Court dismisses FOI request for internal audit data citing lack of specific public interest justification.

Lietas arhīva Nr. A42-00313-22/11

ECLI:LV:ADRJRIT:2022:0322.A420162721.2.S

ADMINISTRATĪVĀ RAJONA TIESA

RĪGAS TIESU NAMS

S P R I E D U

LATVIJAS TAUTAS VĀRDĀ

Rīgā 2022.gada 22.martā

Administratīvā rajona tiesa šādā sastāvā:

tiesnese K.Jandava,

rakstveida procesā izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta, pamatojoties uz /pers. D/ pieteikumu par pienākuma uzlikšanu Finanšu izlūkošanas

dienestam sniegt pieteicēja 2021.gada 1.marta iesniegumā pieprasīto informāciju.

Aprakstošā daļa

[1] Pieteicējs /pers. D/ saņēma Finanšu izlūkošanas dienesta (turpmāk – dienests) 2020.gada 16.decembra vēstuli Nr.1-10/521, kurā pieteicējs

informēts, ka dienesta mācību “Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas izmeklēšanas un iztiesāšanas problēmas” materiāli nav bijuši paredzēti publiskai

pieejamībai. Dienests šobrīd veic pārbaudi par apstākļiem, kādos minētie mācību materiāli varēja būt pieejami. Ja Jūsu rīcībā ir informācija, ka minētie

mācību materiāli ir un/vai ir bijuši publiski pieejami, lūdzam dienestam norādīt attiecīgo interneta resursu (vietni) un citu būtisku informāciju, kas varētu

palīdzēt pārbaudes veikšanai.

[2] 2021.gada 1.martā pieteicējs /pers. D/ vērsās ar iesniegumu dienestā, kurā dienestam lūgts sniegt šādu informāciju:

1. kas veica Jūsu iestādes vēstulē Nr.1-10/521 minēto pārbaudi;

2. kad tika sākta minētā pārbaude;

3. kas un kad izveidoja pārbaudes darba grupu;

4. kas un kādus uzdevumus deva pārbaudītājiem;

5. kādas darbības veica pārbaudes veicēji;

6. kādi ir pārbaudes rezultāti (atbildei pievienojiet attiecīgo ziņojumu);

7. kādas darbības Jūsu iestāde ir veikusi, lai turpmāk nepieļautu šādu ierobežotas pieejamības informācijas noplūdi;

8. kas un kādā veidā ir novērtējis šīs informācijas noplūdes nodarīto kaitējumu (lietas 17.lapa).

[3] 2021.gada 8.martā dienests sniedza pieteicējam atbildi uz iesniegumā pieprasīto informāciju, norādot turpmāk minēto (lietas 15.lapa).

[3.1] Dienesta pārbaudes dienestā veic atbilstoši valdības uzdevumam vai atsevišķam rīkojumam. Dienesta pārbaude tika uzsākta 2020.gada

15.decembrī. Saskaņā ar dienesta 2020.gada 6.oktobra rīkojuma Nr.1-5.1/65 “Par ierobežotas pieejamības informācijas saraksta apstiprināšanu”

(turpmāk – dienesta 2020.gada 6.oktobra rīkojums) pielikuma 33.punktā noteikto, informācija par dienestā veiktajām dienesta pārbaudēm ir

ierobežotas pieejamības informācija.

[3.2] Saskaņā ar Informācijas atklātības likuma 5.panta pirmo daļu ierobežotas pieejamības informācija ir tāda informācija, kura paredzēta

ierobežotam personu lokam sakarā ar darba vai dienesta pienākumu veikšanu un kuras izpaušana vai nozaudēšana šīs informācijas rakstura un satura dēļ

apgrūtina vai var apgrūtināt iestādes darbību, nodara vai var nodarīt kaitējumu personu likumīgajām interesēm. Ievērojot, ka dienesta pārbaudes

materiālos ir ietverti fizisko personu dati, kā arī vērtēti iestādes iekšējie procesi un tehnoloģiskie resursi, un, vērtējot to kopsakarā ar informācijas

pieprasījumā norādīto informācijas izmantošanas mērķi atbilstoši demokrātiskas un tiesiskas valsts principiem, priekšroka ir dodama tām interesēm, kuru

aizsardzībai informācijai ir noteikts ierobežotas pieejamības statuss.

[4] 2021.gada 9.martā pieteicējs vērsās pie dienesta priekšnieces ar apstrīdēšanas iesniegumu, kurā norādīts, ka informācijas sniegšanas atteikums

ir nepamatots, prettiesisks un pretlikumīgs, kā arī pretējs sabiedrības interesēm.

Pieteicējs nav pieprasījis informāciju ne par fizisko personu datiem, ne par iestādes iekšējiem procesiem un tehnoloģiskajiem resursiem. Pieteicējs

ir pieprasījis informāciju par konkrētas dienesta pārbaudes rezultātiem saistībā ar satraucošu notikumu – iestādes ierobežotas pieejamības informācijas

apjomīgu izpaušanu, kas liek izdarīt pieņēmumu, ka dienesta vadība ir bijusi, iespējams, pat noziedzīgi nolaidīga klasificētas informācijas glabāšanā, kas ir

īpaši nozīmīgi, ņemot vērā dienesta darbības specifiku, un var radīt nopietnas sekas visai valstij.

Sabiedrībai ir nepieciešams zināt, kādu iemeslu dēļ notikusi šī informācijas noplūde, kāda ir konkrētu personu – ieskaitot iestādes pašreizējo

vadītāju – atbildība un vai sabiedrība var justies droši, ka šādas informācijas noplūdes neatkārtosies, nostādot Latvijas valsti nepatīkamā situācijā

partnervalstu un dienestu skatījumā (lietas 19.lapa).

[5] Ar dienesta priekšnieces 2021.gada 19.marta vēstuli Nr.1-10/125 (turpmāk – 2021.gada 19.marta vēstule) pieteicējam sniegta atbilde uz

apstrīdēšanas iesniegumu, norādot turpmāk minēto (lietas 13.lapa).

[5.1] Atbildi uz pieteicēja 2021.gada 1.marta iesniegumā ietverto otro jautājumu dienests ir sniedzis 2021. gada 8.marta vēstulē Nr.1-10/108.

[5.2] Izvērtējot dienesta administratīvā direktora A.Petrova lēmumu neizsniegt ar dienesta pārbaudes materiālos ietverto informāciju un šo lēmumu

pamatojošo informāciju, atbilstoši dienesta 2020.gada 6.oktobra rīkojuma pielikuma 33.punktā noteiktajam un saskaņā ar Informācijas atklātības likuma

5.panta otrās daļas 2. un 4.punktu, kā arī 6.panta pirmo daļu, ievērojot, ka konkrētajos apstākļos, tostarp, vērtējot informācijas pieprasījumos norādīto

informācijas izmantošanas mērķi atbilstoši demokrātiskās tiesiskās valsts principiem priekšroka dodama tām interesēm, kuru aizsardzībai attiecīgajai

informācijai noteikts ierobežotas pieejamības statuss, minētais lēmums ir uzskatāms par tiesisku un pamatotu un tiek atstāts spēkā.

[6] Nepiekrītot dienesta priekšnieces 2021.gada 19.marta vēstulei, pieteicējs vērsās Administratīvajā rajona tiesā ar pieteikumu par pieteicēja

2021.gada 1.marta iesniegumā pieprasītās informācijas izsniegšanu. Pieteikums pamatots ar turpmāk norādītajiem argumentiem (lietas 4.– 9.lapa).

[6.1] Pieprasītajai informācijai ir nepamatoti noteikts ierobežotas pieejamības statuss.

Tiesības saņemt informāciju ir viena no starptautiski atzītajām cilvēktiesībām, kura izriet ne vien no Satversmes 100.panta, bet arī no citiem

starptautiskiem cilvēktiesību regulējošajiem tiesību aktiem.

Papildus jāņem vērā, ka informāciju pieprasa preses pārstāvis. Preses brīvība vārda brīvības kontekstā ir īpaša tā iemesla dēļ, ka presei

demokrātiskā sabiedrībā ir svarīga loma. Kā bieži ir atzinusi Eiropas Cilvēktiesību tiesa, lai gan prese nedrīkst pārkāpt noteiktas robežas attiecībā uz citu

personu tiesību aizsardzību, tās uzdevums – ievērojot tās pienākumus un atbildību – tomēr ir darīt zināmu informāciju un idejas par politiskiem

jautājumiem, kā arī citām sabiedrību interesējošām tēmām. Ne tikai presei ir pienākums izplatīt informāciju, bet arī sabiedrībai ir tiesības to saņemt.

Pretējā gadījumā prese nevarētu spēlēt savu būtisko “sargsuņa” lomu.

Konkrētajā gadījumā pieprasītā informācija uzskatāma par tādu, kuras iegūšanai prese pilda savu “sargsuņa” lomu. Informācija, kas attiecas uz

darbībām, kuras dienests veica preventīvos nolūkos, lai novērstu atkārtotu ierobežotas pieejamības informācijas noplūdi un novērstu šīs informācijas

noplūdes kaitīgās sekas ir demokrātisku sabiedrību interesējoša tēma.

[6.2] Dienests atteikumu izsniegt pieteicēja pieprasīto informāciju pamatojis ar dienesta 2020.gada 6.oktobra rīkojuma 33.punktu. Vienlaikus

dienests norādījis, ka ierobežotas pieejamības statuss minētajai informācijai noteikts, pamatojoties uz Informācijas atklātības likuma 5.panta otrās daļas

2., 4.punktu un 6.pantu.

Attiecībā uz minēto norādāms, ka pieteicējs nav lūdzis dienestam izsniegt informāciju, kas satur fizisko personu datus, vai arī tādu iestādes iekšējai

lietošanai paredzētu informāciju, kuras izpaušana rada vai var radīt dienestam kaitējumu. Informācijas atklātības likums neparedz jebkāda veida iestādes

iekšējai lietošanai paredzētu informāciju uzskatīt par ierobežoti pieejamu. Uz to norāda šī likuma 5.panta pirmajā daļā ietvertā definīcija, saskaņā ar kuru

svarīga ir pati informācija, tās saturs. Tikai tad, ja iestāde saskata normā paredzēto leģitīmo mērķi – iekšējai lietošanai paredzētās informācijas izpaušana

vai nozaudēšana šīs informācijas rakstura un satura dēļ apgrūtina vai var apgrūtināt iestādes darbību, nodara vai var nodarīt kaitējumu personu

likumīgajām interesēm – var tikt pieņemts lēmums ierobežot informācijas pieejamību.

Turklāt pat, ja pieprasītajai informācijai pamatoti noteikts ierobežotas pieejamības statuss, tad veicot Administratīvā procesa likuma 66.panta

pirmajā daļā paredzētos lietderības apsvērumus, priekšroka būtu dodama tām interesēm, kādas būtu veicināmas informācijas izsniegšanas gadījumā.

[6.3] Atsakoties izsniegt pieteicēja pieprasīto informāciju, dienests norādījis, ka pieprasītā informācija ietver fizisko personu datus. Līdz ar to

dienests ir atsaucies uz vienu no privātās dzīves jēdzienā ietilpstošajiem elementiem – fizisko personu datu aizsardzību.

Attiecībā uz minēto norādāms, ka pieteicējs ar informācijas pieprasījumu nav lūdzis izsniegt tādas ziņas, kas ļautu identificēt konkrētu personu, t.i.,

nav lūdzis izsniegt konkrētas personas vārdu, uzvārdu, personas kodu vai citu personu identificējošu informāciju. Uz pieteicēja informācijas pieprasījumā

norādītajiem jautājumiem “kas?” iespējams atbildēt vispārīgi, norādot tikai konkrētās amatpersonas ieņemamā amata nosaukumu, tādējādi izslēdzot

iespēju identificēt konkrētu fizisko personu. Turklāt pat gadījumā, ja dienests pieteicēja informācijas pieprasījumu ir uztvēris kā tādu, ar kuru, cita starpā,

tiek prasīta arī ierobežotas pieejamības informācija – šāds konstatējums vien nevar būt par pamatu atteikumam izsniegt vispārpieejamo informāciju.

Ņemot vērā Senāta Administratīvo lietu departamenta 2015.gada 24.aprīļa sprieduma lietā Nr.SKA-140/2015 6.punktā noteikto, norādāms, ka

amatpersonas ieņemamā amata nosaukums būtu uzskatāms par vispārpieejamu informāciju, savukārt, šīs konkrētās amatpersonas dati (vārds, uzvārds,

personas kods u.c.) būtu uzskatāmi par ierobežotas pieejamības informāciju. Tādējādi dienests ir rīkojies patvaļīgi, neveicot ierobežoti pieejamās

informācijas nodalīšanu no vispārpieejamās informācijas un formāli atsakoties izsniegt pieprasīto informāciju kopumā.

Ņemot vērā iepriekš minēto, dienests ir rīkojies pretēji Informācijas atklātības likuma 10.panta ceturtajai daļai, nepamatoti nosakot ierobežotas

pieejamības statusu visai pieteicēja pieprasītajai informācijai un nenodalot vispārpieejamo informāciju no ierobežoti pieejamās.

[6.4] Ņemot vērā Senāta 2019.gada 18.aprīļa sprieduma lietā Nr.SKA-917/2019, 8.punktu, Senāta 2019.gada 26.septembra sprieduma lietā

Nr.SKA-476/2019 8.punktu, Senāta 2016.gada 18.augusta sprieduma lietā Nr.SKA-817/2016 8.punktu, norādāms, ka dienests, atsakoties izsniegt

pieteicēja pieprasīto informāciju, nav pamatojis kā informācijas izpaušana apdraudētu aizsargātās intereses.

Dienesta apgalvojumam, ka informācija par dienestā notikušo dienesta pārbaudi saskaņā ar Informācijas atklātības likuma 5.pantu ir ierobežotas

pieejamības informācija, neseko absolūti nekāds pamatojums. Dienests nav norādījis, kā pieteicēja pieprasītās informācijas izpaušana var kaitēt personu

likumīgajām interesēm.

Ņemot vērā iepriekš minēto, norādāms, ka dienests rīkojies pretēji Informācijas atklātības likuma 5.panta pirmajai daļai, nosakot ierobežotas

pieejamības statusu tādai informācijai, kuras izpaušana nerada konkrētu un reālu kaitējuma risku aizsargātajām interesēm.

[6.5] Dienesta atteikums izsniegt pieteicēja pieprasīto informāciju ir saturiski nepilnīgs. Dienests nav veicis lietderības apsvērumus atbilstoši

Administratīvā procesa likuma 65.panta otrajai daļai un 66.pantam. No dienesta 2021.gada 19.marta atbildes pieteicējam nav skaidrs nedz tas, kādā

veidā informācijas izpaušana radīs konkrētu un reālu kaitējuma risku aizsargātajām interesēm, nedz arī kāpēc priekšroka dodama tām interesēm, kuru

aizsardzībai attiecīgajai informācijai noteikts ierobežotas pieejamības statuss. Dienesta 2021.gada 19.marta atbilde nesatur dienesta apsvērumus par

administratīvā akta nepieciešamību, piemērotību, vajadzību un atbilstību. Dienesta 2021.gada 19.marta atbilde ir pretēja administratīvā akta pamatojuma

principam un patvaļas aizlieguma principam.

[7] 2021.gada 26.maijā Administratīvajā rajona tiesā saņemti dienesta rakstveida paskaidrojumi, kuros atbildētājs pieteikumu neatzīst un lūdz to

pilnībā noraidīt. Papildus norādīts turpmāk minētais (lietas 24. – 27.lapa).

[7.1] Dienesta ieskatā pieteicējs vēlas iegūt visu informāciju par dienesta pārbaudi, tātad – tikai ierobežotas pieejamības informāciju, kurai

šāds statuss ir piešķirts ar dienesta rīkojumu un uz paskaidrojumu sniegšanas dienu nav mainīts.

Atbilstoši Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma un proliferācijas finansēšanas novēršanas likuma (turpmāk – Novēršanas likums) 50.1

panta septītās daļas 3.punktam dienesta priekšniece bija tiesīga izdot 2020.gada 6.oktobra rīkojumu un apstiprināt ierobežotas pieejamības informācijas

sarakstu dienestā.

Iestāde ir atbildīga par tās rīcībā esošo informāciju un noteiktajiem pasākumiem tās aizsardzībai. Saskaņā ar dienesta 2020.gada 6.oktobra

rīkojuma pielikuma 33.punktu ierobežotas pieejamības informācijas sarakstā ir iekļauti dienestā izskatāmo sūdzību, dienesta pārbaudes un disciplinārlietu

materiāli. Informācija, par kuras izsniegšanu ir strīds, ir iekļauta ierobežotas pieejamības informācijas sarakstā jau 2020.gada 6.oktobrī, un līdz ar to

iestāde attiecīgo informācijas veidu jau ir izvērtējusi un noteikusi tai ierobežotas pieejamības statusu pirms dienestā tika uzsākta pieteicēju interesējošā

dienesta pārbaude un pirms pieteicējs pieprasīja attiecīgo informāciju.

Ierobežotas pieejamības statuss iestādē ir noteikts tāpēc, ka dienesta pārbaudes ietvaros izdarītā faktu un personu rīcības konstatācija arī pati par

sevi satur ierobežotas pieejamības informāciju, kura par tādu ir atzīstama saskaņā ar Informācijas atklātības likuma 5.panta otrās daļas 1. un 2.punktu.

[7.2] Pieteicējs interesējas par to, kādā veidā tika pārbaudīts un kādi ir pārbaudes rezultāti saistībā ar to, ka noteikta dienesta ierobežotas

pieejamības informācija nokļuva publiskā apritē. Taču pieteicējs vēlas saņemt nevis to informāciju, kura nonāca publiskā apritē, bet gan informāciju par

izmeklēšanas rezultātiem, kas atspoguļotu iemeslus šīs informācijas nonākšanai publiskā apritē, kā arī pieļautos iekšējo normatīvo aktu pārkāpumus.

Saņemot šādu informāciju, privātpersonai būtībā tiktu izsniegts vērtējums, no kura varētu izdarīt secinājumus, kādā veidā ierobežotas pieejamības

informācija dienesta administratīvajā darbā ir aizsargājama, kāpēc tā netika vai nepietiekoši tika aizsargāta konkrētā incidenta gadījumā un kā turpmāk

būtu jārīkojas, lai šādi incidenti neatkārtos. Minētās informācijas saturs atbilst Informācijas atklātības likuma 5.panta otrās daļas 2.punktam – informācija

ir nepieciešama – paredzēta un noteikta – iestādes iekšējai lietošanai. Ja iestāde nenoteiktu šādai informācijai ierobežotas pieejamības statusu, tas

samazinātu iespējas aizsargāt dienestam arī jebkuru citu ierobežotas pieejamības informāciju, jo tiktu sniegtas norādes par procesiem, izmantojamām

tehnoloģijām un nepieciešamajiem uzlabojumiem.

[7.3] Informācijas, kas attiecas uz iestādes tehnoloģiskajiem resursiem, nonākšana atklātībā var apgrūtināt iestādes darbu, tostarp, radīt šķēršļus

dienestam Novēršanas likumā noteikto uzdevumu izpildē, apdraudot likuma 50.panta otrajā daļā noteiktā mērķa – novērst iespēju izmantot Latvijas

Republikas finanšu sistēmu noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijai un terorisma un proliferācijas finansēšanai – realizāciju. Ievērojot dienestam normatīvajos

aktos deleģēto uzdevumu, noteiktos pienākumus un tiesības, ir svarīgi radīt atbilstošus tehniskos risinājumus, savlaicīgi identificēt to nepilnības un

nodrošināt, lai jebkurai citai personai, jo īpaši personām, kas mērķtiecīgi cenšas radīt reputācijas vai citus ar iestādes darbību saistītus riskus, šāda

informācija nebūtu pieejama. Tātad, šī informācija ir ierobežotas pieejamības informācija saskaņā ar Informācijas atklātības likuma 6.pantu, jo

nepieciešama, sagatavojoties iestādes lietu kārtošanai.

[7.4] Dienestā nodarbināto personu datu aizsardzībai šo personu veicamo amata pienākumu specifiskās dabas dēļ ir piešķirama īpaša aizsardzība

un informācija ir vērtējama kā vairāk aizsargājama, tai skaitā ievērojot Novēršanas likuma 51.panta pirmajā daļā dienestam noteiktos pienākumus.

Informācija par konkrētu dienesta darbinieku ietver vai var ietvert dienesta pamatdarbības jomas informāciju, un šādas informācijas izsniegšanai

Novēršanas likums paredz sevišķu kārtību un tikai noteiktus informācijas adresātus. Vēl jo vairāk uzsverams, ka Novēršanas likuma 53.pantā ir ietverti

nosacījumi informācijas aizsardzībai dienestā – informācija ir izmantojama tikai likumā paredzētajiem mērķiem un likumā noteiktajā kārtībā.

[7.5] Pieteicējs nav pienācīgi pamatojis savu interesi atbilstoši Informācijas atklātības likuma prasībām, un pamatojums arī pēc būtības nav

izpildāms saistībā ar to, ka dienesta interese aizsargāt informāciju pārsniedz privātpersonas interesi to iegūt un izplatīt. Pieteicējam kā privātpersonai, kura

neīsteno valsts pārvaldi neatkarīgi no profesijas statusa, nav izņēmuma tiesības saņemt ierobežotas pieejamības informāciju citādi, nekā tas ir pārējai

sabiedrības daļai.

Vērtējot pieteicēja pieprasītās informācijas pamatojumu kopumā ir secināms, ka pieteicējs vēlas saņemto informāciju izmantot noteiktu publikāciju

sagatavošanai, kuras it kā tiktu nodotas masu informācijas līdzekļiem un attiecīgi publicētas. Tātad dienestam saistībā ar šādu lūgumu faktiski bija jāvērtē,

vai iemesli, kuru dēļ informācijai ir noteikts ierobežotas pieejamības statuss, ir savienojami ar fiziskas personas vēlmi veikt informācijas publicēšanu

jebkurā iespējamā masu informācijas līdzeklī, un vai šāda eventuālā publikācija patiešām tiks izvietota kādā no masu informācijas līdzekļiem, vai varbūt

arī kādā citā tīmekļa vietnē, kurai nav šāda masu informācijas līdzekļa statusa, vai arī vispār netiks publicēta, bet gan izmantota pieteicēja nenorādītiem

un dienesta neidentificētiem mērķiem.

Pieteicējs ne savā informācijas pieprasījumā, ne arī pieteikumā tiesai nav atsaucies uz likumu “Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem”,

tādā veidā nenorādot, ka pieteicējs kā masu informācijas līdzekļa darbinieks (žurnālists) vai kādā citā statusā informācijas pieprasījuma brīdī patiešām

pārstāvētu kādu Latvijā reģistrētu masu informācijas līdzekli, uz kuru attiektos gan minētajā likumā noteiktās masu informācijas līdzekļu tiesības, gan

pienākumi un atbildība. Latvijas Žurnālistu savienības biedra statuss nav pārbaudāms un nav pielīdzināms masu informācijas līdzekļa statusam, bet gan

liecina par pieteicēja biedrošanās brīvības izpausmi un viņa interesi par žurnālistiku un savu tiesību aizsardzību kopumā.

Turklāt dienests jau 2020.gada 17.jūnija vēstulē Nr. 1-10/268 pieteicējam norādīja, ka tā rīcībā nav informācijas vai apliecinājuma, ka pieteicējs

darbojas kā žurnālists – masu informācijas līdzekļa pārstāvis likuma “Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem” izpratnē. Pieteicējs dienestam nav

iesniedzis apliecinājumu, kas norādītu uz to kā konkrētu mediju pārstāvi, tādēļ uzskatāms, ka pieteicējs ir pielīdzināms personai ar žurnālistisku interesi.

Ņemot vērā iepriekš minēto, dienests nav identificējis tiesiskas pieteicēja intereses, kurām konkrētajā situācijā būtu dodama priekšroka iegūt

dienesta pārbaudes informāciju.

[7.6] Dienests nav pārkāpis patvaļas aizlieguma principu pretēji tam, kā to norāda pieteicējs. Dienests ir kodolīgi norādījis uz tiesību normām, kas

nosaka ierobežotas pieejamības statusu, norādījis, ka pieņem lēmumu neizsniegt informāciju, balstoties uz pieteicēja iesniegumu, un attiecīgi noraida

pieteicēja iesniegumā norādīto pamatojumu, priekšroku dodot ar Informācijas atklātības likuma 5.panta pirmajā daļā noteiktajām interesēm.

[8] 2021.gada 14.jūnijā pieteicējs iesniedza tiesā atsauksmi uz dienesta paskaidrojumiem, kurā norādīts turpmāk minētais (lietas 40. – 45.lapa).

[8.1] Attiecībā uz pieprasītās informācijas formālo atbilstību ierobežotas pieejamības statusam norādāms, ka dienests administratīvajā procesā tiesā

atsaucas uz tādu informāciju, kuru pieteicējs nemaz nav pieprasījis.

Bez šaubām pieteicējs ar informācijas pieprasījumu ir pieprasījis informāciju par dienesta izskatāmo pārbaužu materiāliem, bet nedz pats

informācijas pieprasījums, nedz arī atteikums izsniegt informāciju nesatur norādes uz iestādes izmantotajiem tehnoloģiskajiem rīkiem to niansēs,

izmantojamās sistēmas vai programmatūras konfigurācijas vienumu aprakstiem un to darbības principiem. Šāds ierobežotas pieejamības informācijas

statusa noteikšanas pamats pirmo reizi tiek minēts administratīvajā procesā tiesā dienesta paskaidrojumos.

Ja pieteicēja pieprasītās informācijas atteikums būtu balstīts apsvērumā, ka šī informācija satur ziņas par iestādes izmantotajiem tehnoloģiskajiem

rīkiem, to niansēm, izmantojamās sistēmas vai programmatūras konfigurācijas vienumu aprakstiem un to darbību principiem, dienests atteikumu izsniegt

šo informāciju būtu pamatojis ar dienesta 2020.gada 6.oktobra rīkojuma pielikuma 24.punktu. Nav skaidrs, kāpēc informācijas izsniegšanas atteikuma

pamatojums nesaturēja norādi uz šo iestādes iekšējā normatīvā akta normu. Turklāt dienesta 2020.gada 6.oktobra rīkojuma pielikuma 24.punkts

ierobežotas pieejamības statusu minētajai informācijai noteic uz absolūti citu tiesību normu pamata. Uz šādu pieprasītās informācijas atteikuma pamatu

administratīvajā procesā iestādē nav atsaucies nedz dienesta administratīvais direktors A.Petrovs, nedz dienesta priekšniece I.Znotiņa. To ņemot vērā,

faktiski rodas situācija, atbilstoši kurai dienests administratīvajā procesā tiesā atsaucas uz absolūti citu administratīvā akta pamatojumu.

[8.2] Dienesta paskaidrojumu 3.nodaļa satur dienesta un pieteicēja interešu samērīguma analīzi, kas netika atspoguļota administratīvajā aktā.

Dienests lietderības apsvērumus ir pirmo reizi veicis tikai administratīvajā procesā tiesā. Atbilstoši Administratīvā procesa likuma 255.panta otrajai daļai

šādi dienesta argumenti nevar tikt pakļauti tiesas izvērtējumam konkrētās lietas ietvaros.

[8.3] Neskatoties uz dienesta īpašo darba specifiku, dienests regulāri publicē informāciju, kurai šobrīd cenšas piedēvēt ierobežotas pieejamības

statusu.

Personas, par kurām pieteicējs pieprasījis informāciju, ir uzskatāmas par ierēdņiem Valsts civildienesta likuma 3.panta izpratnē, jo tās atbilst gan

ierēdņa institucionālajam, gan arī funkcionālajam kritērijam. Atbilstoši likuma “Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā” 4.panta

pirmās daļas 17.punktam personas, par kurām pieteicējs pieprasījis informāciju, ir uzskatāmas arī par valsts amatpersonām.

Ņemot vērā to, ka pieteicējs ir pieprasījis tādu informāciju par valsts amatpersonām, kura ir publiski pieejama valsts amatpersonu iesniegtajās

deklarācijās, jāsecina arī, ka tādai informācijai kā valsts amatpersonu vārdam, uzvārdam un amata nosaukumam vispār nebūtu nosakāms ierobežotas

pieejamības statuss.

[8.4] Administratīvajā procesā iestādē dienestam ne reizi nav radušās šaubas par pieteicēja žurnālista statusa esību. Nedz dienesta administratīvais

direktors A.Petrovs, nedz arī dienesta priekšniece I.Znotiņa, izdodot administratīvo aktu, nav argumentējusi, ka informācijas pieprasījuma atteikums

balstās apsvērumā, ka to ir pieprasījusi persona ar žurnālistisku interesi, nevis pieteicējs kā žurnālists. Dienests ir rīkojies pretēji Administratīvā procesa

likuma 150.panta otrajai daļai un administratīvajā procesā tiesā nepamatoti atsaucies uz tādiem apstākļiem, kas netika atspoguļoti pašā administratīvajā

aktā. Līdz ar to šāds ienesta arguments atbilstoši Administratīvā procesa likuma 250.panta otrajai daļai nebūtu pakļaujams tiesas izvērtējumam.

[8.5] Latvijas Žurnālistu savienībai nevar pievienoties jebkura fiziska persona, kurai ir interese žurnālistikā. Atbilstoši Latvijas Žurnālistu savienības

statūtu 11.1.1. – 11.1.3.punktam dalība Latvijas Žurnālistu savienībā apliecina, ka savienības biedra profesionālā darbība ir saistīta ar žurnālistiku un tas

nav uzskatāms vien par personu, kura ir ieinteresēta žurnālistikā. Tādējādi Latvijas Žurnālistu savienības biedra statusam, ņemot vērā statūtos noteiktos

iestāšanās nosacījumus, nevajadzētu piešķirt vien deklaratīvu raksturu – tas apliecina personas profesionālās darbības ciešo sasaisti ar žurnālistiku.

Pieteicējs atbilst likuma “Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem” 23.pantā definētajai “žurnālista” definīcijai. Ņemot vērā to, ka pieteicējs

nav pieprasījis informāciju kā persona ar žurnālistisku interesi, bet gan kā žurnālists likuma “Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem” 23.panta

izpratnē, uz to nav attiecināmas arī dienesta paskaidrojumu 5.1.6.punktā norādītais pienākums precīzāk pamatot savu leģitīmo interesi un informācijas

pieprasīšanas mērķi.

[9] Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 112. 1 panta pirmo un ceturto daļu pirmās instances tiesā administratīvās lietas izskatīšana notiek

rakstveida procesā, izņemot, ja lietas izskatīšanu mutvārdu procesā tiesas sēdē lūdzis pieteicējs vai trešā persona. Ņemot vērā, ka pieteicējs šādu lūgumu

tiesai nav izteicis, un tiesa nav konstatējusi šķēršļus lietas izskatīšanai rakstveida procesā, lieta tiek izskatīta rakstveida procesā.

Motīvu daļa

[10] Tiesa, rakstveida procesā izvērtējusi procesa dalībnieku lietā iesniegtos rakstveida paskaidrojumus kopsakarā ar lietas materiāliem un lietā

esošajiem pierādījumiem, atzīst, ka pieteikums ir noraidāms turpmāk norādīto apsvērumu dēļ.

[11] No lietas materiāliem konstatējams, ka pieteicējs 2021.gada 1.martā vērsās dienestā ar lūgumu sniegt atbildes uz jautājumiem (sk. sprieduma

2.punktu).

2021.gada 8.martā dienests pieteicējam sniedza atbildi uz pieteicēja 2021.gada 1.marta iesnieguma 2.jautājumu, norādot, ka dienesta pārbaude

tika uzsākta 2020.gada 15.decembrī. Attiecībā uz pārējo pieteicēja 2021.gada 1.marta iesniegumā pieprasīto informāciju pieteicējam sniegta atbilde, ka

saskaņā ar dienesta 2020.gada 6.oktobra rīkojuma pielikuma 33.punktā noteikto, informācija par dienestā veiktajām dienesta pārbaudēm ir ierobežotas

pieejamības informācija. Saskaņā ar Informācijas atklātības likuma 5.panta pirmo daļu un ievērojot, ka dienesta pārbaudes materiālos ir ietverti fizisko

personu dati, kā arī vērtēti iestādes iekšējie procesi un tehnoloģiskie resursi, un, vērtējot to kopsakarā ar informācijas pieprasījumā norādīto informācijas

izmantošanas mērķi atbilstoši demokrātiskas un tiesiskas valsts principiem, priekšroka ir dodama tām interesēm, kuru aizsardzībai informācijai ir noteikts

ierobežotas pieejamības statuss.

[12] Lietā nav strīda par to, ka dienests atteicās sniegt informāciju, kas pieprasīta pieteicēja 2021.gada 1.marta iesniegumā, izņemot atbildi uz

2.jautājumu. Tādējādi lietā ir izšķirams, vai dienestam ir uzdodams sniegt pieteicēja 2021.gada 1.marta iesniegumā pieprasīto informāciju.

[13] Informācijas atklātības likuma 2.pants noteic, ka šā likuma mērķis ir nodrošināt, lai sabiedrībai būtu pieejama informācija, kura ir iestādes

rīcībā vai kuru iestādei atbilstoši tās kompetencei ir pienākums radīt, un šis likums attiecas uz dokumentētu informāciju, kura ir iestāžu informācijas apritē.

Tādējādi Informācijas atklātības likuma regulējums ir vērsts uz Latvijas Republikas Satversmes 100.pantā garantēto tiesību piekļūt iestāžu rīcībā esošai

informācijai nodrošināšanu (Senāta 2007.gada 8.jūnija sprieduma lietā Nr.SKA-194/2007 (A42158404) 14.punkts, 2019.gada 31.janvāra

sprieduma lietā Nr. SKA-255/2019 7.punkts, 2019.gada 18.aprīļa sprieduma lietā Nr.SKA-917/2019 7.punkts, 2019.gada 18.decembra

sprieduma lietā Nr.SKA482/2019 6.4punkts).

No minētā izriet, ka iestādei (un līdz ar to arī tiesai), izlemjot personas informācijas pieprasījumu, secīgi jāpārbauda šādi apstākļi:

1) vai pieprasītā informācija vispār ir tāda, uz kuru attiecas Informācijas atklātības likums. Proti, vai pieprasītā informācija ir iestādes rīcībā esoša

dokumentēta informācija, un, ja nav, tad vai atbilstoši tiesību normu prasībām iestādei šo informāciju būtu vajadzējis dokumentēt jeb citiem vārdiem sakot

– vai iestādei atbilstoši tās kompetencei šo informāciju ir pienākums radīt. Ja konstatējams, ka pieprasītā informācija dokumentētā veidā nav iestādes

rīcībā un tā arī nav informācija, ko iestādei būtu vajadzējis dokumentēt, iestādei jāatsaka pieteicējam pieprasītās informācijas sniegšana sakarā ar to, ka

iestādes rīcībā šādas dokumentētas informācijas nav (tas, protams, neizslēdz, ka iestāde var sniegt atbildi Iesniegumu likuma izpratnē);

2) ja pieprasītā informācija dokumentētā veidā ir iestādes rīcībā vai arī tā ir informācija, ko iestādei būtu vajadzējis dokumentēt, tālāk

noskaidrojams, vai šī informācija atzīstama par vispārpieejamu informāciju vai par ierobežotas pieejamības informāciju;

3) ja pieprasītā informācija ir ierobežotas pieejamības, iestādei jāizvērtē informācijas pieprasījumā norādītais informācijas nepieciešamības

pamatojums un jāizlemj, vai konkrētajā gadījumā ir pamats ierobežotās pieejamības informācijas izsniegšanai;

4) ja pieprasītā informācija atzīstama par vispārpieejamu informāciju vai arī ja konkrētajā gadījumā ir pamats izsniegt pieprasīto ierobežotas

pieejamības informāciju, iestādei jānodrošina tās izsniegšana (pieejamība), ja vien nav konstatējams Informācijas atklātības likuma 11. 2 pantā norādītais

šķērslis, proti, informācijas pieprasījuma vai tā izpildes nosacījumu izpildes rezultātā ir apdraudēts iestādes darbs vai citu personu tiesības (Senāta

2019.gada 18.decembra sprieduma lietā Nr.SKA-482/2019 7.punkts).

[14] No lietas materiāliem secināms, ka atbilde uz pieteicēja 2021.gada 1.marta iesnieguma 2.punktā pieprasīto informāciju ir sniegta, tādējādi tiesa

minēto prasījumu nevērtēs.

Attiecībā uz pieteicēja 2021.gada 1.marta iesnieguma 1., 3. – 8.punktā ietvertajiem jautājumiem tiesa secina, ka pieteicējs ir uzdevis konkrētus

jautājumus iestādei, atbildes uz kuriem izriet no dokumentētas informācijas, proti, dienesta pārbaudes materiāliem un tajā ietvertās informācijas, kas tika

veikta, lai noskaidrotu, kādos apstākļos dienesta mācību materiāli “Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas izmeklēšanas un iztiesāšanas problēmas”, kas

nav bijuši paredzēti publiskai pieejamībai, varēja būt publiski pieejami. Pieteicējs vēlas saņemt dienesta informācijas apritē esošu dokumentētu

informāciju par dienesta pārbaudes rezultātiem, personām, kas piedalījās dienesta pārbaudes veikšanā un darbībām/uzdevumiem, ko veica dienesta

pārbaudē iesaistītās personas. No dienesta atbildēm pieteicējam un 2022.gada 8.februārī tiesā saņemtajiem dienesta papildu paskaidrojumiem secināms,

ka dienests atteicies izsniegt pieteicēja pieprasīto informāciju saskaņā ar Informācijas atklātības likuma regulējumu.

2022.gada 8.februārī tiesā saņemta no dienesta papildus pieprasītā informācija, kurā norādīts, ka dienesta sniegtās atbildes uz pieteicēja 2021.gada

1.marta iesnieguma 7. un 8.jautājumu ir sniegtas Informācijas atklātības likuma izpratnē. Proti, dienests ir atteicis pieteicējam izsniegt dokumentētu

informāciju, kura ir iestādes rīcībā un klasificēta kā ierobežotas pieejamības informācija.

Izvērtējot lietas materiālus, tiesa secina, ka, attiecībā uz pieteicēja 2021.gada 1.marta iesnieguma izvērtēšanu lietā ir piemērojams Informācijas

atklātības likums.

[15] Saskaņā ar Informācijas atklātības likuma 2.panta trešo daļu informācija ir pieejama sabiedrībai visos gadījumos, kad likumā nav noteikts

citādi. Saskaņā ar šī likuma 3.pantu informāciju, uz kuru attiecas šis likums, iedala vispārpieejamā informācijā un ierobežotas pieejamības informācijā.

Līdz ar to turpmāk noskaidrojams, vai pieteicēja pieprasītā informācija ir uzskatāma par vispārpieejamu vai ierobežotas pieejamības un secīgi

izvērtējams, vai ir iestājušies priekšnoteikumi šīs informācijas izsniegšanai.

[16] Paskaidrojumos tiesai dienests norāda, ka informācija, par kuras izsniegšanu ir strīds, ir iekļauta ierobežotas pieejamības informācijas sarakstā

jau 2020.gada 6.oktobrī, un līdz ar to iestāde attiecīgo informācijas veidu jau ir izvērtējusi un noteikusi tai ierobežotas pieejamības statusu pirms dienestā

tika uzsākta pieteicēju interesējošā dienesta pārbaude un pirms pieteicējs pieprasīja attiecīgo informāciju. Informācijai ierobežotas pieejamības statuss

nav mainīts. Ierobežotas pieejamības statuss iestādē ir noteikts tāpēc, ka dienesta pārbaudes ietvaros izdarītā faktu un personu rīcības konstatācija arī

pati par sevi satur ierobežotas pieejamības informāciju, kura par tādu ir atzīstama saskaņā ar Informācijas atklātības likuma 5.panta otrās daļas 1. un

2.punktu.

[16.1] Saskaņā ar Informācijas atklātības likuma 5.panta pirmo daļu ierobežotas pieejamības informācija ir tāda informācija, kura ir paredzēta

ierobežotam personu lokam sakarā ar darba vai dienesta pienākumu veikšanu un kuras izpaušana vai nozaudēšana šīs informācijas rakstura un satura dēļ

apgrūtina vai var apgrūtināt iestādes darbību, nodara vai var nodarīt kaitējumu personu likumiskajām interesēm.

Saskaņā ar Informācijas atklātības likuma 5.panta otrās daļas 1. un 2.punktu par ierobežotas pieejamības informāciju uzskatāma informācija:1)

kurai šāds statuss noteikts ar likumu; 2) kas paredzēta un noteikta iestādes iekšējai lietošanai.

[16.2] Pirmkārt, par ierobežotas pieejamības informāciju uzskatāma informācija, kurai šāds statuss noteikts ar likumu.

Atbilstoši Novēršanas likuma 50.panta pirmajai daļai Finanšu izlūkošanas dienests ir Ministru kabineta pārraudzībā esoša tiešās pārvaldes iestāde,

kas saskaņā ar šo likumu veic aizdomīgu darījumu un citas saņemtās informācijas kontroli un iegūst, saņem, reģistrē, apstrādā, apkopo, uzglabā, analizē

un sniedz izmeklēšanas iestādēm, prokuratūrai un tiesai informāciju, kuru var izmantot noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas, terorisma un proliferācijas

finansēšanas vai šo darbību mēģinājuma, vai cita ar to saistīta noziedzīga nodarījuma novēršanai, atklāšanai, pirmstiesas kriminālprocesam vai iztiesāšanai.

Novēršanas likuma 53.pants regulē informācijas aizsardzību dienestā. Minētā panta pirmajā daļā noteikts, ka Finanšu izlūkošanas dienests tā rīcībā

esošo informāciju drīkst izmantot tikai šajā likumā paredzētajiem mērķiem un šajā likumā noteiktajā kārtībā. Finanšu izlūkošanas dienesta darbinieks, kas

izmantojis šo informāciju citiem mērķiem vai izpaudis to personām, kurām nav tiesību saņemt attiecīgo informāciju, saucams pie kriminālatbildības

Krimināllikumā noteiktajā kārtībā.

Savukārt 53.panta trešā daļa noteic, ka Finanšu izlūkošanas dienests veic nepieciešamos administratīvos, tehniskos un organizatoriskos pasākumus,

lai nodrošinātu informācijas aizsardzību, novērstu neatļautu piekļūšanu informācijai, neatļautu tās grozīšanu, izplatīšanu vai iznīcināšanu.(…)

Papildus Novēršanas likuma 53.panta ceturtajā daļā (redakcijā, kas ir spēkā no 2021.gada 12.jūlija) noteikts, ka Finanšu izlūkošanas dienesta

rīcībā esošajai informācijai (izņemot informāciju, kas šajā likumā noteiktajā kārtībā ir publiskojama) ir ierobežotas pieejamības informācijas statuss.

Informācija par Finanšu izlūkošanas dienesta darbiniekiem, kuri nodrošina iestādes pamatfunkciju izpildi, tai skaitā šo darbinieku kontaktinformācija, ir

ierobežotas pieejamības informācija. Vērā ņemams, ka tiesa lemj par pienākuma uzlikšanu dienestam sniegt pieteicēja pieprasīto informāciju vai par

labvēlīga administratīvā akta izdošanu, vērtējot, vai saskaņā ar lietas izskatīšanas brīdī spēkā esošajām tiesību normām tiesai ir pamats uzdot dienestam

izsniegt pieteicēja pieprasīto informāciju.

Likumprojekta anotācijā norādīts: “Tā kā FID kompetence neietver operatīvās darbības pasākumu vai speciālo izmeklēšanas darbību veikšanu,

tomēr nepārprotami paredz pienākumus, kas saistīti ar pierādījumiem kriminālprocesa sākotnējā stadijā, kā arī nereti FID sniegtā informācija ir pamats

kriminālprocesa ierosināšanai (attiecīgajās situācijās nosacīti pielīdzinot sniegto informāciju iesniegumam), iesaistītos FID darbiniekus faktiskajās situācijā

var pielīdzināt mazāk aizsargātām personām kriminālprocesā. Saskaņā ar Datu valsts inspekcijas 2020. gada 25. maija FID sniegto vērtējumu attiecībā

uz FID pamatdarbības jomu un ar to saistīto datu apstrādi (lai novērstu un atklātu Krimināllikumā noteiktus noziedzīgus nodarījumus), FID ir kompetentā

iestāde likuma “Par fizisko personu datu apstrādi kriminālprocesā un administratīvā pārkāpuma procesā” izpratnē un personas datu apstrādē

pamatdarbības jomā piemēro minēto likumu. Vienlaikus FID pamatdarbības jomā nodarbināto kontaktinformācijas (vai citas ar profesionālo jomu

saistītas informācijas) publiska pieejamība var veicināt potenciāli NILLTPF iesaistītu personu interesi, nolūkā ietekmēt lēmumu pieņemšanu vai citādi

apdraudēt vienu vai vairākus nodarbinātos.

Lai jebkurā no informācijas sagatavošanas un nodošanas (parasti – izmeklēšanas iestādei) posmiem nevarētu viegli identificēt FID pamatdarbības

jomā nodarbināto, kā arī, lai informācija par FID pamatdarbības jomā nodarbinātajiem nebūtu publiski pieejama (t.sk., publiskojama atbilstoši Noteikumi

Nr. 445), likumprojekts paredz papildināt Likuma 53.pantu ar ceturto daļu, ietverot norādi, ka informācija par FID darbiniekiem, kuri nodrošina iestādes

pamatfunkciju izpildi, tai skaitā šo darbinieku kontaktinformācija, ir ierobežotas pieejamības

informācija (http://titania.saeima.lv/LIVS13/SaeimaLIVS13.nsf/0/6B4735E2820A3B92C2258637002787AA?OpenDocument).

Arī saskaņā ar Ministru kabineta 2020.gada 14.jūlija noteikumu Nr. 445 “Kārtība, kādā iestāde ievieto informāciju internetā” 20.punktu oficiālajai

tīmekļvietnei ir vismaz šādas sadaļas un saskaņā ar 20.2.apakšpunktu sadaļā “Kontakti” iekļauj vismaz to iestādes amatpersonu un darbinieku sarakstu,

kuri nodrošina iestādes pamatfunkciju izpildi. Sarakstā norāda amatpersonu vārdu, uzvārdu, oficiālo elektroniskā pasta adresi vai citu elektroniskā pasta

adresi, tiešo tālruņa numuru vai citu tālruņa numuru, nodrošinot sazināšanās iespējas. Minētās prasības neattiecina uz valsts drošības iestādēm, kā arī

iestāžu amatpersonām, kuras veic operatīvās darbības pasākumus un speciālās izmeklēšanas darbības. Attiecīgi arī vispārīgais regulējums paredz

izņēmumus uz noteiktu iestāžu amatpersonu identificējošas informācijas un kontaktu aizsardzību.

Līdz ar to likumdevējs, pieņemot grozījumus Novēršanas likuma 53.panta ceturtajā daļā kā speciālu tiesisko regulējumu, ir nostiprinājis

informācijas par dienesta pamatdarbības jomā nodarbinātajiem aizsardzību.

Pieteicējs kā argumentu norādījis, ka ar informācijas pieprasījumu nav lūdzis izsniegt tādas ziņas, kas ļautu identificēt konkrētu personu, t.i., nav

lūdzis izsniegt konkrētas personas vārdu, uzvārdu, personas kodu vai citu personu identificējošu informāciju. Uz pieteicēja informācijas pieprasījumā

norādītajiem jautājumiem “kas?” iespējams atbildēt vispārīgi, norādot tikai konkrētās amatpersonas ieņemamā amata nosaukumu, tādējādi izslēdzot

iespēju identificēt konkrētu fizisko personu.

Kā jau tiesa norādīja, atbilstoši Novēršanas likuma 53.panta ceturtajai daļai informācijai par dienesta darbiniekiem, kuri nodrošina iestādes

pamatfunkciju izpildi, ir ierobežotas pieejamības informācija. No minētā secināms, ka jebkura informācija, no kuras var identificēt konkrētu dienesta

darbinieku, nav uzskatāma par vispārpieejamu informāciju.

Pieteicējs atsaucas uz Senāta Administratīvo lietu departamenta 2015.gada 24.aprīļa sprieduma lietā Nr.SKA-140/2015 6.punktā noteikto un

norāda, ka amatpersonas ieņemamā amata nosaukums būtu uzskatāms par vispārpieejamu informāciju.

Vispārīgi, ciktāl tas attiecas uz publiskajā sektorā nodarbinātu personu (piemēram, amatpersonu un ierēdņu) datu un informācijas par šo personu

privāto dzīvi aizsardzību, Augstākās tiesas praksē jau iepriekš atzīts, ka par valsts līdzekļiem nodarbinātas personas datu, kas ir sabiedrības leģitīmas

intereses lokā, aizsardzība ir mazāka, nekā tā ir privāti nodarbinātai personai (Senāta 2010.gada 1.jūlija sprieduma lietā Nr.SKA-347/2010

20.punktu). Tāpēc, ja tiek pieprasīta tāda informācija par valsts civildienesta ierēdņu vai amatpersonu datiem, kas saistāma ar minēto personu ieņemamā

amata publisko dabu, šai informācijai var tikt piešķirta zemāka aizsardzība kā iestādes rīcībā esošu trešo personu datu un informācijas par privāto dzīvi

aizsardzībai. Šāds nošķīrums pamatojams ar aizsargājamu sabiedrības interesi iegūt informāciju, kas saistīta ar valsts budžeta līdzekļu izlietojumu.

Tomēr, pretstatā minētajiem gadījumiem, var būt arī tādas situācijas, kurās tieši publiskajā sektorā nodarbināto personu datu aizsardzībai šo

personu veicamo amata pienākumu specifiskās dabas dēļ piešķirama īpaša aizsardzība. Minētajos apstākļos, tāpat kā tas ir konkrētajā gadījumā,

nepieciešamība nodrošināt šo personu datu aizsardzību var vienlaikus būt vērsta gan uz šo personu aizsardzību, gan dienesta un valsts interešu ievērošanu

(sk. Senāta 2018.gada 28.maija sprieduma lietā Nr.SKA-208/2018 8.punktu).

Līdz ar to arī Senāts ir atzinis, ka var būt gadījumi, kad publiskajā sektorā nodarbināto personu datu aizsardzībai šo personu veicamo amata

pienākumu specifiskās dabas dēļ ir piešķirama īpaša aizsardzība.

Kā norādījis dienests paskaidrojumos, personas dalība dienesta pārbaudē tiek atspoguļota ar tās vārdu, uzvārdu, amata pienākumiem, konkrētu

rīcību un citu saistīto informācijas apjomu.

Līdz ar to papildus dienests minēto informāciju ir noteicis arī kā informāciju par fiziskās personas privāto dzīvi (Informācijas atklātības likuma

5.panta otrās daļas 4.punkts). Saskaņā ar Vispārējās datu aizsardzības regulas 4.panta 1.punktu personas dati ir jebkura informācija, kas attiecas uz

identificētu vai identificējamu fizisku personu (“datu subjekts”); identificējama fiziska persona ir tāda, kuru var tieši vai netieši identificēt, jo īpaši

atsaucoties uz identifikatoru, piemēram, minētās personas vārdu, uzvārdu, identifikācijas numuru, atrašanās vietas datiem, tiešsaistes identifikatoru vai

vienu vai vairākiem minētajai fiziskajai personai raksturīgiem fiziskās, fizioloģiskās, ģenētiskās, garīgās, ekonomiskās, kultūras vai sociālās identitātes

faktoriem. Saskaņā ar Senāta praksi personas dati paši par sevi ir personas privātās dzīves sastāvdaļa. Līdz ar to personas datu izpaušana personai,

kurai šie dati iepriekš nav bijuši pieejami, pati par sevi rada tiesību uz privāto dzīvi ierobežojumu, jo tiek ierobežotas tiesības uz personas datu

neizpaušanu un ar to saistīto privātumu (Senāta 2019.gada 7.jūnija sprieduma lietā Nr. SKA-661/2019 10.punkts). Līdz ar to ir atzīstams, ka minētā

informācija satur arī informāciju par fiziskas personas privāto dzīvi.

Dienests arī norādījis, ka, ievērojot dienesta skaitliski nelielo sastāvu, virkni iestādes nodarbināto ir iespējams identificēt tikai pēc amata

nosaukuma.

Tiesa norāda, ka pieteicēja pieteikumā norādītais arguments, ka ir iespējams atbildēt arī vispārīgi, norādot tikai konkrētās amatpersonas ieņemamā

amata nosaukumu, neatsver to faktu, ka šādai informācijai ar likumu ir noteikts ierobežotas pieejamības statuss.

No minētajām tiesību normām secināms, ka pieteicēja pieprasītā informācija satur informāciju, kurai ar likumu noteikts ierobežotas pieejamības

informācijas statuss, ievērojot Informācijas atklātības likuma 5.panta otrās daļas 1.punktā un Novēršanas likuma 53.panta ceturtajā daļā noteikto, ka arī

informāciju, kurai ir ierobežotas pieejamība statuss saskaņā ar Informācijas atklātības likuma 5.panta otrās daļas 4.punktu.

Tajā pašā laikā dienests informācijas ierobežotas pieejamības statusu ir pamatojis arī ar citiem no Informācijas atklātības likuma izrietošiem

pamatiem.

[16.3] Saskaņā ar Informācijas atklātības likuma 5.panta otrās daļas 2.punktu par ierobežotas pieejamības informāciju uzskatāma informācija, kas

paredzēta un noteikta iestādes iekšējai lietošanai. Informācijas autors vai iestādes vadītājs, norādot šajā likumā vai citos likumos paredzēto pamatojumu,

nosaka informācijai ierobežotas pieejamības statusu (Informācijas atklātības likuma 5.panta trešā daļa).

Lietā iesniegts dienesta priekšnieces I.Znotiņas 2020.gada 6.oktobra rīkojums Nr.1-5.1/65 “Par ierobežotas pieejamības informācijas saraksta

apstiprināšanu”, kas izdots, pamatojoties uz Novēršanas likuma 50.1 panta septītās daļas 2.punktu, Valsts pārvaldes iekārtas likuma 17.panta trešo daļu,

Informācijas atklātības likuma 5.panta otro, trešo un ceturto daļu un 9.panta pirmo un otro daļu, kā arī Ministru kabineta 2005.gada 26.aprīļa noteikumu

Nr.280 “Kārtība, kādā aizsargājama informācija dienesta vajadzībām” 2.punktu (lietas 28.lapa). No minētā rīkojuma pielikumā esošā ierobežotas

pieejamības informācijas saraksta (pielikuma 33.punkts) secināms, ka informācija par dienestā veiktajām dienesta pārbaudēm ir ierobežotas pieejamības

informācija (lietas 31.lapa). Ierobežotas pieejamības statuss ir pamatots ar Informācijas atklātības likuma 5.panta otrās daļas 2., 4.punktu, 6.pantu.

Līdz ar to ir secināms, ka dienests minēto informāciju ir noteicis kā informāciju, kas paredzēta un noteikta iestādes iekšējai lietošanai (2.punkts).

Informācijas atklātības likuma 5.panta pirmā daļa paredz, ka ierobežotas pieejamības informācija ir tāda informācija, kura ir paredzēta ierobežotam

personu lokam sakarā ar darba vai dienesta pienākumu veikšanu un kuras izpaušana vai nozaudēšana šīs informācijas rakstura un satura dēļ apgrūtina vai

var apgrūtināt iestādes darbību, nodara vai var nodarīt kaitējumu personu likumiskajām interesēm. Minētā panta otrās daļas 2.punktā noteikts, ka par

ierobežotas pieejamības informāciju citstarp uzskatāma informācija, kas paredzēta un noteikta iestādes iekšējai lietošanai.

Atbilstoši Informācijas atklātības likuma 6.panta pirmajai, otrajai un ceturtajai daļai par iestādes iekšējās lietošanas informāciju uzskatāma

informācija, kas iestādei nepieciešama, sagatavojoties lietu kārtošanai. Ierobežota pieejamība attiecas arī uz dokumentiem, kuri izstrādāti sakarā ar

iestādes sagatavošanos lietu kārtošanai un kurus izstrādājuši 1) attiecīgajai lietai īpaši pieaicināti padomdevēji vai lietpratēji; 2) viena iestāde citas iestādes

lietošanai. Iekšējās lietošanas informāciju, kas klasificēta kā ierobežotas pieejamības informācija, attiecīgā iestāde reģistrē normatīvajos aktos noteiktajā

kārtībā.

Kā norādījis Senāts, vērtējot to, kas ir uzskatāma kā iestādes iekšējās lietošanas informācija, lēmumu pieņemšana šajā kontekstā nozīmē jebkurus

iestādes funkciju pildīšanas ietvaros pieņemtos lēmumus, un tie var būt gan lēmumi saistībā ar politikas veidošanu, gan lēmumi saistībā ar darba

organizāciju vai iekšējo normatīvo aktu izdošanu, gan lēmumi, kas adresēti privātpersonām. Attiecīgi arī lietu kārtošana šajā kontekstā nozīmē visas tās

lietas, kas iestādei jādara, pildot savas funkcijas (Senāta 2021.gada 29.janvāra sprieduma lietā Nr.SKA-155/2021 7.punkts).

Dienests ir pamatojis, ka dienesta pārbaudes materiālos ir ietverti fizisko personu dati, kā arī vērtēti iestādes iekšējie procesi. Ievērojot iemeslu,

kādēļ dienesta pārbaude tika veikta, proti, mācību materiālu publiskošana, iestādes iekšējo procesu analīze ir neizbēgama.

Papildus dienests ir argumentējis, ka pieteicēja pieprasītā informācija satur aprakstus par dienesta īstenojamiem pasākumiem, kas attiecas uz

dienesta darba iekšējo darba organizāciju, it īpaši dienesta apritē esošās informācijas aizsardzības pasākumiem un principiem. Pieprasītās informācijas

atklāšana un potenciāla publicēšana dotu iespēju jebkurai personai iepazīties ar dienesta pašreiz īstenotajiem informācijas aizsardzības principiem un

iekšējo kārtību, kas skar ne tikai konkrēto dienesta izmeklēšanu (par kuru pieteicējam ir noteikta interese), bet ar dienesta darbu ar informācijas aprites

aizsardzību vispār. Attiecīgi šādas informācijas izpaušana, kā arī tās publiska pieejamība traucētu turpmāku dienesta darba organizācijas un jebkādas

citas informācijas aizsardzības nodrošināšanu nākotnē.

Turklāt dienests paskaidrojumos arī norādījis (lietas 25.lapa), ka dienesta pārbaudē tika vērtēti iestādes iekšējie procesi un tehnoloģiskie resursi.

Iestādes iekšējie procesi satur uzdevumu deleģēšanu, piesaistītos resursus, to veidus, pietiekamību, savukārt iestādes tehnoloģiskie risinājumi ietver

tehnoloģiskos rīkus to niansēs, izmantojamās sistēmas vai programmatūras konfigurācijas vienumu aprakstus un to darbības principus. Dienesta ieskatā

informācijas, kas attiecas uz iestādes tehnoloģiskajiem resursiem, nonākšana atklātībā var apgrūtināt iestādes darbu (IP informācijas saraksta 24.punkts),

tostarp radīt šķēršļus Novēršanas likumā dienestam noteikto uzdevumu izpildē, apdraudot likuma 50.panta otrajā daļā noteiktā mērķa – novērst iespēju

izmantot Latvijas Republikas finanšu sistēmu noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijai un terorisma un proliferācijas finansēšanai – realizāciju. (…).

Kā tiesa konstatē no lietai pievienotā dienesta priekšnieces I.Znotiņas 2020.gada 6.oktobra rīkojuma Nr.1-5.1/65 “Par ierobežotas pieejamības

informācijas saraksta apstiprināšanu” 24.punkta, kā ierobežotas pieejamības informācija ir noteikta dienesta informācijas sistēmu dokumenti un dati, tajā

skaitā programmatūras un datu bāzu projektējuma apraksti; instalācijas un pārvaldības instrukcija; programmu licenču instalācijas kodi; programmatūru

instalācijas pakotnes; programmatūras pirmkodi; konfigurācijas pārvaldības plāns; programmatūras konfigurācijas vienuma apraksts; informācijas un

komunikācijas tehnoloģiju sistēmu konfigurācijas parametri, izmaiņu pieprasījumi, auditācijas pieraksti, lietotāju piekļuves rekvizīti, kā arī audita atzinumi

(lietas 30.lapas otra puse).

No dienesta paskaidrojumiem un lietā esošajiem materiāliem ir secināms, ka informācija par dienestā veiktajām dienesta pārbaudēm ir ierobežotas

pieejamības informācija gan saistībā ar nepieciešamību aizsargāt dienesta darbiniekus identificējošu informāciju, gan saistībā ar dienesta apritē esošās

informācijas aizsardzības pasākumiem un principiem, tehnoloģiskiem rīkiem un izmantojamām sistēmām. Tiesa piekrīt dienesta secinājumiem, ka

ierobežotas pieejamības statusa noteikšana šādai informācijai ir pamatota, jo tās izpaušana vai nozaudēšana šīs informācijas rakstura un satura dēļ var

apgrūtināt dienesta darbību un nodarīt kaitējumu personu likumiskajām interesēm.

[16.4] Pieteicējs norādījis, ka dienesta apgalvojumam, ka informācija par dienestā notikušo dienesta pārbaudi saskaņā ar Informācijas atklātības

likuma 5.pantu ir ierobežotas pieejamības informācija, neseko absolūti nekāds pamatojums. Dienests nav norādījis, kā pieteicēja pieprasītās informācijas

izpaušana var kaitēt personu likumīgajām interesēm.

No lietas materiāliem izriet, ka dienesta 2021.gada 8.marta vēstulē Nr.1-10/108, atbildot uz pieteicēja 2021.gada 1.marta iesniegumu, dienests

pieteicēju informējis, kad tika uzsākta dienesta pārbaude. Papildus dienests norādījis, ka saskaņā ar dienesta 2020.gada 6.oktobra rīkojuma pielikuma

33.punktā noteikto, informācija par dienestā veiktajām dienesta pārbaudēm ir ierobežotas pieejamības informācija. Dienests vēstulē ir citējis arī

Informācijas atklātības likuma 5.panta pirmo daļu un norādījis, ka, ievērojot, ka dienesta pārbaudes materiālos ir ietverti fizisko personu dati, kā arī

vērtēti iestādes iekšējie procesi un tehnoloģiskie resursi, un, vērtējot to kopsakarā ar informācijas pieprasījumā norādīto informācijas izmantošanas mērķi

atbilstoši demokrātiskas un tiesiskas valsts principiem, priekšroka ir dodama tām interesēm, kuru aizsardzībai informācijai ir noteikts ierobežotas

pieejamības statuss.

Savukārt dienesta 2021.gada 19.marta vēstulē, izskatot pieteicēja apstrīdēšanas iesniegumu, norādīts, ka atbilstoši dienesta 2020.gada 6.oktobra

rīkojuma pielikuma 33.punktā noteiktajam un saskaņā ar Informācijas atklātības likuma 5.panta otrās daļas 2. un 4.punktu, kā arī 6.panta pirmo daļu,

ievērojot, ka konkrētajos apstākļos, tostarp, vērtējot informācijas pieprasījumos norādīto informācijas izmantošanas mērķi atbilstoši demokrātiskās

tiesiskās valsts principiem priekšroka dodama tām interesēm, kuru aizsardzībai attiecīgajai informācijai noteikts ierobežotas pieejamības statuss, minētais

lēmums ir uzskatāms par tiesisku un pamatotu un tiek atstāts spēkā.

Attiecībā uz administratīvā akta pamatojuma trūkumu Senāta praksē norādīts, ka, lai arī no lēmuma ir saprotams galvenais apsvērums, kāpēc

iestāde atteikusi pieteicējam konkrētās informācijas izsniegšanu (jo tā ir ierobežotas pieejamības informācija), šāds pamatojums uzskatāms par nepilnīgu.

Pirmkārt, iestādei, atsaucoties uz tiesību normām, būtu vajadzējis konkrēti norādīt, kāpēc attiecīgā informācija ir ierobežotas pieejamības. Otrkārt, jāņem

vērā, ka Informācijas atklātības likuma 10.panta ceturtā daļa un 11.panta ceturtā daļa pieļauj, ka arī ierobežotas pieejamības informācija var tikt

izsniegta, ja pieprasītājs pamato, kāpēc viņam attiecīgā informācija ir nepieciešama, un pieprasītāja norādītā interese atsver to tiesisko interesi, kuras

aizsardzībai konkrētajai informācijai noteikta ierobežota pieejamība. Tādējādi, ja iestāde atzīst, ka ierobežotas pieejamības informācija nav izsniedzama,

iestādei jāargumentē, kāpēc (sk. Senāta 2017.gada 10.maija sprieduma lietā Nr.SKA-106/2017 18.punktu).

Nevar izslēgt, ka administratīvā akta pamatojuma trūkums, piemēram, situācijā, ja pamatojums nav norādīts vispār, var tikt atzīts par tādu

pārkāpumu, kas pats par sevi ir pietiekams, lai administratīvo aktu atzītu par prettiesisku, pat ja rezultāts kā tāds ir pareizs. Minētais pamatojams ar to,

ka ir būtiski, lai persona varētu saprast, kāpēc iestāde izdevusi tai nelabvēlīgu administratīvo aktu, un lai persona nebūtu spiesta vērsties ar pieteikumu

tiesā tikai tāpēc, lai uzzinātu administratīvā akta pamatojumu (sk. turpat).

Tomēr konkrētajā gadījumā Senāts atzina, ka iestādes pieļautie trūkumi pārsūdzētā administratīvā akta pamatošanā nav tādi, lai būtu pamats

iestādes atteikumu izsniegt pieteicējam komandējuma atskaites atzīt par prettiesisku. Minētais pamatojams ar to, ka, pirmkārt, iestāde bija norādījusi

galveno iemeslu informācijas atteikumam (to, ka komandējuma atskaitēm bija noteikts ierobežotas pieejamības statuss), otrkārt, kā noskaidrots šajā lietā,

pieteicējam konkrētajā gadījumā attiecīgā informācija tiešām nebija izsniedzama, treškārt, pieteicējs nevarēja nezināt, ka nav konkrēti norādījis, kādam

mērķim viņš informāciju pieprasījis un kāpēc konkrētā informācija attiecīgā mērķa sasniegšanai ir nepieciešama (tātad nebija ierobežotās pieejamības

informāciju pieprasījis atbilstoši Informācijas atklātības likuma 11.panta ceturtajā daļā norādītajām prasībām). Šādos apstākļos pieteicējs objektīvi varēja

izsecināt, ka iestādes atteikums pēc būtības ir pareizs (sal.sk. Senāta 2017.gada 10.maija sprieduma lietā Nr.SKA-106/2017 19.punktu).

Arī izskatāmajā gadījumā dienesta 2021.gada 8.marta un 19.marta vēstulēs ietvertais pamatojums atteikt izsniegt pieteicēja pieprasīto informāciju

nav tik visaptverošs un izvērsts, kāds tas tika sniegts paskaidrojumos tiesai. Tomēr dienesta 2021.gada 8.marta un 19.marta vēstulēs ir norādīts

galvenais iemesls informācijas izsniegšanas atteikumam, proti, pieteicējam norādīts, ka ar dienesta pārbaudi saistītajai, minētās pārbaudes ietvaros

iegūtajai un izvērtētajai informācijai ar I.Znotiņas 2020.gada 6.oktobra rīkojumu Nr.1-5.1/65 noteikts ierobežotas pieejamības informācijas statuss.

Tiesai sniegtajos paskaidrojumos dienests atteikumu izsniegt informāciju ir pamatojis ar dienesta 2020.gada 6.oktobra rīkojuma pielikuma

24.punktu. Pieteicējs ir norādījis, ka nav skaidrs, kāpēc informācijas izsniegšanas atteikuma pamatojums nesaturēja norādi uz šo iestādes iekšējā

normatīvā akta normu. Turklāt dienesta 2020.gada 6.oktobra rīkojuma pielikuma 24.punkts ierobežotas pieejamības statusu minētajai informācijai noteic

uz absolūti citu tiesību normu pamata.

Tiesa konstatē, ka dienesta 2021.gada 8.marta vēstulē Nr.1-10/108 ir norādīts, ka dienesta pārbaudes materiālos ir vērtēti iestādes iekšējie

procesi un tehnoloģiskie resursi, līdz ar to saturiski uz iekšējo procesu un tehnoloģisko resursu vērtēšanu ir norādīts jau pirmajā atbildē pieteicējam. Tiesa

piekrīt, ka dienesta 2021.gada 8.marta vēstulē Nr.1-10/108 dienests informācijas neizsniegšanas pamatu ir, cita starpā, pamatojis uz dienesta 2020.gada

6.oktobra rīkojuma pielikuma 33.punktu kā iekšēju normatīvo aktu un nav norādīts uz citiem dienesta 2020.gada 6.oktobra rīkojuma pielikuma

punktiem, taču minētais neizslēdz to, ka informācija, kas satur ierobežotas pieejamības informāciju saskaņā ar viena rīkojuma pielikuma punktu, vienlaicīgi

satur informāciju, kas ir aizsargājama saskaņā ar citu rīkojuma punktu. Primāri ir vērtējams, vai iestāde ir identificējusi to informāciju, kura ir uzskatāma

par ierobežotas pieejamības, un vai ir to pamatojusi tās neizsniegšanu saskaņā ar Informācijas atklātības likumā noteiktajiem pamatiem. Lai arī ne

detalizēti, bet dienests jau sākotnēji ir identificējis to informāciju, kura ir uzskatāma par ierobežotas pieejamības, norādījis tiesību normas, uz kuru pamata

informācija nav izsniedzama, un tiesa nav atzinusi minētos informācijas neizsniegšanas pamatus par nepamatotiem.

Nav arī pamatots arguments, ka dienesta 2020.gada 6.oktobra rīkojuma pielikuma 24.punkts ierobežotas pieejamības statusu minētajai

informācijai noteic uz absolūti citu tiesību normu pamata, jo arī pielikuma 24.punkts satur atsauci uz Informācijas atklātības likuma 5.panta otrās daļas 2.

un 4.punktu analoģiski pielikuma 33.punkta pamatojumam. Savukārt atsaucei uz Ministru kabineta 2015.gada 28.jūlija noteikumu Nr.442 “Kārtība,

kādā tiek nodrošināta informācijas un komunikācijas tehnoloģiju sistēmu atbilstība minimālajām drošības prasībām” 5.3., 5.4.apakšpunktu ir papildinoša

nozīme Informācijas atklātības likumā noteiktajiem pamatiem. Tiesa ir vērtējusi pārsūdzētajā lēmumā un paskaidrojumos norādīto informācijas

neizsniegšanas tiesisko pamatu un ir atzinusi to par pamatotu ierobežotas pieejamības statusa noteikšanai.

Ņemot vērā minēto, pieteicējs šādos apstākļos objektīvi varēja izsecināt iestādes atteikuma izsniegt 2021.gada 1.marta iesniegumā pieprasīto

informāciju pamatojumu.

Papildus kontekstā ar pieteicēja atsauci uz Administratīvā procesa likuma 250.panta otro daļu, norādāms, ka pieteicēja prasījums ir un tiesa lemj

par labvēlīga administratīvā akta izdošanu, kas Administratīvā procesa likuma 250.panta otrajā daļā ir noteikts kā izņēmums no tiesai noteiktā pārbaudes

apjoma.

[16.5] Ņemot vērā minēto argumentāciju kopumā, tiesa secina, ka pieteicēja 2021.gada 1.marta iesnieguma 1. , 3. – 8.punktā pieprasītā

informācija par dienesta pārbaudes rezultātiem, kas atklāj informācijas aizsardzības pasākumus, personām, kas piedalījās dienesta pārbaudes veikšanā un

darbībām/uzdevumiem, ko veica dienesta pārbaudē iesaistītās personas, ir atzīstama par ierobežotas pieejamības informāciju.

Tajā pašā laikā ir vērā ņemams, ka noteikts ierobežotas pieejamības statuss informācijai kopumā pats par sevi nenozīmē to, ka informācija nav

izsniedzama vispār. Līdz ar to ir vērtējami gan informācijas pieprasīšanas mērķi no vienas puses un nodarītais kaitējums valsts un sabiedrības interesēm no

otras puses. Līdz ar to iestādei noteiktos gadījumos var uzlikt par pienākumu izsniegt informāciju, kas satur ierobežotas pieejamības informāciju.

[17] Lemjot, vai ir izsniedzama pieprasītā ierobežotas pieejamības informācija, pirmkārt, apsverams, vai pastāv citu personu tiesiska interese, kuru

aizsargājot, pieprasītā informācija netiek izsniegta. Ja atbilde ir apstiprinoša, tālāk noskaidrojams, vai iespēja iepazīties ar pieprasīto informāciju var

konkrēti un faktiski apdraudēt personu aizsargātās intereses. Turklāt riskam, ka tiks apdraudētas aizsargātās intereses, ir jābūt saprātīgi paredzamam,

nevis tikai hipotētiskam (sal. Senāta 2011.gada 21.marta sprieduma lietā Nr.SKA-254/2011 9.punktu).

Tāpat jānoskaidro, vai citu personu intereses jau nav pietiekami aizsargātas ar informācijas saņēmējam Informācijas atklātības likuma 11.panta

ceturtajā daļā noteikto pienākumu attiecīgo informāciju izmantot tikai tiem mērķiem, kuriem tā ir pieprasīta. Tāpat jāvērtē, vai nepastāv pietiekami

aizsargājama tiesiska interese, kas tomēr pamato informācijas pilnīgu vai daļēju izpaušanu.

Ja tiesa secina, ka pieteicējam pastāv pietiekami pamatota interese informācijas saņemšanai, bet citu personu tiesības vai tiesiskās intereses nevar

tikt nopietni aizskartas, tiesai jāuzliek par pienākumu pilnībā vai daļēji izsniegt pieprasīto informāciju.

[18] Informācijas atklātības likuma 11.panta ceturtā daļa noteic, ka ierobežotas pieejamības informāciju pieprasa rakstveidā. Pieprasot ierobežotas

pieejamības informāciju, persona pamato savu pieprasījumu un norāda mērķi, kādam tā tiks izmantota.

No minētās tiesību normas izriet, ka arī ierobežotas pieejamības informācija var tikt izsniegta, ja pieprasītājs pamato, kāpēc viņam attiecīgā

informācija ir nepieciešama, un pieprasītāja norādītā interese atsver to tiesisko interesi, kuras aizsardzībai konkrētajai informācijai noteikta ierobežota

pieejamība. Savukārt iestādei, ja tā atzīst, ka ierobežotas pieejamības informācija nav izsniedzama, ir pienākums pamatot – kāpēc.

Senāts ir atzinis, ka Informācijas atklātības likuma 11.panta ceturtajā daļā izvirzītā prasība pieprasījumā pamatot informācijas saņemšanas

nepieciešamību un norādīt mērķi, kādam informācija tiks izmantota, nav pašmērķīga. Šīs prasības jēga ir ļaut iestādei situācijā, kurā saņemts lūgums

izsniegt ierobežotas pieejamības informāciju, veikt tādu izvērtējumu, kura ietvaros noskaidrojams, kuru no attiecīgajā administratīvajā procesā iesaistīto

interešu aizsardzībai konkrētajos apstākļos ir dodama priekšroka (Senāta 2017.gada 20.aprīļa spriedums lietā Nr.SKA-463/20178 11.punkts).

Informācijas pieprasījuma pamatā esošajiem apstākļiem jāspēj sniegt ticamu priekšstatu par informācijas nepieciešamību un izmantošanas veidu.

Tātad, saņemot informācijas pieprasījumu, iestādei ir jāspēj konstatēt, vai pastāv objektīvā saikne starp pieprasīto informāciju un mērķi, kādam tā ir

pieprasīta (sal. Senāta 2015.gada 26.marta sprieduma lietā Nr.SKA-383/2015 8.punkts). Tātad, lai persona saņemtu no iestādes ierobežotas

pieejamības informāciju, ir jāpastāv konkrētam mērķim, kam tā šo informāciju izmantos. Turklāt mērķim ir jābūt nevis abstraktam, bet pamatotam ar

nepieciešamību saņemto informāciju izmantot savu tiesību vai tiesisko interešu realizēšanai.

Vērtējot ierobežotas pieejamības informācijas izsniegšanu, izšķiroša nozīme ir piešķirama nevis tam, vai attiecīgajā informācijas pieprasījumā formāli

ir norādīts informācijas pieprasījuma pamatojums, bet gan tam, vai iestādei pastāvošajos apstākļos objektīvi ir iespējams novērtēt, vai personas

informācijas pieprasījuma pamatā ir tādu interešu aizsardzība, kas prevalē pār nepieciešamību saglabāt pieprasīto ierobežotas pieejamības informāciju

iestādes rīcībā.

Pieteicējs 2021.gada 1.marta iesniegumā dienestam norādījis, ka pieprasītā informācija nepieciešama, jo pieteicējs kā Latvijas Žurnālistu savienības

biedrs gatavo virkni analītisku publikāciju masu saziņas līdzekļiem par dienesta īpašu nolaidību saistībā ar ierobežotas pieejamības informācijas

prettiesisku, pretlikumīgu izpaušanu, kam iespējams bijušas īpaši smagas sekas. Papildu paskaidrojumos tiesai pieteicējs norāda, ka atbilst likuma “Par

presi un citiem masu informācijas līdzekļiem” 23.pantā definētajai “žurnālista” definīcijai. Ņemot vērā to, ka pieteicējs nav pieprasījis informāciju kā

persona ar žurnālistisku interesi, bet gan kā žurnālists likuma “Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem” 23.panta izpratnē, uz to nav attiecināmas

arī pienākums precīzāk pamatot savu leģitīmo interesi un informācijas pieprasīšanas mērķi (lietas 44.lapas otrā puse).

Attiecībā uz informācijas sniegšanu žurnālistam Senāta praksē atzīts, ka žurnālistu darbība, īstenojot vārda un preses brīvību, ir fundamentāla vērtība

demokrātiskā valstī, jo tieši ar tās palīdzību lielā mērā tiek nodrošinātas sabiedrības tiesības iegūt informāciju par visai sabiedrībai būtiskiem jautājumiem

un tostarp sekot līdzi tam, kā valsts pilda tai uzticētās publiskās funkcijas un kā rīkojas ar nodokļu maksātāju budžetā iemaksātajiem līdzekļiem (Senāta

2019.gada 18.aprīļa spriedums lietā Nr.SKA-917/2019 8.punkts ar atsauci uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2007.gada 12.jūlija spriedumu lietā

„Diena and Ozoliņš v. Latvia”, iesnieguma Nr.16657/03, 76.punkta „b” apakšpunkts).

Nav atbalstāms, ka iestāde (un attiecīgi arī tiesa), lemjot par informācijas izsniegšanu, pieprasītu žurnālistam sniegt papildu informāciju par topošo

publikāciju saturu. Tas nepamatoti liktu atklāt detaļas par topošo pētījumu un nepamatoti pakļautu iestādes vērtējumam to, vai un kāda informācija

konkrētos apstākļos nepieciešama žurnālistikas vajadzībām, tādējādi radot preses brīvības apdraudējumu. Jebkurā gadījumā, vērtējot informācijas

pieprasījuma pamatā esošo leģitīmo interesi, nepieciešams konstatēt informācijas pieprasījuma objektīvo nepieciešamību informācijas pamatā norādītajam

mērķim. Tāpēc, ja informācija pieprasīta žurnālistikas vajadzībām un nepastāv pietiekami nopietns pamats apšaubīt, ka pieprasītā informācija (apjomā un

formā, kādā tā pieprasīta) patiešām objektīvi varētu būt nepieciešama žurnālistikas vajadzībām, nebūtu pamatoti apšaubīt žurnālista leģitīmo interesi tikai

tāpēc, ka informācijas pieprasījums izvērsti neatspoguļo topošās publikācijas vai pētījuma saturu (Senāta 2019.gada 18.aprīļa spriedums lietā

Nr.SKA?917/2019 13.punkts, 2019.gada 26.septembra spriedums lietā Nr. SKA-476/2019 11.punkts).

Savukārt attiecībā un informācijas sniegšanu personai ar žurnālistisku interesi Senāta praksē norādīts, ka, vērtējot personas pieprasījumā ietverto

pamatojumu ierobežotas pieejamības informācijas izsniegšanai, nozīmīgs var būt apstāklis, vai informāciju pieprasa sniegt privātpersona vai mediju

pārstāvis. Ja šī persona nav mediju pārstāvis, bet vēlas iegūto informāciju darīt zināmu plašai sabiedrībai (piemēram, ievietot internetā, nodrošinot iegūtās

informācijas plašu pieejamību), tad tā ir uzskatāma par personu ar žurnālistisku interesi. Šādai personai ir precīzāk jāpamato sava leģitīmā interese un

informācijas pieprasīšanas mērķis (Senāta 2019.gada 29.novembra spriedums lietā Nr. SKA-428/2019 6.punkts, 2019.gada 26.septembra

spriedums lietā Nr.SKA-476/2019 11.punkts, 2019.gada 30.septembra spriedums lietā Nr.SKA-505/2019 7.punkts).

Jāņem vērā, ka mūsdienu digitālajā laikmetā ikviens var kļūt par personu ar žurnālistisku interesi, cenšoties pievērst sabiedrības uzmanību

atsevišķiem nozīmīgiem jautājumiem. Arī šādas personas var pildīt demokrātiskas sabiedrības „sargsuņa” lomu. Taču šādos gadījumos iestādei ir grūtāk

pārliecināties par informācijas pieprasītāja leģitīmajiem mērķiem nekā tas ir gadījumā, ja informāciju pieprasa plašsaziņas līdzeklis, kas ir reģistrēts masu

informācijas līdzekļu reģistrā, vai žurnālists likuma „Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem” 23.panta izpratnē. Proti, šādos gadījumos nav

iespējams tikpat lielā mērā paļauties, ka šī persona, pieprasot ierobežotas pieejamības informāciju, ievēros tās prasības, kas tiek izvirzītas preses

pārstāvjiem, – rīkosies labā ticībā ar mērķi sniegt sabiedrībai precīzu un uzticamu informāciju atbilstoši žurnālistu ētikas standartiem. Kaitējuma risks, ko

personas cilvēktiesībām, it īpaši tiesībām uz privāto dzīvi, rada publikācijas internetā, neapšaubāmi ir augstāks nekā risks, ko rada prese (Senāta

2019.gada 26.septembra spriedums lietā Nr. SKA-476/2019 11.punkts ar atsauci uz Eiropas Cilvēk tiesību tiesas 2016.gada 8.novembra

spriedumu lietā „Magyar Helsinki Bizotts?g v. Hungary”, iesnieguma Nr.18030/11, 168.punkts, 2017.gada 27.jūnija spriedums lietā

„Satakunnan Markkinapörssi OY and Satamedia OY v. Finland”, iesnieguma Nr.931/13, 183.punkts, 2015.gada 16.jūnija spriedums lietā

„Delfi AS v. Estonia”, iesnieguma Nr.64569/09, 133.punkts, 2019.gada 19.decembra spriedums lietā Nr. SKA-579/2019 9.punkts).

Atbilstoši likuma “Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem” 23.pantam par žurnālistu šajā likumā tiek uzskatīta persona, kura vāc, apkopo,

rediģē vai citādā veidā sagatavo materiālus masu informācijas līdzeklim un kura ar to noslēgusi darba līgumu vai veic šo darbu masu informācijas līdzekļa

uzdevumā, kā arī žurnālistu apvienību biedrs.

Pieteicējs ir pamatojis, ka normatīvie akti padara personas atbilstību “žurnālista” jēdzienam atkarīgu no dalības žurnālistu apvienībā (lietas 44.lapas

otra puse). No lietas materiāliem izriet, ka pieteicējs ir Latvijas Žurnālistu savienības biedrs. Pieteicējs iesniedzis tiesā pieteicējam izsniegto Latvijas

Žurnālistu savienības preses karti (lietas 47., 49.lapa).

Tiesa neapšauba pieteicēja piederību Latvijas Žurnālistu savienībai, tomēr no lietas materiāliem nav konstatējams, ka pieteicējs atbilstoši likuma

“Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem” 23.pantam pārstāvētu kādu konkrētu masu informācijas līdzekli. Tiesa secina, ka likuma “Par presi un

citiem masu informācijas līdzekļiem” 23.panta izpratnē žurnālista jēdziens ir saistīts ar informācijas vākšanu konkrēta masu informācijas līdzekļa

uzdevumā. Minētais ir saistāms gan ar likumā “Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem” paredzētajām tiesībām (piemēram, likuma 5.pants), gan

atbildību (piemēram, likuma 7.pants) masu informācijas līdzekļiem. Minētais neizslēdz tiesības žurnālistam darboties, nepārstāvot konkrētu masu

informācijas līdzekli, taču tādā gadījumā žurnālists darbojas ārpus likumā “Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem” noteiktā atbildības ietvara.

Līdz ar to, nepārstāvot konkrētu masu informācijas līdzekli, par ko lietā strīda nav, pieteicējs ir uzskatāms par personu ar žurnālistisku interesi, un

uz pieteicēju ir attiecināmas jebkura cita sabiedrības locekļa tiesības iegūt iepriekšminēto informāciju ar ierobežotas pieejamības statusu.

Kā norādījis Senāts, vispārīga sabiedrības interešu nodrošināšana konkrētajā gadījumā neattaisno pieteicēja pieprasītās informācijas izsniegšanu.

Tādējādi konkrētajā gadījumā priekšroka dodama tām interesēm, kuru aizsardzībai pieteicēja pieprasītajai informācijai nosakāms ierobežotas

pieejamības informācijas statuss (sk. Senāta 2018.gada 28.maija sprieduma lietā Nr.SKA-208/2018 9.punktu).

Saskaņā ar Informācijas atklātības likuma 10.panta trešo daļu privātpersonai ir tiesības iegūt vispārpieejamu informāciju. Ja persona vēlas iegūt

ierobežotas pieejamības informāciju, atbilstoši Senāta praksei personai ir precīzi jāpamato sava leģitīmā interese un informācijas pieprasīšanas mērķis.

Savukārt pieteicēja norāde par analītisku publikāciju masu saziņas līdzekļiem veidošanu nav pietiekama, lai pamatotu ierobežotas pieejamības

informācijas izsniegšanas mērķi.

[19] Apkopojot minēto, tiesa atzīst, ka pieteicēja 2021.gada 1.marta iesnieguma 1., 3. – 8.punktā pieprasītā informācija saskaņā ar Informācijas

atklātības likumu ir ierobežotas pieejamības informācija. Tiesa arī secinājusi, ka pieteicēja norādītais pamatojums attiecībā uz minētās informācijas

izsniegšanu ir pārāk vispārīgs, no tā nav iespējams secināt, vai pieprasītā informācija ir nepieciešama konkrēta mērķa sasniegšanai. Līdz ar to tiesai nav

pamata arī apsvērt, vai kāda daļa no tās informācijas, kura satur ierobežotas pieejamības informāciju, būtu izsniedzama, piemēram, daļējā veidā noteiktu

mērķu sasniegšanai.

[20] Ņemot vērā iepriekš minēto, pieteikums par pieteicēja 2021.gada 1.marta iesnieguma 1., 3.–8.punktā pieprasītās informācijas izsniegšanu

saskaņā ar Informācijas atklātības likumu nav pamatots un ir noraidāms.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 246.–251., 289.–291.pantu, Informācijas atklātības likuma 15.panta otro daļu, Administratīvā

rajona tiesa

nosprieda

noraidīt /pers. D/ pieteikumu par pienākuma uzlikšanu Finanšu izlūkošanas dienestam sniegt pieteicēja 2021.gada 1.marta iesniegumā pieprasīto

informāciju.

Spriedumu var pārsūdzēt Senāta Administratīvo lietu departamentā viena mēneša laikā no sprieduma sastādīšanas dienas, iesniedzot kasācijas

sūdzību Administratīvās rajona tiesas Rīgas tiesu namā.

Tiesnese (paraksts) K.Jandava