Court dismisses appeals against Competition Council's finding of abuse of dominance by Latvijas Gāze. The court rejects arguments that debt recovery practices constitute unfair trading conditions. The court upholds the Council's decision based on the specific market structure and legal interpretation. The court finds the Council's classification of user groups legally sound and the decision justified. The court concludes that the Council did not improperly interpret the law. The court affirms the Council's decision regarding the dominant position abuse. The court maintains that the Council's reasoning is legally correct and sufficient. The court rejects the claim that debt recovery is inherently unfair in these circumstances. The court confirms the Council's finding of a violation of competition law. The court upholds the penalty imposed on the gas supplier for market abuse.

Lietas Nr. A43017613

Lietas arhīva Nr. A43-0065-15/14

SPRIEDUMS

Latvijas tautas vārdā

Rīgā 2015.gada 2.septembrī

Administratīvā apgabaltiesa šādā sastāvā:

tiesas sēdes priekšsēdētāja L.Vīnkalna,

tiesneses A.Kovaļevska un K.Krastiņa,

piedaloties pieteicējas AS „Latvijas Gāze” pārstāvjiem /pers. C/ un /pers. D/, pieteicējas

AS „Otto” pārstāvei /pers. E/ un atbildētājas Latvijas Republikas pusē pieaicinātās iestādes

Konkurences padomes pārstāvjiem Valentīnam Hitrovam, Intaram Bērziņam un Mārim

Spičkam,

atklātā tiesas sēdē izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta, pamatojoties uz AS

„Latvijas Gāze” un AS „Otto” pieteikumiem par Konkurences padomes 2013.gada

1.oktobra lēmumu Nr.E02-48 (Prot. Nr.49, 2.§) „Par Konkurences likuma 13.panta

pirmajā daļā noteiktā aizlieguma pārkāpumu AS „Latvijas Gāze” darbībās”.

Aprakstošā daļa

[1] Ar Konkurences padomes (turpmāk – Padome vai atbildētāja) 2013.gada

1.oktobra lēmumu Nr.E02-48 (Prot. Nr.49, 2.§; turpmāk – Lēmums):

1) konstatēts Konkurences likuma 13.panta pirmajā daļā noteiktā aizlieguma

pārkāpums AS „Latvijas Gāze” (turpmāk – LG) darbībās;

2) uzlikts LG tiesiskais pienākums izbeigt netaisnīgo tirdzniecības noteikumu

piemērošanu pret jauniem lietotājiem, pārtraucot sasaistīt dabasgāzes piegādes līgumu

noslēgšanu un dabasgāzes piegādi ar iepriekšējā lietotāja parāda apmaksu;

3) tiesiskais pienākums neattiecas uz gadījumiem, ja dabasgāzes piegādes līgumu

slēdz šādi jaunie lietotāji un pastāv šādu iepriekšējo lietotāju parādi:

a) pārvaldnieks, īrnieks vai nomnieks un pastāv esoša īpašnieka parāds;

b) īpašnieks, tā pārvaldnieks vai īrnieks un pastāv esošā īpašnieka īrnieka parāds;

c) jaunais īpašnieks un pastāv iepriekšējā īpašnieka parāds par patērēto dabasgāzi

gazificētajā objektā, par kuru tiek slēgts dabasgāzes piegādes līgums, ja jaunais īpašnieks

un iepriekšējais īpašnieks dzīvo vienā mājsaimniecībā (lietotājiem gazificētā objektā ir

deklarētas dzīvesvietas);

d) jaunais valdītājs (komersants) un pastāv iepriekšējā valdītāja (komersanta) parāds

par patērēto dabasgāzi gazificētajā objektā, par kuru tiek slēgts dabasgāzes piegādes

līgums, ja jaunais lietotājs un iepriekšējais lietotājs uzskatāmi par vienu tirgus dalībnieku

ar jauno valdītāju;

4) uzlikts LG naudas sods Ls 1 567 180 apmērā.

Lēmumā konstatēts, ka LG ir vienīgā dabasgāzes piegādātāja Latvijā, līdz ar to tā

piegādā 100 % no patērētā dabasgāzes apjoma katrā lietotāju grupā. Tāpēc arī dabasgāzes

pieprasījuma iedalīšana pa lietotāju grupām neietekmē konkurences situācijas novērtējumu

dabasgāzes mazumtirdzniecības tirgū un LG tirgus pozīciju. Konkrētais tirgus ir

dabasgāzes mazumtirdzniecības tirgus lietotājiem LG dabasgāzes apgādes sistēmā Latvijā.

LG dominējošā stāvokļa ļaunprātīga izmantošana sakarā ar tās piemēroto parādu

atgūšanas praksi pārkāpj netaisnīgu tirdzniecības noteikumu piemērošanas aizliegumu. LG

parādu atgūšanas praksi piemēro universāli attiecībā pret patērētājiem un tirgus

dalībniekiem kopumā, un to LG īsteno sistemātiski dažādās tautsaimniecības nozarēs kopš

2009.gada.

LG atsaka jaunajiem dabasgāzes lietotājiem dabasgāzes piegādes līguma

noslēgšanu, ja gazificētajā objektā iepriekšējam lietotājam ir parāds par piegādāto

dabasgāzi. Kā priekšnoteikumu jauna dabasgāzes līguma noslēgšanai LG izvirza

iepriekšējā lietotāja parāda segšanu. Vienlaikus LG piedāvā iespēju iepriekšējā lietotāja

parādu cedēt jaunajam lietotājam. Tā neslēdz jaunu dabasgāzes piegādes līgumu, kamēr

iepriekšējā dabasgāzes lietotāja parāds netiek samaksāts.

Padome nesaskata apsvērumus, kas varētu objektīvi attaisnot parādu atgūšanas

prakses piemērošanu, jo LG var turpināt veikt parādu ārpustiesas piedziņas darbības,

vienlaikus noslēdzot līgumu par dabasgāzes piegādi ar jauno gazificētā objekta valdītāju

vai īpašnieku un nodrošinot dabasgāzes padevi.

Iepriekšējo parādu atgūšanas nodrošināšana no jaunajiem lietotājiem neizriet no

likuma „Par sabiedrisko pakalpojumu regulatoriem” 24.panta pirmās daļas, Ministru

kabineta 2008.gada 16.decembra noteikumu Nr.1048 „Dabasgāzes piegādes un lietošanas

noteikumi” (turpmāk – Noteikumi Nr.1048) vai Civillikuma regulējuma. Tādējādi parādu

atgūšanas prakse pārsniedz normatīvo aktu regulējumu un pārsniedz apjomu, kas objektīvi

nepieciešams parādu atgūšanas mērķa – saņemt samaksu par piegādāto dabasgāzi –

sasniegšanai.

Vienlaicīgi Lēmumā konstatēts, ka izņēmuma gadījumos jaunajam lietotājam var

pastāvēt līdzatbildība par iepriekšējā parāda samaksu. Minētais atkarīgs no iepriekšējā un

jaunā lietotāja savstarpējām tiesiskām attiecībām, kad iepriekšējā lietotāja parāda

sasaistīšana ar dabasgāzes piegādes līguma noslēgšanu ar jauno lietotāju ir pamatota.

Tostarp parādu atgūšanas prakse pret pārvaldnieku, īrnieku vai nomnieku gadījumos,

kuros esošajam īpašniekam ir parāds, un pret īpašnieku, tā pārvaldnieku vai īrnieku

gadījumos, kuros esošais īpašnieks ir līdzatbildīgs par īrnieka parāda apmaksu, parādu

atgūšanas prakse nav vērtējama kā netaisnīga. Citastarp Padome atsaucas uz Noteikumu

Nr.1048 36.5. un 76.punktu, kā arī Ministru kabineta 2006.gada 12.decembra noteikumu

Nr.999 „Kārtība, kādā dzīvojamās telpas īrnieks un izīrētājs norēķinās ar pakalpojumu

sniedzēju par pakalpojumiem, kas saistīti ar dzīvojamās telpas lietošanu” (turpmāk –

Noteikumi Nr.999) 1., 2. un 6.punktu un norāda, ka īpašnieks ir atbildīgs par to, lai īrnieks

līgumā noteiktajā termiņā veic maksājumus par patērēto dabasgāzi. Līdz ar to parādu

atgūšanas prakse nav vērtējama kā netaisnīga pret īpašnieku (AS „Otto”, turpmāk – Otto)

par tā īrnieka parādu, tas ir, īpašnieks atbild par savu īrnieku.

Padome nav devusi LG solījumu sakarā ar parādu atgūšanas prakses atbilstību

Konkurences likumam un nav piešķīrusi tiesības, kuru izmantošana būtu aizsargājama.

Neviena no Padomes vēstulēm, uz kurām LG atsaucas kā paļāvību radošām, nav adresēta

LG. Vienā vēstulē sniegts skaidrojums Patērētāju tiesību aizsardzības centram (turpmāk –

Centrs), otrā – ierosinājums grozīt normatīvo regulējumu Ekonomikas ministrijai un

trešajā – atbildēts uz iesniegumu fiziskajai personai. Vēstulē Centram pausts vienīgi

pieļāvums, ka LG darbībās, iespējams, nav konstatējams Konkurences likuma pārkāpums,

savukārt vēstuļu Ekonomikas ministrijai un fiziskajai personai saturs apliecina to, ka

Padome neatbalsta parādu pieprasīšanu jaunajam lietotājam.

Pārdevējs vai pircējs nevar ietekmēt nekustamā īpašuma cenu gadījumā, ja īpašums

tiek pirkts izsolē, kā arī LG nav pamata iejaukties pārdevēja un pircēja līgumiskajās

attiecībās – LG var prasīt parāda atmaksu no pārdevēja. No Noteikumu Nr.1048 41.punkta

izriet, ka LG ir tiesīga noteikt lietotājam arī priekšapmaksu. Sabiedrisko pakalpojumu

regulēšanas komisijas (turpmāk – Regulators) 2008.gada 27.februāra „Dabasgāzes

tirdzniecības tarifu aprēķināšanas metodika” neparedz LG debitoru parādu iekļaušanu

dabasgāzes tirdzniecības tarifā. No Noteikumu Nr.1048 86.punkta secināms, ka

dabasgāzes padeves pārtraukšanas un atjaunošanas izdevumus LG var prasīt atsevišķi no

tarifa.

LG iesniegtā rakstveida apņemšanās pildīt noteiktus tiesiskos pienākumus

nenovērstu tās vairāku gadu garumā īstenotās prakses sekas tirgos, kuros jau radīta būtiska

negatīva ietekme uz konkurences apstākļiem. Atbilstoši minētās apņemšanās būtībai

attiecībā uz tajā paredzētajiem tiesiskajiem pienākumiem LG būtu arī iespēja turpināt

pārkāpumu attiecībā uz jaunajiem lietotājiem, kuri ieguvuši īpašumu pirms rakstveida

apņemšanās stāšanās spēkā. Taču minētais neatbilst Konkurences likuma 27.2panta otrajai

daļai, jo pilnībā un iespējami ātrāk nenovērš konkurences ietekmēšanu.

[2] 2013.gada 8.novembrī Administratīvajā apgabaltiesā saņemts LG pieteikums par

Lēmuma atcelšanu. Pieteikums pamatots šādi.

[2.1] Padomes kompetencē nebija izvērtēt sabiedrisko pakalpojumu sniedzējas – LG

– strīdu ar pakalpojuma saņēmējiem par dabasgāzes piegādes nosacījuma piemērošanu, jo

šī darbība neietekmēja konkurenci un tās tiesiskumu uzrauga Regulators.

Padome lietas izskatīšanas gaitā secināja, ka LG neietekmēja konkurenci un tāpēc

Konkurences likuma 13.panta pirmās daļas 3.punkts nav piemērojams, un līdz ar to LG

ieskatā Padome arī atzina, ka LG neaizskāra konkurences intereses. Lēmums balstīts uz

minētā panta pirmās daļas 4.punktu, un tādējādi Padome realizēja identisku interešu

aizsardzību, ko jau nodrošina Regulators saskaņā ar likuma „Par sabiedrisko pakalpojumu

regulatoriem” 9.panta pirmās daļas 1.punktu.

Atbilstoši minētā likuma 7.panta pirmajai daļai un Enerģētikas likuma 88. un

95.pantam visus strīdus starp dabasgāzes lietotājiem un LG izskata Regulators, kas

praktiski arī veica ilgstošu uzraudzību, pieņemot vairākus lēmumus un vienmēr LG rīcību

atzīstot par tiesisku. Tostarp Eiropas Komisijas (turpmāk – EK) 2009.gada 24.februāra

vadlīnijās norādīts, ka konkurenci uzraugošām iestādēm nav tiesību iejaukties situācijas

noregulēšanā, ja citādi ir iespējams uzraudzīt patērētāju tiesību aizsardzību un sekmīgu

iekšējā tirgus darbību.

Ne Eiropas Savienības Tiesa (turpmāk – EST), ne arī dalībvalstu tiesas nekad par

ekspluatējošiem un prettiesiskiem nav atzinušas tādus noteikumus, kas vērsti vienīgi uz

galalietotāju interešu aizsardzību un ko uzrauga regulētās nozares uzraugošā iestāde.

Citādāk ir lietā IV/36.888 1998 Football World Cup, kad iestādes uzņēmumu

neuzraudzīja, un tāpēc EK varēja realizēt kompetenci ekspluatējošas rīcības novēršanā.

Savukārt lietā C-280/08 P-Deutsche Telekom v Commission regulētā uzņēmuma

komercdarbības uzraudzīšana no konkurences tiesību aspekta pieļauta, jo aizskartas

konkurentu intereses (veiktas izstumjošas darbības).

Pirms Lēmuma pieņemšanas Padome vairākkārt neatzina savu kompetenci izvērtēt

dabasgāzes piegādes nosacījuma tiesiskumu, kas bija saistīts ar Regulatora speciālo

kompetenci attiecīgā strīda izvērtēšanā. Kā norādīts Padomes 2011.gada 21.jūnija vēstulē,

no patērētājiem saņemtas vairākas sūdzības, taču Konkurences likums neparedz ierosināt

lietu, pamatojoties uz fizisku personu, kas nav tirgus dalībnieki, iesniegumu pamata, jo LG

darbības rezultātā nav ietekmēta konkurence.

[2.2] Tiesiskās paļāvības princips pilnībā izslēdz LG vainu, jo tā varēja paļauties ne

tikai uz Padomes, bet arī Regulatora un Centra radīto paļāvību, ilgstoši izvērtējot un

atzīstot LG dabasgāzes piegādes nosacījumu par tiesisku. Minētais izriet no valsts

pārvaldes vienotības principa, jo iestādēm ir saistošs pienākums ņemt vērā citas valsts

pārvaldes iestādes dotos solījumus, it īpaši Padomei, kuras piemērotās sankcijas ir

pielīdzināmas kriminālatbildībai.

Kopš 2009.gada rudens Regulators ilgstoši, pieņemot vairāk nekā 70 lēmumus,

atzina LG dabasgāzes piegādes nosacījuma piemērošanu par tiesisku, tas ir, LG nav

pienākuma piegādāt dabasgāzi parādsaistību gadījumā. Arī Centrs atzina šo nosacījumu

par tiesisku un atbilstošu patērētāju interesēm. Kā Padome norāda Centram 2011.gada

12.maija vēstulē, kas pielīdzināma uzziņai, LG darbībās nav konstatējams dominējošā

stāvokļa ļaunprātīgas izmantošanas pārkāpums. Līdz ar to Lēmumā par prettiesisku

nevarēja atzīt dabasgāzes piegādes nosacījuma piemērošanu laika periodā, kad Padome

noliedza savu kompetenci, un LG nevarēja rasties nelabvēlīgas sekas, tostarp tik liela

naudas soda apmērā.

Kā atzīts Eiropas Savienības konkurences tiesībās, iestādei ir jāierobežo tās

pilnvaras tādā veidā, lai nebūtu iespējama tiesību normu adresātam „pārsteidzošu”

lēmumu pieņemšana, tostarp nosakot sankcijas situācijā, kad tiesību adresāts to objektīvi

nevarēja paredzēt (lieta T-99/04 AC-Treuhand AG v Commission). Pat ja konkurenci

uzraugošā iestāde konstatē iespējamu konkurences tiesību aizskārumu, kas iepriekš

uzskatīts par tiesisku darbību, gadījumos, kad privātpersonai ir pastāvējusi tiesiskā

paļāvība, izvērtējamā komersanta darbība ir nevis sodāma, bet gan atzīstama par tiesisku

visā laika posmā (lieta C-681/11).

[2.3] Padome pirms Lēmuma pieņemšanas nenorādīja, ka tā iebilst arī pret LG

dabasgāzes piegādes nosacījuma piemērošanu esošajiem īpašniekiem vai esošā īpašnieka

jaunajam nomniekam attiecībā uz parādu, kas pastāv esošā īpašnieka nomniekam. Līdz ar

to pārkāpts procesuālā taisnīguma princips, jo nav ievērotas LG tiesības izteikt viedokli, kā

arī tās tiesības uz aizstāvību.

Arī 2013.gada 3.jūlija uzklausīšanas sēdē Padome neizteica iebildumus pret

nomnieka gadījumu, un, kā redzams no LG 2013.gada 9.augusta rakstveida apņemšanās,

kuras mērķis bija aptvert visus Padomes iebildumus, LG īrnieku un nomnieku gadījumus

vērtēja pilnīgi identiski. Līdz ar to LG no Padomes puses ir tikusi maldināta.

[2.4] Lēmuma pieņemšanā piedalījās amatpersona, par kuras objektivitāti pastāv

pamatotas šaubas, jo 2013.gada 2.septembrī Padomes priekšsēdētāja un padomes locekle

intervijā ziņu aģentūrai BNS pauda viedokli, ka LG ir ļaunprātīgi izmantojusi dominējošo

stāvokli. Minētais norāda, ka jau aptuveni mēnesi pirms Lēmuma pieņemšanas, pat

neizvērtējot LG argumentus un pierādījumus lietā, tika uzskatīts, ka LG piemērotais

dabasgāzes piegādes nosacījums pārkāpj likumu.

Uz minēto šaubu par ieinteresētību konkrētās lietas iznākumā pamatotību norāda arī

tas, ka vēl 2013.gada 3.jūlija uzklausīšanas sēdē no Padomes izteikumiem bija noprotams,

ka lieta varētu tikt izbeigta, pamatojoties uz LG rakstveida apņemšanos. Taču uz LG

2013.gada 9.augusta rakstveida apņemšanos pārtraukt dabasgāzes piegādes nosacījuma

piemērošanu Padomes komentāri vai jebkāda atbilde nav saņemta.

[2.5] LG ieskatā 2013.gada 3.jūlija uzklausīšanas sēdes protokolā nepareizi

atspoguļota sēdes gaita un tajā pārrunātais. LG 2013.gada 23.jūlija labojumiem Padome

nepiekrita, taču izsniegt sēdes audioprotokolu tā atteicās, norādot, ka tas ir izdzēsts. Līdz

ar to LG liegtas tiesības iepazīties ar lietas materiāliem, kas ir būtisks procesuāls

pārkāpums.

[2.6] Dabasgāzes piegādes nosacījums nepārkāpj Konkurences likuma 13.panta

pirmās daļas 4.punktu, jo šajā normā paredzētais pārkāpums pastāv tikai tad, ja ir

konstatējams pirmšķietams pārmērīgs netaisnīgums, otras darījuma puses (patērētāja)

ekspluatācija un minētajam nav attaisnojuma.

Proti, dabasgāzes piegādes nosacījums nav uzskatāms par pārmērīgi nepamatotu vai

netaisnīgu, jo LG rīcību uzraugošais Regulators vairāku gadu garumā to ir vērtējis un

atzinis par likumīgu un pamatotu.

Ekonomikas ministrijas izstrādātie grozījumi Dzīvokļa īpašuma likumā

nepārprotami nosaka, ka dzīvokļa ieguvējs būs atbildīgs par iepriekšējā lietotāja

parādsaistībām. Līdz ar to likumdevējs vēlas atļaut to, ko Padome ar Lēmumu – aizliegt.

Līdzīgu LG piemēroto ieguvēja atbildības režīmu vēlas iedzīvināt arī Padome

attiecībā uz saviem kreditoriem. Proti, ir plānoti grozījumi Konkurences likumā, kas

paredz īpašuma ieguvēja atbildību par attiecīgā īpašuma iepriekšējā īpašnieka vai lietotāja

saistībām, kas izriet no konkurences tiesību pārkāpuma. Aktīvu ieguvēja atbildība

attaisnota atbilstoši ekonomiskās kontinuitātes principam, uz kādu balstīts arī dabasgāzes

piegādes nosacījums.

Dominējošā stāvokļa ļaunprātīga izmantošana Konkurences likuma 13.panta pirmās

daļas 4.punkta izpratnē nevar pastāvēt, ja tiesības uz konkrēto rīcību paredz citu valstu

tiesiskie regulējumi. Tā, piemēram, sabiedrisko pakalpojumu sniedzēja tiesības ierakstīt

prioritāru liettiesisku ķīlu uz nekustamo īpašumu vai arī pieprasīt parādu no jaunā objekta

īpašnieka ir atzīta Kanādas Ontario provinces, ASV Viskonsīnas štata un ASV Floridas

štata normatīvajos aktos. Sabiedrisko pakalpojumu sniedzējiem ir plaša rīcības brīvība

vērst tiesiskās aizsardzības līdzekļus pret īpašumu, kurā sniegti komunālie pakalpojumi.

[2.7] Lēmumā nav pamatots tas, ka īpašumu ieguvēji ekspluatēti tādā veidā, ka tie,

iegādājoties īpašumu ar dabasgāzes parādu, nezināja par parāda vai tā apjoma esamību.

Līdz ar to Padome neizpildīja pierādīšanas pienākumu, nekonstatējot pat vienu gadījumu,

kad īpašuma ieguvējs būtu ekspluatēts.

LG ieskatā dabasgāzes piegādes nosacījums nenodara kaitējumu jaunajam

īpašniekam, jo tie pirms īpašuma iegādes tiek informēti par konkrēto parādu un ir tiesīgi

izvēlēties, vai pirkt konkrēto īpašumu. Ja pircējs izšķiras iegādāties īpašumu, attiecīgi tiek

samaksāta cena, kas ir mazāka par īpašuma vērtību, kāda pastāvētu, ja parāds nebūtu.

Proti, jaunais īpašnieks nopērk īpašumu ar „atlaidi”, kas atspoguļo parāda apjomu, un

iespēju, ka parādu vēl var samaksāt iepriekšējais īpašnieks. Samaksājot LG iepriekšējā

saimnieka parādu, jaunais īpašnieks kompensē „atlaidi”, ar kādu iegādāts īpašums

pastāvošā parāda dēļ. Līdz ar to jaunajam īpašniekam netiek nodarīts kaitējums, un

dabasgāzes piegādes nosacījums nav ekspluatējošs.

Jaunais ieguvējs zina, ka dabasgāze netiks pieslēgta parāda nesamaksāšanas

gadījumā, un tas nav atkarīgs no normatīvā atbildības regulējuma. Tirgus dalībnieku un

lietotāju rīcību nosaka reāli dzīvē piemērotās sekas par konkrēto rīcību, nevis normatīvie

akti. Tostarp, ievērojot to, ka kredītiestādēm un meitassabiedrībām (kas arī vērsušās

Padomē ar sūdzībām) jau pastāv darījuma attiecības ar parādnieku un tās pārvalda daudz

īpašumu, tās kā profesionālas īpašumu kompānijas ir pilnībā informētas par dabasgāzes

piegādes nosacījumu.

[2.8] Padome nav pat analizējusi dabasgāzes piegādes nosacījuma attaisnojumus.

Proti, to, ka šim nosacījumam ir leģitīma LG interešu aizsardzība un tas rada kopēju

pozitīvu ekonomisko efektu.

Dabasgāzes piegādes nosacījuma leģitīmais mērķis ir atgūt LG pienākošos parādus,

pret kuru arī pareizi ir veicama samērīguma pārbaude, nevis, kā to nepareizi vērtējusi

Padome, pret dabasgāzes piegādes līguma mērķi – nepieciešamību nodrošināt dabasgāzes

piegādi. Iepriekšējā īpašnieka parāda pieprasīšana no jaunā īpašnieka rada situāciju, ka

jaunais īpašnieks par īpašumu maksā mazāku pirkuma maksu, kas tādējādi rada finansiālu

zaudējumu iepriekšējam īpašniekam, kurš tādējādi tiek mudināts nokārtot parādsaistības.

Dabasgāzes piegādes nosacījums ir samērīgs, jo nepastāv mazāk aizskaroši

instrumenti, kas ļautu atgūt parādus, un tas rada saprātīgu līdzsvaru starp LG un tās

lietotāju interesēm. Ja LG bez dabasgāzes piegādes nosacījuma piemērošanas būtu

jāatslēdz dabasgāze objekta pircējam, izveidotos netaisnīga situācija, jo pircējs par objektu

iepriekšējam lietotājam – parādniekam samaksātu mazāku pirkuma maksu pastāvošā

parāda dēļ.

Dabasgāzes piegādes nosacījuma piemērošana ievērojami efektivizē LG klientu

norēķināšanos par tās piegādāto dabasgāzi, līdz ar to ietaupot parādu piedziņas izmaksas.

Pretstatā citu nozaru uzņēmumiem, LG nav citu instrumentu, kas ļautu nodrošināt

darījuma partneru saistību izpildi. Proti, LG nav iespēju izvēlēties klientus, jo tai ir

pienākums piegādāt dabasgāzi kā sabiedrisko pakalpojumu, un nav iespēju izvēlēties

maksājuma noteikumus, jo normās noteikts pienākums piegādāt dabasgāzi ar pēcmaksu

(savukārt atbilstoši Noteikumu Nr.1048 64.punktam priekšapmaksu LG ir tiesīga noteikt

tikai tad, ja jau pastāv maksājumu kavējums). LG nevar pārtraukt līguma izpildi, jo

maksājuma kavēšanās gadījumā dabasgāzes piegādes pārtraukšana ir tehniski sarežģīta (uz

atslēgšanas brīdi ir jāpārtrauc piegāde visiem kāpņu telpas vai mājas dzīvokļiem) un dārga

(tik masveidīgas rīcības veikšanai LG nav pietiekamas kapacitātes, tostarp darbinieku un

atslēgšanas lielajām izmaksām, un tas arī radītā tarifa sadārdzinājuma dēļ nebūtu izdevīgi

patērētājiem, īpaši mazturīgajiem), savukārt tiesvedība parādu atgūšanā (civiltiesiskā ceļā)

ir lēna un neefektīva (piemēram, maksātnespējas procesā LG atgūst tikai aptuveni 1 % no

parāda summas).

[2.9] Dabasgāzes piegādes nosacījuma attaisnojums ir arī radīt kopēju pozitīvu

ekonomisko efektu jeb veicināt patērētāju un sabiedrības labklājību. Nosacījums rada

ievērojamu efektivitāti salīdzinājumā ar situāciju, ja tā piemērošana būtu liegta.

Nosacījums samazina parāda apjomu, jo tas kā efektīvs piedziņas līdzeklis mudina

parādniekus atmaksāt parādus. Minētā rezultātā tiek samazinātas arī parāda izmaksas, kas

saistītas ar tā piedziņu (dabasgāzes atslēgšana objektā, tiesu izpildītāju pakalpojumi,

administratīvie resursi u.tml.).

Dabasgāzes piegādes nosacījuma piemērošana neizslēdz tirgus dalībniekus no

tirgus, kā arī nerada negatīvu ietekmi uz konkurenci. Padome nav konstatējusi kādu

konkrētu tirgu, kurā nosacījums būtu ietekmējis konkurenci. Pat ja dabasgāzes piegādes

nosacījums radītu kaitējumu objekta jaunajam īpašniekam, tas atsverams ar ieguvumu, kas

tiek pārnests lētāku tarifu veidā uz LG klientiem, no kuriem lielākā daļa ir patērētāji.

Rezultātā samazinās arī tiesībsargājošo iestāžu iesaiste, kas savukārt nozīmē valsts budžeta

un sabiedrības resursu ietaupījumu.

Pretēji Lēmumā norādītajam, Padome citās lietās, kas saistītas ar sabiedrisko

pakalpojumu sniedzējiem, konstatējusi, ka parādu piedziņas izdevumi tiek iekļauti tarifos

un sadārdzina tos, un līdz ar to tiek nodarīts tiešs kaitējums patērētājiem. Citastarp arī

Lēmumā atzīts, ka parādu piedziņa var palielināt LG izdevumus un piedziņas izdevumi

attiecas uz visiem lietotājiem. Padome atsaucas uz spēkā neesošu Regulatora 2008.gada

27.februāra „Dabasgāzes tirdzniecības tarifu aprēķināšanas metodiku” un izdara kļūdainus

secinājumus, jo debitoru parādi netiek nošķirti kā atsevišķas izmaksas no ar piedziņu

saistītajām izmaksām.

[2.10] Padomes secinājums, ka dabasgāzes piegādes nosacījums palielina parādu

apjomu, jo lietotāji, apzinoties, ka par parādiem atbildēs jaunais īpašnieks, netiek motivēti

maksāt par pakalpojumu, ir nepareizs, jo tiek ignorēts tas, ka parādnieks par sava īpašuma

pārdošanu iegūst zemāku cenu pastāvošā parāda dēļ. Atbildība tiek uzlikta uz ieguvēju

nevis kā ieguvēju, bet tikai kā instrumentu, lai pārnestu atbildības izmaksas uz

atsavinātāju.

Parādu skaits un apjoms ir salīdzinoši neliels tieši tādēļ, ka LG piemēroja

nosacījumu, kas mudināja parādniekus norēķināties laicīgi.

[2.11] Lēmums ir vismaz atceļams tiktāl, ciktāl tas attiecas uz turpmāk minētajiem

nomnieka parādiem un krāpniecības gadījumiem:

1) ja dabasgāzes piegādes līgumu slēdz īpašnieks vai īpašnieka jaunais nomnieks,

un pastāv šī esošā īpašnieka nomnieka parāds.

LG ieskatā potenciālais nomnieks netiek ekspluatēts, jo tas var iegūt pilnu

informāciju par parādu, kā arī nomnieks var sevi aizsargāt ar attiecīgiem nomas līguma

noteikumiem un to aizsargā Civillikuma noteikumi (2134.pants) par nomu. Savukārt

īpašnieks var izvēlēties, ar kādu personu un uz kādiem noteikumiem slēgt nomas līgumu,

tostarp pieprasīt no nomnieka drošības naudu un priekšapmaksu. No Civillikuma

864.panta izriet, ka norēķini par īpašuma komunālajiem pakalpojumiem jānes īpašniekam.

Noteikuma piemērošana šajā gadījumā novērš ļaunprātīgu izvairīšanos no parāda

samaksas, piemēram, nomas attiecību izbeigšana ar mērķi izvairīties no dabasgāzes

atslēgšanas parāda dēļ un jauna nomnieka, kura ir ar īpašnieku saistīta persona, atrašana.

Ar Lēmumu pārkāpts vienlīdzības princips, jo Padome šo aizliegumu neattiecina uz

gadījumiem, kad parādu radījis esošā īpašnieka īrnieks. LG ieskatā nav ekonomiska

pamata atšķirīgi attiekties pret nomnieku un īrnieku atbildību par komunālo pakalpojumu

apmaksu;

2) ja dabasgāzes piegādes līgumu slēdz jaunais īpašnieks un pastāv iepriekšējā

īpašnieka, kas ir jaunā īpašnieka radinieks, parāds.

Ar Lēmumu pārkāpts samērīguma princips, jo nav leģitīma pamata ierobežot LG kā

sabiedrisko pakalpojuma sniedzējas tiesības atteikt piegādāt dabasgāzi personai, kura

iegādājusies īpašumu no sava radinieka, kurš palicis parādā LG. LG tiesību ierobežošana

pārsniedz šī ierobežojuma sniegto labumu sabiedrībai, kā arī parādnieki var bez

nelabvēlīgām sekām periodiski atsavināt īpašumus saviem radiniekiem;

3) ja dabasgāzes piegādes līgumu slēdz jaunais īpašnieks – komercsabiedrība, un

pastāv parāds, ko radījusi ar jauno īpašnieku saistītā persona Komerclikuma izpratnē.

Arī šajā situācijā jau norādītā iemesla dēļ nav leģitīma pamata ierobežot LG tiesības

atteikt piegādāt dabasgāzi acīmredzami saistītām komercsabiedrībām, kuru saistības

kritēriji paredzēti Komerclikuma 139.1pantā.

[2.12] LG piemērotais naudas sods pārkāpj samērīguma un vienlīdzības principus,

jo tas aprēķināts, pamatojoties uz LG kopējo apgrozījumu, lai gan dabasgāzes piegādes

nosacījums tika piemērots ārkārtīgi mazai daļai lietotāju, kas veido tikai 0,03 % no LG

kopējā apgrozījuma. Līdz ar to naudas sods aprēķināts, neņemot vērā konstatētā

pārkāpuma apmēru un smagumu.

Gan EST, gan Padome ir samazinājušas naudas sodu, ja apgrozījums no tām precēm

(vai darbībām), uz kurām attiecas pārkāpums, bija salīdzinoši mazs attiecībā pret

apgrozījumu no tirgus dalībnieka kopējiem ieņēmumiem (piemēram, EST spriedums lietā

T-77/92 Paker Pen Ltd v Commission un Padomes 2008.gada 9.janvāra lēmums lietā

Nr.1815/07/05/27). Padomei naudas soda aprēķins bija jāsaista ar parādu apjomu, kuram

tika piemērots nosacījums (1,65 %), vai arī ar apgrozījumu, ko LG ieguva no dabasgāzes

tirdzniecības pakalpojuma objektos, uz kuriem attiecās nosacījums.

Padomes praksē (piemēram, Padomes 2012.gada 30.novembra lēmums lietā

Nr.2336/10/03.02/12) naudas sods par pārkāpumu nav piemērots rīcībai, kurā Padome

iepriekš nav saskatījusi Konkurences likuma pārkāpumu. Minētais piemērojams arī

attiecībā uz LG, jo tai radīta pamatota paļāvība, ka Padome nav kompetenta izvērtēt

dabasgāzes piegādes nosacījumu un nosacījums nepārkāpj Konkurences likumu.

Ne Eiropas Savienības, ne Latvijas konkurences tiesību praksē iepriekš par

prettiesisku nav atzīta tāda veida rīcība kā LG, un līdz ar to naudas soda uzlikšana LG

pārkāpj tiesiskās noteiktības principu, jo naudas sodu nevar uzlikt lietās, kurās būtiskie

fakti ietver sarežģītas un jaunas juridiskās problēmas, kuru piemērošanai ne vadlīnijas, ne

norādes nevar atrast jau pastāvošajā praksē. Šādos apstākļos EST un EK naudas sodu

nepiemēro vai to piemēro simboliski (piemēram, lieta IV/33.218 Far Eastern Freight

Conference un lieta T-86/95 Compagnie générale maritime and Others v Commission).

Dabasgāzes piegādes nosacījuma piemērošanas brīdī konkurences tiesībās šāda rīcība nav

tikusi atzīta par prettiesisku. Tieši pretēji, dabasgāzes piegādes nosacījumam līdzīga

nosacījuma piemērošana atzīta par atbilstošu Konkurences likumam (Administratīvās

apgabaltiesas 2012.gada 18.janvāra spriedums lietā Nr.A43003711).

Padome pamatojusi Lēmumu ar tādiem EST nolēmumiem (lieta 127/73 Belgische

Radio ne Televisie v SV SABAM and NV Fonior un lieta 27/76 United Brands and United

Brands Continentaal BV v Commission), kuriem nav līdzības ar dabasgāzes piegādes

nosacījumu, kas LG ieskatā papildus apliecina tiesu prakses, kas sniegtu vērtējumu tādām

juridiskām problēmām, kas ir būtiskas dabasgāzes piegādes nosacījuma izvērtējumam,

neesamību.

LG noteiktais sākotnējais naudas sods 0,75 % apmērā pārkāpj vienlīdzības principu,

jo Padome citās lietās par daudz smagākiem dominējošā stāvokļa ļaunprātīgas

izmantošanas pārkāpumiem ir piemērojusi par trešdaļu mazāku (0,50 % apmērā) sākotnējo

naudas sodu (piemēram, Padomes 2012.gada 22.jūnija lēmums lietā Nr.714/11/03.01./8,

2008.gada 10.decembra lēmums lietā Nr.p/08/05/16 un 2008.gada 9.janvāra lēmums lietā

Nr.839/07/05/15). LG darbības nav izstumjošas un nav vērstas uz monopolizēšanu (tas ir,

uz tirgus varas iegūšanu kādā citā tirgū vai tirgus varas nostiprināšanu tajā pašā tirgū).

Savukārt Lēmumā norādītais kaitējums nav pamatots, jo pat nav konstatēts tirgus, kurā

konkrētais kaitējums būtu radies.

Vienlīdzības princips pārkāpts arī tāpēc, ka Padome naudas soda samazināšanā

neņēma vērā to, ka LG lietas izpētes laikā izteica apņemšanos pārtraukt dabasgāzes

piegādes nosacījuma piemērošanu. Padomes prakse citās lietās ir atšķirīga (piemēram,

Padomes 2009.gada 24.marta lēmums Nr.E02-8, 2009.gada 18.jūnija lēmums lietā

Nr.2146/08/10/8, 2009.gada 22.oktobra lēmums lietā Nr.2613/08/05/30 un 2012.gada

10.februāra lēmums lietā Nr.1521/10/03.02./5).

Attiecībā uz rūpnieciskajiem uzņēmumiem Padome kļūdaini konstatējusi, ka šī

uzņēmumu grupa veido tikai 67 % no LG apgrozījuma. Padome patvaļīgi vadījusies no

lietotāju kvalifikācijas, kas prezentācijas nolūkos iekļauta LG gadagrāmatā un pilnībā

neatspoguļo ekonomiski reālo LG klientu dalījumu kategorijās. Atbilstoši Regulatora

apstiprinātajiem tarifiem LG klienti iedalāmi vismaz astoņās konkrēto preču tirgos, līdz ar

to rūpnieciskie lietotāji, uz kuriem neattiecās dabasgāzes piegādes nosacījums, veidoja

84,75 %.

Dabasgāzes piegādes nosacījums bija pieļaujams saskaņā ar speciālo regulējumu, kā

arī tā piemērošanu atļāva Regulators, kas uzskatāms par LG atbildību mīkstinošu apstākli

un ko Padome neņēma vērā, jo samazināja naudas sodu tikai par jau iepriekš minētajiem

67 %. Citās lietās, kurās attiecīgā darbība bija vismaz daļēji pieļaujama saskaņā ar

normām, naudas sods piemērots simboliski (piemēram, EK lietā COMP/C-1/36.915

Deutsche Post AG, EST apvienotajās lietās 40/73 līdz 48/73, 50/73, 54/73 līdz 56/73,

111/73, 113/73 un 114/73 Suiker Unie UA and Others v Commission).

[3] 2013.gada 14.novembrī Administratīvajā apgabaltiesā saņemts Otto pieteikums

par Lēmuma rezolutīvās daļas 3.punkta atcelšanu. Pieteikums pamatots šādi.

[3.1] Otto nepiekrīt Lēmuma rezolutīvās daļas 3.punktā noteiktajiem izņēmumiem,

kad uzskatāms, ka LG prakse ir pieļaujama, jo Padomes vienlaikus konstatētais, ka ir

pārkāptas Konkurences likuma normas un ka pret noteiktām personām šīs normas nav

pārkāptas, ir pretēji tiesību būtībai.

[3.2] Padome norāda, ka izņēmuma gadījumos jaunajam lietotājam var pastāvēt

līdzatbildība par iepriekšējā lietotāja parāda samaksu, taču nenorāda, ko izprot ar

„līdzatbildību”.

Saistību kopdalībnieku savstarpējās attiecībās regulē Civillikums, kura 1672.pants

nosaka solidāru saistību ar līgumu, testamentu vai likumu. Enerģētikas likums solidāru

saistību starp LG un jauno lietotāju, un iepriekšējo lietotāju neparedz. Līgums par

dabasgāzes piegādi ir divpusējs, un jaunais lietotājs, īpašnieks vai nomnieks nav šī līguma

trešā puse, kura uzņemtos solidāras (maksājuma) saistības. Līdzatbildība arī nedod tiesības

piemērot konkrēto parādu atgūšanas praksi, jo līdzatbildību strīda gadījumā nosaka tiesas

spriedums.

[3.3] Padome sadalījusi lietotājus grupās: nomnieks, pārvaldnieks, jaunais īpašnieks,

iepriekšējais īpašnieks, īrnieks, izīrētājs, pārvaldnieks u.c., taču likumdevējs šādu

sadalījumu nav veicis, nosakot Enerģētikas likumā tikai vienu grupu – enerģijas lietotājs

(fiziskā vai juridiskā persona, kas no energoapgādes komersantiem pērk un savām

vajadzībām patērē konkrētā veida enerģiju vai kurināmo vai lieto to energoapgādē vai cita

veida komercdarbībā).

Kā atsevišķs enerģijas lietotājs minēts vienīgi īrnieks, piemēram, Noteikumu

Nr.1048 76.punktā. Līdz ar to Padome veikusi tiesību normu paplašinātu interpretāciju un

nepareizu pielietošanu.

[3.4] Padome, veicot sadalījumu lietotāju grupās, piemērojusi Civillikuma un

Noteikumu Nr.1048 normas, taču nav interpretējusi Civillikuma, Enerģētikas likuma un

Noteikumu Nr.1048 normas kopsakarā ar likumu „Par dzīvojamo telpu īri” un

Noteikumiem Nr.999.

Padome neņēma vērā, ka likumdevējs ne tikai atsevišķi regulē izīrētāja un īrnieka

īres tiesiskās attiecības, bet arī ar normām nosaka attiecības starp īrnieku, izīrētāju un

pakalpojumu sniedzēju, nosakot to tiesības, pienākumu un atbildības robežas. Likuma „Par

dzīvojamo telpu īri” 11.3panta trešā daļa paredz, ka īrnieks ir tiesīgs patstāvīgi

norēķināties ar pakalpojumu sniedzēju par saņemtajiem pakalpojumiem. Noteikumi

Nr.999 paredz, ka saņemto pakalpojumu samaksas kārtību un termiņus nosaka dzīvojamo

telpu īres līgumā, ievērojot normatīvo aktu prasības: 1) dzīvojamo telpu īres līgumā

izīrētājs ar īrnieku vienojas, par kuriem pakalpojumiem īrnieks norēķinās patstāvīgi un par

kuriem – ar izīrētāja starpniecību, ievērojot noteiktos termiņus; 2) līgumā par konkrēta

pakalpojuma sniegšanu pakalpojuma sniedzējs vienojas ar pakalpojuma saņēmēju par

pakalpojuma samaksas kārtību un termiņiem.

Līdz ar to viens no priekšnosacījumiem, lai iestātos sekas Noteikumu Nr.999

kārtībā, ir dzīvojamās telpas īres īguma nosacījumi par norēķinu kārtību. Ja izīrētājs ar

īrnieku vienojas, ka īrnieks veic patstāvīgus maksājumus, tad arī, pamatojoties uz

dzīvojamās telpas īres līgumu, LG slēdz dabasgāzes piegādes līgumu ar īrnieku. Pretējā

gadījumā ar izīrētāju LG līguma nav un izīrētāja solidāro atbildību likums „Par dzīvojamo

telpu īri” neparedz.

[3.5] Noteikumu Nr.999 6.punkts, kas paredz izīrētāja tiesības pieprasīt informāciju

par maksājumiem, nerada izīrētajam pienākumu veikt maksājumu par īrnieka parādu.

Pienākumu veikt maksājumu par sniegtajiem pakalpojumiem paredz minēto

noteikumu 3.punkts, kurš paredz izīrētāja atbildību par maksājumiem tikai gadījumā, kad

izīrētājs ir starpnieks starp īrnieku un pakalpojumu sniedzēju, un 25.punkts, kurš paredz,

ka izīrētājs sedz izdevumus par pakalpojumiem, kas attiecas uz neizīrētām un

neiznomātām dzīvojamās mājas telpām un telpu grupām.

Pārējos gadījumos uz izīrētāju negulstas pienākums veikt maksājumus par īrnieka

parādiem.

[3.6] LG ne tikai izmanto savu monopolstāvokli ļaunprātīgi pret jauniem lietotajiem,

īpašniekiem un nomniekiem, bet arī izmanto īpašnieku nekustamos īpašumus savas

saimnieciskās darbības nodrošināšanai. Taču tiesību normas neparedz, ka šāda

izmantošana ir bezmaksas.

[4] Paskaidrojumos Administratīvajai apgabaltiesai atbildētāja norāda, ka LG un

Otto pieteikumus neatzīst, pamatojoties uz Lēmumā minētajiem un tostarp šādiem

apsvērumiem.

[4.1] Attiecībā uz LG pieteikumu Padome norāda, ka atbilstoši Konkurences likuma

5.panta pirmajai daļai, 6.panta pirmajai daļai un 8.panta pirmajai daļai Padome pieņem

lēmumus konkurences lietās un ir kompetentā iestāde lēmumu pieņemšanā par minētā

likuma 13.panta pirmās daļas pārkāpumiem. Tas, ka LG ir regulētā sabiedrisko

pakalpojumu sniedzēja, uz to attiecas nozares likums „Par sabiedrisko pakalpojumu

regulatoriem” un tās darbību uzrauga arī Regulators, neatceļ un neierobežo Konkurences

likuma piemērošanu. LG ir tirgus dalībnieks Konkurences likuma izpratnē, un tai ir

jāievēro dominējošā stāvokļa ļaunprātīgas izmantošanas aizliegums. Turklāt arī likums

„Par sabiedrisko pakalpojumu regulatoriem” neļauj piemērot parādu atgūšanas praksi.

Padome nekad nav atzinusi, ka tai nebūtu tiesības izskatīt strīdus par Konkurences

likuma pārkāpumiem. Lai gan tā tikai atsevišķos gadījumos nerosināja izpētes lietu vai

norādīja uz iespēju vērsties ar sūdzību Regulatorā, tomēr arī šāda strīdus atrisināšanas

iespējamība nemaina un neietekmē Padomes kompetenci izskatīt konkurences strīdus.

Padome katrā konkrētajā gadījumā izvērtē, vai ir pietiekams pamats rosināt pārkāpuma

lietu un vai tas ir atbilstošākais līdzeklis konkrēto strīdu atrisināšanai.

Lietotāju parādi radās LG brīvas izvēles un rīcības rezultātā, ārpus normatīvā

regulējuma piemērojot parādu atgūšanas praksi. Vienlaicīgi atbildība par civiltiesisko

zaudējumu nodarīšanu Konkurences likuma pārkāpumu rezultātā ir jebkura dominējošā

stāvoklī esoša tirgus dalībnieka risks, no kura tas nav pasargāts, izdarot pārkāpumu.

Parādu atgūšana no lietotājiem, kuri tos konkrēti radījuši un ir atbildīgi par to

samaksu, LG nekad nav tikusi liegta. Tās savlaicīga un konkurences apstākļiem adekvāta

parādu piedziņa neļautu lietotājiem ilglaicīgi akumulēt parādus, kuri vairs nav samērojami

ar to spēju maksāt vai var novest līdz maksātnespējai.

[4.2] Kā atzīts Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamenta (turpmāk –

Augstākā tiesa) 2013.gada 6.novembra spriedumā lietā Nr.SKA-676/2013, parādu

atgūšanas prakse ir netaisnīgs tirdzniecības noteikums atbilstoši Konkurences likuma

13.panta pirmās daļas 4.punktam.

Parādu atgūšanas prakses samērīgums nav vērtējams atbilstoši LG nepieciešamībai

atgūt parādus, un lietā vērtēta parādu atgūšanas prakses piemērošana pret jaunajiem

lietotājiem, nevis – iepriekšējiem. Parādu atgūšanas prakses samērīguma pārbaude

izdarāma, iepriekšējo lietotāju parādu samaksas nodrošināšanu pretstatot jauno lietotāju

tiesībām noslēgt dabasgāzes piegādes līgumu. Iepriekšējo lietotāju parādu atgūšanu jāveic

patstāvīgi.

Padome nekonstatēja objektīvu attaisnojumu īpašnieka līdzatbildībai par nomnieka

parāda samaksu. Savukārt atsevišķu lietotāju krāpniecisko shēmu, kā to raksturo LG,

apkarošana ar pašas radītām metodēm nav pamatota, jo tādējādi tā iejaucas civiltiesisko

seku novēršanā ārpus apjoma, kāds tiesiski savietojams ar normatīvo regulējumu (sk.

Administratīvās apgabaltiesas 2013.gada 13.decembra lēmumu šajā lietā). Būtiski, vai

lietotājus var atzīt par vienu tirgus dalībnieku, un apstāklis, ka kāda persona ir saistīta ar

citu, nerada pietiekamu pamatu atzīt, ka abas personas automātiski veido nošķirtu vienotu

ekonomisko vienību, kuru var definēt kā atsevišķu tirgus dalībnieku. Savukārt LG

argumentācija attiecībā uz radinieku atbildības robežu ir neloģiska un nonāk pretrunā ar

iepriekš minētajā Augstākās tiesas spriedumā atzīto. Pienākums maksāt parādu rodas uz

līguma pamata, nevis uz radniecības saišu pamata. Ignorējot minēto principu, LG sevi

nostāda absolūtā kreditora statusā, ko tai ļāva līdz Lēmuma pieņemšanai tās absolūtās

dominances stāvoklis dabasgāzes mazumtirdzniecības tirgū Latvijas teritorijā.

Parādu atgūšanas prakses piemērošanas novērtējumā Padome vadījās pēc Eiropas

Savienības konkurences tiesību prakses, EST un Augstākās tiesas judikatūras. Ne

Padomei, ne tiesai nav pienākums vērtēt parādu atgūšanas praksi atbilstoši pierādīšanas

standartam. Savukārt LG norādītais likumprojekts „Grozījumi Dzīvokļu īpašuma likumā”

neatļaus parādu atgūšanas prakses piemērošanu, un tie neattiecas uz Lēmumu vai tajā

konstatēto pārkāpuma periodu un negroza konstatēto pārkāpumu vai pienākumu to

novērst.

Dabasgāze nav pakalpojums, par kura nodrošināšanu dzīvojamā mājā esošie

dzīvokļu īpašnieki (dabasgāzes lietotāji) lemj kopīgi. Par dabasgāzes piegādi dzīvokļa

īpašumam katrs īpašnieks lemj individuāli, neatkarīgi no citiem īpašniekiem. Dabasgāzes

piegādes nenodrošināšana vienam dzīvokļa īpašumam nekavē un neietekmē dabasgāzes

piegādi citam dzīvokļa īpašumam vai gazificētajiem objektiem kopumā. Nemaksāšana par

dabasgāzi vienā dzīvojamās mājas dzīvokļa īpašumā nerada negatīvās sekas vai finansiālo

slogu citiem dzīvokļu īpašumu īpašniekiem vai dabasgāzes lietotājiem kopumā. Minētais

atbilst Augstākās tiesas 2013.gada 6.novembra spriedumā lietā Nr.SKA-676/2013

atzītajam. Savukārt likumprojektā paredzētā kārtība, saskaņā ar kuru jaunais dzīvokļa

īpašnieks pārņem iepriekšējā īpašnieka saistības, neattiecas uz dabasgāzes piegādi

dzīvokļa īpašumam. Atbildība par norēķināšanos par dabasgāzi izriet no brīža, kad jaunais

lietotājs noslēdz līgumu.

Grozījumi Konkurences likumā paredz tiešā pārkāpēja vai tā patstāvīgās

saimnieciskās darbības vienības ieguvēja atbildību par tiešā pārkāpēja konkurences tiesību

pārkāpumiem un uzliktā naudas soda samaksu. LG kļūdaini uzdod valsts varas piemērotā

soda neizbēgamības principa ietvaros tapušos grozījumus par civiltiesisko atbildību un tās

rašanās un piemērošanas robežām.

[4.3] Padome atsaucas uz Konkurences likuma 26.panta sestajā un septītajā daļā

paredzēto un uzskata, ka likums uzliek pienākumu paziņot procesa dalībniekam, ka ir

iegūta informācija, kas nepieciešama lēmuma pieņemšanai, taču neparedz informēt

procesa dalībnieku pirms lēmuma pieņemšanas par Padomes apsvērumiem kopumā vai

obligāti visiem apsvērumiem.

Tiesības tiek realizētas, ja procesa dalībniekam tiek nodrošināta iespēja iepazīties ar

lietu, kurā var iegūt informāciju par noskaidrotajiem faktiem un eventuāli piemērojamām

normām (sk. Augstākās tiesas 2011.gada 5.oktobra rīcības sēdes lēmumu lietā Nr.SKA-

807/2011). Atbilstoši Konkurences likuma 26.pantam mutiska procesa dalībnieka

uzklausīšana nav obligāti nodrošināma. Padome katrā konkrētajā gadījumā veic mutisko

uzklausīšanu pēc sava ieskata, ja tā ir lietderīga. Minētā norma neparedz arī vairākkārtēju

uzklausīšanu, rakstveida vai mutvārdu (sk. Augstākās tiesas 2011.gada 29.augusta

lēmumu lietā Nr.SKA-851/2011).

Pamatojoties uz minēto, arī LG iebildumi par neskaidrību jautājumā par nomnieka

parāda uzspiešanu jaunajiem lietotājiem ir nepamatoti. Lietas materiāli satur ziņas par

parādu atgūšanas prakses piemērošanu, tostarp par nomnieka parādu, un arī Padomes

paziņojumā LG aptverti visi tās klienti, kuriem pieder vai kuri valda vai lieto gazificēto

objektu – arī esošie īpašnieki un jaunie nomnieki, kuriem piemēro parādu atgūšanas praksi

par iepriekšējā nomnieka parādu. Par minēto LG sniegusi arī savu paskaidrojumu, un

attiecīgi Padomes paziņojumā izdarīti secinājumi, kā vienīgo attaisnojošo izņēmumu minot

īrnieka gadījumu.

Mutiskās uzklausīšanas laikā Padome vienīgi uzklausa tirgus dalībnieku un

atsevišķus iebildumus ne apspriež, ne īpaši izceļ. Uzklausīšana tika protokolēta, un tās

protokols saskaņots ar LG un pievienots lietas materiāliem. Lietas materiāliem pievienota

arī LG mutiskās uzklausīšanas prezentācija, līdz ar to pat pārsniedzot nodrošināmo

uzklausīšanas apjomu.

Atbilstoši Konkurences likuma 5.panta pirmajai daļai Padome ir koleģiāla iestāde,

un Lēmums pieņemts, ievērojot procesuālā taisnīguma principu trīs Padomes locekļu

sastāvā. Padomes priekšsēdētājas atsevišķs izteikums nevieš šaubas par Padomes

objektivitāti kopumā. Padome ir tiesīga informēt sabiedrību un mēdijus par konkrētu lietu

izmeklēšanas gaitu un atbildēt uz jautājumiem par lietā konstatētajiem pierādījumiem.

Ievērojot to, ka lietas izmeklēšanas gaitā saņemti vairāku privātpersonu iesniegumi,

informēta arī sabiedrība.

[4.4] Naudas sods noteikts atbilstoši Ministru kabineta 2008.gada 29.septembra

noteikumiem Nr.796 „Kārtība, kādā nosakāms naudas sods par Konkurences likuma

11.panta pirmajā daļā un 13.pantā paredzētajiem pārkāpumiem” (turpmāk – Noteikumi

Nr.796) kopsakarā ar Administratīvā procesa likuma (turpmāk – APL) 66.panta pirmajā

daļā noteiktajiem lēmuma satura noteikšanas pamatprincipiem.

LG izdarītais pārkāpums ir smags pārkāpums atbilstoši tā raksturam un Noteikumu

Nr.796 15.punktam. LG ir vienīgā dabasgāzes piegādātāja Latvijā ar 100 % tirgus daļu

dabasgāzes mazumtirdzniecības tirgū un 442 000 klientiem. Tās īstenotā parādu atgūšanas

prakse no 2009.gada radīja konkurences kavēšanu vairākos konkrētajos tirgos, kas minēti

Lēmumā, un potenciāli varēja ietekmēt konkurenci ikvienā konkrētajā tirgū, kurā tiek

izmantota LG piegādātā dabasgāze. LG bija pārkāpuma iniciatore un tai bija aktīva loma

pārkāpuma izdarīšanā, jo LG patstāvīgi ieviesa parādu atgūšanas praksi un piemēroja to

attiecībā pret dabasgāzes lietotājiem. Faktiski tās pārkāpuma ietekme bija plašāka, jo ne

visi jaunie lietotāji vienlaicīgi slēdza arī cesijas līgumus par iepriekšējo lietotāju parādiem.

Savukārt potenciāli parādu atgūšanas prakse varēja skart jebkuru dabasgāzes lietotāju, jo

LG to piemēroja universāli.

Naudas sods noteikts no LG 2012.gada neto apgrozījuma, pamatojoties uz

Konkurences likuma 14.panta otrās daļas 1.punktu un Noteikumu Nr.796 3.punktu. LG

argumentiem attiecībā par EK praksi nav nozīmes, jo katra dalībvalsts nauda soda

noteikšanas procesu nacionālā līmenī regulē patstāvīgi.

Dominējošā stāvoklī esoša tirgus dalībnieka ekspluatējoša rīcība, par kādu ir atzīta

LG parādu atgūšanas prakse, ir bijusi vienmēr aizliegta saskaņā ar Konkurences likuma

13.panta pirmo daļu. Apstāklis, ka LG ar Lēmumu pirmo reizi sodīta par minētā likuma

pārkāpumu, nevar pamatot atbrīvošanu no atbildības vai pārkāpuma lietas izbeigšanu tādā

veidā, kā to prasīja LG. Tās patstāvīgā rīcība attiecībā uz parādu atgūšanas prakses

saskaņošanu un centieniem to integrēt tiesību sistēmā liecina, ka LG apzinājās parādu

atgūšanas prakses iespējamo problemātisko raksturu un arī prettiesiskumu.

Atbildības apmēru vai naudas soda samazinājumu nenoteic matemātiski (sk.

Augstākās tiesas 2011.gada 4.oktobra rīcības sēdes lēmumu lietā Nr.SKA-798/2011).

Padome, nosakot galīgo sodu, ņēma vērā, ka, neskatoties uz parādu atgūšanas prakses

universālo piemērošanu, piemēram, enerģētikas sektorā, kas aizņem būtisku daļu no

realizētā dabasgāzes apjoma mazumtirdzniecībā, parādu atgūšanas prakses faktiskie

piemērošanas gadījumi netika konstatēti. Pastāv arī izņēmuma gadījumi, kuros parādu

atgūšana netiek uzskatīta par dominējošā stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu. Tāpēc

Padome samazināja aprēķināto naudas sodu par trešdaļu. Līdzīgi Padome samazināja

aprēķināto naudas sodu vēl par trešdaļu, jo Regulators iepriekš vērtēja un daļēji pieļāva

parādu atgūšanas praksi.

[4.5] Atbilstoši Konkurences likuma 5.panta pirmajai daļai un 6.panta pirmajai daļai

Padome ir deleģēta piemērot minēto likumu un uzraudzīt, kā tiek ievērots dominējošā

stāvokļa ļaunprātīgas izmantošanas aizliegums. Dominējošo stāvokli un tā izmantošanas

ekspluatējošo raksturu Padome noteic saskaņā ar Konkurences likumu, nevis Civillikumu,

Enerģētikas likumu vai likumu „Par dzīvojamo telpu īri”. Piemērojot Konkurences likuma

13.panta pirmo daļu, Padome pārbauda, vai tirgus dalībnieks atrodas dominējošā stāvoklī

konkrētajā tirgū un vai tā rīcība un realizētā prakse ir vai nav attaisnojama.

Lēmumā konstatēts, ka LG atrodas dominējošā stāvoklī un uz parādu atgūšanas

praksi attiecināma Konkurences likuma 13.panta pirmā daļa, kā arī vērtēts, cik lielā mērā

parādu atgūšanas prakse uzskatāma par neattaisnojošu un ļaunprātīgu dominējošā stāvokļa

izmantošanu.

[4.6] Attiecībā uz Otto pieteikumu, Padome norāda, ka Otto pievienojas Lēmumam,

bet faktiski lūdz grozīt Padomes uzliktā tiesiskā pienākuma saturu un izpildes apjomu.

Taču Otto nav pamatoti ieinteresētā persona izteikt šādu prasījumu, jo Konkurences

likums neparedz sūdzības iesniedzēja tiesības prasīt Padomei noteikta veida tiesisko seku

piemērošanu pret iespējamo pārkāpēju (sk. Augstākās tiesas 2012.gada 17.decembra

spriedumu lietā Nr.SKA-369/2012). Otto kā sūdzības iesniedzēja loma lietas izpētes

uzsākšanā nav pamats, lai konstatētu subjektīvās tiesības prasīt tiesiskā pienākuma

grozīšanu, kas vērsts pret LG (sk. turpat).

Pamatojoties uz APL 282.panta 2.punktu, Padome lūdz izbeigt tiesvedību lietā, kas

ierosināta, pamatojoties uz Otto pieteikumu.

[5] Ar Administratīvās apgabaltiesas tiesneses 2014.gada 27.februāra lēmumu

administratīvās lietas Nr.A43017613 un Nr.A43017713 apvienotas vienā tiesvedībā,

piešķirot apvienotajai lietai Nr.A43017613.

[6] Paskaidrojumos Administratīvajai apgabaltiesai LG norāda, ka Otto pieteikums

ir nepamatots un noraidāms, balstoties uz šādiem apsvērumiem.

[6.1] Otto nav subjektīvo tiesību lūgt pārvērtēt tiesiskos pienākumus, jo tā nav

pamatoti ieinteresētā persona lietā. Atbilstoši tiesu praksei Konkurences likums neparedz

Otto tiesības prasīt Padomei noteikta veida tiesisko seku piemērošanu pret iespējamo

pārkāpēju. Otto darbības administratīvajā procesā iestādē nenozīmē, ka tai ir arī tiesības

iesniegt pieteikumu par Lēmuma grozīšanu. Konkurences likuma 20.panta pirmajā daļā

paredzētas Otto tiesības vērsties vispārējās jurisdikcijas tiesā par iespējamajiem

Konkurences likuma pārkāpumiem, tādējādi ierobežojot Lēmuma pārsūdzēšanu.

Otto nav arī pamatojusi šādu tiesību pastāvēšanu, un, kā izriet no tās pieteikuma,

Lēmums tiek pārsūdzēts tikai specifiskā daļā – tiktāl, ciktāl tas neparedz tiesiskos

pienākumus attiecībā uz LG tiesībām atteikties piegādāt dabasgāzi īpašuma īpašniekam vai

jaunajam īrniekam, ja pastāv iepriekšējā īrnieka parādsaistības. Otto nav norādījusi, kā

Lēmums ietekmē to, proti, nav pierādījumu tam, ka Otto pieder kādi nekustamie īpašumi,

ka šādu īpašumu lietošanas tiesības ir piešķirtas trešajām personām, ka starp Otto un šīm

trešajām personām pastāv īres tiesiskās attiecības (nevis noma), ka par Otto

piederošajiem īpašumiem pastāv parāds par dabasgāzi, un ka uz šiem īpašumiem nav

attiecināms neviens no tiesisko pienākumu izņēmumiem.

Otto pieteikums ir populārsūdzību (actio popularis), kas bija atsakāma, pamatojoties

uz APL 191.panta pirmās daļas 8.punktu. LG, pamatojoties uz APL 282.panta 2.punktu,

lūdz izbeigt tiesvedību lietā.

[6.2] LG tiesības atteikties piegādāt dabasgāzi īrnieka parādsaistību gadījumā ir tieši

paredzētas Noteikumos Nr.1048, kas nepieļauj dabasgāzes piegādes turpināšanu

konkrētajam īpašniekam attiecīgajā gazificētajā objektā vai īpašnieka jaunajam īrniekam,

ja pastāv īpašnieka vai tā iepriekšējā īrnieka parāds par dabasgāzi.

Atbilstoši Oficiālo publikāciju un tiesiskās informācijas likuma 9.panta sestās daļas

2.punktam vispārējo tiesību normu piemēro tiktāl, ciktāl to neierobežo speciālā tiesību

norma. Ņemot vērā, ka atbilstoši Enerģētikas likuma 42. 1pantam tiesības noteikt

norēķinus par dabasgāzi, kā arī tās piegādes un lietošanas noteikumus ir Ministru

kabinetam, izvērtējot Otto tiesiskos pienākumus, vispirms ir piemērojamas Noteikumu

Nr.1048 speciālās tiesību normas, tostarp 76.punkts, kas noteic, ka ikvienam gazificētā

objekta īpašniekam (arī Otto) pat, ja tas pats nav dabasgāzes lietotājs, bet ir izīrējis

gazificēto objektu citai personai, ir saistoši 36.punktā paredzētie pienākumi. Noteikumu

Nr.1048 36.5.punkts paredz, ka gazificētā objekta īpašnieka pienākums ir izdarīt

maksājumus līgumā noteiktajos termiņos un apmērā.

Ņemot vērā tiesiskajā regulējumā paredzēto īpašnieku līdzatbildību par īrnieku

neveiktajiem norēķiniem, situācijā, ja saņemts lūgums par gāzes piegādi no īpašnieka, LG

ir tiesības rīkoties analoģiski kā norādīts Noteikumu Nr.1048 86.punktā, proti, Otto vai tā

jaunajiem īrniekiem ir tiesības turpināt saņemt dabasgāzi konkrētajā gazificētajā objektā

pēc tam, kad ir izpildītas saistības par iepriekš saņemto dabasgāzi.

Minēto apstiprina arī Administratīvās apgabaltiesas 2013.gada 6.marta spriedums

lietā Nr.A43012211 un Padomes Lēmumā pamatoti uzskatītais, ka Noteikumu Nr.1048

pašreizējā redakcijā tā nemaz nebūtu tiesīga noteikt LG pienākumu piegādāt dabasgāzi

Otto norādītajā gadījumā.

Atšķirībā no LG, kura nevar izvēlēties, vai slēgt līgumu ar īrnieku vai īpašnieku,

gazificētā objekta īpašnieki atbilstoši Noteikumiem Nr.999 (2.1. un 6.punkts) var

izvēlēties, vai tieši norēķināties ar LG vai arī piešķirt šādas tiesības saviem īrniekam.

Tādējādi Otto ir nodrošinātas tiesības efektīvi aizsargāt savas intereses un kontrolēt savus

īrniekus.

Gazificēto objektu īpašniekiem atbilstoši Noteikumiem Nr.999 (7.punkts) ir arī

tiesības pieprasīt nodrošināt piekļuvi dabasgāzes iekārtām un pārtraukt īres līgumu, ja

netiek pildītas likumiskās prasības. LG norāda, ka ir ierosinātas vairākas administratīvā

pārkāpuma lietas pret Otto, jo tā, rīkojoties pretēji Noteikumu Nr.1048 78.punktam, nav

izpildījusi ēkas īpašniekam noteikto pienākumu nodrošināt LG pārstāvju iekļūšanu Otto

piederošajos īpašumos dabasgāzes piegādes skaitītāju kontrolei un dabasgāzes padeves

pārtraukšanai. Līdz ar to ir absurdi Otto pārmetumi par LG rīcību, kas it kā novilcina

dabasgāzes padeves pārtraukšanu parādniekiem. Tieši Otto vainas dēļ LG pārstāvji vēl

joprojām nevar iekļūt vairākos šim komersantam piederošajos gazificētajos objektos.

Turklāt, kā atzīts jau minētajā Administratīvās apgabaltiesas 2013.gada 6.marta

spriedumā lietā Nr.A43012211, gazificēto objektu īpašnieki gūst ekonomisku labumu no

piegādātās dabasgāzes, proti, palielinās īpašuma vērtība. Apmierinot Otto pieteikumu,

tiktu izjaukta līdzšinējā tiesiskā kārtība, kad gazificētā objekta īpašnieki uzņemas

līdzatbildību par norēķinu uzraudzību. Otto un citi īpašnieki nebūtu motivēti uzraudzīt

savu īrnieku norēķinus, pieļaujot ekonomiskā labuma gūšanu no sava īpašuma bez

jebkādas atbildības.

[7] Tiesas sēdē LG pārstāvji LG pieteikumu uzturēja, pamatojoties uz tajā

minētajiem motīviem, kā arī sniedza papildu motivāciju, kas pieteikumā nebija ietverta;

Otto pieteikumu uzskatīja par nepamatotu, un lūdza izbeigt tiesvedību lietas daļā, kas

ierosināta, pamatojoties uz Otto pieteikumu.

Otto pārstāve uzturēja Otto pieteikumu, pamatojoties uz tajā norādītajiem motīviem.

Padomes pārstāvji LG un Otto pieteikumus neatzina uz Lēmumā minētajiem

motīviem.

Motīvu daļa

[8] Pārbaudījusi lietas materiālus un noklausījusies administratīvā procesa

dalībnieku paskaidrojumus, Administratīvā apgabaltiesa atzīst, ka LG un Otto pieteikumi

nav pamatoti.

[9] Pārbaudot Lēmuma pamatojumu, apgabaltiesa atzīst to par tiesisku un pamatotu.

[10] Apgabaltiesa atzīst, ka LG nepamatoti uzskata, ka lietas izskatīšana nebija

Padomes kompetencē un ka Padome ir pārņēmusi Regulatora funkcijas.

Nav pamatots LG arguments, ka Padome realizēja identisku interešu aizsardzību, ko

jau nodrošina Regulators saskaņā ar likuma „Par sabiedrisko pakalpojumu regulatoriem”

9.panta pirmās daļas 1.punktu. Apgabaltiesa konstatē, ka Padome lietu ierosināja un

izskatīja, pamatojoties uz Konkurences likuma normām. LG nav objektīvi pamatojusi,

kāpēc tai nebūtu jāievēro Konkurences likuma normas un kāpēc kompetentā iestāde –

Padome – nebūtu tiesīga pārbaudīt konkurences tiesību pārkāpuma esību LG darbībās.

Apgabaltiesa piekrīt Padomes viedoklim, ka atbilstoši Konkurences likuma 5.panta

pirmajai daļai un 6.panta pirmajai daļai Padome ir deleģēta piemērot minēto likumu un

uzraudzīt, kā tiek ievērots dominējošā stāvokļa ļaunprātīgas izmantošanas aizliegums.

Dominējošo stāvokli un tā izmantošanas ekspluatējošo raksturu Padome noteic saskaņā ar

Konkurences likumu, nevis Civillikumu, Enerģētikas likumu vai likumu „Par dzīvojamo

telpu īri”. Piemērojot Konkurences likuma 13.panta pirmo daļu, Padome pārbauda, vai

tirgus dalībnieks atrodas dominējošā stāvoklī konkrētajā tirgū un vai tā rīcība un realizētā

prakse ir vai nav attaisnojama.

Lēmumā pareizi konstatēts, ka uz LG parādu atgūšanas praksi attiecināma

Konkurences likuma 13.panta pirmā daļa, līdz ar to arī pamatoti vērtēts, cik lielā mērā

parādu atgūšanas prakse uzskatāma par neattaisnojošu un ļaunprātīgu dominējošā stāvokļa

izmantošanu.

Dominējošā stāvoklī esoša uzņēmuma ekspluatējoša rīcība ir aizliegta pati

par sevi un tieši norādīta Konkurences likuma 13.panta pirmās daļas 4.punktā kā

viens no dominējošā stāvokļa ļaunprātīgas izmantošanas izpausmes veidiem. Pretēji LG

uzskatam, šādā gadījumā ietekme uz konkurenci jau tiek prezumēta un nav īpaši jāvērtē

(sk. Augstākās tiesas 2014.gada 20.janvāra lēmuma izskatāmajā lietā Nr. SKA-361/2014

8.punktu, arī Augstākās tiesas 2013.gada 20.septembra sprieduma lietā Nr.SKA-24/2013

31.punktu).

Nav pamatots arī LG arguments par to, ka lieta prettiesiski ierosināta uz fizisku

personu iesniegumu pamata. No Lēmuma redzams, ka lieta daļā ierosināta sakarā ar

juridisku personu iesniegumiem – par Konkurences likuma 13.panta pirmās daļas 3.punkta

pārkāpumu, bet daļā – pēc Padomes iniciatīvas. Tas ir atbilstoši Konkurences likuma

22.panta 1. un 2.punktam.

Tādējādi Padome lietu ierosināja pareizi un izskatīja savas kompetences ietvaros.

Nav pareizs LG viedoklis par to, ka uz Padomi ir attiecināms vispārīgais tiesiskais

regulējums uzraudzīt dominējošā stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu, bet uz Regulatoru –

speciālais tiesiskais regulējums uzraudzīt dominējošā stāvoklī esoša uzņēmuma darbību,

kura skar pakalpojumu sniedzēju un lietotāju tiesiskās attiecības un neietekmē konkurenci,

un izskatāmajā gadījumā, tā kā LG neietekmējot konkurenci, tad tās uzraudzību varējis

veikt tikai Regulators.

Apgabaltiesa atzīst par pamatotiem Padomes argumentus, ka atbilstoši Konkurences

likuma 5.panta pirmajai daļai, 6.panta pirmajai daļai un 8.panta pirmajai daļai Padome

pieņem lēmumus konkurences lietās un ir kompetentā iestāde lēmumu pieņemšanā par

minētā likuma 13.panta pirmās daļas pārkāpumiem. Tas, ka LG ir regulētā sabiedrisko

pakalpojumu sniedzēja, uz to attiecas nozares likums „Par sabiedrisko pakalpojumu

regulatoriem” un tās darbību uzrauga arī Regulators, neatceļ un neierobežo Konkurences

likuma piemērošanu. LG ir tirgus dalībnieks Konkurences likuma izpratnē, un tai ir

jāievēro dominējošā stāvokļa ļaunprātīgas izmantošanas aizliegums.

[11] Apgabaltiesa atzīst, ka Lēmumā (34.-52.rindkopa) pareizi noteikts konkrētais

tirgus.

Padome pareizi lietā konstatējusi, ka dabasgāzes mazumtirdzniecību Latvijā veic

LG. Regulators ir izdevis LG licenci Nr.E34003 dabasgāzes tirdzniecībai. LG nodrošina

dabasgāzes piegādi 442 000 klientiem Latvijā, bet apkures sezonā – no Inčukalna pazemes

gāzes krātuves arī Igaunijai, Krievijas ziemeļrietumu daļai un Lietuvai.

Lielākais dabasgāzes apjoms Latvijā tiek patērēts enerģētikā, ko 2011.gadā veidoja

AS „Latvenergo” termoelektrocentrāles un siltumapgādes uzņēmumi – 67%, savukārt

rūpniecībā dabasgāzi patērēja 14%, komunālie un komercuzņēmumi patērēja 11%, bet

mājsaimniecības patērējušas – 8% no kopējā Latvijā patērētā dabasgāzes apjoma.

Dabasgāzi lietotājam piegādā saskaņā ar LG un lietotāja noslēgtu līgumu par

dabasgāzes piegādi. Dabasgāzes piegādes līgumu noslēdz, ievērojot Noteikumus Nr.1048.

Padome pareizi konstatējusi, ka konkrētās lietas ietvaros lietotājs ir fiziska vai

juridiska persona, kas no LG pērk un savām vajadzībām patērē dabasgāzi vai lieto to

energoapgādē vai cita veida komercdarbībā (Enerģētikas likuma 1.panta 10.punkts).

Savukārt iepriekšējais lietotājs ir klients, ar kuru LG nav izbeigusi dabasgāzes piegādes

līgumu, bet jaunais lietotājs ir dabasgāzes piegādes klients, ar kuru tiek slēgts vai kuram

LG atsaka noslēgt jaunu dabasgāzes piegādes līgumu.

Saskaņā ar Direktīvas 2003/55/EK 49.panta pirmās daļas 3.rindkopu atsevišķas šīs

direktīvas normas neattiecas uz Latviju, Igauniju un Somiju līdz brīdim, kad jebkura no

šīm dalībvalstīm tieši pievienojas jebkuras dalībvalsts, izņemot Igaunijas, Latvijas,

Lietuvas un Somijas starpsavienotai dabasgāzes piegādes sistēmai. Padome pareizi

secinājusi, ka minētais izņēmums liecina, ka Latvijā dabasgāzes mazumtirdzniecības tirgus

ir izolēts tirgus, un konkurence tajā var izveidoties tikai pēc dabasgāzes sistēmas

starpsavienojuma izbūves. KP pamatoti secinājusi, ka starpsavienojumu izveidošana ar

Eiropas dabasgāzes pārvades tīkliem prasa lielas investīcijas, tādēļ jaunu dabasgāzes

tirgotāju ienākšana dabasgāzes tirgū pārskatāmā nākotnē ir ļoti apgrūtināta.

Lēmuma V sadaļā Padome izvērtējusi, ka konkrētais tirgus saskaņā ar Konkurences

likuma 1.panta 4.punktu ir dabasgāzes mazumtirdzniecības tirgus lietotājiem LG

dabasgāzes apgādes sistēmā Latvijas Republikas teritorijā.

[12] Saskaņā ar Enerģētikas likuma 1.panta 3.punktā noteikto LG ir uzskatāma par

energoapgādes komersantu. Par energoapgādi Enerģētikas likuma 1.panta 2.punkta

izpratnē uzskatāma enerģētikas jomā veicama komercdarbība, kurai ir nepieciešama

licence un kura ietver (..) gāzes iepirkšanu, pārveidi, uzglabāšanu, pārvadi, sadali vai

tirdzniecību.

Konkurences likuma 1.panta 1.punkts noteic, ka dominējošais stāvoklis ir tirgus

dalībnieka vai vairāku tirgus dalībnieku ekonomisks (saimniecisks) stāvoklis konkrētajā

tirgū, ja šis dalībnieks vai šie dalībnieki spēj ievērojami kavēt, ierobežot vai deformēt

konkurenci jebkurā konkrētajā tirgū pietiekami ilgā laika posmā, darbojoties pilnīgi vai

daļēji neatkarīgi no konkurentiem, klientiem, piegādātājiem vai patērētājiem.

Ņemot vērā, ka LG ir vienīgais licencētais tirgus dalībnieks dabasgāzes

tirdzniecībai, kas piegādā 100% no dabasgāzes patēriņa, ņemot vērā, ka Latvijas

dabasgāzes mazumtirdzniecības tirgus ir izolēts, Padome pamatoti atzina, ka LG ir iespēja

darboties neatkarīgi no konkurentiem, klientiem un patērētājiem.

Apgabaltiesa atzīst, ka Lēmumā (53.-56.rindkopa) ir pareizi atzīts, ka LG atrodas

dominējošā stāvoklī dabasgāzes mazumtirdzniecības LG dabasgāzes apgādes sistēmā

Latvijas Republikas teritorijā. LG šajā sakarā objektīvus pretargumentus nav izteikusi.

[13] Lēmumā ir konstatēts, ka LG ir pieļāvusi dominējošā stāvokļa ļaunprātīgu

izmantošanu, kam LG nepiekrīt.

Apgabaltiesa uzskata, ka Lēmumā ietvertie argumenti šajā sakarā ir pareizi.

Konkurences likuma 13.panta pirmā daļa noteic, ka jebkuram tirgus dalībniekam,

kas atrodas dominējošā stāvoklī, ir aizliegts jebkādā veidā ļaunprātīgi to izmantot Latvijas

teritorijā.

Dominējošā stāvokļa ļaunprātīga izmantošana var izpausties kā netaisnīgu pirkšanas

vai pārdošanas cenu vai citu netaisnīgu tirdzniecības noteikumu tieša vai netieša

uzspiešana vai piemērošana (Konkurences likuma 13.panta pirmās daļas 4.punkts).

Apgabaltiesa piekrīt Lēmuma secinājumiem, ka aizsardzība pret ekspluatējošo

praksi izplatās uz jebkuru dominējošā stāvoklī esošā tirgus dalībnieka preces vai

pakalpojuma pircēju. Ekspluatējoša prakse ir aizliegta kā tāda un nav savietojama ar

minētajā tiesību normā noteikto aizliegumu.

Nav strīda par to, un Padomes iegūtie pierādījumi to apliecina, ka LG atsaka

jauniem lietotājiem dabasgāzes piegādes līguma noslēgšanu, ja gazificētajā objektā

iepriekšējam lietotājam ir parāds par piegādāto dabasgāzi. Kā priekšnoteikumu jauna

dabasgāzes piegādes līguma noslēgšanai LG izvirza iepriekšēja lietotāja parāda segšanu.

Vienlaicīgi LG piedāvā iespēju iepriekšējā lietotāja parādu cedēt jaunajam lietotājam. LG

neslēdz jaunu dabasgāzes piegādes līgumu, kamēr iepriekšējā dabasgāzes lietotāja parāds

netiek samaksāts.

Lēmuma 64.rindkopā konstatēts, ka LG virknē gadījumu bija atteikusies noslēgt

līgumu un piegādāt dabasgāzi, jo gazificētajā objektā pastāvēja parāds. Pamatojoties uz

personu iesniegumos sniegto informāciju, LG ir atteikusies noslēgt dabasgāzes piegādes

līgumu un nodrošināt dabasgāzes apgādi tādos gadījumos kā jaunajam gazificētā objekta

īpašniekam, ja gazificētais objekts ir iegādāts izsolē, gazificētā objekta

pārvaldniekam/apsaimniekotājam, pastāvot iepriekšējā gazificētā objekta īrnieka parādam,

jaunajam gazificētā objekta īpašniekam, ja gazificētais objekts ir iegādāts uz pirkuma

līguma pamata, gazificētā objekta jaunā īpašnieka īrniekam, pastāvot iepriekšējā īpašnieka

parādam, gazificētā objekta jaunajam īrniekam, pastāvot iepriekšējā īrnieka parādam un

gazificēta objekta īpašniekam, ja īrniekam ir izveidojies parāds par dabasgāzes piegādi.

Izvērtējot personu iesniegumus, publiskās konsultācijas ietvaros saņemto

informāciju, kā arī LG sniegto informāciju, Padome pareizi konstatējusi, ka:

1) LG jaunajiem lietotājiem izvirzījusi universālu noteikumu, ka pirms

dabasgāzes līguma noslēgšanas ir jābūt samaksātam iepriekšējā lietotāja parādam par

patērēto dabasgāzi;

2) lai uzreiz noslēgtu dabasgāzes piegādes līgumu, LG piedāvājusi jaunajiem

lietotājiem noslēgt cesijas līgumu par iepriekšējo lietotāju parādiem un pirms līguma

noslēgšanas pašiem samaksāt parādu;

3) LG atslēdza dabasgāzes piegādi pēc tam, kad jaunais lietotājs vērsās pie LG

ar lūgumu noslēgt dabasgāzes piegādes līgumu;

4) LG ilgu laiku nav veikusi parādu piedziņu;

5) parādi ir veidojušies ilglaicīgi un/vai parādus veido vairāku iepriekšējo

lietotāju parādi;

6) LG ir piedāvājusi cedēt likvidētu vai maksātnespējas procesā esošu

komercsabiedrību parādus;

7) LG ir piedāvājusi cedēt arī parādsaistības dzīvojamās telpās, kur ir bijis

konstatēts nelegāls pieslēgums pie dabasgāzes apgādes sistēmas.

No minētā Padome Lēmuma 67.punktā pareizi secinājusi, ka LG kā

priekšnoteikumu jauna dabasgāzes piegādes līguma noslēgšanai ar jauno lietotāju izvirza

iepriekšējā lietotāja parāda samaksu. LG arī nav apstrīdējusi un ir apstiprinājusi parādu

atgūšanas prakses universālu piemērošanu, kuru LG pastāvīgi un nemainīgi (sistemātiski)

īstenojusi pret patērētājiem un tirgus dalībniekiem dažādās tautsaimniecības nozarēs kopš

2009.gada. Lēmumā pareizi atzīts, ka tas apliecina parādu atgūšanas prakses universālu

piemērošanu attiecībā pret dabasgāzes lietotājiem kopumā.

Izvērtējot lietas apstākļus, par kuriem lietā nav strīda, Padome pareizi secināja, ka

LG nav tiesīga atteikt noslēgt dabasgāzes piegādes līgumu un piegādāt dabasgāzi

gazificētā objektā, pamatojoties uz likuma „Par sabiedrisko pakalpojumu regulatoriem”

24.pantu jaunajam lietotājam, kuram nav parādu par dabasgāzi, neatkarīgi no iepriekšējo

lietotāju parādiem. Parādu piedziņa ir vēršama Civilprocesa likumā noteiktajā kārtībā pret

lietotāju, kurš izveidojis parādu.

Padome, lai noteiktu, vai parādu atgūšanas prakse ir netaisnīga Konkurences likuma

13.panta pirmās daļas 4.punkta ietvaros, pamatoti pārbaudījusi, vai parādu atgūšana ir

nepieciešama dabasgāzes piegādes nodrošināšanai. Šajā sakarā Padome pareizi secinājusi,

ka parādu atgūšanas mērķis ir saņemt samaksu par piegādāto dabasgāzi. LG, kā jebkurš

tirgus dalībnieks, ir tiesīga prasīt parāda samaksu un atbilstošu atlīdzinājumu, kas saistīti

par patērēto, bet laikā neapmaksāto dabasgāzi, ja lietotājam ir izveidojies parāds par

piegādāto dabasgāzi. LG nav ierobežota pārtraukt dabasgāzes piegādi, ja lietotājs vairs

nemaksā par patērēto dabasgāzi un tam ir izveidojies parāds. Padome pareizi secinājusi, ka

parādu par piegādāto dabasgāzi atgūšanas mērķis ir aizsargāt LG komerciālās intereses un

saskan ar nepieciešamību nodrošināt dabasgāzes piegādi.

Attiecībā par parādu atgūšanas prakses samērīgumu Padome pareizi pārbaudījusi,

vai LG parādu atgūšanas prakse ir objektīvi piemērota un atbilstoša mērķa sasniegšanai,

tas ir, vai pārkāpuma lietā konstatētajos gadījumos LG bija samērīgi atteikt atjaunot

dabasgāzes piegādi un atteikt noslēgt dabasgāzes līgumu ar jauno lietotāju, pirms nav

nomaksāts iepriekšējā lietotāja parāds gazificētajā objektā.

Padome pareizi konstatējusi, ka LG faktiski uzspiež jaunajam lietotājam pienākumu

nodrošināt iepriekšējā lietotāja parāda segšanu, tomēr iepriekšējā lietotāja saistību izpilde

izriet no tā noslēgtā līguma. LG prasīt jaunā lietotāja atbildību par iepriekšējā lietotāja

saistībām nav pamata, jo par parādu atbild parādnieks. Lēmumā pareizi atzīts, ka saistības,

kas izriet no iepriekšējā dabasgāzes piegādes līguma, saista tikai iepriekšējo lietotāju un

LG, jo tikai šīs puses ir izteikušas gribu noslēgt šo līgumu (Civillikuma 1427.pants).

Līgums ir personu savstarpējs ar vienošanos pamatots gribas izteikums, kura mērķis ir

nodibināt saistības (Civillikuma 1511.pants), un atbilstoši Civillikuma 1587.pantam tieši

līdzējiem ir pienākums izpildīt ar līgumu nolīgto. Līdz ar to iepriekšējais dabasgāzes

piegādes līgums nevar uzlikt pienākumus vai radīt tiesiskās sekas citai personai – jaunajam

lietotājam.

Apgabaltiesa citastarp par pamatotiem atzīst Lēmuma secinājumus, ka par parādu

samaksas nodrošināšanu no iepriekšējā lietotāja un parādu veidošanās priekšnoteikumu

novēršanu ir atbildīga arī LG. Proti, ja LG nebūtu iespējas nodrošināt parāda iekasēšanu

no jaunā lietotāja, proti, LG nebūtu dominējošā stāvoklī un jaunie lietotāji nebūtu atkarīgi

no LG un varētu pirkt dabasgāzi no citiem piegādātājiem, tad LG rūpīgāk vērtētu savu

sadarbības partneru un klientu (lietotāju) finansiālās iespējas maksāt par dabasgāzes

piegādi, jo pastāvētu risks nesaņemt samaksu par piegādāto dabasgāzi. LG, tāpat kā

jebkurš komersants konkurences apstākļos, būtu patstāvīgi un savlaicīgi ieinteresēta

vērsies pret nemaksātājiem.

Apgabaltiesa uzskata, ka Padome ciatastarp pareizi norādījusi, ka, atsakot slēgt

dabasgāzes piegādes līgumus ar jaunajiem lietotājiem, LG atsakās no ienākumu gūšanas,

ko sniegtu dabasgāzes tirdzniecība jaunajiem lietotājiem. LG neuzsāk sadarbību ar

jaunajiem lietotājiem, kuri vēlas saņemt dabasgāzi un maksāt par patērēto dabasgāzi, bet

šāda rīcība nav samērīga parādu atgūšanas nodrošināšanai, jo nonāk pretrunā ar LG

komreciālajām interesēm, ciešot zaudējumus dēļ neiegūtās samaksas par jaunajiem

lietotājiem nepiegādāto dabasgāzi.

Pamatots ir arī secinājums, ka parādu atgūšanas prakses uzspiešanas fakts izpaužas

arī, slēdzot cesijas līgumus, ar kuru LG cedē iepriekšējā lietotāja parādu jaunajam

lietotājam apmaiņā pret iespēju noslēgt jaunu dabasgāzes piegādes līgumu. LG, uzspiežot

cesijas līguma noslēgšanu, pārliek uz jaunajiem lietotājiem parāda atgūšanas risku un

nepamatoti liek uzņemties saistības, kuras nav objektīvi nepieciešamas dabasgāzes

piegādes līguma noslēgšanai.

Padome pareizi vērtējusi, ka iepriekšējo parādu atgūšanas nodrošināšana no

jaunajiem lietotājiem neizriet ne no likuma „Par sabiedrisko pakalpojumu regulatoriem”

24.panta pirmās daļas, ne no Civillikuma regulējuma, ne no citām tiesību normām.

Šādos apstākļos Padome pareizi atzina, ka parādu atgūšanas prakse, nodrošinot

parādu samaksu no jaunā lietotāja, pārkāpj normatīvo regulējumu un pārsniedz apjomu,

kas objektīvi nepieciešams parādu atgūšanas mērķa sasniegšanai. Piemērotā parādu

atgūšanas prakse nav samērīga parādu atgūšanas mērķa sasniegšanai.

Pilnībā pareizi ir Padomes secinājumi, ka parādu atgūšanas prakses piemērošanā

daļā pret patērētājiem ietekme uz konkurenci nav jākonstatē, jo patērētāju tiesiskās

intereses ar ekspluatējošu praksi tiek aizskartas tieši. Dominējošā stāvokļa ļaunprātīgas

izmantošanas aizliegums attiecas arī uz gadījumiem, kad netiek konstatēta ietekme uz

konkurenci, ja tieši tiek skartas patērētāju intereses. No pārkāpuma konstatēšanas viedokļa

ir pietiekami, ka dominējošā stāvoklī esošs tirgus dalībnieks izmanto savu stāvokli ar

tādām metodēm, kuras tas brīvas konkurences apstākļos neizmantotu un kuru izmantošanu

raksturo objektīvā attaisnojuma trūkums. Pienākums atturēties no šādas rīcības izriet no

dominējošā stāvoklī esoša uzņēmuma īpašās atbildības noteikt un piemērot taisnīgus

tirdzniecības noteikumus. Padome pareizi norādījusi, ka līdz ar to nav obligāti katrā

gadījumā konstatēt ļaunprātīgas izmantošanas ietekmi uz konkurenci. Pārkāpums izpaužas

pašā ļaunprātīgas izmantošanas faktā, jo ir darbība, kas vērsta pret brīvu konkurenci.

Pareizs ir arī secinājums, ka LG parādu atgūšanas prakse negatīvi ietekmē arī

komersantu konkurenci. Nepiegādājot dabasgāzi vai klientiem pārņemot un sedzot trešo

personu parādsaistības pret LG, komersanti tiek nostādīti konkurences ziņā sliktākā

situācijā nekā to konkurenti. LG klienti, dabasgāzes neesamības dēļ vai nespēdami segt

LG īstenotās parādu atgūšanas prakses rezultātā radušās papildus izmaksas, var tikt

izspiesti no konkrētā tirgus, kurā darbojas uzņēmums.

Apgabaltiesa piekrīt Lēmuma motivācijai, ka, pat ja uz dabasgāzes

mazumtirdzniecību attiektos Līguma par Eiropas Savienības darbību 106.panta otrās daļas

izņēmums, konkurences ierobežošana būtu attaisnojama tikai tik tālu, cik tā kavē

pakalpojuma sniegšanu un ir nepieciešama, lai nodrošinātu pakalpojuma sniegšanu (EST

spriedums lietā C-l/12 OTOC, 106.rindkopa). Parādu atgūšanas prakses piemērošana,

ekspluatējot lietotājus, pārsniedz konkurences ierobežojumu, kāds nepieciešams

dabasgāzes mazumtirdzniecības pakalpojuma nodrošināšanai.

LG piemēro pret dabasgāzes lietotājiem parādu atgūšanas praksi, kas ir

ekspluatējoša prakse. Lēmumā pareizi norādīts, ka šādai praksei nav saistības ar

konkurences līmeņa ierobežošanu, konkurentu izslēgšanu no tirgus vai tirgus noslēgšanu.

Dabasgāzes mazumtirdzniecības pakalpojuma sniegšanai LG bija atvēlēts viss Latvijas

tirgus bez jebkādām tiesiskām vai faktiskām iespējam citiem konkurentiem konkurēt un

tādejādi apdraudēt LG tirgus pozīciju.

Pareizi ir Lēmuma secinājumi, ka neatkarīgi no tā, vai tirgus dalībnieka

dominējošais stāvoklis izriet no tiesiskā regulējuma, piemēram, piešķirot ekskluzīvas

tiesības, vai tirgus faktiskās situācijas, dominējošā tirgus dalībnieka klientu, konkurentu

vai patērētāju ekspluatācija nav pieļaujama. Ja šāda prakse tiek konstatēta, tā vienīgi

liecina par ļaunprātīgu tirgus varas izmantošanu nevis par objektīvu nepieciešamību

dabasgāzes pakalpojumu sniegšanas nodrošināšanai. LG parādu atgūšanas prakse pārkāpj

tiesisko regulējumu. Nav pieļaujams, ka jauno lietotāju pieprasījums noslēgt dabasgāzes

piegādes līgumu kalpotu kā nodrošinājums iepriekšējo lietotāju parādu atgūšanai. Lēmumā

pareizi atzīts, ka iepriekšējo lietotāju parādu piedziņa LG ir jāveic patstāvīgi, bez jauno

lietotājus iesaistīšanas vai tiesību ierobežošanas.

Līdz ar to pamatots ir Padomes secinājums, ka LG parādu atgūšanas prakse pārkāpj

konkurences ierobežošanas apjomu, kāds nepieciešams dabasgāzes piegādes līguma

noslēgšanai un dabasgāzes mazumtirdzniecības nodrošināšanai. Šāda parādu atgūšanas

prakse nav nepieciešamais konkurences ierobežojums, un tās piemērošana nav

attaisnojama Līguma par Eiropas Savienības darbību 106.panta otrās daļas izpratnē.

LG kopumā nepiekrīt Padomes tiesību normu interpretācijai un Lēmuma motivācijai

par pārkāpuma būtību, tomēr no tiesību viedokļa būtiskus un objektīvus, no tiesību

normām izrietošus pretargumentus Padomes secinājumiem nav norādījusi.

[14] Lēmuma 3.7.punktā (95.-121.rindkopa) Padome analizējusi parādu atgūšanas

prakses piemērošanu dažādiem lietotājiem.

Padome secināja, ka atbilstoši Konkurences likuma 13.panta pirmās daļas

4.punktam LG nepamatoti piemēroja parādu atgūšanas praksi pret: 1) jauno īpašnieku, ja

pastāv iepriekšējā īpašnieka parāds, izņemot ja dabasgāzes piegādes līgums tiek pārslēgts

viena tirgus dalībnieka vai vienas mājsaimniecības ietvaros; 2) jauno īpašnieku, ja parāds

pastāv īrniekam, kurš ir bijis tikai iepriekšējā īpašnieka īrnieks; 3) īpašnieku, ja parāds

pastāv nomniekam; 4) īrnieku, ja parāds pastāv iepriekšējam īpašniekam vai īrniekam,

kurš ir bijis tikai iepriekšējā īpašnieka īrnieks; 5) nomnieku, ja parāds pastāv iepriekšējam

īpašniekam vai iepriekšējā vai esošā īpašnieka nomniekam.

Apgabaltiesa Padomes secinājumus atzīst par pamatotiem. Visos minētajos

gadījumos ir konstatējams Konkurences likuma 13.panta pirmās daļas 4.punktā

paredzētais pārkāpums. Minētājās situācijās dominējošā stāvoklī esošā komersanta parādu

atgūšanas prakses piemērošana pret lietotājiem nav nepieciešama un samērīga, un tā ir

netaisnīga.

Attiecībā par Lēmuma argumentiem par jauno un bijušo īpašnieku, kuram

izveidojies parāds, apgabaltiesa piekrīt Padomei, ka nav saskatāms pamats atbildību par

parāda atmaksu uzlikt jaunajam īpašniekam, pat ja jaunais īpašnieks ir iepriekšējā

īpašnieka hipotekārā aizdevuma izsniedzējs. Nav nozīmes arī veidam, kādā jaunais

īpašnieks īpašumu ir ieguvis, konkrētajā gadījumā saskaņā ar LG iebildēm – ka tas iegūts

izsolē lietotāja maksātnespējas gadījumos. Pamatota ir Padomes norāde, ka nav pamata

LG nostādīt priviliģētā statusā attiecībā pret citiem kreditoriem parādu atgūšanā. LG

jāizmanto tādi paši parādu piedziņas līdzekļi, kādi pieejami citiem kreditoriem, un tai

jāuzņemas tāds pats risks kā jebkuram citam komersantam parādnieka maksātnespējas

gadījumā. Arī gadījumos, kad fiziskai vai juridiskai personai par saistību neizpildi vai

maksātnespējas rezultātā tiek atsavināts gazificētais objekts, LG ir tiesības vērsties pie

maksātnespējas administratora un pieteikt kreditora prasījumu parādsaistību apjomā.

Padome pareizi atzinusi, ka kreditoru tiesību aizsardzības mehānismi maksātnespējas

procesā ir risināmi ar normatīvajiem aktiem, nevis ar ekspluatējošu rīcību, kas nav

pieļaujama dominējošam uzņēmumam.

Attiecībā par īpašnieku un nomnieku, kuram izveidojies parāds, Padome pareizi

norādījusi, ka īpašnieka atbildība par tam piederošā gazificētā objekta lietotāju parādiem

sakarā ar lietotāju noslēgtiem dabasgāzes piegādes līgumiem nav absolūta. Šādā gadījumā

nav normatīvā regulējuma, no kura izrietētu īpašnieka līdzatbildība par nomniekam

piegādāto dabasgāzi un par lietotāja norēķināšanos par to. Tādējādi parādu atgūšanas

prakses piemērošana īpašniekam par nomnieka parādu ir netaisnīga Konkurences likuma

13.panta pirmās daļas 4.punkta izpratnē.

Padome ir pareizi novērtējusi tiesiskos apstākļus arī pārējos gadījumos (Lēmuma

3.7.4.-3.7.6.apakšpunkts), vienlaikus pareizi norādot, ka gadījumu uzskaitījums un

izrietoši arī izvērtējums nav un nevar būt izsmeļošs. Konkrētās lietas ietvaros Padome ir

izvērtējusi izplatītākās faktiskās situācijas. Apgabaltiesa pilnībā pievienojas Lēmuma

atziņai, ka faktisko apstākļu novērtēšana pārkāpuma novēršanai un Konkurences likuma

13.panta pirmajā daļā noteikto aizliegumu ievērošanai ir jebkura dominējošā stāvoklī

esoša tirgus dalībnieka patstāvīgs pienākums. Līdz ar to LG katrā situācijā pašai jānovērtē

faktiskie un tiesiskie apstākļi, un tā nevar paļauties, ka tāpēc, ka kāds gadījums Lēmumā

nav aplūkots, tas ir atzīts par tiesisku parādu atgūšanas prakses piemērošanu.

[15] LG norādījusi, ka pirms Lēmuma pieņemšanas Padome vairākkārt neatzina

savu kompetenci izvērtēt dabasgāzes piegādes nosacījuma tiesiskumu, kas bijusi saistīts ar

Regulatora speciālo kompetenci attiecīgā strīda izvērtēšanā. LG atsaukusies uz Padomes

2011.gada 21.jūnija vēstuli, no kuras LG secinājusi, ka, lai gan no patērētājiem bija

saņemtas vairākas sūdzības, taču Padome saskaņā ar Konkurences likumu nav ierosinājusi

lietu uz fizisku personu, kas nav tirgus dalībnieki, iesniegumu pamata, jo konstatējusi, ka

LG darbības rezultātā nav bijusi ietekmēta konkurence.

LG izteikusi arī argumentu, ka tiesiskās paļāvības princips pilnībā izslēdz LG vainu,

jo tā varējusi paļauties ne tikai uz Padomes, bet arī Regulatora un Centra radīto paļāvību,

ilgstoši izvērtējot un atzīstot LG dabasgāzes piegādes nosacījumu par tiesisku. LG

atsaukusies uz to, ka no valsts pārvaldes vienotības principa izriet tas, ka iestādēm ir

saistošs pienākums ņemt vērā citas valsts pārvaldes iestādes dotos solījumus, it īpaši

Padomei, kuras piemērotās sankcijas ir pielīdzināmas kriminālatbildībai.

Apgabaltiesa norāda, ka, pirmkārt, kā jau tika secināts [10], Padome lietu ir

izskatījusi un izvērtējusi savas kompetences ietvaros. Tas nozīmē, ka šajos jautājumos citu

iestāžu viedoklis Padomei nebija saistošs.

LG atsaukusies uz Eiropas Savienības konkurences tiesību atziņām, ka iestādei ir

jāierobežo tās pilnvaras tādā veidā, lai nebūtu iespējama tiesību normu adresātam

„pārsteidzošu” lēmumu pieņemšana, tostarp nosakot sankcijas situācijā, kad tiesību

adresāts to objektīvi nevarēja paredzēt; pat ja konkurenci uzraugošā iestāde konstatē

iespējamu konkurences tiesību aizskārumu, kas iepriekš uzskatīts par tiesisku darbību,

gadījumos, kad privātpersonai ir pastāvējusi tiesiskā paļāvība, izvērtējamā komersanta

darbība ir nevis sodāma, bet gan atzīstama par tiesisku visā laika posmā.

Apgabaltiesa neapšauba minēto atziņu pamatotību, tomēr izskatāmajā gadījumā nav

konstatējama LG aizsargājama tiesiskā paļāvība. LG, atrodoties dominējošā stāvoklī

konkrētajā tirgū, piemērotā prakse parādu atgūšanā ir pretēja Latvijas tiesiskajam

regulējumam, līdz ar to LG nebija no tiesību normām izrietoša vai citādā veidā

attaisnojama pamata paļauties, ka par prettiesisku darbību tai neiestāsies tiesiskās sekas.

Līdz ar to Lēmuma pieņemšana nevar tikt atzīta par LG „pārsteidzošu”.

Arī tam apstāklim, ka Padome patērētājiem ir sniegusi vairākas atbildes, neierosinot

izpētes lietu, pat atsevišķos gadījumos norādot, ka LG rīcība ir vērtējama kā tāda, kas

vērsta uz savu tiesisko interešu aizsardzību un ka izvirzītajai prasībai par iepriekšējā

parāda samaksu nav saskatāms mērķis, kas būtu vērsts uz konkurences kavēšanu vai

ierobežošanu (sk., piemēram, Padomes 2011.gada 10.februāra vēstuli fiziskai personai

Nr.377, lietas 1.sējuma 95.-96.lapa), apgabaltiesas ieskatā izskatāmajā lietā nav izšķirošas

nozīmes. Padome ir pareizi norādījusi, ka tā katrā konkrētā gadījumā izvērtē, vai ir

pietiekams pamats rosināt pārkāpuma lietu un vai tas ir atbilstošākais līdzeklis konkrētā

strīda risināšanā. Kā redzams no Lēmuma pamatojuma, ne visās aplūkotajās situācijās

Padome Lēmumā ir atzinusi Konkurences likuma 13.panta pirmajā daļā noteiktā

aizlieguma pārkāpumu LG darbībās attiecībā pret jaunajiem lietotājiem. Turklāt, ja ir tikai

atsevišķi strīda gadījumi LG un lietotāja starpā, tad Padome var apsvērt, vai šādu atsevišķu

strīdu lietderīgāk nav atrisināt, piemēram, strīdā iesaistītajām personām savstarpēji

vienojoties.

LG tiesas sēdē norādīja, ka Lēmumā nav ievērots dubultās sodīšanas aizlieguma

princips, šo motivāciju pēc būtības aizstājot ar pieteikumā motivēto tiesiskās paļāvības

principa pārkāpumu. LG ieskatā konkrētajā lietā nepamatoti pieļauta dubultā apsūdzēšana,

tas ir, veikta lietas atkārtota izmeklēšana.

Apgabaltiesa šādu viedokli noraida kā nepamatotu, ņemot vērā iepriekš norādīto par

iestāžu atšķirīgo kompetenci.

[16] Ievērojot minēto, LG izvirzītais nosacījums – segt iepriekšējā lietotāja

nenokārtotas saistības par dabasgāzes piegādi – kopumā neiekļaujas likuma „Par

sabiedrisko pakalpojumu regulatoriem” 24.panta pirmās daļas tvērumā un nevar kalpot par

šķērsli dabasgāzes piegādes līguma noslēgšanai. Atbilstoši Civillikuma normām

dabasgāzes piegādes līgums saista tikai abas līguma slēdzējas puses un nevar radīt

tiesiskas sekas līgumā neiesaistītām trešajām personām. Arī Noteikumu Nr.1048 normas

par līguma nepildīšanu paredz tiesiskas sekas tikai lietotājam, nevis kādai citai personai.

LG arī nav pamata atsaukties uz Regulatora kļūdaino praksi, neiebilstot pret pieteicējas

izvirzīto nosacījumu, jo šāda prakse atzīta par prettiesisku (sk. Augstākās tiesas 2014.gada

20.janvāra lēmumu izskatāmajā lietā Nr.SKA-361/2014, arī Augstākās tiesas 2013.gada

6.novembra spriedumu lietā Nr.SKA- 676/2013).

Nevar piekrist LG, ka gāzes piegādes nosacījums ir attaisnojams, jo nepieciešams

LG leģitīmo interešu nodrošināšanai. No Lēmuma secināms, ka LG, konstatējot parādu par

saņemto dabasgāzi, nerīkojas tiesiskā ceļā kā jebkurš cits kreditors, ceļot prasību par

parāda piedziņu tiesā Civilprocesa likumā noteiktajā kārtībā. Noteikumos Nr.1048 ir

paredzēti noteiktos gadījumos pielietojami līdzekļi, kā nodrošināt, lai parāds neizveidojas

– priekšapmaksas noteikšana, tiesības pārtraukt dabasgāzes piegādi, tiesības piekļūt

lietotāja dabasgāzes apgādes sistēmai un lūgt tiesībaizsardzības iestāžu palīdzību, ja

lietotājs dabasgāzi lieto patvaļīgi vai traucē piekļuvei. Tas, ka LG kādu iemeslu dēļ ir

apgrūtinoši vai neērti izmantot šos parādu neizveidošanās līdzekļus, nav attaisnojums citas

sistēmas izveidošanai, pārnesot atbildību uz jaunajiem lietotājiem (sk. Augstākās tiesas

2014.gada 20.janvāra lēmumu izskatāmajā lietā Nr.SKA-361/2014).

[17] Apgabaltiesa lietā nekonstatē būtiskus procesuālā taisnīguma principa

pārkāpumus, kā to nepamatoti norādījusi LG.

LG pieteikumā norādījusi par Padomes pieļautu procesuālo pārkāpumu – ticis

izdzēsts 2013.gada 3.jūlija mutiskās uzklausīšanas sēdes audioieraksts.

Apgabaltiesa šajā sakarā neatrod LG objektīvus argumentus, ka šāds fakts ir būtiski

ietekmējis tās tiesības vai Lēmuma saturu. LG iebildums attiecas tikai uz vienu Lēmuma

daļu, kuru Padome nebija ar pieteicēju tieši apspriedusi, – gadījumu, kad parādnieks ir

objekta nomnieks. LG iebildes par audioieraksta nesaglabāšanu, kā rezultātā pieteicēja

nevar pierādīt neuzklausīšanas faktu, arī ir nenozīmīgas, jo attiecas vienīgi uz minēto

niecīgo Lēmuma daļu, tādēļ nevar ietekmēt un nav ietekmējis LG uzklausīšanas tiesības

vērā ņemamā apjomā. No mutiskās uzklausīšanas protokoliem ir konstatējams, ka LG bija

iespēja izteikties par atsevišķām lietotāju kategorijām, līdz ar to LG iebildumu papildu

nenoformēšana kādā noteiktā veidā vispārīgi neietekmē Lēmuma tiesiskumu kopumā.

Arī tas, ka Padome pirms Lēmuma pieņemšanas nebija norādījusi uz visām

aplūkotajām situācijām, neietekmē Lēmuma saturu. Lēmumā citastarp pamatoti tika

norādīts, ka Padome nevar izvērtēt un nav izvērtējusi visas iespējamās situācijas un LG

pašai pirms katra piegādes līguma apspriešanas ar lietotāju ir jānovērtē faktiskie un

tiesiskie apstākļi.

Apgabaltiesa noraida kā nepamatotu LG argumentu, ka Lēmuma pieņemšanā

piedalījās amatpersona, par kuras objektivitāti pastāv pamatotas šaubas.

Apgabaltiesa uzskata, ka, Padomes priekšsēdētājai sniedzot sabiedrībai ziņas par

iestādes lietvedībā esošu lietu, ciktāl sniegtās ziņas neietver ierobežotas pieejamības

informāciju, iekļaujas labas pārvaldības principa ietvaros. Tas, pār kādu pārkāpumu lieta ir

ierosināta, nav ierobežotas pieejamības informācija. LG nav objektīvi pamatojusi, ka

Padomes amatpersona ir publiski prezumējusi LG vainu pirms Lēmuma pieņemšanas.

Savukārt lietas ierosināšana pati par sevi norāda uz to, ka iestādei pastāv pamatotas šaubas

par pārkāpumu. Kompetentās iestādes faktu norādīšana sabiedrībai par ierosinātu lietu pati

par sevi nav uzskatāma par nepieļaujamu.

Arī tiesību normu ietvaros iestādes veiktās procesuālās darbības lietas izskatīšanā,

tostarp lietas dalībnieku uzklausīšana un tiesību izskaidrošana, nav objektīvs pamats

uzskatam, ka Padome ir bijusi ieinteresēta lietas iznākumā, tostarp Padomes paskaidrotais,

kādos gadījumos lieta var tikt izbeigta.

[18] Apgabaltiesa nekonstatē kļūdas Lēmumā (201.-2-13.punkts) veiktajā naudas

soda aprēķinā.

Pārbaudot Lēmuma pamatojumu attiecībā par LG noteikto naudas sodu,

apgabaltiesa atzīst, ka tas pieņemts, ievērojot Konkurences likuma 14.pantā un

Noteikumos Nr.796 noteikto kārtību kopsakarā ar APL 66.panta pirmajā daļā noteiktajiem

lēmuma satura noteikšanas pamatprincipiem.

Saskaņā ar Konkurences likuma 14.panta pirmo daļu, ja Padome konstatē tirgus

dalībnieku darbībās šā likuma 13.panta pārkāpumu, tā pieņem lēmumu par pārkāpuma

konstatēšanu, tiesiskā pienākuma uzlikšanu un naudas soda piemērošanu.

EST ir norādījusi, ka kompetentās iestādes rīcības brīvība naudas sodu noteikšanā ir

vērsta uz to, lai mudinātu uzņēmumu rīkoties, ievērojot konkurences tiesību normas.?

Augstākā tiesa ir norādījusi, ka Padomes darbības mērķis ir aizsargāt, saglabāt un

attīstīt brīvu, godīgu un vienlīdzīgu konkurenci visās tautsaimniecības nozarēs sabiedrības

interesēs. Minētā mērķa īstenošanai ir nepieciešams, lai Padome varētu pielāgot naudas

sodu apmēru atbilstoši konkurences politikas prasībām šajā jomā. Padome veic individuālu

katras lietas īpašo apstākļu analīzi, un tai nav arī saistoši agrāki lēmumi, kas attiecas uz

citiem tirgus dalībniekiem, citiem preču vai pakalpojumu tirgiem vai citiem ģeogrāfiskiem

tirgiem citos brīžos (sk. Augstākās tiesas 2014.gada 3.februāra sprieduma lietā Nr.SKA-

3/2014 15.punktu).

Apgabaltiesa atzīst, ka Padome, pareizi ievērojot tiesisko regulējumu naudas soda

noteikšanai, izskatāmajā lietā savas rīcības brīvības ietvaros ir noteikusi samērīgu naudas

sodu. Tas noteikts arī pietiekami preventīvā līmenī, lai sodītu pārkāpumu izdarījušo

personu un atturētu to un citus tirgus dalībniekus no Konkurences likuma pārkāpumu

izdarīšanas.

Lēmumā pareizi piemērots Konkurences likuma 14.panta otrās daļas 1.punkts,

saskaņā ar kuru Padome ir tiesīga piemērot tirgus dalībniekiem naudas sodu par šā likuma

13.panta pirmajā daļā minēto pārkāpumu līdz 5 procentiem no pēdējā finanšu gada neto

apgrozījuma, bet ne mazāk kā 250 latu katram.

Pamatojoties uz Noteikumu Nr.796 3.punktu, Lēmumā pamatoti LG naudas sods

aprēķināts no LG 2012.gada neto apgrozījuma.

Padome, nosakot naudas soda apmēru, atbilstoši Noteikumu Nr.796 13., 15.-

20.punktam, kā arī 23.punktam pamatoti ņēma vērā pārkāpuma smagumu un veidu (pēc

pārkāpuma veida dominējošā stāvokļa ļaunprātīga izmantošana ir smags pārkāpums),

ilgumu, pārkāpuma radītās vai iespējamās sekas, tirgus dalībnieka lomu pārkāpumā.

Apgabaltiesa atzīst, ka Padome pamatoti ņēma vērā to, ka LG bija vienīgais

dabasgāzes piegādātājs Latvijā ar 100% tirgus daļu dabasgāzes mazumtirdzniecības tirgū

un ka LG īstenotā parādu atgūšanas prakse no 2009.gada rada konkurences kavēšanu

vairākos konkrētajos tirgos un potenciāli var ietekmēt konkurenci ikvienā konkrētajā tirgū,

kurā tiek izmantota LG piegādātā dabasgāze.

Pareizs ir Padomes secinājums, ka LG ir bijusi pārkāpuma iniciators un tai ir bijusi

aktīva loma pārkāpuma izdarīšanā, jo LG patstāvīgi ieviesa parādu atgūšanas praksi un

piemēroja to attiecībā pret dabasgāzes lietotājiem.

Šādos apstākļos LG Lēmumā pareizi noteikts naudas sods 0,75 % apmērā no LG

2012.gada neto apgrozījuma.

Naudas sods, ņemot vērā pārkāpuma ilgumu, arī pareizi saskaņā ar Noteikumu

Nr.796 19.2.apakšpunktu noteikts līdz 0,5 procentiem no LG pēdējā finanšu gada neto

apgrozījuma; tā kā LG izdarītais pārkāpums ilga no 2009.gada 30.oktobra līdz Lēmuma

pieņemšanas brīdim (pārkāpums ildzis vairāk nekā gadu, bet nepārsniedzot piecus gadus),

tad Padomes rīcības brīvības ietvaros naudas sods LG Lēmumā noteikts tiesiski – 0,35 %

apmērā no LG 2012.gada neto apgrozījuma.

Kopējais naudas sods LG noteikts atbilstoši Noteikumu Nr.796 18. un 19.punktam

1,1 % apmērā no LG neto apgrozījuma 2012.gadā. Atbilstoši 17.punktam kopējais naudas

soda apmērs aprēķināts, summējot saskaņā ar minēto noteikumu 18. un 19.punktu

noteiktos naudas sodus.

Apgabaltiesa atzīst par pamatotiem Padomes secinājumus, ka lietā nav konstatējami

atbildību pastiprinošie apstākļi.

Lēmumā citastarp vērtēts, ka LG atbildē Padomei ir norādījusi, ka pēc Padomes

paziņojuma izvērtēšanas ir gatava diskutēt par taisnīgu, ekonomiski pamatotu un optimālu

risinājumu pārkāpuma izbeigšanai, tomēr, ievērojot, ka nav iespējams novērst jau izdarītos

pārkāpumus, Padome šo apstākli nav atzinusi par atbildību mīkstinošu. Apgabaltiesa

nekonstatē kļūdas Padomes izdarītajos lietderības apsvērumos, kas izdarīti tās rīcības

ietvaros.

Vērtējot to, kā LG ir sadarbojusies ar Padomi, Lēmumā pamatoti secināts, ka LG ir

sniegusi tikai tādu informāciju, kuru Padome izpētes lietas gaitā ir pieprasījusi sniegt un

kuras sniegšana ir LG pienākums. Tādējādi minētais LG apsvērums arī pamatoti nav atzīts

par atbildību mīkstinošu apstākli.

Padome arī pamatoti noraidījusi LG argumentu, ka tās atbildību mīkstinošs apstāklis

ir Padomes piemērošanas prakses par līdzīgiem gadījumiem neesamība. Padome pēc

būtības pareizi norādījusi, ka LG vajadzēja apzināties tās parādu atgūšanas prakses

neatbilstību Konkurences likuma prasībām.?

Šādos apstākļos kopējā naudas soda apmēra samazināšanai nebija pamata, šāds

pamats nebija arī saskaņā ar Noteikumu Nr.796 23.2.apakšpunktu, jo 2012.gada neto

apgrozījums tirgū, kurā noticis pārkāpums, pārsniedza 10% no LG 2012.gada neto

apgrozījuma.

Tālāk izvērtējot noteiktā naudas soda samērīgumu un lietderību tā piemērošanā,

ņemot vērā naudas soda preventīvo mērķi atturēt pārkāpēju un citus tirgus dalībniekus no

Konkurences likuma 13.panta pirmajā daļā noteikto pārkāpumu izdarīšanas, Padome

atzina, ka LG sodīšanas mērķi par izdarīto pārkāpumu konkrētajā gadījumā var sasniegt ar

mazāka naudas soda piemērošanu. Nosakot galīgo naudas soda apmēru, Padome ņēma

vērā, ka Regulators vērtēja un daļēji pieļāva LG parādu atgūšanas praksi, kā arī to, ka

parādu atgūšanas prakses piemērošanā pastāv izņēmumi un būtisku daļu no kopējā

dabasgāzes apjoma LG realizē enerģētikā, ko veido termoelektrocentrāles un

siltumapgādes uzņēmumi, pret kuriem Padome izpētes lietas ietvaros nav konstatējusi

parādu atgūšanas prakses piemērošanu.

Par naudas soda samazināšanas apsvērumiem pieteikumā iebildumi nav izteikti,

tāpēc apgabaltiesa tos nepārvērtēs.

Šādos apstākļos apgabaltiesa atzīst, ka Padome galīgo naudas sodu ir noteikusi

tiesiski savas rīcības brīvības ietvaros, izvērtējot visus būtiskos apstākļus un LG

iebildumus. Apgabaltiesa neuzskata, ka Padome ir atstājusi bez ievērības kādu būtisku

apstākli, kas vārētu būt pamatā galīgā naudas soda lielākam samazinājumam.

Apgabaltiesa nesaskata Noteikumu Nr.796 neatbilstību Satversmei vai starptautisko

tiesību normām, līdz ar to šajā sakarā nav pamata vērsties Satversmes tiesā ar pieteikumu.

[19] Lēmuma rezolutīvās daļas 2.punktā LG uzlikts tiesiskais pienākums izbeigt

netaisnīgo tirdzniecības noteikumu piemērošanu pret jauniem lietotājiem, pārtraucot

sasaistīt dabasgāzes piegādes līgumu noslēgšanu un dabasgāzes piegādi ar iepriekšējā

lietotāja parāda apmaksu.

Minētais tiesiskais pienākums attiecas uz LG tiesiskajam attiecībām ar jaunajiem

lietotājiem un izriet no Lēmumā izdarītajiem secinājumiem par LG pieļauto Konkurences

likuma pārkāpumu, līdz ar to tiesiskais pienākums uzlikts atbilstoši Konkurences likuma

14.panta pirmajai daļai.

Lēmumā pareizi norādīts, ka, ņemot vērā, ka dabasgāzes mazumtirdzniecības tirgus

konkurences līmenis liecina, ka jaunu tirgus dalībnieku ienākšana pārskatāmā nākotnē ir

ļoti apgrūtināta un maz ticama, tad Konkurences likuma 13.panta pirmās daļas ietvaros

piemēroto ekspluatējošo praksi nav iespējams novērst potenciālās konkurences spiediena

rezultātā. Ņemot vēra, ka tirgus konkurences apstākļi patstāvīgi nespēj novērst LG parādu

atgūšanas prakses piemērošanu, konkrētajā lietā ir jāveic korekcija dabasgāzes

mazumtirdzniecības tirgū, kas kompensētu konkurences spiediena trūkumu tirgū. Padome

pareizi atzinusi, ka korekcija veicama, uzliekot LG tiesisko pienākumu izbeigt pārkāpumu,

pārtraucot parādu atgūšanas prakses universālu piemērošanu. Tādējādi LG pamatoti uzlikts

pienākums izbeigt netaisnīgo tirdzniecības noteikumu piemērošanu pret jauniem

lietotājiem, pārtraucot sasaistīt dabasgāzes piegādes līgumu noslēgšanu un dabasgāzes

piegādi ar iepriekšējā lietotāja parāda apmaksu.

[20] LG iesniegtajā tiesībzinātnieces /pers. M/ atzinumā (lietas 4.sējuma 106.lapa),

kuru apgabaltiesa lietai pievienoja kā LG argumentu sastāvdaļu, daļējā apjomā izteikti LG

izteiktie argumenti. Apgabaltiesa no tiesību viedokļa būtiskos LG argumentus ir

izvērtējusi.

[21] Ievērojot minētos apsvērumus, LG pieteikums nav pamatots. Lēmums attiecībā

uz LG konstatēto konkurences pārkāpumu, piemēroto naudas sodu un tiesisko pienākumu

ir tiesisks un pamatots, tā atcelšanai nav pamata.

[22] Attiecībā par Otto pieteikumu apgabaltiesa nepiekrīt Padomes un LG

viedoklim, ka minētajā lietas daļā ir izbeidzama tiesvedība.

Kā redzams no lietas materiāliem, LG atteicās noslēgt līgumu par dabasgāzes

piegādi un piegādāt dabasgāzi Otto kā nekustamā īpašuma īpašniekam, jo parāds

gazificētajā objektā bija izveidojies iepriekšējam īrniekam. Otto, kam pieder nekustamie

īpašumi, kuri ir gazificēti dabasgāzes lietošanai mājsaimniecības vajadzībām – plītīm un

telpu apkurei, administratīvajā procesā iestādē ir bijusi lietas dalībnieks (citastarp sk.

Lēmuma 3.lappusi). Arī Lēmuma pamatojumā ir argumenti par Otto iebildumiem, kas

izrietēja tieši no faktiskajām situācijām, kurās Otto bija iesaistīta.

Turklāt, ja neatzītu Otto subjektīvās tiesības iesniegt pieteikumu par Lēmumu daļā,

tad Lēmums minētajā daļā, kas ir saturiski saistīta ar pārējo Lēmuma daļu par pārkāpuma

konstatēšanu, nenonāktu tiesas kontrolē, jo LG sev labvēlīgajā daļā administratīvo aktu

nav pārsūdzējusi. Tas varētu novest pie situācijas, kad vienots administratīvais akts, kas

Otto pārsūdzētajā daļā attiecas vien uz izņēmuma gadījumiem, pat gadījumā, ja būtu daļēji

nepamatots, paliktu spēkā.

Līdz ar to apgabaltiesas ieskatā, ņemot vērā Otto interesi turpināt administratīvo

procesu tiesā, apgabaltiesai ir pamats pārvērtēt Lēmuma tiesiskumu arī Otto pārsūdzētajā

daļā.

[23] Izvērtējot Otto pieteikumu, apgabaltiesa atzīst, ka tas nav pamatots.

Lēmuma rezolutīvās daļas 3.punkts noteic, ka LG uzliktais tiesiskais pienākums

neattiecas uz gadījumiem, ja dabasgāzes piegādes līgumu slēdz šādi jaunie lietotāji un

pastāv šādu iepriekšējo lietotāju parādi:?

a) pārvaldnieks, īrnieks vai nomnieks un pastav esoša īpašnieka parads;

b) īpašnieks, tā pārvaldnieks vai īrnieks un pastāv esošā īpašnieka īrnieka parāds;

c) jaunais īpašnieks un pastāv iepriekšējā īpašnieka parāds par patērēto

dabasgāzi gazificētajā objektā, par kuru tiek slēgts dabasgāzes piegādes līgums, ja jaunais

īpašnieks un iepriekšējais īpašnieks dzīvo vienā mājsaimniecībā (lietotājiem gazificētā

objektā ir deklarētas dzīvesvietas);

d) jaunais valdītājs (komersants) un pastāv iepriekšējā valdītāja (komersanta)

parāds par patērēto dabasgāzi gazificētajā objektā, par kuru tiek slēgts dabasgāzes

piegādes līgums, ja jaunais lietotājs un iepriekšējais lietotājs uzskatāmi par vienu tirgus

dalībnieku ar jauno valdītāju.

LG atteicās noslēgt līgumu par dabasgāzes piegādi un piegādāt dabasgāzi Otto kā

nekustamā īpašuma īpašniekam, jo parāds gazificētajā objektā bija izveidojies

iepriekšējam īrniekam.

Otto, atsaucoties uz likuma „Par dzīvojamo telpu īri” 11.3panta trešo daļu un

Noteikumiem Nr.999, uzskata, ka Padome nepamatoti nav ņēmusi vērā, ka likumdevējs ne

tikai atsevišķi regulē izīrētāja un īrnieka īres tiesiskās attiecības, bet arī ar normām nosaka

attiecības starp īrnieku, izīrētāju un pakalpojumu sniedzēju, nosakot to tiesības, pienākumu

un atbildības robežas. Otto norādījusi, ka izīrētāja solidāro atbildību likums „Par

dzīvojamo telpu īri” neparedz.

Apgabaltiesa atzīst, ka attiecībā par jauno īpašnieku un īrnieku, kuram izveidojies

parāds, Padome pareizi izvērtējusi tiesisko regulējumu. Proti, Noteikumu Nr.1048

76.punkts attiecībā uz dabasgāzes lietošanu mājsaimniecībās noteic, ja mājsaimniecības

lietotājs ir gazificētā objekta īrnieks, par šo noteikumu 36.punktā minēto prasību

ievērošanu ir atbildīgs gan lietotājs, gan objekta īpašnieks. Noteikumu Nr.1048

36.5.apakšpunkts paredz lietotāja pienākumu līgumā noteiktajā kārtībā reģistrēt datus par

izlietotās dabasgāzes daudzumu un ziņot sistēmas operatoram, kā arī izdarīt maksājumus

līgumā noteiktajos termiņos un apmērā. Tādējādi īpašnieks ir atbildīgs par to, lai īrnieks

līgumā noteiktajā termiņā veic maksājumus par patērēto dabasgāzi. Noteikumu Nr.999 1.

un 2.punkts paredz izīrētājam un īrniekam tiesības izvēlēties veidu, kādā dzīvojamās telpas

īrnieks norēķinās par pakalpojumiem, kas saistīti ar dzīvojamās telpas lietošanu. Tāpat,

Noteikumu Nr.999 6.punktā ir noteikts, ka „izīrētājam ir tiesības ne biežāk kā reizi mēnesī

rakstiski pieprasīt no īrnieka, kurš ar pakalpojumu sniedzēju norēķinās patstāvīgi,

informāciju par veiktajiem maksājumiem, īrniekam ir pienākums septiņu dienu laikā

sniegt rakstisku atbildi, ja nepieciešams, iesniedzot maksājumus apliecinošu dokumentu

kopijas”.?

No minētā tiesiskā regulējuma Padome pareizi secināja, ka tajās paredzētais

izņēmums nav pretrunā ar Konkurences likuma 13.panta pirmajā daļā noteikto dominējošā

stāvokļa ļaunprātīgas izmantošanas aizliegumu. Līdz ar to Padome pamatoti parādu

atgūšanas praksi šādos apstākļos nav vērtējusi kā netaisnīgu pret īpašnieku par tā īrnieka

parādu. Padome ir pareizi vērtējusi faktiskos apstākļus kopsakarā ar tiesiskajiem

apstākļiem.

Otto ieskatā saistību kopdalībnieku savstarpējās attiecībās regulē Civillikums, kura

1672.pants noteic solidāru saistību ar līgumu, testamentu vai likumu. Enerģētikas likums

solidāru saistību starp LG un jauno lietotāju, un iepriekšējo lietotāju neparedz. Līgums par

dabasgāzes piegādi ir divpusējs, un jaunais lietotājs, īpašnieks vai nomnieks nav šī līguma

trešā puse, kura uzņemtos solidāras (maksājuma) saistības. Otto ieskatā līdzatbildība arī

nedod tiesības piemērot konkrēto parādu atgūšanas praksi, jo līdzatbildību strīda gadījumā

nosaka tiesas spriedums.

Apgabaltiesa šajā sakarā piekrīt Padomes argumentiem, ka atsevišķos gadījumos ir

jāņem vērā jaunā lietotāja līdzatbildība par parāda rašanos jeb saistība ar to. Līdz ar to nav

pamata šajās attiecībās piemērot tikai Civillikuma normas.

Pretēji Otto viedoklim apgabaltiesa uzskata, ka Padome pamatoti sadalījusi

lietotājus grupās: nomnieks, pārvaldnieks, jaunais īpašnieks, iepriekšējais īpašnieks,

īrnieks, izīrētājs, pārvaldnieks u.c. Jāņem vērā šāda iedalījuma mērķis, proti, tāds veikts,

vērtējot Konkurences likuma pārkāpumu LG darbībās, tāpēc nav būtiskas nozīmes tam, ka

Enerģētikas likumā ir tikai viena grupa – enerģijas lietotājs (fiziskā vai juridiskā persona,

kas no energoapgādes komersantiem pērk un savām vajadzībām patērē konkrētā veida

enerģiju vai kurināmo vai lieto to energoapgādē vai cita veida komercdarbībā).

Padome pretēji Otto viedoklim nav veikusi tiesību nepamatotu interpretāciju un nav

nepareizi piemērojusi tiesību normas.

Tādējādi Otto pieteikumā izteiktie argumenti nav pamatoti, un Otto pieteikums ir

noraidāms.

[24] Apgabaltiesa uzskata, ka kopumā pareizi ir Padomes secinājumi, ka praksē var

pastāvēt izņēmuma gadījumi, kad LG atteikums dabasgāzes piegādes līguma noslēgšanai

jaunajam īpašniekam par iepriekšējā lietotāja parādu nebūtu vērtējams kā netaisnīgs.

Piemēram, parādu atgūšanas prakse pret pārvaldnieku, īrnieku vai nomnieku gadījumos,

kuros esošajam īpašniekam ir parāds, un pret īpašnieku, tā pārvaldnieku vai īrnieku

gadījumos, kuros esošais īpašnieks ir līdzatbildīgs par īrnieka parāda apmaksu, parādu

atgūšanas prakse nav vērtējama kā netaisnīga.

[25] Ņemot vērā minēto, Lēmums kopumā ir tiesisks un pamatots, tā atcelšanai nav

pamata. LG un Otto pieteikumi nav pamatoti, tāpēc ir noraidāmi.

Pamatojoties uz Konkurences likuma 8.panta otro daļu un Administratīvā procesa

likuma 246.-251., 253 un 325.pantu, Administratīvā apgabaltiesa

nosprieda:

Noraidīt AS „Latvijas Gāze” pieteikumu par Konkurences padomes 2013.gada

1.oktobra lēmuma Nr.E02-48 (Prot. Nr.49, 2.§) „Par Konkurences likuma 13.panta

pirmajā daļā noteiktā aizlieguma pārkāpumu AS „Latvijas Gāze” darbībās” atcelšanu daļā,

kurā konstatēts Konkurences likuma 13.panta pirmajā daļā noteiktais pārkāpums AS

„Latvijas Gāze” darbībās, par tiesiskā pienākuma uzlikšanu un par piemēroto naudas sodu

2 229 896,24 euro (Ls 1 567 180) apmērā.

Noraidīt AS „Otto” pieteikumu par Konkurences padomes 2013.gada 1.oktobra

lēmuma Nr.E02-48 (Prot. Nr.49, 2.§) „Par Konkurences likuma 13.panta pirmajā daļā

noteiktā aizlieguma pārkāpumu AS „Latvijas Gāze” darbībās” 3.punkta atcelšanu.

Spriedumu viena mēneša laikā no sprieduma sastādīšanas dienas var pārsūdzēt

Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamentā, iesniedzot kasācijas sūdzību

Administratīvajā apgabaltiesā.

Tiesas sēdes priekšsēdētāja L.Vīnkalna

Tiesneses A.Kovaļevska

K.Krastiņa