Court dismisses appeal in speeding case, upholding first-instance verdict based on sufficient evidence.

Lieta Nr.137000615

S P R I E D U M S

Jelgavā, 2015.gada 10.septembrī

Zemgales apgabaltiesas Krimināllietu tiesas kolēģija

šādā sastāvā: tiesnese referente I.Akmeņlauka

tiesneši J.Siliņš un R.Rinčs

sakarā ar /pers. A/ apelācijas sūdzību izskatīja apelācijas kārtībā rakstveida procesā administratīvā

pārkāpuma lietu, kurā ar Tukuma rajona tiesas 2015.gada 21.maija spriedumu atstāts negrozīts Valsts

policijas Rīgas reģiona pārvaldes Kārtības policijas pārvaldes 2014.gada 18.janvāra lēmums Nr.2055,

bet /pers. A/ sūdzība noraidīta.

Iepazinusies ar apelācijas sūdzības motīviem, pārbaudījusi pierādījumus un administratīvā

pārkāpuma lietas materiālus, Zemgales apgabaltiesas Krimināllietu tiesas kolēģija

k o n s t a t ē j a

2014.gada 9.augustā Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes Kārtības policijas pārvaldes

Patruļpolicijas pārvaldes Ceļu policijas bataljona jaunākais inspektors M.Lāma sastādīja administratīvā

pārkāpuma protokolu PA 963981 par to, ka 2014.gada 9.augustā plkst.12.28 /pers. A/ vadīja

transportlīdzekli Ford Focus ar valsts reģistrācijas numuru /TL numurs/ Rīgā pa Zolitūdes ielu, no

Valtaiķu ielas puses Zebrenes ielas virzienā ar braukšanas ātrumu 85 km/h, pie atļautā braukšanas ātruma

30 km/h, ceļa zīmes Nr.518 „Apdzīvotas vietas sākums” darbības zonā. Ņemot vērā ātruma mērīšanas

ierīces pieļaujamo kļūdu, iespējamais minimālais braukšanas ātrums bija 82 km/h. Ātrums fiksēts ar

radaru „Stalker Dual” Nr.95458. Pārkāpums fiksēts video ierakstā. Saskaņā ar Ceļu Satiksmes likuma

30.panta pirmo daļu piemērots transportlīdzekļa vadīšanas tiesību izmantošanas aizliegums.

Protokolā norādīts, ka /pers. A/ pārkāpis Ceļu satiksmes noteikumu 114., 116.punktu.

/pers. A/ darbības kvalificētas pēc Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 149. 8 panta

astoņpadsmitās daļas.

Ar Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes Kārtības policijas pārvaldes Satiksmes administratīvo

pārkāpumu izskatīšanas biroja Meklēšanas nodaļas galvenā inspektora G.Pusta 2014.gada 13.augusta

lēmumu /pers. A/ uzlikts naudas sods 140 euro apmērā, atņemtas transportlīdzekļu vadīšanas tiesības uz 3

mēnešiem.

Minēto lēmumu /pers. A/ pārsūdzēja Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes Kārtības policijas

pārvaldē, lūdzot to atcelt un izbeigt pret viņu administratīvo lietvedību.

Ar Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes Kārtības policijas pārvaldes priekšnieka vietnieka p.i.

N.Kovaļas 2014.gada 18.septembra lēmumu atstāts negrozīts Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes

Kārtības policijas pārvaldes Satiksmes administratīvo pārkāpumu izskatīšanas biroja Meklēšanas nodaļas

galvenā inspektora G.Pusta 2014.gada 13.augusta lēmums, bet /pers. A/ sūdzība noraidīta.

Minēto lēmumu /pers. A/ pārsūdzēja Tukuma rajona tiesā, lūdzot to atcelt un izbeigt

administratīvo lietvedību pret viņu.

Ar Tukuma rajona tiesas 2015.gada 21.maija spriedumu atstāts negrozīts Valsts policijas Rīgas

reģiona pārvaldes Kārtības policijas pārvaldes priekšnieka vietnieka p.i. N.Kovaļas 2014.gada

18.septembra lēmums, bet /pers. A/ sūdzība noraidīta.

Minēto Tukuma rajona tiesas spriedumu /pers. A/ pārsūdzēja Zemgales apgabaltiesā.

Apelācijas sūdzībā /pers. A/ lūdz atcelt pirmās instances tiesas spriedumu un lietu nosūtīt jaunai

izskatīšanai pirmās instances tiesai.

Apelācijas sūdzībā /pers. A/ norāda, ka pastāv šaubas par to, kurā ātruma režīma zonā nomērīts

ātrums. /pers. A/ norāda, ka viņš ticis sodīts

par atļautā braukšanas ātruma pārsniegšanu, ka braucis ar 85km/h ceļa posmā, kur saskaņā ar ceļa zīmi

Nr.323 atļautais braukšanas ātrums ir 30km/h. /pers. A/ norāda, ka ar šādu ātrumu neesot braucis, turklāt

ceļa zīmes Nr.323 darbības zonā.

I./pers. A/ sūdzībā atsaucas uz Valsts policijas 2010.gada 22.februāra noteikumu Nr.5 ,,Dienesta

pienākumu izpildes organizācija un kontrole sabiedriskās kārtības nodrošināšanas un satiksmes

uzraudzības jomā"1 (publiski pieejami Valsts policijas mājas lapā www.vp.gov.lv) XI. nodaļas

«Transportlīdzekļu braukšanas ātruma kontrole" 101.punktu, kurā norādīts: „ Aizliegts transportlīdzekļa

braukšanas ātrumu kontrolēt ceļa posmā, kur radara, darbības zonā tuvu viena aiz otras uzstādītas

dažādu maksimālā braukšanas ātruma ierobežojuma ceļa zīmes, apdzīvotas vietas sākumā un apdzīvotas

beigās, ja radara darbības zonā atrodas ceļa zīmes apdzīvotas vietas sākums vai apdzīvotas vietas beigas

[..] ". /pers. A/ norāda, ka tā ir loģiska prasība, ņemot vērā, ka radara ,,Stalker" mērīšanas attālums var

sasniegt pat l kilometru. Tādējādi var izvairīties no konkrētajam ātruma režīmam jeb ceļa zīmes Nr.323

darbības zonai neattiecināma ātruma mērījuma, kad, policijas ekipāžai atrodoties aiz ātruma maiņas

zīmes, tā nomēra transportlīdzekļa ātrumu, pirms tas vēl ir šķērsojis attiecīgo ceļa zīmi.

/pers. A/ norāda, ka videoierakstā (00:38) varot redzēt, ka radars uzrāda dažādus ātrumus tuvu pie

80 km/h, kaut arī vēl vairākas sekundes nav redzams neviens transportlīdzeklis, turklāt radars uzrāda

ātrumu mērījumus vēl pirms transportlīdzekļi izbraukuši no krūmu aizsega un parādās policistu

redzeslokā. /pers. A/ norāda, ka video esot redzams, ka ātrums parādās vēl labu laiku pirms

transportlīdzeklis nonāk policistu redzeslokā, līdz ar ko, sūdzības iesniedzēja /pers. A/ ieskatā, policisti

kļūdījušies, uzskatot, ka ar tādu ātrumu viņš vadījis transportlīdzekli ceļa zīmes Nr.323 darbības zonā. Kā

norāda sūdzībā /pers. A/ - policisti neizvairījās no konkrētajam ātruma režīmam jeb ceļa zīmes Nr.323

darbības zonai neattiecināma ātruma mērījuma, kad, policijas ekipāžai atrodoties aiz ātruma maiņas

zīmes, tā nomēra transportlīdzekļa ātrumu, pirms tas vēl ir šķērsojis attiecīgo ceļa zīmi. Līdz ar to /pers.

A/ uzskata, ka nomērītais ātrums nav attiecināms uz strīdus ātruma ierobežojuma zonu.

/pers. A/ sūdzībā norāda, ka līdzīgā lietā Administratīvā apgabaltiesa ar 2012.gada 28.jūnija

spriedumu lietā Nr.A42840209 izbeidza lietu par ātruma pārkāpumu, jo policija nespēja pierādīt un

novērst šaubas par to, kurā ātruma režīma darbības zonā transportlīdzeklim bija izmērīts ātrums (skat.

sprieduma 13.punktu).

Tālāk apelācijas sūdzībā /pers. A/ norāda, ka pieļauts būtisks pārkāpums - neesot vērtēti viņa

aizstāvības argumenti. /pers. A/ norāda, ka iepriekš minētos argumentus viņš jau izteicis sūdzībā par

policijas sākotnējo lēmumu, tomēr galējā lēmumā policija pret to nav paudusi nekādu attieksmi. Pirms

lietas izskatīšanas tiesas sēdē policijas pārstāve tiesai iesniedza ziņojumu, tomēr arī tajā policija nesniedza

nekādu viedokli un pierādījumus, cik tālu policisti ātruma mērīšanas brīdī atradās no ceļa zīmes Nr.323.

/pers. A/ sūdzībā norāda, ka saskaņā ar Ceļu satiksmes noteikumu 114.punktu apdzīvotās vietās

atļautais ātrums ir 50km/h, kas jāvērtē kā vispārējais regulējums, turpretī ar ceļa zīmi Nr.323 noteiktie

ātruma ierobežojumi jāvērtē kā izņēmumi no vispārējā regulējuma. Ņemot vērā, ka saskaņā ar LAPK 243.

panta otro daļu pierādīšanas pienākums ir policijai, līdz ar to /pers. A/ uzskata, ka vēl aizvien nav

izgaisinātas šaubas par ātruma mērījuma attiecināmību uz ātruma režīma maiņas zonu. Savukārt tiesa

savā spriedumā pievienojās augstākas policijas iestādes lēmuma motivācijai, tālāk šo argumentu

neizvērtēja.

/pers. A/ sūdzībā atsaucas uz Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu tiesu kolēģijas spriedumiem -

2014.gada 13.marta spriedumu lietā Nr.135018313, kurā tiesa atcēla pirmās instances tiesas spriedumu un

nosūtīja to jaunai izskatīšanai tieši šādu iepriekš minētu pārkāpumu dēļ, ka nebija izvērtēti sūdzības

iesniedzēja norādītā judikatūra, argumenti par radara izmantošanu, kā arī atsaucas uz 2014.gada

16.decembra spriedumu lietā Nr.P129126812, kurā spriedums tika atcelts un lieta nodota jaunai

izskatīšanai.

Sūdzības iesniedzējs /pers. A/ atsaucas uz Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 289. 13

panta otro daļu un norāda, ka sprieduma motīvu daļā tiesai jāargumentē, kāpēc vienam vai otram

argumentam tā devusi priekšroku, kāpēc citus noraidījusi. Tālāk /pers. A/ atsaucas uz LAPK 289. 21 panta

piekto daļu, ka apelācijas instances tiesai jāievēro šā kodeksa divdesmit trešajā "a" nodaļā noteiktā

tiesvedības kārtību, kas savukārt saskaņā ar LAPK 289.l2 panta pirmās daļas 5.punktu - ja lietā nav pilna

lēmuma, /pers. A/ ieskatā, ir pamats sprieduma atcelšanai un lietas nosūtīšanai jaunai skatīšanai. /pers. A/

norāda, ka šāda situācija, kad spriedumā pēc būtības kvalitatīvi nav atrodama motīvu daļa, ir pretrunā ar

Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6.panta pirmajā daļā, Latvijas

Republikas Satversmes 92.pantā nostiprināto pamatprincipu - tiesībām uz taisnīgu tiesu. Tāpēc /pers. A/

uzskata, ka šāds pārkāpums jāatzīst par būtisku, kas būtu par pamatu pirmās instances tiesas sprieduma

atcelšanai un lietas nosūtīšanai jaunai izskatīšanai.

Tālāk savā sūdzībā /pers. A/ norāda, ka neesot kavējies ar sevis aizstāvību, administratīvā

pārkāpuma protokolā pēc tā sastādīšanas norādījis, ka nepiekrīt pārkāpumam. /pers. A/ atsaucas uz

Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2007. gada 28.februāra spriedumu Nr. SKA-

80/2007 un norāda – ja vadītājs protokolā norādījis, ka pārkāpumu nav izdarījis, tad policijai jāiesniedz

objektīvi pierādījumi par pretējo. Taču, kā norāda /pers. A/, lietā tā arī nav nekādas informācijas par to,

cik tālu no ātruma maiņas zīmes policija atradās, lai varētu atrisināt jautājumu par ātruma attiecināmību

uz konkrēto ātruma maiņas zonu.

Sūdzības iesniedzējs norāda, ka pastāv šaubas par ātruma mērījuma attiecināmību uz viņa

transporta līdzekli, jo video esot redzams, ka radars vienlaicīgi uzrāda vairākus ātruma mērījumus. Tas ir

izskaidrojams ar to, ka brauc vairāki transporta līdzekļi, tai skaitā, arī aiz viņa – sūdzības iesniedzēja

uzreiz brauc transporta līdzeklis. /pers. A/ uzskata, ka policistu nomērītais ātrums droši vien attiecināms

transporta līdzekli, kas brauca aiz viņa un kas laikus paspēja samazināt ātrumu, pirms izbrauca no krūmu

aizsega, redzot, ka policisti jau stādina viņa- /pers. A/ transporta līdzekli. Sūdzības iesniedzējs vēlreiz

atsaucas uz videoierakstu, ka tajā radars uzrāda dažādus ātrumus tuvu pie 80 km/h, kaut arī nav redzams

neviens transporta līdzeklis, bet radars uzrāda ātrumu mērījumus, vēl pirms transporta līdzekļi ir

izbraukuši no krūmu aizsega un parādās policistu redzeslokā. Tādējādi /pers. A/ uzskata, ka nav

pārliecinošu pierādījumu, ka nomērītais ātrums ir attiecināms uz viņa vadīto transporta līdzekli.

/pers. A/ savā sūdzībā norāda, ka radars "Stalker" atbilstoši instrukcijai darbojas uz doplera

principa pamata, un šajā sakarā sūdzības iesniedzējs atsaucas uz 2013.gada 27.decembra spriedumu

Latgales apgabaltiesas administratīvā pārkāpuma lietā Nr.112025613, kurā izteikts, ka ar šo ierīci pastāv

kā teorētiska, tā praktiska iespēja kļūdīties, ja radara uztveršanas zonā ir vairāki transporta līdzekļi, ar

dažādām kustīgām virsmām.

Savā apelācijas sūdzībā /pers. A/ izsaka šaubas par radara izmantošanu atbilstoši instrukcijas

brīdinājumiem. /pers. A/ norāda, ka saskaņā ar radara "Stalker" lietošanas instrukciju radara mērījumu

precizitāti varēja ietekmēt radara lietošana zem elektrolīnijas un laternas vadiem. Norāda, ka video varot

redzēt, ka policijas transportlīdzeklis stāv blakus elektrības stabam. Tāpat esot jāņem vērā, ka viņš - /pers.

A/ tika apturēts karstajās vasaras dienās, kad gaisa temperatūra bija līdz 30°C, tāpēc esot uzskatāms, ka

šādos apstākļos visi autobraucēji savos transporta līdzekļos izmanto ventilatorus, visticamāk arī policisti

bija ieslēguši ventilatoru. /pers. A/ uzskata, ka saskaņā ar radara lietošanas instrukciju radara atrašanās pie

darbojošās ventilatora var maldīgi palielināt mērķa transportlīdzekļa izmērīto ātrumu. Tāpēc /pers. A/

uzskata, ka konkrētajā gadījumā radara ātruma mērījums nav ticams.

Sūdzības iesniedzējs /pers. A/ savā sūdzībā citē Satversmes 92. pantu, atsaucas uz vairākiem

spriedumiem judikatūrā un norāda, ka pierādīšanas nastai jāgulstas pēc iespējas uz amatpersonu un šaubu

gadījumā risinājumam jābūt par labu privātpersonai. /pers. A/ uzskata, ka situāciju, kad lietā nav

objektīvu un pārliecinošu pierādījumu par vainu, kā tas, viņaprāt, ir konkrētajā lietā, labi raksturo arī

Latgales apgabaltiesas lietā Nr.112025613 spriedumā secinātais, kas, viņa ieskatā, attiecināms uz

konkrēto situāciju, proti, ka pārkāpuma izdarīšanas apstākļi nav rūpīgi noskaidroti un izvērtēti, lai arī

sūdzības iesniedzējs iesniegtajās sūdzībās uz tiem bija norādījis, kā arī - lai vadītāju sauktu pie likumā

noteiktās atbildības ir nepieciešams pierādīt vadītāja vainīgumu ar pārliecinošiem pierādījumiem, kas

izslēdz saprātīgas šaubas par vainīgumu pārkāpuma izdarīšanā.

Ievērojot sūdzībā norādīto, /pers. A/ lūdz atcelt pirmās instances tiesas spriedumu un nosūtīt lietu jaunai

izskatīšanai pirmās instances tiesai.

Saskaņā ar Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 289.21 pantu, apgabaltiesā administratīvā

pārkāpuma lieta nozīmēta iztiesāšanai rakstveida procesā, jo, tiesnese, nozīmējot lietu iztiesāšanai,

nesaskatīja pamatu pieņemt lēmumu par lietas izskatīšanu tiesas sēdē.

Par iesniegto apelācijas sūdzību rakstveida viedoklis nav iesniegts.

Pārbaudījusi pierādījumus un administratīvā pārkāpuma lietas materiālus, izvērtējusi pārsūdzētā

sprieduma pamatojumu, apelācijas sūdzībā minētos motīvus, Zemgales apgabaltiesas Krimināllietu tiesas

kolēģija atzīst, ka pirmās instances tiesas spriedums ir tiesisks un pamatots, tāpēc tā atcelšanai un lietas

nosūtīšanai jaunai izskatīšanai pirmās instances tiesai nav pamata.

Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 272.pants paredz, ka, institūcijai (amatpersonai)

izskatot administratīvā pārkāpuma lietu, jānoskaidro, vai ir izdarīts administratīvais pārkāpums, vai

attiecīgā persona ir vainīga tā izdarīšanā, vai šo personu var saukt pie administratīvās atbildības.

Tiesas kolēģija atzīst, ka /pers. A/ vainīgums administratīvā pārkāpuma protokolā norādītā

pārkāpuma izdarīšanā ir pierādīts gan ar augstākas iestādes, gan pirmās instances tiesas spriedumā

norādītajiem, izanalizētajiem un pareizi novērtētiem pierādījumiem, kas ir iegūti ar noteiktiem

pierādīšanas līdzekļiem un ir pietiekami vainīguma konstatēšanai. Šajos nolēmumos ietvertais

pierādījumu izvērtējums ir pareizs un pilnībā pietiekams.

Pirmās instances tiesa, atzīstot, ka augstākas iestādes lēmumā ietvertais pamatojums ir pareizs un

pilnībā pietiekams, rīkojās atbilstoši Latvijas Administratīvo pārkāpuma kodeksa 289. 13 panta

nosacījumiem, un pamatoti pievienojās augstākas iestādes nolēmuma motivācijai, no jauna visus

pierādījumus detalizētāk neizvērtēja. Arī Krimināllietu tiesas kolēģija, atzīstot, ka pierādījumi ir norādīti

un vērtēti gan augstākas iestādes, gan pirmās instances tiesas spriedumā, atbilstoši Latvijas

Administratīvo pārkāpuma kodeksa 289.13 panta nosacījumiem pievienojas šajos nolēmumos norādītajai

motivācijai, un no jauna pierādījumus detalizēti neizvērtē un neatkārto jau norādītos pierādījumus un

atzinumus.

Izvērtējot /pers. A/ apelācijas sūdzībā norādīto argumentāciju, tiesas kolēģija noraida to kā

nepamatotu šādu apsvērumu dēļ.

Sūdzības iesniedzējs /pers. A/ pirmās instances tiesā nav apstrīdējis, ka administratīvais

pārkāpums izdarīts apdzīvotā vietā, kur ātruma ierobežojums ir 30 kilometri stundā. No pirmās instances

tiesas sēdes protokola redzams, ka /pers. A/ tiesai paskaidrojis, ka braucis automašīnu plūsmā, ar ātrumu

aptuveni 50 kilometri stundā, atļautais ātrums tajā vietā ir 30 kilometri stundā. Līdz ar to apelācijas

sūdzībā izteiktais /pers. A/ viedoklis, ka pastāv šaubas par to, kura ātruma režīma zonā ticis nomērīts

ātrums, nav pamatots.

Gan pirmās instances tiesa, gan augstāka policijas iestāde pamatoti piešķīra ticamību policijas

darbinieka M.Lāmas ziņojumā sniegtajām ziņām par notikuma apstākļiem.

Policijas darbinieks M.Lāma savā dienesta ziņojumā norāda, ka, strādājot pēc grafika, kopā ar

kolēģi Z.Kazačenko veica ātruma kontroli Rīgā, Zolitūdes ielā posmā no Valtaiķu ielas līdz Zebrenes

ielai, kur satiksmē noteikts ātruma ierobežojums 30 kilometri stundā. Ziņojumā norādīts, ka minētajā ceļa

posmā tika apturēta automašīna Ford Focus, kas bija taksometrs un kas bija pārsniegusi atļauto

braukšanas ātrumu. Par šo pārkāpumu tika sastādīts administratīvā pārkāpuma protokols.

Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 243.panta ceturtajā daļā norādīts - ja vien

administratīvā pārkāpuma lietvedībā netiek pierādīts pretējais, bez papildu procesuālo darbību veikšanas

par pierādījumu uzskatāmas ziņas par faktiem, kuras administratīvā pārkāpuma konstatēšanas brīdī

administratīvā pārkāpuma protokolā fiksējusi amatpersona.

Tiesas kolēģijai nav pamata apšaubīt administratīvā pārkāpuma protokolā norādīto ziņu ticamību,

jo apelācijas instances tiesā netika iesniegti pierādījumi, kas būtu par pamatu fiksēto ziņu apšaubīšanai.

Administratīvā pārkāpuma protokolā norādītais ātruma pārkāpums fiksēts noteiktā kārtībā,

izmantojot verificētu radaru autotransporta līdzekļu ātruma kontrolei un tiesas kolēģijai nav pamata

apšaubīt iegūtā pierādījumu ticamību un attiecināmību.

Sūdzības iesniedzēja /pers. A/ apelācijas sūdzībā izteiktās šaubas, ka mērījums veikts ārpus

ātruma ierobežojuma zonas, nav pamatots ar konkrētiem pierādījumiem. Tiesas kolēģija atzīst, ka nav

pamata apšaubīt to, ka ātruma mērījums būtu veikts ārpus ātruma ierobežojuma zonas, jo policijas

darbinieka ziņojumā norādīts, ka dienesta automašīna atradās un tika veikta ātruma kontrole apdzīvotā

vietā - Rīgā, Zolitūdes ielā posmā no Valtaiķu ielas līdz Zebrenes ielai. Par vietu, kur /pers. A/ vadītajam

transporta līdzeklim fiksēts ātruma pārkāpums, iespējams pārliecināties, aplūkojot attiecīgo ceļa posmu

kartē (https://maps.google.lv), kur redzams ka Zolitūdes iela norādītajā ceļa posmā ir apdzīvota vieta

Rīgā, tā ir vienvirziena kustības iela, kurā vairākās vietās atrodas ātruma ierobežojuma zīme, kas noteic,

ka atļautais braukšanas ātrums nedrīkst pārsniegt 30 kilometrus stundā.

Par nepamatotu tiesas kolēģija atzīst /pers. A/ apelācijas sūdzībā izteikto apgalvojumu, ka pirmās

instances tiesai vajadzēja rasties saprātīgām šaubām, kuras būtu tulkojamas par labu viņam.

Tiesas kolēģija, atkārtoti pārbaudot un izvērtējot lietā esošos pierādījumus, pievienojas Tukuma

rajona tiesas spriedumā konstatētajam, ka /pers. A/ vainīgums konkrētā administratīvā pārkāpuma

izdarīšanā ir pierādīts un nav konstatējamas šaubas par viņa vainīgumu inkriminētā administratīvā

pārkāpuma izdarīšanā.

Apelācijas sūdzībā /pers. A/ norādījis, ka neesot izvērtēti viņa aizstāvības argumenti, tāpēc

pieļauts būtisks pārkāpums. Tiesas kolēģija norāda, ka atbilstoši Augstākās tiesas Senāta Administratīvo

lietu departamenta judikatūrai, kas savukārt veidojusies, pamatojoties uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas

judikatūru, tiesai ir jāuzklausa argumenti, bet tai nav pienākums detalizēti atrunāt spriedumā jebkuru

argumentu. Tiesai ir atļauts izvērtēt argumentus, kurus tā uzskata par nozīmīgiem no tiesību viedokļa

(skat. Administratīvo lietu departamenta Senāta 2004.gada 23.novembra spriedumu lietā Nr.SKA-216,

2006.gada 28.februāra spriedumu lietā Nr.SKA-54 un 2005.gada 11.oktobra lēmumu lietā Nr.SKA-292).

Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 244.pants noteic, ka institūcija (amatpersona)

pierādījumus novērtē pēc savas iekšējās pārliecības, kas pamatota uz vispusīgi, pilnīgi un objektīvi

izpētītiem visiem lietas materiāliem to kopumā, pēc likuma un tiesiskās apziņas.

No minētā secināms, ka to, cik ticamas pierādīšanā izmantojamās ziņas par faktiem, jāizvērtē,

aplūkojot visus procesā iegūtos faktus vai ziņas par faktiem kopumā un savstarpējā sakarībā. Tikai

pastāvot saprātīgām šaubām, kuras nevar novērst, tās jāvērtē par labu pārkāpējam.

Pārbaudot gan augstākas iestādes lēmumu, gan pirmās instances tiesas spriedumu, tiesas kolēģija

konstatē, ka visi pierādījumi, kas attiecināmi uz notikuma apstākļu noskaidrošanu, ir pārbaudīti un

izvērtēti, tāpēc pārkāpumu, kā to apelācijas sūdzībā norādījis /pers. A/, nav pamata konstatēt.

Tiesas kolēģija secina, ka neviens jauns apstāklis vai pierādījums, kas būtu būtisks un attiecināms

uz faktiskajiem un tiesiskajiem pārkāpuma apstākļiem un būtu par pamatu sprieduma atcelšanai, /pers. A/

apelācijas sūdzībā nav norādīts. Tāpat tiesas kolēģija nekonstatē procesuālus pārkāpumus, kas nepieļautu

tiesvedību administratīvā pārkāpuma lietā, un būtu par pamatu pirmās instances tiesas sprieduma

atcelšanai un lietas izbeigšanai, vai - kā tiek norādīts /pers. A/ apelācijas sūdzībā- lietas nosūtīšanai jaunai

izskatīšanai.

Sūdzības iesniedzēja /pers. A/ atsauces uz judikatūru citās lietās konkrētajā gadījumā neatbilst

izskatāmās lietas konstatētiem faktiskajiem apstākļiem, tāpēc nav vērtējamas izskatāmajā lietā.

Tiesas kolēģija atzīst, ka /pers. A/ vainīgums viņam inkriminētā administratīvā pārkāpuma

izdarīšanā ir pierādīts ar lietā iegūtiem un pārbaudītiem pierādījumiem, kas ir iegūti ar noteiktiem

pierādīšanas līdzekļiem un ir pietiekami vainīguma konstatēšanai.

Apelācijas instances tiesā netika konstatēti kādi jauni apstākļi, kas varētu ietekmēt lietā pieņemtā

nolēmuma pamatotību, kā arī netika konstatēti apstākļi, kas radītu šaubas par administratīvā pārkāpuma

sastāva esamību.

/pers. A/ par izdarīto pārkāpumu pamatoti saukts pie administratīvās atbildības, viņam noteikts

sods, kas ir izvēlēts atbilstoši likuma prasībām, ievērojot Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa

149.8 panta astoņpadsmitās daļas sankcijā paredzēto sodu.

Ievērojot minēto, Zemgales apgabaltiesas Krimināllietu tiesas kolēģija atzīst, ka pirmās instances

tiesas spriedums ir tiesisks un pamatots, tāpēc tas atstājams negrozīts, bet /pers. A/ apelācijas sūdzība

noraidāma.

Saskaņā ar Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 289.21 pantu, 289.22 pantu, Zemgales

apgabaltiesas Krimināllietu tiesas kolēģija

n o s p r i e d a

Tukuma rajona tiesas 2015.gada 21.maija spriedumu atstāt negrozītu, bet /pers. A/ apelācijas

sūdzību noraidīt.

Spriedums nav pārsūdzams.

Tiesnese referente I.Akmeņlauka

Tiesneši J.Siliņš

R.Rinčs