Supreme Court increases state compensation for moral damage in fire tragedy case to 25,000 Lats based on Civil Law principles.

Lietas Nr. C04308407

Lietas arhīva Nr. SKC-0530-13

SPRIEDUMS

Latvijas Republikas vārdā

Rīgā 2013.gada 25.novembrī

Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāts šādā sastāvā:

senators referents V. Jonikāns

senatore V. Cīrule

senatore A. Vītola

izskatīja rakstveida procesā civillietu sakarā ar prasītāja G.R. pilnvarotā pārstāvja zvērināta advokāta Daiņa Lasmaņa kasācijas

sūdzību par Augstākās tiesas Civillietu tiesu palātas 2012.gada 21.februāra spriedumu G.R. un M.R. prasībā pret Latvijas Republikas

Iekšlietu ministrijas un Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta personā ar trešajām personām V.G., P.Z., I.I. par morālā

kaitējuma atlīdzību.

Aprakstošā daļa

[1] 1997.gada 28.jūnijā Talsos notika Iekšlietu ministrijas organizētie ugunsdzēsēju un policijas svētki. Pasākuma laikā tika izplatīts

paziņojums, ka ir iespējams apskatīt pilsētas panorāmu no augstuma - pacelties ar ugunsdzēsēju autoceltni. Auto pacēlāja apkalpe

uzsāka cilvēku pacelšanu, bet septītajā pacelšanas reizē deformējās auto pacēlāja strēle un notrūka grozs, kā rezultātā gāja bojā 9

bērni, bet 21 cilvēks guva smagus, vidēji smagus un vieglus miesas bojājumus. Cietušo vidū bija arī G.R., kurš guva smagas

kombinētas galvas, ķermeņa un ekstremitāšu traumas.

Valsts darba inspekcijas Bīstamās iekārtas avārijas izmeklēšanas aktā, Drošības tehnikas un darba drošības ekspertu komisijas

1997.gada 21.jūlija atzinumā un Tehniskās ekspertīzes slēdzienā konstatēts, ka Iekšlietu ministrija un tās pārraudzībā esošais Valsts

ugunsdzēsības un glābšanas dienests (turpmāk – VUGD) pieļāvuši rupju nolaidību, kas izpaudās posmveida auto pacēlāja AKP-30

groza maksimālās celtspējas prettiesiskā pārsniegšanā.

[2] Sakarā ar minēto nelaimes gadījumu pie kriminālatbildības saukti VUGD darbinieki V.G. un I.I., kā arī amatpersona P.Z..

[3] G.R. un M.R. 2007.gada 27.jūnijā cēluši Rīgas apgabaltiesā prasību pret Latvijas Republiku Iekšlietu ministrijas un VUGD personā

par zaudējumu un morālā kaitējuma atlīdzības piedziņu. Prasība pamatota ar tālāk norādītajiem argumentiem.

[3.1] Ņemot vērā, ka par nelaimes gadījumu notiesātās personas rīkojās VUGD vārdā, kas ir valsts pārvaldes iestāde, Latvijas

Republikai ir jāatlīdzina tās darbinieku un amatpersonu radītie zaudējumi M.R. un G.R..

[3.2] Saskaņā ar Civillikuma 2347.panta otro daļu automašīna ar auto pacēlāju ir uzskatāma par paaugstinātas bīstamības avotu.

Auto pacēlājs AKP-30 nodots VUGD lietošanā. Tā kā VUGD nav juridiskās personas statusa, tas nevar būt par atbildētāju

civilprocesā, tāpēc G.R. nodarītais kaitējums ir jāatlīdzina sākotnējai publisko tiesību juridiskai personai – Latvijas Republikai.

[3.3] Nelaimes gadījuma brīdī spēkā bija konstitucionālais likums „Cilvēka un pilsoņa tiesības un pienākumi”. Ar šā likuma 37.panta

otro daļu Latvijas Republika bija apņēmusies aizsargāt ikviena tās iedzīvotāja veselību, tostarp G.R. un M.R. veselību.

[3.4] Civillikuma 2347.panta tiesiskās sekas aptver iespēju prasīt zaudējumu atlīdzību. Savukārt, Civillikuma 2349.pants paredz

atlīdzības noteikšanu pēc tiesas ieskata, ja miesas bojājuma sekas bijušas sakropļojums vai izķēmojums. Vadoties no minētajām

normām secināms, ka par sakropļojumu un izķēmojumu, kas iegūts no paaugstinātas bīstamības avota, cietusī persona var prasīt arī

morālā kaitējuma atlīdzību.

1997.gada 28.jūnija nelaimes gadījumā prasītājs ieguvis sakropļojumu (labās rokas un plaukstas funkcionālo nespēju un funkcionālas

problēmas mugurkaulā), un labās rokas izķēmojumu (roka atkarājas vairumam cilvēku nepatīkamā veidā). Latvijas Republikai ir

pienākums atlīdzināt morālo kaitējumu par tās amatpersonas un darbinieku radīto sakropļojumu un izķēmojumu, kā arī par šādā veidā

radītām fiziskām un garīgām ciešanām. Turklāt pārdzīvojumi un ciešanas sakarā ar traģisko notikumu nodarīja kaitējumu arī M.R.

veselībai.

[3.5] Civillikuma 2349.pantā paredzētā atlīdzība par sakropļojumu un izķēmojumu tiesai jānosaka atbilstoši Civillikuma 5.pantam, kas

attiecināms arī uz gadījumiem, kad valsts ir atbildīga par nodarīto kaitējumu. Prasītāju ieskatā, atlīdzības apmērs G.R. nosakāms Ls

350 000, kas sasniegs taisnīguma, prevencijas un samierināšanas mērķi, jo nelaimes gadījuma rezultātā G.R. piedzīvoja spēcīgas

fiziskas ciešanas, ko radīja smagi miesas bojājumi, kas vienlaikus nopietni apdraudēja viņa dzīvību. Ilgstošas fiziskas ciešanas G.R.

pārdzīvoja arī visā ārstniecības un rehabilitācijas procesā. Pēc kritiena prasītājam veiktas vairākas operācijas. 1997.gada jūlijā

prasītājam veiktas atkārtotas operācijas ar asins preparātu pārliešanu un no minētā gada novembra prasītājam parādījušās izmaiņas

aknu provēs. 1998.gadā prasītājam noteikta diagnoze — hronisks hepatīts B. Pēc uzsāktās terapijas bija vērojama uzlabošanās, bet

pēc izteikti smagas fiziskas slodzes 1998.gada 9.jūnijā stāvoklis pasliktinājās — parādījies izteikts nogurums, miegainība, anoreksija,

savukārt garīgās ciešanas izpaudās kā mokas, raizes, nemiers, bēdas, skumjas, emocionāls šoks, psihiskā un garīgā stāvokļa

izmaiņas, zaudēta pilnvērtīga dzīve un zaudēts dzīvesprieks.

Prasītājs sakropļojumu un izķēmojumu guva 10 gadu vecumā, kad vienaudžu tolerance izpaužas nepilnīgi un viņu attieksmē parādās

neiecietība. Iegūtais sakropļojums prasītājam apgrūtināja zināšanu apguves procesu un samazināja iespējas iesaistīties skolas un

ārpusskolas izklaidējošajās un fiziskajās aktivitātēs. Nelaimes gadījums ir radījis prasītājam grūtības profesijas izvēlē, jo minēto

sakropļojumu dēļ G.R. nevar strādāt darbu, kurā ir nepieciešams pilnvērtīgi izmantot abas rokas, turklāt veselības stāvoklis nav

atjaunojies tādā apmērā, kāds tas bija pirms 1997.gada 28.jūnija nelaimes gadījuma. Labo roku prasītājs joprojām nevar pilnvērtīgi

lietot un tā nedabīgi atkarājas.

[3.6] Prasība pamatota ar konstitucionālā likuma „Cilvēka un pilsoņu tiesības un pienākumi” 37.pantu, Civillikuma 5., 1770., 1779.,

1782., 2347. un 2349.pantu, Valsts pārvaldes iekārtas likuma 1. un 5.pantu, Ugunsdrošības un ugunsdzēsības likuma 21.pantu.

[4] Ar Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2007.gada 8.oktobra spriedumu prasība apmierināta daļēji, piedzenot no

Latvijas Republikas par labu G.R. atlīdzību par morālo kaitējumu Ls 100 000 un par labu M.R. atlīdzību par morālo kaitējumu

Ls 20 000, kā arī zaudējumus Ls 11 243,34.

[5] Izskatījusi lietu sakarā ar Iekšlietu ministrijas apelācijas sūdzību un G.R. un M.R. pretapelācijas sūdzību, Augstākās tiesas Civillietu

tiesu palāta ar 2009.gada 30.aprīļa spriedumu prasību apmierinājusi daļēji. Tiesa piedzinusi no Latvijas Republikas Iekšlietu

ministrijas par labu M.R. zaudējumus Ls 6816,48. Pārējā daļā prasība noraidīta.

[6] Ar Augstākās tiesas Senāta 2010.gada 24.novembra spriedumu Civillietu tiesu palātas spriedums atcelts daļā, ar kuru noraidīta

prasība pret Latvijas Republikas Iekšlietu ministrijas un Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta personā par morālā kaitējuma

atlīdzības piedziņu, un lieta šajā daļā nodota jaunai izskatīšanai apelācijas instances tiesai.

[7] Augstākās tiesas Civillietu tiesu palāta ar 2012.gada 21.februāra spriedumu prasību par morālā kaitējuma atlīdzības piedziņu

apmierinājusi daļēji, piedzenot no Latvijas valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta personā par labu G.R. atlīdzību par morālo

kaitējumu Ls 15 000.

Tiesas spriedums pamatots ar šādiem argumentiem.

[7.1] Nav strīda, ka 1997.gada 28.jūnijā Talsos Iekšlietu ministrijas organizētajos ugunsdzēsēju un policijas svētkos septītajā

pacelšanas reizē deformējās autopacēlāja strēle un notrūka grozs, kā rezultātā prasītājs G.R. nokrita no 18,7 metru augstuma.

Kritiena rezultātā prasītājs ir guvis miesas bojājumus, un viņam nodarīts morālais kaitējums, par ko prasītājam pienākas atlīdzība.

[7.2] Tiesa pēc sava ieskata izšķir jautājumu par to, kādā apmērā ir piedzenama atlīdzība prasītājam no Latvijas valsts par morālo

kaitējumu, kas prasītājam radies sakarā ar Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta amatpersonu prettiesisku rīcību, kuras sekas

ir prasītājam nodarītie miesas bojājumi un morālais kaitējums, kas ir tiešā cēloniskā sakarā ar prasītājam G.R. nodarītajiem miesas

bojājumiem un veselības stāvokli, kāds ir prasītājam uz lietas izskatīšanas dienu apelācijas instances tiesā.

[7.3] Minētā kritiena rezultātā nodarīto miesas bojājumu dēļ prasītājs ārstējies stacionāros Latvijā un ārvalstīs, viņam bijis jāpārcieš

vairākas operācijas, tostarp, ar asins preparātu pārliešanu. Prasītājam konstatēts daļējs kustību zudums, labā elkoņa leņķveida

kontraktūra, post traumatiskā stresa sindroms. 2005.gadā prasītājam joprojām konstatētas izteiktas funkcionālas mugurkaula un

iegurņa novirzes (iegurņa deviācija) ar nelielu jostas un krūšu daļas mugurkaula skoliozi. G.R. joprojām nevar pilnvērtīgi lietot labo

roku un tā nedabīgi atkarājas.

G.R. pie pozīcijas maiņas novērojama acu ābolu raustīšanās – nistagma, anirokorija (nevienādas acu zīlītes), kas mainīga – labā zīlīte

platāka. Asimetriska – nevienāda plecu josla – atšķiras augums, muskulatūras apjoms. Labajā rokā refleksi samazināti, kreisajā rokā

un kājās refleksi paaugstināti, samazināta dzirde ar labo ausi. Prasītājam novērota neliela muskulatūras atrofija abās rokās – labā

roka par 1cm īsāka un tievāka par 1,5cm augšdelma daļā, bet par 4cm īsāka un 3cm tievāka apakšdelma daļā. Pastiprināta ādas

jūtība labā elkoņa rajonā. Nervu darbības traucējumu dēļ konstatētas jušanas izmaiņas un cirkulācijas – apasiņošanas traucējumi,

kurus pastiprina bijušais augšdelma artērijas bojājums virs elkoņa locītavas. Uz ādas labā elkoņa locītavas rajonā, ietverot augšdelmu

un apakšdelmu, konstatētas deformējošas rētas. G.R. izveidojusies labā elkoņa locītavas kontraktūra ar ankilozi – locītava deformēta

un traucēts aktīvo un pasīvo kustību apjoms rokas locītavā. Prasītājam nav iespējams pilnvērtīgi iztaisnot un saliekt roku elkoņa

locītavā, kas ir cēlonis ikdienišķo darbību izdarīšanas neiespējamībai. Prasītāja labās rokas kaulu struktūrā konstatēta pastiprināti

neviendabīga skleroze, kas mijas ar osteoporozi, kas raksturo izteiktu osteoporozes procesu, kas ir iemesls sāpēm kaulos un

paaugstinātam kaulu lūzuma riskam. Elkoņu locītavā ir izteikti deformējoša artoze, kas ir locītavu sāpju cēlonis un perspektīvā varbūt

nepieciešama elkoņa locītavas endoprotezēšana.

Sevišķi izteikts defekts G.R. konstatēts labās rokas apakšdelma, plaukstas un pirkstu iztaisnojošos – ekstenzoru muskuļos –

atrofiska muskulatūra.

Labajā rokā plaukstas muskuļu spēks 1-2 balles, pirkstos – 0 baļļu – labās plaukstas I-V saliecējmuskuļu parēze, kas nosaka kustību

nespēju pirkstos, rakstīšanas traucējumus.

Mugurkaula krūšu un iegurņa daļā konstatētas izteiktas mugurkaula novirzes – iegurņa deviācija (nobīde) pa labi ar nelielu zarnu kaula

torsiju (sagriešanos), jostas un krūšu daļas mugurkaula skolioze. Konstatētās izmaiņas mugurkaulā un muskulatūrā ir cēlonis

biežajām sāpēm mugurā un dažādajam kāju garumam – īsāka kreisā kāja. Tāpat G.R. pēc ēšanas bieži konstatējamas sāpes

vēderā, kam par iemeslu ir gan mugurkaula izliekuma izmaiņas, gan infekciozā aknu slimība – B hepatīts. Minēto infekciju, kas

prasītājam tika konstatēta 1997.gada 2.novembrī viņš varēja iegūt asins un to sastāvdaļu pārliešanu rezultātā vai operāciju rezultātā.

1998.gada martā slimība pārgājusi hroniskā formā un 2004.gadā konstatēts tās paasinājums. Slimības hroniskā forma ir visbiežākais

paaugstinātais risks aknu cirozei un aknu vēzim. Tā ietekmē arī gremošanas sistēmu un vielmaiņas procesu – vielu uzsūkšanos

gremošanas traktā, kas var būt kaulu blīvuma izmaiņu – osteoporozes – pastiprinošs faktors. Sāpes vēderā var uzturēt arī

mugurkaula krūšu daļas ieliekums, kurš ietekmē iekšējo orgānu funkcijas un to savstarpējās attiecības.

Viss iepriekš minētais radīja prasītājam G.R. garīgas ciešanas, kas izpaudās kā mokas, raizes, nemiers, bēdas, skumjas,

emocionāls šoks, psihiskā un garīgā stāvokļa izmaiņas, zaudēta pilnvērtīga dzīve un dzīvesprieks. Turklāt, prasītājs sakropļojumu un

izķēmojumu guva 10 gadu vecumā, kad vienaudžu tolerance izpaužas nepilnīgi, un to attieksmē pret citādajiem parādās neiecietība.

Traģiskā negadījuma rezultātā iegūtais sakropļojums G.R. apgrūtināja zināšanu apguves procesu un samazināja iespēju iesaistīties

skolas un ārpus skolas izklaidējošās un fiziskajās aktivitātēs, kas radīja viņam garīgas ciešanas. Nelaimes gadījuma rezultātā gūto

sakropļojumu dēļ prasītājs nevar strādāt darbu, kurā nepieciešams pilnvērtīgi izmantot abas rokas, kas viņam radījis arī grūtības

profesijas izvēlē.

Prasītājs izjūt bailes pilnvērtīgi iesaistīties sabiedrībā, viņam joprojām rodas ciešanas par iespējamām problēmām nākotnē, veidojot

attiecības ar citiem cilvēkiem un socializējoties vispār, jo ķermeņa daļas sakropļojums ļāva un joprojām G.R. ļauj pieņemt, ka

apkārtējie no komunikācijas un attiecību veidošanas ar viņu var izvairīties.

G.R. radušies šķēršļi dzīvot normālu dzīvi, ierobežotas viņa iespējas pilnvērtīgi integrēties sabiedrībā. Traģiskais notikums un

turpmākās tā sekas, kas izpaudās iepriekš norādītajā veidā, ir nodarījušas prasītājam ievērojamu morālo kaitējumu. Sekas, kas

radušās negadījuma rezultātā būtiski ierobežo prasītāja iespējas pilnvērtīgi konkurēt darba tirgū. Nosakot morālā kaitējuma atlīdzības

apmēru tiek ņemts vērā arī tas, ka cietušajam G.R. neapšaubāmi ir samazinājusies dzīves bauda, radušās fiziskas ciešanas, ar to

saistīti pārdzīvojumi un kaitējuma atlīdzība attiecīgā apmērā dos gandarījumu cietušajam.

[7.4] Ņemot vērā iepriekš norādītās prasītāja iegūtās traumas un šī brīža veselības stāvokli, atzīstams, ka notikušā nelaimes gadījuma

rezultātā G.R. ir radušās paliekošas veselības problēmas, kas atzīstamas par sakropļojumu Civillikuma 2349.panta izpratnē.

[7.5] Konkrētā strīda izšķiršanā, atbilstoši Civillikuma 5.pantam un Civilprocesa likuma 5.pantam, piemērojams konstitucionālo tiesību

normas Satversmes 92.pants, kura trešajā teikumā noteikts, ka nepamatota tiesību aizskāruma gadījumā ikvienam ir tiesības uz

atbilstīgu atlīdzinājumu.

[8] Kasācijas sūdzībā G.R. pilnvarotais pārstāvis zvērināts advokāts Dainis Lasmanis lūdzis grozīt Civillietu tiesu palātas 2012.gada

21.februāra spriedumu daļā par morālā kaitējuma atlīdzības apmēru vai atcelt spriedumu daļā par morālā kaitējuma atlīdzības

apmēru.

Kasācijas sūdzībā norādīts, ka apelācijas instances tiesa nav piemērojusi likuma „Par tiesu varu” 4.pantā noteikto vienlīdzības

principu. Pirms konkrētā sprieduma pieņemšanas ir stājušies spēkā vairāki citi spriedumi Talsu traģēdijas lietās, ar kuriem piedzītas

atlīdzības par morālo kaitējumu robežās no Ls 10000 līdz Ls 100000. Piedzenot par labu prasītājam morālā kaitējuma atlīdzību Ls

15 000, tiesa nav ņēmusi vērā, ka, pastāvot līdzīgiem faktiskajiem un tiesiskajiem lietas apstākļiem, citās lietās Augstākā tiesa

morālā kaitējuma atlīdzību ir piespriedusi krietni lielāku. Tādējādi tiesa nav piemērojusi vienotus atlīdzinājuma summas noteikšanas

kritērijus. Tā, piemēram, V.V. ir piedzīta atlīdzība Ls 25000, bet T.P. Ls 30 000, lai gan prasītāja veselības stāvoklis nebūt nav labāks.

Vēl jo vairāk, prasītājam pretēji V.V. un T.P. ir piešķirta invaliditāte uz mūžu.

Turklāt piedzītā morālā kaitējuma atlīdzība ir nesamērīgi maza, salīdzinājumā ar nodarīto kaitējumu prasītāja veselībai.

Motīvu daļa

[9] Izskatījis lietu un atbilstoši Civilprocesa likuma 473.panta pirmajai daļai izvērtējis tiesas sprieduma tiesiskumu un pamatotību,

Senāts atzīst, ka apelācijas instances tiesas spriedums ir grozāms daļā par morālā kaitējuma atlīdzības apmēru.

[10] Kasācijas sūdzības pamatarguments ir par to, ka tiesa nav pietiekami izvērtējusi prasītājam nodarīto morālo kaitējumu un nav

piedzinusi atbilstošu atlīdzinājumu, ņemot vērā citās no faktisko un tiesisko apstākļu viedokļa raugoties, līdzīgās lietās, tādējādi

pārkāpjot Latvijas Republikas Satversmē un likumā „Par tiesu varu” noteikto vienlīdzības principu.

[11] Kā norādīts jau iepriekš Senāta praksē (skat. Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamenta 2012.gada 23.maija spriedumu

lietā SKC-200/2012) vienotas likmes, uz kuru pamata noteikt atlīdzību par morālo kaitējumu, kā arī veselībai nodarīto kaitējumu

sakropļojuma gadījumā, nepastāv, tāpēc atlīdzības apmērs nosakāms katrā konkrētā gadījumā pēc tiesas ieskata, vadoties pēc

taisnības apziņas un vispārīgiem tiesību principiem, kā to paredz Civillikuma 5.pants. Tiesai atbilstoši Civilprocesa likuma 193.panta

piektās daļas noteikumiem sprieduma pamatojumā jānorāda argumenti, kuru dēļ tā uzskatījusi, ka noteiktais atlīdzinājums atbilst

taisnības apziņai, proti, ka atlīdzinājums ir taisnīgs un samērīgs (tāds, kas dod apmierinājumu cietušajai personai, un vienlaikus kalpo

arī kā līdzeklis pušu samierināšanai un sasniedz ģenerālās prevencijas mērķi (skat. Kalvis Torgāns. Saistību tiesības. I daļa. Mācību

grāmata. Tiesu namu aģentūra. Rīga, 2006., 179.-180.lpp., Agris Bitāns. Par morālā kaitējuma izpratni Latvijā, Jurista Vārds,

2001.gada 18. septembris, Nr.27 (220).)).

No juridiskās metodes viedokļa taisnīga atlīdzinājuma noteikšanu sekmē tā dēvētā gadījumu salīdzināšanas un tipizēšanas metode,

kas balstās uz vienlīdzības principu, proti, salīdzināmos gadījumos atlīdzinājumam jābūt līdzīgam, bet atšķirīgos – atšķirīgam. Šajā ziņā

tiesu prakse veido plašu uzziņas un salīdzināšanas materiālu. Ar katru tiesas izšķirto dzīves gadījumu pieaug salīdzināšanas iespēja

un līdz ar to – arī tiesiskā stabilitāte. Protams, tiesu praksi nevar uzskatīt par vienīgo kritēriju atlīdzības noteikšanai nemantiska

kaitējuma nodarīšanas gadījumā, taču neapšaubāmi tā izmantojama kā viens no palīgavotiem atbilstīga atlīdzinājuma noteikšanai.

Tāpēc, kad lieta ir jāizspriež pēc tiesas ieskata, tiesai atbilstoši Civilprocesa likuma 5.panta sestās daļas noteikumiem ir

nepieciešams analizēt citās līdzīgās lietās norādītos apsvērumus par atlīdzinājuma apmēru (sal. Juridiskās metodes pamati. 11 soļi

tiesību normas piemērošanā. Rakstu krājums/profesora E.Meļķiša zinātniskā redakcijā. Rīga: Latvijas Universitāte, 2003, 195.-

197.lpp.).

[12] Senāts atzīst, ka tiesai, izskatot konkrēto lietu un nosakot kompensācijas apmēru, bija jāņem vērā ne tikai cietušā gūtās traumas,

to raksturs, atveseļošanās procesa ilgums un atveseļošanās produktivitāte, kā arī nākotnes atlabšanas iespējas, jāvērtē iekšējie

pārdzīvojumi, kas saistīti ar gūtajām traumām, to rezultātā pazemināto dzīves kvalitāti un emocionālā spriedze gūto traumu ārstēšanas

procesā, bet bija jāizvērtē arī citās no faktisko un tiesisko apstākļu viedokļa raugoties, līdzīgās lietās piedzīto atlīdzību apmērs.

Izskatāmajā lietā apelācijas instances tiesa nav analizējusi citās lietās pēc tiesas ieskata noteiktās atlīdzības pamatojumu.

Tā, piemēram, ar 2011.gada 26.oktobra spriedumu V.V. prasības lietā Nr.SKC-319 Senāts atstājis negrozītu Augstākās tiesas

Civillietu tiesu palātas 2009.gada 4.novembra spriedumu, ar kuru, pamatojoties uz Civillikuma 2349.pantu, noteikta atlīdzība par

sakropļojumu Ls 25000 (minētajā summā ietverta arī atlīdzība par morālo kaitējumu Ls 10000). Minētajā lietā konstatēts, ka Iekšlietu

ministrijas organizēto svētku laikā prasītājs, nokrītot no liela augstuma, guva smagus miesas bojājumus. Viņam daļēji amputēts

kreisais plecs, kā rezultātā daļēji zudusi kreisās rokas un pleca kustību funkcionalitāte. Nosakot atlīdzību, tiesa ņēmusi vērā

pārdzīvotās fiziskās, kā arī garīgās ciešanas, kas saistītas gan ar iegūto traumu raksturu un palikušo ķermeņa sakropļojumu, dzīves

kvalitātes samazināšanu, gan arī nespēju atgriezties ierastajos dzīves apstākļos.

Tāpat ar 2011.gada 17.novembra Senāta rīcības sēdes lēmumu T.P. prasības lietā Nr.SKC-627 atteikts ierosināt kasācijas

tiesvedību sakarā ar Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta kasācijas sūdzību par Augstākās tiesas Civillietu tiesu palātas

2010.gada 11.maija spriedumu, ar kuru par labu prasītājam piedzīta atlīdzība par morālo kaitējumu Ls 15000 un atlīdzība par

sakropļojumu Ls 15000. Šajā lietā konstatēts, ka Iekšlietu ministrijas organizēto svētku laikā prasītājs, nokrītot no autopacēlāja groza,

guva smagus miesas bojājumus - galvas sasitumu, galvas smadzeņu satricinājumu, sistu brūci apakšlūpā un labajā ausī, apakšžokļa

lūzumu, kreisā augšstilba kaula diafizāru vaļēju lūzumu, labā atslēgas kaula sternālu gala mežģījumu un traumatisku šoku II pakāpē.

Savukārt, ar Senāta 2011.gada 9.februāra spriedumu lietā Nr.SKC-56 atstāts negrozīts Augstākās tiesas Civillietu tiesu palātas

2009.gada 11.jūnija spriedums, ar kuru par labu prasītājam piedzīta atlīdzība par morālo kaitējumu Ls 50000 un atlīdzība par

sakropļojumu Ls 50000. Lietā ir konstatēts, ka Iekšlietu ministrijas organizēto svētku laikā prasītājam ir nodarīti smagi miesas

bojājumi, kuri atstājuši neatgriezenisku iespaidu uz viņa fizisko un garīgo veselību – ir iestājusies daļēja ķermeņa paralīze, prasītājs

zaudējis spēju runāt, patstāvīgi pārvietoties, ir ļoti ierobežotas roku kustības, jaunietis ir pilnībā atkarīgs no citu cilvēku aprūpes.

[13] Ņemot vērā norādītos apsvērumus, Senāts uzskata, ka apelācijas instances tiesas noteikto atlīdzinājumu nevar atzīt par taisnīgu,

kas nozīmē, ka tā nav pareizi piemērojusi Civillikuma 2349.pantu, jo tiesas ieskatu nav izlietojusi atbilstoši Civillikuma 5.pantam.

Pamatojoties uz Civilprocesa likuma 474.panta 4.punktu, kas paredz kasācijas instances tiesas tiesības grozīt spriedumu daļā par

prasības apmēru, ja tas nepareizi noteikts, kļūdaini piemērojot materiālo tiesību normu, un procesuālās ekonomijas principu, Senāts

atzīst, ka Augstākās tiesas Civillietu tiesu palātas 2012.gada 21.februāra spriedums grozāms daļā par atlīdzinājuma apmēra

noteikšanu. Senāts to neuzskata par savas kompetences robežu pārkāpumu, jo šajā lietā nav strīda par faktiskajiem apstākļiem, bet

gan tikai par to, vai noteiktā atlīdzība atbilst Civillikuma 5.pantam, ko Senāts kā tiesu instance, piemērojot materiālo tiesību normu, var

grozīt.

[14] Senāts atzīst, ka pēc smaguma pakāpes prasītāja veselībai nodarītais kaitējumu un tā sekas nav vieglākas par Talsu traģēdijā

cietušo V.V. (ar spēkā stājušos tiesas spriedumu viņam piedzīta atlīdzība par morālo kaitējumu Ls 10 000 un atlīdzība par nodarīto

personisko kaitējumu Ls 15 000) un T.P. (piedzīta atlīdzība Ls 15 000 par morālo kaitējumu un atlīdzība par sakropļojumu Ls 15 000)

veselībai nodarīto kaitējumu, līdz ar to, atbilstoši tiesiskās vienlīdzības principam, arī noteiktajam atlīdzības apmēram par morālo

kaitējumu jābūt līdzīgam.

Par to, ka G.R. nodarītie miesas bojājumi nav vieglāki un arī šobrīd vispārējais veselības stāvoklis nav labāks kā Talsu traģēdijā

cietušajam V.V. un T.P. liecina gan Valsts tiesu medicīnas ekspertīzes centra eksperta atzinumā Nr. 16-1549 secinātais, ka G.R.

nodarītie miesas bojājumi pēc sava rakstura pieskaitāmi kopumā pie smagiem miesas bojājumiem, kas bīstami cietušā dzīvībai

(smagi, dzīvībai bīstami miesas bojājumi ar tiesas spriedumu konstatēti arī V.V. un T.P.), gan arī lietas materiālos esošie prasītāja

veselības stāvokli raksturojošie medicīniskie dokumenti. Līdz ar to Senāts atzīst, ka prasītājs, iegūstot smagus, dzīvībai bīstamus

miesas bojājumus desmit gadu vecumā prasības pieteikumā norādītajos apstākļos, ir guvis sakropļojumu un pārdzīvojis kā fiziskas, tā

arī garīgas ciešanas (skat. sprieduma 7.3.punktā).

Senāta ieskatā, lai kompensētu prasītājam sprieduma 12.punktā norādītos pārdzīvojumus un arī sakropļojumu, kura esamību pamatoti

atzinusi apelācijas instances tiesa, ir nosakāma atlīdzība Ls 25 000 apmērā, kas atbilstu arī citās no faktisko un tiesisko apstākļu

viedokļa raugoties, līdzīgās lietās noteiktās atlīdzības apmēram.

Lai gan kasācijas sūdzībā norādīts, ka prasītājam G.R. 2011.gada 30.martā noteikta invaliditāte uz mūžu, kas iespējams, varētu

liecināt par smagāku sakropļojumu nekā divos iepriekšminētajos gadījumos un izsaukt nepieciešamību lemt par lielākas morālā

kaitējuma atlīdzinājuma summas noteikšanu, apelācijas instances tiesā tādi pierādījumi iesniegti netika. Arī kasācijas sūdzībai šādi

pierādījumi nav pievienoti.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Civilprocesa likuma 474.panta 4.punktu, Augstākās tiesas Senāts

nosprieda

Grozīt Augstākās tiesas Civillietu tiesu palātas 2012.gada 21.februāra spriedumu, nosakot, ka no Latvijas valsts Valsts

ugunsdzēsības un glābšanas dienesta personā par labu G.R. (personas kods /personas kods/) piedzenama atlīdzība par morālo

kaitējumu Ls 25 000 (divdesmit pieci tūkstoši latu).

Spriedums nav pārsūdzams.

Senators V. Jonikāns

senatore V. Cīrule

senatore A. Vītola