Court dismisses customs fine due to insufficient evidence proving the importer knew goods were counterfeit at purchase.

NORAKSTS Lietas Nr.A42980509 143/AA43 – 0210– 12/11

SPRIEDUMS Latvijas tautas vārdā

Rīgā 2012.gada 23.janvārī

Administratīvā apgabaltiesa šādā sastāvā: tiesas sēdes priekšsēdētāja Dz.Amerika, tiesneši I.Meldere un V.Poķis,

piedaloties pieteicēja R.G. pārstāvim E.A. un atbildētājas Latvijas Republikas pusē pieaicinātās iestādes Valsts ieņēmumu dienesta pārstāvei J.Š., atklātā tiesas sēdē izskatīja administratīvā pārkāpuma lietu, kas ierosināta, pamatojoties uz R.G., personas kods /personas kods/, pieteikumu par Valsts ieņēmumu dienesta ģenerāldirektora 2009.gada 6.oktobra lēmuma Nr.19.2/19621 atcelšanu, sakarā ar R.G. apelācijas sūdzību par Administratīvās rajona tiesas 2010.gada 6.oktobra spriedumu.

Aprakstošā daļa

[1] 2009.gada 16.jūlijā Valsts ieņēmumu dienesta (turpmāk – VID vai atbildētājs) Rīgas muitas reģionālās iestādes Muitas noteikumu pārkāpumu novēršanas daļas vecākā muitas eksperte attiecībā pret R.G. (turpmāk – pieteicējs) sastādīja administratīvā pārkāpuma protokolu Nr.BJ001131, kurā konstatēja, ka pieteicējs 2009.gada 27.aprīlī piemērojis muitas procedūru – izlaišanu brīvam apgrozījumam MKP 0240, noformējot Vienoto administratīvo dokumentu (turpmāk – VAD) IMA 4000 Nr.0240/9-606533 precei – mobilais telefons. Saskaņā ar pavaddokumentiem kravas nosūtītājs – „BAOLANKEJI/HONG KONG DEFANG LOGISTICS Ltd.”, kravas saņēmējs un deklarētājs – pieteicējs. Kopējā preču vērtība ir Ls 266,95. 2009.gada 28.aprīlī SIA „TNT Latvija” muitas noliktavā Plieņciema ielā 11, Mārupē pasta sūtījumam tika veikta padziļināta muitas fiziskā kontrole, par ko tika sastādīts muitas apskates akts Nr.54/LFKS (turpmāk – Apskates akts). Kontroles laikā tika konstatēta prece – mobilais telefons ar uzrakstu „NOKIA 8800 Sirocco Gold” (1 gab.) un tā piederumi. Saskaņā ar „NOKIA” preču zīmes īpašnieka „Nokia Corporation” pilnvarotā pārstāvja zvērinātu advokātu biroja „Krodere & Judinska” 2009.gada 19.maija atzinumu mobilais telefons un tā piederumi ir kontrafaktas preces un tās nav izlaižamas brīvam apgrozījumam. Līdz ar to pieteicējs ir piemērojis muitas režīmu kontrafaktai precei, tādējādi pārkāpjot Padomes Regulas (EK) Nr.1383/2003 „Par muitas rīcību attiecībā uz precēm, par kurām ir aizdomas, ka tās pārkāpj atsevišķas intelektuālā īpašuma tiesības, un pasākumiem, ko veic attiecībā uz precēm, kas ir pārkāpušas šādas tiesības” (turpmāk – Regula Nr.1383/2003) 9. un 16.panta nosacījumus, par ko atbildība paredzēta Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa (turpmāk – LAPK) 201.10panta trešajā daļā. 2009.gada 28.jūlijā VID Rīgas muitas reģionālās iestādes direktors pieņēma lēmumu F08/BJ-001131, ar kuru nolēma pieteicējam uzlikt naudas sodu Ls 50 apmērā, kā arī konfiscēt preci. Pieteicējs minēto lēmumu apstrīdēja VID ģenerāldirektoram, kurš ar 2009.gada 6.oktobra lēmumu Nr.19.2/19621 (turpmāk – Lēmums) apstrīdēto lēmumu atstāja negrozītu.

[2] Pieteicējs iesniedza pieteikumu Administratīvajā rajona tiesā, lūdzot Lēmumu atcelt. Pieteikumā norādīti turpmākie apsvērumi. [2.1] VID visā administratīvā procesa gaitā pieļāvis būtisku pārkāpumu attiecībā uz Regulas Nr.1383/2003 noteikto procedūru, kas liecina, ka to veiktās darbības mērķis ir bijis aizsargāt tikai un vienīgi preču zīmju īpašnieku intereses, savukārt saskaņā ar pastāvošo judikatūru tiesisku aizsardzību administratīvajā procesā bauda arī administratīvā akta adresāts. VID Rīgas muitas reģionālās iestādes darbinieki, maldinot lietā iesaistītās personas, sniedza tām nepatiesu, melīgu un lietas faktiskajiem apstākļiem neatbilstošu informāciju, tādējādi panākot, ka „Nokia Corporation” pilnvarotais pārstāvis zvērinātu advokātu birojs „Krodere & Judinska” izdod atzinumu, saskaņā ar kuru pieteicēja importētā prece tiek atzīta par viltotu.

Gan VID Rīgas muitas reģionālā iestāde, gan atbildētājs ignorējis procesa laikā izteikto lūgumu pamatot, sniedzot atbildes uz konkrētiem jautājumiem – kādēļ prece, kas deklarēta ar VAD 0240/9 – 606533, ir atzīstama par kontrafaktu preci. Lietas pirmstiesas procesā pieteicēju interesējošie jautājumi tika uzdoti, taču atbildes pēc būtības netika saņemtas. Šāds apstāklis neliedza VID Rīgas muitas reģionālo iestādi saukt pieteicēju pie administratīvās atbildības. [2.2] Pats fakts, ka uz preces, kurai tiek piemērota procedūra izlaišana brīvam apgrozījumam, ir norādīta reģistrēta preču zīme (konkrētajā gadījumā NOKIA) vēl nenozīmē, ka šāda prece ir kontrafakta, pamatojoties uz Regulas Nr.1383/2003 2.panta pirmā punkta a) apakšpunkta ievilkumā minēto, no kura izriet, ka preču zīme, kas atbilst likumīgi reģistrētai preču zīmei, var atrasties uz preces ar preču zīmju īpašnieka atļauju.

Šāds apstāklis lietā vispār nav ticis izvērtēts. [2.3] Apskates akta 12.ailē „Informācija par kontroles rezultātiem un pārbaudes darbībām (..)” nav pieminēts, ka muitas ierēdņiem, kuri veica kontroli, ir radušās jebkādas aizdomas par to, ka prece pārkāpj kompānijas „Nokia Corporation” intelektuālā īpašuma tiesības; ka konkrētai precei tikušas konstatētas VID Rīgas muitas reģionālās iestādes 2009.gada 30.aprīlī sagatavotajā vēstulē Nr.2.4.3./5679 uzskaitītās negatīvās (riska indikatīvās) īpašības.

No Apskates akta izriet, ka uz preces tiek konstatēti uzraksti „NOKIA”. Aplūkojot lietas materiālus, var secināt, ka VID Rīgas muitas reģionālā iestāde vārdus „uzraksts” un „preču zīme” lieto ar identisku nozīmi, neatklājot to lietošanas nozīmi konkrētajā gadījumā. [2.4] Zvērinātu advokātu biroja „Krodere & Judinska” 2009.gada 19.maija atzinums tika sniegts, balstoties uz VID Rīgas muitas reģionālās iestādes sniegto informāciju, kas bija lietas faktiskajiem apstākļiem neatbilstoša. Turklāt atzinums tika balstīts, tikai un vienīgi aplūkojot fotouzņēmumus, kas, pēc pieteicēja ieskatiem, ir nepietiekami, lai konstatētu, ka prece patiesi ir kontrafakta prece.

Pieteicējs arī norāda, ka tiesību subjekta pilnvarotā pārstāvja sniegtais 2009.gada 19.maija atzinums ir nepilnīgs un nekonkrēts. Arī izvērtējot 2009.gada 30.jūnijā atkārtoti sniegto atzinumu, var secināt, ka pilnvarotais pārstāvis nav pilnīgi un objektīvi atbildējis uz atbildētāja un arī pieteicēja uzdotajiem jautājumiem, tādējādi joprojām saglabājot saprātīgas šaubas. Salīdzinot abus atzinumus, secināms, ka pārstāvis abos gadījumos nonāk pie dažādiem secinājumiem un nesniedz atbildes uz iestādes uzdotajiem jautājumiem. [2.5] Lietā nav atrodams tiesību subjekta un/vai tā pilnvarota pārstāvja nepārprotams pieprasījums, kurā ietverts lūgums iesniegt preču paraugu izpētei, kā to paredz Regulas Nr.1383/2003 9.panta trešās daļas 3.punkta noteikumi.

Neraugoties uz šo trūkumu, VID Rīgas muitas reģionālā iestāde preci fiziski nodeva aplūkot zvērinātu advokātu birojam „Krodere & Judinska” tikai pēc vairākkārtīgiem pieteicēja iebildumiem par 2009.gada 19.maija atzinumu. Šo faktu apliecina lietā esošie dokumenti, no kuriem izriet, ka 2009.gada 18.jūnijā zvērinātu advokātu birojs „Krodere & Judinska” pieņem preci tehniskai analīzei (padziļinātai aplūkošanai), nolūkā konstatēt, ir vai nav prece kontrafakta, līdz ar ko ir konstatējams Regulā Nr.1383/2003 noteiktās procedūras pārkāpums. [2.6] Pierādījumi faktam, ka prece ir kontrafakta, netika gūti Regulas Nr.1383/2003 noteiktajā termiņā – desmit darba dienās, kas nozīmē, ka VID Rīgas muitas reģionālās iestādes veiktā preču aizturēšana ilgāk par desmit darba dienām ir bijusi prettiesiska. [2.7] Pieteicējs par preci ieguvis informāciju interneta vietnē www.numberingplans.com, kurā analizēts preces IMEI kods Nr.352286011121356 un sniegtas ziņas, no kurām var secināt, ka tālrunis ar konkrēto IMEI kodu ir ar legālu izcelsmi.

[3] Tiesai sniegtajos rakstveida paskaidrojumos atbildētājs norāda, ka pieteicēja pieteikums ir nepamatots un noraidāms, ņemot vērā Lēmumā ietverto argumentāciju, papildus paskaidrojot turpmāko. [3.1] Pieteicēja minētajā interneta vietnē www.numberingplans.com esošā informācija nav objektīvi pārbaudāma, faktiski no tās neizriet, ka vietnē pieejamā informācija satur oficiāli atzītus datus par mobilajiem tālruņiem un ka tā būtu saistoša tiesību subjektiem. Pieteicējam nav nekāda pamata uzskatīt, ka importētās preces ar IMEI kodu Nr.352286011121356 ir ar legālu izcelsmi tikai tāpēc, ka minētās preces IMEI kods Nr.352286011121356 ir atrodams interneta vietnē www.numberingplans.com.

VID norāda, ka nepārprotami ir saprotams fakts, ka šāda IMEI koda Nr.352286011121356 fiziska piešķiršana ir iespējama jebkuram mobilajam tālrunim, gan fiziski uzlīmējot tālrunim uzlīmi, kas satur minēto informāciju, gan elektroniski to nomainot pašā mobilā telefona aparātā. Minētajā gadījumā noteicošais ir fakts, ka „NOKIA” preču zīmes īpašnieka – Nokia pārstāvja Latvijā – sniegtajā atzinumā b/n (19.05.2009.) ir norādīs, ka konkrētais mobilais telefons nav uzņēmuma „Nokia Corporation” ražota prece, tas ir viltots. [3.2] Pieteicēja argumenti, kas attiecas uz VID Rīgas muitas reģionālās iestādes vecākā muitas eksperta 2009.gada 7.maija lēmumu Nr.335 par preču izlaišanas atlikšanu vai aizturēšanu, kas pieņemts saskaņā ar Regulu Nr.1383/2003, nav pamatoti un ir noraidāmi.

Pamatojoties uz Regulas Nr.1383/2003 13.panta nosacījumiem, muitai ir tiesības preces, kas aizskar intelektuālā īpašuma tiesības, aizturēt uz desmit darba dienām, kas pagarināms par tādu pašu termiņu, ja to nepārprotami pieprasījis tiesību subjekts. Atbildētājs norāda, ka prece „Mobilais telefons „NOKIA 8800 Sirocco Gold”” tika deklarēta 2009.gada 27.aprīlī, savukārt VID Rīgas muitas reģionālās iestādes vecākā muitas eksperta lēmums Nr.335 par preču izlaišanas atlikšanu vai aizturēšanu ir pieņemts 2009.gada 7.maijā.

Minētajā lēmumā norādīts, ka prece „Mobilais telefons „NOKIA 8800 Sirocco Gold” – 1 gab., MAA Nr.54/LFKS”, kas deklarēta 2009.gada 27.aprīlī, pamatojoties uz Regulas Nr.1383/2003 4.panta 1.punktu vai 9.panta 1.punktu, tiek aizturēta līdz 2009.gada 21.maijam, tas ir, uz desmit darba dienām no 2009.gada 7.maija. No minētā izriet, ka prece faktiski tika aizturēta sešpadsmit darba dienas, kas nepārsniedz Regulas Nr.1383/2003 13.pantā noteikto preces aizturēšanas termiņu.

[4] Papildus iesniegtajos paskaidrojumos pieteicējs izklāsta savu viedokli, kāpēc ir apšaubāma iestādes veiktā pierādījumu novērtēšana un pietiekamība personas saukšanai pie administratīvās atbildības.

[5] Ar Administratīvās rajona tiesas 2010.gada 6.oktobra spriedumu pieteikums noraidīts, pamatojoties uz šādiem argumentiem. [5.1] Lietā ir strīds par to, vai mobilais telefons, kas marķēts ar grafisko preču zīmi „NOKIA 8800 Sirocco Gold”, IMEI Nr.352286011121356, ir atzīstams par kontrafakta preci. Izskatāmajā lietā tiesai jānoskaidro, vai pieteicējs ir pārkāpis Regulas Nr.1383/2003 16.panta prasības, līdz ar to, vai atbildētājs Lēmumu ir pieņēmis pamatoti. [5.2] Regulas Nr.1383/2003 16.pants noteic, ka pēc 9.pantā izklāstītās procedūras pabeigšanas nosakot, ka preces ir pārkāpušas intelektuālā īpašuma tiesības, šādas preces nedrīkst atļaut ievest Kopienas muitas teritorijā, laist brīvā apgrozībā, aizvest no Kopienas muitas teritorijas, izvest, izvest atpakaļ, piemērot tām atlikšanas procedūru, novietot brīvajā zonā vai brīvajā noliktavā.

Saskaņā ar LAPK 201.10panta trešo daļu par muitas režīma piemērošanu kontrafaktām un pirātiskām precēm vai šo preču pagaidu uzglabāšanu uzliek naudas sodu fiziskajām personām no piecdesmit līdz divsimt piecdesmit latiem, konfiscējot šīs preces. Tādējādi, lai personu sauktu pie administratīvās atbildības atbilstoši šai tiesību normai, nepieciešams konstatēt, ka persona piemērojusi muitas procedūru kontrafaktām precēm. [5.3] Tiesa, izvērtējot izskatāmās lietas materiālos esošos un spriedumā minētos pierādījumus, secinājusi, ka ar tiem ir pierādīts fakts, ka mobilais telefons, kas marķēts ar grafisko preču zīmi „NOKIA 8800 Sirocco Gold”, IMEI Nr.352286011121356, ir kontrafakta prece.

Pie šāda secinājuma tiesa nonākusi sekojošu apsvērumu dēļ. [5.3.1] Izskatāmajā lietā ir trīs pierādījumi, proti, 2009.gada 19.maija atzinums, 2009.gada 30.jūnija atkārtotais atzinums, kā arī 2010.gada 9.septembra paskaidrojumi, ko sniedzis preču zīmes īpašnieks – Nokia pārstāvis Latvijā. Pie tam, ja 2009.gada 19.maija atzinums un 2010.gada 9.septembra paskaidrojumi ir sniegti, apskatot fotogrāfijas, tad 2009.gada 30.jūnija atzinums sniegts, apskatot mobilo telefonu, kas marķēts ar grafisko preču zīmi „NOKIA 8800 Sirocco Gold”, IMEI Nr.352286011121356, un tā piederumus (telefona lādētāju ar paliktni, lietošanas instrukciju, programmas CD disku, datu kabeli, telefona maciņu, austiņas un divas telefona baterijas).

Visos šajos pierādījumos „NOKIA” preču zīmes īpašnieks ir atzinis, ka apskatītais mobilais telefons ir viltots. Šāds atzinums ir pamatots ar to, ka:

1) konkrētais mobilais telefons bijis paredzēts un pārdots Āzijas tirgum, taču oriģinālie „NOKIA 8800 Sirocco Edition” modeļa telefoni nav paredzēti kādam konkrētam tirgum un tie tiek pārdoti visā pasaulē;

2) uz tā ir modelim „NOKIA 8800 Sirocco Gold” neatbilstošs IMEI kods Nr.352286011121356, jo „Nokia Corporation” telefona modeli „NOKIA 8800 Sirocco Gold” nav ražojis ar IMEI kodu Nr.352286011121356;

3) mobilā telefona iepakojuma komplektācijā iekļautā uzlīme jeb iepakojuma etiķete, uz kuras ir redzams IMEI kods, ir viltota, jo uz telefona ir modelim „NOKIA 8800 Sirocco Gold” neatbilstošs IMEI kods Nr.352286011121356;

4) mobilajam telefonam pievienotajā bukletā atrodamas vairākas drukas kļūdas, piemēram, bukleta pirmajā lapā bija norādīts tālruņa nosaukums „NOKIA 8800 Siroco Gold”, proti, tālruņa nosaukumā vārdā „Sirocco” bija izlaists viens burts „c”;

5) mobilajam tālrunim nav iespējams atjaunot programmnodrošinājumu, lejuplādējot to no „Nokia Corporation” mājas lapas (lietas 155. un 156.lapa). Tātad šos pierādījumus sniedzis attiecīgās preču zīmes īpašnieks, kuram vislabāk ir zināms, vai apskatītā prece ir viņa ražota vai nē. Pie tam, apliecinot, ka minētais mobilais telefons ir viltots, „NOKIA” preču zīmes īpašnieks ir norādījis uz konkrētiem apstākļiem, kas ir par pamatu šādai atziņai. [5.3.2] Lietā ir 2009.gada 26.augusta SIA „Nokia Latvija” klientu apkalpošanas vadītāja informācija, ka IMEI kods Nr.352286011121356 ir atbilstošs „NOKIA 8800 Gold Arte” izstrādājumiem.

Tātad, apstiprinot „NOKIA” preču zīmes īpašnieka norādītos divus apstākļus, ka uz apskatītā mobilā telefona ir modelim „NOKIA 8800 Sirocco Gold” neatbilstošs IMEI kods Nr.352286011121356, kā arī to, ka telefona iepakojuma komplektācijā iekļautā uzlīme jeb iepakojuma etiķete, uz kuras ir redzams IMEI kods, ir viltota, jo uz telefona ir modelim „NOKIA 8800 Sirocco Gold” neatbilstošs IMEI kods Nr.352286011121356. [5.3.3] To, ka mobilajam telefonam, kas marķēts ar grafisko preču zīmi „NOKIA 8800 Sirocco Gold”, IMEI Nr.352286011121356, ir neatbilstošs IMEI kods, 2010.gada 15.septembrī atzina arī pieteicēja pārstāvis (lietas 163.lapa). [5.3.4] Pieteicējs pieteikumā norādījis, ka saskaņā ar interneta vietnē www.numberingplans.com pieejamo informāciju tālrunis ar IMEI kodu Nr.352286011121356 ir ar legālu izcelsmi un šis IMEI kods ir tālrunim „NOKIA 8800 Sirocco”.

Tomēr jau 2010.gada 28.jūlijā, kad atbildētāja pārstāvis norādīja, ka minētajā interneta vietnē 2010.gada 21.jūlijā ieguvis informāciju, ka IMEI kods Nr.352286011121356 ir telefonam „NOKIA 8800 d”, nevis „NOKIA 8800 Sirocco”, pieteicēja pārstāvis paskaidroja sekojošo. Kad pieteicējam tika celta apsūdzība par to, ka prece ir kontrafakta, viņš centās sazināties ar to kompāniju, lai noskaidrotu, kāpēc informācija neatbilst. Pēc pusotra mēneša tika saņemta atbilde, ka attiecīgā kompānija neatbild par informācijas saturu, kā arī to, ka viņiem nav nekāda sakara ar „Nokia” rūpnīcu.

Vienlaicīgi pēc atbildes saņemšanas pieteicējs, ievadot IMEI kodu, konstatējis, ka uzrādās atbildētāja pārstāvja minētie dati. Tādējādi pieteicēja pārstāvis apstiprināja, ka interneta vietnē www.numberingplans.com ir pieejama informācija, ka IMEI kods Nr.352286011121356 ir tālrunim „NOKIA 8800 d”. Tiesa, 2010.gada 15.septembrī pārbaudot šo informāciju interneta vietnē http://www.numberingplans.com/?page=analysis&sub=imeinr, konstatēja, ka IMEI kods Nr.352286011121356 ir norādīts tālrunim „NOKIA 8800 d”, nevis „NOKIA 8800 Sirocco”. [5.4] Ievērojot iepriekš konstatēto, tiesa arī atzinusi par pamatotu atbildētāja konstatēto, ka pieteicējs izdarījis LAPK 201.10panta trešajā daļā paredzēto administratīvo pārkāpumu. [5.5] Pieteicējs savā pieteikumā norādījis, ka pierādījumi faktam, ka prece ir kontrafakta, netika gūti Regulas Nr.1383/2003 noteiktajā termiņā – desmit darba dienās, tas nozīmē, ka VID Rīgas muitas reģionālās iestādes veiktā preču aizturēšana ilgāk par desmit darba dienām ir bijusi prettiesiska.

Regulas Nr.1383/2003 13.panta 1.punkts noteic, ja 10 darba dienu laikā pēc paziņojuma saņemšanas par izlaišanas atlikšanu vai aizturēšanu 9.panta 1.punktā minētajam muitas punktam nav paziņots par to, ka ir uzsāktas procedūras, lai noteiktu, vai saskaņā ar valsts tiesību aktiem intelektuālā īpašuma tiesības ir pārkāptas atbilstoši 10.pantam vai, attiecīgā gadījumā, tas nav saņēmis tiesību subjekta piekrišanu, kas ir minēta 11.panta 1.punktā, preces var izlaist vai to aizturēšanu var izbeigt pēc vajadzības pēc visu muitas formalitāšu izpildīšanas.

Vajadzības gadījumā minēto laiku var pagarināt, ilgākais, par 10 darba dienām. Minētā tiesību norma pēc būtības noteic 10 darba dienu termiņu, kad nepieciešams uzsākt procedūras, lai noteiktu, vai saskaņā ar valsts tiesību aktiem intelektuālā īpašuma tiesības ir pārkāptas. Ja šajā termiņā attiecīgās procedūras nav uzsāktas, tad aizturētās preces var izlaist vai to aizturēšanu var izbeigt. No izskatāmās lietas materiāliem tiesa konstatējusi, ka konkrētajā gadījumā nepieciešamās procedūras, lai noteiktu, vai saskaņā ar valsts tiesību aktiem intelektuālā īpašuma tiesības ir pārkāptas, ir uzsāktas jau nākošajā dienā pēc tam, kad 2009.gada 27.aprīlī pieteicējs piemērojis muitas procedūru deklarētajam mobilajam telefonam, kas marķēts ar grafisko preču zīmi „NOKIA 8800 Sirocco Gold”, IMEI Nr.352286011121356, proti, 2009.gada 28.aprīlī.

Tieši šajā datumā par konkrēto faktu ir uzsākta administratīvā pārkāpuma lietvedība (lietas 67.lapa), kuras ietvaros tad 2009.gada 28.aprīlī ar Mantu un dokumentu apskates un izņemšanas protokolu administratīvā pārkāpuma lietā mobilais telefons, kas marķēts ar uzrakstiem „NOKIA”, „8800 Sirocco Gold”, IMEI Nr.352286011121356, ir izņemts un līdz lietas izskatīšanai nodots glabāšanai (lietas 56.lapa). Līdz ar to tiesa nav konstatējusi atbildētāja darbībās Regulas Nr.1383/2003 13.panta 1.punktā noteikto desmit darba dienu termiņu pārkāpumu. [5.6] Par LAPK 201.10panta trešajā daļā paredzētā administratīvā pārkāpuma izdarīšanu likumdevējs ir imperatīvi noteicis piemērojamos administratīvā soda veidus – naudas sodu fiziskajām personām no piecdesmit līdz divsimt piecdesmit latiem un kontrafakta preces konfiskāciju.

Līdz ar to šajā gadījumā nav iespējams lemt par to, vai naudas sods un kontrafakta preces konfiskācija ir nepieciešami. Tādējādi lemjams ir jautājums tikai par naudas soda apmēru. Pieteicējam piemērota minimālā LAPK 201.10panta trešajā daļā paredzētā sankcija – Ls 50. Līdz ar to naudas soda apmērs atbildētājam nebija jāpamato ar apstākļiem, kas ņemami vērā saskaņā ar LAPK 32.panta otro daļu (pārkāpuma raksturs, mantiskais stāvoklis, atbildību mīkstinošie un pastiprinošie apstākļi). Nosakot minimālo iespējamo soda apmēru par šāda veida pārkāpumu, lietderības apsvērumus ir izdarījis likumdevējs.

Tādējādi tiesa atzinusi, ka pieteicējam piemērotais naudas sods ir samērīgs un atbilstošs izdarītajam administratīvajam pārkāpumam. [5.7] Tiesa atsevišķi izvērtējusi tikai tos argumentus, kuri tiesas ieskatā ir nozīmīgi no tiesību viedokļa un kas var ietekmēt tiesas spriedumu pēc būtības.

[6] Pieteicējs par spriedumu iesniedza apelācijas sūdzību, lūdzot spriedumu atcelt kā nepamatotu šādu iemeslu dēļ. [6.1] Pieteicējs uzskata, ka tiesa sašaurināti vērtējusi lietas būtību, nav pienācīgi konstatējusi un izvērtējusi visus lietā būtiskos faktiskos un tiesiskos apstākļus, nepamatoti nav atbildējusi uz visiem argumentiem, kā arī, iespējams, nepilnīgi realizējusi objektīvās izmeklēšanas principu. [6.2] Tiesa nav atspoguļojusi šādus faktus:

1) strīdus mobilais tālrunis iegādāts interneta veikalā „eBay”;

2) pirms preces iegādes ticis izvērtēts pārdevēja profils;

3) importētā mobilā tālruņa IMEI kods ticis pārbaudīts interneta vietnē www.numberingplans.com, kurā par tālruni teikts, ka tas, ļoti ticams, ir autentisks;

4) pieteicējam pirms preču iegādes nekur citur publiskajā telpā nav bijusi iespēja pārliecināties par preces autentiskumu. [6.3] Pieteicējs uzskata, ka lietā nav konstatēts neviens tāds no LAPK normām izrietošs apstāklis, no kura būtu secināms, ka pieteicējs ir apzinājies savas darbības vai bezdarbības prettiesisko raksturu, ir paredzējis savas darbības kaitīgās sekas un ir vēlējies vai apzināti pieļāvis šo seku iestāšanos. Proti, nav konstatējams pieteicēja nodoms izdarīt administratīvo pārkāpumu. Tāpat nav pamats uzskatīt, ka pieteicējs pārkāpumu izdarījis aiz neuzmanības.

Pieteicējs ar vislielāko rūpību izvērtēja savu darbību un tās sekas. Pieteicējs ir izdarījis visu saprātīgi iespējamo, lai izvairītos no prettiesiskas darbības vai bezdarbības, un pieteicējs nevarēja un tam nevajadzēja paredzēt tādu seku iestāšanos, kādas ir izskatāmajā lietā. [6.4] Lai pieteicēju sauktu pie administratīvās atbildības, jākonstatē administratīvā pārkāpuma sastāvs. Pieteicēja darbībās, kas izpaudās kā kontrafakta mobilā tālruņa laišana brīvā apgrozībā, neskatoties uz nepareizu IMEI kodu, nav saskatāma administratīvā pārkāpuma sastāva subjektīvā puse.

Līdz ar to nav pamata pieteicēja saukšanai pie administratīvās atbildības pēc LAPK 201.10panta trešās daļas. [6.5] Tiesa pretrunīgi izvērtējusi pierādījumus, apejot likumā noteiktos pamatprincipus attiecībā uz pierādījumu vērtēšanu. Ar atsauci uz APL 154.pantu ir nepietiekami, lai teiktu, ka pierādījumi lietā tikuši pienācīgi novērtēti. Uz pieteicēja iepriekš uzdotajiem jautājumiem tiesību subjektam atbildes pēc būtības netika saņemtas, taču, tiesai uzdodot šos jautājumus jau pēc izpētāmā objekta iznīcināšanas, tiesību subjekts atrada par iespējamu precīzi atbildēt uz tiesas jautājumiem.

Laikā, kad telefons tika pētīts, atbildes uz jautājumu, vai konkrētajam tālrunim programmnodrošinājumu ir iespējams atjaunot, lejupielādējot to no „Nokia Corporation” mājas lapas, nebija, taču laikā, kad telefona vairs nav, atbilde skan pārliecinoši.

[7] Paskaidrojumos par apelācijas sūdzību atbildētājs spriedumu uzskata par pamatotu, bet apelācijas sūdzību par noraidāmu, papildus Lēmumā un paskaidrojumos sniegtajiem argumentiem norādot turpmāko. Ar Regulu Nr.1383/2003 muitas iestādēm tiek uzticētas kontroles funkcijas intelektuālā īpašuma tiesību aizsardzībai uz atsevišķām precēm, kurām tiek piemērotas dažādas muitas procedūras. Tieši muitas iestādes ir vienīgās, kuras veic visa veida kravas kontroli muitas procedūrās, un ir visefektīvākais kontroles līdzeklis. Bet muitas iestādes amatpersonas nav eksperti, kas tiešā veidā saistīti ar intelektuālā īpašuma jautājumiem. Saskaņā ar Regulas Nr.1383/2003 4.panta otro daļu un spēkā esošajiem noteikumiem attiecīgajās dalībvalstīs muitas iestādes drīkst, neizpaužot citu informāciju kā tikai patieso vai šķietamo lietu skaitu un to būtību un pirms tiesību subjekta informēšanas par iespējamo pārkāpumu, lūgt tiesību subjektu sniegt tām jebkuru informāciju, kas nepieciešama to aizdomu apstiprināšanai. Turklāt Eiropas Kopienu tiesas judikatūrā (lieta Nr.C-93/08) ir atzīts, ka attiecīgās preču zīmes īpašnieks vai tā pārstāvis vislabāk zina, vai preces ir kontrafaktas vai nē, līdz ar to tās sniegtais atzinums uzskatāms par pietiekamu. Persona, kura nepiekrīt preču zīmes pārstāvja atzinumam, ir tiesīga vērsties tiesā civiltiesiskajā kārtībā, pieprasot piedzīt nepamatoti sniegtā atzinuma rezultātā nodarītos zaudējumus preču zīmēm, un nav nekāda pamata uzskatīt šo informāciju par apšaubāmu. Konstatējot, ka preces pārkāpušas intelektuālā īpašuma tiesības, muitas ierēdņiem nav izvēles tiesības, bet gan ir jādara viss iespējamais, lai šādas preces netiktu ievestas Kopienas muitas teritorijā, laistas brīvā apgrozībā, aizvestas no Kopienas muitas teritorijas, izvestas, izvestas atpakaļ, piemērota tām atlikšanas procedūra vai novietošana brīvajā zonā vai brīvajā noliktavā.

[8] Tiesas sēdē pieteicēja pārstāvis pieteikumu un apelācijas sūdzību uzturēja uz tajos minēto argumentu pamata. Atbildētāja pārstāve pieteikumu un apelācijas sūdzību neatzina uz Lēmumā un rakstveida paskaidrojumos minēto argumentu pamata.

Motīvu daļa

[9] Noklausoties administratīvā procesa dalībnieku paskaidrojumus, pārbaudījusi un novērtējusi pierādījumus, Administratīvā apgabaltiesa secina, ka apelācijas sūdzība ir pamatota un pieteikums ir apmierināms.

[10] Pieteicējs ir saukts pie administratīvās atbildības saskaņā ar

201. panta trešo daļu, kas paredz, ka par muitas režīma piemērošanu kontrafaktām un pirātiskām precēm uzliek naudas sodu fiziskajām personām no piecdesmit līdz divsimt piecdesmit latiem, konfiscējot šīs preces. Līdz ar to ir noskaidrojams, vai notikumā ir konstatējams administratīvā pārkāpuma sastāvs. Lietā nav strīda, ka pieteicējs ir piemērojis muitas režīmu precei – vienam mobilajam telefonam ar uzrakstu „NOKIA 8800 Sirocco Gold”. Taču lietā pastāv strīds par to, vai šī prece ir kontrafakta. Tāpat arī noskaidrojams, vai pieteicējs ir vainojams administratīvā pārkāpuma pieļaušanā.

[11] Apgabaltiesa konstatē, ka pirmās instances tiesa tiktāl, ciktāl ir novērtēts, vai mobilais telefons ar uzrakstu „NOKIA 8800 Sirocco Gold” ir kontrafakta prece, ir pareizi novērtējusi lietas faktiskos apstākļus (šā sprieduma [5.3] punkts), līdz ar to apgabaltiesa saskaņā ar APL 307.panta ceturto daļu pievienojas pirmās instances tiesas motīviem minētajā daļā un atkārtoti tos nenorāda. Papildus apgabaltiesa norāda turpmāk minēto. Pārbaudes laikā konstatēts, ka pieteicējs deklarējis preci ar nosaukumu „NOKIA 8800 Sirocco Gold”.

Nav strīda, ka šīs preču zīmes īpašnieks ir Nokia Corporation. Regulas Nr.1383/2003 2.panta 1.punkta a) apakšpunkts noteic, ka šajā regulā preces, kas pārkāpj intelektuālā īpašuma tiesības” ir „viltotas preces”, proti: (i) preces, ieskaitot iepakojumu, uz kurām bez atļaujas ir norādīta preču zīme, kas pilnīgi atbilst preču zīmei, kas ir likumīgi reģistrēta tādam pašam preču veidam, vai preču zīme, kuru nevar atšķirt no likumīgi reģistrētas preču zīmes un kas tādējādi pārkāpj tiesību subjekta tiesības atbilstoši Kopienas tiesību aktiem vai tās dalībvalsts tiesību aktos, kurā muitas iestādēm ir iesniegts pieprasījums rīkoties.

Arī tiesību literatūrā ir norādīts, ka par kontrafakciju uzskata tādas preces izgatavošanu un/vai pārdošanu, kas apzināti, ar iepriekšēju nodomu marķēta ar citai personai piederošu preču zīmi (vai ar viltotu preču zīmi, kura nebūtiski atšķiras no citas personas preču zīmes) (sk. Poļakovs G. Rūpnieciskā īpašuma aizsardzība. Skaidrojošā vārdnīca. Rīga, LR patentu valde AIPP Latvijas nacionālās asociācija, 1999, 192.lpp). Secināms, ka par kontrafaktu preci uzskata tādu preci, uz kuras tiek lietota preču zīme bez preču zīmes īpašnieka atļaujas.

Ievērojot to, ka ir droši zināms, ka pieteicējs ir piemērojis muitas režīmu mobilajam telefonam ar nosaukumu „NOKIA 8800 Sirocco Gold”, ka NOKIA ir preču zīme un tās īpašnieks ir Nokia Corporation, konkrētajā gadījumā atliek pārliecināties tikai par to, vai preču zīmes lietotājam bija preču zīmes īpašnieka atļauja to lietot. Par pierādījumu iepriekš minētajam – vai ir bijusi atļauja no preču zīmes īpašnieka lietot preču zīmi – var kalpot arī Regulā Nr.1383/2003 minēto realizēto procedūru ietvaros izsniegtais preču zīmes īpašnieka vai tā pilnvarotās personas paziņojums, kurš tiek izsniegts saskaņā ar Regulas 4.panta 1.punktu, kurš noteic, ja muitas iestādēm, veicot darbības vienā no 1.panta 1.punktā minētajiem gadījumiem, un pirms tiesību subjekts ir iesniedzis pieprasījumu rīkoties vai šāds pieprasījums ir atbalstīts, ir pietiekams pamats uzskatīt, ka preces pārkāpj intelektuālā īpašuma tiesības, tās drīkst atlikt preču izlaišanu vai aizturēt tās uz trīs dienu laika posmu no brīža, kad ir saņemts tiesību subjekta (preču zīmes īpašnieka) un preču deklarētāja vai turētāja paziņojums, lai sniegtu iespēju tiesību subjektam iesniegt pieprasījumu rīkoties atbilstoši Regulas 5.pantam.

Apgabaltiesas ieskatā, jebkurā gadījumā tikai preču zīmes īpašnieks var apliecināt, vai viņam ir bijusi kāda vienošanās ar preču zīmes lietotāju par preču zīmes izmantošanu. Ja preču zīmes īpašnieks paziņojumā apliecina, ka aizturētās preces ir pārkāpušas tās intelektuālā īpašuma tiesības, respektīvi, atzīst, ka preču zīme ir izmantota bez īpašnieka atļaujas, tad šāds paziņojums ir pietiekams pierādījums kontrafaktas preces esamībai. Tai pat laikā šāds paziņojums, kas izsniegts Regulas Nr.1383/2003 ietvaros, ne vienmēr var kalpot par pierādījumu kontrafaktas preces faktam.

Šāds paziņojums var kalpot par pierādījumu tikai tad, ja ir atlicis pierādīt tikai tādus faktus, kuri ir pilnībā atkarīgi no preču zīmes īpašnieka gribas, piemēram, vai ir sniegta atļauja izmantot preču zīmi. Taču šāds paziņojums nav objektīvs un neatkarīgs ekspertīzes slēdziens un ar to nevar pierādīt tādus faktus, kas attiecināmi uz pašas preces, tās iepakojuma vai preču zīmes īpašībām. Tādā gadījumā iestāde nevar paļauties tikai uz preču zīmes īpašnieka vienpersonisku paziņojumu, ka ir pārkāptas tā tiesības, tai ir jāveic neatkarīga un objektīva ekspertīze gadījumā, ja kāda persona tiek saukta pie administratīvās atbildības.

Tikai absolūti skaidros gadījumos, kad, piemēram, ir lietots vārds „Adidas” uz sporta kurpēm, pie noteikuma, ja pats vārds „Adidas” ir reģistrēts kā preču zīme, kur vairs nevar būt šaubu par kontrafaktas preces īpašībām un kuras ir iespējams novērtēt bez ekspertu speciālajām zināšanām, kā pierādījumu ir iespējams izmantot preču zīmes īpašnieka vienpusējo paziņojumu. Pēdējais izriet no Regulas mērķa un būtības, proti, preču zīmes īpašnieks sniedz savu paziņojumu, kas ir par pamatu, lai muitas iestāde varētu apturēt preču izlaišanu vai aizturēt tās uz trīs dienām, lai preču zīmes īpašnieks turpmāk varētu rīkoties – iesniegt intervences pieteikumu (Regulas 4.panta 1.punkts, 5.pants), kuru, savukārt, izskata muitas iestāde, pieņemot labvēlīgu vai nelabvēlīgu lēmumu rīkoties atbilstoši šim pieteikumam (Regulas 8.pants, 9.pants), turklāt, muitas iestāde savu rīcību realizē gada laikā.

Visas muitas iestādes darbības ir vērstas uz to, lai preču zīmes īpašnieks šajā laikā varētu darīt visu iespējamo, lai turpmāk uzsāktu procedūras (tiesas procesus u.c.), lai pierādītu, ka viņa intelektuālās īpašuma tiesības ir aizskartas. Tātad konkrētajā gadījumā bija pietiekami pārliecināties par to, vai preču zīmes lietotājam ir preču zīmes īpašnieka atļauja šo preci lietot. Šādas informācijas apstiprināšanai ir pietiekoši ar preču zīmes īpašnieka pilnvarotās personas paziņojumu par to, ka šādas atļaujas nav.

[13] Gan sākotnējā lēmumā, gan arī Lēmumā atbildētājs vērtējis tikai administratīvā pārkāpuma sastāva objektu un objektīvo pusi, kā arī noteicis subjektu. Proti, Lēmumā ir vērtēts tikai tas, vai prece ir kontrafakta, kas būtu pietiekoši Regulas Nr.1383/2003 izpratnē, lai būtu pamats piemērot šīs regulas 16.pantu (nosakot aizliegumu tālāk rīkoties ar precēm, kas pārkāpj intelektuālā īpašuma tiesības) un 17.pantu (veicot noteiktu rīcību ar precēm, tās iznīcinot vai veicot citus pasākumus, lai faktiski liegtu attiecīgām personām gūt mantisku labumu).

Taču, lai personu sauktu pie administratīvās atbildības, jāīstenojas visam administratīvā pārkāpuma sastāvam, tostarp, jābūt pierādītai personas vainai. Jāakcentē, ka administratīvā pārkāpuma lietvedībai un procedūrām, kas tiek piemērotas saskaņā ar Regulu Nr.1383/2003, ir atšķirīgi mērķi. Regulas Nr.1383/2003 mērķis ir pēc iespējas aizsargāt preču zīmju tiesību subjektus, novērst kontrafaktu preču nonākšanu apgrozībā. Šī mērķa sasniegšanai ir pietiekoši, ja kontrafaktās preces netiek laistas apgrozībā.

Savukārt administratīvā pārkāpuma lietvedības mērķis ir saukt pie atbildības personu, kura ir vainojama administratīvā pārkāpuma izdarīšanā. Tātad šie procesi nav likumsakarīgi saistīti, tie automātiski neizriet viens no otra, kaut gan nenoliedzami, ka Regulā Nr.1383/2003 minēto procedūru īstenošanas gaitā bieži vien vienlaicīgi tiek atklāts arī administratīvais pārkāpums. Tātad, pārbaudot, vai pieteicējs ir vainojams administratīvā pārkāpuma pieļaušanā, atbildētājam bija jāpierāda, ka pieteicējs ir apzinājies savas darbības vai bezdarbības prettiesisko raksturu, paredzējis tās kaitīgās sekas un vēlējies vai apzināti pieļāvis šo seku iestāšanos (LAPK 10.pants), vai arī paredzējis savas darbības vai bezdarbības kaitīgo seku iestāšanās iespēju, bet vieglprātīgi paļāvies, ka tās varēs novērst, vai arī nav paredzējis šādu seku iestāšanās iespēju, kaut gan viņam vajadzēja un viņš varēja tās paredzēt (LAPK 11.pants).

Konkrētajā gadījumā pieteicēja vaina tiktu pierādīta, ja apstiprinātos, ka pieteicējs zināja vai viņš varēja paredzēt, ka deklarētā prece ir kontrafakta. Atbildētājam Lēmumā bija jānorāda, kā pieteicējs varēja pārliecināties par preces īstumu, vai pieteicējam bija pamats aizdomām, ka prece, kuru viņš pasūta internetā un iegādājas, varētu būt viltota, kādas pazīmes par to liecina – cena, izcelsmes valsts vai citi kritēriji, vai šīs aizdomas bija pamats izmantot Padomes Regulas (EEK) Nr.2913/92 (1992.gada 12.oktobris) par Kopienas Muitas kodeksa izveidi 42.punktā noteiktās tiesības, proti, tiklīdz preces ir uzrādītas muitai, ar muitas dienestu atļauju tās var pārbaudīt un var ņemt to paraugus, lai tās varētu nodot preču muitošanas vai izmantošanas režīmā.

Atbildētājam bija jāpārliecinās par to, kāda informācija pieteicējam bija pieejama, iegādājoties preci internetā, un vai no šās informācijas varēja izdarīt kādus secinājumus, kas varētu novest pie aizdomām par kontrafaktu preci. Ja cena ir tā, kas liek domāt par kontrafaktu preci, atbildētājam bija jāiegūst informāciju par to, kādas cenas šāda tipa precei bija konkrētajā tirgū noteiktā laika posmā, lai varētu spriest par tās neatbilstību īstas preces cenai. Ja preces iegādes valsts ir pamats aizdomām par kontrafaktu preci, tad atbildētājam bija jāpierāda, ka šajā valstī šāda prece netiek izplatīta (konkrētajā lietā apstiprināts, ka prece tiek tirgota visā pasaulē, tāpēc pieteicējam nebija pamata aizdomām, ka šajā valstī iegādātā prece automātiski atzīstama par kontrafaktu).

Tāpat arī jāņem vērā pircēja profesionalitāte, piemēram, ja preces importē brokeris, turklāt lielā daudzumā un regulāri, tad vainas pierādīšanai ir zemāks slieksnis, taču, ja preci personīgām vajadzībām iegādājusies fiziska persona, tad būtu novērtējams tās zināšanu līmenis par konkrētajām precēm (piemēram, tās rīcībā šāda prece jau ir, tā preces iegādājas tālākai tirdzniecībai, u.tml.). Visbeidzot jānovērtē, vai pieteicējam kā fiziskai personai, ja tam nav īpašu un speciālu zināšanu, ir iespējams noteikt, vai prece ir kontrafakta, ja arī pieteicējs būtu izmantojis Padomes Regulas (EEK) Nr.2913/92 (1992.gada 12.oktobris) par Kopienas Muitas kodeksa izveidi 42.punktā noteiktās tiesības.

Šāda vērtējuma Lēmumā nav. Līdz ar to arī apgabaltiesai nav iespējams pārbaudīt, vai atbildētājs pareizi noteicis pieteicēja vainu, jo apgabaltiesa nevar pārliecināties par apsvērumiem, uz kādu pamata šāds secinājums izdarīts. Apgabaltiesa var tikai izdarīt pieņēmumu, ka, iespējams, telefona cena varētu būt identifikators tam, ka prece ir kontrafakta, par ko varēja nojaust arī pieteicējs, jo pieteicējs preci iegādājies par USD 429,99, bet tiesību subjekts norādījis, ka šāda telefona aptuvenā vērtība ir Ls 850 (lietas 53.lapa).

Taču šajā atzinumā nav norādīts, kurā reģionā šāda telefona cena ir sastopama, vai visā pasaulē telefonu cenas ir vienādas, cik lielas ir iespējamās cenas svārstības. Arī atbildētājs nav ieguvis pierādījumus par telefonu cenām, kuras varētu salīdzināt ar šajā lietā esošās preces cenu. Tā kā lietā nav noskaidrots, kāda informācija pieteicējam bija pieejama telefona iegādes brīdī un proti, vai pieteicējam bija pieejams IMEI kods, tad nav arī iespējams apstiprināt, ka pieteicējam jau iegādes brīdī bija iespējams pārliecināties par preces īstumu un līdz ar to nojaust, ka prece ir viltota.

No pieteicēja paskaidrojumiem izriet, ka viņš par IMEI koda īstumu pārliecinājies jau iesāktā administratīvā procesa ietvaros, proti, kad viņam jau bija zināms šis kods. Turklāt apgabaltiesas ieskatā pieteicēja vainas pierādīšanā kā būtisks apstāklis ir ņemams vērā tas, kas tiek apzīmēts ar viltotām precēm saskaņā ar Regulas Nr.1383/2003 2.panta 1.punkta „a” (i) apakšpunktu. Līdz ar to atbildētājam bija jānoskaidro, vai pieteicējam bija iespējams pārliecināties par to, vai preču zīmes lietotājam ir nepieciešamā atļauja lietot konkrēto preču zīmi, kā par to bija iespējams pārliecināties.

Jānorāda, ka pati par sevi viltotu preču definīcija jau norāda uz to, ka preci nav iespējams atšķirt no īstas preces, līdz ar to tas vēl jo vairāk uzliek pienākumu atbildētājam pārliecināties, vai pieteicējam bija iespējams noteikt, vai prece nav īsta un kas uz šādām domām vedina.

[14] Ievērojot šā sprieduma [13] punktā norādītos trūkumus Lēmumā, kas paši par sevi izslēdz iespēju pieteicēju saukt pie administratīvās atbildības, Lēmums atzīstams par prettiesisku, tas ir atceļams un administratīvā pārkāpuma lietvedība ir izbeidzama sakarā ar to, ka nav pierādīts administratīvā pārkāpuma sastāvs (LAPK 239.panta 1.punkts).

[15] Pirmās instances tiesa nepilnīgi izvērtējusi administratīvā pārkāpuma sastāva esamību un tāpēc taisījusi nepareizu spriedumu.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 286.11panta otrās daļas 3.punktu un 286.14pantu, Administratīvā apgabaltiesa nosprieda

apmierināt R.G. pieteikumu. Atcelt Valsts ieņēmumu dienesta ģenerāldirektora 2009.gada 6.oktobra lēmumu Nr.19.2/19621 (2009.gada 16.jūlija administratīvā pārkāpuma protokols Nr.BJ001131) ar tā pieņemšanas dienu un izbeigt lietu. Spriedums nav pārsūdzams un stājas spēkā tā sastādīšanas dienā.

Tiesas sēdes priekšsēdētāja (paraksts) Dz.Amerika

Tiesneši (paraksts) I.Meldere

(paraksts) V.Poķis NORAKSTS PAREIZS: Administratīvās apgabaltiesas tiesnese Dz.Amerika Rīgā 2012.gada 23.janvārī