Legislator Case Law & Legislation
11352012515 / K33-0731-15 AI generated

Court convicts defendant of minor assault under Criminal Law Art. 130(2) and orders partial compensation.

Case Number 11352012515 / K33-0731-15
Court / Authority
Jurisdiction Latvia (LV)
Decision Date
Outcome Partially Allowed

Legislator summary

AI generated

The court convicted the defendant of intentionally causing minor bodily injuries under Article 130(2) of the Criminal Law and sentenced him to 100 hours of compulsory labor. While the defendant admitted guilt and the court found the assault proven, it partially allowed the victim's claims by awarding 300 euros for moral damages and 380.50 euros for material losses. The court rejected the request for full moral compensation due to the minor nature of the injuries and the principle against double punishment.

Legislator headnote

AI generated

Krimināllikuma 130. panta 2. daļa; Kriminālprocesa likuma 351., 352., 353. panti: The court may convict for minor bodily injuries and impose a sentence of compulsory labor, while awarding partial compensation for moral and material damages based on the severity of injuries and the defendant's ability to pay, without violating the principle against double punishment.

Keywords

AI generated
minor bodily injuries compulsory labor sentence moral damages compensation material losses compensation Criminal Law Art 130 procedural evidence waiver double punishment principle

Cited Legislation

AI generated
Criminal Law Art. 130(2)
Criminal Procedure Law Art. 7
Criminal Procedure Law Art. 351(1)
Criminal Procedure Law Art. 352(1)
Criminal Procedure Law Art. 353
Criminal Procedure Law Art. 499

Cited Case Law

AI generated
Supreme Court 2010/2011 Judicial Practice Collection on Moral Damages Compensation in Criminal Proceedings
AI generated

Need to analyze how this precedent applies to your matter?

Cross-reference this judgment against statutes, commentaries, and subsequent citing case law inside Legislator AI.

Open in Legislator →

Full text

Lietas Nr. 11352012515

Lietas arhīva Nr. K33-0731-15/14

SPRIEDUMS

Latvijas Republikas vārdā

Rīgā 2015.gada 20.oktobrī

Rīgas rajona tiesa

tiesnese I.Biteniece

ar sekretāri A.Bilinsku

piedaloties prokurorei A.Zvirgzdiņai

atklātā tiesas sēdē izskatīja krimināllietu /pers. A/, personas kods /personas kods/, apsūdzībā pēc Krimināllikuma 130.panta

otrās daļas, un

ko ns tatē ja

/pers. A/ tīši nodarīja vieglus miesas bojājumus, un proti:

2014.gada 20.septembrī ap plkst.01.00, /pers. A/, būdams alkohola ietekmē, atrodoties Babītes nov., /adrese/, maznozīmīga

iemesla dēļ, dusmu vadīts, vienu reizi tīši ar dūri iesita /pers. B/ pa seju, nodarot sekojošus miesas bojājumus: augšžokļa kreisās puses I

zoba (21), apakšžokļa kreisās puses I zoba (31) kronīša neliels (nošķelta kronīša šķautne) traumatisks bojājums un augšžokļa labās

puses I zoba (11) kronīša traumatisks zaudējums. Minētie miesas bojājumi pēc sava rakstura pieskaitāmi pie viegliem un

maznozīmīgiem miesas bojājumiem.

Ar savām darbībām apsūdzētais izdarīja noziedzīgu nodarījumu, kas paredzēts Krimināllikuma 130.panta otrajā daļā.

Tiesas sēdē apsūdzētais savu vainu viņam inkriminētā noziedzīgā nodarījumu izdarīšanā pēc Krimināllikuma 130.panta otrās daļas

atzina pilnībā, atzina arī apsūdzībā norādītos faktiskos apstākļus un juridisko kvalifikāciju, izdarīto nožēloja un uzturēja pirmstiesas

procesā izteiktos lūgumus par pierādījumu pārbaudes neizdarīšanu tiesas izmeklēšanā, paskaidrojot, ka ir saprotama pierādījumu

pārbaudes neveikšanas būtība un procesuālās sekas. Atzina cietušā pieteikto materiālā kaitējumu kompensācijas pieteikumu, morālā

kaitējuma kompensāciju neatzina.

Sakarā ar to, ka apsūdzētais atzina sevi par vainīgu noziedzīga nodarījuma izdarīšanā, kas paredzēts Krimināllikuma 130.panta

otrajā daļā, par kura izdarīšanu saukts pie kriminālatbildības un nodots tiesai, un lietas materiālu pārbaudes rezultātā iegūta pārliecība, ka

tie apstiprina apsūdzētā vainu, procesā iesaistītās personas neiebilda pierādījumu pārbaudes neizdarīšanai, saskaņā ar Kriminālprocesa

likuma 499.pantu, tiesas sēdē pieņemts lēmums neizdarīt pierādījumu pārbaudi tiesas izmeklēšanā.

Tiesa atzīst, ka apsūdzētā vaina noziedzīga nodarījuma izdarīšanā, par ko viņam celta apsūdzība, ir pierādīta. Tiesa konstatē visu

objektīvo un subjektīvo pazīmju kopumu, kvalificējošās pazīmes, lai apsūdzētā darbības atzītu par noziedzīgu nodarījumu un kvalificē to

pēc Krimināllikuma 130.panta otrās daļas.

Par noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, kas paredzēts Krimināllikuma 130.panta otrās daļas, soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz

vienam gadam vai ar īslaicīgu brīvības atņemšanu, vai ar piespiedu darbu, vai ar naudas sodu.

Saskaņā ar Krimināllikuma 7.pantu, apsūdzētais izdarīja mazāk smagu noziegumu.

Tiesa atzīst, ka apsūdzētais ir sodāms par šī noziedzīgā nodarījuma izdarīšanu un, nosakot sodu un tā mēru, saskaņā ar

Krimināllikuma 46.panta nosacījumiem, ņem vērā noziedzīgā nodarījuma raksturu un radīto kaitējumu, vainīgā personību, atbildību

mīkstinošus un pastiprinošus apstākļus.

Pārbaudot apsūdzētā personību raksturojošas ziņas, noskaidrots, ka dzimis Talsos, ar 9.klašu izglītību, mācās /iestāde/par

loģistikas darbinieku, neprecējies, bez apgādībā esošām personām, strādā pirmsskolas izglītības iestādē /nosaukums/” par sargu,

deklarētā un faktiskā dzīvesvieta /adrese A/, agrāk nesodīts (lietas 27.lapa).

Saskaņā ar Krimināllikuma 47.panta otrās daļas nosacījumiem, tiesa atzīst par apsūdzētā atbildību mīkstinošu apstākli savas vainas

atzīšanu un izdarītā nožēlošanu.

Saskaņā ar Krimināllikuma 48.panta pirmās daļas 12.punktu, tiesa atzīst par apsūdzētā atbildību pastiprinošu apstākli to, ka

noziedzīgais nodarījums izdarīts alkohola ietekmē.

Ņemot vērā augstāk minēto, ievērojot Krimināllikuma 35.pantā noteiktos principus par sodu un tā mērķi, noklausoties apsūdzētā

paskaidrojumus, cietušais nevēlējās izteikties par sodu, izvērtējot prokurores viedokli par soda noteikšanu piespiedu darbu veidā, kā arī

ņemot vērā noziedzīgā nodarījuma raksturu, smagumu, apsūdzētā personību raksturojošas ziņas, to, ka agrāk nesodīts, atbildību

mīkstinošus un atbildību pastiprinošus apstākļus, apsūdzētā pausto attieksmi pret nodarīto, proti, izvērtējot lietas apstākļus kopumā,

tiesa atzīst, ka likumā noteikto mērķu sasniegšanai, apsūdzētajam sods nosakāms piespiedu darbu veidā.

Citu, sankcijā paredzēto pamatsodu piemērošanu, tiesa atzīst par soda mērķim un apsūdzētā personībai neatbilstošu.

Tiesa secina, ka nebūtu lietderīgi apsūdzētajam noteikt sodu brīvības atņemšanas veidā, jo izvērtējot lietas apstākļus un vainīgā

personību, uzskata, ka apsūdzētais izdarījis pareizos secinājumus un turpinās likumpaklausīgu dzīvi, neizdarīs jaunus likumpārkāpumus.

Saskaņā ar Sodu izpildes kodeksa 133.panta pirmo daļu, apsūdzētajam ir pienākums desmit darba dienu laikā pēc sprieduma spēkā

stāšanās dienas reģistrēties Valsts probācijas dienestā pēc dzīves vietas.

2015.gada 23.aprīlī apsūdzētajam piemērots drošības līdzeklis – uzturēšanās noteiktā vietā (lietas 26.lapa), kas atstājams

negrozīts līdz sprieduma spēkā stāšanās dienai.

Pirmstiesas procesā cietušais pieteica materiālā kaitējuma kompensāciju 380,50 euro apmērā un tiesas procesā pieteica morālā

kaitējuma kompensāciju 500 euro apmērā.

Kriminālprocesa likuma 350.panta pirmā daļa noteic, ka kompensācija ir naudas izteiksmē noteikta samaksa, ko persona, kura ar

noziedzīgu nodarījumu ir radījusi kaitējumu, samaksā cietušajam kā gandarījumu par morālo aizskārumu, fiziskajām ciešanām un

mantisko zaudējumu. Šī panta otrajā daļā ir noteikts, ka kompensācija ir krimināltiesisko attiecību noregulējuma elements, ko

apsūdzētais samaksā brīvprātīgi vai uz tiesas nolēmuma pamata. No Kriminālprocesa 352.panta pirmās daļas 1., 3. un 4.punkta izriet, ka

kompensācijas apmēru tiesa nosaka izvērtējot cietušā pieteikumu un ņemot vērā radīto mantisko zaudējumu apmēru, nodarītās fiziskās

ciešanas, morālo aizskārumu un psihiskās traumas.

Kriminālprocesa likuma 351.panta pirmā daļa noteic, ka cietušajam ir tiesības iesniegt pieteikumu par radītā kaitējuma

kompensāciju, pieteikumā jāpamato par mantisko zaudējumu pieprasītās kompensācijas apmērs, bet kompensācijas apmērs par morālo

aizskārumu un fiziskām ciešanām – tikai jānorāda. Saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 352.pantu tiesa kompensācijas apmēru nosaka,

izvērtējot cietušā pieteikumu un ņemot vērā radīto mantisko zaudējumu apmēru, noziedzīgā nodarījuma smagumu un izdarīšanas

raksturu, morālā aizskāruma dziļumu un publiskumu.

Morālā kaitējuma nodarīšana un pienākums atlīdzināt nodarīto morālo kaitējumu ir sekas personas prettiesiskām, tīšām darbībām

vai darbībām aiz neuzmanības, kā rezultātā ir apdraudēta cietušā drošība, veselība un citas vērtības.

Morālais kaitējums nav izsakāms mantiskās vērtībās un to nevar atlīdzināt kā zaudējumu. Morālais kaitējums ir personai

piemītošu nemantisku labumu vai ar likumu aizsargātu interešu prettiesisks aizskārums, kas personai radījis ciešanas, pārdzīvojumus,

sāpes. Morālā kaitējuma sekas var kompensēt, bet valsts nav noteikusi konkrētām situācijām atbilstošas konkrētas summas. Lai

izvērtētu piespriežamā morālā kaitējuma apmēru, tiesa vadās no tiesu prakses, ievērojot cilvēktiesību principus un ievērojot

saprātīguma un taisnīguma principu. Šī kompensācija ir naudas izteiksmē noteikta atlīdzība, kura apsūdzētajam jāmaksā cietušajam, lai

izlīdzinātu negatīvo ietekmi uz cietušā psihi un likvidētu ar likumpārkāpumu radītās ciešanas.

Civillikuma 1635.panta otrajā daļā norādīts, ka ar morālo kaitējumu jāsaprot fiziskas vai garīgas ciešanas. Savukārt, no

Kriminālprocesa likuma 352.panta pirmās daļas izriet, ka kompensācija ir gandarījums cietušajam par morālo aizskārumu un fiziskajām

ciešanām. Saskaņā ar Civillikuma 1635.panta trešajā daļā noteikto, ja šā panta otrajā daļā minētā darbība izpaudusies kā noziedzīgs

nodarījums pret dzīvību, veselību, tikumību, dzimumneaizskaramību, brīvību, godu, cieņu vai pret ģimeni, vai nepilngadīgo, pieņemams,

ka cietušajam šādas darbības rezultātā ir nodarīts morālais kaitējums.

Izlemjot jautājumu par cietušajam radītā morālā kaitējuma atlīdzināšanu, tiesa ņem vērā to, ka ar katru noziedzīgu nodarījumu

personai tiek nodarīts morālais kaitējums. Nosakot morālā kaitējuma kompensācijas apmēru, jāievēro samērīguma princips un tas, ka

morālā kaitējuma kompensācija ir tikai viens no kompensācijas viediem un neaizstāj cietušā mantai un veselībai nodarīto kaitējumu.

Tiesa vadās no Kriminālprocesa likuma 352.panta pirmās daļas nosacījumiem un nosakot kompensācijas apmēru, izvērtē

izskatāmā noziedzīgā nodarījuma smagumu un izdarīšanas raksturu, nodarītās fiziskās ciešanas, cietušajam nodarītā morālā aizskāruma

dziļumu un publiskumu. Vienlaicīgi, nosakot kompensācijas apmēru, tiesai jāievēro saprātīgums un taisnīgums kompensācijas apmēra

noteikšanā.

Izvērtējot cietušā morālā kaitējuma kompensācijas pieteikumu 500 euro apmērā, viņam nodarītā morālā aizskāruma dziļuma un

publiskumu, to, ka noziedzīga nodarījuma rezultātā ir zaudējis priekšējo zobu, bez kura staigājis trīs mēnešus.

Runājot par fiziskām ciešanām jeb sāpēm, tās tiek saistītas ar ķermeņa sāpēm, ko izraisa vardarbības pielietošana, dažāda veida

fiziskas traumas, ievainojumi utt., un kas izpaužas kā negatīvas sajūtas. Uz šo morālā kaitējuma elementu attiecināmas arī tās fiziskās

ciešanas jeb sāpes, ko cietušais izjūt iegūto traumu un ievainojumu seku novēršanas procesā, kā arī atveseļošanās un rehabilitācijas

laikā. Savukārt, garīgās ciešanas tiek saistītas ar psiholoģisku diskomfortu un dažādām negatīvām emocijām, kas izpaužas kā bailes,

pazemojums, kauns, dusmas, riebums, zaudējuma sajūta un skumjas, citas negatīvas emocijas vai nelabvēlīgs psiholoģisks stāvoklis, vai

arī kā nopietnākas sekas – neirozes vai citas neirotiskas reakcijas, kas, ņemot vērā to raksturu un dziļumu, var tikt vērtētas jau arī kā

psihiskas traumas. Juridiskajā literatūrā, ņemot vērā šo ciešanu raksturu, tiek izdalītas piecas to pakāpes: 1. vieglas ciešanas –

īslaicīgas, bez paliekošam sekām; 2. vidēja smaguma ciešanas – raksturojas ar ietekmi uz indivīda psihisko un fizisko labklājību; 3.

smagas ciešanas – raksturojas ar simptomātiku, kuras novēršanai nepieciešama profesionāla iejaukšanās; 4. sevišķi smagas ciešanas –

noved pie personības transformācijas (psihiskas saslimšanas); 5. ciešanas, kuras izraisa pilnīgu personas sabrukumu. Pēdējos divos

gadījumos jau izvērtējams jautājums par cietušā gūto psihisko traumu (Latvijas Republikas Augstākās

tiesas apkopojums „Tiesu prakse par morālā kaitējuma kompensāciju kriminālprocesā”, 2011.gads 54.-55., 59.lapa).

Morālā kaitējuma kompensācijas noteikšana nav sods Krimināllikuma izpratnē, savukārt nesamērīgi liela kompensācijas apmēra

noteikšana ir līdzvērtīga sodam, tomēr dubultās sodīšanas princips nav pieļaujams.

Nosakot morālā kaitējuma apmēru tiesa vērtē un ņem vērā tiesu praksi un tieši – Augstākā tiesa 2010/2011.gada tiesu prakses

apkopojumā „Tiesu prakse par morālā kaitējuma kompensāciju kriminālprocesā” pielikumā Nr.3 norādījusi, ka, ņemot vērā tiesu praksi,

samērojamību, virs speciālajos likumos paredzētajām summām, tiesas par Krimināllikuma 130.pantā paredzēto noziedzīgo nodarījumu

varētu piedzīt līdz 711,44 euro (500 Ls) lielu morālo kompensāciju (sk. www.at.gov.lv).

Tiesa atzīst, ka ar krimināllietas materiāliem pierādīts, ka cietušajam apsūdzētā prettiesiskās rīcības rezultātā tika nodarīti viegli

un maznozīmīgi miesas bojājumi, līdz ar ko tiesa uzskata, ka cietušajam nosakāma morālā kaitējuma kompensācija 300 euro apmērā.

Nosakot morālā kaitējuma apmēru tiesa ņem vērā arī apsūdzētā iespēju atlīdzināt nodarīto kaitējumu. Lietā nav ziņu par

apsūdzētajam piederošiem nekustamiem īpašumiem vai citu mantu, taču apsūdzētā mantiskais stāvoklis ir tikai fakultatīvs kritērijs, kurš

tiesai nav jāņem par pamatu nosakot atlīdzības apmēru, tomēr tiesai jābūt pret to iecietīgai.

Tiesa uzskata, ka no cietušā puses iesniegtā materiālā kaitējuma kompensācija 380,50 euro apmēri, kuru veido mantiska rakstura

zaudējumi, nosakāms atbilstoši Kriminālprocesa likuma 351.panta pirmās daļas un 352.panta pirmās daļas nosacījumiem.

Saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 353.pantu, pienākums par noziedzīgā nodarījuma radītā kaitējuma kompensāciju

atlīdzināšanu cietušajam, uzliekams apsūdzētajam.

Lietisko pierādījumu lietā nav.

Procesuālo izdevumu nav.

Arests apsūdzētā mantai nav uzlikts.

Saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 353., 499., 511., 512., 520., 527., 529., 530.pantu, tiesa

nospri eda

atzī t /pers. A/ par vainīgu noziedzīga nodarījuma izdarīšanā, kas paredzēts Krimināllikuma 130.panta otrajā daļā un sodīt ar

piespiedu darbu uz 100 (viens simts) stundām.

Uzdot par pienākumu /pers. A/ 10 (desmit) darba dienu laikā pēc sprieduma spēkā stāšanās pieteikties pamatsoda – piespiedu

darba izpildei probācijas dienesta teritoriālajā struktūrvienībā (TSV) pēc dzīves vietas.

/pers. A/ piemēroto drošības līdzekli – uzturēšanās noteiktā vietā, atstāt negrozītu līdz sprieduma spēkā stāšanās dienai.

Apmierināt cietušā /pers. B/ pieteikto materiālā kaitējuma kompensāciju 380,50 euro apmērā, ko piedzīt no apsūdzētā /pers.

A/.

Apmierināt daļēji cietušā /pers. B/ pieteikto morālā kaitējuma kompensāciju 300 euro apmērā, ko piedzīt no apsūdzētā /pers.

A/.

Pārējā daļā morālā kaitējuma kompensāciju noraidīt.

Spriedumu var pārsūdzēt 10 (desmit) dienu laikā no pilna sprieduma teksta pieejamības dienas apelācijas kārtībā Rīgas

apgabaltiesas Krimināllietu tiesu kolēģijā saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 499.panta ceturto daļu tikai daļā par tiesas piespriesto

sodu, kompensāciju vai sakarā ar pieļautiem procesa pārkāpumiem, iesniedzot apelācijas sūdzību vai protestu Rīgas rajona tiesā.

Sprieduma pieejamības diena 2015.gada 20.oktobrī.

Rīgas rajona tiesas tiesnese I.Biteniece