Court dismisses VAT appeal upholding customs fine for importing hidden cameras without strategic license.

NORAKSTS Lieta Nr.A42221304 SKA – 511/2007

SPRIEDUMS Rīgā 2007.gada 13.decembrī

Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departaments šādā sastāvā:

tiesas sēdes priekšsēdētāja tiesnese R.Vīduša senatore V.Krūmiņa senatore I.Skultāne

piedaloties pieteicējas sabiedrības ar ierobežotu atbildību „VIRP” pārstāvei K.K. un atbildētājas Latvijas Republikas pusē pieaicinātās iestādes Valsts ieņēmumu dienesta pārstāvjiem Inesei Budrevičai un Vladimiram Konderko, atklātā tiesas sēdē izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta, pamatojoties uz sabiedrības ar ierobežotu atbildību „VIRP” pieteikumu par Valsts ieņēmumu dienesta ģenerāldirektora 2004.gada 11.oktobra lēmuma Nr.3.1/27244 atcelšanu, sakarā ar Valsts ieņēmumu dienesta kasācijas sūdzību par Administratīvās apgabaltiesas 2007.gada 22.maija spriedumu.

Aprakstošā daļa

[1] 2004.gada 7.septembrī SIA „VIRP” veikta pārbaude, kurā konstatēts, ka 2004.gada 2.martā, 5.aprīlī, 9.maijā un 26.jūlijā noformējot vienoto administratīvo dokumentu, SIA „VIRP” importēja Latvijas Republikā preces – slēptās video novērošanas kameras – bez stratēģiskas nozīmes preču importa licences. Par izdarīto pārkāpumu Valsts ieņēmumu dienesta (turpmāk – VID) Muitas kriminālpārvalde 2004.gada 8.septembrī sastādīja administratīvā pārkāpuma protokolu un 2004.gada 23.septembrī VID Rīgas muitas reģionālā iestāde pieņēma lēmumu Nr.F08/0033-04 par SIA „VIRP” saukšanu pie administratīvās atbildības par Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 201.10panta trešajā daļā paredzēto pārkāpumu,

1. lappuse no 12 uzliekot naudas sodu Ls 5000 un konfiscējot administratīvā pārkāpuma lietā izņemtās preces. Šo lēmumu VID ģenerāldirektors ar 2004.gada 11.oktobra lēmumu Nr. 3.1/27244 atstāja negrozītu.

[2] SIA „VIRP” iesniedza pieteikumu tiesā par VID ģenerāldirektora 2004.gada 11.oktobra lēmuma Nr. 3.1/27244 atcelšanu.

[3] Administratīvā rajona tiesa ar 2006.gada 23.janvāra spriedumu pieteikumu apmierināja. Spriedums pamatots ar tālāk minētajiem argumentiem. [3.1] Lietā nav strīda par to, ka pieteicēja nebija saņēmusi licenci Stratēģiskas nozīmes preču kontroles komitejā (turpmāk – Komiteja) stratēģiskas nozīmes preču importa darījumiem. Lietā ir strīds, vai ievestajām precēm bija nepieciešama ievešanas licence kā stratēģiskas nozīmes precēm. [3.2] No pārsūdzētā lēmuma ir saprotams, kuras tiesību normas ir piemērotas uz dažādos laikos ievestām precēm (līdz 2004.gada 1.maijam un pēc šā datuma). [3.3] Stratēģiskas nozīmes preču sarakstu (apstiprināti ar Komitejas 2003.gada 30.jūnija lēmumu) 10.kategorijā (Nacionālie saraksti) ir iekļautas „sevišķā veidā veicamiem operatīvās darbības pasākumiem speciāli radītas vai pielāgotas iekārtas, ierīces vai instrumenti un to komponentes” (10A905): „iekārtas un ierīces slēptai video novērošanai vai video dokumentēšanai” (b): „videokameras” (1). Tiesību normās stratēģiskas nozīmes preces definētas, lietojot nenoteiktus jēdzienus, pēc būtības uzliekot personai pienākumu kompetentā institūcijā pārbaudīt ikvienu pēc 2004.gada 1.maija ievesto preci, ja tās pēc preces apraksta saskaņā ar Latvijas kombinēto nomenklatūru, paredzētā lietojuma vai citām pazīmēm varētu būt stratēģiskas nozīmes preces. Savukārt, tā kā pieteicēja daļu konfiscēto preču ieveda pirms 2004.gada 1.maija – tai bija preces jānodod pārbaudei gadījumā, ja tās bija komplicētas ķīmiskās vielas, tehnoloģijas, programmatūras, materiāli vai iekārtas. Tātad tiesību normas uzliek preču importētājam pašam pienākumu pārliecināties par to, kā tās klasificējamas. Tomēr šāds pienākums personai rodas tikai gadījumā, ja personai pastāv pamatotas šaubas par attiecīgo preču klasifikāciju. Ja ierobežojošajos normatīvajos aktos preces, kuras persona importē, nepārprotami un viennozīmīgi saprotami nav norādītas, turklāt minētās preces atbilst citas preces nomenklatūras kritērijiem, jebkuras šaubas par preces klasifikāciju tulkojamas par labu privātpersonai. [3.4] Lietā pieaicinātais eksperts ir nošķīris televīzijas kameras tehniskās iespējas no slēptās videonovērošanas kameras tehniskajām iespējām. Tiesas ieskatā tie arī ir kritēriji,

2. lappuse no 12 pēc kuriem prece attiecināma uz vienu vai otru kategoriju. Gan vienas, gan otras kategorijas kameras ar speciālu pielāgošanu vai aprīkošanu vai bez tās var izmantot dažādiem mērķiem, tāpēc kā klasifikācijas kritērijs nevar būt noteikta to iespējamā pielāgotā izmantošana. [3.5] Lietā jāievēro tiesiskās paļāvības princips, proti, no tiesību normās noteiktās preču klasifikācijas personai jābūt saprotamam, pēc kādiem kritērijiem kompetenta iestāde var atzīt kādu preci par stratēģiskas nozīmes preci, ja personai nerodas šaubas, ka ievestā prece par tādu nav atzīstama. No tiesību normām izriet preču importētāja pienākums vērsties Komitejā ar pieprasījumu jebkurā gadījumā, ja prece pēc savām pazīmēm varētu būt stratēģiskas nozīmes prece, proti, varētu būt ietverta Komitejas apstiprinātajos stratēģiskas nozīmes preču sarakstos. Nebūtu saprātīgi un tiesiski piemērot personai atbildību par to, ka viņai šādas šaubas nav radušās. Tādējādi atzīstams, ka kompetentā iestāde pati ir noteikusi kritērijus, vadoties no kuriem tās eksperti nosaka konkrētas preces atbilstību stratēģiskas nozīmes preces pazīmēm, taču šie kritēriji nav noteikti ārējā tiesību aktā. Tādējādi priekšroka dodama eksperta atzinumā izdarītajiem secinājumiem kā pierādījumiem lietā un atzīstams, ka pieteicējai konfiscētie un ekspertīzei nodoto preču paraugi pēc tehniskajiem kritērijiem atzīstami par televīzijas kamerām, kas nav iekļautas stratēģiskas nozīmes preču sarakstā. Par nepierādītu atzīstams fakts, ka pieteicējas ievestās preces ir stratēģiskas nozīmes preces. Minētās preces atbilst kombinētās nomenklatūras kodam 8525 30 90 – televīzijas kameras pārējās.

[4] Izskatījusi VID apelācijas sūdzību, Administratīvā apgabaltiesa ar 2007.gada 22.maija spriedumu pieteikumu apmierināja. Spriedums pamatots ar tālāk minētājiem argumentiem. [4.1] Pirmās instances tiesas spriedumā ietvertais pamatojums ir pareizs un pilnībā pietiekams. [4.2] Ir jāpiekrīt pirmās instances tiesas eksperta atzinuma vērtējumam, proti, tas ir vispusīgs un pamatots, nošķirot televīzijas kameras tehniskās iespējas no slēptās videonovērošanas kameras tehniskajām iespējām. Eksperta norādītie kritēriji arī ir izšķirošie, pēc kuriem prece attiecināma uz vienu vai otru kategoriju. Tā kā gan vienas, gan otras kategorijas kameras ar speciālu pielāgošanu vai aprīkošanu vai bez tās var izmantot dažādiem mērķiem, ir jāpiekrīt pirmās instances tiesas secinājumam, ka kā klasifikācijas kritērijs nevar būt noteikta to iespējamā pielāgotā izmantošana. Minētā iemesla dēļ arī VID apelācijas sūdzībā norādītās preces pazīmes nevar būt kritērijs, pēc kura prece attiecināma uz vienu vai otru kategoriju. Līdz ar to kā

3. lappuse no 12 nepamatots noraidāms VID apelācijas sūdzībā minētais, ka, tā kā pieteicējas importētajai precei ir mazi izmēri, kā arī „adatas acs” lēcas, tā atzīstama par stratēģiskas nozīmes preci. [4.3] Stratēģiskas nozīmes preču aprites likuma 1.panta 5.punkts paredz deleģējumu Komitejai apstiprināt stratēģiskas nozīmes preču sarakstus, taču, kā to pamatoti atzinusi pirmās instances tiesa, novērtēšanas kritēriji, vadoties no kuriem Komitejas eksperti nosaka konkrētās preces atbilstību stratēģiskas nozīmes preces pazīmēm, nav noteikti ārējā tiesību aktā. No pilnvarojuma apstiprināt stratēģiskas nozīmes preču sarakstus, kā arī noteikt, vai attiecīgā prece ir stratēģiskas nozīmes prece, neizriet kritēriji, pēc kādiem Komiteja var atzīt kādu preci par stratēģiskas nozīmes preci, līdz ar to apgabaltiesa nepiekrīt VID apelācijas sūdzībā norādītajam, ka šis pirmās instances tiesas secinājums ir nepareizs.

[5] Par Administratīvās apgabaltiesas spriedumu VID iesniedzis kasācijas sūdzības. Kasācijas sūdzība pamatota ar tālāk minētajiem argumentiem. [5.1] No Stratēģiskas nozīmes preču aprites likuma 1.panta 5.punkta, 3.panta pirmās un trešās daļas un 10.panta un no Ministru kabineta 2004.gada 30.marta noteikumu Nr.186 „Stratēģiskas nozīmes preču kontroles komitejas nolikums” (analoģisks regulējums – Ministru kabineta 1997.gada 16.decembra noteikumos Nr.421 „Stratēģiskas nozīmes preču kontroles noteikumi”) normām izriet, ka likumdevējs nav sniedzis izsmeļošu stratēģiskas nozīmes preces definīciju. To, kādām precēm ir piešķirams stratēģiskas preces statuss, ir tiesīga noteikt Komiteja. Komersantam ir pienākums vērsties Komitejā, ja prece ir komplicēta iekārta, kas pēc savām pazīmēm varētu būt stratēģiskas nozīmes prece. Komitejas pārstāvis tiesas sēdē apliecināja, ka konkrētajām precēm bija nepieciešama stratēģiskas nozīmes preču importa licence. Komitejas atzinums pielīdzināms eksperta atzinumam. [5.2] Tiesai lietā bija jāņem vērā ievesto kameru izmēri un ka tās izgatavotas tā, lai izskatītos pēc citiem priekšmetiem. Pie stratēģiskas nozīmes precēm pieskaitāmas, piemēram, arī televīzijas kameras, ja tās ir pielāgotas slēptās videonovērošanas veikšanai. Tam, ka stratēģiskas nozīmes preču kritēriji nav noteikti ārējā normatīvajā aktā, kā to uzskatījusi apgabaltiesa, lietā nav izšķirošas nozīmes, jo komersanta pienākums ir vērsties Komitejā ar pieprasījumu izvērtēt konkrēto preci. [5.3] Tiesa nav ņēmusi vērā, ka Administratīvā rajona tiesa līdzīgos apstākļos ir taisījusi no šīs lietas atšķirīgu spriedumu.

4. lappuse no 12 [6] Par VID kasācijas sūdzību pieteicēja iesniedza paskaidrojumus, kuros norādīts, ka kasācijas sūdzība vērsta uz pierādījumu pārvērtēšanu.

[7] Tiesas sēdē atbildētājas pārstāvji uzturēja kasācijas sūdzību saskaņā ar tajā ietverto motivāciju. Pieteicējas pārstāve kasācijas sūdzību neatzina.

Motīvu daļa

[8] Administratīvā apgabaltiesa ir uzskatījusi par būtisku apstākli, ka VID, piemērojot pieteicējai administratīvo sodu par stratēģiskās nozīmes preču importa noteikumu pārkāpšanu, stratēģiskas preces statusu pieteicējas importētajām precēm ir noteicis pēc kritērijiem, kas nav ietverti ārējā normatīvajā aktā. VID savā kasācijas sūdzībā pauž viedokli, ka stratēģiskas nozīmes preču kritēriju neietveršana ārējā normatīvajā aktā nav būtiska, jo Stratēģiskas nozīmes preču aprites likuma 1.panta 5.punktā ir paredzēts deleģējums Komitejai apstiprināt šādu preču sarakstu, savukārt no minētā likuma 10.panta izriet stratēģiskas nozīmes preču aprites subjekta pienākums vērsties pēc atzinuma Komitejā, ja preces varētu būt stratēģiskas nozīmes preces.

[9] Saskaņā ar Latvijas Republikas Satversmes 90.pantu ikvienam ir tiesības zināt savas tiesības. Atbilstoši minētajai pamattiesību normai privātpersonu personas tiesību un pienākumu kopums ir noteikts ārējos normatīvajos aktos, tas nozīmē, ka šie normatīvie akti tiek izsludināti un publicēti likumā noteiktajā kārtībā, tādā veidā dodot iespēju jebkurai personai ar tiem iepazīties. Saskaņā ar likuma „Par likumu un citu Saeimas, Valsts prezidenta un Ministru kabineta pieņemto aktu izsludināšanas, publicēšanas, spēkā stāšanās kārtību un spēkā esamību” 2.panta pirmo daļu likumi un citi Saeimas, Valsts prezidenta un Ministru kabineta pieņemtie akti tiek izsludināti, tos publicējot valsts valodā oficiālajā preses izdevumā „Latvijas Vēstnesis”. Saskaņā ar minētā likuma 7.pantu spēkā esošie likumi un Ministru kabineta noteikumi ir saistoši visā Latvijas teritorijā, un neviens nevar aizbildināties ar to nezināšanu. Tāda pati prasība attiecas uz pašvaldību saistošajiem noteikumiem (likuma „Par pašvaldībām” 45.pants). Tāpat jāņem vērā, ka privātpersona, ja vien tā nepilda publisku funkciju, savā darbībā var vadīties pēc principa, ka atļauts ir viss, kas nav aizliegts ar likumu, t.i., ārēju normatīvo aktu.

5. lappuse no 12 Tādējādi personai ir tiesības savas tiesības un pienākumus secināt atbilstoši normatīvajiem aktiem, kas ir padarīti pieejami, un brīvi īstenot savas tiesības, ciktāl pieejamie normatīvie akti nenosaka ierobežojumus.

[10] Saskaņā ar Latvijas Republikas Satversmes 92.pantu ikviens ir uzskatāms par nevainīgu, iekams viņa vaina nav atzīta saskaņā ar likumu. Tas nozīmē, citastarp, ka sods tiek piemērots tikai par tādu personas rīcību (darbību vai bezdarbību), kas ir likuma pārkāpums, un ja par to sods ir paredzēts likumā (nullum crimen, nulla poena sine lege, nav nozieguma, nav vainas bez likuma, latīņu val.). Tas sasaucas ar Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 7.pantu, kurš paredz, ka nevienam nevar piemērot ietekmēšanas līdzekli par administratīvo pārkāpumu citādi kā uz likuma pamata un likumā noteiktajā kārtībā.

[11] Ņemot vērā šajā lietā piemērotās soda sankcijas smagumu (Ls 5000 naudas sods un preču konfiskācija), tā atbilstoši Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrai (Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumi lietās Öztürk pret Vāciju, 50, Lauko pret Slovākiju, 56, Welch pret Apvienoto Karalisti, 28) ir pielīdzināma kriminālsodam Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību konvencijas (turpmāk – Eiropas Cilvēktiesību konvencija) 6. un 7.panta izpratnē. Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 7.panta pirmā daļa noteic, ka nevienu nedrīkst atzīt par vainīgu noziedzīgā nodarījumā tādas darbības vai bezdarbības dēļ, kas saskaņā ar izdarīšanas brīdī spēkā esošajām nacionālajām un starptautiskajām tiesību normām netika atzīta par noziedzīgu nodarījumu. Minētā norma vispirmām kārtām ietver likuma atpakaļejoša spēka aizliegumu, taču vienlaikus atspoguļo likuma varas principa būtisku elementu – principu, ka tikai likums var noteikt, kas ir noziedzīgs nodarījums un paredzēt par to atbildību (Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumi lietās Kokkinakis pret Grieķiju, 52, C.R. pret Apvienoto Karalisti, 33) un principu, ka sodošs likums nevar tikt piemērots paplašināti par sliktu apsūdzētajam, piemēram, pēc analoģijas (turpat). No tā izriet, ka, lai par kaut kādu uzvedību varētu saukt pie atbildības, jābūt zināmam, kāda uzvedība ir aizliegta, likumam ir jābūt skaidram. Ar likumu jāsaprot tiesību normas, kuras ir pieejamas un paredzamas (Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumi lietās Tolstoy Miloslavsky pret Apvienoto Karalisti, 37, C.R. pret Apvienoto Karalisti, 33). Ņemot vērā, ka vienmēr būs nepieciešamība novērst neskaidrus jautājumus, piemēroties mainīgiem apstākļiem, ir pieļaujama tiesību normu tālāka skaidrošana tiesu spriedumos, taču tiesību normas izpratnes attīstībai jāatbilst pārkāpuma būtībai un jābūt saprātīgi paredzamai (turpat). Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir pieļāvusi, ka likumā tiek ietvertas jēdziena

6. lappuse no 12 definīcijas ar vispārīgu raksturu, un vienmēr būs „pelēkā zona” tādas definīcijas apmalē, pie definīcijas robežām. Taču šaubas par definīcijas robežām pašas par sevi šādu jēdzienu nepadara neatbilstošu Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 7.pantam, ja vien tās ir pietiekami skaidras lielākajā vairākumā gadījumu. Tiesu loma ir interpretācijas ceļā kliedēt šīs šaubas, ņemot vērā izmaiņas ikdienas praksē. Tāpat Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir skaidrojusi, ka paredzamība ir vērtējama atkarībā no konkrētā regulējuma teksta, no tā, uz kādu jomu tas attiecas, adresātu skaita un statusa. Likums atbilst paredzamības prasībai pat, ja skartajai personai ir nepieciešama konkrētās lietas apstākļos adekvāta juridiskā palīdzība, lai novērtētu konkrētās darbības sekas. Tas ir jo īpaši attiecināms uz savā profesionālajā jomā strādājošām personām, kurām parasti ir augsta uzmanības pakāpe, novērtējot darbības riskus (spriedums lietā Cantoni pret Franciju, 32, 35).

[12] Atbilstoši iepriekš norādītajam, arī šajā konkrētajā lietā viens no būtiskajiem jautājumiem ir tas, vai pienākums saņemt licenci konkrētajām pieteicējas importētajām precēm bija noteikts tiesību normās, kas ir pieejamas un paredzamas.

[13] Pirms 2004.gada 1.maija stratēģiskas nozīmes preču apriti reglamentēja Ministru kabineta 1997.gada 16.decembra noteikumi Nr.421 “Stratēģiskas nozīmes preču kontroles noteikumi” (turpmāk – Stratēģiskas nozīmes preču kontroles noteikumi), kuri izdoti, pamatojoties uz Ministru kabineta iekārtas likuma 14.panta 3.punkta pamata. Stratēģiskas nozīmes preču kontroles noteikumu 1.3.apakšpunkts noteica, ka stratēģiskas nozīmes preces ir priekšmeti, materiāli, tehnoloģijas, programmatūras un pakalpojumi saskaņā ar Stratēģiskas nozīmes preču kontroles komitejas apstiprinātajiem un publicētajiem sarakstiem. Šāda veida skaidrojums nedod nekādu priekšstatu par to, kas pēc būtības ir stratēģiskas nozīmes preces, nav nedz aprakstoša skaidrojuma, nedz cita veida definīcijas, tikai norāde uz Komitejas apstiprinātu sarakstu. Līdz ar to šī norma, ja vien tā nav precizēta tādā normatīvajā aktā, kas atbilst likuma kritērijam Latvijas Republikas Satversmes 92.panta, Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 7.panta izpratnē, nevar kalpot stratēģiskas nozīmes preces statusa konstatēšanai un sekojošai personas sodīšanai par preču aprites kārtības neievērošanu.

[14] VID norāda, ka Komiteja sarakstu ir apstiprinājusi ar 2003.gada 10.jūnija lēmumu. Senāts nekonstatē, ka šis lēmums un ar to apstiprinātais saraksts būtu publicēts ar oficiālu publikāciju, arī VID uz šādu publikāciju nevarēja norādīt. Līdz ar to saraksts nav

7. lappuse no 12 ārējs normatīvais akts, tas nav bijis pieejams sabiedrībai un attiecīgi nav piemērojams, lai konstatētu, vai prece ir vai nav stratēģiskas nozīmes prece un, sekojoši, vai persona ir sodāma. Tas, ka ārējā normatīvajā aktā ir paredzēta kompetence valsts pārvaldes iestādei noteikt preču sarakstu, nenozīmē, ka šāds saraksts, ja tas nav publicēts, varētu tikt piemērots personas sodīšanai. Turklāt sarakstu publicēšana ir paredzēta arī iepriekš minēto Ministru kabineta noteikumu 1.3.apakšpunktā.

[15] Stratēģiskas nozīmes preču kontroles noteikumu 3.punktā ir norādīts, ka šie noteikumi nosaka stratēģiskas nozīmes preču eksporta, importa, tranzīta, ražošanas, glabāšanas un lietošanas kontroli atbilstoši Latvijas nacionālajām un starptautiskās drošības interesēm un ir vērsti pret kodolieroču, ķīmisko, bakterioloģisko un citu masveida iznīcināšanas ieroču un to nogādes līdzekļu izplatīšanu. Šī norma, lai arī nav vērsta uz stratēģiskas nozīmes preces definēšanu, netieši norāda uz šādu preču būtību, proti, preces, kuru izmantošana var apdraudēt valsts vai starptautisko drošību, t.i., kodolieroči, ķīmiskie, bakterioloģiskie un citi masveida iznīcināšanas ieroči un to nogādes līdzekļi. Senāta ieskatā slēptas videonovērošanas kameras, kurām VID pielīdzina pieteicējas importētās preces, nav preces, kuras pēc to parastā izmantošanas veida, bez īpaša pamatojuma un skaidrojuma, būtu saistāmas ar stratēģisko preču jēdzienu, kādu to var secināt pēc minētās normas. Vienīgais arguments, kas šīs lietas ietvaros izvirzīts slēptās videonovērošanas kameru attiecināšanai uz stratēģiskas nozīmes preču jēdzienu, ir Ārlietu ministrijas Stratēģiskas nozīmes preču eksporta kontroles nodaļas sniegtais atzinums, proti, ir norādīts, ka tās var tikt izmantotas drošības sistēmās bankās, lielveikalos, kazino un citās publiskās vietās, vai arī privāti – bērnistabās, īpašuma apsardzē utt.; kameru uzstādīšana viesnīcu numuros, somu pirtīs visbiežāk tiekot veikta ar nolūku iegūt kompromitējošus materiālus par personu privāto dzīvi, tās izmantojot arī pornogrāfisku filmu ražošanā, tiekot uzstādītas pat dāmu tualetēs. Šāds skaidrojums nav saistāms ar stratēģiskas nozīmes preču jēdzienu, kāds tas izprotams no Stratēģiskas nozīmes preču aprites noteikumu 3.punkta.

[16] VID ar Stratēģiskas nozīmes preču kontroles noteikumu 16.punktu pamato pieteicējas pienākumu pašai noskaidrot importējamo preču atbilstību stratēģiskas nozīmes preču statusam. Minētais punkts paredz: ja eksporta, importa vai tranzīta preces ir komplicētas ķīmiskās vielas, tehnoloģijas, programmatūras, materiāli vai iekārtas, ministrijas tehniskie

8. lappuse no 12 eksperti saskaņā ar uzņēmuma pieprasījumu 20 dienu laikā nosaka, vai tās ir stratēģiskas nozīmes preces. Šī norma ietver plaši interpretējamu jēdzienu „komplicēts” (sarežģīts, daudzveidīgs), kas vispārīgā nozīmē var tikt attiecināts uz neapšaubāmi lielāko daļu vielu, tehnoloģiju, programmatūru, materiāliem un iekārtām, tai skaitā ar tikai un vienīgi sadzīvisku pielietojumu (ledusskapis, televizors, kosmētika, datorprogramma teksta rediģēšanai vai grāmatvedības uzskaitei utt.). Lai nenonāktu līdz absurdai interpretācijai un nesamērīgam privātpersonas tiesību ierobežojumam, uzliekot pienākumu katrā šādā gadījumā pirms preces importa prasīt ekspertu atzinumu (pretējā gadījumā riskējot ar sodu vismaz Ls 5000 apmērā atbilstoši Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 201.10panta trešajai daļai), šī norma ir saistāma ar šo pašu Ministru kabineta noteikumu 3.punktu, no kura, kā iepriekš norādīts, var secināt stratēģiskas nozīmes preces būtību. Senāta ieskatā, slēptas videonovērošanas kameru parastais pielietojums (kāds tas turklāt norādīts iepriekš minētajā kompetentās atbildētāja iestādes atzinumā), nedod pamatu apsvērt arī varbūtēju šādu preču saistību ar Ministru kabineta noteikumu 3.punktā raksturotajām precēm.

[17] Līdz ar to secināms, ka laikā pirms 2004.gada 1.maija nebija spēkā esoša ārēja normatīvā akta, kurā būtu konkrēti norādīts, vai no kura pietiekami skaidri varētu secināt, ka slēptas videonovērošanas kameras ir (vai vismaz varētu būt) stratēģiskas nozīmes preces, kuru importam nepieciešama licence.

[18] Laikā no 2004.gada 1.maija stratēģisko preču apriti reglamentēja Stratēģiskas nozīmes preču aprites likums. Tā 1.panta 5.punkts noteica, ka stratēģiskas nozīmes preces ir sistēmas, iekārtas, to sastāvdaļas, materiāli, ķīmiskas vielas, priekšmeti, programmatūras un tehnoloģijas, kas ietvertas Stratēģiskas nozīmes preču kontroles komitejas apstiprinātajos stratēģiskas nozīmes preču sarakstos. Senāts nekonstatē, ka uz šīs normas pamata būtu izdots un publicēts stratēģisko preču saraksts. Stratēģiskas nozīmes preču aprites likuma 2.panta pirmajā daļā šā likuma mērķis ir definēts analoģiski Stratēģiskas nozīmes preču kontroles noteikumu 3.punktam – nodrošināt stratēģiskas nozīmes preču aprites kontroli atbilstoši Latvijas Republikas nacionālajām un starptautiskajām interesēm, starptautisko eksporta, importa un tranzīta kontroles režīmu prasībām un novērst kodolieroču, ķīmisko, bioloģisko un citu masveida iznīcināšanas ieroču un to nogādes līdzekļu izplatīšanu. Likuma projekta anotācijā (sk. Saeimas interneta mājas lapā http://www.saeima.lv) ir plašāk, bet kopumā ļoti līdzīgi skaidrots stratēģiskas nozīmes preču aprites regulējuma mērķis: „Kopš 1995.gada Latvijā

9. lappuse no 12 ir izveidota Stratēģiskas nozīmes preču kontroles sistēma, kuras politikas mērķis ir nepieļaut masu iznīcināšanas ieroču un to nogādes līdzekļu izplatību, kā arī mazināt draudus starptautiskajai drošībai, ko var radīt pārmērīgi konvencionālo ieroču uzkrājumi. (..) Ņemot vērā starptautiskās un nacionālās drošības apsvērumus, kā arī pieaugošos terorisma draudus ir radusies nepieciešamība noteikt stratēģiskas nozīmes preču aprites sistēmu likuma līmenī, kam ir lielāks juridisks spēks. Likums ir arī stabilāks normatīvais akts, kas var nodrošināt un nostiprināt komersantu uzticību un paļāvību un arī sekmētu komercdarbības nozares attīstību. (..) Likumprojekts ir izstrādāts, lai nodrošinātu stratēģiskas nozīmes preču aprites stabilāku kontroli atbilstoši Latvijas Republikas nacionālajām un starptautiskajām interesēm, starptautisko eksporta kontroles režīmu prasībām un novērsīs kodola, ķīmisko, bioloģisko un citu masu iznīcināšanas ieroču un to nogādes līdzekļu izplatīšanu.” Par minētajām likuma normām izdarāms tieši tāds pats secinājums kā par Stratēģiskas nozīmes preču kontroles noteikumu 1.3.apakšpunktu un uz tā pamata Komitejas apstiprināto sarakstu, kā arī noteikumu 3.punktu. Proti, tās nedz atsevišķi, nedz kopā nerada priekšstatu, ka slēptās videonovērošanas kameras būtu prece, kuras apriti regulē šis likums, līdz ar to nevar būt pamats personu sodīt par slēptas videonovērošanas kameru importu.

[19] Stratēģiskas nozīmes preču aprites likuma 10.pants, līdzīgi kā Stratēģiskas nozīmes preču kontroles noteikumu 3.punkts, paredz tiesības (un pienākumu) personai šaubu gadījumā pārliecināties par preču atbilstību stratēģiskas nozīmes preces statusam: ja eksporta, importa vai tranzīta preces ir komplicētas ķīmiskas vielas, tehnoloģijas, programmatūras, materiāli vai iekārtas, kuras pēc preces apraksta saskaņā ar Latvijas kombinēto nomenklatūru, paredzētā lietojuma vai citām pazīmēm varētu būt stratēģiskas nozīmes preces, Komiteja 20 darbdienu laikā pēc stratēģiskas nozīmes preču aprites subjekta pieprasījuma saņemšanas nosaka, vai tās ir stratēģiskas nozīmes preces. Šī norma būtībā atbilst iepriekš veiktajai Stratēģiskas nozīmes preču kontroles noteikumu 3.punkta interpretācijai, proti, ir būtiska vismaz varbūtēja komplicēto vielu, tehnoloģiju, programmatūras, materiālu vai iekārtu attiecināmība uz stratēģiskas nozīmes preču jēdzienu. Senāts jau iepriekš secināja, ka slēptās videonovērošanas kameras nav prece, par kuru šādas šaubas varētu rasties bez īpaša skaidrojuma, turklāt vienīgais šajā lietā sniegtais skaidrojums (sk. šā sprieduma 15.punktu) arī nedod priekšstatu par kameru saistību ar Stratēģiskās nozīmes preču aprites likuma regulējuma mērķi.

10. lappuse no 12 [20] Senāts uzskata par nebūtisku VID kasācijas sūdzībā ietverto skaidrojumu par slēptās videonovērošanas kameru pazīmēm (mazi izmēri, „adatas acs” lēcas, izgatavotas, lai izskatītos pēc citiem priekšmetiem), jo no normatīvajiem aktiem ar pietiekamu skaidrību neizriet slēpto videonovērošanas kameru kā tādu atbilstība stratēģiskas nozīmes preces jēdzienam. Turklāt jebkurā gadījumā personai nevar būt zināmi valsts kompetento ekspertu praksē atzītie kritēriji preču klasifikācijai, kamēr vien tie nav ietverti ārējā normatīvajā aktā, līdz ar to tie nevar tikt uzskatīti par likumu, uz kuru pamata piemērot sodu, Latvijas Republikas Satversmes 92.panta un Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 7.panta izpratnē.

[21] Līdz ar to no normām, kuras VID norāda kā pamatu administratīvā pārkāpuma konstatēšanai, nav secināms, ka slēptās videonovērošanas kameras varētu būt preces, kuru importam nepieciešams saņemt Komitejas licenci vai vismaz lūgt kompetentajai iestādei atzinumu par preču statusu. Tāpat secināms, ka nav nozīmes arī jautājumam par to, vai konkrētās kameras pēc darbības un uzbūves principiem bija televīzijas vai videokameras. Personas sodīšana šādos apstākļos būtu pretrunā ar vispārējiem soda piemērošanas principu, ka sodīt var tikai uz likuma pamata, un tādējādi pārkāptu personas pamattiesības. Līdz ar to VID kasācijas sūdzības arguments nav pamatots.

[22] Šāda secinājuma izdarīšana konkrētajā gadījumā vispārīgi nav pretrunā ar stratēģiskas nozīmes preču aprites kontroles sistēmu tādā ziņā, ka liegtu uzlikt pienākumu personai arī šaubu gadījumā noskaidrot, vai konkrētās preces ir pakļautas kontrolei. Senāts uzskata par pamatotu VID viedokli, ka preču saraksts ne vienmēr varētu būt izsmeļošs, jo tehnoloģiju attīstība var apsteigt likumdevēja iespēju stratēģiskas nozīmes preces iekļaut sarakstā un publicēt. Tomēr no tiesiskā regulējuma pietiekami skaidri ir jābūt saprotamām stratēģiskas nozīmes preču būtiskajām pazīmēm, lai persona vismaz savas profesionālās darbības sfērā varētu izdarīt secinājumu par varbūtēju konkrētās preces atbilstību šādai preču kategorijai. Citiem vārdiem, arī pienākums šaubu gadījumā vērsties iestādē nav izpildāms, ja ārējā normatīvajā aktā nav ietverti kritēriji, pie kuriem šīs šaubas varētu rasties.

[23] Lietā nav izšķirošas nozīmes atbildētājas iesniegtajam Administratīvās rajona tiesas 2005.gada 14.novembra spriedumam lietā Nr.A42238704. Tas, ka apgabaltiesa līdzīgā lietā ir izdarījusi secinājumus, kas ir pretēji pirmās instances tiesas secinājumiem,

11. lappuse no 12 neliecina par vienlīdzības principa pārkāpumu, jo apelācijas instances tiesas uzdevums ir tieši pārbaudīt pirmās instances tiesas nolēmumu pareizību. Senāts arī konstatē, ka Senāta 2005.gada 31.maija spriedumā lietā Nr.SKA-167, kurā bija pārsūdzēts administratīvais sods par stratēģiskas nozīmes preču importu bez licences, vērtējot pieteicējas iebildumus pret tai nelabvēlīgu Administratīvās apgabaltiesas spriedumu, netika vērtēta tiesiskā regulējuma skaidrība saistībā ar konkrētajām precēm. Tas tomēr nenorāda nedz uz prakses maiņu, nedz attiecīgi arī uz vienlīdzības principa iespējamo neievērošanu. Minētajā lietā, kurā turklāt bija strīds par cita veida precēm, kasācijas sūdzībā šādi argumenti netika izvirzīti un attiecīgi šādā aspektā lieta kasācijas instancē netika skatīta. Līdz ar to secināms, ka stratēģisko preču aprites regulējuma vērtējums tā skaidrības aspektā attiecībā uz konkrētā veida precēm tiek veikts pirmoreiz.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 348.panta 1.punktu un 351.pantu, Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departaments nosprieda

Atstāt negrozītu Administratīvās apgabaltiesas 2007.gada 22.maija spriedumu, bet Valsts ieņēmumu dienesta kasācijas sūdzību noraidīt. Spriedums nav pārsūdzams.

Tiesas sēdes priekšsēdētāja tiesnese (paraksts) R.Vīduša senatore (paraksts) V. Krūmiņa

senatore (paraksts) I. Skultāne

NORAKSTS PAREIZS Tiesnese R.Vīduša Rīgā 2007.gada 13.decembrī

12. lappuse no 12