Court dismissed appeal against building permit for TV tower, ruling technical specs in foreign language do not invalidate permit.

NORAKSTS

Lieta Nr.A420410411

A01275-12/22

SPRIEDUMS

Latvijas tautas vārdā

Rīgā 2012.gada 12.jūlijā

Administratīvā rajona tiesa

šādā sastāvā: tiesnese Lauma Paegļkalna,

piedaloties pieteicējam J.T., atbildētājas Rīgas pilsētas pašvaldības pusē pieaicinātās

iestādes Rīgas domes Pilsētas attīstības departamenta pārstāvei L.D. un valsts akciju

sabiedrības „Latvijas Valsts radio un televīzijas centrs” pārstāvei T.P.,

atklātā tiesas sēdē izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta pēc J.T. pieteikuma par

Rīgas domes Pilsētas attīstības departamenta 2011.gada 9.maija lēmuma Nr.DA-11-141-

ap „Par galīgā lēmuma pieņemšanu saistībā ar Rīgas pilsētas būvvaldes 2010.gada

būvatļaujas Nr.BV-10-588-abv/T apstrīdēšanu” atcelšanu,

Aprakstošā daļa

[1] Rīgas pilsētas būvvalde 2010.gada 1.oktobrī valsts akciju sabiedrībai

„Latvijas Valsts radio un televīzijas centrs” (turpmāk – trešā persona) izsniegusi

būvatļauju Nr.BV-10-588-abv/T objekta – sakaru masts Latvijas radio un televīzijas

centra teritorijā /adrese/, Rīgā, – būvniecībai (turpmāk – Būvatļauja).

[2] Rīgas domes Pilsētas attīstības departaments (turpmāk arī – Departaments) ar

2010.gada 7.decembra lēmumu Nr.DA-10-510-ap „Par Rīgas pilsētas būvvaldes

2010.gada būvatļaujas Nr.BV-10-588-abv/T apstrīdēšanu” (turpmāk – 2010.gada

7.decembra lēmums Nr.DA-10-510-ap), izskatot J.T. (turpmāk – pieteicējs)

apstrīdēšanas iesniegumu, apturējis Būvatļaujas darbību.

Departaments ar 2010.gada 7.decembra lēmumu Nr.DA-10-510-ap uzlicis

trešajai personai par pienākumu iesniegt būvprojekta ekspertīzes atzinumu un

pierādījumus par blakus zemes gabala /adrese/, Rīgā, īpašnieka vai tiesiskā valdītāja

saskaņojumu būvprojektam.

Vienlaikus lēmumā ir konstatēti šādi apstākļi.

[2.1] Būvniecība atbilst teritorijas plānojumam, jo sakaru torņa būvniecība

atbilstoši Rīgas domes saistošajiem noteikumiem ir paredzēta visās Rīgas pilsētas

teritorijās.

[2.2] Pieteicēja iebildumi par attālumu neievērošanu no jaunbūvējamā objekta

līdz blakus esošajai dzīvojamai apbūvei nav pamatoti, jo neviens normatīvais akts

nenosaka minimālos attālumus starp šāda veida inženiertehniskās apgādes būvi un

blakus esošo dzīvojamo apbūvi.

[2.3] Būvprojektā lietotā terminoloģija „masts” nav pareiza, jo pēc būtības

paredzēts būvēt elektronisko sakaru torni, nevis mastu, līdz ar to būvējamais objekts

atzīstams par sabiedriski nozīmīgu būvi Ministru kabineta 1997.gada 1.aprīļa noteikumu

Nr.112 „Vispārīgie būvnoteikumi” (turpmāk – Vispārīgie būvnoteikumi) 25.2punkta

izpratnē. Vienlaikus atzīts, ka būves publiskā apspriešana nav nepieciešama, jo

neiestājas neviens no Būvniecības likuma 12.panta pirmajā daļā paredzētajiem

nosacījumiem.

[2.4] Pirms būvprojekta iesniegšanas akceptēšanai Rīgas pilsētas būvvaldē

trešajai personai bija nepieciešams organizēt būvprojekta ekspertīzi, ko tā nav izdarījusi.

Tāpat trešā persona nav iesniegusi saskaņojumu būvprojektam ar blakus zemes gabala

īpašnieku. Tādējādi Rīgas pilsētas būvvaldei nebija tiesiska pamata akceptēt

Būvprojektu.

[3] Departaments ar 2011.gada 9.maija lēmumu Nr.DA-11-141-ap „Par galīgā

lēmuma pieņemšanu saistībā ar Rīgas pilsētas būvvaldes 2010.gada būvatļaujas Nr.BV-

10-588-abv/T apstrīdēšanu” (turpmāk – Lēmums), pārbaudot trešās personas novērstos

trūkumus, atzinis Būvatļauju par tiesisku un atstājis to negrozītu.

Lēmumā konstatēts, ka Departamenta 2010.gada 7.decembra lēmumā Nr.DA-

10-510-ap norādītie trūkumi ir novērsti.

[3.1] 2011.gada 25.janvārī Departamentā saņemts ekspertīzes atzinums par

būvprojektu, kā arī Finanšu ministrijas 2011.gada 13.janvāra vēstule Nr.12-38/229, kurā

Finanšu ministrija apliecina, ka trešā persona kopš nekustamā īpašuma /adrese/, Rīgā,

ierakstīšanas zemesgrāmatā uz valsts vārda Finanšu ministrijas personā nodrošina tā

pārvaldīšanu, tostarp izvērtē un saskaņo valsts nekustamajam īpašumam blakus esošā

nekustamā īpašuma īpašnieka ierosinātus būvprojektus.

[3.2] Finanšu ministrija 2011.gada 16.marta vēstulē Nr.7-3-01/1845, atbildot uz

atbildētāja pieprasījumu, norādījusi, ka VAS „Latvijas nekustamie īpašumi”

saskaņojumu būvprojektam sniegusi 2009.gada 26.augustā, ko apliecina atzīme

„Saskaņots”, zīmogs un paraksts būvprojekta ģenerālplāna lapā.

[3.3] Ekspertīzes atzinumā konstatēts, ka visas būvprojekta daļas un sadaļas

kopumā izstrādātas atbilstoši normatīvo aktu prasībām. Ekspertīzes laikā konstatētās

nepilnības novērstas un to novēršanas rezultātā būvprojekta principiālie risinājumi nav

jāmaina. Ekspertīzes laikā konstatētās sīkās nepilnības būvprojekta noformēšanā

neietekmē tā uztveramību un risinājumu drošumu. Būvprojekts iesakāms realizācijai.

[3.4] Departaments ekspertīzes atzinumu iesniedzis izvērtēšanai Rīgas pilsētas

būvvaldei, kura norādījusi, ka ekspertīzi veikušas personas, kurām ir pastāvīgas prakses

tiesības attiecīgajā jomā, tas ir izstrādāts atbilstošā kvalitātē, bet tajā konstatētās sīkās

nepilnības ir novēršamas autoruzraudzības kārtībā.

[3.5] Pieteicēja iesniegtajā 2011.gada marta būvekspertīzes atzinumā sakaru

tornim /adrese/, Rīgā, izteiktās iebildes par būvniecības tiesiskumu nav pamatotas, jo

būvprojekta sastāvā pretēji pieteicēja iesniegtajā ekspertīzes atzinumā konstatētajam ir

iekļauta telekomunikāciju sadaļa, bet elektromagnētiskā lauka aprēķini un to ietekme uz

apkārtējo vidi un cilvēkiem ir vērtēta Veselības inspekcijas Vides veselības nodaļas

2011.gada 11.janvāra atzinumā Nr.2. Tāpat ir noraidīti pieteicēja iebildumi par trešās

personas iesniegtā ekspertīzes atzinuma tiesiskumu, jo ekspertīzi ir veikušas personas,

kurām ir pastāvīgas prakses tiesības attiecīgajā jomā atbilstoši Būvniecības likuma

8.pantam.

[4] 2011.gada 3.janvārī Administratīvajā rajona tiesā saņemts pieteicēja

pieteikums (ar papildinājumiem 2011.gada 25.maijā) un ierosināta administratīvā lieta

par Lēmuma (ar kuru atstāta negrozīta Būvatļauja) atcelšanu un uzbūvētās objekta

/adrese/, Rīgā, daļas nojaukšanu.

Pieteikumā norādīti šādi apsvērumi.

[4.1] Atbildētājs ir pareizi konstatējis, ka tiek būvēts nevis masts, bet gan sakaru

tornis, kas ir divas dažādas būves ar atšķirīgu juridisko regulējumu. Tomēr atbildētājs

nav labojis kļūdas ne projekta nosaukumā, ne dokumentācijā.

[4.2] Nav pieņemams atbildētāja atzinums, ka apskatāmā būve atbilst teritorijas

plānojumam, jo 70 m augstais tornis ir objekts, kādu nav paredzēts būvēt publiskās

apbūves teritorijā.

[4.3] Atbildētājs elektronisko sakaru tīklu ir atzinis par sabiedriski nozīmīgu

būvi, līdz ar to tās būvniecībai bija nepieciešams rīkot publisko apspriešanu. Tā kā

publiskā apspriešana netika nodrošināta, tad nav ievērota būvniecības procedūra.

[4.4] Veselības inspekcijas Vides veselības nodaļas 2010.gada 11.janvāra

atzinums Nr.2 nav pieļaujams, jo tas ir pamatots nevis ar kādu spēkā esošu normatīvo

aktu, bet gan ar Eiropas Savienības Padomes 1999.gada 12.jūlija rekomendāciju, kurai ir

tikai ieteikuma raksturs.

[4.5] Būvējamais objekts nav pieļaujams, jo tas rada draudus blakus esošo

daudzdzīvokļu dzīvojamo māju iemītnieku veselībai, kā arī samazina nekustamo

īpašumu vērtību. SIA „VCG ekspertu grupa” 2010.gada 18.februāra slēdziens, ka

nekustamo īpašumu vērtība pēc būvprojekta īstenošanas samazināsies par aptuveni 5%

nav pareizs, jo slēdziens izdarīts, vizuāli novērtējot teritoriju un tajā iecerēto būvi, bet ne

apsekojot un novērtējot kaimiņu īpašumus.

[5] Atbildētāju pārstāvošā iestāde tiesai iesniegtajos paskaidrojumos pieteikumu

uzskata par nepamatotu un lūdz to noraidīt, pamatojoties uz Departamenta lēmumos

norādītajiem argumentiem un apsvērumiem.

[6] Trešā persona tiesai nav iesniegusi paskaidrojumus, taču trešās personas

argumenti ir izsecināmi no lūguma par Būvatļaujas darbības apturēšanu (ar

papildinājumiem 2011.gada 15.jūnijā).

[6.1] Latvijas Republikā ir atbilstoša normatīvo aktu bāze, kas nosaka mastu

(torņu) būvniecību.

Vispārīgo noteikumu 26.punkts nosaka prasības visu veidu būvju projektēšanas

sagatavošanai, būvprojekta izstrādāšanai un būvdarbu veikšanai. Šīs prasības ir

attiecināmas kā uz mastu, tā uz torņu būvniecību. Līdz ar to nav pamatota pieteicēja

norāde, ka mastu un torņu būvniecību regulē dažādi normatīvie akti.

[6.2] Elektronisko sakaru tīkls atbilstoši Elektronisko sakaru likuma 1.panta

11.punktam ir atzīstams par inženiertehniskās apgādes būvi, ko Rīgas pilsētas teritorijas

plānojums atļauj izvietot visās Rīgas pilsētas teritorijās, tostarp, /adrese/, Rīgā. Tādējādi

pretēji pieteicēja apgalvojumam būvējamais objekts atbilst Rīgas pilsētas teritorijas

plānojumam.

[6.3] Attiecībā uz elektromagnētisko lauku noteikšanu un novērtēšanu pastāv

Eiropas Savienības Padomes rekomendācija, kura ir izmantota par pamatu Veselības

inspekcijas Vides veselības nodaļas 2010.gada 11.janvāra atzinumam šajā lietā, kurā

konstatēts, ka bezvadu sakaru radītais elektromagnētiskais lauks cilvēkiem pieejamās

vietās nepārsniegs robežvērtības. Tādējādi norādītais atzinums apliecina, ka videi un

cilvēku veselībai būtisks kaitējums objekta būvniecības rezultātā netiks nodarīts.

[6.4] SIA „VCG ekspertu grupa” ir sertificēta sabiedrība, kurai ir kompetence

sniegt atzinumus par nekustamo īpašumu vērtību. Tādējādi tās atzinums, ka būvniecības

objekta rezultātā nekustamā īpašuma /adrese/, Rīgā, blakus esošo dzīvojamo māju

dzīvokļu īpašnieku nekustamā īpašuma vērtība samazināsies par 5%, atzīstams par

pieļaujamu un pamatotu pierādījumu.

[7] Tiesas sēdē pieteicējs pieteikumā ietverto prasījumu uzturēja, pamatojoties uz

pieteikumā izklāstītajiem apsvērumiem, papildus norādot, ka Būvprojektā nav vērtēta

zibens ietekme uz apkārtējo vidi, nav ievērots attālums no objekta līdz dzīvojamai

mājai, tāpat nav vērtēta sniega un vēja slodze. Tāpat pieteicēja ieskatā nepamatoti nav

veikta ekspertīze telekomunikāciju sadaļai.

[8] Tiesas sēdē atbildētāja pārstāve pieteikumā ietverto prasījumu neatzina,

pamatojoties uz Lēmumā un rakstveida paskaidrojumos tiesai norādītajiem

argumentiem.

[9] Tiesas sēdē trešās personas pārstāve sniegtajos paskaidrojumos pievienojās

atbildētāja pārstāves argumentācijai, papildu norādot, ka būvprojekta ekspertīze tika

veikta saskaņā ar normatīvo regulējumu, ņemot vērā Vispārīgo būvnoteikumu

99.3punkta prasības.

Motīvu daļa

[10] Tiesa, izvērtējot lietas materiālus un iesniegtos pierādījumus, atzīst, ka

pieteikums ir noraidāms.

[11] Būvniecības likuma 3.panta pirmā daļa noteic, ka zemes gabalu drīkst

apbūvēt, ja tā būve tiek veikta saskaņā ar vietējās pašvaldības teritorijas plānojumu,

detālo plānojumu (ja tas nepieciešams saskaņā ar normatīvajiem aktiem) un šo

plānojumu sastāvā esošajiem apbūves noteikumiem un, noslēdzot līgumu, apbūve ir

saskaņota ar zemes gabala īpašnieku (ja apbūvi neveic zemes gabala īpašnieks). Arī

atbilstoši šā likuma 11.panta otrajai daļai zemes gabalu drīkst apbūvēt, ja tā apbūve nav

pretrunā ar teritorijas plānojumu un detālplānojumu (ja tas nepieciešamas saskaņā ar

normatīvajiem aktiem). Savukārt saskaņā ar Vispārīgo būvnoteikumu 35.punktu

būvvaldei ir pienākums izvērtēt iesniegtās būvniecības ieceres atbilstību vietējās

pašvaldības teritorijas plānojumam un detālplānojumam (ja tāds ir izstrādāts), kā arī

attiecīgajiem apbūves noteikumiem (..).

Tā kā pieteicējs, pārsūdzot Būvatļauju, norādījis, ka būvējamais objekts neatbilst

Rīgas pašvaldības teritorijas plānojumam, tad saskaņā ar citēto tiesību normu tiesa

vispirms pārbauda, vai būvniecība atbilst Rīgas pašvaldības teritorijas plānojumam un

attiecīgajiem apbūves noteikumiem.

[12] Atbilstoši Lēmumā norādītajam zemes gabals /adrese/, Rīgā, atrodas valsts

nozīmes pilsētbūvniecības pieminekļa Rīgas pilsētas vēsturiskais centrs teritorijā

UNESCO Pasaules dabas un kultūras mantojuma objekta Rīgas vēsturiskais centrs

aizsardzības zonā. Līdz ar to papildus būvniecību vispārīgajiem reglamentējošajiem

normatīvajiem aktiem jāpiemēro arī Rīgas domes 2006.gada 7.februāra saistošie

noteikumi Nr.38 „Rīgas vēsturiskā centra un tā aizsardzības zonas teritorijas

izmantošanas un apbūves noteikumi” (turpmāk – Saistošie noteikumi Nr.38).

Šo noteikumu 3.1.1.punkts noteic, ka jebkuru Rīgas vēsturiskā centra un tā

aizsardzības zonas teritoriju, ievērojot pārējās šo saistošo noteikumu prasības, atļauts

izmantot būvju un to daļu izvietošanai saskaņā ar attiecīgajā teritorijā atļauto

izmantošanu un Rīgas domes saistošo noteikumu Nr.34 „Rīgas teritorijas izmantošanas

un apbūves noteikumi” 3.1.punktu.

Rīgas Dome 2009.gada 18.augustā pieņēma saistošos noteikumus Nr.5

(turpmāk – Saistošie noteikumi Nr.5) „Grozījumi Rīgas Domes 2005.gada 20.decembra

saistošajos noteikumos Nr.34 „Rīgas teritorijas izmantošanas un apbūves noteikumi””.

Atbilstoši šo noteikumu 13.3.punktam visas teritorijas atļauts izmantot inženiertehniskās

apgādes tīklu un būvju izvietošanai, izņēmums ir noteikts attiecībā uz 110-330kV

apakšstacijām. Jēdzienu „inženiertehniskās apgādes tīkli un būves” skaidro Saistošo

noteikumu Nr.5 2.41.punkts, paredzot, ka inženiertehniskās apgādes tīkli un būves ir

būves vai to daļas, ko veido virszemes, pazemes vai zemūdens inženierkomunikāciju

tīkli vai būves, kas izbūvētas vai paredzētas apbūves pieslēgšanai pie

inženierkomunikācijām.

Atbilstoši Būvniecības likuma 1.panta 19.punktam inženierkomunikācija ir

ierīce, aprīkojums vai ierīču un aprīkojumu kopums, kas paredzēts būves apgādei ar

izejvielām sakariem, energoresursiem un citiem resursiem. Savukārt saskaņā ar

Elektronisko sakaru likuma 1.panta 11.punktu elektronisko sakaru tīkls ir pārraides

sistēmas, komutācijas un maršrutēšanas iekārtas (tajā skaitā tīkla elementi, kas netiek

izmantoti) un citi resursi, kas neatkarīgi no pārraidītās informācijas veida ļauj pārraidīt

signālus, izmantojot vadus, radioviļņus, optiskos vai citus elektromagnētiskos līdzekļus

tīklos, tajā skaitā: a) satelītu tīklos, fiksētos tīklos (kanālu un pakešu komutācijas tīklos,

ieskaitot internetu) un mobilos zemes elektronisko sakaru tīklos, b) tīklos, kurus

izmanto radio un televīzijas signāla izplatīšanai, c) kabeļtelevīzijas un kabeļradio tīklos,

elektrības kabeļu sistēmās, ciktāl tās ir izmantotas, lai pārraidītu signālus.

No minētā tiesa secina, ka elektronisko sakaru tīkls ir inženierkomunikācija,

savukārt tornis, kas paredzēts inženierkomunikācijas izvietošanai, ir atzīstams par

inženiertehniskās apgādes būvi, ko atbilstoši Saistošo noteikumu Nr.5 13.3.punktam ir

atļauts izvietot visās Rīgas pilsētas teritorijās, tātad arī /adrese/, Rīgā.

Ievērojot minēto, tiesa atzīst, ka paredzētā būvniecība atbilst Rīgas pašvaldības

teritorijas plānojumam, līdz ar to Būvatļaujas izsniegšanas procesā ir ievērota

Būvniecības likuma 3.panta pirmā daļa un 11.panta otrā daļa.

[13] Pieteicējs, apstrīdot Būvatļaujas tiesiskumu, norādījis, ka tā ir atceļama arī

tāpēc, ka nav rīkota būves publiskā apspriešana, līdz ar to nav ievērotas normatīvajos

aktos paredzētās būvniecības procedūras prasības. Pieteicējs uzskata, ka būves publiskā

apspriešana ir nepieciešama tāpēc, ka elektronisko sakaru tornis atbilstoši Vispārīgo

būvnoteikumu 25.2punktam atzīstams par sabiedriski nozīmīgu būvi. Savukārt saskaņā

ar būvniecību reglamentējošajām tiesību normām attiecībā uz sabiedriski nozīmīgām

būvēm obligāti ir rīkojama būves publiskā apspriešana.

Kā norādīts Lēmumā un par ko lietā strīds nepastāv, būvprojekts Rīgas pilsētas

būvvaldē tika akceptēts 2010.gada 2.septembrī.

Būvniecības likuma 12.panta pirmā daļa redakcijā, kas bija spēkā būvprojekta

akceptēšanas laikā un ir spēkā arī šobrīd, noteic, ka pašvaldība, pirms tā pieņem lēmumu

par būvniecību, nodrošina paredzētās būves publisku apspriešanu, ja būve būtiski

1) pasliktina iedzīvotāju sadzīves apstākļus; 2) samazina nekustamā īpašuma vērtību;

3) ietekmē vidi, bet tai nav nepieciešams ietekmes uz vidi novērtējums saskaņā ar

likumu „Par ietekmes uz vidi novērtējumu”.

No minētās tiesību normas tiesa konstatē, ka 2010.gada 2.septembrī, kad tika

akceptēts būvprojekts sakaru torņa būvniecībai, pašvaldībai nebija paredzēts pienākums

rīkot tādas būves publisko apspriešanu, kas atzīstama par sabiedriski nozīmīgu būvi.

Šāds pienākums pašvaldībai bija noteikts līdz 2006.gada 25.maijam, kad Būvniecības

likuma 12.panta pirmajā daļā tika izdarīti grozījumi. Būvniecības likuma 12.panta pirmā

daļa redakcijā, kas bija spēkā līdz 2006.gada 25.maijam, noteica, ka pašvaldībai pirms tā

pieņem lēmumu par būvniecību, jānodrošina paredzētās būvniecības publiska

apspriešana, ja 1) tiek celta sabiedriski nozīmīga būve; 2) jaunbūves vai rekonstrukcijas

izmaksas par valsts vai pašvaldību līdzekļiem pārsniedz 50 000 latu; 3) būvniecība

būtiski ietekmē vides stāvokli, iedzīvotāju sadzīves apstākļus vai nekustamā īpašuma

vērtību; 4) apbūve paredzēta publiskā lietošanā esošā teritorijā.

Tātad apstāklis, ka elektronisko sakaru tornis atzīstams par sabiedriski nozīmīgu

būvi, kuras iepriekšēja publiska apspriešana tiesību normās nav noteikta kā obligāta,

pats par sevi nav pietiekams, lai atzītu, ka tā publiskā apspriešana nebija nepieciešama.

Tādējādi ir nepieciešams pārbaudīt, vai neiestājas kāds no Būvniecības likuma 12.panta

pirmajā daļā paredzētajiem nosacījumiem, proti, vai tornis būtiski neietekmē iedzīvotāju

sadzīves apstākļus, nekustamā īpašuma vērtību vai vidi.

[13.1] Pieteicējs pauž viedokli, ka publiskā apspriešana bija veicama, jo

būvniecība acīmredzami ietekmē pieteicēja laulātās un citu kaimiņu nekustamā īpašuma

vērtību, kā arī vidi, negatīvi ietekmējot būves tuvumā dzīvojošo cilvēku veselības

stāvokli.

Tiesa norāda, ka jebkurai no šīm iespējamajām ietekmēm ir jābūt būtiskai. Nav

pietiekama atsauce uz vides stāvokļa izmaiņām, jo izmaiņas būvniecības rezultātā ir

vienmēr. Minētā iemesla dēļ likumdevējs ir norādījis, ka paredzamajām vides stāvokļa

izmaiņām, lai tās prasītu sabiedrības līdzdalību lēmumu pieņemšanā, jābūt būtiskām.

Tāpat arī ietekmei uz nekustamā īpašuma vērtību ir jābūt būtiskai.

[13.2] Tiesa no lietas materiāliem konstatē, ka Veselības inspekcijas Vides

veselības nodaļas higiēnas ārste M.Š. 2010.gada 11.janvārī sastādīja atzinumu Nr.2 par

iespējamiem elektromagnētiskā lauka līmeņiem /adrese/, Rīgā (lietas I sējuma 56.lapa).

Atzinumā secināts, ka bezvadu sakaru iekārtu radītais elektromagnētiskais lauks

(aprēķinātais 2 m un 25 m augstumā) cilvēkiem pieejamās vietās nepārsniegs

robežvērtības, kuras nosaka Eiropas Savienības Rekomendācija „Padomes 1999.gada

12.jūlija rekomendācija elektromagnētisko lauku (0Hz līdz 300GHz) iedarbības uz

vispārējo sabiedrību ierobežošanai” (1999/519/EK).

Pieteicējs norādījis, ka minētais atzinums nav pieļaujams, jo tas nav pamatots ar

spēkā esošajiem normatīvajiem aktiem. Vērtējot pieteicēja norādīto, tiesa konstatē, ka

Veselības inspekcijas Kontroles pārvaldes 2010.gada 21.janvārī pieteicējam adresētajā

vēstulē Nr.4.5-13/16170/590 (lietas I sējuma 57.lapa) atzīts, ka ne Latvijas Republikā,

ne Eiropas Savienībā nav pieņemti normatīvie akti, kas noteiktu pieļaujamos normatīvus

elektromagnētiskajam laukam dzīvojamās telpās un apdzīvotās teritorijās. Vienlaikus

Veselības ministrija 2010.gada 1.aprīļa vēstulē Nr.V-01-20Fiz.16/394 saistībā ar minēto

atzinumu norādījusi, ka eksperti savā nozarē sagatavo un izsaka viedokli, pamatojoties

uz zināšanām konkrētajā jomā, kā arī viedokļa izstrādē izmanto starptautisko pieredzi,

minētajā gadījumā izmantojot Eiropas Savienības rekomendācijas, Pasaules Veselības

organizācijas pētījumus un citus nepieciešamos materiālus. Veselības inspekcijas

eksperti ir vadošie speciālisti sabiedrības veselības jomā mūsu valstī, un viņu vērtējums

attiecībā uz sabiedrības veselību ir noteicošais (lietas I sējuma 37.lapa).

Ņemot vērā norādīto, tiesa secina, ka normatīvā akta, kurā būtu noteikti

pieļaujamie normatīvi elektromagnētiskajam laukam dzīvojamās telpās un apdzīvojamās

teritorijās, neesamība nevar būt par pamatu Veselības inspekcijas Vides veselības

nodaļas 2010.gada 11.janvāra atzinuma Nr.2 atzīšanai par nepieļaujamu pierādījumu.

Lai arī Eiropas Savienības Rekomendācijai „Padomes 1999.gada 12.jūlija

rekomendācija elektromagnētisko lauku (0Hz līdz 300GHz) iedarbības uz vispārējo

sabiedrību ierobežošanai” (1999/519/EK) ir tikai ieteikuma raksturs, tomēr tiesas ieskatā

tā ir izmantojama, veicot attiecīgās ekspertīzes un pamatojot ekspertīžu rezultātā

izdarītos slēdzienus. Vēl jo vairāk tieši tā iemesla dēļ, ka nav pieņemts neviens cits

normatīvais akts, kurā attiecīgā situācija būtu noregulēta. Turklāt tiesas ieskatā

ekspertīzes atzinuma pamats ir speciālās zināšanas, veiktie pētījumi noteiktā jomā un to

rezultātā izdarītie slēdzieni. Līdz ar to apstāklis, ka ekspertīzes atzinums nav pamatots ar

saistošām nacionālām vai pārnacionālām tiesību normām, neliecina par šāda atzinuma

un tajā izdarīto secinājumu nepamatotību un nepareizību.

Ievērojot minēto, tiesai nav pamata apšaubīt kompetentās iestādes sniegto

atzinumu un tajā izdarīto slēdzienu, ka sakaru iekārtu radītais elektromagnētiskais lauks

/adrese/, Rīgā, nepārsniegs rekomendācijā paredzētās robežvērtības un līdz ar to būtiski

neietekmēs iedzīvotāju veselību. Savukārt pieteicēja norādes par slēdzienu

sagatavojušās ārstes nekompetencei nav pamatotas ar pierādījumiem, tādēļ šāds

pieteicēja arguments ir noraidāms.

Turklāt tiesa konstatē, ka minēto secinājumu apstiprina arī Rīgas Tehniskās

universitātes Radioiekārtu katedras profesora G.B. 2010.gada 11.marta novērtējums par

izstaroto elektromagnētisko lauku /adrese/, Rīgā (lietas I sējuma 53.-55.lapa). Minētajā

novērtējumā konstatēts, ja mastā novietota antena 31 metra augstumā virs zemes, tad uz

zemes jaudas plūsma būs zemāka par normu. Ja attālums pa horizontāli līdz nākamajam

objektam tieši pretī galvenajam izmantošanas izstarošanas virzienam ir lielāks par 3

metriem, tad jaudas plūsma šī objekta virzienā ir zemāka par normu. Savukārt, ja šajā

antenas uzstādīšanas vietā novieto ap 100 šādus starotājus visus vienā virzienā un vienai

frekvencei, tad elektromagnētiskā lauka plūsmas skaitliskā vērtība nepārsniedz

normatīvu 28 metru attālumā, t.i., pa vertikāli nesasniedz zemi, bet pa horizontāli

nesasniedz tuvāko dzīvojamo māju.

Tāpat tiesa konstatē, ka atbilstoši būvprojektā norādītajam uz elektronisko

sakaru torņa paredzēts uzstādīt septiņas platformas, uz kurām tiks novietotas vairākas

antenas (lietas I sējuma 197.lapa). Platformas paredzēts uzstādīt 30 – 60 m augstumā,

antenas tiks orientētas paralēli zemes virsmai. Tādējādi, jo augstāk tiek novietotas

antenas, jo mazāks izstarojums tiek radīts. Visas platformas, uz kurām tiks izvietotas

antenas, paredzēts uzstādīt virs māju jumtiem, kas nozīmē, ka paralēli zemes virsmai

orientēto antenu izstarojums arī tiks izstarots virs māju jumtiem. Tādējādi pieteicēja

apgalvojums, ka sakaru torņa būvniecības rezultātā blakus esošo dzīvojamo māju

iedzīvotāji tiks būtiski apstaroti, tiesas skatījumā nav pamatots un ir pretrunā lietā

iesniegtajiem pierādījumiem.

[13.3] Ņemot vērā sprieduma iepriekšējos punktos minēto, atzīstams, ka lietā

esošie pierādījumi apliecina, ka iespējamais elektromagnētiskais starojums, ko radīs

sakaru tornis, nav vērtējams kā tāds, kas rada būtisku ietekmi uz iedzīvotāju veselības

un vides stāvokli. Līdz ar to tiesa konstatē, ka neiestājas Būvniecības likuma 12.panta

pirmās daļas 3.punktā paredzētais nosacījums, kas pašvaldībai uzliek par pienākumu

nodrošināt būves publisko apspriešanu. Turklāt, izvērtējot pārbaudītos pierādījumus,

tiesa atzīst, ka secinājumu par būtiskā kaitējuma neesamību uz vidi torņa būvniecības

rezultātā nemaina pieteicēja norādītais arguments, ka Veselības inspekcijas Vides

veselības nodaļas atzinumā izdarītais slēdziens pamatots ar apstākli, ka antenas tiks

uzstādītas 60 metru augstumā, nevis 30 metru augstumā, kā tas fiksēts būvniecības

dokumentos. Elektromagnētiskais starojums, kuru rada antenas, uzstādot tās 31 metra

augstumā virs zemes, ir vērtēts Rīgas Tehniskās universitātes Radioiekārtu katedras

profesora novērtējumā, konstatējot, ka uz zemes jaudas plūsma būs zemāka par

pieļaujamo normu.

Tiesa ņem vērā, ka Veselības inspekcijas Kontroles pārvaldes 2009.gada

21.decembra vēstulē Veselības ministrijai un pieteicējam (lietas III sējuma 97.-98.lapa)

ir norādīts, ka antenas paredzēts uzstādīt 30 m augstumā, to efektīvā izstarotā jauda

27dBm un 34dBm (jeb attiecīgi 500mW un 2,5W) ar vertikālo izstarojumu 60 grādi un

90 grādi sektoru (neizstaro uz leju, sāniem). Minētā augstuma atzīme, jaudas apmērs un

izstarojuma virziens atbilst Veselības inspekcijas Vides veselības nodaļas higiēnas

ārstes 2010.gada 11.janvāra atzinumā Nr.2 par iespējamiem elektromagnētiskā lauka

līmeņiem /adrese/, Rīgā, norādītajiem parametriem. Tādējādi tiesa atzīst, ka iestādei bija

zināms gan plānotais antenu atrašanās augstums, gan to izstarotā jauda un secīgi to

iespējamā ietekme uz apkārtējo vidi, tostarp cilvēku veselību.

Tāpat tiesa arī ņem vērā, ka 2011.gada 11.novembrī Veselības inspekcija ir

veikusi objekta higiēnisko novērtējumu un atzinusi, ka elektromagnētiskais lauks sakaru

masta apkārtējā teritorijā un ēku telpās nepārsniedz pieļaujamās robežvērtības. Objekta

novērtēšanas laikā tika pārbaudītas antenas, kas uzstādītas 32 m, 33 m un 61 m

augstumā (lietas III sējuma 99.-100.lapa). Tādējādi atzīstams, ka arī darbībā

pārbaudītais raidītais elektromagnētiskais starojums nav uzskatāms par tādu, kas rada

būtisku ietekmi uz iedzīvotāju veselības un vides stāvokli.

[13.4] Pieteicējs arī norāda, ka sakaru torņa būvniecības rezultātā būtiski

samazināsies blakus esošo daudzdzīvokļu dzīvojamo māju dzīvokļu vērtība.

Vērtējot šāda pieteicēja apgalvojuma pamatotību, tiesa konstatē, ka 2010.gada

18.februārī SIA „VCG ekspertu grupa” izvērtēja paredzētās būvniecības iespējamo

ietekmi uz iedzīvotāju sadzīves apstākļiem un nekustamā īpašuma vērtību, kā rezultātā

secināja, ka plānotajai apbūves un teritorijas labiekārtošanas iecerei /adrese/, Rīgā, būs

minimāla ietekme uz iedzīvotāju sadzīves apstākļiem un tā būtiski (5 % robežās)

nesamazinās nekustamo īpašumu vērtību tuvākajā apkārtnē (lietas I sējuma 60.lapa).

Pieteicējs šādu atzinumu uzskata par prettiesisku, jo secinājums tika izdarīts,

neapsekojot sakaru tornim blakus esošo dzīvojamo māju dzīvokļus.

Tiesa konstatē, ka 2010.gada 18.februāra atzinumu ir parakstījis SIA „VCG

ekspertu grupa” valdes priekšsēdētājs Pēteris Strautmanis. No lietas materiāliem

secināms, ka SIA „VCG ekspertu grupa” ir izsniegta licence un kompetences sertifikāts

nekustamā īpašuma vērtēšanai (lietas I sējuma 139.-140.lapa), arī Pēteris Strautmanis ir

sertificēts nekustamā īpašuma vērtētājs (lietas I sējuma 142.lapa). Ievērojot minēto,

tiesai nav pamata apšaubīt sertificēta vērtētāja veiktajā nekustamā īpašuma vērtējumā

izdarīto atziņu pamatotību. Turklāt pieteicējs, iebilstot pret norādīto atzinumu un

apgalvojot, ka tajā ietvertais secinājums nav pamatots, nav iesniedzis kādus

pierādījumus, kas liktu tiesai apšaubīt vērtētāja izdarītos secinājumus, proti, pierādītu,

ka sakaru torņa būvniecības rezultātā būtiski samazināsies nekustamā īpašuma vērtība.

[13.5] Administratīvā procesa likuma 161.panta pirmā daļa noteic, ka

administratīvā procesa dalībnieka paskaidrojumi, kas satur ziņas par faktiem, uz kuriem

pamatoti viņa prasījumi vai iebildumi, atzīstami par pierādījumiem, ja tos apstiprina citi

pārbaudīti un novērtēti pierādījumi. Tādējādi tiesas ieskatā pieteicējam, apgalvojot, ka

sakaru tornis būtiski ietekmēs nekustamo īpašumu vērtību, apkārtējo vidi un iedzīvotāju

veselību, ir jāiesniedz pierādījumi, kurus tiesai ir iespēja pārbaudīt un novērtēt, un uz to

pamata izdarīt secinājumus par attiecīgā apgalvojuma pamatotību. Pieteicēja atsauce uz

nekustamā īpašuma vērtības, vides un veselības stāvokļa izmaiņām nav atzīstama par

pierādījumu, kurš apliecina šāda apgalvojuma pamatotību.

Ievērojot minēto, tiesa secina, ka neiestājas neviens no Būvniecības likuma

12.panta pirmajā daļā paredzētajiem nosacījumiem, pamatojoties uz kuriem ir

nepieciešama būves publiskā apspriešana, proti, lietā netiek gūts apstiprinājums, ka

sakaru tornis būtiski ietekmēs iedzīvotāju veselību un sadzīves apstākļus, nekustamā

īpašuma vērtību un vides stāvokli.

[14] Pieteicējs uzskata, ka būvniecības procedūra nav ievērota arī tā iemesla dēļ,

ka trešajai personai pēc tam, kad 2009.gada 5.novembra būvatļauja Nr.T-439-09 tika

atzīta par spēkā neesošu, bija jāierosina jauns būvniecības process.

Departaments, ar 2010.gada 13.janvāra lēmumu Nr.DA-10-10-ap atzīstot par

spēkā neesošu 2009.gada 5.novembra būvatļauju Nr.T-439-09, pamatojās uz

Elektronisko sakaru likuma 6.panta pirmās daļas 10.punkta b) apakšpunktu, atbilstoši

kuram Elektronisko sakaru direkcija, pārraugot elektronisko sakaru tīklu ierīkošanu un

būvniecību saskaņā ar šā likuma 16.panta pirmajā daļā noteikto kārtību, akceptē un

noraida elektronisko sakaru tīklu ierīkošanas tehniskos projektus un elektronisko sakaru

tīklu būvprojektus, izsniedz vai atsaka izsniegt, kā arī anulē būvatļaujas elektronisko

sakaru tīklu būvdarbu veikšanai (redakcijā, kas stājās spēkā 2008.gada 1.janvārī).

No minētās tiesību normas tiesa secina, ka Rīgas pilsētas būvvalde nebija tiesīga

pieņemt nekādus starplēmumus saistībā ar elektronisko sakaru tīkla būvniecību pēc tam,

kad stājās spēkā minētie grozījumi Elektronisko sakaru likuma 6.panta pirmajā daļā,

papildinot to ar 10.punktu. Vienlaikus tiesa konstatē, ka būvniecības iesniegumu-

uzskaites karti trešās personas pilnvarotā persona Rīgas pilsētas būvvaldē iesniedza

2006.gada 4.septembrī, savukārt plānošanas un arhitektūras uzdevumu Rīgas pilsētas

būvvalde izsniedza 2006.gada 24.oktobrī, proti, laikā, kad vēl nebija stājies spēkā

Elektronisko sakaru likuma 6.panta pirmās daļas 10.punkta b) apakšpunkts. Līdz ar to

iestādei nebija tiesiska pamata noteikt papildu nosacījumus jau izdotam plānošanas un

arhitektūras uzdevumam, ja iepriekš šādu prasību nebija.

Saskaņā ar Vispārīgo būvnoteikumu 35.1punktu plānošanas arhitektūras

uzdevuma derīguma termiņš ir divi gadi pēc tā izsniegšanas. Tātad 2006.gada

24.oktobra plānošanas un arhitektūras uzdevuma derīguma termiņš beidzās 2008.gada

24.oktobrī.

Tas nozīmē, ka 2010.gada 2.septembrī, kad tika akceptēts Būvprojekts,

plānošanas un arhitektūras uzdevuma derīguma termiņš jau bija beidzies.

Minēto apstākli ir konstatējis arī atbildētājs, 2010.gada 7.decembra lēmumā

Nr.DA-10-510-ap norādot, ka Rīgas pilsētas būvvaldei, vērtējot jautājumu par

Būvprojekta akceptēšanu, atbilstoši Vispārīgo būvnoteikumu 35.2punktam bija jālemj

jautājums par plānošanas un arhitektūras uzdevuma derīguma termiņa atjaunošanu.

Rīgas pilsētas būvvalde, pieņemot lēmumu par Būvprojekta akceptēšanu,

faktiski vienlaicīgi ir vērtējusi jautājumu par plānošanas un arhitektūras uzdevuma

derīguma termiņa atjaunošanas pamatotību, secinot, ka Būvprojekta akceptēšanas brīdī

spēkā esošo normatīvo aktu prasības pieļāva turpināt trešās personas iesākto būvniecības

procesu. Šādos apstākļos atbildētājs secināja, ka, izskatot apstrīdēšanas iesniegumu un

vērtējot Būvatļaujas tiesiskumu, ir nepieciešams izvērtēt, vai iecerētā būvniecība atbilst

Rīgas pilsētas teritorijas plānojumam un vai bija nepieciešams rīkot būves publisko

apspriešanu. Izvērtējot abus nosacījumus, atbildētājs, kā tas norādīts iepriekš, 2010.gada

7.decembra lēmumā Nr.DA-10-510-ap secināja, ka sakaru torņa būvniecība atbilst Rīgas

pilsētas teritorijas plānojumam un tās būvniecībai nebija nepieciešams rīkot publisko

apspriešanu.

Ievērojot minēto, tiesa secina, ka pēc tam, kad tika atzīta par spēkā neesošu

2009.gada 5.novembra būvatļauja Nr.T-439-09, trešajai personai nebija nepieciešams

ierosināt jaunu būvniecības procesu, iesniedzot jaunu būvniecības iesniegumu-uzskaites

karti identiskam projektam. Turklāt, ja arī atzīst par pamatotu pieteicēja viedokli, ka

trešajai personai tomēr bija jāiesniedz jauns būvniecības iesniegums, tiesas ieskatā

rezultātu tas nemainītu, jo 2009.gada 5.novembra būvatļauja Nr.T-439-09 tika atzīta par

spēkā neesošu nevis tāpēc, ka tajā tika konstatēti būtiski trūkumi, nepilnības vai

neatbilstības normatīvo aktu prasībām, bet gan tāpēc, ka to izsniedza iestāde, kura

būvatļaujas izsniegšanas laikā nebija kompetenta to darīt.

Vienlaikus tiesa konstatē, ka ar 2010.gada 10.jūnija grozījumiem Elektronisko

sakaru likumā tika grozīts šā likuma 6.panta pirmās daļas 10.punkta b) apakšpunkts,

nosakot, ka Elektronisko sakaru direkcija, pārraugot publisko elektronisko sakaru tīklu

un valsts privāto elektronisko sakaru tīklu ierīkošanu un būvniecību saskaņā ar šā

likuma 16.panta pirmajā daļā noteikto kārtību, akceptē vai noraida publisko elektronisko

sakaru tīklu un valsts privāto elektronisko sakaru tīklu ierīkošanas tehniskos projektus

un saskaņo publisko elektronisko sakaru tīklu un valsts privāto elektronisko sakaru tīklu

būvprojektus. Tādējādi 2010.gada 1.oktobrī Būvatļaujas izsniegšana vairs nebija

Elektronisko sakaru direkcijas, bet gan Rīgas pilsētas būvvaldes kompetencē.

[15] Pieteicējs tiesas sēdē norādīja, ka būvprojektā nav vērtētas un ņemtas vērtā

iespējamo nokrišņu (vējš, zibens, sniegs) slodzes uz torni, kā arī nav veikta ģeoloģiskā

izpēte.

Tiesa, pārbaudot lietā esošo būvprojektu, konstatē, ka tehniskais projekts

izstrādāts, ņemot vērā Latvijas būvnormatīvus, tostarp LBN 003-01 „Būvklimatoloģija”

un LBN 207-01 „Ģeotehnika. Būvju pamati un pamatnes”. Torņa ekspluatācija ir

paredzēta A klimatiskajās zonās (jūras, ezeru un ūdenskrātuvju atvērtajām piekrastēm)

Latvijas II vēju zonā vietās ar relatīvu augstieni + 10 metri. Torņa nesējkonstrukciju

aprēķinā ir ņemtas vērā vēju slodzes II vēju zonai, ievērojot vēja plūsmas pulsāciju.

Turklāt projektā ir ietverti norādījumi torņa izgatavošanai un montāžai (lietas I sējuma

163.-166., 168.-169, 171.lapa). Tehniskajā projektā arī paredzēta zibens novadīšanas

sistēma. Zemējuma kontūru paredzēts uzstādīt 0,7 m dziļumā, bet, ja zemējuma

kontūras pretestība ir Rz>2,0 OM, kontūru papildināt ar vertikālajiem un

horizontālajiem zemētājiem. Turklāt paredzēts sazemēt arī apgaismes armatūru metāla

korpusus un citas metāla konstrukcijas, kā arī sakaru aparatūras kabeļus (lietas I sējuma

193., 195.-196., III sējuma 118.lapa).

Tāpat tiesa konstatē, ka ir veikti ģeotehniskās izpētes darbi, konstatēts, ka grunts

un gruntsūdens nav agresīvi attiecībā pret normāla blīvuma betonu (w4), ir vērtētas

slodzes uz torņa pamatnēm, ar atsauci uz ģeotehniskās izpētes atskaiti būvprojektā

koriģētas aprēķina piepūles uz pamatiem un pāļu shēma (lietas I sējuma 184.lapa, II

sējuma 216., 223. un 224.lapa).

Tiesa ņem vērā, ka būvprojektu ir izstrādājuši sertificēti speciālisti, kuru

zināšanas un pieredzi arhitektūrā un projektēšanā tiesai nav pamata apšaubīt. Tiesas

ieskatā būvprojektā ir vērtētas iespējamo nokrišņu slodzes uz būvkonstrukcijām, ir

veikta ģeotehniskā izpēte un grunts un gruntsūdens ietekme uz betona konstrukcijām,

tāpat tehniskajā projektā ir paredzētas zibens novadīšanas sistēmas. Tiesai nav pamata

uzskatīt, ka būvprojektā paredzētie risinājumi būtu pretrunā normatīvajos aktos

noteiktajām prasībām. Savukārt, ja būvdarbu veikšanas procesā būvprojektā noteiktās

prasības netiek ievērotas, personām ir tiesības vērst kompetento amatpersonu uzmanību

uz iespējamiem pārkāpumiem būvniecības procesā. Būvdarbu veikšanas procesā ir

virkne personu, kurām ir tiesības un pienākums uzraudzīt būvdarbu veikšanu (būvdarbu

vadītājs, būvuzraugs, projekta autors, būvinspektors). Tādēļ katrā būvobjektā regulāri ir

aizpildāms būvdarbu žurnāls un autoruzraudzības žurnāls (ja tiek veikta

autoruzraudzība). To nepārprotami noteic Vispārīgo būvnoteikumu 140.punkts. Turklāt

saskaņā ar minēto noteikumu 141.punktu būvdarbu žurnāls, autoruzraudzības žurnāls (ja

tiek veikta autoruzraudzība), kā arī būvprojekts, būvatļaujas kopija, iebūvēto materiālu

un konstrukciju atbilstības deklarācijas ir pieejamas būvlaukumā ne tikai būvniecībā

tieši iesaistītajām personām, bet arī tām amatpersonām, kurām ir tiesības kontrolēt

būvdarbus.

Tāpat no lietas materiāliem izriet, ka būvprojekta arhitektūras un

būvkonstrukciju daļām, kā arī elektroapgādes un vājstrāvu sadaļām ir izstrādāts

ekspertīzes atzinums (lietas III sējuma 6.-25.lapa), kura izstrādes ietvaros ir veikta

būvprojekta analīze un atzīts, ka būvprojekts kopumā izstrādāts atbilstoši normatīvo

aktu prasībām un iesniegtās tehniskā projekta daļas ir iesakāmas realizācijai. Citiem

vārdiem, arī ekspertīzes atzinumu sagatavojušie sertificētie eksperti, kuriem ir

nepieciešamā kompetence un iemaņas, ir atzinuši būvprojektu pārbaudāmajā daļā par

atbilstošu normatīvajam regulējumam. Tiesa konstatē, ka ekspertīzes atzinumā nav

atspoguļoti aprēķini. Taču, tā kā būvprojektā ir ietverti izvērsti aprēķini, dažādas torņa

ģeometriskās shēmas un rasējumi, tiesai nav pamata uzskatīt, ka šie būvprojekta

risinājumi nav pārbaudīti un vērtēti. Turklāt ekspertīzes atzinumā ir norādīta virkne

trūkumu, kuri saskaņā ar lietā esošo atbildīgā projektētāja vēstuli ekspertu grupas

vadītājam ir novērsti (lietas II sējuma 214.-225.lapa).

Savukārt pieteicēja apsvērumi par iespējamām ietekmēm, tostarp par to, ka

tornis atrodas pārāk tuvu dzīvojamajai mājai, jo pastāv tā sabrukšanas draudi un ir

iespējama zibens izlāde blakus esošajos objektos, nav pamatots ne ar kādiem

pierādījumiem lietā. Proti, ne no pilsētas teritorijas plānošanas dokumentiem, ne arī

normatīvajiem aktiem neizriet, ka tornim būtu jāatrodas vismaz 50 m attālumā no tam

blakus esošajām ēkām. Turklāt pieteicēja iesniegtajā tehniskās ekspertīzes atzinumā

izdarītie secinājumi par to, ka torņa konstrukcijas atrašanās blīvi apdzīvotā teritorijā

apdraud iedzīvotāju veselību un ka nav ievērota konstrukciju noturība vēja un sniega

slodzes ietekmē, nav motivēti (lietas II sējuma 128.lapa). Citiem vārdiem, ekspertīzes

atzinums neatspēko būvprojektā norādītos aprēķina rezultātus un tehniskos rādītājus, jo

ekspertīzes atzinumā nav norādīts, kādas konkrētas būvnormatīvu prasības nav

ievērotas, kāda varētu būt iespējamās vēja un sniega slodzes ietekme uz torni,

ekspertīzes atzinums nav pamatots ar aprēķiniem un mērījumiem, līdz ar to ekspertīzes

atzinumā sniegtās ziņas nav pārbaudāmas un salīdzināmas.

Tiesa vērš uzmanību, ka jebkura būve tiek projektēta un būvēta, paredzot

maksimāli ilgstošu tās kalpošanas laiku. Tādējādi būves projektēšanas un būvniecības

ietvaros tiek ņemti vērā jebkādi faktori, kas varētu ietekmēt būves ilgtspējību. Minētais

tiesas ieskats apstiprinās ar būvprojekta paskaidrojuma rakstā ietvertajiem ekspluatācijas

norādījumiem, kas paredz periodisku un regulāru torņa tehniskā stāvokļa pārbaužu

veikšanu. Turklāt torņa normatīvais kalpošanas laiks ir piecdesmit gadi (lietas II sējuma

38.lapa). Līdz ar to tiesa noraida šo pieteicēja apsvērumu kā nepamatotu.

[16] Pieteicējs tiesas sēdē norādīja, ka būvprojekta telekomunikāciju daļai nav

veikta ekspertīze.

Ekspertīzes atzinuma 1.punktā norādīts ekspertīzes objekts un mērķis – sakaru

masta tehniskā projekta arhitektūras daļas – AR (tai skaitā teritorijas sadaļas),

būvkonstrukciju daļu: dzelzsbetona konstrukciju – DzK un metāla konstrukciju – MK

izvērtējums, šo daļu un elektroapgādes – ELT un Vājstrāvu sistēmu – VS sadaļu

atbilstība Būvju ugunsdrošības noteikumiem.

Saskaņā ar Vispārīgo būvnoteikumu 99.punktu (redakcijā, kas bija spēkā

Būvatļaujas izsniegšanas laikā), lai novērtētu būvprojekta atbilstību normatīvajos aktos

un tehniskajos noteikumos noteiktajām prasībām, kā arī strīda gadījumā pasūtītājam,

būvvaldei vai citai kompetentajai institūcijai bija tiesības organizēt būvprojekta

ekspertīzi. Būvprojekta ekspertīzi veic persona, kurai ir pastāvīgas prakses tiesības

attiecīgajā jomā saskaņā ar Būvniecības likuma 8.pantu.

Turklāt Vispārīgo būvnoteikumu 99.1 un 100.punkts paredzēja gadījumus, kad

būvprojekta ekspertīze bija obligāta, tostarp saskaņā ar 99.11.punktu būvprojekta

ekspertīze bija obligāta sabiedriski nozīmīgām būvēm (par kādu nepārprotami

uzskatāms arī tornis).

Taču saskaņā ar Vispārīgo būvnoteikumu 99.3punktu šo noteikumu 99.1punktā

minētajos gadījumos būvprojektiem, kuru izstrādi un īstenošanu nefinansē valsts,

pašvaldība, starptautiska finanšu institūcija vai Eiropas Savienība, ekspertīzi veica tikai

tehniskā projekta arhitektūras daļai un būvkonstrukciju sadaļai, kā arī Ugunsdrošības

pasākumu pārskatā noteiktajām prasībām.

Tātad no minētā tiesiskā regulējuma secināms, ka būvekspertīze obligāti bija

veicama tehniskā projekta arhitektūras daļai un būvkonstrukciju sadaļai, kā arī

Ugunsdrošības pasākumu pārskatā noteiktajām prasībām.

Tiesa no ekspertīzes atzinumā norādītā ekspertīzes objekta un ekspertīzes satura

konstatē, ka ir veikta tehniskā projekta arhitektūras daļas un būvkonstrukciju sadaļas

ekspertīze, tostarp ir analizēts, vai būvprojektā iekļautie ugunsdrošības risinājumi

nodrošina pietiekamu ugunsdrošības līmeni.

Tādējādi tiesa atzīst pieteicēja apsvērumu par nepamatotu, jo tiesību normas

neparedz obligātu tehniskā projekta telekomunikāciju daļas ekspertīzi. Vienlaikus tiesa

ņem vērā, ka ekspertīzes ietvaros ir vērtēta elektroapgādes un Vājstrāvu sistēmu sadaļu

atbilstība Būvju ugunsdrošības noteikumiem.

[17] Papildus minētajam pieteicējs arī vērš uzmanību, ka sadaļā „Vājstrāvu

sistēmas” ietvertā dokumentācija ir svešvalodā.

Vispārīgo būvnoteikumu 60.punkts noteic, ka Latvijas Republikas teritorijā

būvprojektus izstrādā latviešu valodā. Pēc pasūtītāja vēlēšanās būvprojekta tekstuālo

daļu var tulkot svešvalodā. Šo noteikumu 59.punktā minētajos gadījumos svešvalodā

izstrādātā būvprojekta tekstuālā daļa tulkojama latviešu valodā.

Tātad visai būvprojektā ietvertajai dokumentācijai jābūt izstrādātai latviešu

valodā. Vienlaikus tiesa konstatē, ka antenu, datu pārraides iekārtu un to piederumu

tehniskās specifikācijas ir svešvalodā, tādējādi pieteicēja norāde atzīstama par pamatotu.

Tomēr minētais apstāklis pats par sevi nepadara Būvatļauju par prettiesisku.

Pirmkārt, svešvalodā noformētie dokumenti ir ražotāja informācija par konkrēto būvē

izmantojamo priekšmetu (dažādām antenām un datu pārraides iekārtām), kuros ietvertās

ziņas ir dažādu tehnisko rādītāju apkopojums par konkrēto specifisko telekomunikāciju

objektu. Turklāt antenas un citas pārraides iekārtas raksturojošie elementi norādīti

vispārzināmās mērvienībās (herci, omi, decibeli u.tml). Līdz ar to tiesai nav pamata

uzskatīt, ka tehniskajās specifikācijās iekļautās ziņas nebūtu saprotamas projekta

realizētājiem. Otrkārt, būtiskā būvprojekta informācija (par būvniecības sadaļu) ir

ietverta paskaidrojuma rakstā un vājstrāvu rasējumos, kas noformēti latviešu valodā. No

minētās projekta dokumentācijas ir izsecināms antenu un citu datu pārraides aprīkojuma

elementu izvietojums, savienojumi un citas specifikācijas.

Līdz ar to tiesa arī šo pieteicēja apsvērumu atzīst par nepamatotu.

[18] Ņemot vērā spriedumā norādītos apsvērumus, tiesa atzīst pārsūdzēto

Lēmumu (ar kuru atstāta negrozīta Būvatļauja) par tiesisku. Tiesa procesuālās

ekonomijas nolūkā detalizēti spriedumā neatspoguļo vērtējumu visiem pieteicēja

norādītajiem apsvērumiem, jo tie nemaina tiesas ieskatu par to, ka pieteicēja pieteikums

ir noraidāms.

Rezolutīvā daļa

pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 246.-251.pantu un 289.-

291.pantu,

nosprieda

noraidīt J.T. pieteikumu par Rīgas domes Pilsētas attīstības departamenta

2011.gada 9.maija lēmuma Nr.DA-11-141-ap „Par galīgā lēmuma pieņemšanu saistībā

ar Rīgas pilsētas būvvaldes 2010.gada būvatļaujas Nr.BV-10-588-abv/T apstrīdēšanu”

atcelšanu.

Spriedumu divdesmit dienu laikā no sprieduma pieņemšanas dienas var

pārsūdzēt apelācijas kārtībā Administratīvajā apgabaltiesā, iesniedzot apelācijas sūdzību

Administratīvās rajona tiesas Rīgas tiesu namā.

Tiesnese (paraksts) L.Paegļkalna

NORAKSTS PAREIZS

Administratīvās rajona tiesas tiesnese L.Paegļkalna

Rīgā, 2012.gada 12.jūlijā