskatā nosakāms 18 354,00 euro, ka viena apcietinājumā pavadīta diena būtu

novērtējama samērīgam atlīdzinājumam 42,00 euro apmērā, kas ir taisnīga un samērīga atlīdzība, ņemot vērā lietā iesniegtos pierādījumus, kas apstiprina

prasītāja aizskarto tiesību un ar likumu aizsargāto interešu nozīmīgumu un konkrētā aizskāruma smagumu, kā arī ņemot vērā tiesībsargājošo iestāžu rīcības

pamatojumu un motīvus, kas radīja prasītājam sevišķi smagas fiziskas un garīgas ciešanas, nodarot smagu morālo kaitējumu.

Pamatojoties uz Satversmes 89., 92.pantu, likuma ,,Par izziņas iestādes, prokuratūras vai tiesas nelikumīgas vai nepamatotas rīcības rezultātā

nodarīto zaudējumu atlīdzināšanu” 1.panta pirmo daļu, 2.panta 2.punktu, 3.panta pirmās daļas 2., 3.punktu, 6.punktu, 5.panta trešo daļu, 7.panta pirmās

daļas 1.punktu, Civillikuma 1., 5.pantu, prasītājs lūdz tiesu piedzīt no atbildētājas par labu viņam morālo kaitējumu 18 354,00 euro apmērā, kā arī

tiesāšanās izdevumus.

Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētā tiesā saņemti Latvijas Republikas Tieslietu ministrijas rakstveida paskaidrojumi.

Paskaidrojumos norādīts, ka Tieslietu ministrija prasītāja celto prasību par morālā kaitējuma atlīdzības 18254,00 euro apmērā piedziņu neatzīst,

uzskatot, ka prasītāja pieprasītā morālā kaitējuma atlīdzība nav atbilstoša prasītājam nodarītā morālā kaitējuma smagumam un sekām.

Ministrijas ieskatā lietā nepastāv strīds par to, ka prasītājam ar kriminālprocesu krimināllietā Nr.11819001105 tika radīts morāls kaitējums.

Konkrētajā lietā pastāv strīds par naudas summas apmēru, kas būtu vērtējama kā atbilstīga prasītājam nodarītā morālā kaitējuma atlīdzināšanai. Ņemot

vērā to, ka prasītāja pieprasītais morālā kaitējuma atlīdzības apmērs 18 354,00 euro pārsniedz maksimālo apmēru, ko valsts konceptuāli būtu tiesīga

atlīdzināt smaga morālā kaitējuma nodarīšanas gadījumā, un to, ka prasītājs nenorāda uz kaitējumu dzīvībai, kā arī nav pierādījis sevišķi smaga kaitējuma

veselībai nodarīšanas faktu, pieprasītā atlīdzība par morālo kaitējumu nebūtu apmierināma pilnā apmērā. Morālā kaitējuma atlīdzības noteikšanai nav

pietiekami konstatēt vien morālā kaitējuma esamības faktu un aizskārēju, bet gan šāds apmērs nosakāms, ievērojot prasītājam nodarītā morālā kaitējuma

smagumu un sekas. Nosakot morālā kaitējuma atlīdzības apmēru, ir jāņem vērā kaitējuma raksturs, kā arī tā nodarīšanas apstākļi (aizskarto tiesību un ar

likumu aizsargāto interešu nozīmīgums, konkrētā aizskāruma smagums, kaitējuma nodarītajā vainas pakāpe, cietušā rīcība, radīto seku neatgriezeniskums

un citi būtiski apstākļi). No tiesu prakses ministrija secina, ka atbilstīga atlīdzinājuma par morālo kaitējumu noteikšanai tiek ņemti vērā šādi apstākļi: 1) vai

personai ar kriminālprocesu tika radītas būtiskas nelabvēlīgas sekas, it īpaši cilvēktiesību ierobežojumi; 2) vai tiek konstatēta nelikumīga rīcība no valsts

puses, piemēram, nepamatota kratīšanas veikšana steidzamības kārtībā, krimināllietas izskatīšanas novilcināšana, nozīmīgu pierādījumu iegūšanas

novilcināšana utt.; 3) cietušā līdzatbildība, proti, citas personas vainas uzņemšanās, vai citas apzinātās cietušā darbības, kas tieši noveda pie konkrēta

kaitējuma nodarīšanas; 4) paša cietušā vainojamā rīcība tiesību aizskārumā, kurā nav konstatējama apzinātā darbība attiecībā uz seku iestāšanos, bet gan

tāda, kas saskaņā ar Civillikuma 1776.pantu samazina atlīdzības apmēru, proti, nepatiesu liecību sniegšana, procesa novilcināšana utt.; 5) citi nozīmīgi

apstākļi, piemēram, cietušās personas personības raksturojums, proti, pieredze, kas varētu ietekmēt psihisko uztveri, inkriminētā noziedzīga nodarījuma

smagums.

Turklāt paskaidrojumos norādīts, ka ņemot vērā to, ka prasītājsnbsp; krimināllietas Nr.11819001105 ietvaros tika apsūdzēts smaga un sevišķi

smaga nozieguma izdarīšanā, sakarā ar to, ka apsūdzības smagums ministrijas ieskatā ir vērtējams kā viens no apstākļiem, kas var ietekmēt nodarītā

morālā kaitējuma smagumu, ministrija piekrīt prasītāja viedoklim, ka minētais apstāklis ir ņemams vērā, nosakot atbilstīgas atlīdzības apmēru par nodarīto

morālo kaitējumu. Tāpat apstāklis, ka prasītājam tika nepamatoti ierobežota brīvība - 14 mēnešus un 12 dienas - ir ņemams vērā, nosakot atbilstīgā

atlīdzinājuma apmēru. Ņemot vērā to, ka kriminālprocess konkrētajā lietā tika uzsākts un kriminālprocesuālās darbības tika vērstas pret personu, kas ir

policijas darbinieks, proti, tādu personu, kas vispārējos apstākļos (prezumējams) bauda sabiedrības cieņu un uzticību, ministrijas ieskatā, nosakot

atbilstīga atlīdzinājuma apmēru, ņemams vērā apstāklis, ka konkrētais kriminālprocess tika plaši atspoguļots dažādos masu informācijas līdzekļos, kas

nepārprotami atstāja negatīvu ietekmi uz prasītāja kā policijas darbinieka reputāciju. Ministrija piekrīt prasītājam, ka konkrētajā gadījumā prasītāja

atrašanās apcietinājumā apgrūtināja viņa ārstēšanās procesu, kas radīja prasītājam neērtības, un šis apstāklis ir ņemams vērā, nosakot atbilstīgu

atlīdzinājumu par morālo kaitējumu.

Ministrijas ieskatā no prasības pieteikuma nav saprotams, vai un kādos apstākļos Matīsa cietums vai Valsts policija nenodrošināja savlaicīgu

prasītāja etapēšanu uz pārbaudēm redzes kontroles centrā, jo no paša prasītāja iesniegtās informācijas izriet, ka tā ir notikusi, taču starp Matīsa cietumu,

Ieslodzījuma vietu pārvaldi un Rīgas pilsētas Kurzemes rajona tiesu pastāvēja domstarpības par to, kurai iestādei - Matīsa cietumam vai Valsts policijai -

būtu jānodrošina prasītāja pastāvīga konvojēšana uz vispārējo ārstniecības iestādi. Prasītājs tiesā nav iesniedzis pierādījumus tam, ka viņa veselības

pasliktinājums bija saistīts ar apcietinājumu vai citām piespiedu darbībām kriminālprocesa ietvaros. Līdz ar to ministrija nepiekrīt prasītāja viedoklim, ka

kriminālprocesa rezultātā pasliktinājusies prasītāja veselība.

No krimināllietas materiāliem izriet, ka ar Valsts policijas 2005.gada 15.marta pavēli Nr.312 prasītājs tika atstādināts no amata pienākumu

pildīšanas, apturot atalgojuma izmaksu par turpmāko laiku no atstādināšanas dienas. Ar Rīgas pilsētas Kurzemes rajona tiesas 2006.gada 22.maija

lēmumu nolemts izbeigt kriminālprocesu pret prasītāju. Prasītājs norāda, ka ar apstākli, ka prasītāja atstādināšanas laikā viņam tika apturēta darba

samaksas izmaksa, ticis grauts prasītāja pašnovērtējums, prasītājam tika liegta iespēja gādāt par ģimeni, kā arī viņš tika spiests dzīvot finanšu grūtībās un

stresā par nākotni. Ministrija minētajam apgalvojumam piekrīt daļēji, jo amatalgas izmaksas apturēšana varēja radīt prasītājam diskomfortu, taču vērā

ņemami arī šādi apstākļi: 1) atrodoties apcietinājumā, prasītājs bija pilnā valsts apgādībā. Atrašanās pilnā valsts apgādībā nozīmē to, ka persona atrodas

no valsts pamatbudžeta finansētā iestādē, kura tiesību normās paredzētajā kārtībā nodrošina personas pamatvajadzību apmierināšanu; 2) saskaņā ar

Valsts civildienesta likuma (redakcijā spēkā uz 2006.gada 22.maiju) 39.panta otro daļu attaisnošanas gadījumā atstādinātajam ierēdnim izmaksājama

darba samaksa par atstādināšanas laiku, ja vien atbrīvošanai nav cita pamata. Pēc atbrīvošanas no apcietinājuma prasītājs turpināja strādāt Valsts

policijas Rīgas reģiona pārvaldē. Tādējādi Valsts policijai bija pienākums prasītājam izmaksāt darba samaksu par atstādināšanas laiku. Tā kā prasītājs

lietā nav iesniedzis pierādījumus par savas ģimenes slikto finansiālo stāvokli prasītāja atstādināšanas laikā, ministrijas ieskatā prasītāja argumenti par

atstādināšanas apcietinājumā izraisīto ģimenes dzīves kvalitātes krišanos nav ņemami vērā, nosakot atbilstīgu atlīdzinājumu par morālo kaitējumu.

Paskaidrojumos vērsta uzmanība uz to, ka, vērtējot paša prasītāja rīcību kriminālprocesa ietvaros, ministrija konstatē apstākļus, kas norāda uz

prasītāja nevēlēšanos sadarboties izmeklēšanas laikā, kas izpaudās kā svarīgas informācijas noklusēšana, kas veicinātu /pers. P/ kā vainīgās personas

laicīgu noteikšanu. Kā tas norādīts prokurora atteikumā no apsūdzības un kā tas arī izriet no krimināllietas materiāliem, prasītājs un citi apsūdzētie tikai

tiesas sēdē piekrita liecināt par apstākļiem saistībā ar /pers. R/ nāvi Valsts policijas Rīgas pilsētas Galvenās policijas pārvaldes 29.policijas nodaļas

dienesta kabinetā. Prasītājs un citi apsūdzētie krimināllietas izmeklēšanas laikā (līdz 2006.gada 11.maijam) atteicās sniegt savas liecības, bet miesas

bojājumi, kas noveda pie /pers. R/ nāves, viņam tika nodarīti īsu laiku pirms /pers. P/ nodeva /pers. R/ prasītājam un /pers. S/, lai veiktu uzrādīšanu

atpazīšanai. Ministrija secina, ka prasītājs un /pers. S/ līdz liecību sniegšanai tiesā 2006.gada 11.maijā, tostarp sniedzot paskaidrojumu personālsastāva

inspekcijai, bija noklusējuši faktu, ka pirms /pers. R/ uzrādīšanas atpazīšanai ar viņu divatā 28.kabinētā bija atradies /pers. P/, kā arī snieguši nepatiesu

informāciju, ka /pers. R/ pirms uzrādīšanas atpazīšanai no dežūrdaļas izņēma prasītājs, nevis /pers. P/. Vērtējot iepriekš minēto savstarpējā sakarībā ar

apstākli, ka prokurors iesniedza atteikumu no apsūdzības jau 2006.gada 15.maijā, proti, tikai četras dienas pēc minēto personu un /pers. P/ liecību

sniegšanas tiesā, secināms, ka prasītāja informācijas noklusēšana un nevēlēšanās sadarboties nozieguma atklāšanā, it īpaši ņemot vērā to, ka prasītājs ir

policijas darbinieks, ministrijas ieskatā ir vērtējama kā rīcība, kas, saskaņā ar Zaudējumu atlīdzināšanas likuma 3.panta otro daļu, samazina morālā

kaitējuma atlīdzības apmēru. Ministrijas ieskatā, nosakot morālā kaitējuma atlīdzinājuma apmēru, ir jāņem vērā, ka morālā kaitējuma atlīdzināšanas

pamats konkrētajā gadījumā izriet nevis no civiltiesiskajām, bet gan no publiski tiesiskajām attiecībām, kurās valsts pilda tai noteiktās funkcijas visas

sabiedrības, t.sk., arī prasītāja interesēs, proti, kriminālprocesuālās darbības tiek veiktas, lai drošība tiktu sniegta ikvienam sabiedrības loceklim un valsts

no savas puses nevar atteikties no šādu darbību veikšanas.

No Satversmes 1.pantā ietvertā demokrātiskās republikas jēdziena izriet samērīguma princips, kas noteic, ka gadījumos, kad publiskā vara

ierobežo personas tiesības un likumiskās intereses, ir jāievēro saprātīgs līdzsvars starp personas un valsts vai sabiedrības interesēm. Kriminālprocesa

uzsākšana un īstenošana pati par sevi nav vērtējama kā smags cilvēktiesību aizskārums, jo nevainīguma prezumpcija pieļauj atzīt cilvēku par vainīgu

vienīgi ar spēkā stājušos tiesas spriedumu. Nenoliedzami, ka šāda procesa īstenošana pati par sevi rada lielas neērtības, bet, ņemot vērā to, ka pati

persona ir ieinteresēta, lai valsts iestādes īstenotu kriminālprocesuālās darbības, arī pašai personai būtu jāizturas ar sapratni gadījumos, kad

kriminālprocesa darbības tiek vērstas pret viņu. Ņemot vērā šo publisko attiecību elementu, valsts atbildība lietās par morālā kaitējuma atlīdzinājumu ir

ierobežota gan ar likumā noteiktajiem atlīdzinājuma apmēriem, gan arī ar prezumēto tolerances minimumu, kas tiek gaidīts no personas, pret kuru tiek

vērstas kriminālprocesuālās darbības, jo tās tiek veiktas visas sabiedrības, tajā skaitā šīs personas interesēs.

Lai noteiktu morālā kaitējuma atlīdzinājuma summu, kas vērtējama kā atbilstīga konkrētajiem faktiskajiem apstākļiem, ministrija ņem vērā to, ka

prasītājs tika apsūdzēts smaga un sevišķi smaga nozieguma izdarīšanā, prasītājs tika nepamatoti apcietināts vienu gadu divus mēnešus un 12 dienas,

kriminālprocess pret prasītāju tika plaši atspoguļots dažādos masu medijos, prasītājs tika atstādināts no amata pienākumu pildīšanas, prasītāja atrašanās

apcietinājumā apgrūtināja viņa ārstēšanās procesu, prasītājs kriminālprocesā nesadarbojās ar procesa virzītāju nozieguma atklāšanā, prasītājs laikā, kas ir

gandrīz desmit gadi no kriminālprocesa pret viņu izbeigšanas dienas, nebija cēlis prasījumu pret valsti par morālā kaitējuma atlīdzināšanu, kas liecina par

to, ka prasītājs nav uztvēris savu tiesību aizskārumu kā tik būtisku, lai pieprasītu gandarījumu no pāridarītāja uzreiz pēc aizskāruma. No juridiskās

metodes viedokļa taisnīga atlīdzinājuma noteikšanu sekmē tā dēvētā gadījumu salīdzināšanas un tipizēšanas metode, kas balstās uz vienlīdzības principu.

Tāpēc, kad lieta ir jāizspriež pēc tiesas ieskata, tiesai atbilstoši Civilprocesa likuma 5.panta sestās daļas noteikumiem ir nepieciešams analizēt citās

līdzīgās lietās norādītos apsvērumus par atlīdzinājuma apmēru. Ņemot vērā minētos apstākļus un tiesu praksi, ministrija vērtē kā pamatotu un atzīst

prasītāja prasību par morālā kaitējuma atlīdzības piedziņu 3500,00 euro apmērā. Savukārt ministrija lūdz noraidīt prasītāja prasību par morālā kaitējuma

atlīdzības 14 854,00 euro piedziņu, jo pieprasītā morālā kaitējuma atlīdzība nav atbilstoša prasītājam nodarītā morālā kaitējuma smagumam un sekām.

Saskaņā ar Civilprocesa likuma 321.panta pirmo daļu un pamatojoties uz Rīgas apgabaltiesas priekšsēdētājas D.Vilsones 2016.gada 5.oktobra

lēmumu, kas pieņemts rezolūcijas veidā, civillieta nodota turpmākai izskatīšanai Tukuma rajona tiesai (lietas 135.lapa).

Ar Tukuma rajona tiesas 2017.gada 23.maija spriedumu prasība apmierināta daļēji. Tiesa nosprieda piedzīt no Latvijas Republikas Tieslietu

ministrijas personā par labu /pers. B/, personas kods /personas kods/, atlīdzību par morālo kaitējumu 6500,00 euro, valsts nodevu 100,00 euro, ar

lietas izskatīšanu saistītos izdevumus 4,70 euro un ar lietas vešanu saistītos izdevumus advokāta palīdzības samaksai 300,00 euro, kopā 6904,70 euro.

Noraidīt /pers. B/ prasību daļā par morālā kaitējuma atlīdzības piedziņu 11854,00 euro apmērā no Latvijas Republikas Tieslietu ministrijas personā.

Pirmās instances tiesa konstatēja, ka lietā nav strīda, ka 2005.gada 11.martā prasītājs aizturēts un 2005.gada 14.martā viņam ar Rīgas pilsētas

Kurzemes rajona tiesas 2005.gada 14.marta lēmumu piemērots drošības līdzeklis apcietinājums krimināllietā Nr. 11819001105. Ar Rīgas pilsētas

Kurzemes rajona tiesas 2006.gada 22.maija lēmumu pret prasītāju izbeigts kriminālprocess, kurā prasītājs bija apsūdzēts pēc Krimināllikuma 317.panta

otrās daļas un 125.panta trešās daļas. Vienlaicīgi atcelts pret prasītāju piemērotais drošības līdzeklis - apcietinājums un prasītājs atbrīvots tiesas zālē.

Spriedumā norādīts, ka prasītājs nepamatoti atradās apcietinājumā no aizturēšanas brīža 2005.gada 11.marta līdz 2006.gada 22.maijam, kas ir

viens gads divi mēneši un 12 dienas. Saskaņā ar Zaudējumu atlīdzināšanas likuma 1.panta trešo dalu, izziņas iestādes, prokuratūras vai tiesas rīcība ir

nepamatota šā likuma izpratnē, ja tās lēmums pieņemšanas brīdī ir atbildis materiālo un procesuālo tiesību normām, taču vēlāk radies šā likuma 2.pantā

paredzētais zaudējumu atlīdzināšanas tiesiskais pamats. Konkrētajā gadījumā, saskaņā ar Zaudējumu atlīdzināšanas likuma 2.panta l.punktu, tiesiskais

pamats nodarīto zaudējumu atlīdzināšanai ir attaisnojošs tiesas nolēmums neatkarīgi no attaisnošanas motīviem. Saskaņā ar Zaudējumu atlīdzināšanas

likuma 5.panta trešo daļu, personai ir tiesības celt prasību par tāda morālā kaitējuma atlīdzināšanu, kas radies izziņas iestādes, prokuratūras vai tiesas

nepamatotas rīcības rezultātā. Šāda prasība izskatāma tiesā civilprasības kārtībā. Tiesa atzina, ka konkrētajā gadījumā morālā kaitējuma atlīdzības

pamatu nosaka minētā tiesību norma kā speciāla norma. Atbilstoši Civillikuma 1635.panta otrajai daļai, ar morālo kaitējumu jāsaprot fiziskas vai garīgas

ciešanas, kas izraisītas ar neatļautas darbības rezultātā nodarītu cietušā nemantisko tiesību vai nemantisko labumu aizskārumu. ,,Morālais kaitējums” ir

prezumējams, t.i., tiek pieņemts, ka konkrēts aizskārums konkrētai personai varētu izraisīt nepamatotas ciešanas (..) Morālā kaitējuma sekas var

nolīdzināt ar noteiktu mantisku vērtību, kas nav zaudējumi. Šo mantisko pametumu sauc par kompensāciju, sāpju naudu." (Mag.iur. Agris Bitāns ,,Par

morālā kaitējuma izpratni Latvijā", Jurista vārds, 18.09.2001,).

Spriedumā ir iekļauta atsauksme uz tiesību doktrīnu, norādot, ka „atšķirībā no ķermeniskā kaitējuma, morālā kaitējuma sekas var arī nebūt

acīmredzamas, tomēr, sabiedrībai ir svarīgas ne tikai dzīvības, veselības un īpašuma neaizskaramība, bet arī personisko tiesību neaizskaramība (..). Šo

personisko tiesību vērtība ir tajā apstāklī, ka tās pastāv pašas par sevi un to reālas pielietošanas iespēja nosaka cilvēka stāvokli sabiedrībā.”

(Civillikuma komentāri. Saistību tiesības. Autoru kolektīvs prof. K.Torgāna vispārīgā zinātniskajā redakcijā, Rīga, 2000., 633.lpp)\.

Tiesa atzina, ka nav šaubas par to, ka nepamatota atrašanās apcietinājumā personai sagādā garīgas ciešanas un psiholoģiskus pārdzīvojumus un, ka

pats fakts - aizturēšana un atrašanās apcietinājumā, ir morāla trauma ikvienam indivīdam, neskatoties uz to, vai viņš jau iepriekš ir atradies brīvības

atņemšanas vietā un ir bijis sodīts par noziedzīgu nodarījumu izdarīšanu. Līdz ar to ir pamats atzīt, ka nepamatota apcietinājuma rezultātā prasītājs ir cietis

morāli, laika posmā viens gads divi mēneši un divpadsmit dienas.

Tiesa secināja, ka prasītājs ir pierādījis viņam nodarītā morālā kaitējuma esamību, kas ir radies no viņa rīcības neatkarīgu iemeslu dēļ un šajā

gadījumā valstij ir pienākums atbildēt par tiesību aizskārumu, kas nodarīts prasītājam, nepamatoti tam atrodoties apcietinājumā vienu gadu divus mēnešus

un 12 dienas.

Spriedumā konstatēts, bet lietā pastāv strīds par naudas summas apmēru, kas būtu vērtējama kā atbilstīga prasītājam nodarītā morālā kaitējuma

atlīdzināšanai. Tā kā Zaudējumu atlīdzināšanas likumā nav noteikta morālā kaitējuma apmēra un tā atlīdzināšanas aprēķināšanas metodika, kā arī kritēriji,

kas jāņem vērā, nosakot morālā kaitējuma atlīdzības apmēru, minētais ir pamats vadīties no Civilprocesa likuma 5.panta piektās un sestās daļas, kur

noteikts, ka, ja nav likuma, kas regulē strīdīgo attiecību, tiesas piemēro likumu, kurš regulē līdzīgas tiesiskās attiecības, bet, ja tāda likuma nav, - vadās

pēc tiesību vispārējiem principiem un jēgas.

Piemērojot tiesību normas, tiesa ņēma vērā judikatūru, atsaucoties uz Augstākas tiesas Senāta Civillietu departaments 2012.gada 30.maija

spriedumu lietā Nr.SKC-651, kurā norādīts, ka atbilstīga un samērīga morālā kaitējuma atlīdzinājuma noteikšanai saskaņā ar Zaudējumu atlīdzināšanas

likumu tiesai jāvadās no Civillikuma 5.panta noteikumiem, kā arī iespējams izmantot Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likuma

14.pantā noteiktos atlīdzības apmērus. Nosakot atlīdzinājuma apmēru, ir jāņem vērā kaitējuma raksturs, tā nodarīšanas apstākļi un sekas, kā arī citi

būtiski apstākļi. Turklāt salīdzināmos apstākļos atlīdzinājumam jābūt līdzīgam.

Atbilstoši Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likuma 14.panta trešajai daļai morālā kaitējuma atlīdzinājumu nosaka apmērā

līdz 4268,62 euro. Savukārt, ja nodarīts smags morālais kaitējums, atlīdzinājumu var noteikt apmērā līdz 7114,36 euro, bet, ja nodarīts kaitējums

dzīvībai vai sevišķi smags kaitējums veselībai, maksimālais atlīdzinājuma apmērs var būt līdz 28 457,44 euro.

Spriedumā tiesa atzina, ka morālā kaitējuma apmērs nosakāms, ievērojot prasītājam nodarītā morālā kaitējuma smagumu un sekas. Nosakot

morālā kaitējuma atlīdzības apmēru, ir jāņem vērā kaitējuma raksturs, kā arī tā nodarīšanas apstākļi - aizskarto tiesību un ar likumu aizsargāto interešu

nozīmīgums, konkrētā aizskāruma smagums, kaitējuma nodarītajā vainas pakāpe, cietušā rīcība, radīto seku neatgriezeniskums un citi būtiski apstākļi.

Tiesa, ņemot vērā tiesu praksi, atzina, ka atbilstīga atlīdzinājuma par morālo kaitējumu noteikšanai tiek ņemti vērā šādi apstākļi: 1) vai personai ar

kriminālprocesu tika radītas būtiskas nelabvēlīgas sekas, it īpaši cilvēktiesību ierobežojumi; 2) vai tiek konstatēta nelikumīga rīcība no valsts puses,

piemēram, nepamatota kratīšanas veikšana steidzamības kārtībā, krimināllietas izskatīšanas novilcināšana, nozīmīgu pierādījumu iegūšanas novilcināšana

utt.; 3) cietušā līdzatbildība, proti, citas personas vainas uzņemšanās, vai citas apzinātās cietušā darbības, kas tieši noveda pie konkrēta kaitējuma

nodarīšanas; 4) paša cietušā vainojamā rīcība tiesību aizskārumā, kurā nav konstatējama apzinātā darbība attiecībā uz seku iestāšanos, bet gan tāda, kas

saskaņā ar Civillikuma 1776.pantu samazina atlīdzības apmēru, proti, nepatiesu liecību sniegšana, procesa novilcināšana utt.; 5) citi nozīmīgi apstākļi,

piemēram, cietušās personas personības raksturojums, proti, pieredze, kas varētu ietekmēt psihisko uztveri, inkriminētā noziedzīga nodarījuma smagums.

Tiesa atzina, ka no lietas materiāliem izriet, ka prokurors 2005.gada 6.aprīlī pieņēma lēmumu par prasītāja saukšanu pie kriminālatbildības, uzrādot

apsūdzību noziedzīgos nodarījumos, kas paredzēti Krimināllikuma 317.panta otrajā daļā un 125.panta trešajā daļā, 2005.gada 17.jūnijā prokurors

pieņēma lēmumu par prasītāja saukšanu pie kriminālatbildības, uzrādot apsūdzību noziedzīgos nodarījumos, kas paredzēti Krimināllikuma 317.panta

otrajā daļā un 125.panta trešajā daļā, 2005.gada 11.jūlijā tiesnesis pieņēma lēmumu par prasītāja kā apsūdzētā nodošanu tiesai apsūdzībā pēc

Krimināllikuma 317.panta otrās daļas un 125.panta trešās daļas. Krimināllikuma 317.panta otrajā daļā (redakcija spēkā uz 2005.gada 9.februāri)

noteikts, ka par šī nozieguma izdarīšanu soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz desmit gadiem vai ar piespiedu darbu, vai ar naudas sodu līdz divsimt

minimālajām mēnešalgām, atņemot tiesības ieņemt noteiktus amatus uz laiku no viena gada līdz pieciem gadiem vai bez tā. Krimināllikuma (redakcija

spēkā uz 2005.gada 9.februāri) 125.panta trešajā daļā noteikts, ka par šī nozieguma izdarīšanu soda ar brīvības atņemšanu uz laiku no trim līdz

piecpadsmit gadiem un ar policijas kontroli uz laiku līdz trim gadiem vai bez tās. Turpat 7.panta ceturtajā un piektajā daļā norādīts, ka smags noziegums ir

tīšs nodarījums, par kuru šajā likumā paredzēta brīvības atņemšana uz laiku, ilgāku par pieciem gadiem, bet ne ilgāku par desmit gadiem, ka sevišķi

smags noziegums ir tāds tīšs nodarījums, par kuru šajā likumā paredzēta brīvības atņemšana uz laiku, ilgāku par desmit gadiem, mūža ieslodzījums vai

nāves sods.

Tiesa, ņemot vērā to, ka prasītājs krimināllietas Nr.11819001105 ietvaros tika apsūdzēts smaga un sevišķi smaga nozieguma izdarīšanā, sakarā ar

to, ka apsūdzības smagums tiesas ieskatā ir vērtējams kā viens no apstākļiem, kas var ietekmēt nodarītā morālā kaitējuma smagumu, atzina, ka minētais

apstāklis ir ņemams vērā, nosakot atbilstīgas atlīdzības apmēru par nodarīto morālo kaitējumu, kā arī ņemams vērā apstāklis, ka prasītājam tika

nepamatoti ierobežota brīvība vienu gadu, divus mēnešus un 12 dienas ir ņemams vērā, nosakot atbilstīgā atlīdzinājuma apmēru.

Satversmesnbsp;nbsp; 94. pantānbsp; paredzētāsnbsp;nbsp; personasnbsp;nbsp; tiesībasnbsp;nbsp; uznbsp;nbsp; brīvībunbsp;nbsp;

unnbsp; personisko neaizskaramību ir vienas no būtiskākajām cilvēktiesību garantijām tiesiskā valstī. Minētā panta konstitucionālās tiesības uz brīvību

ietver tiesības uz brīvību no apcietinājuma un līdzīgiem ierobežojumiem, kā tas ir paredzēts ANO Vispārējās Cilvēktiesību deklarācijas 9.pantā un

Eiropas cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 5.pantā. Tās ir pirmā līmeņa pamattiesības indivīda fiziskās drošības aizsardzībai un kā

tādas bauda fundamentālu nozīmi.

Tiesa konstatēta, ka ka kriminālprocess krimināllietā Nr. 11819001105 tika atspoguļots masu informācijas līdzekļos, ko apstiprina laikraksta

"Vesti Segodņa" 2005.gada 22.marta laidiena Nr.68 (1717) raksta kopija, savukārt no tiesas sēdes protokola izriet, ka tiesu sēžu zālē lietas izskatīšanas

laikā atradušies mediju pārstāvji, kuri filmēja notiekošo.

Spriedumā norādīts, ka kriminālprocess konkrētajā lietā tika uzsākts un kriminālprocesuālās darbības tika vērstas pret personu, kas ir policijas

darbinieks, proti, tādu personu, kas vispārējos apstākļos (prezumējams) bauda sabiedrības cieņu un uzticību, tiesa atzina, ka apstāklis, ka konkrētais

kriminālprocess tika plaši atspoguļots dažādos masu informācijas līdzekļos, nepārprotami atstāja negatīvu ietekmi uz prasītāja kā policijas darbinieka

reputāciju.

Attiecībā uz prasītāja norādīto, ka ar apstākli, ka prasītāja atstādināšanas laikā viņam tika apturēta darba samaksas izmaksa, ticis grauts prasītāja

pašnovērtējums, prasītājam tika liegta iespēja gādāt par ģimeni, kā arī viņš tika spiests dzīvot finanšu grūtībās un stresā par nākotni, tiesa atzina, ka

prasītājs nav iesniedzis pierādījumus par savu finansiālo stāvokli par laika posmu, kad atradās apcietinājumā, līdz ar to tiesa atzina, ka šis minētais

arguments nav vērā ņemams, nosakot atbilstīgu atlīdzinājumu par morālo kaitējumu.

Attiecībā uz prasītāja norādīto, ka tieši apcietinājuma dēļ ir pasliktinājies viņa veselības stāvoklis tiesa atzina, ka no Matīsa cietuma un tiesas

sarakstes izriet, ka prasītājam bija nepieciešami etapi pie acu ārsta, sakarā ar hronisku acu slimības paasinājumu. Tiesa konstatēja, ka kopš 2002.gada

prasītājs slimo ar periferu uveītu, no 2003.gada novērots "Acu rehabilitācijas centrā", Matīsa cietums vai Valsts policija nenodrošināja savlaicīgu prasītajā

etapēšanu uz pārbaudēm redzes kontroles centrā, jo no paša prasītāja iesniegtās informācijas izriet, ka tā ir notikusi, taču starp Matīsa cietumu,

Ieslodzījuma vietu pārvaldi un Rīgas pilsētas Kurzemes rajona tiesu pastāvēja domstarpības par to, kurai iestādei - Matīsa cietumam vai Valsts policijai -

būtu jānodrošina prasītāja pastāvīga konvojēšana uz vispārējo ārstniecības iestādi.

Tiesa atzina, ka prasītāja atrašanās apcietinājumā apgrūtināja viņa ārstēšanās procesu, kas radīja prasītājam neērtības, un šis apstāklis ir ņemams

vērā, nosakot atbilstīgu atlīdzinājumu par morālo kaitējumu. Bet prasītājs nav iesniedzis pierādījumus, ka viņa veselības pasliktinājums bija saistīts ar

apcietinājumu vai citām piespiedu darbībām kriminālprocesa ietvaros. Līdz ar to tiesa atzina, ka prasītājs nav pierādījis faktu, ka viņa veselības stāvoklis

pasliktinājies tieši apcietinājuma laikā.

Spriedumā norādīts, ka vērtējot paša prasītāja rīcību kriminālprocesa ietvaros, tiesa konstatēja apstākļus, kas norāda uz prasītāja nevēlēšanos

sadarboties izmeklēšanas laikā, kas izpaudās kā svarīgas informācijas noklusēšana, kas veicinātu vainīgās personas laicīgu noteikšanu. Prokurora

atteikumā no apsūdzības izriet, ka prasītājs un citi apsūdzētie tikai tiesas sēdē piekrita liecināt par apstākļiem saistībā ar /pers. R/ nāvi Valsts policijas

Rīgas pilsētas Galvenās policijas pārvaldes 29.policijas nodaļas dienesta kabinetā. Prasītājs un /pers. S/ līdz liecību sniegšanai tiesā 2006.gada 11.maijā,

tostarp sniedzot paskaidrojumu personālsastāva inspekcijai, bija noklusējuši faktu, ka pirms /pers. R/ uzrādīšanas atpazīšanai ar viņu divatā 28.kabinētā

bija atradies /pers. P/, kā arī snieguši nepatiesu informāciju, ka /pers. R/ pirms uzrādīšanas atpazīšanai no dežūrdaļas izņēma prasītājs, nevis /pers. P/.

Norādīts, ka vērtējot iepriekš minēto savstarpējā sakarībā ar apstākli, ka prokurors iesniedza atteikumu no apsūdzības jau 2006.gada 15.maijā,

proti, tikai četras dienas pēc minēto personu un /pers. P/ liecību sniegšanas tiesā, tiesa atzina, ka prasītāja informācijas noklusēšana un nevēlēšanās

sadarboties nozieguma atklāšanā, it īpaši ņemot vērā to, ka prasītājs ir policijas darbinieks, ir vērtējama kā rīcība, kas saskaņā ar Zaudējumu

atlīdzināšanas likuma 3.panta otro daļu samazina morālā kaitējuma atlīdzības apmēru. Norādīts, ka nosakot atlīdzības apmēru, tiesa ņem vērā arī jaunāko

tiesu praksi līdzīgās lietās, konkrētajā gadījumā Rīgas apgabaltiesas 2014.gada 24.septembra spriedumu lietā Nr.C27129612, ar kuru iepriekš nesodītai

personai morālā kaitējuma atlīdzība noteikta 7050,00 euro apmērā par atrašanos apcietinājumā 470 dienas; arī Augstākās tiesas Civillietu tiesu palātas

2014.gada 23.oktobra spriedumu lietā Nr.C04378012, ar kuru morālā kaitējuma atlīdzība noteikta 7000,00 euro apmērā par atrašanos apcietinājumā

728 dienas.

Spriedumā tiesa atsaucas uz juridiskajā literatūra norādīto, ka civiltiesiskajā strīdā pusēm ir pretējas intereses un viedokļi un katra puse cenšas

pārliecināt tiesu par noteiktu tiesisko attiecību un juridiski nozīmīgu faktu esamību vai neesamību. To var panākt ar pierādījumiem un pierādīšanu (A.Līcis.

Prasības tiesvedība un pierādījumi. Prof. K.Torgāna redakcijā, Rīga, Tiesu namu aģentūra, 2003, 62.lpp).

likumiem, zinātnes atziņām un dzīvē gūtiem novērojumiem.

Spriedumā norādīts, ka ņemot vērā to, ka prasītāja pieprasītais morālā kaitējuma atlīdzības apmērs 18354,00 euro pārsniedz maksimālo

apmēru, ko valsts konceptuāli būtu tiesīga atlīdzināt smaga morālā kaitējuma nodarīšanas gadījumā, un to, ka prasītājs nenorāda uz kaitējumu dzīvībai, kā

arī nav pierādījis sevišķi smaga kaitējuma veselībai nodarīšanas faktu, un prasītāja nevēlēšanos sadarboties izmeklēšanas laikā, pieprasītā atlīdzība par

morālo kaitējumu nav piespriežama pilnā apmērā.

Novērtējot lietā esošos pierādījumus, tiesa atzina par pamatotu noteikt prasītājam morālā kaitējuma atlīdzību 6500,00 euro apmērā, tādēļ

prasību apmierināja daļēji, atzīstot par nepamatotu prasību daļā par 11854,00 euro.

Atbildētāja Latvijas valsts Latvijas Republikas Tieslietu ministrijas personā iesniedza apelācijas sūdzību, kurā norāda, ka spriedumu pārsūdz daļā

par tiesas izdevumu piedziņu no atbildētāja prasītāja labā.

Apelācijas sūdzībā norādīts, atbildētāja ieskatā spriedums daļā par tiesas izdevumu piedziņu no atbildētāja par labu prasītājam nav pamatots, jo

tiesa nav ievērojusi Civilprocesa likumā noteikto, tādēļ atbildētājs spriedumu pārsūdz daļā par tiesas izdevumu piedziņu no atbildētāja prasītāja labā.

Apelācijas sūdzībā atbildētājs norāda, ka tiesa kļūdījusies, nosakot no atbildētāja prasītāja labā piedzenamo tiesas izdevumu apmēru.

Civilprocesa likuma 41. panta pirmajā daļā cita starpā noteikts, ka pusei, kuras labā taisīts spriedums, tiesa piespriež no otras puses visus tās

samaksātos tiesas izdevumus, savukārt, ja prasība apmierināta daļēji, šajā pantā norādītās summas piespriež prasītājam proporcionāli tiesas apmierināto

prasījumu apmēram. Arī tiesību doktrīnā noradīts, ka “..prasītājs vai trešā persona ar patstāvīgiem prasījumiem un atbildētājs savstarpēji viens otram

atlīdzina samaksātos tiesas izdevumus tādā apmērā, kādā apmierināta viņu prasība”. Ar spriedumu no atbildētāja par labu prasītājam piedzīta valsts

nodeva 100,00 euro apmērā un ar lietas izskatīšanu saistītie izdevumi 4,70 euro apmērā.

Prasītājs Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesā cēla prasību par morālā kaitējuma atlīdzinājumu 18354,00 euro apmērā. Ar Rīgas pilsētas

Vidzemes priekšpilsētas tiesas tiesneses 2016.gada 30.maija lēmumu apmierināts prasītāja lūgumu par daļēju atbrīvošanu no valsts nodevas samaksas

par tiesā celto prasību pret Latvijas Republiku, kuru pārstāv Tieslietu ministrija, par morālā kaitējuma atlīdzības piedziņu, nosakot, ka par tiesā celto

prasību maksājama valsts nodeva 100,00 euro apmērā. Ar spriedumu prasītāja prasība apmierināta 6500,00 euro apmērā jebnbsp; 35,42% apmērā no

prasības summas. Tā kā prasītājs par savu prasību samaksāja tiesas izdevumus kopā 104,70 euro apmērā (valsts nodevu 100,00 euro apmērā un ar

lietas izskatīšanu saistītos izdevumus 4,70 euro apmērā), bet prasītāja prasība apmierināta -35,42% apmērā, tad secināms, ka atbildētājam jāatlīdzina

prasītājam tiesas izdevumi 37,09 euro apmērā - valsts nodeva 35,42 euro apmērā un ar lietas izskatīšanu saistītie izdevumi 1,67 euro apmērā -, proti,

proporcionāli prasības apmierinātajai daļai.

Uzskata, ka tiesa, nosakot prasītājam atlīdzināmo tiesas izdevumu apmēru, nepareizi piemērojusi Civilprocesa likuma 41. panta pirmo daļu,

tādējādi pārkāpjot Civilprocesa likuma 41. un 42. pantā nostiprināto proporcionalitātes principu, un noteikusi nepamatoti lielu tiesas izdevumu

atlīdzināšanas pienākumu atbildētājam par labu prasītājam.

Ņemot vērā minēto un pamatojoties uz Civilprocesa likuma 41. panta pirmo daļu, 413. panta pirmo daļu, lūdzu apgabaltiesu noteikt prasītāja labā

piedzenamo valsts nodevu un ar lietas izskatīšanu saistītos izdevumus atbilstoši Civilprocesa likuma regulējumam.

Prasītājs/pers. B/ iesniedza apelācijas sūdzību par minēto Tukuma rajona tiesas 2017.gada 23.maija spriedumu prasības noraidītajā daļā.

Apelācijas sūdzībā norādīts, ka sprieduma nepareizība prasības noraidītajā daļā izpaužas sekojoši.

Tiesa atzina, ka morālā kaitējuma apmērs nosakāms, ievērojot prasītājam nodarītā morālā kaitējuma smagumu un sekas, taču spriedumā tiesa

nekonstatē kāda tad bijusi prasītājam nodarītā morālā kaitējuma smaguma pakāpe, lai pēc tam vērtētu atlīdzības apmēru, atbilstoši smaguma pakāpei.

Tikai no tiesas piespriestās summas secināms, ka tiesa uzskata, ka kaitējums vērtējams, kā smags, atbilstoši Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu

atlīdzināšanas likuma 14.panta trešajai daļai.

Apelācijas sūdzības iesniedzējs uzsver, ka tika aizskartas viņa pamattiesības - tiesības netikt nepamatoti apsūdzētam un tiesības nepamatoti

ierobežot brīvību, tiesības atrasties kopā ar ģimeni. Prasītājs bija iesaistīts nepamatotā kriminālprocesā Nr.11819001105 un tika ierobežotas prasītāja

pamattiesības piemērojot drošības līdzekli - apcietinājumu, kas ir visbargākais drošības līdzeklis, uz laiku viens gads divi mēneši 11 dienas. Prasītājs tika

apsūdzēts smaga un sevišķi smaga noziedzīgu nodarījumu izdarīšanā, kur pēdējais pēc noziedzīgu nodarījumu klasifikācijas ir vissmagākais. Prasītājs līdz

nepamatotajam kriminālprocesam un pēc tam strādāja Valsts policijā, bija amatpersona. Prasītāja ieskatā viss iepriekš uzskaitītais kopumā un viņa kā

indivīda, kurš iepriekš nekad nav bijis saistīts ar likumpārkāpumiem, un pats strādājis tiesībaizsardzības iestādē, ciešanas un aizskārums atzīstams par

īpaši smagu un dziļu.

Norādīts, ka tiesa pareizi konstatē, ka apstāklis, ka konkrētais kriminālprocess tika plaši atspoguļots dažādos masu informācijas līdzekļos,

nepārprotami atstāja negatīvu ietekmi uz prasītāja kā policijas darbinieka reputāciju. Prasītāja ieskatā, nosakot prasītājam piedzenamās morālā kaitējuma

atlīdzības summas apmēru atbilstoši judikatūrai - Augstākās tiesas 2012.gada 29.maija spriedumā lietā Nr.SKC-651 sniegtajām atziņām prasītājam

nodarītais kaitējums atzīstams par sevišķi smagu morālo kaitējumu, jo tas nodarīts ar nepamatotu apsūdzību vissmagākajā noziedzīgajā nodarījumā un

ilgstošu laika periodu nepamatoti tika ierobežota prasītāja brīvība, jo prasītājs atradās apcietinājumā, atbilstoši kam nosakāms atlīdzības apmērs.

Apelācijas sūdzības iesniedzējs uzskata par nepamatotu tiesas vērtējumu, kas sniegta paša prasītāja rīcībai kriminālprocesa ietveros un kas

samazina kaitējuma apmēru, tāpēc, ka prasītājs pirmstiesas izmeklēšanas laikā atteicās no liecību sniegšanas un tikai pirmās instances tiesā sniedzot

liecības apsūdzētajam, bija iespējams noskaidrot patiesību kriminālprocesā Nr.11819001105, kas bija par pamatu tam, ka prokurors atteicās no

apsūdzības un nepamatotais kriminālprocess pret prasītāju tika izbeigts.

Norādīts, ka prasītāja apcietināšanas brīdī un laika posmā līdz 2005.gada 30.septembrim bija spēkā Kriminālprocesa kodekss, kur 19.panta

pirmajā daļā noteikts, ka tiesai, tiesnesim, prokuroram un izziņas izdarītājam ir pienākums pilnīgi, vispusīgi un objektīvi izmeklēt lietas apstākļus un

atbilstoši objektīvajai patiesībai noskaidrot noziedzīga nodarījuma esamību un to, kas vainīgs noziedzīga nodarījuma izdarīšanā, kā arī citus apstākļus,

kam ir nozīme pareizā krimināllietas izlemšanā. Savukārt Kriminālprocesa kodeksa 19.1 pantā bija noteikts: Nevienu nevar atzīt par vainīgu noziedzīga

nodarījuma izdarīšanā un sodīt, kamēr viņa vaina nav pierādīta likumā noteiktajā kārtībā un atzīta ar likumīgā spēkā stājušos tiesas spriedumu.

Pierādīšanas pienākums ir apsūdzētājam. Apsūdzētajam (tiesājamam) nav jāpierāda savs nevainīgums.

No 2005.gada 1.oktobra līdz prasītāja atbrīvošanai no apcietinājuma spēkā bija jau Kriminālprocesa likums. Atbilstoši Kriminālprocesa likuma

normām, prasītāja ieskatā, atteikšanās no liecību sniegšanas ir jebkuras personas, kura īsteno aizstāvību kriminālprocesā, Kriminālprocesa likuma

19.pantā, 60.2panta otrajā daļā garantēto tiesību īstenošana. Prasītājs uzskata, ka attiecībā uz prasītāju nevar apgalvot, ka prasītājs nav izpildījis savu

Kriminālprocesa likuma 67.panta pirmās daļas 6.punktā norādīto pienākumu, jo šādi fakti nav konstatēti ar Rīgas pilsētas Kurzemes rajona tiesas

2006.gada 22.maija lēmumu.

Turklāt apelācijas sūdzības iesniedzējs uzskata, ka tiesas izdarītais secinājums, ka prasītājs nav iesniedzis pierādījumus, ka viņa veselības

pasliktinājums bija saistīts ar apcietinājumu vai citām piespiedu darbībām kriminālprocesa ietvaros, nav pareizs, jo prasītājs iesniedza tiesā no SIA “Dr.

Solomatina acu rehabilitācijas un redzes korekcijas centrs” saņemto izrakstu no ambulatoras kartes. No minētā izraksta secināms, ka laika posmā, kad

prasītājs atradās apcietinājumā un nevarēja saņemt pietiekošu ārstēšanās kursu (bija rekomendēta izmeklēšana un ārstēšana stacionāra apstākļos) viņam

pasliktinājās redzes asums OD no - 0,3 uz - 0,7 un OS no - 0,2 uz - 0,7, kā arī papildus abu acu uveītam parādās sekundāra glaukoma un komplicēta

katarakta.

Tāpat apelācijas sūdzības iesniedzējs norāda, ka tiesa nav ņēmusi vēra apstākli, ka prasītāja meita uz tēva apcietinājuma brīdi bija nepilngadīga un

atradās tēva apgādībā un viņa arī cieta gan no tā, ka tēvs tiek apsūdzēts sevišķi smaga nozieguma izdarīšanā, atrodas prom no ģimenes, atradās

apcietinājumā un publikācijas presē ietekmēja viņas vienaudžu attieksmi pret viņu skolā. Tas, ka /pers. B/ uz apcietinājuma brīdi apgādībā ir nepilngadīgs

bērns norādīts Rīgas pilsētas Kurzemes rajona tiesas 2005.gada 14.marta lēmumā par drošības līdzekļa - apcietinājuma piemērošanu, kas ir lietas

materiālos un par ko tiesas sēdē norādīja pats prasītājs.

Norādīts, ka, nosakot atlīdzības apmēru, tiesa ņēmusi vērā tiesu praksi līdzīgās lietās, konkrētajā gadījumā Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas

kolēģijas 2014.gada 24.septembra spriedumu lietā Nr.C27129612, ar kuru iepriekš nesodītai personai morālā kaitējuma atlīdzība noteikta 7050,00

euro apmērā par atrašanos apcietinājumā 470 dienas; arī Augstākās tiesas Civillietu tiesu palātas 2014.gada 23.oktobra spriedumu lietā Nr.C04378012,

ar kuru morālā kaitējuma atlīdzība noteikta 7000,00 euro apmērā par atrašanos apcietinājumā 728 dienas. Atbilstoši Civilprocesa likuma 5.panta sestās

daļas nosacījumiem, nosakot morālā kaitējuma atlīdzības apmēru, tiesai jāvadās no judikatūras un Augstākās tiesas Senāta 2012.gada 23.maija

spriedumā lietā Nr.SKC-200 un Augstākās tiesas Senāta 2013.gada 31.oktobra spriedumā lietā Nr.SKC-452 norādītā, ka morālā kaitējuma atlīdzības

strīdos kritērijs atlīdzības apmēra noteikšanai ir arī tiesas spriedumos citās lietās noteiktais apmērs. Līdz ar to ņemama vērā Augstākās tiesas “Tiesu

prakse morālā kaitējuma apmēra noteikšanā, ja kaitējums radies izziņas iestādes, prokuratūras vai tiesas nelikumīgas vai nepamatotas rīcības rezultātā

(tiesu prakse 2007.-2016.)” apkopotā tiesu prakse un noteikto atlīdzību apmēri.

Atzīstot /pers. B/ nodarīto kaitējumu par sevišķi smagu morālo kaitējumu, var vadīties no Augstākās tiesas Civillietu tiesu palātas 2013.gada

22.janvāra spriedumā lietā nr.C04334310 noteikto morālā kaitējuma atlīdzinājuma apmēru 21343,08 apmērā, kas noteikts ņemot vērā, ka prasītājs

atradās apcietinājumā 8 mēnešus, publikācijas par kriminālprocesu presē, faktu, ka process ir iespaidojis prasītāja profesionālās darbības reputāciju,

prasītājam pārdzīvojumu rezultātā nodarīts kaitējums veselībai.

Prasītājs uzskata, ka prasība apmierināma arī tās noraidītajā daļā un no atbildētājas Latvijas valsts Tieslietu ministrijas personā /pers. B/

piespriežams morālais kaitējums 11854,00 euro apmērā, kā arī tiesāšanās izdevumi.

Latvijas Republikas Tieslietu ministrija iesniedza rakstveida paskaidrojumus par /pers. B/ apelācijas sūdzību, norādot, ka apelācijas sūdzība ir

nepamatota un noraidāma.

Paskaidrojumos pausts viedoklis, ka prasītāja norāde apelācijas sūdzībā, ka tiesai bija jākonstatē prasītāja tiesību aizskāruma smagums, nav

pamatota, jo tiesa, nosakot atbilstīga atlīdzinājuma apmēru, ir ņēmusi vērā tiesību aizskārumu raksturojošos apstākļus. Turklāt tiesa ir norādījusi, ka ņem

vērā judikatūru un tajā atzīto, ka atbilstīga atlīdzinājuma noteikšanā var tikt izmantots arī Valsts pārvaldes iestāžu zaudējumu atlīdzināšanas likuma

14.pantā noteiktais atlīdzinājuma apmērs. Tādējādi, arī ievērojot prasītāja norādīto, ka prasītājam nodarīts smags morālais kaitējums, atlīdzinājuma

apmērs noteikts kā par tādu tiesību aizskārumu, kas novērtējams kā smags. Savukārt prasītāja lūgtais atlīdzinājums būtu uzskatāms par atbilstīgu vien

tādā gadījumā, ja kaitējums būtu nodarīts dzīvībai vai sevišķi smags kaitējums veselībai.

Atbildētāja uzskata, ka tiesa pamatoti secinājusi, ka morālā kaitējuma atlīdzinājuma ietekmējošs apstāklis ir arī paša prasītāja rīcība

kriminālprocesa laikā, noklusējot tādas ziņas, kas visticamāk bija tādas, kas bija par pamatu, lai apsūdzības uzturētājs atteiktos no apsūdzības pret

prasītāju. Tādējādi tieši pats prasītājs, lai arī realizējot savas likumiskās tiesības, nav ar pietiekamu rūpību un atbildību attiecies pret apstākli, ka tāda

tiesību realizācija izraisa kaitējuma rašanos pašam prasītājam.

Par nepamatotu atzīstama prasītāja norāde, ka tiesa nepareizi secinājusi, ka prasītājs nav pierādījis veselībai nodarītā kaitējumu saistību ar

kriminālprocesu. Jāatzīmē, ka tiesa norādījusi, ka pierādījumi neļauj tiesai izdarīt tādu secinājumu, turklāt atbildētājs vērš uzmanību, ka jautājums par

apstākļiem brīvības atņemšanas iestādē, tostarp arī par veselības aprūpi, ir izšķirams Administratīvā procesa likumā noteiktajā kārtībā nevis prasības

tiesvedības kārtībā. Arī prasītāja norāde, ka tiesa nav ņēmusi vērā faktus, kas liecina par kaitējuma smagumu, nav pamatota, jo tiesa ir sniegusi

novērtējumu visiem apstākļiem, kas kalpo par prasības pamatu. Tiesai nav jāsniedz novērtējums par apstākļiem, ko prasītājs uzskata par prasības

pamatu, ja tie nav minēti prasības pieteikumā.

Prasītāja norādītais salīdzināmais tiesu prakses gadījums uzskatāms par būtiski atšķirīgu no izskatāmās lietas. Tomēr, ievērojot salīdzināmajā

gadījumā konstatētos faktiskos apstākļus un tiesas noteikto atlīdzinājuma apmēru kopsakarā ar prasītāja lūgto atlīdzinājuma apmēru, secināms, ka

prasītāja lūgtais atlīdzinājuma apmērs ir pārmērīgs un neatbilst taisnīguma un samērīguma apsvērumiem.

Tukuma rajona tiesas 2017.gada 23.maija spriedums daļā, ar kuru no Latvijas Republikas Tieslietu ministrijas personā par labu /pers. B/ piedzīta

atlīdzība par morālo kaitējumu 6500,00 euro un izdevumi advokāta palīdzības samaksai 300,00 euro apmērā, netika pārsūdzēts.

Saskaņā ar Civilprocesa likuma 203.panta otrās daļas nosacījumiem Tukuma rajona 2017.gada 23.maija spriedums tā nepārsūdzētajā daļā

stājies likumīgā spēkā.

Apelācijas instances tiesas sēdē prasītāja /pers. B/ pārstāve zvērināta advokāte Daina Purva prasību un prasītāja apelācijas sūdzību uzturēja, pret

Latvijas Republikas Tieslietu ministrijas apelācijas sūdzību nav izteikusi iebildumus. Paskaidrojumos apstiprināja apelācijas sūdzībā norādīto.

Tiesas sēdē atbildētāja Latvijas Republikas Tieslietu ministrijas personā pilnvarotais pārstāvis /pers. D/ uzturēja apelācijas sūdzību, prasītāja

apelācijas sūdzību neatzina par pamatotu. Sniedzot paskaidrojumus, atbildētāja pārstāvis apstiprināja rakstveida paskaidrojumos par apelācijas sūdzību

norādīto, kā arī paskaidroja, ka pirmās instances tiesas spriedums daļā, kurā tas stājies likumīgā spēkā, ir izpildīts.

Motīvu daļa

Noklausoties prasītāja /pers. B/ pilnvarotās pārstāves zvērinātas advokātes Dainas Purvas un atbildētājas Latvijas Republikas Tieslietu ministrijas

personā pilnvarotā pārstāvja /pers. D/ paskaidrojumus tiesas sēdē, pārbaudot lietas materiālos esošos rakstveida pierādījumus, Civillietu tiesu kolēģija

atzīst, ka /pers. B/ prasība pret Latvijas Republikas Tieslietu ministrijas personā izskatāmajā daļā ir noraidāma.

Civillietu tiesu kolēģijas apsvērumi ir sekojoši.

Konstatēts, ka pušu starpā nav strīda par faktiskajiem apstākļiem, kas norādīti prasības pieteikumā, kā arī nav strīda par to, ka sakarā ar prasības

pieteikumā norādītajiem faktiskajiem apstākļiem prasītājam /pers. B/ nodarīts morālais kaitējums. Latvijas Republikas Tieslietu ministrija nav iebildusi, ka

atlīdzība par prasītājam nodarīto morālo kaitējumu ir nosakāma 6500 euro apmērā. Nav strīda, ka pirmās instances tiesas spriedums, ar kuru prasītājam

ir piespriesta morālā kaitējums atlīdzība 6500 euro ir izpildīts. Apelācijas instances tiesā pušu starpā pastāv strīds par morālā kaitējuma atlīdzības

daļunbsp; 11854,00 euro apmērā.

Civilprocesa likuma 432.panta piektā daļa paredz, ja tiesa, izskatot lietu, atzīst, ka zemākās instances tiesas spriedumā ietvertais pamatojums, ir

pareizs un pilnībā pietiekams, tā sprieduma motīvu daļā var norādīt, ka pievienojas zemākās instances tiesas sprieduma argumentācijai. Šādā gadījumā šā

likuma 193.panta piektajā daļā noteiktos apsvērumus spriedumu motīvu daļā var nenorādīt.

Civillietu tiesu kolēģija uzskata, ka pirmās instances tiesas spriedums šajā lietā ir pareizs un tajā ietvertais pamatojums ir pilnībā pietiekams prasības

daļā par 11854, 00euro piedziņu noraidīšanu.

Izvērtējot apelācijas sūdzībā izteiktos iebildumus, jānorāda, ka apelācijas instances tiesai nav šaubu, ka pirmās instances tiesa pareizi ir noteikusi

prasītājam nodarītā morālā kaitējumu smaguma pakāpi, jo tiesa spriedumā rūpīgi izvērtējusi gan kaitējuma raksturu, gan tā nodarīšanas apstākļus-

aizskarto tiesību un ar likumu aizsargāto interešu nozīmīgumu, konkrētā aizskāruma smagumu, kaitējuma nodarītāja vainas pakāpi, paša cietušā rīcību,

radīto seku neatgriezeniskumu un citus būtiskus apstākļus. Turklāt tiesa ir noteikusi tādu atlīdzināmā kaitējuma apmēru- 6500 euro, kas atbilst Valsts

pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likuma 14.panta trešajā daļā paredzētajam atlīdzības apmēram, kas nosakāms gadījumā, ja ir

nodarīts smags morālais kaitējums.

Jānorāda, ka visiem prasības pieteikumā izvirzītajiem argumentiem pirmās instances tiesas spriedumā ir sniegts pareizs novērtējums. Izmantojot

judikatūras atziņas, tiesa ir izdarījusi pamatotus secinājumus par to, kāds morālā kaitējuma atlīdzības apmērs konkrētajā gadījumā atzīstams par taisnīgu

un samērīgu nodarītajam kaitējumam.

Civillietu tiesu kolēģija nav konstatējusi pamatu secinājumam, ka pirmās instances tiesa būtu nepareizi novērtējusi prasītāja iesniegto medicīnisko

dokumentāciju, kas raksturo prasītāja veselības stāvokli pirms un pēc apcietinājuma.

No Dr.Solomatina acu rehabilitācijas un redzes korekcijas centra izsniegtā izraksta no ambulatorā pacienta medicīniskās kartes (datēts ar

16.02.2006.) izriet, ka /pers. B/ novērots centrā no 2003.gada. 2005.gadā viņam diagnosticēts hroniskā uveīta paasinājums. Sakarā ar slimības hronisku

gaitu ar biežiem paasinājumiem un sarežģījumiem nepieciešama regulāra acu ārsta novērošana un ārstēšana (lietas 32.lapa). No Iekšlietu ministrijas

poliklīnikas izsniegtā izraksta no ambulatorā pacienta medicīniskās kartes (datēts ar 23.11.2016.) izriet, ka 2001.gadā pacientam novērota redzes

pasliktināšanās. Sakarā ar hroniska uveīta paasinājumu 2002.gadā viņš saņēma terapiju. 2006.gada 21.jūlijā – uveīta paasinājums, pacients saņēma

terapiju gan Iekšlietu ministrijas poliklīnikā, gan dr.Solomatina klīnikā. Darba nespēja un ārstēšana turpinājās līdz 29.decembrim. 2007.gada 18.aprīlī-

hroniska uveīta paasinājums (lietas 155.lapa).

No minētiem medicīniskiem dokumentiem nepārprotami izriet, ka /pers. B/ saslima ar hroniski uveītu dažus gadus pirms apcietinājuma, turklāt viņš

bieži cieta no hroniska uveīta paasinājumiem gan pirms apcietinājuma, gan pēc apcietinājuma.

Vērtējot prasītāja apelācijas sūdzībā iekļauto atsauksmi uz Dr. Solomatina acu rehabilitācijas un redzes korekcijas centra izsniegtā izraksta no

ambulatorā pacienta medicīniskas kartes (datēts ar 10.03.2017.), secināms, ka kad /pers. B/ griezās pie ārsta apcietinājuma laikā, 2006.gada 6.janvārī,

viņam norādītas diagnozes- abu acu uveīts, sekundāra glaukoma, komplicēta katarakta, stiklveida ķermeņa destrukcija, kā arī konstatētas izmaiņas

redzes asumā. No tās pašas izziņas izriet, ka komplicēta katarakta un stiklveida ķermeņa destrukcija pacientam attīstījās no 2003.gada marta līdz

2004.gada aprīlim (lietas 152.lapa). Tātad apcietinājuma laikā /pers. B/ papildus tām diagnozēm, kas viņam tika noteiktas pirms apcietinājuma, tika

noteikta viena diagnoze - sekundāra glaukoma. (Prasītāja apelācijas sūdzībā acīmredzami kļūdaini norādīts, ka komplicēta katarakta arī parādās

apcietinājuma laikā). Ņemot vērā, ka kopš 2001.gada /pers. B/ novērota redzes pasliktināšanās, pakāpeniski pievienojoties jaunām diagnozēm, turklāt

regulāri atkārtojoties slimības paasinājumiem, tiesai nav pamata saistīt sekundāras glaukomas noteikšanas faktu ar viņa atrašanos apcietinājumā un vērtēt

to, kā apcietinājuma sekas.

Šādos apstākļos pirmās instances tiesa pamatoti nav konstatējusi, ka prasītāja veselības stāvokļa izmaiņas būtu saistītas ar atrašanos apcietinājumā.

Civillietu tiesu kolēģija, tāpat, kā pirmās instances tiesa, izvērtējot pierādījumus par prasītāja veselības stāvokli, nav konstatējusi cēlonisko sakaru starp

prasītāja atrašanos apcietinājumā un izmaiņām viņa veselības stāvoklī.

Jāatzīmē, ka pirmās instances tiesa atzina, ka prasītāja atrašanās apcietinājumā apgrūtināja viņa ārstēšanas procesu, kas radīja prasītājam neērtības,

un šis apstāklis tika ņemts vērā, nosakot atlīdzinājumu par nodarīto morālo kaitējumu.

Vērtējot apelācijas sūdzībā iekļauto atsauksmi uz Augstākās tiesas Civillietu tiesu palātas 2013.gada 22.janvāra spriedumu lietā Nr.C04334310, ar

kuru prasītājam, kurš atradās apcietinājumā 8 mēnešus, piespriesta morālā kaitējuma atlīdzība 21343,08 euro apmērā, jānorāda, ka minētās lietas

apstākļi, pastāvot vairākiem līdzīgiem un salīdzināmiem apstākļiem, ir atšķirīgi daļā par kaitējumu, kas nodarīts prasītāja veselībai apcietinājuma rezultātā,

un proti, lietā Nr.C04334310, apcietinājums ir atstājis smagu iespaidu uz prasītāja veselību (prasītājam tika piešķirta II grupas invaliditāte). Līdz ar to

minētais spriedums nav izmantojams, kā tiesas prakse līdzīgā lietā. ECLI:EU:C:2018:17

Konstatēts, ka apelācijas sūdzībā ir izvirzīts papildus arguments, kurš pirms tam nebija minēts prasības pieteikumā, un proti, ka prasītāja meita uz

tēva apcietinājuma brīdi bija nepilngadīga un cieta no tā, ka tēvs atradās prom no ģimenes, apcietinājumā. Turklāt publikācijas presē ietekmēja viņas

vienaudžu attieksmi pret viņu skolā. Apelācijas sūdzībā norādīts, ka pirmās instances tiesa nav vērtējusi šo apstākli.

Šajā sakarā Civillietu tiesu kolēģija uzskata par nepieciešamu norādīt, ka Civilprocesa likuma 192.pantā ir noteikts tiesas pienākums taisīt

spriedumu par prasībā noteikto prasības priekšmetu un uz prasībā norādītā pamata, nepārsniedzot prasījuma robežas. Civilprocesa likuma 74.panta

trešās daļas 3.punkts paredz prasītāja tiesības rakstveidā grozīt prasības pamatu. Tiesības grozīt prasības pamatu mutiski, sniedzot paskaidrojumos,

likumā nav paredzētas. Tā kā apstākļi, kas saistīti ar prasītāja meitu, netika norādīti prasības pieteikumā un tiesā netika iesniegti prasības papildinājumi vai

grozījumu, pirmās instances tiesai nebija pamata vērtēt minētos apstākļus, jo tie netika iekļauti prasības pamatā. Minēto apsvērumu dēļ apelācijas

instances tiesa arī nav tiesīga vērtēt šos apstākļus.

Vērtējot Latvijas Republikas Tieslietu ministrijas apelācijas sūdzības pamatotību, Civillietu tiesu kolēģija ņem vērā, ka prasītāja /pers. B/ pārstāve

tiesas sēdē nav iebildusi pret minētās apelācijas sūdzības argumentiem, atzīstot, ka tie ir pamatoti. Tātad prasītāja pārstāve faktiski atzinusi Tieslietu

ministrijas apelācijas sūdzību par pamatotu, līdz ar ko, ņemot vērā, ka puses realizē savas procesuālās tiesības sacīkstes formā (Civilprocesa likuma

10.pants), Civillietu tiesu kolēģija uzskata, ka Tieslietu ministrijas apelācijas sūdzība ir apmierināma, ierobežojoties ar norādes iekļaušanu uz tiesību

normām, pēc kuriem tiesa vadījusies.

Saskaņā ar Civilprocesa likuma 41.panta pirmo daļu pusei, kuras labā taisīts spriedums, tiesa piespriež no otras puses visus tās samaksātos tiesas

izdevumus. Ja prasība apmierināta daļēji, šajā pantā norādītās summas piespriež prasītājam proporcionāli tiesas apmierināto prasījumu apmēram, bet

atbildētājam- proporcionāli prasījumu daļai, kurā prasība noraidīta.

Konstatēts, ka prasītājs cēlis prasību tiesā par 18354 EUR piedziņu, līdz ar to saskaņā ar Civilprocesa likuma 34.panta pirmās daļas c)

apakšpunktu par iesniedzamo prasības pieteikumu maksājama valsts nodeva 878,98 EUR apmērā.

Ar Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas tiesnese s 2016.gada 30.maija lēmumu prasītājs tika atbrīvots daļēji no maksājamās valsts

nodevas, nosakot samaksāt valsts nodevu 100 EUR apmērā, kā arī tika samaksāti ar lietas izskatīšanu saistītie izdevumi 4,70 EUR. Tātad prasītājs ceļot

prasību tiesā samaksāja tiesas izdevumus 104,70 EUR apmērā.

Apmierinot prasītāja prasību daļēji, tas ir, piedzenot no atbildētāja par labu prasītājam morālā kaitējuma atlīdzinājumu 6500 EUR apmērā, kas ir

35,42% no prasības summas, iepriekš minētie tiesas izdevumi ir piespriežami no atbildētāja par labu prasītājam proporcionāli tiesas apmierināto

prasījumu apmēram, t.i., 37,09 EUR apmērā (37,42% no 104,70 EUR) .

Pirmās instances tiesa, taisot spriedumu daļā par tiesas izdevumiem, nav ņēmusi vērā proporcionalitātes principu, kas nostiprināts Civilprocesa

likuma 41.panta pirmajā daļā, kā rezultātā kļūdījusies, nosakot piespiežamo tiesas izdevumu lielumu.

Turklāt, pamatojoties uz Civilprocesa likuma 42.panta otro daļu, noraidot apelācijas sūdzību, no /pers. B/ par labu valstij ir piespriežami tiesas

izdevumi, kas nav samaksāti iepriekš.

Konstatēts, ka šajā lietā ir radušies ar lietas izskatīšanu saistītie izdevumi tiesas pavēstu nosūtīšanai, kas nav samaksāti iepriekš 0,68 EUR apmērā.

Minētie tiesas izdevumi ir piespriežami par labu valstij no /pers. B/.

Rezolutīvā daļā

Ņemot vērā augstāk minēto un pamatojoties uz Civilprocesa likuma 5.pantu, 41.panta pirmo daļu, 42.pnata otro daļu, 93.pantu, 192., 193.,

204.1., 432.pantu, Civillietu tiesu kolēģija

nosprieda

/pers. B/ prasību pret Latvijas valsts Tieslietu ministrijas personā par morālā kaitējuma atlīdzības piedziņu izskatāmajā daļā noraidīt.

Piedzīt no Latvijas valsts Tieslietu ministrijas personā par labu /pers. B/, personas kods /personas kods/, tiesas izdevumus, kas radušies pirmās

instances tiesā, - valsts nodevu 35,43 EUR apmērā un ar lietas izskatīšanu saistītos izdevumus 1,67 EUR apmērā, kopā 37,09 EUR. Samaksa veicama

uz /pers. B/, personas kods /personas kods/, bankas kontu, saņēmēja banka: AS /Nosaukums/, konta Nr./konta numurs/.

Piedzīt no /pers. B/, personas kods /personas kods/, valsts ienākumos ar lietas izskatīšanu saistītos izdevumus, kas radušies apelācijas instances

tiesā, 0, 68 EUR apmērā. Samaksa veicama uz Tiesu administrācijas, reģ.Nr.9001672316, bankas kontu, saņēmēja banka: Valsts kase, BIC kods

TRELLV22, konta Nr.LV51TREL2190458019000.

Noteikt Tieslietu ministrijai un /pers. B/ sprieduma labprātīgai izpildei daļā par tiesas izdevumu piedziņu 10 dienas no sprieduma likumīgā spēkā

stāšanās dienas. Minētajā termiņā maksājumu dokumenti, kas apliecina sprieduma labprātīgu izpildi ir iesniedzami Zemgales apgabaltiesas kancelejā,

Jelgavā.

Spriedumu var pārsūdzēt 30 dienu laikā Latvijas Republikas Augstākās tiesas Civillietu departamentā, iesniedzot kasācijas sūdzību Zemgales

apgabaltiesā, Jelgavā un samaksājot drošības naudu 300 EUR apmērā.

Pilns spriedums sastādīts 2018.gada 12.aprīlī.

Tiesas sēdes priekšsēdētāja tiesnese M.Terjuhana

Tiesneši D.Baltā

A.Sniedzitis