Legislator Case Law & Legislation
A420207117 / A42-02071-17 AI generated

Court dismissed request to revoke child custody order due to lack of evidence of parental harm.

Case Number A420207117 / A42-02071-17
Court / Authority
Jurisdiction Latvia (LV)
Decision Date
Outcome Dismissed

Legislator summary

AI generated

The Administrative District Court rejected the applicant's request to annul the guardianship court's decision restoring the father's custody rights. The court found that the father did not endanger the child's life or health and that the guardianship court had gathered sufficient information to determine the situation was lawful. Consequently, the court ruled that no grounds existed for terminating the father's custody rights or for the applicant's request.

Legislator headnote

AI generated

Administratīvā procesa likums 246.-251., 289.-291. panti: The court must assess whether the administrative body's decision is lawful and justified based on the facts; if no evidence proves the parent endangered the child's life or health, the decision to restore custody rights stands.

Keywords

AI generated
child custody restoration guardianship court decision termination of custody rights parental endangerment administrative review standard

Cited Legislation

AI generated
Administratīvā procesa likums 246.-251., 289.-291. panti
AI generated

Need to analyze how this precedent applies to your matter?

Cross-reference this judgment against statutes, commentaries, and subsequent citing case law inside Legislator AI.

Open in Legislator →

Full text

ADMINISTRATĪVĀ RAJONA TIESA

RĒZEKNES TIESU NAMS

Lietas Nr.A420207117

Lietas arhīva Nr.A42-02071-17/43

S P R I E D U

LATVIJAS TAUTAS VĀRDĀ

Rēzeknē 2017.gada 4.augustā

Administratīvā rajona tiesa

šādā sastāvā: tiesnesis Staņislavs Linkevičs,

piedaloties pieteicējas /pers. D/ pilnvarotajām pārstāvēm /pers. E/ un /pers. F/, atbildētājas Balvu novada pašvaldības pusē pieaicinātās iestādes

Balvu novada bāriņtiesas pārstāvēm /pers. G/ un /pers. H/, trešās personas /pers. I/ pārstāvei /pers. J/,

atklātā tiesas sēdē izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta pēc /pers. D/ pieteikuma par Balvu novada bāriņtiesas 2017.gada 11.aprīļa lēmuma

Nr.1-6/39 atcelšanu.

Aprakstošā daļa

[1] Viļakas novada bāriņtiesas priekšsēdētāja, izvērtējot saņemto informāciju no slimnīcas “Ainaži” par to, ka bērna tēvs /pers. K/.

neskatoties uz ārstu atzinumu par nepieciešamību bērnam turpināt ārstēšanos slimnīcā, uzvedās neadekvāti un bija gatavs nekavējoties izņemt bērnu /pers.

I/ no slimnīcas un doties prom, sakarā ar ko varēja tikt apdraudēta bērna /pers. I/ veselība un dzīvība, 2017.gada 3.aprīlī pieņēma vienpersonisku

lēmumu Nr.1-6/20 par /pers. I/ aizgādības tiesību pārtraukšanu /pers. K/.

[2] Ar Balvu novada bāriņtiesas 2017.gada 11.aprīļa lēmumu Nr.1-6/39 (turpmāk – Lēmums) /pers. K/ atjaunotas pārtrauktās /pers. I/

aizgādības tiesības.

Lēmumā norādīts sekojošs pamatojums.

[2.1] Bāriņtiesa 2017.gada 5.aprīlī telefoniskā sarunā ar bērna tēvu /pers. K/ noskaidroja, ka fakti, kuri norādīti Viļakas novada bāriņtiesas

priekšsēdētājas vienpersoniskā lēmumā, nav patiesi. Tēvs bērnu /pers. I/ slimnīcā “Ainaži” nespieda un sažņaugtu neturēja, tēvs bērnu bija apķēris un

cieši turēja. Bērns sūdzējās tēvam par to, ka viņam slimnīcā dara pāri personāls un citi pacienti, un tēvs vēlējās bērnu pasargāt un izņemt no slimnīcas, ko

ārsti liedza. Valsts policiju uz slimnīcu “Ainaži” izsauca pats /pers. K/. Tēvs norādīja, ka ieradās slimnīcā noskaidrot bērna veselības stāvokli, jo bērna

māte /pers. D/ neatbild uz /pers. K/ telefona zvaniem, liedz tēvam kontaktēties ar dēlu, kā arī nebija informējusi tēvu par bērna atrašanos slimnīcā

“Ainaži”. Tēvs ir neizpratnē, pa kuru laiku tā ir pasliktinājies bērna veselības stāvoklis, jo vēl Ziemassvētkos bērns piedalījās pirmsskolas izglītības

iestādes rīkotajā pasākumā, uzstājās ar priekšnesumu, un bija vesels. /pers. K/ norādīja, ka pastāv domstarpības ar bērna māti par bērna dzīvesvietu, un

šo strīdu abi vecāki risina Rīgas pilsētas Ziemeļu rajona tiesā (turpmāk - tiesa). Tiesa 2016.gada nogalē sprieda bērna dzīvesvietu noteikt tēva dzīvesvietā

ārvalstīs, bet sakarā ar bērna slimošanu, pēc 2017.gada 4.aprīļa tiesas lēmuma izpilde ir atlikta uz 2017.gada 1.jūniju. /pers. K/ informēja, ka 2017.gada

6.aprīlī dodas uz ārvalstīm.

[2.2] Pēc bāriņtiesas pieprasījuma slimnīca “Ainaži” 2017.gada 6.aprīlī sniedza bāriņtiesai informāciju par 2017.gada 1.aprīlī notikušo

konfliktu slimnīcā “Ainaži”, kuru izraisīja /pers. K/. Tēvs ieradās slimnīcā “Ainaži” un vēlējās satiki dēlu /pers. I/. Tikšanās laikā tēvs turēja bērnu klēpī

cieši sev piespiedis, atteicās viņu laist atpakaļ uz nodaļu, solīja bērnam, ka vedīs viņu mājās un kategoriski pieprasīja bērna izrakstīšanu no slimnīcas.

Pirms viesošanās tēvs nebija zvanījis uz slimnīcu un interesējies par bērna veselības stāvokli. Konflikts notika bērna klātbūtnē ar Valsts policijas

darbinieku piedalīšanos. Pēc medicīnas darbinieku novērojumiem tas satrauca bērnu. Bērns, aizgājis uz nodaļu, nomierinājās, bet pēc divām dienām bez

redzama iemesla sāka sist savu galvu pret sienu, kā arī Montesori nodarbību laikā bija vērojamas spaidu kustības, kuras iepriekš netika novērotas.

Šobrīd /pers. I/ ir nepieciešams turpināt ārstēšanos slimnīcā “Ainaži”. Bērna māte slimnīcā neuzturas kopā ar bērnu, jo vecāku vai aizbildņu

uzturēšanās kopā ar bērnu ārstēšanas laikā slimnīcā “Ainaži” nav paredzēta, bet viņa regulāri apmeklē bērnu un interesējas par bērna ārstniecības procesa

norisi.

[2.3] Bāriņtiesā 2017.gada 10.aprīlī saņemta Valsts policijas sniegtā informācija, ka 2017.gada 1.aprīlī Valsts policijā tika reģistrēts

notikums Nr.007113 par to, ka slimnīcā “Ainaži” apciemot pacientu /pers. I/ ieradies viņa tēvs /pers. K/. Tēvs vēlējās uz savu atbildību pamest slimnīcu

kopā ar dēlu, kas viņam tika aizliegts, izskaidrojot, ka šādu jautājumu risināšanai viņam slimnīcā jāierodas darba dienā, kad tajā būs vadība. Sarunas ar

/pers. K/ ilga divas stundas, un sarunu laikā bērns atradās tēva klēpī. Bērns izskatījās noguris, brīžiem raudāja, kad dzirdēja, ka Valsts policijas darbinieki

neļaus pamest slimnīcu kopā ar tēvu. Sarunas gaitā /pers. K/ neinformēja Valsts policijas darbiniekus par fizisku un emocionālu bērna ietekmēšanu

slimnīcā “Ainaži”.

[2.4] Viļakas novada bāriņtiesa sarunā ar /pers. I/ ģimenes ārsti Laumu Purviņu (turpmāk - ģimenes ārste) noskaidroja, ka /pers. I/ pie

ģimenes ārstes privātpraksē tika reģistrēts 2017.gada 30.janvārī, pirms tam bija ģimenes ārsta Jāņa Vancāna pacients. Bērnam jau agrāk bija

diagnosticēta bronhiālā astma, un viņš lietoja zāles atbilstoši diagnozei. Šī gada februāra beigās slimība saasinājās, un bērns tika stacionēts uz SIA “Balvu

un Gulbenes slimnīcu apvienība” (turpmāk - Balvu slimnīca) Bērnu nodaļu, kur bērnu konsultēja alergologs, lai noteiktu turpmāko ārstēšanu. Ģimenes

ārste no Balvu slimnīcas ir saņēmusi izrakstu par bērna ārstēšanu stacionārā un turpmākajām rekomendācijām. Bērna medicīniskā karte ir nosūtīta uz

Veselības inspekciju pēc pieprasījuma. Ģimenes ārstei nav informācijas, kurš speciālists ir rekomendējis bērnam ārstēšanu slimnīcā “Ainaži”.

[2.5] Salacgrīvas novada bāriņtiesa 2017.gada 6.aprīlī veica sarunu ar /pers. I/ un noskaidroja, ka bērns ar dzīves apstākļiem slimnīcā ir

apmierināts, istabiņā jūtas brīvi, labi tajā saimnieko, ir iedzīvojies. Bērns ir mazs un ir ievietots meiteņu nodaļā, un atrodas vienā istabiņā ar jaunāku puisīti.

Ivo saprot jautājumus, spēj paust savu viedokli. Nespēj paskaidrot situācijas, kuras nesaprot (aizbraukšana no Anglijas). Runā labprāt, droši, raiti un

daudz.

Izsakās skaidri, tomēr reizēm nav saprotams, par kuru vietu viņš runā - Latviju vai Angliju.

Sarunas sākumā bērns ir trauksmains, ar roku knaiba lūpu, burza austiņu. Atbild, ilgi nedomājot, bet jūtams, ka, runājot par vecākiem,

nespēj paskaidrot teikto, jo, iespējams, tas nav viņa, bet vecāku viedoklis. Runājot par satikšanos ar tēti slimnīcā, bērna runa kļūst intensīvāka, balss

tonis skaļāks, stāstot žestikulē ar rokām. Sarunas laikā pārslēdzas uz sev interesējošām lietām - rotaļlietām, multfilmām, rāda jaunās kurpes, kuras

nopirkusi mamma un jaunās zeķes, kuras nopircis tētis.

Bērns ir emocionāli jūtīgs. Stāstot par emocionālām, satraucošām situācijām, Ivo kļūst trauksmains.

Runājot par mammu, Ivo stāsta, ka ar mammu aizbraukuši prom no tēta, jo tā vajadzēja. Aizbraukšanas iemeslu nevar pastāstīt. Latvijā

apmeklē bērnudārzu, ir bijis slimnīcā, jo saslimis. Ārstēja klepu. Pēc tam atbraucis uz šo slimnīcu, jo vēl ir klepus.

Runājot par tēti, stāsta, ka nesen saticies ar tēti, ka mamma viņu tētim nozagusi. Zagšanu paskaidro, ka tas ir tāpat, kā veikalā kaut ko

nozog. Bērns stāsta par satikšanos ar tēti slimnīcā, ka tētis skaļi runājis, gribēja zēnu aizvest no slimnīcas, ka atbraukusi policija, tētis ar viņiem un dakteri

runājis, ka viņi atradušies apmeklētāju istabā, durvīm priekšā stāvējuši policisti (“mēs bijām iesprūsti”). Tētis skatījies, kā var atvērt logu, lai izkļūtu ārā,

tad varētu ātri aiziet līdz mašīnai un aizbraukt. Ivo atzīst, ka gribējis tikt ārā no slimnīcas kopā ar tēti.

Uz jautājumu, vai kāds viņu ir sitis, atbild, ka neviens viņu nav sitis. Bērns stāsta, ka draudzējas ar mammu un tēti, bet mamma un tētis

nedraudzējas, nerunā. Kādreiz viņi draudzējās. Kopš dzīvo Latvijā, ar tēti sazinājās skaipā no mammas datora - mamma ieslēdz datoru, bet viņa ar tēti

nerunā, ir dusmīga, iet ārā no istabas, atstāj, lai Ivo runājas. Mamma pie viņa brauc ciemos uz slimnīcu, tad abi pastaigājas ārā.

Ivo vēlas satikties ar tēti. Noprotams, ka viņš skumst pēc savas istabas un mantām Anglijā, tomēr ir apmierināts ar dzīves apstākļiem

Latvijā. Vēlas, lai vecāki “draudzētos”. Tomēr, ņemot vērā bērna vecumu, viņa viedoklis ir svārstīgs un nav noturīgs, tādēļ ir izvērtējamas bērna

vislabākās intereses.

[2.6] Bāriņtiesas sēdē /pers. K/ pilnvarotais pārstāvis /pers. O/ paskaidroja, ka neatzīst Viļakas novada bāriņtiesas 2017.gada 3.aprīļa

vienpersonisku lēmumu un uzskata, ka tas ir pieņemts prettiesiski, tāpēc ka ir pārkāpta Bāriņtiesu likuma 23.panta ceturtajā daļā noteiktā teritoriālā

piekritība lēmuma pieņemšanai, jo bērns atradās slimnīcā “Ainaži” Salacgrīvas novadā. Lēmumu uzskata par prettiesisku arī attiecībā uz lēmuma

pamatojumu, - tas pieņemts mutiski, telefoniski. Māte /pers. D/ ziņojusi nevis personiski ierodoties slimnīcā, bet atstāstot slimnīcas telefonisko

informāciju. Viļakas novada bāriņtiesa pieņēmusi šādu lēmumu, nevarot ne pārbaudīt, ne konstatēt pa telefonu sniegtās ziņas. /pers. O/ lēmumā saskata

pretrunas, jo vienlaicīgi norādīts, ka bērns atrodas drošos apstākļos, un ka tēvs vērš vardarbību vai citu pretlikumīgu darbību, kas apdraud bērna dzīvību,

veselību. Neviens no lēmumā minētajiem apstākļiem nepastāv ne 1.aprīlī, ne pirms tam, ne pēc tam. /pers. O/ lūdza atjaunot /pers. K/ pārtrauktās /pers.

I/ aizgādības tiesības.

/pers. O/ norādīja, ka tiesa 2016.gada 9.decembrī pieņēma lēmumu, ar kuru nolemts atgriezt bērnu /pers. I/ mītnes valstī Lielbritānijā.

Lēmums tika pārsūdzēts, un 2017.gada 2.februārī, izskatot /pers. D/ blakus sūdzību, tiesas lēmums tika atstāts spēkā. 2016.gada 9.decembra tiesas

lēmums ir stājies spēkā. Visi jautājumi, kas skar aizgādības tiesības, vairs nav piekritīgi Latvijas administratīvajām iestādēm, tostarp bāriņtiesai, tie ir

piekritīgi Lielbritānijas jurisdikcijai. Viļakas novada bāriņtiesai būtu jāuzrauga, kā tiek pildīts tiesas spriedums.

[2.7] /pers. D/ bāriņtiesas sēdē paskaidroja, ka uzskata Viļakas novada bāriņtiesas lēmumu par pareizu, uzskata, ka bērna tēvam nav

jāatjauno pārtrauktās aizgādības tiesības. Viņa zina, ka bērns visu konflikta laiku bijis klāt. Adaptācijas traucējumu simptomi bērnam bija jau atbraucot uz

Latviju un pirms tam Anglijā. Slimnīcā “Ainaži” jāārstējas tādēļ, ka tajā ir konkrēti speciālisti, kuri vajadzīgi. Uz jautājumu, kāpēc bērnu neievietoja

slimnīcā jau agrāk, kad novēroja, ka ir adaptīvie traucējumi, bērna māte norādīja, ka sākumā nebija tik “traki”, izmaiņas sākās 2016.gada nobeigumā. Uz

jautājumu, ar kādām ārstniecības metodēm bērns tiek ārstēts, /pers. D/ atbildēja, ka zāles viņam dod, lai viņš nebūtu tik ļoti aktīvs. Medikamentu

nosaukumus nezina, jo nav ārsts. Bērnam aktivitāte radusies no bronhiālajām zālēm. To, vai ārstēšanos nevar turpināt mājās, labāk zinot ārsts. Viņa

vienmēr pilnībā uzticējusies ārstiem. Astmātiskais bronhīts bērnam ir kopš divu gadu vecuma, bet to atklāja Latvijā. Mediķi neko nevarot pateikt par

stabilitātes prognozēšanu bērna veselības stāvoklī.

Uz jautājumu, vai /pers. D/ informēja bērna tēvu par dēla veselības stāvokli, viņa atbildēja, ka teikusi tēvam, kā bērnam iet bērnudārzā.

Teikusi, ka vedīs bērnu pie ģimenes ārsta. /pers. K/ laikam nezina, kas ir bērna ģimenes ārsts. /pers. D/ apliecināja, ka nav informējusi /pers. K/ par

bērna ievietošanu slimnīcā “Ainaži”. Sākumā par to nezināja arī /pers. D/ vecāki, ar kuriem viņa un bērns dzīvo kopā. /pers. D/ uzskata, ka vecākiem viss

nav jāstāsta, jo katram esot sava dzīve.

[2.8] No lietas materiāliem var secināt, ka /pers. K/ nav pārkāpis Civillikuma 177.panta tiesību normas, tēvs iespēju robežās piedalās sava

bērna aprūpes un audzināšanas nodrošināšanā, tēva un bērna starpā pastāv emocionālā saikne. /pers. K/ nekādi nav apdraudējis bērna veselības aprūpes

nodrošināšanu, kā arī bērna dzīvību un veselību. Tēvs, saņemot informāciju par iespējamo vardarbību slimnīcā “Ainaži” pret bērnu no trešo personu

puses, vecāka jūtu vadīts, pārvērtējot situācijas nopietnību, centās pasargāt savu bērnu, vēloties izņemt viņu no slimnīcas ”Ainaži”. Tēvs nedarīja bērnam

fiziskas sāpes, bet uztraukumā spieda bērnu sev klāt ar apziņu viņu pasargāt. Tēvs atgriezās slimnīcā “Ainaži” nākamajā dienā, kas liecina, ka bērns nav

vienaldzīgs tēvam. Tēvs domā un pārdzīvo par bērnu. Vecāku domstarpību dēļ tēvam nav informācijas par bērna veselības stāvokli, tēvs ir ierobežots

vecāka pienākumu pildīšanā, kas liedz iespēju objektīvi novērtēt radušos situāciju.

Bāriņtiesa secina, ka tiesību normas paredz vecāku pienākumu rūpēties par saviem bērniem, nodrošinot ar ēdienu, apģērbu, mājokli,

veselības aprūpi un pilnvērtīgu fizioloģisku un emocionālu attīstību, un aizsargājot pret emocionālu un fizisku vardarbību. Turklāt minētais vecāku

pienākums neizbeidzas pat gadījumā, ja bērns nedzīvo kopā ar vienu vai abiem vecākiem.

No lietas dokumentiem secināms, ka vecāku starpā pastāv domstarpības, kuru rezultātā bērns emocionāli cieš. Bāriņtiesai radās šaubas,

vai bērnam nepieciešama medicīnas iestāde, kurā ārstē bērnus ar ļoti smagām diagnozēm, jo bērna māte nespēja paskaidrot, kādi traucējumi dēlam ir.

Ņemot vērā bērna vecumu un veselības traucējumus (pēc mātes vārdiem), nav izprotama arī mātes neatrašanās kopā ar mazgadīgu bērnu, tādējādi

pakļaujot viņu emocionālai spriedzei.

Bāriņtiesa, uzklausījusi /pers. K/ pilnvarotā pārstāvja /pers. O/ un bērna mātes /pers. D/ paskaidroto, iepazinusies ar lietā esošajiem

dokumentiem un izvērtējusi noskaidroto, secina, ka /pers. K/ nav apdraudējis sava bērna dzīvību un veselību, un nepastāv aizgādības tiesību

pārtraukšanas iemesli, līdz ar to tēvam ir atjaunojamas pārtrauktās bērna aizgādības tiesības, un bērna /pers. I/ interesēs ir atgriezties tēva /pers. K/

aizgādībā.

[3] Nepiekrītot Lēmumam, pieteicēja vērsās tiesā ar pieteikumu par Balvu novada bāriņtiesas 2017.gada 11.aprīļa lēmuma Nr.1-6/39

atcelšanu.

Pieteikumā norādīts, ka saskaņā ar Bērnu tiesību aizsardzības likuma 1.panta 11.punktu fiziska vardarbība ir bērna veselībai vai dzīvībai

bīstams apzināts spēka pielietojums saskarsmē ar bērnu, bet šā panta 12.punktā noteikts, ka bērna pašcieņas aizskaršana vai psiholoģiska ietekmēšana,

kaitējot viņa emocionālajai attīstībai, ir atzīstama par emocionālu vardarbību.

No pieteikumam pievienotajiem dokumentiem, saskaņā ar Civillikuma 203.panta pirmās daļas 5.punktu, ir konstatēta /pers. K/ vardarbība

pret bērnu /pers. I/.

Bērnu tiesību aizsardzības likuma 6.pantā ietvertais bērna tiesību aizsardzības princips nosaka, ka tiesiskajās attiecībās, kas skar bērnu,

bērna tiesības un intereses ir prioritāras. Minētā panta otrajā daļā noteikts, ka visām darbībām attiecībā uz bērnu neatkarīgi no tā, vai tās veic valsts vai

pašvaldību institūcijas, sabiedriskās organizācijas vai citas fiziskās un juridiskās personas, kā arī tiesas un citas tiesībaizsardzības iestādes, prioritāri ir

jānodrošina bērna tiesības un intereses.

Līdz ar to Viļakas novada bāriņtiesai bija tiesisks pamats pieņemt vienpersonisko lēmumu par aizgādības tiesību atņemšanu /pers. K/.

Balvu novada bāriņtiesa savā Lēmumā balstās tikai uz /pers. K/ advokāta Jāņa Bramaņa mutiskajiem paskaidrojumiem.

Pamatojoties uz faktisko un tiesisko apstākļu kopumu, Balvu novada bāriņtiesai bija jālemj par prasības celšanu tiesā par /pers. K/

aizgādības tiesību atņemšanu.

Lēmums, kas ir pieņemts, neievērojot visu augstākminēto faktisko un tiesisko apstākļu kopumu, ir prettiesisks un neatbilst bērna interesēm.

Pieteicēja uzskata, ka bērna interesēs ir pārtraukt /pers. K/ /pers. I/ aizgādības tiesības.

[4] Paskaidrojumā tiesai atbildētāja pieteikumu neatzīst, pamatojoties uz Lēmumā norādīto argumentāciju.

Papildus paskaidrojumā norādīts, ka atbilstoši Salacgrīvas novada bāriņtiesas sniegtajai informācijai /pers. I/ vēlas satikties ar tēti.

Noprotams, ka viņš skumst pēc savas istabas un mantām Anglijā, tomēr ir apmierināts ar dzīves apstākļiem Latvijā. Vēlas, lai vecāki “draudzētos”.

Tomēr, ņemot vērā bērna vecumu, viņa viedoklis ir svārstīgs un nav noturīgs.

[5] Trešās personas /pers. K/ pārstāvja paskaidrojumā Administratīvajai rajona tiesai norādīts sekojošais.

Bērnu tiesību aizsardzības likuma 6.pantā ir nostiprināts princips, ka tajās tiesiskajās attiecībās, kas skar bērnu, bērna tiesības un intereses

ir prioritāras. Minētais likums arī nosaka, ka bērnam ir tiesības uz tādiem dzīves apstākļiem un labvēlīgu sociālo vidi, kas nodrošina pilnvērtīgu fizisko un

intelektuālo attīstību (10.panta pirmā daļa) un ka bērnam ir tiesības uz pastāvīgu dzīvesvietu (10.panta trešā daļa).

Augstākās tiesas Civillietu tiesu palātas 2009.gada 25.jūnija sprieduma lietā Nr.PAC- 0461, C34054506 ir norādījusi, ka bērna atsevišķa

aizgādība nav nosakāma, ja tā nenodrošina bērna intereses un ierobežo viena vecāka tiesības. Tāpat tiesa ir norādījusi, ka izšķirot strīdu par atsevišķas

aizgādības tiesību noteikšanu, tiesai ir jāizvērtē, vai apstākļi, uz kuriem pamatots šāds prasījums, atbilst bērna interesēm un tāpēc ir nepieciešama vecāku

kopīgas aizgādības izbeigšana.

09.12.2016. Rīgas pilsētas Ziemeļu rajona tiesa ar lēmumu Nr.C32309616 nolēma apmierināt atbildētāja pieteikumu un atgriezt

Apvienotajā Karalistē Lielbritānijā Anglijā bērnu /pers. I/, kur šis lēmums ir stājies likumīgā spēkā, un par to ir izdots izpildu raksts.

Anglija un Latvija ir pievienojušās Māgas 1980.gada 25.oktobra “Konvencijai par starptautiskās bērnu nolaupīšanas civiltiesiskajiem aspektiem”

(turpmāk Konvencija). Kā izriet no iepriekšminētā tiesas lēmuma, tad tiesa ir izvērtējusi pieteicējas rīcību un secinājusi, ka pieteicēja ir nelikumīgi jeb

prettiesiski aizturējusi bērnu /pers. I/Latvijas teritorijā, jo minēto darbību nebija saskaņojusi ar /pers. K/. Tamdēļ tiesa atzina, ka pieteicēja tajā skaitā ir

pārkāpusi Konvencijas 3.punktu.

Saskaņā ar Konvencijas 4.pantu Konvenciju piemēro attiecībā uz jebkuru bērnu, kurš bijis pastāvīgs Līgumslēdzējas puses iedzīvotājs tieši

pirms jebkāda tiesību uz aizbildnību vai apmeklēšanu pārkāpuma.

Bet Konvencijas 5.panta a) apakšpunkts nosaka, ka “tiesības uz aizbildnību” - ietver tiesības, kas attiecas uz rūpēm par bērnu un, it īpaši,

uz tiesībām noteikt bērna dzīvesvietu.

Bez minētās Konvencijas regulējuma šos jautājumus nosaka Padomes Regula (EK) Nr.2201/2003 (2003.gada 27.novembra) par

jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi laulības lietās un lietās par vecāku atbildību un par Regulas (EK) Nr.1347/2000 atcelšanu (turpmāk -

Regula).

Tādējādi un saskaņā ar Regulas 2.panta 9.punktu termins “uzraudzības tiesības” ietver tiesības un pienākumus, kas attiecas uz rūpēm par

bērnu, un jo īpaši tiesības noteikt bērna dzīvesvietu.

Ņemot vērā, ka pirms bērna aizvešanas uz Latviju bērna pastāvīga dzīvesvieta bija Anglija, ir jāpiemēro Anglijas normatīvie tiesību akti

jautājumā par bērna /pers. I/ aizgādību un dzīvesvietas noteikšanu.

[6] Tiesas sēdē pieteicējas pārstāves pieteikumu uzturēja, pamatojoties uz pieteikumā norādītajiem argumentiem, papildus norādot, ka Rīgas

pilsētas Ziemeļu rajona tiesa nepamatoti ir lēmusi par /pers. I/ atgriešanu Lielbritānijā.

Bāriņtiesas pārstāves tiesas sēdē pieteikumu neatzina, atsaucoties uz Lēmumā un rakstveida paskaidrojumā tiesai ietvertajiem argumentiem.

Trešās personas /pers. I/ pārstāve /pers. J/ tiesas sēdē norādīja, ka izšķirot strīdu par atsevišķas aizgādības tiesību noteikšanu, tiesai ir

jāizvērtē, vai apstākļi, uz kuriem pamatots šāds prasījums, atbilst bērna interesēm un tāpēc ir nepieciešama vecāku kopīgas aizgādības izbeigšana. Bērna

interesēs ir vecāku kopīga aizgādība.

Motīvu daļa

[7] Noklausījusies administratīvā procesa dalībnieku paskaidrojumus un izvērtējot tos kopsakarā ar lietas materiāliem un lietā esošajiem

pierādījumiem, tiesa atzīst, ka pieteikums ir noraidāms.

[8] Tiesa konstatē, ka lietā ir strīds par to, vai Bāriņtiesa pamatoti atteica pārtraukt bērnu aizgādības tiesības bērna tēvam /pers. K/, nekonstatējot

bērna tēva rīcībā Civillikuma 203.pantā paredzēto bērnu aizgādības tiesību pārtraukšanas pamatu.

Tādējādi tiesai ir jāpārbauda, vai ir konstatējami priekšnoteikumi administratīvā akta izdošanai, proti, vai pastāv Civillikuma 203.pantā paredzētie

priekšnoteikumi bērnu aizgādības tiesību pārtraukšanai bērna tēvam, citiem vārdiem, vai bērna tēvs ļaunprātīgi izmanto savas vecāku tiesības.

[9] Civillikuma 177.pants noteic, ka līdz pilngadības sasniegšanai bērns ir vecāku aizgādībā. Aizgādība ir vecāku tiesības un pienākums rūpēties par

bērnu un viņa mantu un pārstāvēt bērnu viņa personiskajās un mantiskajās attiecībās. Rūpes par bērnu nozīmē viņa aprūpi, uzraudzību un tiesības noteikt

viņa dzīvesvietu. Savukārt bērna aprūpe nozīmē viņa uzturēšanu, t.i., ēdiena, apģērba, mājokļa un veselības aprūpes nodrošināšanu, bērna kopšanu un

viņa izglītošanu un audzināšanu (garīgās un fiziskās attīstības nodrošināšana, pēc iespējas ievērojot viņa individualitāti, spējas un intereses un sagatavojot

bērnu sabiedriski derīgam darbam).

Civillikuma 203.panta pirmā daļa noteic, ka bērna aizgādības tiesības vecākam tiek pārtrauktas, ja bāriņtiesa atzīst, ka:

1) ir faktiski šķēršļi, kas liedz vecākam iespēju aprūpēt bērnu;

2) bērns atrodas veselībai vai dzīvībai bīstamos apstākļos vecāka vainas dēļ (vecāku apzinātas rīcības vai nolaidības dēļ);

3) vecāks ļaunprātīgi izmanto savas tiesības vai nenodrošina bērna aprūpi un uzraudzību;

4) vecāks ir devis piekrišanu bērna adopcijai, izņemot gadījumu, kad viņš kā laulātais ir devis piekrišanu tam, ka bērnu adoptē otrs laulātais;

5) konstatēta vecāka vardarbība pret bērnu vai ir pamatotas aizdomas par vecāka vardarbību pret bērnu.

Šajos gadījumos aprūpi īsteno otrs vecāks, bet, ja arī tam ir šķēršļi, bāriņtiesa gādā par bērna ārpusģimenes aprūpi.

Pārtrauktās aizgādības tiesības vecākam atjauno, kad bāriņtiesa atzīst, ka vairs nepastāv šā panta pirmajā daļā minētie apstākļi.

Tādi paši noteikumi bērna aizgādības tiesību pārtraukšanā un atjaunošanā noteikti Bāriņtiesu likuma 22.pantā, proti, minētā panta pirmā daļa

nosaka, ka Bāriņtiesa lemj par bērna aizgādības tiesību pārtraukšanu vecākam, ja 1) ir faktiski šķēršļi, kas liedz iespēju aprūpēt bērnu; 2) bērns vecāka

vainas dēļ atrodas veselībai vai dzīvībai bīstamos apstākļos; 3) vecāks ļaunprātīgi izmanto savas tiesības vai nenodrošina bērna aprūpi un uzraudzību; 4)

vecāks ir devis piekrišanu bērna adopcijai, izņemot gadījumu, kad viņš kā laulātais ir devis piekrišanu tam, ka bērnu adoptē otrs laulātais; 5) konstatēta

vecāka vardarbība pret bērnu vai ir pamatotas aizdomas par vardarbību pret bērnu.

No minētajām tiesību normām secināms, ka apstākļus, kas var būt pamatā jautājuma lemšanai par bērna aizgādības tiesību pārtraukšanu vecākam,

var iedalīt objektīvos apstākļos un subjektīvos apstākļos. Minēto normu 1.punktā minētais apstāklis – faktiski šķēršļi, kas liedz iespēju aprūpēt bērnu – ir

atzīstams par objektīvu apstākli, jo iemesls, kādēļ vecāks nespēj aprūpēt bērnu, nav tieši atkarīgs no vecāka gribas, savukārt pārējos punktos minētie

apstākļi atzīstami par subjektīviem apstākļiem, jo šajos gadījumos vecāka nespēja aprūpēt bērnu ir saistīta ar vecāka gribu.

[10] Saskaņā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas (turpmāk – ANO) Konvencijas par bērna tiesībām 3.pantu visās darbībās, kas saistītas ar

bērniem, neatkarīgi no tā, vai tās veic valsts vai privātas sociālās nodrošināšanas institūcijas, tiesas (..), primārajam apsvērumam ir jābūt bērna

vislabākajām interesēm.

Bērnu tiesību konvencijas pamatā, gan arī no Civillikuma izriet, ka bērna vislabākās intereses ir būt kopā ar saviem vecākiem.

Saskaņā ar Civillikuma 181.panta pirmo daļu bērnam ir tiesības uzturēt personiskas attiecības un tiešus kontaktus ar jebkuru no vecākiem.

Civillikuma 181.panta otrajā daļa noteikts, ka katram vecākam ir pienākums un tiesības uzturēt personiskas attiecības un tiešus kontaktus ar bērnu.

Šis noteikums piemērojams arī tad, ja bērns šķirts no viena vai no abiem vecākiem.

Savukārt Bērnu tiesību aizsardzības likuma 26.panta pirmā daļa noteic, ka ģimene ir dabiska bērna attīstības un augšanas vide, un katram bērnam ir

neatņemamas tiesības uzaugt ģimenē. Valsts un pašvaldība atbalsta ģimeni, it īpaši daudzbērnu ģimeni, un sniedz tai palīdzību.

No minētajām tiesību normām secināms, ka aizgādības tiesības pārtraucamas vecākiem tikai īpašos, ļoti nopietnos gadījumos. Tas ir galējais

līdzeklis, ja nav iespējams novērst bērna attīstībai nelabvēlīgos apstākļus, viņam paliekot vecāku aprūpē, jo katram bērnam ir tiesības, lai viņam būtu

vecāki, un tikai īpašos gadījumos un pastāvot objektīvam iemeslam, vecākiem ir pārtraucamas aizgādības tiesības.

[11] Izvērtējot lietas apstākļus un lietā esošos pierādījumus kopsakarā ar procesa dalībnieku iesniegtajiem paskaidrojumiem, tiesa secina, ka uz

Lēmuma pieņemšanas brīdi nav konstatējams pietiekošs pamats bērnu aizgādības tiesību pārtraukšanai bērna tēvam.

Minēto secinājumu tiesa izdarījusi, pamatojoties uz turpmāk norādītajiem apsvērumiem.

[11.1] No lietas materiāliem izriet, ka Viļakas novada bāriņtiesas priekšsēdētāja 2017.gada 3.aprīļa vienpersonisku lēmumu Nr.1-6/20, ar

kuru tēvam /pers. K/ tika pārtrauktas bērna /pers. I/ aizgādības tiesības, pieņēma pamatojoties uz saņemto informāciju no slimnīcas “Ainaži” par to, ka

2017.gada 1.aprīlī bērna /pers. I/ tēvs /pers. K/, neskatoties uz ārstu atzinumu par nepieciešamību bērnam turpināt ārstēšanos slimnīcā, uzvedās

neadekvāti un bija gatavs nekavējoties izņemt bērnu /pers. I/ no slimnīcas un doties prom, sakarā ar ko varēja tikt apdraudēta bērna /pers. I/ veselība un

dzīvība.

[11.2] Pirms Lēmuma pieņemšanas Bāriņtiesa 2017.gada 5.aprīlī telefoniskā sarunā ar bērna tēvu /pers. K/ noskaidroja, ka fakti, kuri

norādīti Viļakas novada bāriņtiesas priekšsēdētājas vienpersoniskā lēmumā, nav patiesi. Tēvs bērnu slimnīcā “Ainaži” nespieda un sažņaugtu neturēja,

tēvs bērnu bija apķēris un cieši turēja. Bērns sūdzējās tēvam par to, ka viņam slimnīcā dara pāri personāls un citi pacienti, un tēvs vēlējās bērnu pasargāt

un izņemt no slimnīcas, ko ārsti liedza. Valsts policiju uz slimnīcu “Ainaži” izsauca pats /pers. K/. Tēvs norādīja, ka ieradās slimnīcā noskaidrot bērna

veselības stāvokli, jo bērna māte /pers. D/ neatbild uz /pers. K/ telefona zvaniem, liedz tēvam kontaktēties ar dēlu, kā arī nebija informējusi tēvu par

bērna atrašanos slimnīcā “Ainaži”. Tēvs ir neizpratnē, pa kuru laiku tā ir pasliktinājies bērna veselības stāvoklis, jo vēl Ziemassvētkos bērns piedalījās

pirmsskolas izglītības iestādes rīkotajā pasākumā, uzstājās ar priekšnesumu, un bija vesels. /pers. K/ norādīja, ka pastāv domstarpības ar bērna māti par

bērna dzīvesvietu, un šo strīdu abi vecāki risina Rīgas pilsētas Ziemeļu rajona tiesā.

Pēc bāriņtiesas pieprasījuma slimnīca “Ainaži” 2017.gada 6.aprīlī sniedza bāriņtiesai informāciju par 2017.gada 1.aprīlī notikušo konfliktu

slimnīcā “Ainaži”, kuru izraisīja /pers. K/.

Bāriņtiesā 2017.gada 10.aprīlī saņemta Valsts policijas sniegtā informācija, ka 2017.gada 1.aprīlī Valsts policijā tika reģistrēts notikums

Nr.007113 par to, ka slimnīcā “Ainaži” apciemot pacientu /pers. I/ ieradies viņa tēvs /pers. K/, kurš vēlējās uz savu atbildību pamest slimnīcu kopā ar

dēlu, kas viņam tika aizliegts, izskaidrojot, ka šādu jautājumu risināšanai viņam slimnīcā jāierodas darba dienā, kad tajā būs vadība.

Salacgrīvas novada bāriņtiesa 2017.gada 6.aprīlī veica sarunu ar /pers. I/ un noskaidroja, ka bērns ar dzīves apstākļiem slimnīcā ir

apmierināts, istabiņā jūtas brīvi, labi tajā saimnieko, ir iedzīvojies. Bērns ir mazs un ir ievietots meiteņu nodaļā, un atrodas vienā istabiņā ar jaunāku puisīti.

Ivo saprot jautājumus, spēj paust savu viedokli. Nespēj paskaidrot situācijas, kuras nesaprot (aizbraukšana no Anglijas). Runā labprāt, droši, raiti un

daudz.

Ivo vēlas satikties ar tēti. Noprotams, ka viņš skumst pēc savas istabas un mantām Anglijā, tomēr ir apmierināts ar dzīves apstākļiem

Latvijā. Vēlas, lai vecāki “draudzētos”. Tomēr, ņemot vērā bērna vecumu, viņa viedoklis ir svārstīgs un nav noturīgs, tādēļ ir izvērtējamas bērna

vislabākās intereses.

[11.3] No lietas materiāliem tiesa secina, ka /pers. K/ nav pārkāpis Civillikuma 177.panta tiesību normas, tēvs iespēju robežās piedalās

sava bērna aprūpes un audzināšanas nodrošināšanā, tēva un bērna starpā pastāv emocionālā saikne. /pers. K/ nekādi nav apdraudējis bērna veselības

aprūpes nodrošināšanu, kā arī bērna dzīvību un veselību. Tēvs, saņemot informāciju par iespējamo vardarbību slimnīcā “Ainaži” pret bērnu no trešo

personu puses, vecāka jūtu vadīts, pārvērtējot situācijas nopietnību, centās pasargāt savu bērnu, vēloties izņemt viņu no slimnīcas ”Ainaži”. Nav

konstatēts, ka tēvs 2017.gada 1.aprīlī darīja bērnam fiziskas sāpes, bet uztraukumā spieda bērnu sev klāt ar apziņu viņu pasargāt. Tēvs atgriezās slimnīcā

“Ainaži” nākamajā dienā, kas liecina, ka bērns nav vienaldzīgs tēvam. Tēvs domā un pārdzīvo par bērnu. Vecāku domstarpību dēļ tēvam nav

informācijas par bērna veselības stāvokli, tēvs ir ierobežots vecāka pienākumu pildīšanā, kas liedz iespēju objektīvi novērtēt radušos situāciju.

Bāriņtiesa pamatoti secināja, ka tiesību normas paredz vecāku pienākumu rūpēties par saviem bērniem, nodrošinot ar ēdienu, apģērbu,

mājokli, veselības aprūpi un pilnvērtīgu fizioloģisku un emocionālu attīstību, un aizsargājot pret emocionālu un fizisku vardarbību. Turklāt minētais vecāku

pienākums neizbeidzas pat gadījumā, ja bērns nedzīvo kopā ar vienu vai abiem vecākiem.

No pieteicējas un /pers. K/ paskaidrojumiem secināms, ka vecāku starpā pastāv domstarpības, kuru rezultātā bērns emocionāli cieš.

Bāriņtiesai, kā arī tiesai, izskatot lietu radās šaubas, vai bērnam nepieciešama medicīnas iestāde, kurā ārstē bērnus ar ļoti smagām diagnozēm, jo bērna

māte nespēja paskaidrot, kādi traucējumi dēlam ir. Ņemot vērā bērna vecumu un veselības traucējumus (pēc mātes vārdiem), nav izprotama arī mātes

neatrašanās kopā ar mazgadīgu bērnu, tādējādi pakļaujot viņu emocionālai spriedzei minētajā medicīnas iestādē.

Līdz ar to tiesa secina, ka /pers. K/ nav apdraudējis sava bērna dzīvību un veselību, un nepastāv aizgādības tiesību pārtraukšanas iemesli,

līdz ar to nepastāv priekšnoteikumi Lēmuma atcelšanai.

[12] Ņemot vērā iepriekš, sprieduma [11] punktā konstatēto, tiesa atzīst, ka Bāriņtiesa, iegūstot informāciju no medicīnas iestādēm, valsts policijas,

Salacgrīvas novada bāriņtiesas, kā arī pieņemot paskaidrojumus no bērnu vecākiem, ir savākusi pietiekamu informāciju, lai konstatētu, ka nav pamata

aizgādības tiesību pārtraukšanai bērnu tēvam. Tādējādi, tiesa atzīst, ka Lēmums pieņemts atbilstoši tā brīža faktiskajai situācijai, tas ir tiesisks un

pamatots, savukārt pieteicējas pieteikums ir noraidāms.

[13] Civillikuma 181.panta ceturtā daļa nosaka, ka vecākiem un personām, kurām ir saskarsmes tiesība attiecībā uz bērnu vai kuru aprūpē bērns

atrodas, ir pienākums atturēties no tādām darbībām, kas varētu negatīvi iespaidot bērna attiecības ar kādu no vecākiem.

Izvērtējot lietas materiālus, tiesai ir pamats uzskatīt, ka minētais strīds lietā ir izcēlies bērnu vecāku savstarpējo nesaskaņu dēļ, kas savukārt būtiski

ietekmē bērna psihoemocionālo stāvokli.

Tādējādi, tiesa vēlas norādīt, ka bērna vecākiem, risinot savstarpējas nesaskaņas, vajadzētu atturēties no bērna iesaistīšanas savu konfliktu

risināšanā, bērna klātbūtnē nievājoši izteikties vienam par otru, tādējādi negatīvi noskaņojot bērnu pret kādu no vecākiem, un, rīkojoties bērnu interesēs,

veicināt labu attiecību uzturēšanu bērniem ar abiem vecākiem.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 246.-251., 289.-291.pantu, Administratīvā rajona tiesa

nosprieda

noraidīt /pers. D/ pieteikumu par Balvu novada bāriņtiesas 2017.gada 11.aprīļa lēmuma Nr.1-6/39 atcelšanu.

Spriedumu var pārsūdzēt Administratīvajā apgabaltiesā viena mēneša laikā no sprieduma sastādīšanas dienas, iesniedzot apelācijas sūdzību

Administratīvās rajona tiesas Rēzeknes tiesu namā.

Tiesnesis S.Linkevičs