Court partially allows consumer contract breach claim for refund and moral damages under Latvian Consumer Protection Law.
Legislator summary
AI generatedThe court partially dismissed the plaintiff's claim for a full refund and moral damages against a travel agency for failing to provide a booked tour. While the defendant argued the contract was invalid due to missing signatures and evidence of payment, the court found the breach established and ordered a partial refund of unreturned funds. The court awarded a reduced moral damages sum of EUR 100, rejecting the plaintiff's higher request, and granted interest on the outstanding debt.
Legislator headnote
AI generatedPatērētāju tiesību aizsardzības likums 4. un 30. pants; Civillikums 841., 1401., 1402., 1635., 1662., 1756., 1765., 1770., 1775., 1779., 2002., 2021., 2027., 2030. pants: A court may partially satisfy a claim for breach of contract by ordering restitution of unreturned funds and awarding reasonable moral damages, while rejecting excessive amounts and granting statutory interest on the debt.
Keywords
AI generatedCited Legislation
AI generatedRelated Decisions
AI generatedFull text
Lietas Nr. C20151914
Lietas arhīva Nr. C-1519-14/5
SPRIEDUMS
Latvijas Republikas vārdā
Liepājā 2014.gada 19.novembrī
Liepājas tiesa
tiesnese Inta Pūce
tiesas sēžu sekretāre Inese Bruže
piedaloties prasītājam /pers. A/, atbildētājas pilnvarotajai pārstāvei /pers. B/ un tulcei Kristīnei Lībei, Lienei Korņijenko
atklātā tiesas sēdē izskatīja civillietu /pers. A/ (/pers. A/) prasībā pret SIA „Maks” par naudas un morālā kaitējuma piedziņu.
Aprakstošā daļa
2014.gada 21.februārī prasītājs /pers. A/ iesniedzis prasības pieteikumu pret atbildētāju SIA „Maks” par naudas un morālā kaitējuma atlīdzināšanu
EUR 626,83 apmērā, kā arī likumiskos 6% gadā no parāda pamatsummas līdz sprieduma izpildei.
Pieteikumā norāda, ka 2013.gada 28.martā puses noslēgušas ceļojuma līgumu, kura 3.punktā norādīts, ka prasītājs avansā samaksājis Ls 795, kurš
tiek ieskaitīts kopējā ceļojuma cenā. 2013.gada augustā atbildētājas pārstāve informēja, ka savas saistības nevar izpildīt un nevar nodrošināt tūrisma
braucienu līgumā norādītajā dienā. Prasītājs iesniedzis iesniegumu par naudas atmaksu, taču uz iesnieguma pamata atmaksāta tikai daļa no samaksātās
summas Ls 495. Atbildētājas valdes locekle /pers. D/ apsolījusi, ka aplikusī summa Ls 300, tiks pārskatīta uz iesniegumā norādīto kontu. Prasītājs
atkārtoti iesniedzis atbildētājai pieteikumu par atlikušās naudas atmaksu. Tas nav izdarīts. Tā kā atbildētāja ir pieļāvusi saistību izpildes pārkāpumu, tad
prasītājs lūdz atgriezt samaksāto naudu pilnā apmērā Ls 300 jeb EUR 426,83. Prasītājs uzskata, ka viņam pienākas morālā kaitējuma atlīdzība EUR 200
par patērētāja tiesību pārkāpšanu, neatmaksājot visu summu.
Prasība pamatota uz likumu Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 4., 30.pantu, Civilprocesa likuma 1., 6., 127.pantu, Civillikuma 841.,1401.,
1402., 1635., 1662., 1756., 1765., 1770., 1775., 1779., 2002., 2021., 2027., 2030.pantu.
2014.gada 23.jūlijā atbildētājas pilnvarotā pārstāve ir sniegusi paskaidrojumu. Tajā norāda, ka prasība ir nepamatota un noraidāma. Atbildētāja
apšauba 2013.gada 28.marta ceļojuma līguma patiesīgumu, jo tajā nav norādīta persona, kas rīkojas atbildētājas vārdā, kā arī tās rīcībā nav minētā
ceļojuma līguma eksemplārs, lai gan lietvedībā tiek reģistrēti visi noslēgtie līgumi. Prasītājs nav pievienojis dokumentu, kas apliecinātu, ka samaksa veikta,
kā to paredz Civillikuma 1838.pants.Par morālā kaitējuma atlīdzību prasība nav pamatota, jo nav iesniegti pierādījumi morālā kaitējuma esamībai.
Tiesas sēdē prasītājs /pers. A/ prasību uzturēja pilnā apmērā uz tajā norādītajiem apstākļiem. Paskaidroja, ka vairākkārt iesniegti pieteikumi par
visas naudas atmaksu. Taču atbildētājas pārstāve /pers. D/ atmaksājusi tikai Ls 495, par ko parakstījies. Šī dokumenta kopijas viņam nav, jo tas bijis
vienā eksemplārā. Atlikušos Ls 300 solīts pārskaitīt uz bankas kontu. Taču tas nav izdarīts, tāpēc cēlis prasību tiesā par neatmaksātās naudas Ls 300 jeb
EUR 426,83 piedziņu. Ceļojums bijis meitas dāvana viņam dzimšanas dienā. Uzskata, ka morālā kaitējuma atlīdzība EUR 200 apmērā atbildētājai ir
jāmaksā, pamatojoties uz Civillikuma 1635.pantu. Atbildētāja radījusi prasītājam morālas ciešanas sagraujot viņa sapni ceļot pa Izraēlu, kā arī ar to, ka
netiek atmaksāta visa ceļojuma nauda un nākas celt prasību tiesā. Tiesa var morālo kaitējumu noteikt arī lielākā summā. Lūdz prasību apmierināt.
Atbildētājas pilnvarotā pārstāve /pers. B/ tiesas sēdē uzturētos prasījumus neatzina un lūdza tos noraidīt. Paskaidroja, ka 2013.gada 28.marta
ceļojuma līgums nav slēgts ar atbildētāju. Uzskata, ka lieciniece /pers. E/ naudu ir piesavinājusies, jo atbildētājas telpās nodarbojusies ar savu biznesu.
Atbildētājas rīcībā nav šāda ceļojuma līguma, kā arī tās grāmatvedībā nav dokumentu, ka prasītājs būtu iemaksājis 1000 Lielbritānijas mārciņas jeb 795
latus. Prasība par morālo kaitējumu nav pamatota, jo Civillikuma 1635.pantā ir noteikts, ka prasītājam jāpierāda sava prasījuma pamatotība. Prasītājs
nav iesniedzis pierādījumus, kas pamatotu viņa tiesības saņemt morālo atlīdzību. Lūdz prasības noraidīt.
Motīvu daļa
Tiesa, uzklausījusi pušu paskaidrojumus, liecinieču liecības, iepazinusies ar rakstveida pierādījumiem lietā un tos izvērtējusi, secina, ka /pers. A/
prasība ir daļēji apmierināma.
Tiesa kritiski vērtē atbildējās pilnvarotās pārstāves teikto, ka ceļojuma līgums nav patiess, jo tajā nav norādīta persona, kas to paraksta
atbildētājas vārdā, un atbildētājas grāmatvedībā nav iegrāmatots prasītāja maksājums.
Lietas izskatīšanas laikā prasītājs paskaidroja, ka 2012.gadā pirms Ziemassvētkiem aiznesis uz atbildētājas biroju meitas atstāto aploksni. To
iedevis darbiniecei /pers.N/ kura viņam sniegusi informāciju, ka meita prasītājam dzimšanas dienā dāvina ceļojumu uz viņa sapņu zemi Izraēlu (lietas 29.-
31.lapa). Prasītājs nezinājis, kas atrodas aploksnē, jo meita viņam likusi aploksni aiznest uz SIA „Maks” biroju. 2013.gada 28.martā, atkārtoti ierodoties
atbildētājas birojā, viņš ar tās pārstāvi noslēdzis ceļojuma līgumu (lietas 7.-9. 32.lapa), no kura viņš uzzinājis ceļojuma summu Ls 795.
Civillikuma 1587.pants noteic, ka tiesīgi noslēgts līgums uzliek līdzējam pienākumu izpildīt apsolīto, un ne darījuma sevišķais smagums, ne arī vēlāk
radušās izpildīšanas grūtības nedod vienai pusei tiesību atkāpties no līguma, kaut arī atlīdzinot otrai zaudējumus.
Lieciniece/pers. E/ tiesas sēdē liecināja, ka viņa 2012.gada decembrī saņēmusi no prasītāja aploksni, kurā bijušas 1000 Lielbritānijas mārciņas.
Naudu atdevusi vadītājai, lai liek seifā. Prasītājam, kā apliecinājumu, izsniegusi informatīvo vēstuli par dāvināto ceļojumu uz Izraēlu. 2013.gada martā
atradusies dekrēta atvaļinājumā. Atbildētājas pieteiktā lieciniece /pers. G/, kura strādā pie atbildētājas, tiesas sēdē apliecināja, ka viņa ir parakstījusi
ceļojuma līgumu (lietas 25.lapa). Liecināja, ka noslēgtais ceļojuma līgums ar prasītāju ir standarta līgums, kādi ir atbildētājas iepriekš sagatavoti. Parakstot
ceļojuma līgumu ar konkrēto klientu, pārdošanas menedžeris to aizpilda, atbilstoši konkrētajam gadījumam. Līgumus parasti paraksta katrs pārdošanas
menedžeris savam klientam. Birojā ir trīs pārdošanas menedžeri.
Lietā nav strīda par to, ka atbildētāja ir atmaksājusi prasītājam daļu no ceļojuma summas – Ls 495.
Ceļojuma līguma 4.3.3.punktā noteikts, ka ceļojuma atcelšanas gadījumā atbildētāja atmaksā iemaksāto summu, ja pēc tās iniciatīvas tiek būtiski
mainīts kāds no līguma nosacījumiem.
Kā redzams no 2013.gada 23.novembra atbildētājas valdes locekles /pers. D/ atbildes prasītājam (lietas 12.lapa), tad viņa pretenzija nav izskatīta
pēc būtības tāpēc, ka tā neatbilst 2006.gada 1.augusta Ministru kabineta noteikumu Nr.631 „Kārtība, kādā piesakāms un izskatāms patērētāja prasījums
par līguma noteikumiem neatbilstošu preci vai pakalpojumu” 6.punkta prasībām, nevis tāpēc, ka ceļojuma līgumu nav noslēgusi atbildētāja, kā to tiesas
sēdē apgalvoja tās pilnvarotā pārstāve. Kā redzams no Uzņēmuma reģistra datiem /pers. D/ ir SIA „MAKS” valdes priekšsēdētāja ar tiesībām pārstāvēt
atsevišķi sabiedrību (lietas 38.lapa). Komerclikuma 137.pantā noteikts, ka sabiedrība par savām saistībām atbild ar visu savu mantu. Savukārt 169.pants
noteic, ka valdes loceklim savi pienākumi jāpilda kā krietnam un rūpīgam saimniekam.
Prasītāja un atbildētājas savstarpējās attiecības regulē arī Patērētāju tiesību aizsardzības likums, kura 4.panta pirmā daļa paredz, ka stājoties
līgumattiecībās ar pārdevēju vai pakalpojuma sniedzēju, patērētājam jādod iespēja pilnībā realizēt savu izvēli un gribu, iegādājoties tieši tādu preci vai
saņemot tieši tādu pakalpojumu, kādu patērētājs vēlas, izņemot likumā noteiktos ierobežojumus. Pārdevēja vai pakalpojuma sniedzēja pienākums ir
respektēt šo gribu. Izvēle un griba paužama līguma noteikumos, vai arī tai jābūt redzamai pēc lietas apstākļiem.
Saskaņā ar Civilprocesa likuma 104.panta pirmo daļu, pušu un trešo personu paskaidrojumi, kuri ietver ziņas par faktiem, uz kuriem pamatoti viņu
prasījumi vai iebildumi, atzīstami par pierādījumiem, ja tos apstiprina citi tiesas sēdē pārbaudīti un novērtēti pierādījumi.
Tiesa atzīst, ka atbildētājas pilnvarotā pārstāve, atbilstoši Civilprocesa likuma 93.panta pirmās daļas nosacījumiem, nav iesniegusi tiesai nekādus
pierādījumus attiecībā par iebildumiem par ceļojuma līguma patiesumu un grāmatvedības grāmatojumiem.
Tiesa secina, ka ar lietas izskatīšanas laikā gūtajiem pierādījumiem ir pierādīts, ka prasītājs nodevis atbildētājai Ls 795 jeb EUR 1131,18, lai tā
nodrošinātu viņam ceļojumu uz Izraēlu. Līdz ar to prasība uzturētajā apmērā par neatmaksātās ceļojuma naudas daļas EUR 426,83 piedziņu no
atbildētājas ir apmierināma.
Latvijas Republikas Satversmes 92.panta trešais teikums noteic, ka nepamatota tiesību aizskāruma gadījumā ikvienam ir
tiesības uz atbilstīgu atlīdzinājumu. Līdz ar ko tiesas pienākums izskatāmajā lietā ir nodibināt, vai atbildētāja ir pieļāvusi
nepamatotu prasītāja tiesību aizskārumu.
Prasītājs norādīja, ka morālais kaitējums pienākas, pamatojoties uz Civillikuma 1635.pantu, jo atbildētāja neatmaksājot visu naudu ir emocionāli
viņu pazemojusi – bija jāsniedz prasība tiesā. Piedalīšanās tiesas sēdēs rada emocionālu diskomfortu, bet naudas advokāta palīdzības apmaksai viņam
nav.
Morālā kaitējuma piedziņai civilprasības kārtībā, ievērojot Civillikuma 1635.pantu, jāvērtē ne tikai katrs tiesību aizskārums (...), kura rezultātā
nodarīts morāls kaitējums, bet arī tā nodarītāja vaina un tās pakāpe (Civillikuma 1640. un turpmākie panti). Lietā nav apstākļi, kas noteikti Civillikuma
1635.panta trešajā daļā, tātad, prasītājam morālais kaitējums jāpierāda un viņam ir saistošs Civilprocesa likuma 93.panta pirmajā daļā noteiktais
pierādīšanas pienākums, ievērojot sacīkstes principu.
Lai tiesa noteiktu morālā kaitējuma atlīdzinājumu par tiesību aizskārumu, atbilstoši šī jēdziena legāldefinīcijai ir jākonstatē: 1) neatļauta darbība vai
bezdarbība;
2) ar to aizskartas cietušās personas nemantiskās tiesības vai nemantiskais labums;
3) šīs darbības vai bezdarbības izraisītas fiziskas vai garīgas ciešanas.
Morālais kaitējums ir sekas, ko rada nepamatots tiesību aizskārums. Tiesības uz atlīdzinājumu personai ir paredzētas, lai pēc iespējas novērstu šīs
sekas.
Šādos apstākļos atlīdzinājuma piedziņai nepieciešams konstatēt morālā kaitējuma esamību. Tiesasprāt, lietas izskatīšanas laikā nodibināts, ka
atbildētāja nav prasītājam atmaksājusi visu viņa iemaksāto naudas summu par ceļojumu uz Izraēlu, lai gan ceļojuma līguma 4.3.3.punktā ir noteikts, ka
iemaksātā summa jāatmaksā (lietas 7.lapa).
Vispārzināms ir fakts, ka strīdi un prasības celšana tiesā, rada stresu un emocionālu spriedzi.
Latviešu valodā vārds morāls tiek lietots, lai apzīmētu to, kas ir tikumīgs, atbilst morāles normām, atbilst cilvēku savstarpējo attiecību normām
(Svešvārdu vārdnīca. Rīga: apgāds „Rorden”, 1996, 502.-503.lpp.).
Civillikuma 5.pantā noteikts, ka gadījumos, kad lieta jāizšķir pēc tiesas ieskata vai atkarībā no svarīgiem iemesliem, tad tiesnesim jāspriež pēc
taisnības apziņas un vispārīgiem tiesību principiem. Likums paredz, ka atlīdzības apmērs jānosaka tiesai pēc sava ieskata, līdz ar ko tiesu šajā gadījumā
nesaista prasītāja subjektīvi noteiktā prasījuma summa.
Tiesa atzīst, ka morālais kaitējums ir saistāms ar būtisku personas tiesību vai ar likumu aizsargāto interešu prettiesisku aizskārumu. Morālais
kaitējums tiek prezumēts, tas ir subjektīvs jēdziens, personas iekšēji pārdzīvojumi.
Tiesa ņem vērā Latvijas tiesu praksē paustās atziņas, proti, ka morālā kaitējuma atlīdzinājums ir atkarīgs no kaitējuma rakstura, kaitējuma
nodarīšanas apstākļiem, kā arī citiem būtiskiem apstākļiem (Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2010.gada 16.februāra
spriedumu lietā SKA – 104/2010). Kā arī, ka morālā kaitējuma atlīdzinājuma noteikšanā nozīme ir arī atlīdzinājuma funkcijai. Proti, atlīdzinājumam ne
tikai jāsniedz gandarījums personai, kuras tiesības tikušas aizskartas, bet arī jāattur vainojamā persona no līdzīgu aizskārumu izdarīšanas nākotnē.
Tādējādi atlīdzinājums nedrīkst būt nesamērīgi mazs (Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamenta 2011.gada 26.janvāra spriedums lietā Nr.
SKC-40/2011).
Juridiskajā literatūrā paustas atziņas, ka, nosakot atlīdzību par morālo kaitējumu, piespriežamajai summai jāpilda taisnīguma, prevencijas un
samierināšanas funkcijas. Proti, spriedumam jāatbilst taisnības apziņai un vispārējiem tiesību principiem, summai jābūt tādai, kas maksimāli atturētu
atbildētāju un citas personas no līdzīga rakstura aizskārumu nodarīšanas. Profesors K.Torgāns savā publikācijā „Mierinājuma naudas noteikšanas pamats
un apmērs” Augstākās tiesas biļetena Nr.8/2014,norāda, ka „ .. katra tiesas piespriestas naudas samaksa, pat piecu eiro apmērā, iedarbojas arī kā
pamudinājums turpmāk nepārkāpt likumu un kā jauns nosodījuma rezultāts, tātad pilda arī preventīvu un soda funkciju, bet tas ir papildu efekts, ko
nedrīkst censties pastiprināt. Apskatāmais tiesiskais līdzeklis ir izveidots tikai mierinājuma došanai.”
Pēc tiesas ieskatā, prasītājam pienākas mierinājuma nauda par atbildētājas rīcības rezultātā radītajiem emocionālajiem pārdzīvojumiem – meitas
sarūpētās dāvanas, ekskursijai uz Izraelu, kas ir prasītāja sapņu zeme, atcelšanai.
Civilprocesa likuma 1.pants noteic, ka katrai fiziskajai un juridiskajai personai ir tiesības uz savu aizskarto vai apstrīdēto civilo vai ar likumu
aizsargāto interešu aizsardzību tiesā. Norādītā norma vienlīdz attiecas uz prasītāju kā uz atbildētāju. Tas, ka prasītāja ieskatā viņam pēc likuma pienākas
morālā kompensācija, nebūt nenozīmē, ka atbildētājai tā bez ierunām jāatlīdzina. Katra puse drīkst izmantot likumā noteiktās tiesības un iebilst pret otras
puses argumentiem. Minētajā tiesību normā ir nostiprinātas jebkuras personas tiesības uz tiesas aizstāvību, bet tā nenozīmē, ka katra celtā prasība tiesai
noteikti ir jāapmierina.
Tādējādi tiesa atzīst, ka konkrētās lietas izspriešanā vērā ņemami taisnīguma, atbildības par vainu, likumības, samērīguma un kompromisa
vispārējie tiesību principi. Piespriestajai kompensācijai jāizpilda gandarījuma funkcija, jo kompensācijai jāsniedz atlīdzinājums par emocionālām ciešanām,
samierināšanas funkciju, radot līdzsvaru starp abām pusēm, un soda funkciju, kura vienlaikus izpaužas kā vainīgā sodīšana un arī kā brīdinājums citām
personām, ka līguma neievērošanas radītās mantiskās sekas ir neizbēgamas.
Izvērtējusi lietā noskaidrotos apstākļus un pierādījumus, tiesa atzīst, ka prasība daļā par nodarīto morālo kaitējumu apmierināma daļēji, nosakot
kompensāciju, mierinājuma naudu, EUR 100 apmērā, ko tiesa uzskata par samērīgu salīdzinājumā ar atbildētājas, kā juridiskas personas, rīcību līguma
noteikumu nepildīšanā, kas prasītājam radīja emocionālas ciešanas. Tiesa uzskata, ka prasītāja noteiktais EUR 200 morālā kaitējuma apmērs konkrētās
lietas apstākļos ir pārāk liels un neatbilst viņam nodarītajam kaitējumam.
Tiesa konstatē, ka apmierināms prasītāja lūgums par tiesībām saņemt 6% gadā no neatmaksātā parāda par nesniegto pakalpojumu līdz sprieduma
izpildei, jo šādas tiesības paredz Civillikuma 1765.pants un Civilprocesa likuma 195.pants.
Civilprocesa likuma 41.panta pirmā daļa paredz, ka pusei, kuras labā taisīts spriedums, tiesa piespriež no otras puses visus tās samaksātos tiesas
izdevumus. Ja prasība apmierināta daļēji, šajā pantā norādītās summas piespriež prasītājam proporcionāli tiesas apmierināto prasījumu apmēram.
Konkrētajā lietā no atbildētājas par labu prasītājam piedzenama valsts nodeva EUR 79,02 (526,83 x 15%), ar lietas izskatīšanu saistītie izdevumi
EUR 4,70 (lietas 6.lapa) un EUR 4,27 (lietas 21.lapa) par liecinieka uzaicināšanu.
Saskaņā ar Civilprocesa likuma 39.pantu, no atbildētājas valsts labā piedzenami izdevumi par pavēstu un citu tiesas dokumentu piegādāšanu EUR
7,52.
Ievērojot Civilprocesa likuma 2041.pantu atbildētājai nosakāms termiņš sprieduma labprātīgai izpildei.
Rezolutīvā daļa
Pamatojoties uz Civilprocesa likuma 8., 10., 93., 97., 187.,195.pantu, tiesa
no s pri e da
apmierināt daļēji prasību.
Piedzīt no SIA „MAKS”, reģistrācijas Nr.42102004035, par labu /pers. A/ (/pers. A/), personas kods /personas kods/, parādu EUR 426,83
(četrus simtus divdesmit sešus euro astoņdesmit trīs centus) par nesniegto pakalpojumu un morālo kompensāciju EUR 100 (vienu simtu euro); kā arī
tiesas izdevumus EUR 87,99 (astoņdesmit septiņus euro deviņdesmit deviņus centus).
Noteikt /pers. A/ (/pers. A/) tiesību saņemt likumiskos 6% (sešus procentus) gadā no neatmaksātā parāda līdz tiesas nolēmuma pilnīgai izpildei.
Noraidīt prasību daļā par morālās atlīdzības EUR 100 (viena simta euro) apmērā piedziņu no SIA „MAKS”, reģistrācijas Nr.42102004035.
Piedzīt no SIA „MAKS”, reģistrācijas Nr.42102004035, valsts labā ar lietas izskatīšanu saistītos izdevumus EUR 7,52 (septiņus euro
piecdesmit divus centus).
Ar lietas izskatīšanu saistītie izdevumi iemaksājami:
Saņēmējs: Tiesu administrācija, reģistrācijas Nr.90001672316, konta Nr. LV51TREL2190458019000, saņēmēja banka: Valsts kase BIC kods
TRELLV22.
Noteikt SIA „MAKS” termiņu sprieduma labprātīgai izpildei 10 dienas, skaitot no sprieduma spēkā stāšanās dienas.
Spriedumu var pārsūdzēt 20 dienu laikā apelācijas kārtībā Kurzemes apgabaltiesā, iesniedzot apelācijas sūdzību Liepājas tiesā, skaitot no pilna
sprieduma sastādīšanas datuma.
Pilns sprieduma teksts pieejams 2014.gada 3.decembrī, no kura tiek skaitīts pārsūdzēšanas termiņš.
Tiesnese I.Pūce