Administrative court dismissed VAT refund claim due to fraudulent conduct and insufficient evidence of transactions.

ADMINISTRATĪVĀ APGABALTIESA

Lieta Nr. A420195118

Lietas arhīva Nr. AA43-1074-20/4

ECLI:LV:ADAT:2020:1222.A420195118.12.S

SPRIEDUMS

Latvijas tautas vārdā

Rīgā 2020.gada 22.decembrī

Administratīvā apgabaltiesa šādā sastāvā:

tiesnese referente Roze Paegle,

tiesneses Irina Kaļiņina un Valda Zommere

rakstveida procesā izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta pēc SIA “/Nosaukums A/” pieteikuma par Valsts

ieņēmumu dienesta 2018.gada 23.marta lēmuma Nr.30.2-22.8/1358 atcelšanu, sakarā ar SIA “/Nosaukums A/” apelācijas

sūdzību par Administratīvās rajona tiesas 2020.gada 11.maija spriedumu.

Aprakstošā daļa

[1] Valsts ieņēmumu dienesta (turpmāk – VID) amatpersonas no 2016.gada 6.janvāra līdz 2017.gada 4.decembrim

veica pieteicējai SIA “/Nosaukums A/” pievienotās vērtības nodokļa (turpmāk – PVN) auditu par taksācijas periodiem no

2014.gada 1.janvāra līdz 2015.gada 30.jūnijam, valsts sociālās apdrošināšanas obligāto iemaksu (turpmāk – VSAOI) un

iedzīvotāju ienākuma nodokļa (turpmāk – IIN) auditu par periodu no 2014.gada 1. janvāra līdz 2015.gada 31.jūlijam un

uzņēmumu ienākuma nodokļa (turpmāk – UIN) auditu par 2014.gadu.

Audita veikšanas termiņā nav ieskaitīts periods no 2016.gada 24.marta līdz 2017.gada 31.augustam, bet ir ieskaitīti šādi

periodi: 2016.gada 30. – 31.marts, 3. un 8. aprīlis, 15. un 28.jūnijs, kā arī 28.oktobris.

2017.gada 4.decembrī pieņemts lēmums Nr.30.2.-23.4/46511 par audita rezultātiem, ar kuru papildus aprēķināts PVN

3983,10 euro (nav budžetā iemaksājams), PVN 10 813,18 euro, soda nauda 3243,96 eu ro un nokavējuma nauda

1651,82 euro, kā arī par 10 835,52 euro samazināts no budžeta atmaksājamais PVN un saistībā ar to aprēķināta soda nauda

3250,66 euro.

Lēmumu par audita rezultātiem pieteicēja apstrīdēja.

[2] Ar VID ģenerāldirektores 2018.gada 23.marta lēmumu Nr.30.2-22.8/1358 (turpmāk – Lēmums) lēmums par audita

rezultātiem atstāts negrozīts.

Lēmuma pamatojumā ietverti šādi apsvērumi.

[2.1] Audita laikā VID iegūtais pierādījumu kopums liecina par to, ka pieteicēja zināja, ka piedalās krāpnieciskās

darbībās nodokļu jomā.

[2.2] Pieteicēja ir deklarējusi darījumus ar SIA “/Nosaukums B/”, taču pavadzīmes satur nepatiesu informāciju par

preču izsniegšanas vietu, konstatēti būtiski trūkumi. Strīdus darījumu dokumenti neļauj identificēt būtiskus darījuma

apstākļus. VID ir konstatējis neatbilstības ceļazīmē (maršruta neatbilstība, nav iesniegti degvielas iegādes dokumenti).

[2.3] Pieteicējas amatpersona /pers. A/ nav detalizēti paskaidrojis darījumu apstākļus, taču no /pers. A/ paskaidrojuma

jāsecina, ka viņam bija zināms, ka preces netika izsniegtas pavadzīmēs norādītajās adresēs, jo /pers. A/ apgalvo, ka pats

braucis pēc precēm.

SIA “/Nosaukums B/” amatpersona nav sniegusi konkrētu un detalizētu informāciju par uzņēmuma saimniecisko

darbību un strīdus darījumu norisi.

Pavadzīmēs, salīdzinot pieteicējas un SIA “,/Nosaukums B/” iesniegtos dokumentus, ietverta atšķirīga informācija.

[2.4] SIA “/Nosaukums B/” deklarētais komercdarbības veids ir datorprogrammēšana, kā arī plaša sortimenta preču

vairumtirdzniecības starpnieku darbība. VID konstatēja, ka uzņēmuma rīcībā nebija materiāltehnisko un darbaspēka resursu

strīdus darījumu veikšanai.

Par nepatiesas informācijas sniegšanu SIA “/Nosaukums B/” 2016.gada 4.aprīlī izslēgta no PVN maksātāju reģistra,

b e t 2017.gada 11.oktobrī uzņēmums beidza pastāvēt kā nodokļu maksātājs. Uzņēmuma īpašumā vai turējumā

transportlīdzekļu nebija. Uzņēmuma 2014.gada pārskatā nav deklarēti gatavie ražojumi un preces pārdošanai, taču ir

deklarēti pircēju un pasūtītāju parādi, kā arī ievērojami parādi piegādātājiem un darba uzņēmējiem.

2015.gada pārskatu un 2016.gada pārskatu SIA “/Nosaukums B/” neiesniedza. SIA “/Nosaukums B/” nav samaksājusi

PVN.

[2.5] Pierādījumi liecina, ka SIA “/Nosaukums B/” nav piegādājusi pieteicējai strīdus preces (rezerves daļas).

Pavadzīmes noformētas par faktiski neesošiem darījumiem.

VID izvērtēja arī SIA “/Nosaukums B/” tālākos darījumu partnerus, taču strīdus preču piegāde netika konstatēta, līdz

ar to SIA “/Nosaukums B/” rīcībā nevarēja būt preces, ko piegādāt pieteicējai.

Pieteicēja un SIA “/Nosaukums B/” likuma “Par nodokļiem un nodevām” 1.panta 18.punkta “g” apakšpunkta izpratnē

ir uzskatāmas par saistītām personām.

[2.6] Pieteicēja ir deklarējusi preču piegādi Lietuvas uzņēmumam UAB “/Nosaukums C/”, taču pavadzīmēs nav

norādīti Lietuvas uzņēmuma norēķinu rekvizīti. Pieteicēja nav ievērojusi Pievienotās vērtības nodokļa likuma 125.panta

15.punkta prasības.

No iesniegtajiem dokumentiem nav saprotams, kā pieteicēja guva pārliecību, ka pircējs noteiktajā termiņā samaksās par

piegādāto preci. Automašīnu rezerves daļu izsniegšanas un transportēšanas nosacījumi rakstiski nav atrunāti. Par četrām

pavadzīmēm ir noformēti līgumi, taču pārējos gadījumos līgumu nav. Pārbaudē nav gūts priekšstats par to, kā notikusi

vienošanās par strīdus darījumiem.

[2.7] Starptautiskās preču transporta pavadzīmes (turpmāk – CMR) nav noformētas atbilstoši Apvienoto Nāciju

organizācijas 1956.gada 19.maija Konvencijas par kravu starptautisko autopārvadājumu līgumu. CMR nav norādīta preču

izsniegšanas un saņemšanas vietas adrese, nav norādīts preču nosaukums un kravas pieņemšanas datums un laiks (izņemot

vienu CMR), nav identificējamas personas, kuras uzņēmuma UAB “/Nosaukums C/” vārdā saņēma preces.

CMR kā pārvadātāja ir norādīta pieteicēja, taču pieteicējas rīcībā nebija transportlīdzekļu. Ceļazīmes par

pārvadājumiem ir izrakstījis cits uzņēmums, proti, SIA “/Nosaukums D/”, un ceļazīmēs ietvertā informācija nav salīdzināma

ar citiem grāmatvedības dokumentiem. Maršruta lapās nav norādīti transportlīdzekļu odometra rādījumi.

[2.8] Saskaņā ar VID Transportlīdzekļu un konteineru automātiskās identificēšanas sistēmas datiem strīdus darījumu

dokumentos uzrādītais pārvadājumu it kā veikušais transportlīdzeklis attiecīgajā periodā nav šķērsojis Latvijas – Lietuvas

robežu. Veicot pārbaudi, VID neguva apstiprinājumu strīdus preču pārvadāšanai no Latvijas uz Lietuvu.

[2.9] Pieteicējas amatpersona /pers. A/ nespēj sniegt konkrētu informāciju par strīdus darījumiem. No /pers. A/

paskaidrojuma izriet, ka CMR norādītā informācija par pārvadātāju nav patiesa. /pers. A/ minētā preču izkraušanas adrese

nesakrīt ar ceļazīmēs norādīto.

Lietuvas nodokļu administrācijas sniegtā informācija apliecina uzņēmuma UAB “/Nosaukums C/” formālu reģistrāciju,

kuras mērķis bija noformēt dokumentus par faktiski neesošām preču piegādēm no Latvijas uz Lietuvu.

[2.10] Pieteicēja ir noformējusi dokumentus par faktiski nenotikušiem darījumiem, kā arī ir reģistrējusi šādus nepatiesu

informāciju saturošus dokumentus grāmatvedībā.

Ņemot vērā minēto, pieteicēja ir iesaistījusies krāpnieciskās darbībās nodokļu jomā.

Konstatētie norēķini tikai pastiprina šaubas par strīdus darījumu faktisko esību, jo naudas plūsma nav izsekojama, bet

pārskaitītās naudas summas neatbilst rēķinos norādītajām.

[2.11] VID ir pieprasījis informāciju no Vācijas, Polijas, Lietuvas, Igaunijas un Nīderlandes nodokļu administrācijām.

Starpvalstu informācijas pieprasījums un tās rezultāts ne vienmēr ir saistāms ar nodokļu uzrēķinu auditējamai personai.

[3] Pieteicēja vērsās tiesā ar pieteikumu par Lēmuma atcelšanu, norādot pieteikumā šādus argumentus.

[3.1] Audits veikts 699 dienas, pārkāpjot likumā noteikto termiņu. Procesuālā termiņa pagarināšana nebija tiesiska un

pamatota. VID nav izskaidrojis audita veikšanas neiespējamību laika periodā, kad tika gaidīta informācija no ārvalstu

nodokļu administrācijām.

[3.2] VID ierobežo pieteicējas priekšnodokļa atskaitīšanas tiesības par preču iegādes darījumiem ar SIA “/Nosaukums

B/”, vienlaikus neapstrīdot preču iegādi (saņemšanu).

[3.3] Lietā nav pierādījumu, ka pieteicēja zināja par krāpnieciskajām darbībām nodokļu jomā, pieteicējas ļaunprātīga

rīcība nav konstatēta.

[3.4] Laikā, kad pieteicēja iegādājās preces no SIA “/Nosaukums B/”, VID veica uzņēmumam tematisko pārbaudi un

trūkumi netika konstatēti.

[3.5] No darījumu dokumentiem ir iespējams gūt priekšstatu par darījumu apstākļiem un norisi.

Dati par transportu tika ierakstīti tad, kad pieteicēja saņēma preces no SIA “/Nosaukums B/”. Ieraksts veikts

rokrakstā, un nevērības dēļ pieteicēja nav attiecīgo informāciju ierakstījusi pavadzīmēs.

[3.6] VID secinājums, ka pieteicēja nav veikusi preču piegādi UAB “/Nosaukums C/”, nenozīmē, ka pieteicējai nebija

tiesību piemērot PVN 0 % likmi preču piegādēm.

[3.7] Lietuvas nodokļu administrācijas sniegtā informācija liecina, ka UAB “/Nosaukums C/” ir tiesiski reģistrēts

uzņēmums, kurš ir veicis saimnieciski finansiālas aktivitātes Lietuvā.

[3.8] VID nav konstatējis, ka, noslēdzot strīdus darījumus, pieteicēja būtu rīkojusies atšķirīgi no savas ierastās

komercprakses.

[4] Rakstveida paskaidrojumā VID pieteikumu neatzīst, bet uztur Lēmumā ietverto pamatojumu.

[5] Administratīvā rajona tiesa ar 2020.gada 11.maija spriedumu pieteikumu noraidīja, pamatojoties uz turpmāk

norādītajiem apsvērumiem.

[5.1] Tiesa atsaucās uz Pievienotās vērtības nodokļa likuma 92.panta pirmās daļas 1.punktu, kā arī uz tiesu praksē

nostiprinātajām atziņām (sk. Senāta 2013.gada 10.septembra sprieduma lietā Nr.SKA-12/2013 12.punktu, 2014.gada

27.jūnija sprieduma lietā Nr.SKA-122/2014 6.punktu, 2016.gada 20.oktobra sprieduma lietā Nr.SKA223/2016

8.punktu, 2019.gada 26.aprīļa sprieduma lietā Nr.SKA-92/2019 8.punktu, 2019.gada 29.augusta sprieduma lietā

Nr.SKA-140/2019 6.punktu un 2019.gada 15.novembra sprieduma lietā Nr.SKA-0288-19 7.punktu).

[5.2] Strīdus darījumus ar SIA “/Nosaukums B/” pieteicēja ir deklarējusi 2015.gada jūnija pievienotās vērtības nodokļa

deklarācijā.

Darījumu apliecināšanai pieteicēja ir uzrādījusi SIA “/Nosaukums B/” vārdā noformētu 2015.gada 25.jūnija pavadzīmi

Nr.25.06-1 un 2015.gada 30.jūnija pavadzīmi Nr.30.06-2 par automašīnu rezerves daļu (24 dažādi Volvo lukturi, 16 Denso

sprauslas, viens SEAT buferis) piegādi pieteicējai.

No pavadzīmēm izriet, ka preces SIA /Nosaukums B/ izsniegusi tās juridiskajā adresē /adrese/, savukārt pieteicēja

preces saņēmusi savā juridiskajā adresē /adrese/.

Lai gan no pavadzīmēm izriet, ka prece tikusi pārvietota, pavadzīmes nesatur viennozīmīgu informāciju par preču

pārvadātāju. Pavadzīmes no SIA “/Nosaukums B/” puses parakstījis /pers. B/, bet no pieteicējas puses – /pers. A/.

[5.3] Pieteicējas amatpersona /pers. A/ ir paskaidrojis, ka ar /pers. B/ iepazinušies aptuveni 2012.gadā, kad /pers. B/

pārstāvējis SIA “/Nosaukums E/”. Pirms sadarbības uzsākšanas /pers. A/ esot pārbaudījis publiskajos reģistros esošo

informāciju. Līgums netika slēgts, jo tas uzliktu papildu pienākumus un varētu saturēt arī soda sankcijas. Darījuma

nosacījumi ir norādīti pavadzīmēs. Pieteicējai nepieciešamās preces SIA “/Nosaukums B/” rīcībā nebija, uzņēmums tās

sameklēja. Preces pārvadājis /pers. A/ ar automašīnu Dodge Ram 1500 /numurs/, tās iekrāvuši /pers. A/ kopā ar /pers. B/.

/pers. A/ ir liecinājis, ka strīdus darījumu iniciatori bijuši abi ar /pers. B/. Ir divas maršruta lapas. Parasti pasūtītā prece

nebija SIA “/Nosaukums B/” rīcībā pasūtīšanas brīdī.

No /pers. A/ paskaidrojumiem nav saprotams mērķis, kādēļ preces būtu vispirms jāved uz adresi /adrese/, lai pēc tam

tās uzreiz pārvestu uz izsniegšanas vietu /adrese/.

Ir iesniegta tikai viena maršruta lapa par preču pārvadāšanu no adreses /adrese/, uz adresi /adrese/.

[5.4] SIA “/Nosaukums B/” amatpersona /pers. B/ ir paskaidrojis, ka uzņēmumā strādā viens pats, uzņēmums

nodarbojas ar starpniecību un tirdzniecību. Preces īslaicīgi tiek uzglabātas uzņēmuma birojā vai arī uzreiz tiek piegādātas

pasūtītājam. Par strīdus darījumu nosacījumiem vienojušies, satiekoties ar /pers. A/. Automašīnu rezerves daļas /pers. B/

izsniedzis /pers. A/, bijusi personīga vienošanās ar mājas īpašnieku par telpu izmantošanu. Preču pārvadāšanu veicis /pers.

A/.

Atbilstoši /pers. B/ liecībai uzņēmuma pamatdarbības veids tika deklarēta programmēšana. Sadarbība ar pieteicēju

bijusi abpusēja iniciatīva. Darījumu dokumentus esot noformējis pats, bet dažus līgumus noformējis /pers. A/. Līgums bija

standarta, tika mainīta tikai specifikācija. Preces meklējis interneta portālos, caur paziņām, iepircis no Latvijas uzņēmumiem.

/adrese/ bija uzņēmuma birojs un noliktava (jūras konteiners, kas aprīkots ar signalizāciju), kur tika glabātas preces. Preču

piegādātāji bijuši divi vai trīs, to nosaukumus neatceras, taču visi darījumi ir deklarēti. Preces bija jaunas, tās bija iepakotas

kartona kastēs. /pers. B/ apliecināja, ka ar /pers. C/ ir radinieki.

Tiesa konstatēja, ka /pers. B/ sniegtās liecības, piemēram, ka preces bijušas jaunas, iepakotas kartona kastēs, atšķiras

no rakstveida paskaidrojumiem, kā arī nesaskan ar /pers. A/ norādīto, ka preces bijušas lietotas un ietītas plēvēs. /pers. B/

neatcerējās, konkrēti kādas preces piegādātas pieteicējai, kā arī nespēja nosaukt preču piegādātājus (no kuriem preces tika

nopirktas), lai gan tie bijuši tikai divi vai trīs.

[5.5] Tiesa izvērtēja SIA “/Nosaukums B/” darbinieka /pers. D/ paskaidrojumu, ka strīdus periodā viņš esot bijis

minētā uzņēmuma darba ņēmējs (direktora vietnieks un konsultants). Darbā pieņēmis /pers. B/, kurš bijis tiešais darba

vadītājs. Uzņēmums nodarbojies ar elektropreču – televizoru un veļasmašīnu – tirdzniecību, bet neesot nodarbojies ar

automašīnu rezerves daļu pārdošanu. /pers. D/ meklējis klientus, kam pārdot elektropreces. Darba vieta bijusi Rīgā, taču

konkrētu adresi neatceras. Bija plānota alga 670 euro mēnesī, taču tā netika samaksāta, tāpēc /pers. D/ darbu pametis.

/pers. D/ ir liecinājis, ka pirms tiesas sēdes par lietas apstākļiem viņam pastāstījis /pers. C/, kurš bija kolēģis

uzņēmumā, kurš nodarbojās ar elektropreču tirdzniecību un par kura sadarbību ar pieteicēju /pers. D/ izsaukts liecināt.

Uzņēmuma nosaukumu /pers. D/ neatcerējās. Par pieteicēju un par SIA “/Nosaukums B/” neko nezina. /pers. C/ uzņēmumā

strādājis par sagādnieku, ekspeditoru, bet viņš (/pers. D/) pieņemts darbā par menedžeri, kuram būtu jāpiesaista klienti.

Faktiski uzņēmumā darbu nav veicis, algu nav saņēmis, tāpēc pēc diviem vai trīs mēnešiem darba attiecības uzteicis. VID

sniegtajā paskaidrojumā esot norādījis uz iecerēto darbību, kas nav īstenojusies. Uzņēmuma vadītāja vārdu neatceras, bet

/pers. B/ (viņa bērnības paziņa) arī tajā strādāja. Nekādus pakalpojumus pieteicējai nav sniedzis, nav strādājis ar automašīnu

rezerves daļām. Darbam uzņēmumā uzrunājis /pers. C/, bet /pers. B/ solījis, ka būšot jauna, augoša firma. Saruna un līgumu

parakstīšana notikusi kafejnīcā. Uzņēmums nodarbojies tikai ar elektropreču tirdzniecību. Par uzņēmuma biroju neko

nezina, tajā neesot bijis.

Tiesa secināja, ka /pers. D/ paskaidrojumi un liecības strīdus darījumus neapliecina, tie ir pretrunā ar /pers. B/

sniegtajiem paskaidrojumiem.

[5.6] Atbilstoši zemesgrāmatas datiem nekustamā īpašuma /adrese/ īpašnieks no 2011.gada 9.aprīļa līdz 2015.gada

28.septembrim bija /pers. E/.

Lietā ir 2013.gada 7.martā noslēgts telpu nomas līgums, taču tajā ir kļūdaini norādīts iznomātāja uzvārds un personas

kods, kā arī nav izprotams, kādēļ iznomātājs darbojies kāda direktora vārdā, pamatojoties uz statūtiem (/pers. E/ bija

nekustamā īpašuma īpašnieks). Līgumu slēgusi SIA “/Nosaukums B/” (pārstāvējis uzņēmuma valdes priekšsēdētājs /pers.

B/), lai gan līguma slēgšanas brīdī uzņēmums vēl nebija reģistrēts, bet /pers. B/ vēl nebija uzņēmuma amatpersona. Vēlāk

/pers. B/ tika reģistrēts kā uzņēmuma valdes loceklis (nevis valdes priekšsēdētājs). Turklāt līgumā nekorekti norādīta arī

nekustamā īpašuma adrese, kā arī nav skaidri saprotams, kurā datumā līgums stājas spēkā. Līgums slēgts 2013.gada

7.martā, tāpēc nav saprotams, kādēļ kā līguma spēkā stāšanās mēnesis ir norādīts novembris, jo kopš 2013.gada 25.marta

adrese /adrese/ bija reģistrēta Uzņēmumu reģistrā kā uzņēmuma juridiskā adrese. Līgumā nekas nav atrunāts par konteinera

nomu, uz kuru paskaidrojumos ir norādījis /pers. B/.

Ņemot vērā minēto, tiesa piekrita VID sniegtajam līguma izvērtējumam.

[5.7] /pers. E/ nav atsaucies uz VID aicinājumu sniegt rakstveida paskaidrojumu par nekustamā īpašuma iznomāšanu

un SIA “/Nosaukums B/” saimniecisko darbību īpašumā.

Fiziskās personas /pers. E/ maksātnespējas ietvaros viņam piederošais nekustamais īpašums /adrese/ pārdots izsolē.

Tiesa atsaucās uz Civilprocesa likuma 601.panta ceturtajā daļā noteikto un konstatēja, ka maksātnespējas procesa

administrators /pers. F/ VID ir paskaidrojis, ka /pers. E/ viņu nebija informējis par to, ka īpašums ticis iznomāts (būtu

noslēgts nomas vai cita veida līgums).

Nekustamā īpašuma ieguvēja pēc izsoles /pers. G/ ir paskaidrojusi VID, ka nav informēta par uzņēmumiem, kas būtu

reģistrēti /adrese/. Īpašumā bijuši konteineri (jau nekustamā īpašuma izsoles laikā), cilvēki braukuši un teikuši, ka ir

konteineru īpašnieki, taču īpašuma tiesību dokumentus neviens no viņiem nevarēja uzrādīt. Kaimiņi esot norādījuši, ka

konteineri esot bezmantinieku manta. Tie ir kritiskā stāvoklī – veci, sarūsējuši un neizmantojami.

Dokumenti par konteineru īpašuma tiesībām nav bijuši arī Valsts policijas rīcībā, kur par konteineru zādzību

2017.gadā vērsušies /pers. E/ un /pers. H/.

Ņemot vērā konstatētos faktus, tiesa secināja, ka /pers. E/ nevarēja iznomāt konteinerus SIA “/Nosaukums B/”

saimnieciskās darbības vajadzībām.

[5.8] Atsaucoties uz likuma “Par nodokļiem un nodevām” 1.panta 17.punktu, tiesa norādīja ka tematiskās pārbaudes

un audita saturs ir atšķirīgs. Tematiskā pārbaude, uz kuru norāda pieteicēja, ir veikta VID, nevis SIA “/Nosaukums B/”

juridiskajā adresē. Tematiskās pārbaudes ietvaros nav pārbaudīta uzņēmuma saimnieciskās darbības veikšana juridiskajā

adresē /adrese/.

Apstāklis, ka pie nekustamā īpašuma /adrese/ ir bijuši konteineri, neapliecina to, ka SIA “/Nosaukums B/” tos

izmantoja savā saimnieciskajā darbībā (kā preču glabāšanas un izsniegšanas vietu).

Lietā iegūtā informācija neapliecina to, ka SIA “/Nosaukums B/” būtu faktiski veikusi saimniecisko darbību /adrese/,

līdz ar to strīdus pavadzīmēs ir ietverta nepatiesa informācija par preču izsniegšanas vietu.

[5.9] Lietā nav iesniegti pierādījumi, kas apliecinātu preču pārvadāšanu no pavadzīmēs norādītās preču izsniegšanas

adreses uz preču saņemšanas adresi.

/pers. A/ apgalvo, ka preces vedis ar automašīnu, taču atzīme par preču pārvadātāju VID sākotnēji iesniegtajās

pavadzīmēs neparādās. Šāda atzīme rokrakstā (ar kļūdainu automašīnas nosaukumu) veikta vēlāk, audita laikā iesniegtajos

pavadzīmju eksemplāros.

Pavadzīmes un maršruta lapas nonāk pretrunā ar /pers. A/ sniegtajiem paskaidrojumiem. /pers. A/ ir paskaidrojis, ka

neesot vēlējies norakstīt transporta izdevumus par preču pārvadāšanu, tādēļ neesot norādījis attiecīgo maršrutu ceļazīmē,

taču tiesa šo skaidrojumu apšaubīja, jo citos gadījumos ceļazīmēs ir norādīti preču pārvadāšanas maršruti.

[5.10] Tiesa atsaucās uz likuma “Par nodokļiem un nodevām” 23.panta 14.daļu un atzina par pamatotu VID rīcību,

izvērtējot iestādes rīcībā esošo informāciju par SIA “/Nosaukums B/” un tās tālākajiem darījumu partneriem (tiem

konstatētas fiktīvu uzņēmumu pazīmes) saistībā ar spēju veikt strīdus darījumus.

Atbilstoši VAS “Ceļu satiksmes drošības direkcija” datu bāzēs ietvertajai informācijai SIA “ /Nosaukums B/” tālāko

darījumu partneru rīcībā (īpašumā vai turējumā) transportlīdzekļi nav reģistrēti.

SIA “/Nosaukums F/” reģistrētā amatpersona /pers. J/, kurš bija uzņēmuma vienīgais darba ņēmējs, ir Baltkrievijas

pilsonis, kurš devis piekrišanu būt par uzņēmuma amatpersonu, atrodoties Baltkrievijā, bet Latvijā nav ieceļojis.

Tāpat arī SIA “/Nosaukums G/” reģistrētā amatpersona /pers. I/ (/pers. I/), kurš 2015.gada jūnijā bija deklarēts kā

uzņēmuma vienīgais darba ņēmējs, ir Baltkrievijas pilsonis, Latvijā /pers. I/ nav ieceļojis.

SIA “/Nosaukums H/” amatpersona /pers. K/ arī ir Baltkrievijas pilsonis, kurš 2015.gadā nav šķērsojis Latvijas

Republikas robežu. Otrs uzņēmuma darba ņēmējs bija Vācijas pilsonis /pers. L/ (/pers. L/), kurš bija deklarēts kā darbinieks

piecus mēnešus, taču nebija reģistrējies Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldē un nebija saņēmis reģistrācijas apliecību, lai

varētu uzturēties Latvijas Republikā ilgāk par trim mēnešiem.

Tiesa atzina, ka nav konstatējama neviena persona, kura būtu varējusi veikt darījumus uzņēmumu vārdā. Minētajiem

uzņēmumiem arī nebija materiāli tehnisko resursu saimnieciskās darbības veikšanai. Juridiskajās adresēs uzņēmumu

saimnieciskā darbība nav konstatēta.

VID ir pamatoti secinājis, ka SIA “/Nosaukums B/” rīcībā nebija strīdus preču, lai tās varētu piegādāt pieteicējai, par

strīdus darījumiem ir noformēti tikai dokumenti.

[5.11] Tiesa secināja, ka lietā iegūtie pierādījumi apstiprina to, ka pieteicēja zināja, ka par strīdus darījumiem tiek

noformēti tikai dokumenti, jo faktiski šādi darījumi nav notikuši.

SIA “/Nosaukums B/” rīcībā nebija strīdus preču, kā arī juridiskajā adresē uzņēmums saimniecisko darbību neveica,

tajā arī nebija iespējama strīdus preču glabāšana. /pers. A/ apgalvo, ka pats braucis pēc strīdus precēm, līdz ar to pieteicēja

zināja, ka strīdus preces netika izsniegtas pavadzīmēs norādītajā adresē. Tiesa ņēma vērā arī to, ka /pers. A/ un /pers. B/

bija personīgi pazīstami, un pieteicēja bija informēta, ka SIA “/Nosaukums B/” nav strīdus preču piegādātāja.

[5.12] Tiesa atsaucās uz Pievienotās vērtības nodokļa likuma 43.panta ceturto daļu, Direktīvas 2006/112 138.panta

1.punktu un Eiropas Savienības Tiesas judikatūru (sk. Eiropas Savienības Tiesas 2007.gada 27.septembra sprieduma

lietā Nr.C-409/04 42.punktu, 2012.gada 6.septembra sprieduma lietā Nr.C-273/11 31.punktu un 2014.gada

9.oktobra sprieduma lietā Nr.C-492/13 24.punktu). Ja apstiprinās, ka preces piegāde citam nodokļu maksātājam citā

dalībvalstī nav notikusi, bet ir notikusi tikai formāla darījuma noformēšana ar mērķi ļaunprātīgi izmantot PVN sistēmu

nepamatotu fiskālu priekšrocību iegūšanai, netiek nodrošināta pareiza PVN sistēmas darbība un PVN 0 % likmes

piemērošana neatbilst tiesību normu nosacījumiem, tādēļ PVN 0 % likmes piemērošana ir liedzama.

No lietas materiāliem tiesa konstatēja, ka pieteicēja strīdus darījumus ar Lietuvas uzņēmumu UAB “/Nosaukums C/”

iekļāvusi 2014.gada septembra, oktobra, novembra, decembra un 2015.gada janvāra, februāra, aprīļa un jūnija

PVN deklarācijās kā darījumus, kuriem piemērojama PVN 0 % likme.

Strīdus darījumu apliecināšanai pieteicēja ir iesniegusi pavadzīmes, kas noformētas par eļļas, antifrīza un automašīnu

rezerves daļu piegādi Lietuvas uzņēmumam UAB “/Nosaukums C/”. Preču kopējā vērtība 113 866,17 euro. Iesniegti

pārvadājumu dokumenti (CMR), trīs preču apmaksas līgumi un ceļazīmes.

Tiesa konstatēja, ka pavadzīmēs kā preču izsniegšanas adrese ir norādīta “/adrese/”, nenorādot konkrētu adresi

(pilsētu, valsti), bet kā preču saņemšanas adrese pavadzīmēs ir norādīta Lietuvas uzņēmuma juridiskā adrese “/adrese/”.

Pavadzīmēs ir atsauce uz automašīnu Dodge Ram /numurs/, norādītais nobraukums – 0, izņemot 2014.gada 1.decembra

pavadzīmē, tajā ir norādīta automašīna Ford Transit /numurs/, nobraukums – 0, un 2014.gada 24.novembra pavadzīmē,

neskatoties uz ailē ,,Automašīna” ierakstīto Dodge Ram /numurs/, norādīta papildu aile “Pārvadātājs” (tādas nav citās

pavadzīmēs), kurā ir norādīts, ka pārvadātāja nav. Pavadzīmēs nav norādīti UAB “/Nosaukums C/” norēķinu rekvizīti.

Atsevišķās pavadzīmēs norādīta atsauce uz preču piegādi Eiropas Savienībā atbilstoši Direktīvas 2006/112/EK 138.panta

1.punktam, daļā pavadzīmju minētā atsauce ir norādīta kā neatrunāts pierakstījums rokrakstā, savukārt 2014.gada

22. un 24.novembra, kā arī 2015.gada 28.janvāra pavadzīmēs šādas atsauces nav.

Pavadzīmes no pieteicējas puses par preču izsniegšanu parakstījis /pers. M/, bet no UAB “/Nosaukums C/” puses par

preču saņemšanu (daļā pavadzīmju) ir parakstījies /pers. C/. Savukārt 2014.gada 14.novembra, 2015.gada 28.janvāra un

14.aprīļa pavadzīmēs nav parakstu atšifrējuma.

Tiesa atzina, ka pavadzīmēs ietvertā informācija ir nepilnīga, daļa pavadzīmju neatbilst Pievienotās vērtības nodokļa

likuma 125.panta 15.punktā noteiktajām prasībām.

Atsaucoties uz Apvienoto Nāciju organizācijas 1956.gada 19.maija Konvencijas par kravu starptautisko

autopārvadājumu līgumu (CMR) 6.panta pirmo daļu, tiesa konstatēja, ka normā noteiktās prasības nav izpildītas. Tas liedz

iespēju izsekot pārvadājumu norisi, nav iespējams identificēt personu, kura saņēmusi kravu (nav paraksta atšifrējuma), kā arī

nav konkrēti norādīta ne kravas saņemšanas vieta, ne arī laiks.

Tiesa secināja, ka no iesniegtajiem pierādījumiem nav gūstams apstiprinājums kravas saņemšanai dokumentos

uzrādītajā galamērķī.

Tiesa konstatēja pretrunas dokumentos par preču transportēšanas pakalpojumiem, kā arī neatbilstības /pers. A/

sniegtajos paskaidrojumos, tostarp, ka automašīna /TL marka/ ar valsts reģistrācijas numuru /numurs/ tika patapināta

pieteicējas vajadzībām, taču tas neatbilst dokumentos norādītajam. Ceļazīmes, kurās ir norādīta preču piegāde un realizācija

maršrutā Rīga – Kauņa – Rīga, noformētas cita uzņēmuma (SIA “/Nosaukums D/”) vārdā, bet CMR kā piegādātāja ir

norādīta pieteicēja. Daļā ceļazīmju nav norādīts transportlīdzekļa vadītājs. Atsevišķās ceļazīmēs norādītais maršruta

datums nesakrīt ar pieteicējas pavadzīmēs un CMR norādītajiem datiem par iespējamo piegādes laiku, kā arī ar pieteicējas

darba laika uzskaites tabelēs ietvertajiem datiem, lai gan CMR pieteicēja norādīta kā pārvadātāja un /pers. A/ kā

transportlīdzekļa vadītājs.

Tiesa izvērtēja preču iespējamo transportēšanu ar automašīnu Ford Tranzit ar valsts reģistrācijas numuru /numurs/. Lai

arī pieteicēja ir iesniegusi 2013.gada 27.decembra autotransporta patapinājuma līgumu Nr.12/13-01, saskaņā ar kuru Ford

Tranzit īpašnieks nodod automašīnu patapinājumā pieteicējai, transportlīdzekļa īpašnieks /pers. N/ ir paskaidrojis, ka savu

automašīnu bija nodevis lietošanā savam dēlam /pers. P/.

No patapinājuma līguma un /pers. N/ rakstveida paskaidrojuma tiesa konstatēja, ka /pers. N/ paraksts līgumā

ievērojami atšķiras VID adresētajā vēstulē redzamā paraksta. Turklāt līgumā ir kļūdaini norādīts /pers. N/ vārds (Valerians,

nevis Valerjans), kā arī ir neatrunāts /pers. N/ uzvārda labojums un ir kļūdaini norādīts automašīnas valsts reģistrācijas

numurs (/numurs/, nevis /numurs/).

Tiesa atzina, ka konstatētie apstākļi dod pamatu šaubām par to, ka /pers. N/ automašīnu Ford Tranzit ar valsts

reģistrācijas numuru /numurs/ būtu nodevis patapinājumā pieteicējai.

Lietā konstatētajos apstākļos nav nepieciešams detalizēti analizēt, kāpēc automašīna Dodge ar valsts reģistrācijas

numuru /numurs/ strīdus darījumu veikšanas periodā nav fiksēta, šķērsojot Latvijas – Lietuvas robežu.

[5.13] Līgumi starp UAB “/Nosaukums C/” un pieteicēju noformēti par automašīnu rezerves daļu pārdošanu, kas

notiek pēc UAB “/Nosaukums C/” pasūtījumiem. Līgumi noformēti tikai par četru konkrētu pavadzīmju apmaksu, turklāt

atbilstoši līgumiem Lietuvas uzņēmums pārskaita pieteicējai vairāk naudas, nekā nepieciešams par konkrētajām

pavadzīmēm, pārpalikumu atstājot avansā maksājumiem par turpmākajām pavadzīmēm, un līgumos nav norādīts veicamo

pārskaitījumu termiņš. Līgumus parakstījuši /pers. A/ un /pers. C/. Tiesa arī konstatēja, ka 2014.gada 21.oktobra līgumā ir

SIA “/Nosaukums D/” (nevis pieteicējas) zīmogs.

No lietā esošajām UAB “/Nosaukums C/” kontu izdrukām naudas plūsma starp minētajiem uzņēmumiem nav

izsekojama, jo pārskaitītās summas neatbilst rēķinos norādītajām summām.

Tiesa secināja, ka līgumi noformēti tikai naudas plūsmas nodrošināšanai, nevis reālu darījumu veikšanai, ņemot vērā

atsauces uz tikai atsevišķām pavadzīmēm, naudas iemaksas avansā par neidentificētiem nākotnes darījumiem, kā arī to, ka

līgumos nav atrunāti maksājumu veikšanas termiņi, kā arī preču transportēšanas un piegādes nosacījumi.

[5.14] Pieteicējas amatpersona /pers. A/ par darījumiem ar Lietuvas uzņēmumu UAB “/Nosaukums C/” ir paskaidrojis,

ka UAB “/Nosaukums C/” sameklējusi pieteicēju un piedāvājusi sadarbību. /pers. C/ ieradies pie pieteicējas un iepazinies ar

piedāvājumu. Automašīnu rezerves daļas /pers. C/ pasūtījis klātienē, kā arī ar elektroniskā pasta starpniecību un telefoniski.

Preces piegādātas uz Lietuvas uzņēmuma juridisko adresi, preces izkrautas piecstāvu dzīvojamās ēkas dzīvokļa Nr.101

garāžā. Pārsvarā tikušas realizētas jaunas rezerves daļas ražotāja iepakojumā, dažreiz izpakotas. Realizējamās preces

pieteicēja iegādājusies no saviem piegādātājiem attiecīgajā periodā. Realizētā prece ir apmaksāta ar pārskaitījumiem. Cita

uzņēmuma zīmogs uzspiests aiz neuzmanības. /pers. A/ ir skaidrojis, ka atsevišķās CMR pieteicēja esot kļūdaini norādīta

kā preču pārvadātāja (bija jābūt SIA “/Nosaukums D/”. Preču izcelsmi ir sarežģīti noteikt, piegādātāju varot noteikt pēc

pavadzīmē norādītajiem kodiem, katrai precei meklējot to atsevišķi.

Tiesa atzina, ka /pers. A/ paskaidrojumi nav konsekventi, tie ir ļoti vispārīgi, turklāt ir konstatējamas būtiskas

nesakritības darījumu dokumentos, kuras /pers. A/ skaidro kā kļūdas. Lielākajā daļā pavadzīmju preču koda vietā ir

norādīts “AAA”, preču izcelsmi un strīdus darījumu norisi nav iespējams noskaidrot.

Tiesas sēdē /pers. A/ nav spējis sniegt konkrētas atbildes uz tiesas uzdotajiem jautājumiem par strīdus darījumu norisi

un neatbilstībām darījumu dokumentos.

[5.15] Tiesa izvērtēja Lietuvas nodokļu administrācijas sniegto informāciju un /pers. C/ liecību.

/pers. C/ par strīdus darījumu apstākļiem ir liecinājis, ka preces pieteicēja vedusi no Ozolciema ielas uz Šauļiem, kur

UAB “/Nosaukums C/” biroja ēkas otrajā vai trešajā stāvā bijis ofiss ar noliktavu. Preces uznesis /pers. A/, bet viņš tās

pieņēmis, preces tikušas uzglabātas ofisā, taču /pers. C/ nezināja, cik ilgi. Apmaksa veikta ar pārskaitījumu (gan ar

priekšapmaksu, gan ar pēcapmaksu, kā kurā gadījumā). /pers. C/ nevarēja atbildēt, kuros dokumentos bija norādīti

norēķinu rekvizīti. /pers. C/ ir apliecinājis, ka pazīst arī SIA “/Nosaukums B/” amatpersonu /pers. B/, kurš ir viņa radinieks.

Tiesa atzina, ka /pers. C/ strīdus darījumu apstākļu izklāstā ir konstatējamas būtiskas pretrunas ar darījumu

dokumentos ietvertajām ziņām, kā arī ar /pers. A/ sniegto paskaidrojumu (tostarp par preču piegādes vietu, par to, ka tika

slēgti līgumi par katru darījumu).

Tiesa konstatēja, ka vismaz daļu no samaksas /pers. C/ veicis, personīgi iemaksājot skaidru naudu pieteicējas kontā,

nevis veicot pārskaitījumu no UAB “/Nosaukums C/” konta kā norādīts pavadzīmēs.

Tiesa neguva pārliecību, ka /pers. C/ būtu izpratne par uzņēmējdarbību un strīdus darījumiem, par kuriem ir noformēti

dokumenti un kurus /pers. C/, iespējams, formāli parakstījis.

Atbilstoši Lietuvas nodokļu administrācijas sniegtajai informācijai, Lietuvas uzņēmuma UAB “/Nosaukums C/”

juridiskā adrese ir reģistrēta nekustamajā īpašumā, kas pieder /pers. O/, taču uzņēmums darbību juridiskajā adresē nav

veicis, kā arī uzņēmumam nepieder nekustamais īpašums un transportlīdzekļi, nav arī struktūrvienību. Uzņēmuma

grāmatvedības dokumenti nodokļu administrācijai nav iesniegti. 2015.gada 25.septembrī uzņēmums izslēgts no

PVN maksātāju reģistra.

Tiesa atzina, ka lietā nav pierādīts fakts, ka pieteicējas amatpersona /pers. A/ būtu vedis preces uz Lietuvas uzņēmuma

juridisko adresi, kur uzņēmums neveica saimniecisko darbību. Lietuvas nodokļu administrācijas sniegtā informācija liecina

par UAB “/Nosaukums C/” formālu reģistrāciju Lietuvā ar mērķi veidot dokumentu plūsmu par faktiski nenotikušām preču

piegādēm no Latvijas uz Lietuvu.

[5.16] Rezumējot minēto, tiesa secināja, ka lietā konstatēto apstākļu kopums, kā arī par strīdus darījumiem noformētie

dokumenti apliecina, ka strīdus darījumi faktiski nav notikuši.

No darījumu dokumentiem nevar viennozīmīgi identificēt preču izvešanu no Latvijas to realizēšanai Lietuvā, nav

iespējams noskaidrot darījumu norisi un apstākļus. Lietuvas nodokļu administrācijas sniegtā informācija neļauj identificēt

Lietuvas uzņēmumu kā preču saņēmēju Viļņā, Lietuvā. Tiesa ņēma vērā arī to, ka strīdus darījumos it kā iesaistītās

personas sniedz savstarpēji pretrunīgu informāciju par darījumu apstākļiem, kas turklāt nesakrīt ar darījumu dokumentos

norādīto.

Tā kā dokumentus par strīdus darījumiem noformēja pieteicēja un pieteicējas amatpersona apgalvo, ka personīgi

preces pārvadāja un piegādāja Lietuvas uzņēmumam, pieteicēja nevarēja nezināt, ka dokumenti noformēti par faktiski

nenotikušiem darījumiem un ka darījumu dokumentos ietvertās ziņas nav patiesas.

[5.17] Tiesa atsaucās uz likuma “Par nodokļiem un nodevām” 23.panta trešo un 3.1 daļu, kā arī uz tiesu praksē

nostiprinātajām atziņām (sk. Senāta 2019.gada 29.novembra sprieduma lietā Nr.SKA-29/2019 10., 11. un 12.punktu).

Pārbaudot lietā esošos pierādījumus par audita veikšanas termiņa pagarināšanas nepieciešamību un VID norādīto

pamatojumu, tiesa secināja, ka termiņa pagarinājums ir bijis objektīvi nepieciešams, un VID sniegtais pamatojums ir patiess.

Lēmums par audita rezultātiem pieņemts 180 dienu laikā (90 dienu pamata termiņš + 60 dienu pagarinājums + 30 dienu

pagarinājums). Lēmumus par audita termiņa pagarināšanu ir pieņēmis VID ģenerāldirektors.

Tiesa atzina, ka VID ir pieļāvis procesuālu pārkāpumu, nenorādot konkrētus apsvērumus, kādēļ nepieciešams pagarināt

audita termiņu līdz maksimāli pieļaujamajam. Vienlaikus tiesa ņēma vērā, ka nepieciešamība iepazīties ar no ārvalstīm

saņemto informāciju, var būt objektīvs pamats termiņa pagarināšanai, kā arī nodokļu pārbaudes apjoms bijis plašs (ne tikai

PVN).

Tiesa secināja, ka audita termiņa pagarinājums ir objektīvi attaisnojams. VID pieļautais procesuālais pārkāpums ir

pienācīga pamatojuma trūkums (apsvērumu nenorādīšana lēmumos), taču pēc būtības termiņa pagarināšanai ir bijis

objektīvs pamats, tādēļ kopumā audita termiņa pagarināšana ir atzīstama par tiesisku.

Pēc vairāku darījumu padziļinātas izpētes un informācijas iegūšanas (tostarp no ārvalstu nodokļu administrācijām) daļa

pieteicējas darījumu netika apstrīdēti. Savukārt prasība pierādīt katra pierādījuma iegūšanas nepieciešamību nesamērīgi

apgrūtinātu nodokļu administrācijas darbu.

Pieprasot informāciju, nav iespējams prognozēt sagaidāmās informācijas saturu un nozīmi auditā.

Atsaucoties uz judikatūras atziņām (sk. Senāta 2015.gada 5.jūnija sprieduma lietā Nr.SKA-102/2015 18.punktu) un

izvērtējot lietā konstatētos apstākļus, tiesa nesaskatīja pārkāpumu tajā, ka audita veikšana tika atsākta pirms atbildes no

Polijas nodokļu administrācijas saņemšanas.

Pretējs pieņēmums, proti, ka VID nav tiesīgs rīkoties pirms pieprasītās informācijas saņemšanas, padarītu audita

veikšanu un nodokļu saistību noteikšanu nepieļaujami atkarīgu vienīgi no ārvalstu kompetento iestāžu rīcības, kā arī

neatbilstu nodokļu maksātāja interesei savlaicīgā audita noslēgšanā.

Vienlaikus tiesa atzina par nepamatotu pieteicējas argumentu, ka visā laika periodā, kamēr tika gaidīta informācija no

ārvalstu nodokļu administrācijām, VID varēja turpināt audita veikšanu. Likums pieļauj attiecīgo laika periodu neieskaitīt

audita termiņā.

Tiesa nekonstatēja kļūdas VID veiktajos aprēķinos, ne arī tādus materiālo vai procesuālo tiesību normu pārkāpumus,

kas varētu būt par pamatu Lēmuma atcelšanai.

[6] Par Administratīvās rajona tiesas 2020.gada 11.maija spriedumu pieteicēja iesniedza apelācijas sūdzību, norādot

pēc būtības tādus pašus argumentus kā pieteikumā un turpmāk minētos iebildumus.

[6.1] Audits bez nepieciešamības tika veikts pārmērīgi ilgstoši, tādēļ būtu jāveic padziļināta audita veikšanas termiņa

pagarinājuma pamatotības pārbaude.

[6.2] Spriedumā ir selektīvi atlasīta VID norādītā sagrozītā informācija, neņemot vērā vairākus tiešus pierādījumus par

preču iegādi, transportēšanu un izmantošanu saimnieciskajā darbībā.

[6.3] Iespējams, ka darījumu dokumentos ir neatbilstības, taču tās nav tik būtiskas, lai secinātu, ka strīdus darījumi

faktiski nav notikuši.

[7] VID rakstveida paskaidrojumā apelācijas sūdzību neatzīst, bet piekrīt pirmās instances tiesas spriedumam.

Motīvu daļa

[8] Pieteicēja lūdza noteikt lietas izskatīšanu mutvārdu procesā.

Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 304.panta pirmo daļu apelācijas instances tiesa administratīvo lietu izskata

rakstveida procesā. Tiesa, izvērtējot procesa dalībnieka motivētu lūgumu, var noteikt lietas izskatīšanu mutvārdu procesā.

Administratīvā apgabaltiesa konstatē, ka pieteicējas lūgums nav pienācīgi motivēts, jo lietā nav iesniegti jauni

pierādījumi, kurus būtu nepieciešams pārbaudīt tiesas sēdē, kā arī nav norādīts cits pamatojums, no kura būtu izsecināma

objektīva nepieciešamība rīkot tiesas sēdi arī apelācijas instances tiesā.

Pieteicēja administratīvā procesa laikā iestādē, pirmās instances tiesas sēdē un arī apelācijas sūdzībā ir paudusi savus

argumentus par lietas būtību. Pieteicējai tika nodrošinātas tiesības uz lietas izskatīšanu tiesas sēdē Administratīvajā rajona

tiesā, un minētās tiesības pieteicēja ir īstenojusi. No lietas materiāliem nav konstatējams, ka pieteicējai būtu liegta vai

ierobežota iespēja paust savus argumentus vai iesniegt pierādījumus.

Tas, ka pieteicēja nepiekrīt Administratīvās rajona tiesas spriedumā ietvertajam lietas apstākļu un lietā esošo

pierādījumu vērtējumam, vēl pats par sevi nevar būt par tiesisku pamatu tiesas sēdes rīkošanai arī apelācijas instances tiesā,

ja nav konstatējama objektīva nepieciešamība izskatīt lietu mutvārdu procesā.

Atbilstoši judikatūras atziņām (sk. Senāta 2017.gada 24.maija sprieduma lietā Nr.SKA-246/2017 9.punktu ), kā arī

juridiskajā literatūrā paustajām atziņām tiesības uz taisnīgu tiesu ir vienas no būtiskākajām pamattiesībām, jo no to

pienācīgas nodrošināšanas lielā mērā ir atkarīga pārējo tiesību aizsardzība un nodrošināšana. Ņemot vērā šo tiesību nozīmi

demokrātiskā sabiedrībā, no tiesībām uz taisnīgu tiesu izrietošās garantijas nav pieļaujams interpretēt sašaurināti. Turklāt

papildus valsts pozitīvajiem pienākumiem tiesību uz taisnīgu nodrošināšanā valstij ir arī pienākums atturēties no jebkādām

darbībām, kas rada nepamatotus šķēršļus tiesību uz taisnīgu tiesu pilnvērtīgai izmantošanai (sk. Latvijas Republikas

Satversmes komentāri. VIII nodaļa. Cilvēka pamattiesības. Autoru kolektīvs prof. R.Baloža zinātniskā vadībā. – Rīga:

Latvijas Vēstnesis, 2011, 124., 125.lapa).

Tiesības uz taisnīgu tiesu veido vairāki savstarpēji saistīti elementi jeb garantijas un principi, kas katrs atsevišķi un visi

kopā ir vērsti uz to, lai nodrošinātu pilnvērtīgu tiesību aizsardzības mehānismu – taisnīgas tiesas procesu. Tostarp tiesības

uz taisnīgu tiesu ietver tiesības uz mutvārdu procesu vismaz vienā tiesas instancē, kas lietu izskata pēc būtības (sk. Eiropas

Cilvēktiesību tiesas 1994.gada 23.februāra sprieduma lietā Fredin pret Zviedriju 21.punktu un 2002.gada

5.septembra lēmuma lietā Speil pret Austriju 2.punktu).

Administratīvā procesa likums procesa dalībniekiem garantē tiesības uz lietas izskatīšanu mutvārdu procesā vismaz

vienā tiesu instancē, un šo tiesību izmantošana ir atstāta procesa dalībnieka ziņā (sk. Senāta 2016.gada 21.decembra

sprieduma lietā Nr.SKA-630/2016 10.-12.punktu un 2017.gada 24.maija sprieduma lietā Nr.SKA-

246/2017 9.punktu).

Rakstveida procesā lietas dalībniekiem būtībā tiek nodrošināts tāds pats tiesību apjoms kā mutvārdu procesā, tādēļ

procesa veids nevar ietekmēt lietas dalībnieku procesuālās tiesības. Ja lietā esošie pierādījumi ir pietiekami, lai izspriestu

lietu rakstveida procesā, kā arī procesa dalībniekiem ir bijusi iespēja sniegt savus paskaidrojumus par lietas apstākļiem un

procesa dalībnieku atkārtota uzklausīšana nav nepieciešama, apgabaltiesa lietu var izskatīt rakstveida procesā neatkarīgi no

procesa dalībnieku vēlmēm (sk. Senāta 2016.gada 13.oktobra lēmuma lietā Nr.SKA-989/2016 6.punktu un 2014.gada

6.februāra sprieduma lietā Nr.SKA 0034-14 6.punktu).

Izvērtējot lietas materiālus, apgabaltiesa atzīst, ka nav nepieciešams noteikt šīs lietas izskatīšanu mutvārdu procesā, jo

no lietā esošajiem dokumentiem ir iespējams gūt pilnīgu priekšstatu par izskatāmo jautājumu. Lietā esošie pierādījumi ir

pietiekami, kā arī procesa dalībnieki ir īstenojuši tiesības sniegt paskaidrojumus par lietas apstākļiem un iesniegt

pierādījumus, tāpēc šīs lietas izskatīšana mutvārdu procesā nav lietderīga.

Pamatojoties uz minētajiem apsvērumiem, apgabaltiesa noraida pieteicējas lūgumu par lietas izskatīšanu mutvārdu

procesā.

[9] Pārbaudījusi lietas materiālus, Administratīvā apgabaltiesa atzīst, ka apelācijas sūdzība nav pamatota un pieteikums

ir noraidāms.

[10] Izvērtējusi pirmās instances tiesas spriedumā ietverto pamatojumu, Administratīvā apgabaltiesa atzīst, ka

Administratīvās rajona tiesas 2020.gada 11.maija spriedumā ietvertais pamatojums, ir pareizs un pilnībā pietiekams. Pirmās

instances tiesa ir noskaidrojusi visus šajā lietā būtiskos apstākļus, kā arī ir korekti novērtējusi lietā esošos pierādījumus.

Ņemot vērā minēto un pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 307.panta ceturto daļu, apgabaltiesa pievienojas

Administratīvās rajona tiesas 2020.gada 11.maija sprieduma motivācijai.

[11] Atbildot uz apelācijas sūdzībā ietvertajiem iebildumiem par Administratīvās rajona tiesas 2020.gada 11.maija

spriedumu, apgabaltiesa norāda turpmāk minēto.

[12] Apgabaltiesa nevar piekrist pieteicējas viedoklim, ka audits bez nepieciešamības būtu veikts pārmērīgi ilgstoši.

Šos apstākļus jau ir pareizi izvērtējusi pirmās instances tiesa, un papildus apgabaltiesa norāda turpmāk minēto.

No lietas materiāliem apgabaltiesa konstatē, ka ar 2015.gada 30.novembra lēmumu noteikts no 2016.gada 6.janvāra

veikt pieteicējai PVN auditu par periodu no 2014.gada 1.janvāra līdz 2015.gada 30.jūnijam, IIN un VSAOI auditu par

periodu no 2014.gada 1.janvāra līdz 2015.gada 31.jūlijam un UIN par 2014.gadu (lietas 1.sējuma 208.lapa).

A r 2016.gada 31.marta lēmumu pagarināts audita veikšanas termiņš par 60 dienām, jo 2016.gada 11.martā VID ir

pieprasījis papildu informāciju no Nīderlandes un Igaunijas nodokļu administrācijām, bet 2016.gada 11. un 14.martā no

Vācijas, Lietuvas un Polijas nodokļu administrācijām. Tāpat nolemts neieskaitīt audita termiņā laika posmu no 2016.gada

24.marta līdz pieprasītās informācijas saņemšanai (lietas 1.sējuma 205.lapa).

2017.gada 1.septembra lēmumā ir norādīts, ka nav saņemta atbilde no Polijas nodokļu administrācijas. Ņemot vērā

likuma “Par nodokļiem un nodevām” 23.panta pirmajā daļā noteikto nodokļa apmēra precizēšanas un soda naudas

aprēķināšanas ierobežojumu, nolemts atsākt pieteicējas auditu no 2017.gada 1.septembra un neieskaitīt pieteicējas audita

termiņā laiku no 2016.gada 24.marta līdz 2017.gada 31.augustam, bet ieskaitīt audita veikšanas termiņā 2016.gada 30.,

31.martu, 3., 8.aprīli, 15., 28.jūniju un 28.oktobri, kad iegūta pieteicējas nodokļu audita veikšanai nepieciešamā informācija

(lietas 1.sējuma 207.lapa).

Ar 2017.gada 19.oktobra lēmumu audita veikšanas termiņš pagarināts par 30 dienām, jo nepieciešams iegūt papildu

informāciju (lietas 1.sējuma 206.lapa).

Likuma “Par nodokļiem un nodevām” 23.panta 3.1 daļa noteic, ka nodokļu administrācijas augstākā amatpersona ir

tiesīga pagarināt nodokļu revīzijas (audita) lēmuma pieņemšanas termiņu līdz 30 dienām, ja ir nepieciešama papildu

informācija nodokļu revīzijas (audita) veikšanai, un līdz 60 dienām, ja ir nepieciešama informācija no ārvalstu nodokļu

administrācijas vai citām kompetentām ārvalstu iestādēm.

Senāts, interpretējot tiesību normās noteikto, ir norādījis, ka likumdevēja mērķis bija dot laiku VID analizēt no ārvalsts

nodokļu administrācijas saņemto informāciju un izvērtēt tās ietekmi uz audita secinājumiem. Tas savukārt nozīmē, ka VID

augstākajai amatpersonai ir jānovērtē, vai un cik ilgs laiks ir nepieciešams, lai pabeigtu auditu, un objektīvais pamats šādam

novērtējumam ir saņemtā informācija, tās apjoms un sarežģītība kontekstā ar citiem audita apstākļiem. Šādu izšķiršanos

nevar izdarīt, formāli balstoties tikai uz apstākli, ka informācija ir pieprasīta. Savukārt tiesai jānovērtē ne tikai tas, vai VID

vispār bija tiesības pagarināt audita termiņu apstākļos, kad tiek pieprasīta informācija par tādiem auditā novērtējamiem

darījumiem, kuru pārbaudes rezultātā pārkāpumi netiek konstatēti, bet arī tas, vai apstākļos, kādi ir konstatēti lietā, VID ir

pamatoti pagarinājis audita termiņu (sk. Senāta 2019.gada 29.novembra sprieduma lietā Nr.SKA-29/2019 11.-

12.punktu).

VID ir pieprasījis informāciju no ārvalstu nodokļu administrācijām un ir pagarinājis audita termiņu par 60 dienām vēl

pirms informācijas saņemšanas, tomēr tas nebija korekti, jo lēmums neietver konkrētu pamatojumu termiņa pagarināšanai.

Tā kā 2016.gada 31.marta lēmums tika pieņemts pirms pieprasītās informācijas saņemšanas, VID nebija zināms, kad

informācija tiks saņemta un cik ilgs laiks būs nepieciešams iegūtās informācijas izvērtēšanai.

Ņemot vērā minēto, apgabaltiesas ieskatā šajā lietā konstatētā VID pieeja audita veikšanas termiņa pagarināšanā nebija

metodoloģiski korekta.

Līdz ar to Administratīvā rajona tiesa ir pareizi konstatējusi, ka VID pieļāva procesuālu pārkāpumu. Apgabaltiesa

uzskata, ka pirmās instances tiesas spriedumā ir pareizi izvērtēta arī VID pieļautā procesuālā pārkāpuma ietekme uz šīs

lietas rezultātu.

[13] Administratīvā rajona tiesa ir iedziļinājusies lietas apstākļos, lai noskaidrotu audita veikšanas termiņa pagarināšanas

nepieciešamību, proti, vai termiņa pagarinājums ir attaisnojams. Pirmās instances tiesas sniegtajam vērtējumam apgabaltiesa

piekrīt.

Nav izšķirošas nozīmes pieteicējas iebildumiem par to, ka ārvalstu nodokļu administrācijām tika pieprasīta informācija

ne tikai par pieteicēju, bet arī par citiem uzņēmumiem, to darījumiem, jo lietā ir noskaidrots, ka informācija tika pieprasīta

par pieteicējas darījumu partneriem un to tālākajiem darījumu partneriem. Šāda informācija bija objektīvi nepieciešama

audita veikšanai, lai pēc iespējas vispusīgāk noskaidrotu strīdus darījumu apstākļus un iegūtu arī citu lietā būtisku

informāciju, tostarp par preču izcelsmi un iespējamajiem darījumu veicējiem (ne tikai par pieteicēju un tās tiešo darījumu

partneri). Pirmās instances tiesa ir pamatoti norādījusi uz to, ka atsevišķos gadījumos no ārvalstu nodokļu administrācijas

saņemtā informācija ir devusi skaidrību par darījumu norisi, darījumi ir apstiprinājušies, tādēļ tie netika apstrīdēti. Tātad,

minētā VID rīcība, iegūstot pārbaudei nepieciešamo informāciju, ir bijusi arī pieteicējas interesēs.

Atbilstoši judikatūras atziņām audita laikā tieši nodokļu administrācijai ir kompetence novērtēt, kuri apstākļi un

pierādījumi ir pārbaudāmi. Tiesas vērtējums par pārbaudes darbību lietderību, ja vien nepastāv acīmredzami neatbilstošas

un ar pārbaudes objektu nesavienojamas darbības, būtu nepamatota iejaukšanās valsts pārvaldes kompetencē (sk. Senāta

2016.gada 28.aprīļa lēmuma lietā Nr.SKA-881/2016 6.punktu).

Pārbaudot lietā esošos pierādījumus, apgabaltiesa nekonstatē neatbilstošas un ar pārbaudes objektu nesavienojamas

darbības no VID puses, tādēļ pieteicējas iebildumi ir vērtējami kritiski. Nav arī pierādījumu tam, ka no ārvalstu nodokļu

administrācijām iegūtā informācija nebūtu izmantota pieteicējas auditā.

[14] Pieteicēja argumentē, ka bija jāpārbauda no ārvalstu nodokļu administrācijām saņemtās informācijas apjoms un

jānoskaidro, cik ilgs laiks VID bija nepieciešams attiecīgās informācijas izvērtēšanai.

Apgabaltiesa minētajiem iebildumiem nevar piekrist, jo tiesai nav iespējas un arī nav konstatējama nepieciešamība

noskaidrot šādus apstākļus līdz tādai konkretizācijas pakāpei, kā to vēlas pieteicēja. Tiesa pārbauda šos apstākļus tikai

tiktāl, vai nav konstatējama acīmredzama un ļaunprātīga vilcināšanās no iestādes puses, un šajā gadījumā tas nav

konstatējams.

Pieteicējai tika veikts apjomīgs audits, proti, PVN audits par taksācijas periodiem no 2014.gada 1.janvāra līdz

2015.gada 30.jūnijam, IIN un VSAOI audits par periodu no 2014.gada 1.janvāra līdz 2015.gada 31.jūlijam, kā arī UIN par

2014.gadu. Jāņem vērā, ka tika veiktas vairākas pārbaudes darbības par dažādiem nodokļiem, to aprēķināšanas pareizību,

tostarp grāmatvedības dokumentu vērtēšana, nepieciešamās informācijas un pierādījumu iegūšana, darījumu apstākļu

noskaidrošana, paskaidrojumu uzklausīšana, kā arī citas darbības, kuras kompetentā iestāde atzina par nepieciešamu veikt,

lai izpildītu normatīvajos aktos noteiktās VID funkcijas.

No lietas materiāliem ir redzams, ka audita ietvaros tika nosūtīti 15 informācijas pieprasījumi ārvalstu nodokļu

administrācijām.

Ņemot vērā minēto, ir loģiski secināms, ka visu audita darbību veikšanai, tostarp pieprasītās informācijas saņemšanai,

apstrādei un analīzei, VID objektīvi bija nepieciešams ilgāks laika periods, nekā tas būtu gadījumā, ja VID nesaskatītu

nepieciešamību iegūt informāciju no ārvalstu nodokļu administrācijām.

Apgabaltiesa uzskata, ka tiesvedības procesā nav iespējams pārvērtēt informācijas apstrādes ilguma lietderību un

pamatotību līdz tādai konkretizācijas pakāpei, kā to vēlas pieteicēja, un tāds nav arī tiesas kontroles mērķis. Tiesas

uzdevums ir noskaidrot tikai tos apstākļus, kam ir būtiska nozīme konkrētā strīda pareizā izšķiršanā.

Nevar piekrist pieteicējai, ka iegūtās informācijas apstrādes ilgumam būtu jābūt atkarīgam no tā, vai informācija tika

izmantota pieteicējas pārkāpumu pamatošanai, vai, tieši pretēji, ka nodokļi ir aprēķināti un deklarēti atbilstoši normatīvo aktu

prasībām. Kā jau iepriekš tika norādīts, kompetentā iestāde pārbaudes ietvaros ir tiesīga izvērtēt, kāda informācija būtu

nepieciešama un pieprasāma pārbaudes veikšanai, turklāt informācijas pieprasīšanas brīdī, VID nav zināms, kad tā tiks

saņemta, kādā apjomā un kāds būs tās saturs. Savukārt informācijas apstrādei nepieciešamais laika ilgums ir atkarīgs no

vairākiem aspektiem, tostarp, vai informācijai būs nepieciešama papildus apstrāde (piemēram, tulkošana), no informācijas

apjoma un satura, tostarp, vai atklāsies kādi jauni apstākļi, kurus būs nepieciešams pārbaudīt, no izvērtējamā jautājuma

sarežģītības un tamlīdzīgi.

Ņemot vērā minēto, apgabaltiesa nevar piekrist pieteicējas viedoklim, ka nozīme būtu piešķirama tikai un vienīgi tam,

kādus secinājumus VID ir izdarījis pēc iegūtās informācijas izvērtēšanas.

Šajā gadījumā nav saskatāmas acīmredzamas neatbilstības starp VID pieprasītās informācijas apjomu un laiku, kas

tika noteikts informācijas izvērtēšanai.

[15] Apgabaltiesai nav izprotami pieteicējas paustie iebildumi par to, ka atsevišķas audita darbības VID veicis periodā,

kas netika ieskaitīts audita veikšanas termiņā. Nav saprotama pieteicējas norāde, ka pārtraukuma periodā VID faktiski ir

veicis auditu, un to apliecina tas, ka vairākas dienas VID ir ieskaitījis audita veikšanas termiņā. Dienas, kuras ir ieskaitītas

audita veikšanas termiņā, nevar vienlaikus tikt uzskatītas par periodu, kurā audits netika veikts.

No lietas materiāliem apgabaltiesa konstatē, ka audita termiņā tika ieskaitītas dienas, kurās saņemta informācija no

ārvalstu nodokļu administrācijām. Tā kā attiecīgās dienas ir ieskaitītas audita termiņā, nav pamata secinājumam, ka VID

veica auditu pārtraukuma periodā.

Vienlaikus apgabaltiesa vērš pieteicējas uzmanību uz tiesu praksē nostiprinātajām atziņām.

Jāņem vērā, ka likums tiešā tekstā noteic, ka laiks no informācijas pieprasīšanas ārvalstīm līdz atbildes saņemšanai nav

ieskaitāms audita termiņā. Likums neizslēdz vienlaicīgu informācijas pieprasīšanu no ārvalstīm un audita veikšanu, un šāda

nepieciešamība var pastāvēt lietas apstākļu objektīvas noskaidrošanas dēļ (sk. Senāta 2015.gada 5.jūnija sprieduma lietā

Nr.SKA-102/2015 18.punktu).

Pieteicēja iebilst arī pret to, ka VID atsāka audita veikšanu, nesagaidot visas atbildes no ārvalstu nodokļu

administrācijām. Pieteicējas ieskatā tādējādi VID ir apliecinājis, ka attiecīgā informācija nemaz nebija auditam nepieciešama.

No lietas materiāliem apgabaltiesa konstatē, ka uz 2016.gada 11.marta informācijas pieprasījumu no Polijas nodokļu

administrācijas atbilde tika saņemta tikai 2018.gada 7.martā (lietas 4.sējuma 158.lapa).

Savukārt 2017.gada 1.septembra lēmumā VID ir sniedzis pamatojumu audita atsākšanai bez minētās informācijas,

proti, VID ir atsaucies uz likuma “Par nodokļiem un nodevām” 23.panta pirmajā daļā noteikto nodokļa apmēra precizēšanas

un soda naudas aprēķināšanas ierobežojumu (lietas 1.sējuma 207.lapa).

Ievērojot minēto, tas, ka audita veikšana tika atsākta, nesagaidot visu pieprasīto informāciju no ārvalstu nodokļu

administrācijām, šajā lietā konstatētajos apstākļos nevar būt par pamatu, lai secinātu, ka pieprasītā informācija nebija svarīga

audita veikšanai vai ka nebija nepieciešams par 60 dienām pagarināt audita veikšanas termiņu. Izskatāmajā gadījumā iestāde

ir pamatojusi nepieciešamību atsākt auditu, lai gan vēl nebija saņemta Polijas nodokļu administrācijai pieprasītā informācija,

un lietā konstatētais VID sniegtais pamatojums ir loģisks un saprotams.

Turklāt ir jāņem vērā, ka tas ir tikai viens informācijas pieprasījums, uz kuru VID ilgstoši nācās gaidīt atbildi, un kas

nevar ietekmēt secinājumu, ka nav konstatējama acīmredzama neatbilstība starp analizējamās informācijas daudzumu un

izvērtēšanas ilgumu, proti, vidēji 4 dienas vienam pieprasījumam. Ņemot vērā pārbaudes apjomu, apgabaltiesa nesaskata

pamatu, lai šādu laika posmu atzītu par neadekvāti ilgu.

[16] Rezumējot minēto, apgabaltiesa nekonstatē lietā tādus apstākļus un pierādījumus, kuru dēļ būtu pamats atcelt

Lēmumu būtiska procesuāla pārkāpuma dēļ.

[17] Pieteicēja apelācijas sūdzībā ir paudusi iebildumus par Administratīvās rajona tiesas spriedumā ietverto vērtējumu

strīdus darījumiem ar SIA “/Nosaukums B/”.

Apgabaltiesa nekonstatē kļūdas VID vai pirmās instances tiesas vērtējumā par minētajiem darījumiem, jo gan Lēmumā

ietvertie secinājumi, gan arī Administratīvās rajona tiesas spriedumā sniegtais pamatojums atbilst lietā esošajiem

pierādījumiem.

VID ir pareizi konstatējis, ka SIA “/Nosaukums B/” rīcībā nevarēja būt strīdus darījumu dokumentos uzrādītās

preces, ko piegādāt pieteicējai (lietas 1.sējuma 77.lapas otra puse).

Ir strīds par to, vai pieteicēja preces ieguva tā, kā tas uzrādīts deklarācijās.

Nodokļu maksātājam ir tiesības atskaitīt priekšnodokli tikai par faktiski notikušiem darījumiem, tāpēc, izskatot lietu pēc

būtības, ir jānoskaidro, vai pieteicējas deklarētie darījumi ir faktiski notikuši darījumu dokumentos norādītajā veidā. Ja tie

faktiski nav notikuši, vai pieteicēja par to zināja (tai bija jāzina) (sk. sal. Senāta 2020.gada 27.oktobra rīcības sēdes

lēmuma lietā Nr.SKA-640/2020 4.punktu).

Eiropas Savienības Tiesa ir vērsusi uzmanību uz to, ka nodokļu administrācija nedrīkst noteikt nodokļa maksātājam

pienākumu veikt sarežģītas un padziļinātas pārbaudes attiecībā uz tā piegādātāju, faktiski uzliekot tam pārbaudes darbības,

kuras ir jāveic nodokļu administrācijai. Turpretī prasība, lai uzņēmējs veiktu visus pasākumus, ko no tā saprātīgi var prasīt,

lai pārliecinātos, ka, veikdams darījumus, tas nepiedalās krāpšanā nodokļu jomā, nav pretrunā Savienības tiesībām (sk.,

piemēram, Eiropas Savienības Tiesas 2017.gada 19.oktobra sprieduma lietā Nr.C-101/16 51.-52.punktu).

Jāņem vērā, ka no konkrētas komercdarbības jomas profesionāļa var sagaidīt rūpību, izvēloties darījuma partnerus,

nevis tāpēc, ka to prasa tiesību normas, bet gan tāpēc, ka tā ir saprātīga tāda komersanta rīcība, kurš patiešām grib gūt

peļņu un mazināt komercdarbības riskus, arī nodokļu krāpšanas riskus. Tiesu praksē ir nostiprinātas atziņas, ka, ja vien

darījumu raksturs un saimnieciskā realitāte to prasa un ja personai ir patiesa vēlme, lai tās darījums izdotos, tad pārliecības

gūšana par darījuma partnera spēju sniegt pakalpojumu ir gluži dabiska (sk. Senāta 2018.gada 26.oktobra sprieduma lietā

Nr.SKA-89/2018 9.punktu un 2019.gada 20.decembra sprieduma lietā Nr.SKA-53/2019 10.punktu ). Prasīt no nodokļu

maksātāja, lai tas veic papildu pārbaudes, var tad, ja konkrētajos apstākļos nodokļu maksātājam vajadzēja rasties

objektīvām šaubām par savu darījumu partneri, ja bija pamatoti sagaidāms, ka nodokļu maksātājs noskaidros attiecīgo

informāciju, lai šīs šaubas novērstu (sk. Senāta 2019.gada 29.maija rīcības sēdes lēmuma lietā Nr.SKA-391/2019

2.punktu).

Apgabaltiesa uzskata, ka šīs atziņas ir piemērojamas arī izskatāmajā lietā.

[18] No lietas materiāliem ir konstatējams, ka pieteicējas amatpersona skaidro, ka pieteicējas saimnieciskā darbība ir

lietotu un jaunu rezerves daļu tirdzniecība, šajā nozarē strādā jau kopš 1997.gada, pēdējos 15 gadus pārstāv pieteicēju. Savu

paziņu loku pieteicējas amatpersona raksturo kā ļoti plašu ne tikai Latvijā, bet arī Eiropā. Par strīdus darījumiem ar

SIA “/Nosaukums B/” paskaidro, ka aptuveni 2012.gadā iepazinās ar /pers. B/, kad /pers. B/ pārstāvēja SIA “/Nosaukums

E/”. SIA “/Nosaukums B/” rīcībā nekad neesot bijušas pieteicējai nepieciešamās preces, SIA “/Nosaukums B/” esot

meklējusi pieteicējai nepieciešamās preces, iepriekš sarunājot par cenu un noskaidrojot nepieciešamo kvalitāti. Pirms

sadarbības uzsākšanas informāciju par SIA “/Nosaukums B/” pieteicējas amatpersona esot pārbaudījusi publiskajos

reģistros, uzņēmums atbilda visām prasībām, lai ar to sadarbotos (lietas 2.sējuma 11., 13.lapa).

Pieteicēja apelācijas sūdzībā ir norādījusi, ka no lietā esošajām PVN deklarācijām izriet, ka SIA “/Nosaukums B/” bija

uzņēmums ar ilgstošu pieredzi, tas bijis zināms nozarē strādājošajiem uzņēmumiem, un SIA “/Nosaukums B/” sadarbojās

arī ar citiem pircējiem un piegādātājiem.

No minētā var secināt, ka pieteicējas amatpersona labi orientējas savā komercdarbības jomā, konkrētajā tirgū, kā arī

labi pazīst SIA “/Nosaukums B/” pārstāvi /pers. B/, ar kuru iepazinušies, kad /pers. B/ vēl pārstāvēja citu uzņēmumu.

Apgabaltiesa konstatē, ka Komercreģistrā SIA “/Nosaukums B/” reģistrēta 2013.gada 25.martā, bet 2016.gada

1.augustā valdes loceklis atbrīvots, pamatojoties uz Latvijas Republikas Uzņēmumu reģistra valsts notāra 2016.gada

1.augusta lēmumu Nr.6-12/145137.

No minētā nav izdarāms secinājums, ka SIA “/Nosaukums B/” būtu raksturojams kā uzņēmums ar ilgstošu pieredzi

attiecīgajā komercdarbības sfērā. Lietā arī nav iesniegti pierādījumi, kas apliecinātu SIA “/Nosaukums B/” ievērojamu

atpazīstamību attiecīgās komercdarbības nozares ietvaros. Tāpat arī pēc lietā iesniegtajām deklarācijām nav iespējams

noteikt, vai uzņēmums ir atpazīstams attiecīgajā komercdarbības nozarē. Turklāt ar deklarācijām pieteicējai ir bijusi iespēja

iepazīties tikai tiesvedības procesā, tātad ievērojamu laika periodu pēc tam, kad tā izlēma ar minēto uzņēmumu sadarboties.

Ņemot vērā minēto, kā loģisku izskaidrojumu pieteicējas sadarbībai ar SIA “/Nosaukums B/” apgabaltiesa var

konstatēt apstākli, ka uzņēmumu amatpersonas bija labi pazīstamas kopš 2012.gada. Pieteicējas amatpersona ir apliecinājusi

uzņēmuma ilgstošu pieredzi komercdarbībā attiecīgajā nozarē, kas savukārt nav konstatējams SIA “/Nosaukums B/”.

Šādos apstākļos nav rodams racionāls pamatojums, kādēļ pieteicējai būtu bijusi nepieciešamība sadarboties ar

SIA “/Nosaukums B/”, kuras rīcībā nebija pieteicējai nepieciešamās preces, bet kuras tai bija jāmeklē. Kādu apsvērumu dēļ

pieteicēja ir uzskatījusi, ka uzņēmums ar ievērojami mazāku pieredzi attiecīgajā komercdarbības jomā (nekā pieteicējai),

spēs uz izdevīgākiem nosacījumiem iegādāties pieteicējai nepieciešamās preces, kā arī pārbaudīt to kvalitāti, lai tās pēc tam

pārdotu pieteicējai. Nav izprotams, kā jau iepriekš bija iespējams “sarunāt par cenu un kvalitāti”, proti, vēl pirms pieteicējai

nepieciešamās preces tika sameklētas.

Secināms, ka pieteicējas amatpersonas sniegtie paskaidrojumi par sadarbību ar SIA “/Nosaukums B/” tikai pastiprina

šaubas par strīdus darījumu faktisko esību.

[19] Saskaņā ar tiesu praksē nostiprinātajām atziņām, lai izprastu darījuma būtību, nevar aprobežoties vienīgi ar viena

darījuma ķēdes posma novērtējumu, bieži vien īstā darījuma nozīme atklājas, izpētot visus faktiskos darījuma norises

apstākļus darījuma ķēdes ietvaros (sk. Senāta 2020.gada 14.februāra rīcības sēdes lēmuma lietā Nr.SKA-92/2020

4.punktu un 2020.gada 19.oktobra rīcības sēdes lēmuma lietā Nr.SKA-743/2020 5.punktu).

Ievērojot minētās atziņas, VID un pirmās instances tiesa pamatoti pievērsās ne tikai tiem apstākļiem, kas attiecas tieši

uz pieteicējas un tās darījumu partnera darījumiem, bet arī uz citiem darījumiem, kas veido attiecīgo darījumu ķēdi.

Darījumu ķēdes dalībniekus raksturojošā informācija ir jānoskaidro, lai pārbaudītu, vai ir patiesa darījumu dokumentos

ietvertā informācija un grāmatvedībā iegrāmatotā informācija, kā arī, vai pieteicējas darījumu partnera rīcībā varēja būt

preces, ko piegādāt pieteicējai. Tas nepieciešams, lai konstatētu strīdus darījumu faktisko esību, t.i., vai pieteicēja strīdus

darījumus patiešām ir veikusi, vai tie ir veikti ar deklarēto uzņēmumu. Arī informācija par pieteicējas darījumu partneru

tālākajiem sadarbības partneriem tika izvērtēta, lai noskaidrotu, to iespējamo iesaisti darījumu ķēdēs. Ir pamatoti konstatēts,

ka tie nevarēja veikt attiecīgos darījumus, jo ir konstatēta virkne fiktīvu uzņēmumu pazīmju.

Saskaņā ar likuma “Par nodokļiem un nodevām” 23.panta 14.daļu ikviens darījums ir jāvērtē ne tikai pēc tā juridiskās

formas, bet arī pēc ekonomiskās būtības.

Apstākļos, kad pieteicējas tiešais darījumu partneris norāda, ka strīdus darījumos ir pildījis tikai starpnieka funkcijas

(kas savukārt nav konstatējams no darījumu dokumentiem), nav pieļaujams nevērtēt iegūtos pierādījumus par pieteicējas

darījumu partneru tālākajiem sadarbības partneriem, jo tādā gadījumā nerastos iespēja izvērtēt strīdus darījumu faktisko

norisi un ekonomisko būtību.

Tas, ka nevienā no apstrīdēto darījumu ķēdes posmiem nav konstatējama darījumu faktiskā esība, apliecina darījumos

iesaistīto personu iepriekš izplānotu un saskaņotu rīcību, kuras mērķis ir nepamatotu fiskālo priekšrocību iegūšana, t.i.,

pretēji normatīvajos aktos reglamentētajai PVN sistēmas darbībai.

[20] Pieteicēja argumentē, ka tās iesniegtos pierādījumus pirmās instances tiesa ir vērtējusi kritiski tikai tādēļ, ka tika

konstatētas atsevišķas neatbilstības.

Minētajiem pieteicējas iebildumiem apgabaltiesa nevar piekrist.

Atbilstoši tiesu praksē nostiprinātajām atziņām apstākļos, kad ir konstatējama virkne apstākļu un pierādījumu, kas liek

apšaubīt strīdus darījumus starp pieteicēju un tās deklarētajiem darījumu partneriem, pierādījumiem tikai tāpēc vien, ka tie ir

tieši pierādījumi, nav piešķirama priekšroka salīdzinājumā ar netiešiem pierādījumiem (sk. Senāta 2020.gada 30.septembra

sprieduma lietā Nr.SKA-86/2020 12.punktu).

Jāievēro, ka nodokļu izkrāpšanu visai reti var konstatēt no tiešiem pierādījumiem. Administratīvajā procesā visbiežāk

tie būs netieši pierādījumi, kas norāda, ka nodokļu maksātājs rīkojies darījuma organizēšanā komerciāli neraksturīgā vai

nesaprātīgā veidā (sk. Senāta 2019.gada 30.jūlija rīcības sēdes lēmuma lietā Nr.SKA-1084/2019 4.punktu).

Vērtējot pieteicējas deklarētos darījumus ar SIA “/Nosaukums B/”, ir konstatēts, ka preču pārvadājumus nav iespējams

izsekot, turklāt iesniegtās pavadzīmes nesatur korektu informāciju par preču pārvadātāju. Pieteicējas amatpersona /pers. A/

konstatētās neatbilstības nav spējis izskaidrot, kā arī no viņa sniegtajiem skaidrojumiem nav saprotams, kādēļ preces

vispirms būtu jāved uz /adrese/, lai pēc tam tās uzreiz pārvestu uz izsniegšanas vietu /adrese/. Savukārt pieteicējas

deklarētās darījumu partneres SIA “/Nosaukums B/” amatpersona /pers. B/ ir paskaidrojis, ka uzņēmumā strādā viens pats,

uzņēmums nodarbojas ar starpniecību un tirdzniecību, preces meklējis interneta portālos, caur paziņām, iepircis no Latvijas

uzņēmumiem, bet glabājis tās konteinerā, kas bijis aprīkots ar signalizāciju.

N e /pers. A/, ne arī /pers. B/ sniegtie skaidrojumi par strīdus darījumu norisi nav apstiprinājušies ar citiem lietā

iegūtajiem pierādījumiem. /pers. A/ un /pers. B/ paskaidrojumi ir savstarpēji pretrunīgi, ko nav iespējams loģiski izskaidrot

gadījumā, ja darījumi faktiski būtu notikuši. Turklāt /pers. A/ un /pers. B/ sniegtie paskaidrojumi ir pretrunā ar

SIA “/Nosaukums B/” darbinieka /pers. D/ paskaidrojumiem un liecību, jo /pers. D/ ir apliecinājis, ka strīdus darījumi nav

notikuši, SIA “/Nosaukums B/” esot nodarbojusies tikai ar elektropreču tirdzniecību.

Savukārt no /pers. G/ paskaidrojuma izriet, ka konteineru (kuros saskaņā ar /pers. B/ paskaidrojumu it kā tika glabātas

preces) īpašnieks nav zināms, turklāt konteineri ir kritiskā stāvoklī – veci, sarūsējuši un neizmantojami.

Dokumenti par konteineru īpašuma tiesībām nav bijuši arī Valsts policijas rīcībā, kur par konteineru zādzību

2017.gadā vērsušies /pers. E/ un /pers. H/.

Līdz ar to lietā ir noskaidrots, ka /pers. E/ nevarēja iznomāt konteinerus SIA “/Nosaukums B/” saimnieciskās darbības

vajadzībām, un uzņēmums, pretēji /pers. B/ apgalvojumiem, tajos nevarēja uzglabāt preces. Turklāt lietā iegūtie pierādījumi

neapliecina to, ka SIA “/Nosaukums B/” būtu faktiski veikusi saimniecisko darbību /adrese/, bet pavadzīmēs ir ietverta

nepatiesa informācija par preču izsniegšanas vietu.

Pavadzīmēs un maršruta lapās ietvertā informācija ir pretrunā ar /pers. A/ sniegtajiem paskaidrojumiem.

SIA “/Nosaukums B/” un tās tālākajiem darījumu partneriem VID ir konstatējis fiktīvu uzņēmumu pazīmes, tādējādi

lietā nav pierādīta uzņēmumu spēja veikt strīdus darījumus, kā arī nav konstatētas personas, kuras būtu varējušas veikt

darījumus SIA “/Nosaukums B/” tālāko darījumu partneru vārdā, turklāt uzņēmumiem arī nebija materiāli tehnisko resursu

saimnieciskās darbības veikšanai un juridiskajās adresēs uzņēmumu saimnieciskā darbība nav konstatēta.

Izvērtējot lietā konstatētos apstākļus, ir jāsecina, ka SIA “/Nosaukums B/” rīcībā nebija strīdus preču, lai tās piegādātu

pieteicējai. Tādējādi par strīdus darījumiem ir noformēti tikai dokumenti, ietverot tajos nepatiesas ziņas, faktiski šādi

darījumi nav notikuši, kā arī nav konstatējama persona, ar kuru šādi darījumi varēja notikt. Lietā konstatētajos apstākļos nav

šaubu, ka pieteicēja zināja, ka deklarētie strīdus darījumi ar SIA “/Nosaukums B/” faktiski nav notikuši, jo

SIA “/Nosaukums B/” nebija preču piegādātāja.

Ņemot vērā minēto, apgabaltiesa nevar piekrist pieteicējas iebildumiem, ka izskatāmajā gadījumā būtu konstatētas vien

atsevišķas neatbilstības. Pirmās instances tiesas spriedumā ir analizēta virkne apstākļu un neatbilstību, kas tika konstatētas

saistībā ar apstrīdētajiem darījumiem. Būtiski ir tas, ka pieteicēja joprojām nav spējusi atspēkot VID un pirmās instances

tiesas konstatētās būtiskās pretrunas un neatbilstības, kuras nav iespējams ne loģiski izskaidrot, ne arī novērst.

Apgabaltiesas ieskatā visu lietā konstatēto apstākļu nejauša sakritība nav iespējama, noformējot darījumu dokumentus, gan

pieteicējas pārstāvis, gan arī SIA “/Nosaukums B/” pārstāvis zināja, ka šādi darījumi nav veikti un dokumentos tiek

norādītas nepatiesas ziņas. Šāda rīcība ir vērtējama kā ļaunprātīga un pretēja PVN sistēmas darbībai.

[21] Vērtējot pieteicējas deklarētos darījumus ar Lietuvas uzņēmumu UAB “/Nosaukums C/”, ir konstatējams turpmāk

minētais.

Lietā nav pierādīts fakts, ka strīdus preces patiešām būtu piegādātas Lietuvas uzņēmumam UAB “/Nosaukums C/”, lai

rastos tiesisks pamats piemērot PVN 0 % likmi.

Darījumu dokumentos ir konstatēti būtiski trūkumi (nevis tikai atsevišķas neatbilstības, kā apgalvo pieteicēja), jo no

iesniegtajiem dokumentiem nerodas skaidrība par strīdus darījumu norisi. Pavadzīmēs ietvertā informācija ir nepilnīga, jo

lielākā daļa pavadzīmju neatbilst Pievienotās vērtības nodokļa likuma 125.panta 15.punktā noteiktajām prasībām. Tāpat arī

CMR nav noformētas korekti, jo tās neatbilst Apvienoto Nāciju organizācijas 1956.gada 19.maija Konvencijas par kravu

starptautisko autopārvadājumu līgumu (CMR) 6.panta pirmajā daļā noteiktajām prasībām, un nav iespējams izsekot

pārvadājumu norisi, kā arī identificēt personu, kura būtu saņēmusi kravu (nav paraksta atšifrējuma). Tāpat arī nav korekti

norādīta kravas saņemšanas vieta un laiks.

Papildus minētajam ir konstatētas arī pretrunas dokumentos par preču transportēšanas pakalpojumiem (tostarp arī

ceļazīmēs norādīto) un neatbilstības ar pieteicējas amatpersonas /pers. A/ sniegtajiem paskaidrojumiem par strīdus

darījumu norisi. Pieteicējas amatpersonas uzrādītie transportlīdzekļi darījumu dokumentos uzrādītajos datumos nav

šķērsojuši Latvijas – Lietuvas robežu.

Kļūdas noformētajos darījumu dokumentos ir būtiskas, līdz ar to nav loģiska izskaidrojuma tam, kādēļ tās netika

atklātas, piemēram, iegrāmatojot attiecīgos darījumu dokumentus.

Savukārt par strīdus darījumiem pārskaitītās summas neatbilst rēķinos norādītajām summām. Pieteicējas amatpersonas

/pers. A/ paskaidrojumi par strīdus darījumu apstākļiem un norisi pilnībā nesakrīt ar Lietuvas uzņēmuma

UAB “/Nosaukums C/” amatpersonas /pers. C/ sniegtajiem paskaidrojumiem, kas nav loģiski izskaidrojams, ja dokumentos

uzrādītie darījumi būtu faktiski notikuši.

Tāpat ne VID, ne arī pirmās instances tiesai no iesniegtajiem darījumu dokumentiem un lietā iegūtās informācijas nav

izdevies noskaidrot preču izcelsmi, un to nav spējusi norādīt arī pieteicējas amatpersona. Nav apstiprinājies /pers. A/

skaidrojums, ka piegādātāju būtu iespējams noteikt pēc pavadzīmē norādītajiem kodiem, meklējot katrai precei atsevišķi.

Lielākajā daļā pavadzīmju preču koda vietā ir norādīts tikai apzīmējums “AAA”, taču pēc šāda apzīmējuma nav iespējams

noteikt preču izcelsmi.

/pers. A/ nav spējis sniegt konkrētas atbildes uz tiesas uzdotajiem jautājumiem par strīdus darījumu norisi un

neatbilstībām darījumu dokumentos, tās nav izskaidrotas un atspēkotas arī apelācijas sūdzībā.

Tāpat arī Lietuvas uzņēmuma UAB “/Nosaukums C/” amatpersonas /pers. C/ sniegtajā strīdus darījumu apstākļu

izklāstā ir konstatējamas būtiskas pretrunas ar darījumu dokumentos ietvertajām ziņām, kā arī ar /pers. A/ sniegto

paskaidrojumu. /pers. A/ un /pers. C/ nav snieguši loģisku skaidrojumu par nesakritībām norēķinos, tostarp, kādēļ daļu no

samaksas /pers. C/ veicis, personīgi iemaksājot skaidru naudu pieteicējas kontā, nevis veicot pārskaitījumu no

UAB “/Nosaukums C/” konta kā norādīts pavadzīmēs, un kādēļ pārskaitītās summas nesakrīt ar summām, kas ir norādītas

rēķinos.

Uzdodot jautājumus /pers. C/ par uzņēmuma darbību un strīdus darījumu norisi, pirmās instances tiesa neguva

pārliecību par to, ka /pers. C/ būtu izpratne par uzņēmējdarbību un strīdus darījumiem. Savukārt Lietuvas nodokļu

administrācijas sniegtā informācija tikai pastiprina šaubas par strīdus darījumu faktisko esību, jo Lietuvas nodokļu

administrācija nav konstatējusi uzņēmuma reālu saimniecisko darbību, arī uzņēmuma pārstāvji tā juridiskajā adresē nav

bijuši sasniedzami.

Apgabaltiesas vērtējumā visu minēto apstākļu nejauša sakritība nav iespējama. Nav arī loģiska izskaidrojuma, kā šādos

apstākļos būtu varējuši notikt strīdus darījumi. Līdz ar to apgabaltiesa piekrīt pirmās instances tiesas secinājumiem par to,

ka pieteicēja nevarēja nezināt, ka strīdus darījumu dokumenti ir noformēti par faktiski nenotikušiem darījumiem un ka tajos

ietvertās ziņas nav patiesas, jo dokumentus noformēja pieteicēja. Šāda pieteicējas rīcība ir vērtējam kā ļaunprātīga un pretēja

PVN sistēmas darbībai.

[22] Pieteicēja argumentē, ka, lai atzītu, ka darījuma patiesais mērķis bija vienīgi fiskālu priekšrocību gūšana, vispirms

būtu jāidentificē attiecīgās priekšrocības – kā tās izpaužas un kuras personas tās gūst.

Iekļaujot ar PVN apliekamus darījumus savā nodokļa deklarācijā, nodokļa maksātājs līdz ar to ir ieguvis priekšnodokļa

atskaitīšanas tiesības. Ja deklarācijā iekļauti darījumi, kuri faktiski nav notikuši, minētās tiesības izmantotas nepamatoti,

nodokļa maksātājam gūstot fiskālas priekšrocības (sal. sk. Senāta 2020.gada 30.septembra sprieduma lietā Nr.SKA-

58/2020 5.punktu).

VID audita ietvaros konstatēja, ka pieteicēja strīdus darījumus ir deklarējusi ar mērķi samazināt nodokļu maksājumu

valsts budžetā (lietas 1.sējuma 77.lapas otra puse).

Līdz ar to pieteicējas iebildumus apgabaltiesa noraida kā nepamatotus.

[23] Lai atzītu nodokļu maksātāja tiesības darījumam piemērot PVN 0 % likmi, nepieciešams konstatēt gan to, ka

pārdevējs tiesības uz preci rīkoties kā īpašniekam ir nodevis citas dalībvalsts apliekamajai personai, gan arī to, ka konkrētā

prece izvesta no vienas dalībvalsts teritorijas un ievesta citas dalībvalsts teritorijā. Judikatūrā uzsvērts, ka šo nosacījumu

pierādīšana ir pārdevēja jeb tā nodokļu maksātāja ziņā, kurš darījumam piemēro PVN 0 % likmi. Turklāt no materiāltiesiskā

viedokļa nodokļu sistēmas pareizai darbībai ir būtiski konstatēt preces piegādi pilnībā jeb to, ka konkrētā piegāde ir

pabeigta attiecīgajā dalībvalstī, kur par to nodoklis vispārīgi ir jāmaksā šīs dalībvalsts nodokļu maksātājam.

PVN 0 % likmes piemērošanai nepietiek konstatēt vienīgi formālo prasību izpildi, proti, preču saņēmēja reģistrācijas faktu

citas dalībvalsts apliekamo personu reģistrā un preču transporta pavaddokumentu iesniegšanu, nevērtējot pēc būtības šajos

dokumentos norādītos darījumus (sk. Senāta 2020.gada 3.novembra rīcības sēdes lēmuma lietā Nr.SKA-310/2020

4.punktu).

Izskatāmajā gadījumā pieteicējai bija jāpierāda fakts, ka konkrētā prece tika izvesta no Latvijas Republikas teritorijas un

ievesta Lietuvas Republikas teritorijā, kā arī, ka tiesības rīkoties ar preci kā īpašniekam tika nodotas strīdus darījumu

dokumentos uzrādītajam Lietuvas uzņēmumam.

Izskatāmajā gadījumā šādi apstākļi nav pierādīti.

Eiropas Savienības Tiesa ir norādījusi uz mērķi, kam kalpo rēķinā norādāmās ziņas, proti, ļaut nodokļu administrācijai

pārbaudīt attiecīgā nodokļa samaksu un vajadzības gadījumā – tiesību uz PVN atskaitījumu esību (sk. Eiropas Savienības

Tiesas 2016.gada 15.septembra sprieduma lietā Nr.C-516/14 30.punktu). Ja attaisnojuma dokumenti ir pretrunīgi un

neļauj noskaidrot patiesos darījuma apstākļus, tie nevar kalpot tiesību uz priekšnodokļa atskaitīšanu pamatošanai

(sk. Senāta 2016.gada 27.septembra rīcības sēdes lēmumu lietā Nr.SKA-224/2016 9.punktu).

Pieteicējas iesniegtajos attaisnojuma dokumentos konstatētās būtiskās neatbilstības neļauj noskaidrot strīdus darījumu

apstākļus un norisi, tādēļ tie nevar būt par pierādījumu tam, ka strīdus darījumi ir faktiski notikuši.

Apgabaltiesa vērš pieteicējas uzmanību uz to, ka likumā noteiktās prasības, kādām ir jāatbilst nodokļa rēķinam un

grāmatvedības attaisnojuma dokumentiem, ir svarīgas, tās ir saistošas ikvienam nodokļa maksātājam. Ir saprotams, ka

praksē var rasties situācijas, kad nav ievērota kāda nebūtiska formalitāte vai tiek pieļauta kāda gramatiskā kļūda, kas tomēr

neliedz iespēju izsekot darījumu apstākļus un norisi, un tādā gadījumā nebūtu saprātīgi un taisnīgi liegt priekšnodokļa

atskaitīšanas tiesības. Izskatāmajā gadījumā situācija ir atšķirīga, jo VID konstatētās nepilnības pieteicējas grāmatvedības

dokumentos ir būtiskas, tās pilnībā liedz iespēju noskaidrot darījumu apstākļus un izsekot darījumu norisi.

[24] Ar Lēmumu pieteicējai cita starp ir noteikts arī pienākums samaksāt PVN soda naudu 3243,96 euro un arī saistībā

ar samazināto no budžeta atmaksājamo PVN aprēķināto soda naudu 3250,66 euro.

Tā kā šajā gadījumā ir konstatējama pieteicējas ļaunprātīga rīcība, kas ir pretēja PVN sistēmas darbībai, apgabaltiesa

VID aprēķināto soda naudu atzīst par samērīgu.

[25] Rezumējot visu iepriekš minēto, apgabaltiesa atzīst, ka nav tiesiska pamata Lēmuma atcelšanai, tādēļ pieteicējas

pieteikums ir noraidāms.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 307. un 309.pantu, Administratīvā apgabaltiesa

nosprieda

Noraidīt SIA “/Nosaukums A/” pieteikumu par Valsts ieņēmumu dienesta 2018.gada 23.marta lēmuma Nr.30.2-

22.8/1358 atcelšanu.

Spriedumu var pārsūdzēt Senāta Administratīvo lietu departamentā viena mēneša laikā no sprieduma sastādīšanas

dienas, iesniedzot kasācijas sūdzību Administratīvajā apgabaltiesā.

Tiesnese referente R.Paegle

Tiesnese I.Kaļiņina

Tiesnese V.Zommere

Dokuments ir parakstīts elektroniski ar drošu elektronisko parakstu un satur laika zīmogu.