Administrative appeal court partially allowed claim by recognizing ministerial decision as unlawful due to procedural violation.
Legislator summary
AI generatedThe Administrative Regional Court dismissed the applicant's request to annul the minister's decision, while the Administrative Appeal Court partially reversed this outcome. The court found that a significant procedural violation occurred during the initial proceedings, which the first instance court correctly identified as grounds for declaring the administrative act void. Consequently, the court held that such a violation automatically renders the act unlawful without needing to assess its substantive impact, thereby granting the applicant partial relief.
Legislator headnote
AI generatedAdministratīvā procesa likums 74. pants 2. punkts; 126. pants 1. daļa; 245. pants; 307. pants; 309. pants: A procedural violation so fundamental that it renders an administrative act void also constitutes a basis for declaring the act unlawful, regardless of whether the violation affected the act's substantive content.
Keywords
AI generatedCited Legislation
AI generatedRelated Decisions
AI generatedFull text
NORAKSTS
ADMINISTRATĪVĀ APGABALTIESA
Lieta Nr.A42946309
AA43-0423-13/14
SPRIEDUMS
Latvijas tautas vārdā
Rīgā 2013.gada 4.aprīlī
Administratīvā apgabaltiesa šādā sastāvā:
tiesnese referente L.Vīnkalna, tiesneses Dz.Amerika un A.Kovaļevska
rakstveida procesā izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta, pamatojoties uz
SIA „/Nosaukums/” pieteikumu par ekonomikas ministra 2009.gada 26.augusta
lēmuma Nr.1-6.1-877 un Ekonomikas ministrijas 2010.gada 21.janvāra lēmuma
Nr.1-6.1-13 atzīšanu par prettiesisku un labvēlīga administratīvā akta izdošanu,
ar kuru SIA „/Nosaukums/” tiktu piešķirtas tiesības pārdot vēja elektrostacijā ar
jaudu lielāku par 0,25 MW saražoto elektroenerģiju obligātā iepirkuma ietvaros
2010.gadam, sakarā ar SIA „/Nosaukums/” un Ekonomikas ministrijas apelācijas
sūdzībām par Administratīvās rajona tiesas 2011.gada 30.augusta spriedumu.
Aprakstošā daļa
[1] 2009.gada 27.jūlijā SIA „/Nosaukums/” (turpmāk – pieteicēja)
iesniedza Ekonomikas ministrijā (turpmāk – Ministrija vai atbildētāja)
iesniegumu Nr.36, lai iegūtu tiesības vēja elektrostacijās saražotās
elektroenerģijas pārdošanai obligātā iepirkuma ietvaros 2010.gadā.
[2] Ar ekonomikas ministra 2009.gada 26.augusta lēmumu Nr.1-6.1-877
pieteicējai atteikts piešķirt tiesības pārdot elektroenerģiju, kas saražota,
izmantojot atjaunojamos energoresursus, vēja elektrostacijā „/Nosaukums 2/”
saimniecībās „/Nosaukums 3/”, „/Nosaukums 4/”, „/Nosaukums 5/”,
„/Nosaukums 6/”, „/Nosaukums 7/”, „/Nosaukums 8/” un „/Nosaukums 9/”
/pagasts/, Ventspils novadā obligātā iepirkuma ietvaros. Lēmums pamatots šādi.
[2.1] 2010.gadā pieejamo obligātā iepirkuma ietvaros iepērkamās
elektroenerģijas apjomu vēja elektrostacijām ar jaudu lielāku par 0,25 MW līdz
2010.gadam noteikt nav iespējams, tādējādi nav iespējams piešķirt no
atjaunojamiem energoresursiem saražotās elektroenerģijas obligātā iepirkuma
tiesības 2010.gada apjoma ietvaros.
[2.2] Ministrija ir pārtraukusi Ministru kabineta 2009.gada 24.februāra
noteikumu Nr.198 „Noteikumi par elektroenerģijas ražošanu, izmantojot
atjaunojamos energoresursus, un cenu noteikšanas kārtību” (turpmāk –
noteikumi Nr.198) 13.punktā minēto lēmumu izsniegšanu vēja elektrostacijām
ar jaudu lielāku par 0,25 MW, jo atbilstoši šo noteikumu 29.punktam
aprēķinātais lielums En vēja elektrostacijām ar jaudu lielāku par 0,25 MW uz
2009.gada 15.jūliju ir sasniedzis 245 076 MWh.
[3] 2009.gada 25.septembrī Administratīvajā rajona tiesā saņemts
pieteicējas pieteikums par labvēlīga administratīvā akta izdošanu. Pieteikums
pamatots šādi.
[3.1] Saskaņā ar noteikumu Nr.198 57.punktu publiskajam tirgotājam līdz
2009.gada 1.aprīlim jāaprēķina un jāpublicē precizēts no atjaunojamiem
energoresursiem saražotās elektroenerģijas apjoms 2010.gadam un
turpmākajiem gadiem, ņemot vērā 2008.gada faktiskos rādītājus un precizētas
elektroenerģijas galalietotāju patēriņa prognozes.
[3.2] Publiskā tirgotāja aprēķins atjaunojamiem energoresursiem saražotās
elektroenerģijas apjomam 2010.gadam ir galīgs un negrozāms.
[3.3] Publiskais tirgotājs saskaņā ar noteikumu Nr.198 64.punktu
2009.gada 9.jūnijā precizēja obligāti iepērkamās vēja elektrostacijās ar jaudu
lielāku par 0,25 MW saražotās elektroenerģijas apjomu 2009., 2010. un
turpmākajiem gadiem.
[3.4] Noteikumos Nr.198 nav paredzēti pārejas noteikumi (izņemot
noteikumu Nr.198 64.punktu), kas regulētu atsevišķu termiņu no atjaunojamiem
energoresursiem saražotās elektroenerģijas apjoma aprēķināšanai un
publicēšanai 2010.gadam.
[3.5] Pie atjaunojamiem energoresursiem pieder arī saules enerģija. Tā kā
visas tiesības pārdot saules elektrostacijās saražoto elektroenerģiju obligātā
iepirkuma ietvaros 2010.gadam jau ir piešķirtas, pārkāpts tiesiskās paļāvības
princips.
[4] Paskaidrojumos Administratīvajai rajona tiesai atbildētāja norāda, ka
pieteikumu neatzīst. Paskaidro, ka 2009.gadā saules elektrostacijām obligātā
iepirkuma apjoms noteikts 0 MWh, līdz ar to nākamajā gadā obligāti iepērkamās
elektroenerģijas apjoms mainīties nevar.
[5] Ar Administratīvās apgabaltiesas 2009.gada 8.decembra lēmumu
uzdots Ministrijai izskatīt pēc būtības pieteicējas iesniegumu tiesību iegūšanai
izmantot no atjaunojamiem energoresursiem saražotās elektroenerģijas
pārdošanai obligātā iepirkuma ietvaros 2010.gadam, ņemot vērā, ka publiskais
tirgotājs noteicis obligāti iepērkamās no atjaunojamiem energoresursiem
saražoto elektroenerģijas apjomu 2010.gadā 313 254 MWh apmērā.
[6] Ar Ministrijas 2010.gada 21.janvāra lēmumu Nr.1-6.1-13 pieteicējai
nav piešķirtas tiesības pārdot elektroenerģiju, kas saražota, izmantojot
atjaunojamos energoresursus vēja elektrostacijā „/Nosaukums 2/” obligātā
iepirkuma ietvaros.
[7] Ar Administratīvās rajona tiesas 2011.gada 30.augusta spriedumu
pieteikums apmierināts daļēji – ekonomikas ministra 2009.gada 26.augusta
lēmums Nr.1-6.1-877 atzīts par prettiesisku, bet pieteikums daļā par Ministrijas
2010.gada 21.janvāra lēmuma Nr.1-6.1-13 atzīšanu par prettiesisku un labvēlīga
administratīvā akta izdošanu, ar kuru pieteicējai tiktu piešķirtas tiesības pārdot
vēja elektrostacijā ar jaudu lielāku par 0,25 MW saražoto elektroenerģiju
obligātā iepirkuma ietvaros 2010.gadam, noraidīts. Spriedums pamatots šādi.
[7.1] Pieteicēja iesniegusi pieteikumu par labvēlīga administratīvā akta
izdošanu, ar kuru pieteicējai tiktu piešķirtas tiesības pārdot vēja elektrostacijās
saražoto elektroenerģiju obligātā iepirkuma ietvaros 2010.gadam.
Administratīvā procesa likuma (turpmāk – APL) 254.panta pirmā daļa
paredz, ja pieteikumu par administratīvā akta izdošanu tiesa atzīst par pamatotu,
tā uzdod iestādei izdot attiecīgu administratīvo aktu. Tas nozīmē, ka, izskatot
pieteikumu par labvēlīga administratīvā akta izdošanu, tiesai jāpārbauda, vai
pieteicējam atbilstoši lietā konstatētajiem apstākļiem ir vai nav tiesības uz
labvēlīgu administratīvo aktu. Turklāt lieta jāizskata atbilstoši lietas izskatīšanas
laikā konstatētajiem faktiskajiem un tiesiskajiem apstākļiem (sk. Augstākās
tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta (turpmāk – Senāts) 2009.gada
11.decembra sprieduma lietā Nr.SKA-345/2009 10.punktu). Tiesa nevar ar
spriedumu uzlikt iestādei pienākumu piemērot spēku zaudējušas tiesību normas
(sk. Senāta 2010.gada 2.jūlija sprieduma lietā Nr.SKA-302/2010 8.punktu).
Šajā lietā tiesai ir jānoskaidro, vai iestādei šobrīd (lietas izskatīšanas laikā
tiesā) ir pienākums izdot labvēlīgu administratīvo aktu.
Vienlaikus pieteicējas pārstāvis lūdza tiesu vērtēt ekonomikas ministra
2009.gada 26.augusta lēmuma tiesiskumu un Ekonomikas ministrijas 2010.gada
21.janvāra lēmuma, kurš pieņemts, izpildot Administratīvās apgabaltiesas
2009.gada 8.decembra lēmumu, tiesiskumu. Pieteicējas pārstāvis norādīja, ka
minēto lēmumu tiesiskumu nepieciešams vērtēt atlīdzinājuma nolūkā.
Tiesai izskatāmās lietas ietvaros ne vien jāvērtē prasījums par labvēlīga
administratīvā akta izdošanu, bet arī abu minēto lēmumu tiesiskums.
[7.2] 2009.gada 27.jūlijā, kad pieteicēja vērsās Ministrijā, lūdzot piešķirt
tiesības pārdot vēja elektrostacijā saražoto elektroenerģiju obligātā iepirkuma
ietvaros, kritērijus, saskaņā ar kuriem ražotājs, kas elektroenerģiju ražo,
izmantojot atjaunojamos energoresursus, var iegūt tiesības pārdot saražoto
elektroenerģiju obligāti iepērkamā elektroenerģijas apjoma veidā, kā arī no
atjaunojamiem energoresursiem saražotās elektroenerģijas obligāti iepērkamā
apjoma noteikšanas, īstenošanas un uzraudzības kārtību regulēja noteikumi
Nr.198.
Minēto noteikumu 16.3.punkts noteic, ka ministrija pieņem lēmumu
nepiešķirt komersantam tiesības pārdot attiecīgajā elektrostacijā no
atjaunojamiem energoresursiem saražoto elektroenerģiju obligātā iepirkuma
ietvaros šo noteikumu 29.punktā minētajā gadījumā.
Saskaņā ar noteikumu Nr.198 29.punktu ministrija pārtrauc šo noteikumu
13.punktā minēto lēmumu – administratīvo aktu – izsniegšanu elektrostacijām,
kurās elektroenerģiju ražo no attiecīgā atjaunojamo energoresursu veida, ja šo
noteikumu 57.punktā noteiktajā kārtībā publicētais elektroenerģijas obligātā
iepirkuma apjoms sasniedz lielumu En, ko aprēķina, izmantojot šādu formulu:
En = Enfakt + Enlēm –Enatc, kur
Enfakt – kopējais elektroenerģijas apjoms, kas iepriekšējā kalendāra gadā
saražots no atjaunojamā energoresursa veida n un pārdots publiskajam
tirgotājam;
Enlēm – kopējais elektroenerģijas apjoms, kas noteikts šo noteikumu
13.punktā minētajos lēmumos – administratīvajos aktos, kuri izsniegti
elektrostacijām, kas paredzētas atjaunojamā energoresursa veida n izmantošanai,
bet kuras elektroenerģijas ražošanu un pārdošanu publiskajam tirgotājam nav
uzsākušas vai ir uzsākušas pēc iepriekšējā kalendāra gada sākuma;
Enatc – kopējais elektroenerģijas apjoms, kas noteikts šo noteikumu
13.punktā minētajos lēmumos – administratīvajos aktos, kuri izsniegti
elektrostacijām, kas paredzētas atjaunojamā energoresursa veida izmantošanai,
bet kalendāra gada laikā atcelti atbilstoši šo noteikumu 17., 31., 33., 40. vai
41.punktam, kā arī kopējais elektroenerģijas apjoms, kas noteikts ministrijas
lēmumos – administratīvajos aktos, kuri izsniegti atbilstoši Ministru kabineta
2007.gada 24.jūlija noteikumiem Nr.503 „Noteikumi par elektroenerģijas
ražošanu, izmantojot atjaunojamos energoresursus”, bet atcelti atbilstoši šo
noteikumu 17., 26., 31., 33. vai 65.punktam.
Noteikumu Nr.198 57.punkts paredz, ka publiskais tirgotājs katru gadu
līdz 1.aprīlim aprēķina un publicē precizētu no atjaunojamiem energoresursiem
saražotās elektroenerģijas apjomu turpmākajiem gadiem, ņemot vērā iepriekšējā
gada faktiskos rādītājus un precizētas elektroenerģijas galalietotāju patēriņa
prognozes. Tajā pašā dienā, kad tiek publicēts obligāti iepērkamās no
atjaunojamiem energoresursiem saražotās elektroenerģijas apjoms, publiskais
tirgotājs par aprēķinātajiem no atjaunojamiem energoresursiem saražotās
elektroenerģijas apjomiem rakstiski informē ministriju un regulatoru.
[7.3] Secināms, ka vispirms ministrijai ir jāaprēķina lielums E n, kuru
veido trīs dažādi lielumi. Pēc tam iegūtais En jāsalīdzina ar publiskā tirgotāja
publicēto elektroenerģijas obligātā iepirkuma apjomu.
Kā norādīts ekonomikas ministra lēmumā, AS „/Nosaukums 10/” kā
publiskais tirgotājs 2009.gada 9.jūnijā publicēja precizētus obligāti iepērkamās
no atjaunojamiem energoresursiem saražotās elektroenerģijas apjomus 2009.,
2010. un turpmākajiem gadiem. Obligāti iepērkamās no atjaunojamiem
energoresursiem saražotās elektroenerģijas apjoms vēja elektrostacijām ar jaudu
lielāku par 0,25 MW 2009.gadā tika noteikts 245 607 MWh apmērā, savukārt
2010.gadā 313 254 MWh apmērā.
Tātad iestādei bija zināms publiskā tirgotāja publicētais prognozētais
obligāti iepērkamās no atjaunojamiem energoresursiem saražotās
elektroenerģijas apjoms 2010.gadam.
Līdz ar to tiesai vispirms jāvērtē, vai ministrija varēja aprēķināt lielumu
En.
[7.4] Kā minēts iepriekš, lielumu En tostarp veido Enfakt jeb kopējais
elektroenerģijas apjoms, kas iepriekšējā kalendāra gadā saražots no atjaunojamā
energoresursa veida n un pārdots publiskajam tirgotājam.
Tiesa piekritusi pieteicējas pārstāvim, ka minētais apjoms ir attiecināms
uz konkrētu atjaunojamā energoresursa veidu. Tātad, ja persona pretendē uz
obligātā iepirkuma tiesību saņemšanu elektroenerģijas, kas saražota vēja
elektrostacijās ar jaudu lielāku par 0,25 MW, pārdošanai, aprēķinot Enfakt, jāņem
vērā tikai tas elektroenerģijas apjoms, kas iepriekšējā kalendāra gada laikā
saražots vēja elektrostacijās ar jaudu lielāku par 0,25 MW un pārdots
publiskajam tirgotājam.
Pieteicēja, vēršoties Ministrijā, lūdza piešķirt tiesības pārdot
elektroenerģiju obligātā iepirkuma ietvaros 2010.gadam. Savukārt Enfakt ir
elektroenerģijas apjoms, kas saražots un pārdots iepriekšējā kalendārā gada
ietvaros. Secīgi, lai noteiktu piešķiramo tiesību apjomu 2010.gadam, jāaprēķina
iepriekšējā – 2009.gadā – faktiski saražotais un pārdotais elektroenerģijas
apjoms. Ir loģiski, ka precīzu 2009.gadā saražoto un pārdoto apjomu var noteikt
tikai 2010.gadā. Līdz 2010.gada 1.janvārim var tikai prognozēt faktiski
saražotās un pārdotās elektroenerģijas apjomu 2009.gadā.
Tādējādi, lai arī noteikumi Nr.198 neparedzēja konkrētu termiņu
iesnieguma iesniegšanai tiesību iegūšanai pārdot no atjaunojamiem
energoresursiem saražoto elektroenerģiju obligātā iepirkuma ietvaros, šāds
termiņš ir izsecināms, tulkojot kopsakarā noteikumu Nr.198 57. un 29.punktu.
Proti, termiņš iesniegumu iesniegšanai tiesību iegūšanai pārdot elektroenerģiju
obligātā iepirkuma ietvaros 2010.gadam bija no 2010.gada 1.janvāra.
[7.5] Pieteicējas argumenti galvenokārt saistīti ar apsvērumu, ka,
publiskajam tirgotājam atbilstoši noteikumu Nr.198 57.punktam publicējot
precizētu no atjaunojamiem energoresursiem saražotās elektroenerģijas apjomu
turpmākajiem gadiem, komersants var saņemt tiesības pārdot elektroenerģiju
obligātā iepirkuma ietvaros.
Tomēr, kā izriet no noteikumu Nr.198 regulējuma, publiskā tirgotāja
publicētais no atjaunojamiem energoresursiem saražotās elektroenerģijas apjoms
ir tikai viens no komponentiem, kas izmantojams, aprēķinot piešķiramo
elektroenerģijas apjomu obligātā iepirkuma ietvaros. Ņemot vērā noteikumu
Nr.198 29.punktā paredzēto aprēķinu formulu, secināms, ka nav iespējama
tiesību piešķiršana nākamajam gadam pirms kārtējā gada beigām.
[7.6] Pieteicēja norāda, ka iestādes rīcība nav bijusi konsekventa, jo
iestāde ir piešķīrusi tiesības pārdot saules elektrostacijās saražoto elektroenerģiju
2010.gadam saskaņā ar iesniegumiem, kas iesniegti 2009.gadā. Citiem vārdiem,
pieteicēja norāda uz vienlīdzības principa pārkāpumu.
Atbilstoši vienlīdzības principam, kura saturs atklāts arī APL 6.pantā,
pastāvot vienādiem faktiskajiem un tiesiskajiem lietas apstākļiem, iestāde un
tiesa pieņem vienādus lēmumus (pastāvot atšķirīgiem faktiskajiem vai
tiesiskajiem lietas apstākļiem, – atšķirīgus lēmumus) neatkarīgi no
administratīvā procesa dalībnieku dzimuma, vecuma, rases, ādas krāsas,
valodas, reliģiskās pārliecības, politiskajiem vai citiem uzskatiem, sociālās
izcelšanās, tautības, izglītības, sociālā un mantiskā stāvokļa, nodarbošanās veida
un citiem apstākļiem.
Atbilstoši publiskā tirgotāja publicētajam obligāti iepērkamās saules
elektrostacijās saražotās elektroenerģijas apjoms 2009.gadā noteikts 0 MWh
apjomā, savukārt 2010.gadā – 614 MWh apjomā.
Tas nozīmē, ka obligātais iepirkums attiecībā uz saules elektrostacijās
saražoto elektroenerģiju 2009.gadā vispār netika īstenots, secīgi lielumu En
veidojošie lielumi Enfakt, Enlēm un Enatc bija 0. Tādējādi ministrijas rīcībā bija
nepieciešamā informācija, lai aprēķinātu En un atbilstoši noteikumu Nr.198
29.punktam noteiktu, kad En sasniedz publiskā tirgotāja noteikto obligāti
iepērkamās saules elektrostacijās saražotās elektroenerģijas apjomu.
Tātad attiecībā uz tiesību piešķiršanu pārdot saules elektrostacijās
saražoto elektroenerģiju obligātā iepirkuma ietvaros pastāvēja atšķirīgi faktiskie
apstākļi. Savukārt atšķirīgos faktiskajos apstākļos iestādei jāpieņem atšķirīgi
lēmumi, un tas nav uzskatāms par vienlīdzības principa pārkāpumu.
Ņemot vērā minētos apsvērumus, tiesa atzinusi, ka konkrētajā tiesiskajā
un faktiskajā situācijā, izskatot pieteicējas 2009.gada 27.jūlija iesniegumu,
nebija pamata pieņemt pieteicējai labvēlīgu lēmumu, tā kā atbilstoši tiesību
normām nevarēja tikt aprēķināts lielums En.
[7.7] Tiesa konstatējusi, ka 2009.gada 26.augusta lēmumu pieņēmis
ekonomikas ministrs. Kā norādīts lēmumā, ministrs, pamatojoties uz Valsts
pārvaldes iekārtas likuma 37.panta otro daļu, ar 2009.gada 15.aprīļa rīkojumu
Nr.151 ir pārņēmis savā kompetencē lēmumu pieņemšanu par tiesību
piešķiršanu pārdot no atjaunojamiem energoresursiem saražoto elektroenerģiju
obligātā iepirkuma ietvaros.
Kā izriet no noteikumiem Nr.198, lēmuma pieņemšana par tiesību
piešķiršanu vai atteikumu piešķirt tiesības komersantam pārdot saražoto
elektroenerģiju obligātā iepirkuma ietvaros ir Ministrijas kompetencē
(noteikumu Nr.198 13. un 16.punkts).
Pilnvaru pārņemšanas tiesības reglamentē Valsts pārvaldes iekārtas
likuma 37.pants. Atbilstoši šā panta pirmajai daļai augstāka iestāde vai
amatpersona var pārņemt pakļautībā esošas iestādes vai pārvaldes amatpersonas
lietvedībā esošu lietu savā kompetencē.
Minētā panta otrā daļa noteic, ka izņēmuma gadījumā augstāka iestāde vai
amatpersona var pārņemt pārraudzībā esošas tiešās pārvaldes iestādes vai
pārvaldes amatpersonas lietvedībā esošu lietu savā kompetencē. Šādā gadījumā
iestāde vai amatpersona, kas vēlas šīs tiesības īstenot, to var darīt tikai tad, ja ir
saņēmusi savas augstākas iestādes vai amatpersonas rakstveida piekrišanu.
Piekrišana nav nepieciešama, ja pilnvaru pārņemšanas tiesības izmanto Ministru
kabineta loceklis.
Savukārt minētā panta ceturtā daļa noteic, ka administratīvā procesa
ietvaros šā panta pirmajā, otrajā un trešajā daļā noteiktās pilnvaru pārņemšanas
tiesības ir tādai pārvaldes amatpersonai, kurai administratīvo aktu var apstrīdēt,
ja normatīvajos aktos nav noteikts citādi.
[7.8] No minētajām tiesību normām secināms, ka augstāka iestāde
(amatpersona) var pārņemt gan pakļautībā, gan izņēmuma gadījumos arī
pārraudzībā esošas iestādes (amatpersonas) lietvedībā esošu lietu. Tomēr
administratīvā procesa ietvaros pilnvaru pārņemšanas tiesības ir pārvaldes
amatpersonai, kurai administratīvo aktu var apstrīdēt.
Noteikumu Nr.198 27.punkts noteic, ka ministrijas lēmumu nepiešķirt
komersantam tiesības pārdot no atjaunojamiem energoresursiem saražoto
elektroenerģiju obligātā iepirkuma ietvaros var pārsūdzēt APL noteiktajā
kārtībā. Savukārt no APL 188.panta otrajā daļā ietvertā regulējuma izriet, ka
gadījumā, ja augstākas iestādes nav vai tā ir Ministru kabinets, iestādes lēmums
nav pārskatāms apstrīdēšanas kārtībā, bet uzreiz pārsūdzams tiesā.
Tā kā Ministrijas augstāka iestāde ir Ministru kabinets, Ministrijas
lēmums nav apstrīdams, bet gan uzreiz pārsūdzams tiesā. Tātad nepastāv
pārvaldes amatpersona, kurai administratīvo aktu var apstrīdēt. Tiesa arī nav
konstatējusi, ka noteikumi Nr.198 paredzētu īpašu ekonomikas ministra
kompetenci Ministrijas pilnvaru pārņemšanā.
Papildus tiesa norādījusi, ka ministrs nav uzskatāms par pārvaldes
amatpersonu. Pārvaldes amatpersona atbilstoši Valsts pārvaldes iekārtas likuma
1.panta 10.punktam ir amatpersona, kura ir civildienesta ierēdnis vai iestādes
darbinieks un kuru ieceļ amatā vai pieņem darbā, pamatojoties uz
profesionāliem kritērijiem. Savukārt ministrs ir politiska amatpersona, kuru
ieceļ, pamatojoties uz politiskiem kritērijiem.
Lai arī ministrs atbilstoši Valsts pārvaldes iekārtas likuma 19.panta
pirmajai daļai vada ministrijas darbu, tomēr ministra kompetence administratīvā
procesa ietvaros ir ierobežota. Piemēram, minētā panta otrās daļas 4.punkts tieši
noteic, ka ministrs var atcelt parlamentārā sekretāra, valsts sekretāra un citu
ministrijas pārvaldes amatpersonu izdotos iekšējos normatīvos aktus, lēmumus
un rīkojumus, izņemot administratīvos aktus. Tātad tiesību normas ierobežo
ministra kā politiskas amatpersonas „iesaistīšanos” lēmumu pieņemšanā
administratīvā procesa ietvaros.
[7.9] Ievērojot minēto, tiesa atzinusi, ka ekonomikas ministrs, pārņemot
savā kompetencē lēmumu pieņemšanu par tiesību piešķiršanu pārdot no
atjaunojamiem energoresursiem saražoto elektroenerģiju obligātā iepirkuma
ietvaros, ir pārkāpis APL 51.pantu (administratīvo lietu izskata iestāde atbilstoši
savai kompetencei, kas tai piešķirta ar normatīvo aktu), kā arī Valsts pārvaldes
iekārtas likuma 37.panta ceturto daļu.
Secīgi tiesa konstatējusi, ka administratīvo aktu ir izdevusi amatpersona,
kurai šāda akta izdošana nav piekritīga.
[7.10] Piekritības kļūdas parasti rada administratīvā akta spēkā
neesamību. Proti, APL 74.panta pirmās daļas 2.punkts noteic, ka
administratīvais akts nav spēkā, ja to ir izdevusi iestāde, kurai konkrētā
administratīvā akta izdošana nav piekritīga (izņemot gadījumu, kad
administratīvā procesa laikā mainās teritoriālā piekritība). Citiem vārdiem, ja
iestāde tai piešķirto publisko varu ir izmantojusi tik nelikumīgi, neprecīzi un
nepilnvērtīgi, tad no adresāta šāds akts nevar prasīt nekādu rīcību vai uzlikt
pienākumus. Tātad likumdevējs atzinis, ka piekritības kļūda ir būtisks
procesuālais pārkāpums. Turklāt tiesas ieskatā, konstatējot, ka administratīvo
aktu izdevusi iestāde ārpus savas kompetences, nav nozīmes apsvērumiem par
to, vai šāds pārkāpums ir ietekmējis administratīvo aktu pēc būtības, jo aktu
izdevusi iestāde (amatpersona), kurai šādu tiesību vispār nav. Tādējādi, lai arī
atbilstoši tiesību normām iesnieguma iesniegšanas brīdī pieteicēja nevarēja
pretendēt uz tiesībām pārdot vēja elektrostacijā saražoto elektroenerģiju obligātā
iepirkuma ietvaros, šis apstāklis neietekmē tiesas secinājumu, ka ir pieļauts
būtisks procesuāls pārkāpums.
Ievērojot visus minētos apsvērumus, tiesa atzinusi, ka ekonomikas
ministra 2009.gada 26.augusta lēmums ir atzīstams par prettiesisku.
[7.11] Tālāk tiesai jāvērtē Ministrijas 2010.gada 21.janvāra lēmuma
tiesiskums. Ar minēto lēmumu Ministrija atteica piešķirt pieteicējai tiesības
pārdot elektroenerģiju, kas saražota, izmantojot atjaunojamos energoresursus
vēja elektrostacijās. Lēmums pamatos ar noteikumu Nr.198 7. un 16.1.punktu.
Noteikumu Nr.198 7.punkts (redakcijā, kāda bija spēkā lēmuma
pieņemšanas brīdī) noteica, ka, lai kvalificētos tiesību iegūšanai pārdot no
atjaunojamiem energoresursiem saražoto elektroenerģiju obligātā iepirkuma
ietvaros vai garantētas maksas par uzstādīto elektrisko jaudu saņemšanai,
komersants iesniedz Ministrijā attiecīgu iesniegumu. Iesniegumu komersants
iesniedz ministrijā no attiecīgā gada 1.aprīļa.
Savukārt šo noteikumu 16.1.punkts noteica, ka Ministrija pieņem lēmumu
nepiešķirt komersantam tiesības pārdot attiecīgajā elektrostacijā no
atjaunojamiem energoresursiem saražoto elektroenerģiju obligātā iepirkuma
ietvaros, tostarp, ja komersanta iesniegums neatbilst šo noteikumu 7.punktā
minētajām prasībām.
Tātad atbilstoši lēmuma pieņemšanas brīdī spēkā esošajām tiesību
normām Ministrijai bija tiesības izskatīt tikai tādus komersantu iesniegumus,
kuri iesniegti no attiecīgā gada 1.aprīļa. Tā kā pieteicēja iesniegumu Ministrijā
iesniedza 2009.gada 27.jūlijā, iestāde pamatoti nolēma nepiešķirt pieteicējai
tiesības pārdot vēja elektrostacijā saražoto elektroenerģiju obligātā iepirkuma
ietvaros.
[7.12] Tiesa norādījusi, ka publiskajās tiesībās jaunā tiesību norma parasti
ir piemērojama tiem apstākļiem, kas radušies pirms, bet turpinās pēc jaunās
tiesību normas spēkā stāšanās (ievadītiem jeb turpinātiem apstākļiem), citiem
vārdiem sakot, jaunajai tiesību normai ir tūlītējs spēks (sk., piemēram, Senāta
2005.gada 11.janvāra sprieduma lietā Nr.SKA-13 11.punktu, 2006.gada
14.februāra sprieduma lietā Nr.SKA-23 13.punktu un 2006.gada 16.maija
sprieduma lietā Nr.SKA-168 16.punktu). Izņēmumus no minētā principa var
noteikt likumdevējs, paredzot citādu attiecīgās situācijas tiesisko noregulējumu.
Konkrētajā gadījumā tiesību normas neparedzēja izņēmumus no vispārējā
tiesību normu piemērošanas principa, proti, normas nenoteica citādu tādu
iesniegumu izskatīšanas kārtību, kuri ministrijā iesniegti pirms attiecīgo
grozījumu stāšanās spēkā. Tādējādi Ministrija pamatoti atteicās piešķirt
pieteicējai tās pieprasītās tiesības.
[7.13] Ar Ministru kabineta 2010.gada 16.marta noteikumu Nr.262
„Noteikumi par elektroenerģijas ražošanu, izmantojot atjaunojamos
energoresursus, un cenu noteikšanas kārtību” (turpmāk – noteikumi Nr.262)
92.punktu noteikumi Nr.198 atzīti par spēku zaudējušiem. Noteikumi Nr.262
stājās spēkā 2010.gada 1.aprīlī.
Tādējādi izskatāmajā gadījumā, lemjot, vai pieteicēja ir tiesīga iegūt
tiesības pārdot vēja elektrostacijā saražoto elektroenerģiju obligātā iepirkuma
ietvaros, ir piemērojamas noteikumu Nr.262 normas.
[7.14] Atbilstoši noteikumu Nr.262 14.punktam, lai kvalificētos tiesību
iegūšanai pārdot vēja elektrostacijās saražoto elektroenerģiju obligātā iepirkuma
ietvaros, komersants piedalās Ministrijas organizētajos konkursos, iesniedzot
Ministrijā attiecīgu iesniegumu. Iesniegumu iesniedz pēc tam, kad publicēts šo
noteikumu 17.punktā minētais uzaicinājums.
Minēto noteikumu 16.punkts noteic, ka Ministrija katru gadu no 1. līdz
31.oktobrim organizē atsevišķus konkursus par tiesību iegūšanu pārdot
biomasas, biogāzes, saules vai vēja elektrostacijās saražoto elektroenerģiju
obligātā iepirkuma ietvaros, ja attiecīgajam elektrostacijas veidam šo noteikumu
46.punktā noteiktajā kārtībā aprēķināmais lielums En attiecīgā gada 15.septembrī
ir mazāks par šo noteikumu 93.punktā noteiktajā kārtībā publicēto
elektroenerģijas obligātā iepirkuma apjomu.
Tas nozīmē, ka šobrīd spēkā esošās tiesību normas paredz noteiktu
procesuālu kārtību, kādā piešķiramas tiesības pārdot elektroenerģiju obligātā
iepirkuma ietvaros. Proti, pretendentam jāpiedalās konkursā, kurā tiek izvērtēta
šī pretendenta iesnieguma atbilstība administratīvās un kvalitātes vērtēšanas
kritērijiem. Pieteicēja šo procedūru nav ievērojusi. Tādējādi tiesa nav saskatījusi
pamatu pieteicējas prasītā labvēlīgā administratīvā akta izdošanai.
Vēl jo vairāk, tiesa konstatējusi, ka noteikumu Nr.262 100.punkts noteic,
ka no 2011.gada 26.maija līdz 2013.gada 1.janvārim (apgabaltiesas sprieduma
taisīšanas brīdī – līdz 2016.gada 1.janvārim) Ministrija neorganizē konkursus
par tiesību iegūšanu pārdot biomasas, biogāzes, saules vai vēja elektrostacijās
saražoto elektroenerģiju obligātā iepirkuma ietvaros, un ražotājs nevar
kvalificēties elektroenerģijas pārdošanai obligātā iepirkuma ietvaros un tiesību
iegūšanai saņemt garantētu maksu par uzstādīto elektrisko jaudu.
Tātad lietas izskatīšanas laikā tiesā spēkā esošās tiesību normas vispār
neparedz iespēju iegūt tiesības pārdot vēja elektrostacijās saražoto
elektroenerģiju obligātā iepirkuma ietvaros.
Šādos apstākļos tiesa atzinusi, ka nav pamata izdot pieteicējai labvēlīgu
administratīvo aktu, ar kuru pieteicējai tiktu piešķirtas tiesības pārdot vēja
elektrostacijā saražoto elektroenerģiju obligātā iepirkuma ietvaros 2010.gadam.
[8] Pieteicēja iesniedza apelācijas sūdzību par Administratīvās rajona
tiesas 2011.gada 30.augusta spriedumu daļā, ar kuru pieteikums noraidīts.
Apelācijas sūdzība pamatota šādi.
[8.1] Ievērojot to, ka Noteikumi Nr.198 iepriekšējā redakcijā paredzēja
pieteicējai saņemt labvēlīgu administratīvo aktu, izpildot noteiktas prasības,
kurās nebija minēts termiņš, tad pieteicēja arī sagaidīja atbilstošu rīcību.
Atbildētājai nav tiesību pašai noteikt iesnieguma iesniegšanas termiņu, atsakot
labvēlīga administratīvā akta izdošanu, vai arī piemērot Noteikumus Nr.198 ar
atpakaļejošu spēku. Nav pieļaujams, ka pieteicējai ir jācieš tāpēc, ka sākotnējā
Noteikumu Nr.198 redakcijā nav skaidra regulējuma iesniegumu iesniegšanai un
nav saprotama Noteikumu Nr.198 29. un 57.punkta kopsakarība un attiecība pret
pieteicējas administratīvā akta izdošanu. Arī Administratīvā apgabaltiesa
2009.gada 8.decembra lēmumā konstatēja, ka Noteikumos Nr.198 nav noteikts
termiņš, kādā iesniedzams iesniegums tiesību iegūšanai. Līdz ar to Ministrijai
nav tiesību ierobežot pieteicējas tiesības.
[8.2] Tiesas norādītais ir pretrunīgs, jo sākotnēji tā secina, ka precīzu
2009.gadā saražoto un pārdoto apjomu var noteikt tikai 2010.gadā un līdz
2010.gada 1.janvārim var tikai prognozēt faktiski saražotās un pārdotās
elektroenerģijas apjomu 2009.gadā, taču tālāk konstatē, ka iestādei bija zināms
publiskā tirgotāja publicētais prognozētais obligāti iepērkamās no
atjaunojamiem energoresursiem saražotās elektroenerģijas apjoms 2010.gadam.
Pieteicējas ieskatā no Noteikumu Nr.198 57.punkta izriet, ka 2009.gadā
atbildētājai par atskaites gadu faktiskajiem rādītājiem ir jāņem 2008.gads
(iepriekšējais gads), jo tekošajā gadā (katru gadu) jāpublicē aprēķins
turpmākajiem gadiem. Tātad par atskaites gadu apjomam uz 2010.gadu bija
jāņem tieši 2008.gads, līdz ar to publiskajam tirgotājam līdz 2009.gada
1.martam bija jāaprēķina un jāpublicē precizēts no atjaunojamiem
energoresursiem iepērkamās, saražotās elektroenerģijas apjoms 2010.gadam un
turpmākajiem gadiem. Minētais ir vienīgais aprēķins, kas ir jāveic un jāiesniedz
publiskajam tirgotājam, cits aprēķins Noteikumos Nr.198 nav paredzēts. Brīdī,
kad publiskais tirgotājs publicē precizēto apjomu, rodas tiesiska paļāvība, ka
tieši uz šādu apjomu pretendents var pretendēt.
[8.3] Līdz ar nepareizu Noteikumu Nr.198 57.punkta interpretāciju secīgi
rodas kļūda arī 29.punktā norādītās formulas aprēķinā. Pieteicēja nepiekrīt tiesas
secinājumam, ka, ņemot vērā Noteikumu Nr.198 29.punktā paredzēto aprēķinu
formulu, nav iespējama tiesību piešķiršana nākamajam gadam pirms kārtējā
gada beigām. Publiskais tirgotājs 57.punktā noteiktajā kārtībā publicē
elektroenerģijas obligātā iepirkuma apjomu nākamajam un turpmākajiem
gadiem, savukārt 29.punkts nosaka lieluma En apjoma aprēķināšanu, kā
rezultātā, ja En sakrīt ar 57.punkta aprēķināto, tad tiek pārtraukta administratīvo
aktu izsniegšana elektrostacijām, kurās ražo no šī energoresursa veida. Šis
regulējums pēc būtības attiecas tieši uz tiem komersantiem, kuri jau ražo
elektroenerģiju no attiecīgā energoresursa veida, nevis uz visiem komersantiem.
No atbildētājas pieejas nepārprotami secināms, ka, lai En sasniegtu 57.punkta
kārtībā publicēto tiesību apjomu 2010.gadam (313 254 MWh), no iepriekš
minētā apjoma būtu jāatņem 2009.gadā piešķirtās tiesības (245 607 MWh). Tas
savukārt nozīmē, ka atbildētāja būtu tiesīga pārtraukt izsniegt lēmumus
2010.gadam tikai tad, kad tiktu piešķirtas tiesības 67 647 MWh apmērā.
[8.4] Pretēji tiesas norādītajam pieteicēja uzskata, ka Noteikumi Nr.198
nosaka pilnīgi vienādu kārtību tiesībām pārdot elektroenerģiju un iegūt uz to
tiesības obligātā iepirkuma ietvaros gan vēja, gan saules enerģijai. Publiski
pieejamā informācija liecina, ka saules enerģijas gadījumā atbildētāja 2009.gadā
ir izdevusi komersantiem labvēlīgus lēmumus par tiesību piešķiršanu
2010.gadam, līdz ar to pārkāpjot vienlīdzības principu. Tas, ka šādi lēmumi
izdoti 2009.gada 21.maijā un 10.jūnijā, nozīmē to, ka iesniegumi iesniegti vēl
agrāk un atbildētāja nav atteikusies izdot administratīvos aktus tāpēc, ka
komersanti būtu iesnieguši iesniegumus konkrētā, noteikumos neparedzētā
termiņā. Pieteicēja neredz arī tiesisku pamatu tam, ka atbildētāja saules enerģijas
gadījumā samazināja lēmumos tiem piešķirtos apjomus, bet attiecībā pret
pieteicēju tas nav darīts, lai gan veiktais samazinājums gan saules, gan vēja
enerģijai ir procentuāli vienāds.
[8.5] Tieši atbildētāja ietekmēja tiesību normas nemainīgumu un iniciēja
grozījumus Noteikumos Nr.198, anotācijā nepatiesi norādot, ka pašlaik
Ministrijā nav saņemts neviens iesniegums elektroenerģijas obligātā iepirkuma
tiesību iegūšanai, attiecībā uz kuru Ministrija nebūtu pieņēmusi lēmumu par
elektroenerģijas obligātā iepirkuma tiesību piešķiršanu vai nepiešķiršanu.
Atbildētāja 2009.gada 22.decembrī zināja, ka tai ir uzlikts pienākums ar
Administratīvās apgabaltiesas 2009.gada 8.decembra lēmumu izskatīt pieteicējas
iesniegumu pēc būtības un ka ekonomikas ministrs ir izdevis pieteicējai
nelabvēlīgu lēmumu par tiesību nepiešķiršanu, kas pārsūdzēts tiesā. Ministrijas
lēmums pieņemts 2010.gada 21.janvārī, pārkāpjot apgabaltiesas lēmumā
noteikto termiņu, un tajā jau uzreiz piemēroti Noteikumu Nr.198 grozījumi.
Ministrija, pieņemot lēmumu 2010.gada 21.janvārī, nav ņēmusi vērā arī
pieteicējas iesnieguma iesniegšanas brīdi – 2009.gada 27.jūlijs. To, ka
administratīvi procesuālās tiesiskās attiecības starp pieteicēju un atbildētāju bija
nodibinātas, apliecināja ministra lēmums. Līdz ar to uz šīm, jau nodibinātajām
attiecībām bija jāpiemēro tā tiesību norma, kas bija spēkā uz pieteicējas
iesnieguma iesniegšanas brīdi. Atbilstoši Administratīvās apgabaltiesas
2009.gada 8.decembra lēmumam atbildētājai bija tikai jāizskata pieteicējas
iesniegums pēc būtības, jo apgabaltiesa jau bija pārbaudījusi tā pieļaujamību –
piekritību, subjektīvās tiesības un termiņu. Ja atbildētāja skatīja lietu pēc
2010.gada 1.janvāra un neņēma vērā pieteicējas iesnieguma iesniegšanas
datumu, tad, sākot ar 2010.gada 1.janvāri, nepastāvēja tiesiski un fiziski šķēršļi
trūkstošo faktisko datu aprēķināšanai.
[8.6] Ne atbildētāja, ne tiesa nav ņēmusi vērā un paskaidrojusi, kurš tieši
no faktiskajiem apstākļiem šajā lietā ir uzskatāms par ievadītu jeb turpinātu
apstākli, lai varētu piemērot jaunākas redakcijas normatīvo aktu. Iesnieguma
iesniegšana ir vienreizēja statistiska darbība, kuru nevar uzskatīt par ievadītu
(turpinātu) apstākli, kurš ir īstenojies arī jaunās tiesību normas sastāvā, bet laika
ziņā noticis pirms jaunās tiesību normas stāšanās spēkā. Tā kā fakts bija
īstenojies vecās tiesību normas sastāvā, tad arī jāpiemēro vecā tiesību norma ar
tās tiesiskajām sekām. Minētais attiecināms arī uz atkārtotu pieteicējas
iesnieguma izskatīšanu.
Vecā tiesību norma saglabā savu regulējošo spēku arī pēc tam, kad to
atceļ, jo tai ir jādarbojas, lai nodrošinātu jau iegūto tiesību ievērošanu un
personu vienlīdzību. Ja saskaņā ar jauno tiesību normu termiņa tecējuma
nosacījums ir procesuālā dokumenta izsniegšanas vai saņemšanas brīdis, tad
jauno likumu nevar piemērot gadījumos, kuros procesuālais dokuments
izbeidzams vēl vecā likuma darbības laikā. Atbildētāja nav ņēmusi vērā arī to,
kura no tiesību normām ir labvēlīgāka pieteicējai.
Nevar atteikties risināt jautājumu par tiesību normu intertemporālo
piemērošanu, aizbildinoties ar to, ka attiecīgā normatīvā akta pārejas noteikumos
nav iekļauts konkrētās tiesību normas piemērošanas risinājumus.
[9] Paskaidrojumos Administratīvajai apgabaltiesai atbildētāja norāda, ka
pieteicējas apelācijas sūdzība ir nepamatota un noraidāma, pamatojoties uz
šādiem papildu paskaidrojumiem.
[9.1] Tiesa ir pareizi interpretējusi Noteikumu Nr.198 29. un 57.punktu.
Likuma piemērošanas jēdziens nav aprobežojams tikai ar likumā ietvertā normu
teksta (jēdzienu, terminu) piemērošanu. Tiesību normas jēga noskaidrojama,
pamatojoties uz lietderīgu un taisnīgu mērķi, kas ar attiecīgo normu jāsasniedz.
[9.2] Tā kā Noteikumu Nr.198 57.punkts noteic, ka publiskais tirgotājs
obligāti iepērkamo elektroenerģijas apjomu publicē katru gadu, ņemot vērā
iepriekšējā gada faktiskos rādītājus un precizētas elektroenerģijas galalietotāju
patēriņa prognozes, tad šāds publicētais obligātā iepirkuma ietvaros iepērkamais
elektroenerģijas apjoms ir mainīgs katru gadu. Tādējādi 2009.gadā nebija
iespējams noteikt 2010.gadā piešķiramo elektroenerģijas apjomu obligātā
iepirkuma ietvaros, lai nerastos situācija, ka šāds piešķirtais apjoms ir lielāks par
iespējamo iepērkamo apjomu, kura rezultātā pieteicējai piešķirtās tiesības būtu
jāatņem.
[9.3] Atbildētāja, pamatojoties uz Noteikumu Nr.198 4.punktu, uzskata,
ka šo noteikumu 29.punkta regulējums saprotams vispārēji un attiecas uz visiem
komersantiem, jo arī Noteikumu Nr.198 turpmākie punkti nenodala tos
komersantus, kas ražo, un tos, kuri plāno ražot elektroenerģiju.
[9.4] Noteikumu Nr.198 29.punktā ir atsauce uz 57.punktu, un šāda
tiesību normu sasaiste vēl vairāk apliecina nepieciešamību tās tulkot kopsakarā.
Iepriekšējā gadā faktiski saražoto elektroenerģijas apjomu ir iespējams noteikt,
agrākais, tam sekojošā gada sākumā, t.i., 2009.gadā saražoto elektroenerģiju
obligātā iepirkuma ietvaros ir iespējams apkopot tikai 2010.gada sākumā.
Savukārt obligātā iepirkuma ietvaros iepērkamās elektroenerģijas apjoma
(2010.gadā samazinājies par 13 000 MWh) izmaiņas skaidrojamas ar mainīgo
elektroenerģijas galalietotāju patēriņu, kas ietekmē nepieciešamo
elektroenerģijas apjomu elektrosistēmā un attiecīgi arī obligātā iepirkuma
ietvaros atbalstāmo elektroenerģijas apjomu, lai pēc iespējas samazinātu slogu
elektroenerģijas galalietotājiem uz elektroenerģijas tarifu.
[9.5] Tā kā 2009.gadā saules elektrostacijām obligātā iepirkuma apjoms
noteikts 0 MWh, tad 2010.gadā obligāti iepērkamās elektroenerģijas apjoms
nevar būt atkarīgs no iepriekšējā gadā faktiski saražotā vai atceltā
elektroenerģijas daudzuma obligātā iepirkuma ietvaros – tā apjoms var būt
mainīgs tikai atkarībā no obligātā iepirkuma ietvaros iepirkuma daudzuma.
Pretēji vēja elektrostacijām ar jaudu virs 0,25 MW, atbalsts saules elektrostacijās
saražotās elektroenerģijas pārdošanai obligātā iepirkuma ietvaros noteikts tikai
no 2010.gada. Līdz 2009.gadam nebija uzbūvēta neviena saules elektrostacija,
kas elektroenerģiju nodeva publiskajam tirgotājam obligātā iepirkuma ietvaros.
Noteiktais elektroenerģijas iepirkuma apjoms mainīts atbilstoši 2010.gadā
publiskā tirgotāja noteiktajam obligāti iepērkamajam saules elektrostacijās
saražotās elektroenerģijas apjomam, jo atbildētāja atbilstoši Noteikumu Nr.198
29. un 57.punktam nevar pieņemt lēmumus par tiesībām pārdot no
atjaunojamiem energoresursiem saražoto elektroenerģiju vairāk, kā ir noteikts
obligātā iepirkuma ietvaros iepērkamais apjoms.
[9.6] Ja pieteicējai piešķirtu tiesības pārdot no atjaunojamiem
energoresursiem saražoto elektroenerģiju obligātā iepirkuma ietvaros brīdī, kad
2010.gada obligāti iepērkamās elektroenerģijas precīzs apjoms nav zināms, būtu
pārkāpts vienlīdzības princips pret tiem komersantiem, kas iesnieguši līdzīgus
iesniegumus (arī vairāki citi komersanti, tāpat kā pieteicēja, vēlējās iegūt šādas
tiesības uz visu apjomu). Tiesības pārdot no atjaunojamiem energoresursiem
saražoto elektroenerģiju obligātā iepirkuma ietvaros piešķiramas nevis par katru
gadu, bet gan uz 20 gadiem. Tie komersanti, kuri šādas tiesības ir saņēmuši, var
realizēt saražoto elektroenerģiju visu gadu, negaidot publiskā tirgotāja
precizētus rādītājus, jo tie uz šiem komersantiem neattiecas.
[9.7] Faktiski saražotās elektroenerģijas apjoms var atšķirties no
Ministrijas lēmumā noteiktā apjoma, jo vēja elektrostaciju darbība ir tieši
atkarīga no vēja jaudas un ātruma gada ietvaros, tādējādi pieņemt, ka faktiski
tiek saražots viss ar lēmumiem piešķirtais apjoms, nav iespējams. Ievērojot
minēto, arī Noteikumu Nr.198 40.1. un 40.2.punktā vēja enerģijai noteikts ilgāks
termiņš – septiņu gadu periodā fiksētajam maksimālajam sistēmā attiecīgā gada
laikā nodotajam elektroenerģijas apjomam.
[9.8] 2009.gada 29.decembrī pieņemti grozījumi Noteikumos Nr.198 ar
mērķi novērst iespējamos strīdus vai kavēšanos ar lēmumu pieņemšanu piešķirt
no atjaunojamiem energoresursiem saražoto elektroenerģiju obligātā iepirkuma
ietvaros tiem komersantiem, kas iesniegumus būtu iesnieguši, pirms publiskais
tirgotājs publicē iepērkamo apjomu. Mērķis nebija apiet Administratīvās
apgabaltiesas 2009.gada 8.decembra lēmuma izpildi, bet gan noregulēt obligātā
iepirkuma tiesību piešķiršanas termiņus, kas no Noteikumiem Nr.198 skaidri
nebija izsecināmi un radīja komersantiem grūtības saprast nosacījumus.
Turklāt Administratīvās apgabaltiesas 2010.gada 5.marta lēmumā atzīts,
ka tās 2009.gada 8.decembra lēmums ir izpildīts. Lietas faktiskie apstākļi bija
mainījušies, un Ministrijai bija saistoši Noteikumos Nr.198 veiktie grozījumi.
Pieteicējas iesniegumā norādītā informācija atbilda Noteikumu Nr.198
prasībām, bet pārkāpa 16.punktu, kas ir pamats tiesību nepiešķiršanai.
[9.9] Publiskajās tiesībās tiesību normām nav atpakaļejoša spēka, izņemot
likumā īpaši paredzētus gadījumus. Tā kā nav tāda tiesību akta, kurš paredzētu
izņēmuma gadījumu attiecībā uz Noteikumu Nr.198 regulējumu, tad, pieņemot
lēmumu par tiesību piešķiršanu pārdot no atjaunojamiem energoresursiem
saražoto elektroenerģiju obligātā iepirkuma ietvaros, ir jāņem vērā visas spēkā
esošās tiesību normas.
[9.10] Administratīvā apgabaltiesa 2009.gada 8.decembra lēmumā nebija
noteikusi termiņu pieteicējas iesnieguma atkārtotai izskatīšanai pēc būtības.
[9.11] Par iepriekšējiem gadiem pārvades sistēmas operatora iesniegtie
novērtējuma ziņojumi parāda tādu elektroenerģijas apjomu un pieprasījumu, kas
nerada nepieciešamību palielināt obligātā iepirkuma ietvaros iepērkamo
elektroenerģijas apjomu. Turklāt no 2009. un 2010.gadā obligātā iepirkuma
ietvaros piešķirtā apjoma vēja elektrostacijās ar jaudu lielāku par 0,25 MW
nevienam komersantam nav atņemtas tiesības pārdot saražoto elektroenerģiju
obligātā iepirkuma ietvaros. Līdz ar to nav pieejams brīvs obligātā iepirkuma
ietvaros iepērkamais elektroenerģijas apjoms vēja elektrostacijām ar jaudu
lielāku par 0,25 MW. Ministrijai 2011.gadā vairs nav iespējams piešķirt apjomu
par 2010.gadu vēja elektrostacijās ar jaudu lielāku par 0,25 MW, jo piešķiramo
apjomu, kuru Ministrija aprēķina, izmantojot formulu En, nosaka par katru gadu.
[10] Atbildētāja iesniedza apelācijas sūdzību par Administratīvās rajona
tiesas 2011.gada 30.augusta spriedumu daļā, ar kuru pieteikums apmierināts.
Apelācijas sūdzība pamatota šādi.
[10.1] Kā izriet no Noteikumu Nr.198 13. un 16.punkta, lēmuma
pieņemšana par tiesību piešķiršanu vai atteikumu piešķirt tiesības komersantam
pārdot saražoto elektroenerģiju obligātā iepirkuma ietvaros ir Ministrijas
kompetencē. Pamatojoties uz Valsts pārvaldes iekārtas likuma 37.panta pirmo
un otro daļu, ekonomikas ministrs ar 2009.gada 15.aprīļa rīkojumu Nr.151 ir
pārņēmis savā kompetencē šādu lēmumu pieņemšanu. Administratīvā procesa
ietvaros pilnvaru pārņemšanas tiesības ir pārvaldes amatpersonai, kurai
administratīvo aktu var apstrīdēt (minētā likuma 37.panta ceturtā daļa). Tā kā
Ministrijas augstāka iestāde ir Ministru kabinets, Ministrijas lēmums nav
apstrīdams, bet gan uzreiz pārsūdzams tiesā. Nepastāv pārvaldes amatpersona,
kurai administratīvo aktu var apstrīdēt. Tiesa nav konstatējusi, ka Noteikumi
Nr.198 paredzētu īpašu ekonomikas ministra kompetenci Ministrijas pilnvaru
pārņemšanā.
[10.2] Atbilstoši tiesu praksei ekonomikas ministra 2009.gada 26.augusta
lēmums Nr.1-6.1-877 ir atceļams tikai tad, ja attiecīgais procesuālais pārkāpums
varēja ietekmēt lēmumu pēc būtības, tomēr minētais lēmums nevarēja novest pie
citāda lietas izskatīšanas rezultāta, nekā tas būtu gadījumā, ja lēmumu būtu
pieņēmusi Ministrija (to apliecina Ministrijas 2010.gada 21.janvāra lēmums
Nr.1-6.1-13). Atbildot uz komersantu iesniegumiem par tiesību piešķiršanu
pārdot no atjaunojamiem energoresursiem saražoto elektroenerģiju obligātā
iepirkuma ietvaros, gan Ministrija, gan ekonomikas ministrs ievēroja APL un
Noteikumus Nr.198. Tas, ka 2009.gada 26.augusta lēmumu Nr.1-6.1-877
pieņēma ekonomikas ministrs, kaut arī atzīstams par procesuālu pārkāpumu,
tomēr nevarēja ietekmēt administratīvo aktu pēc satura. Nav redzama
cēloņsakarība starp procesuālo pārkāpumu un citāda lēmuma iespējamību.
[11] Paskaidrojumos Administratīvajai apgabaltiesai pieteicēja norāda, ka
atbildētājas apelācijas sūdzība ir noraidāma, pamatojoties uz šādiem papildu
paskaidrojumiem.
[11.1] Pieteicēja piekrīt tiesai, ka, tā kā lēmumu, kuru izdeva ekonomikas
ministrs, saskaņā ar APL 188.panta otro daļu var apstrīdēt tikai Ministru
kabinetā, tad administratīvais akts ir uzreiz pārsūdzams tiesā. Līdz ar to nepastāv
pārvaldes amatpersona, kura varētu izmantot savas pilnvaru pārņemšanas
tiesības. Ekonomikas ministra 2009.gada 26.augusta lēmums ir ne tikai izdots,
pārkāpjot procesuālos priekšnoteikumus (nekompetenta amatpersona), bet arī
neatbilst materiālo tiesību normām (pārkāpts Valsts pārvaldes iekārtas likums).
[11.2] Pieteicējas iesniegums bija jāskata atbilstoši tiesību normām, kuras
bija spēkā tā iesniegšanas brīdī. Uz minēto dienu nebija noteikta termiņa
iesniegumu konkrēto tiesību iegūšanai iesniegšanai, un pareizo tiesību normu
piemērošana vien varētu būt pamats Ministrijas 2010.gada 21.janvāra lēmuma
kā labvēlīga administratīvā akta izdošanai par labu pieteicējai.
[11.3] Ja ir pieļauta būtiska procesuāla kļūda – kompetences trūkums, it
īpaši ņemot vērā, ka ekonomikas ministrs ir politiska amatpersona, kuru ieceļ,
pamatojoties uz politiskiem kritērijiem, tad ir apšaubāms arī administratīvā akta
saturs. Administratīvais akts nav spēkā, ja to ir izdevusi iestāde, kurai konkrētā
administratīvā akta izdošana nav piekritīga. Lai gan ekonomikas ministra un
Ministrijas lēmumi satur vienādas nelabvēlīgas sekas attiecībā uz pieteicēju, pēc
savas būtības tie ir atsevišķi administratīvie akti (to saturs, piemērotās tiesību
normas un izdevēji ir atšķirīgi), kuri nevar cēloniski pierādīt kādu darbību.
[12] Saskaņā ar APL 245. un 304.panta pirmo daļu lieta tiek izskatīta
rakstveida procesā.
Motīvu daļa
[13] Pārbaudot lietas materiālus un novērtējot lietā esošos pierādījumus,
apgabaltiesa atzīst, ka pieteicējas un atbildētājas apelācijas sūdzības nav
pamatotas, bet pieteikums ir apmierināms daļā.
[14] Administratīvā apgabaltiesa atzīst, ka pirmās instances tiesa ir pareizi
konstatējusi lietas faktiskos un tiesiskos apstākļus un pirmās instances tiesas
spriedumā ietvertais pamatojums ir pareizs un pilnībā pietiekams, līdz ar to
Administratīvā apgabaltiesa saskaņā ar APL 307.panta ceturto daļu pievienojas
pirmās instances tiesas lietas apstākļu konstatējumam un sprieduma motivācijai,
to neatkārtojot.
[15] Par pieteicējas apelācijas sūdzības argumentiem apgabaltiesa norāda,
ka tie nav pamatoti.
Pieteicējai nebija pamata paļauties, ka tās iesniegums tiks izskatīts
atbilstoši tiesību normām, kas bija spēkā iesnieguma iesniegšanas brīdī. Kā to
pareizi ir norādījusi pirmās instances tiesa, tad publiskajās tiesībās jaunajai
tiesību normai ir tūlītējs spēks, proti, tā tiek piemērota arī tiem apstākļiem, kas
radušies pirms, bet turpinās pēc jaunās tiesību normas spēkā stāšanās
(ievadītiem jeb turpinātiem apstākļiem).
Izskatāmajā gadījumā tiesiskās attiecības vēl nebija nodibinātas.
Iesnieguma iesniegšana vēl pati par sevi nenodibina tiesiskās attiecības, jo
pieteicējas mērķis nebija vienkārši iesnieguma iesniegšana un tā pieņemšana
ministrijā. Pieteicējas mērķis bija iegūt tiesības pārdot no atjaunojamiem
energoresursiem saražoto elektroenerģiju 2010.gada obligātā iepirkuma ietvaros,
un jaunās tiesību normas spēkā stāšanās brīdī pieteicējai šādas tiesības vēl nebija
piešķirtas. Līdz ar to iesnieguma iesniegšana ir uzskatāma tikai par ievadītiem
apstākļiem. Tas nozīmē, iesnieguma izskatīšanas brīdī iestādei bija jāpiemēro
tiesību normas redakcijā, kas tobrīd bija spēkā, citastarp kas noteica, ka
iesniegumu komersants iesniedz no attiecīgā gada 1.aprīļa. Līdz ar to tiesību
normas netika piemērotas ar atpakaļejošu spēku, un Ministrija pamatoti atteicās
piešķirt pieteicējai pieprasītās tiesības.
Administratīvā apgabaltiesa norāda, ka pēc būtības grozījumi Noteikumos
Nr.198 pieteicējas situāciju nepasliktināja. Pieteicēja pareizi norādījusi, ka līdz
2009.gada 29.decembrim Noteikumi Nr.198 tieši nenoteica termiņu, sākot no
kura var iesniegt iesniegumus. Taču no Noteikumu Nr.198 57. un 29.punkta
kopsakarā ar 16.3.punktu izrietēja, ka tiesības pārdot attiecīgajā elektrostacijā no
atjaunojamiem energoresursiem saražoto elektroenerģiju obligātā iepirkuma
ietvaros nevar tikt piešķirtas, kamēr nav zināms kopējais elektroenerģijas
apjoms, kas iepriekšējā kalendāra gadā faktiski saražots no attiecīgā atjaunojamā
energoresursa veida un pārdots publiskajam tirgotājam. Precīzs saražotās
elektroenerģijas apjoms nevar būt zināms pirms attiecīgā kalendārā gada
beigām. Savukārt Noteikumu Nr.198 12.punkts noteica, ka ministrija
iesniegumu izskata 30 dienu laikā no tā saņemšanas. Tas nozīmē, ka, lai arī
formāli Noteikumi Nr.198 neaizliedza iesniegumus par tiesībām pārdot no
atjaunojamiem energoresursiem saražoto elektroenerģiju 2010.gada obligātā
iepirkuma ietvaros iesniegt jau 2009.gadā, tomēr Ministrijai, lai ievērotu
Noteikumu Nr.198 12.punktā noteikto termiņu, būtu jāatsaka tiesību piešķiršana,
pamatojoties uz šādu iesniegumu. Līdz ar to no Noteikumiem Nr.198 faktiski
izrietēja, ka iesniegumi ir iesniedzami ne ātrāk kā attiecīgā gada 1.janvārī.
Turklāt Noteikumu Nr.198 39.punkts noteica, ka komersants, kurš
elektroenerģiju ražo no atjaunojamiem energoresursiem, katru gadu līdz
1.martam iesniedz ministrijā pārskatu par saražotās elektroenerģijas apjomu.
Savukārt Noteikumu Nr.198 57.punkts noteica, ka publiskais tirgotājs katru
gadu līdz 1.aprīlim aprēķina un publicē precizētu no atjaunojamiem
energoresursiem saražotās elektroenerģijas apjomu turpmākajiem gadiem,
ņemot vērā iepriekšējā gada faktiskos rādītājus un precizētas elektroenerģijas
galalietotāju patēriņa prognozes. Tātad tas nozīmē, ka nepieciešamie dati varēja
tikt iegūti arī tikai pēc 1.marta vai pat 1.aprīļa. Līdz ar to komersantiem
vajadzēja rēķināties: lai ministrijai nebūtu jāatsaka tiesību piešķiršana,
iesniegumus par tiesību piešķiršanu var būt iespējams iesniegt arī tikai pēc
1.marta vai 1.aprīļa.
2010.gadā publiskais tirgotājs faktiski precizēto obligātā iepirkuma no
atjaunojamiem energoresursiem apjomu par 2010.gadu vēja elektrostacijām
publicēja /datums/ laikrakstā „Latvijas Vēstnesis”, tātad jau pēc Ministrijas
lēmuma pieņemšanas. Līdz tam Ministrija nevarēja pieteicējai piešķirt
pieprasītās tiesības. Tas nozīmē, ka grozījumi Noteikumos Nr.198 pieteicējas
situāciju nepasliktināja.
Ņemot vērā minēto, Ministrijas lēmums ir tiesisks.
Izskatāmajā gadījumā priekšnoteikumi labvēlīga administratīvā akta
izdošanai nav iestājušies. 2010.gada 1.aprīlī stājās spēkā Noteikumi Nr.262, kuri
paredz jaunu atšķirīgu kārtību tiesībām pārdot saražoto elektroenerģiju obligātā
iepirkuma ietvaros, kas pareizi norādīts pirmās instances tiesas spriedumā. Līdz
ar to arī šobrīd pieteicējai nav tiesību uz labvēlīga administratīvā akta izdošanu.
Apgabaltiesa pretēji pieteicējai nekonstatē pretrunas pirmās instances
tiesas sprieduma argumentos, bet atzīst tos par pareiziem. Pieteicējas tiesību
normu interpretācija nav pareiza. Pārējie pieteicējas apelācijas sūdzības
argumenti nav būtiski no tiesību viedokļa, tāpēc apgabaltiesa uz tiem neatbildēs.
[16] Par atbildētājas apelācijas sūdzības argumentiem apgabaltiesa
norāda, ka tie nav pamatoti.
Ministrijas uzskats, ka ministra lēmumu nav pamata atzīt par prettiesisku,
jo procesuālais pārkāpums nav ietekmējis administratīvo aktu pēc būtības, nav
pareizs.
Administratīvā apgabaltiesa, pirmkārt, norāda, ka procesuālā pārkāpuma
ietekme uz administratīvā akta saturu tiek vērtēta, lemjot par administratīvā akta
atcelšanu. Izskatāmajā gadījumā pieteikums ir par ministra lēmuma atzīšanu par
prettiesisku, nevis atcelšanu. Kā tas netieši izriet no APL 184.panta otrās daļas,
administratīvā akta atzīšana par prettiesisku procesuāla pārkāpuma dēļ var notikt
arī tad, ja šis procesuālais pārkāpums nebūtu par pamatu administratīvā akta
atcelšanai, taču pats par sevi ir radījis būtisku personas tiesību vai tiesisko
interešu aizskārumu.
Otrkārt, ir jāņem vērā, ka izskatāmajā gadījumā pirmās instances tiesa
pamatoti konstatēja tādu procesuālo pārkāpumu, kas saskaņā ar APL 74.panta
pirmās daļas 2.punktu ir pamats administratīvā akta atzīšanai par spēkā neesošu.
Likumdevējs ir atzinis, ka šajā pantā minētie procesuālie pārkāpumi ir tik
būtiski, ka administratīvais akts tiek atzīts par spēkā neesošu, neveicot papildus
nekādu izvērtējumu, tostarp, neveicot izvērtējumu, vai šis procesuālais
pārkāpums varēja ietekmēt administratīvā akta saturu. Līdz ar to var secināt: ja
procesuālais pārkāpums ir tik būtisks, ka tā dēļ administratīvais akts ir jāatzīst
par spēkā neesošu, tad vēl jo vairāk šāds procesuālais pārkāpums ir pamats
administratīvā akta atzīšanai par prettiesisku.
Tādējādi ir pamats atzīt ministra lēmumu par prettiesisku.
Rezolutīvā daļa
Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 126.panta pirmo daļu,
245., 307. un 309.pantu, Administratīvā apgabaltiesa
nosprieda:
SIA „/Nosaukums/” pieteikumu apmierināt daļā.
Atzīt par prettiesisku ekonomikas ministra 2009.gada 26.augusta lēmumu
Nr.1-6.1-877.
Noraidīt SIA „/Nosaukums/” pieteikumu daļā par Ekonomikas ministrijas
2010.gada 21.janvāra lēmuma Nr.1-6.1-13 atzīšanu par prettiesisku un labvēlīga
administratīvā akta izdošanu.
Uzlikt pienākumu Latvijas Republikai atlīdzināt SIA „/Nosaukums/”
valsts nodevu Ls 30 (trīsdesmit latu) apmērā.
Spriedumu viena mēneša laikā no sprieduma sastādīšanas dienas var
pārsūdzēt Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamentā, iesniedzot
kasācijas sūdzību Administratīvajā apgabaltiesā.
Tiesnese referente (personiskais paraksts) L.Vīnkalna
Tiesneses (personiskais paraksts) Dz.Amerika
(personiskais paraksts) A.Kovaļevska
NORAKSTS PAREIZS
Administratīvās apgabaltiesas tiesnese L.Vīnkalna
Rīgā 2013.gada 4.aprīlī