Civil court dismissed claim for damages due to failure to prove loss causation and contractual relationship.

Lietas arhīva Nr. C-1916-19/5

ECLI:LV:RVPT:2019:0719.C30489516.6.S

SPRIEDUMS

Latvijas Republikas vārdā

Rīgā, 2019.gada 19. jūlijā

Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesa

šādā sastāvā: tiesnese Ilona Rūķe

ar sekretāri Aneti Laumu Grīvu,

piedaloties prasītājas pārstāvei /pers. A/

atbildētājas pārstāvei /pers. B/,

izskatīja atklātā tiesas sēdē Rīgā, Abrenes ielā 8, 2019 gada 21.jūnijā civillietu SIA “Wisher Enterprise LV” prasībā pret /pers. D/ par zaudējumu

piedziņu.

Aprakstošā daļa

2016. gada 26. februārī SIA “Wisher Enterprise LV” (turpmāk prasītājs) iesniegusi tiesā prasību pret /pers. D/ (turpmāk atbildētāja) par

zaudējumu piedziņu 176895,45 EUR apmērā.

Prasības pieteikumā norādīts, ka prasītājam pieder nekustamais īpašums /adrese A/, kas sastāv no zemesgabala 2222 m2 platībā, uz tās

esošas vienas trīsstāvu dzīvojamās mājas ar piebūvi, divām divstāvu dzīvojamajām mājām, vienas viena stāva un vienas četru stāvu dzīvojamās mājas,

kā arī trim noliktavām.

Atbildētājai/pers. D/ pieder nekustamais īpašums /adrese B/, kadastra Nr. /numurs A/, kas sastāv no zemes gabala 670 m2 un vienas sešu stāvu

dzīvojamās ēkas.

Abi nekustamie īpašumi robežojas.

Prasītājs vēlējās veikt nekustamā īpašuma /adrese A/, rekonstrukciju un restaurāciju par viesnīcas kompleksu- pieczvaigžņu viesnīcu /nosaukums/

ar 156 numuriem.

2014.gada 4.novembrī prasītājam Rīgas pilsētas būvvalde izdeva būvatļauju Nr.BV-14-996-abv ēkas /adrese A/ rekonstrukcijai un restaurācijai

par viesnīcas kompleksu (apjomi “B” un “C”).

Rīgas domes Pilsētas attīstības departamentā 2014.gada 29.decembrī tika saņemta /pers. D/ sūdzība par Būvatļauju un būvniecības ieceri /adrese

A/.

Attiecīgi prasītāja kā konkrētā administratīvā akta adresāta tiesības tika ierobežotas un būvdarbi tika apturēti ilgstošā laika periodā- no 2015.gada

janvāra līdz 2015.gada 8.jūnijam.

Ar Rīgas domes Pilsētas attīstības departamenta 2015.gada 2.februāra lēmumu ”Par Rīgas pilsētas būvvaldes 04.11.2014.būvatļaujas Nr.BV-14-

996-abv apstrīdēšanu” nolemts atstāt Būvatļauju negrozītu.

2015.gada 3.martā /pers. D/ iesniedza pieteikumu Administratīvajā tiesā par Būvvaldes lēmuma apstrīdēšanu.

Attiecīgi prasītāja kā konkrētā administratīvā akta adresāta tiesības tika nepamatoti ierobežotas, uzsākto būvdarbu dīkstāve turpināja ieilgt, tādējādi

radot papildus ievērojamus, neparedzētus izdevumus un zaudējumus uzņēmumam pieteikumu par būvatļaujas darbības atjaunošanu. Šis pieteikums tika

pamatots ar to, ka būvdarbu ilgstošas apturēšanas rezultātā neatgriezeniski bojājas veiktie sagataves darbi, kā arī “B” korpusa vēsturiskie pamati (Rīgas

kultūrvēsturiskā centra mantojuma sastāvdaļa) bija atvērti, atsegti un pakļauti kaitīgajai laikapstākļu ietekmei, kas būtiski samazina to izmantošanas

iespējas un prasīs vēl papildus būtiskus ieguldījumus šo pamatu saglabāšanai, ka veidojas zaudējumi kā būvnieka dīkstāves izmaksas, tajā skaitā

būvlaukuma apsardzes izmaksas, būvobjektā ieslēgtās tehnikas nomas izmaksas, un papildus ikmēneša izmaksas SIA “EuroPark Latvia” par zemes

nomu, izdevumi saistībā ar būvatļaujas saņemšanu un pašvaldības nodeva par būvniecības ieceri 49 751,53 EUR apmērā. Tādējādi Atbildētāja jau tika

informēta par to, ka atbildētājas rīcības rezultātā prasītājai rodas nelabvēlīgas sekas tiešo zaudējumu veidā.

Administratīvā rajona tiesa ar 2015.gada 24.aprīļa lēmumu apmierināja prasītāja pieteikumu par Būvatļaujas darbības atjaunošanu

Savukārt atbildētāja 2015.gada 8.maijā iesniedza blakus sūdzību Administratīvajā apgabaltiesā par Administratīvās rajona tiesas 2015.gada

24.aprīļa lēmumu. Tādējādi būvdarbu dīkstāve turpinājās.

Administratīvā apgabaltiesa ar 2015.gada 8.junija lēmumu pilnībā noraidīja /pers. D/ blakus sūdzību.

Administratīvā tiesa divos līmeņos ir vērtējusi iesniegtos pierādījumus par zaudējumu rašanos faktu, analizējot pušu argumentus, ir taisījusi atbilstošu

vērtējumu faktiskajiem lietas apstākļiem, tajā skaitā, par zaudējumu esamību pie viesnīcas /adrese A/ būvniecības procesa apturēšanas [subjektīvais

kritērijs] un pieņēmusi likumīgu nolēmumu lietā, kas stājies likumīgā spēkā un šīs konkrētās civillietas dalībnieki bija arī procesa dalībnieki administratīvās

tiesvedības ietvaros.

2015.gada 18.septembrī atbildētāja atsauca savu pieteikumu par būvatļaujas apstrīdēšanu un Administratīva rajona tiesa ar 2015.gada

21.septembra lēmumu izbeidza tiesvedību Administratīvajā lietā Nr.A420171915.

Atbildētājas rīcības rezultātā prasītājai ir radušās nelabvēlīgas sekas, zaudējumi laika periodā no 2015.gada l. janvāra līdz 2015.gada jūnijam

mantas samazinājums- papildus izdevumi par būvlaukuma uzturēšanu būvdarbu dīkstāves laikā un soda sankcijām par dīkstāvi, kas sastāda 176 895,45

EUR.

Prasītājs nav vēl ieskaitījis izdevumus saistībā ar būvatļaujas saņemšanu un obligātās pašvaldības nodeva par būvniecības ieceri, kas dīkstāves laikā

par 2015.gada pirmo ceturksni vien sastādīja papildus summu 49 751,53 EUR.

Atsaucas uz Civillikuma 1770., 1775., 1779.pantu.

Norāda, ka atbildētājas pieteikums Administratīvajai rajona tiesai kalpoja par šantāžas un naudas izspiešanas, manipulācijas mehānismu, jo pirms

pieteikuma iesniegšanas tiesā atbildētāja izteica ultimātu, kas skanēja sekojoši “tiks likti šķēršļi būvniecībai, iekams viņa nesaņems vismaz 300 000 EUR,

tad pretenziju pret būvdarbiem nebūšot”. Šāds ultimāts tika izteikts prasītāja valdes loceklim /pers. J/ pāris dienas pirms atbildētāja iesniedza pieteikumu

tiesā par Būvatļaujas apturēšanu. Tādējādi var secina, ka atbildētājas rīcību vadīja savtīgi nolūki -gūt labumu uz citas personas rēķina, ierobežojot

prasītāja likumisku rīcību ar savu īpašumu un tā pārvaldīšanu atbilstoši normatīvajos aktiem saskaņotiem īpašuma attīstības plāniem.

Norāda, ka prasītājs veicis visu iespējamo, lai novērstu nelabvēlīgo seku iestāšanos, tajā skaitā iesaistījās Atbildētājas izvirzītā ultimāta sarunās un

centās rast risinājumu, izlīgumu mierīgā ceļā, lai dīkstāves radītās sekas neieilgtu.

Prasītājam ir radušies zaudējumi vienīgi atbildētājas rīcības rezultātā.

Prasība pamatota ar Civillikuma 1.pantu, 4.pantu, 1770.pantu. 1775.pantu. 1779.pantu.

Prasītājs lūdz piedzīt no atbildētājas zaudējumus, kas sastāda 176 895,45 EUR (simtu septiņdesmit seši tūkstoši astoņi simti deviņdesmit pieci eiro,

45 centi).

2016. gada 4. aprīlī saņemts atbildētāja paskaidrojums, ka prasību neatzīst.

Atsaucas uz Jurista vārdā 2004. gada 31. augustā publicēto tiesībzinātnieku atziņām par identisku situāciju.

Atbildētāja apstrīdot un pārsūdzot būvatļauju ir tikai un vienīgi rīkojusies viņai ar likumu piešķirto subjektīvo tiesību ietvaros, līdz ar ko šāda viņas

rīcība nav un nevar tikt atzīta par prettiesisku un par cēloni zaudējumiem. Sekojoši ir secināms, ka nav konstatējams zaudējumu rašanās un atlīdzināšanas

pienākuma priekšnoteikums - neattaisnojama prettiesiska rīcība, līdz ar ko prasītājai nav tiesību prasīt no atbildētājas jebkādu zaudējumu - nedz jau

radušos, nedz sagaidāmās peļņas atrāvuma, nedz tiešu, nedz netiešu, atlīdzināšanu un prasība attiecīgi ir noraidāma.

Tiesas sēdē prasītāja pārstāve prasību uzturēja uz prasības pieteikumā norādītajiem motīviem un sniedza paskaidrojums.

Atbildētājas pārstāve prasību neatzina, uzturēja rakstveida paskaidrojumos norādītos argumentus un sniedza paskaidrojumus.

Motīvu daļa

Tiesa, noklausījusies pušu paskaidrojumus, liecinieka /pers. K/ liecības, izvērtējusi lietā esošos dokumentus, atzīst, ka prasība nav pamatota un

noraidāma.

Prasītājs, ceļot prasību tiesā, prasību pamatojis ar Civillikuma 1770., kas nosaka, ka ar zaudējumu jāsaprot katrs mantiski novērtējams

pametums, 1775. pantu, kas nosaka, ka katrs zaudējums, kas nav nejaušs, ir jāatlīdzina, un 1779.pantu, kas nosaka, ka katram ir pienākumu

atlīdzināt zaudējumus, ko viņš ar savu darbību vai bezdarbību nodarījis.

Tiesību teorijā ar civiltiesisko atbildību saprot tiesiskās attiecības (saistības), kas rodas no likuma (tiesību normu) pārkāpuma, tas ir, likumā vai

līgumā noteiktā pienākuma neizpildīšanas gadījumā, un kas izpaužas pienākumā atlīdzināt( kompensēt) šī pārkāpuma rezultātā nodarītos zaudējumus vai

citādi atjaunojot cietušā tiesisko stāvokli pirms pārkāpuma, vai samaksāt līgumsodu, un šī pienākuma piespiedu izpilde (realizācija) tiek nodrošināta ar

valsts piespiedu līdzekļiem. Civiltiesiskā atbildība pārkāpējam izpaužas negatīvu mantiska rakstura seku veidā vai arī personisku tiesību ierobežojumu vai

papildpienākumu veidā (Agris Bitāns. Civiltiesiskā atbildība un tās veidi. Izdevniecība AGB, Rīga, 1997, l.l. 46-91).

Civiltiesiskā atbildība tāpat kā juridiskā atbildība kopumā tiek piemērota, pamatojoties uz likumu vai citu normatīvu aktu par tiesību normas vai

līguma pārkāpumu. Civiltiesisko atbildību iedala divos veidos - līgumiskā un ārpus līgumiskā (deliktu) civiltiesiskā atbildība.

Tiesību zinātnē, analizējot civiltiesisko pārkāpumu ir noteikti obligāti nepieciešamie civiltiesiskās atbildības priekšnosacījumi vai civiltiesiskā

pārkāpuma elementi, kas veido civiltiesiskās atbildības pamatu, un tie ir: 1) personas prettiesiska darbība vai bezdarbība, 2) kaitējuma vai zaudējuma

fakts 3) cēloniskais sakars starp personas prettiesisko darbību un sekām, kas iestājušās šīs darbības rezultātā un 4) personas vaina.

Tiesa atzīst, ka prasītājs nav pierādījis zaudējumu atlīdzināšanas priekšnoteikumu iestāšanos.

Prasītāja ieskatā atbildētāja tiesības pārsūdzēt administratīvo aktu ir izmantojusi ļaunprātīgi.

Satversmes 92.pants nosaka ka ikviens var aizstāvēt savas tiesības un likumiskās intereses taisnīgā tiesā. Šo vispārīgo principu attiecībā uz

civillietām precizē Civilprocesa likuma 1.pants, kas nosaka, ka ir tiesības uz savu aizskarto vai apstrīdēto civilo tiesību vai ar likumu aizsargāto interešu

aizsardzību tiesā.

Tiesa atzīst par pamatotu atbildētājas argumentu, ka vēršanās tiesā administratīvā procesa kārtībā pati par sevi nevar aizskart citas personas

civilās tiesības.

Tiesa atzīst par pamatotu prasītāja pārstāves tiesas sēdē pausto argumentu, ka tiesības nav absolūtas un nav pieļaujama tiesību uzmantošana

ļaunprātīgā nolūkā.

Civillikuma l. pantā nostiprinātā norma noteic, ka tiesības izlietojamas un pienākumi pildāmi pēc labas ticības. Labas ticības princips (doktrīna)

nozīmē, ka katram savas subjektīvās tiesības jāīsteno un subjektīvie pienākumi jāpilda, ievērojot citu personu pamatotās intereses. Ja persona savas

tiesības izmanto vai pienākumus izpilda neattaisnojamā veidā vai neattaisnojamu mērķu sasniegšanai, personas subjektīvās tiesības un pienākumi var tikt

liegti.

Civillikuma 1641.pants savukārt noteic, ka ar ļaunu nolūku jāsaprot katrs tīšs kaitējums.

Iepriekš noradīto normu analīze kopsakarā dod pamatu tiesai atzīt, ka personas subjektīvo tiesību izmantošana ļaunprātīgā nolūkā var radīt citas

personas tiesību aizskārumu un zaudējumus.

Līdz ar to tiesa nesaskata pamatu atbildētājas rakstveida paskaidrojumos izvirzītajam argumentam par tiesvedības izbeigšanu.

Prasītājs atbildētājas ļaunprātību pamatojis ar to, ka atbildētājas pieteikums Administratīvajai rajona tiesai kalpoja par šantāžas un naudas

izspiešanas, manipulācijas mehānismu, jo pirms pieteikuma iesniegšanas tiesā atbildētāja izteica ultimātu, kas skanēja sekojoši “tiks likti šķēršļi

būvniecībai, iekams viņa nesaņems vismaz 300 000 EUR, tad pretenziju pret būvdarbiem nebūšot”. Šāds ultimāts tika izteikts prasītāja valdes loceklim

/pers. J/ pāris dienas pirms atbildētāja iesniedza pieteikumu tiesā par Būvatļaujas apturēšanu.

Civilprocesa likuma 104.panta pirmajā daļā noteikts, ka pušu un trešo personu paskaidrojumi, kuri ietver ziņas par faktiem, uz kuriem

pamatoti viņu prasījumi vai iebildumi, atzīstami par pierādījumiem, ja tos apstiprina citi tiesas sēdē pārbaudīti un novērtēti pierādījumi.

Tiesa atzīst, ka neviens cits pierādījums neapstiprina prasītāja pieteikumā norādītos apstākļus par ļaunprātību.

Līdz ar to tiesa atzīst, ka prasītājs nav pierādījis ļaunprātīgu tiesību izmantošanu no atbildētājas puses.

Savukārt subjektīvo tiesību izlietošana administratīvajā procesā pati par sevi neietilpst Civillikuma 1779.panta tvērumā.

Līdz ar to nav iegūti pierādījumi par civiltiesiskās atbildības pirmo priekšnoteikuma- prettiesiskas darbības pastāvēšanu.

Vērtējot atbildētāja argumentus attiecībā uz prasītāja noteikto zaudējumu apmēru, tiesa secina, ka pastāv šaubas par zaudējumu patieso apmēru.

Zaudējumu apmēru 176 895,45 EUR prasītājs pamatojis ar apmaksātiem SIA “FFB Constructions “ četriem rēķiniem, SIA “FFB Serviss” trīs

rēķiniem un sešiem EuroPark rēķiniem ( lietas lapa 57-81 ).

No 2014. gada 4. novembra Līguma FFBC 2/2014 redzams, ka SIA “FFB Constructions” bija prasītāja objektā /adrese A/ ,būvdarbu veicējs

(lietas lapa 182-211).

SIA “FFB Constructions” izrakstītajos rēķinos FFBC-8, FFBC-9 FFBC-10, darījuma aprakstā norādīts “Līgumsods saskaņā ar

Līguma noteikumiem”, savukārt rēķinā FFBC-4 darījumā aprakstā norādīts “pakalpojuma sniegšana”, bet Pakalpojumā nosaukumā - “soda

nauda par dīkstāvi par periodu no 02.01.2015.-15.01.2015”. Rēķinos nav atrodamas atsauces ne uz vienu no 2014. gada 4. novembra Līguma

punktiem, kas paredz līgumsoda vai soda naudas piedziņu. Pārbaudot Līguma nosacījumus, tiesa konstatē, ka līgums neparedz ne pienākumu

prasītajam kā pasūtītajam maksāt līgumsodu vai soda naudu, ne SIA “FFB Constructions” kā uzņēmējam tiesības prasīt līgumsodu vai soda naudu.

Fakts, ka prasītājs bez iebildumiem apmaksājis būvdarbu veicēja izrakstītos rēķinus nedod pamatu uzskatīt, ka zaudējumi bijuši patiesi.

Lietai nav pievienoti pierādījumi, ka prasītājam un SIA “FFB Serviss” bijušas līgumattiecības periodā no 2015. gada janvāra līdz 2015.

gada 8. jūnijam, līdz ar to nav secināms, ka izmaksas ir bijušas patiesas un saistāmas ar dīkstāvi.

Lietai nav pievienoti pierādījumi, ka prasītajam un EuroPark bijušas līgumattiecības periodā no 2015. gada janvāra līdz 2015. gada 8.

jūnijam. Lietai pievienotais līgums ir datēts ar 2016. gada 16.septembri (lietas lapa 176-181). 2015. gadā izrakstītie rēķini nav saistāmi ar 2016. gadā

noslēgto līgumu.

Pie apstākļiem, kad prasītājs nav pierādījis divus no civiltiesiskās atbildības priekšnosacījumiem, tiesai nav pienākums analizēt pārējo

priekšnosacījumu esamību.

Līdz ar to tiesa secina, ka prasītājs nav pierādījis zaudējumu esamību.

Saskaņā ar Civilprocesa likuma 44.panta trešo daļu, ja prasība noraidīta, ar lietas vešanu saistītos izdevumus piespriež no prasītāja par labu

atbildētājam.

Saskaņā ar 2016. gada 31.marta Rēķinu Nr. 56 un 2016.gada 1.aprīļa apmaksas dokumentu, atbildētājas advokāta izdevumi ir 3630 EUR.

Saskaņā ar Civilprocesa likuma 44.panta pirmās daļas 1.punkta c) apakšpunktu ar lietas vešanu saistītie izdevumi ir atlīdzināmi šādos apmēros-

atlīdzināmie izdevumi advokāta palīdzības samaksai prasībās, kurām ir mantisks raksturs un kurās prasības summa pārsniedz 57 001 euro, — to

faktiskajā apmērā, tomēr ne vairāk par 5 procentiem no prasījumu apmierinātās daļas. 5% no prasības summas 176 895,45 EUR veido 8844,77 EUR.

Civilprocesa likuma 44.panta piektā daļa paredz tiesas tiesības noteikt mazāku apmēru atlīdzināmo izdevumu advokāta palīdzības samaksai,

ievērojot taisnīguma un samērīguma principu, kā arī izvērtējot objektīvos ar lietu saistītos apstākļus, it īpaši — lietas sarežģītības un apjomīguma pakāpi,

tiesas sēžu skaitu lietas izskatīšanas laikā un tiesu instanci, kurā prasība tiek izskatīta.

Tiesa, ņemot vērā paskaidrojumu un pieteikuma par prasības nodrošināšanu apjomu, tiesas sēžu skaitu, apstākli, ka lieta nav sarežģīta, atzīst par

taisnīgu noteikt atlīdzināmo izdevumu apmēru advokāta palīdzības samaksai 1815 EUR (viens tūkstotis astoņi simti piecpadsmit euro).

Saskaņā ar Civilprocesa likuma 204.1.pantu, prasītājam nosakāms septiņu dienu termiņš sprieduma labprātīgai izpildei par tiesāšanās izdevumu

samaksu atbildētājas labā.

Rezolutīvā daļa

Saskaņā ar Civilprocesa likuma 8., 9., 44., 193.,194, 204.1 pantu, tiesa

nosprieda:

noraidīt pilnīgi SIA “Wisher Enterprise LV” prasību pret /pers. D/ par zaudējumu piedziņu.

Piedzīt no SIA “Wisher Enterprise LV”, reģistrācijas Nr. 50103545611, par labu /pers. D/, personas kods /personas kods/, ar lietas vešanu

saistītos izdevumus 1815 EUR (viens tūkstotis astoņi simti piecpadsmit euro ).

Noteikt prasītājam sprieduma labprātīgai izpildei par tiesāšanās izdevumu samaksu atbildētāja labā 7 (septiņas) dienas no sprieduma spēkā

stāšanās dienas.

Spriedumu var pārsūdzēt 20 dienu laikā no pilna sprieduma sastādīšanas dienas Rīgas apgabaltiesā, iesniedzot apelācijas sūdzību Rīgas

Vidzemes priekšpilsētas tiesā.

Tiesnese I.Rūķe