Supreme Court dismisses appeal regarding administrative act validity when civil liability findings lack binding force.

Lieta Nr. A420412412

SKA-161/2017

Administratīvo lietu departaments

Latvijas Republikas Augstākā tiesa

SPRIEDUMS

Rīgā 2017.gada 28.decembrī

Augstākā tiesa šādā sastāvā:

tiesnese Anita Kovaļevska,

tiesnese Dace Mita,

tiesnese Rudīte Vīduša,

rakstveida procesā izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta, pamatojoties uz /pers. B/ pieteikumu par Valsts darba inspekcijas 2012.gada

9.marta lēmuma Nr. 04/270 (325,339)-01-03/675 atcelšanu, sakarā ar /pers. B/ kasācijas sūdzību par Administratīvās apgabaltiesas 2015.gada

23.septembra spriedumu.

Aprakstošā daļa

[1] 2010.gada 8.decembrī AS „Liepājas Metalurgs” (turpmāk – trešā persona) notika nelaimes gadījums, kurā smagus veselības traucējumus guva

pieteicējs /pers. B/.

Ar Valsts darba inspekcijas 2012.gada 9.marta lēmumu atzīts, ka nelaimes gadījums ir darba vides faktoru iedarbības rezultāts. Norādīts arī, ka

nelaimes gadījuma cēlonis ir tas, ka pieteicējs un cits darbinieks nav ievērojuši darba drošības instrukcijas.

[2] Pieteicējs vērsās tiesā ar pieteikumu par inspekcijas lēmuma atcelšanu.

[3] Ar Administratīvās rajona tiesas 2013.gada 23.oktobra spriedumu un Administratīvās apgabaltiesas 2015.gada 23.septembra spriedumu

pieteikums noraidīts. Apgabaltiesas spriedums, daļēji pievienojoties rajona tiesas sprieduma motivācijai, pamatots ar turpmāk minētajiem apsvērumiem.

[3.1] Lietā esošā darba aizsardzības instruktāžas žurnāla kopija atbilst oriģinālam. Par instruēšanu parakstījies gan instruējamais, gan arī persona,

kas viņu apmācījusi. Apstāklis, ka instrukcijas tēma un tās pamatojums norādīts ielīmes veidā, datorrakstā norādot instrukciju numurus, neliecina, ka

instruēšana nav notikusi vai ka ielīme ar instrukciju numuriem ielīmēta vēlāk. Šādā veidā žurnāls aizpildīts jau kopš pirmajiem ierakstiem. Turklāt pats

pieteicējs nevienā procesuālajā dokumentā nav norādījis, ka viņš nav bijis instruēts par darba drošību. Arī viens no lieciniekiem apliecināja, ka darba

drošības instruktāžas prasības bija stingras. Katru mēnesi mehāniķis veica instruktāžu, vienu reizi gadā notika mazs eksāmens.

[3.2] Nav nozīmes pieteicēja apsvērumiem par /pers. C/ vainu nelaimes gadījumā. Ja arī viņš ir pieļāvis darba drošības pārkāpumus, tas nemazina

paša pieteicēja atbildtību par notikušo. Pieteicējam nebija tiesību uzkāpt uz celtņa ratiņiem, celtnim esot darbībā. Kā redzams no vispārējās darba

drošības instrukcijas visiem uzņēmumā strādājošajiem, cehos darbinieki drīkst pārvietoties tikai pa norādītām vietām un šķērsot kādas iekārtas vai

mehānismu daļas tikai vietās, kur uzbūvētas stacionāras pārejas. Turklāt darbiniekiem jāuzmanās no celtņu ratiņu, transportlīdzekļu un citu mehānismu

kustības un obligāti jāieklausās to skaņas signālos. Kā redzams no paša pieteicēja paskaidrojumiem, negadījuma vietas shēmas un nelaimes gadījuma

vietas fotogrāfijām, pieteicējs bija uzkāpis uz ratiņu sliedes sijas, ratiņiem esot kustībā. Turklāt pieteicējs nebija pārliecinājies, ka darbinieks, kas turpina

vadīt pildceltni, ir informēts par pieteicēja plānotajām darbībām, tieši pretēji – pieteicējs pats norāda, ka viņš neinformēja /pers. C/, ka viņš plāno uzkāpt

uz ratiņu sliedes.

[3.3] Pieteicēja atbildību nemazina arī pildceltņa vadītāja /pers. D/ rīcība nelaimes gadījuma brīdī (apzinājās, ka nevar ar pieteicēju sazināties, un

zināja, ka pieteicējs uzkāpj celtnī, bet darbināja pildceltņa mehānismu, nepārliecinoties, vai uz tā ārpus kabīnes neatrodas cilvēki). Pildceltņa vadītāja

atbildība nemaina to, ka pieteicējs pats izvēlējās uzkāpt uz kustīgas iekārtas sliedēm, nepārliecinoties, vai pildceltņa operators saņems signālu par to, kad

ir jāaptur pildceltņa darbība.

[3.4] Papildus minētajam pieteicējs nav ievērojis arī martena ceha 6.kategorijas remontatslēdznieka darba pienākuma aprakstā norādītos

pienākumus veikt mehāniskās iekārtas apskates un novērst iekārtas bojājumus, to iepriekš paziņojot brigādes vecākajam meistaram, un darba procesā

stingri ievērot darba drošības, darba aizsardzības un citas darba kārtības noteikumu prasības. Ar šīm prasībām pieteicējs ir iepazinies, to apliecinājis ar

savu parakstu. Taču pretēji tam pieteicējs nebija informējis brigādes vecāko meistaru, ka iekārtai ir bojājumi un pieteicējs plāno veikt apskati. Šis fakts

pārsūdzētajā lēmumā nav konstatēts un neveido lēmuma pamatojumu, taču tas citstarp norāda, ka pieteicējs, būdams ilgstošs AS „Liepājas Metalurgs”

remontatslēdznieks, kas zināja savus darba pienākumus, apzināti atteicās tos ievērot, un tādēļ notika nelaimes gadījums.

[3.5] Pieteicējs ir norādījis, ka notikuma vieta līdz nelaimes gadījuma izmeklēšanas sākumam netika saglabāta neskarta. Nav saprotams, kādu

ietekmi tas ir atstājis uz izskatāmās lietas iznākumu. Lietas faktiskie apstākļi tika noskaidroti, uz vietas apskatot pildceltņa siju un ratiņu sliedes, kopsakarā

ar pieteicēja un citu nelaimes gadījumā iesaistīto personu paskaidrojumiem izstrādājot negadījuma vietas shēmu un secinot, ka nelaimes gadījuma cēlonis

ir pieteicēja un /pers. D/ pieļauts darba drošības instrukciju pārkāpums. Iestāde pārbaudīja trešās personas darba drošības prasības un to ievērošanu.

Turklāt, lai pārliecinātos par darba drošības instruktāžu, inspekcija iepazinās ar oriģināliem un izkopēja nepieciešamās ziņas, apliecinot kopiju atbilstību

oriģināliem. Nav konstatējama ietekme uz lietas iznākumu arī tam, ka, pieteicēja ieskatā, amatpersona, kas izstrādāja nelaimes gadījuma shēmu, varētu

būt nekompetenta. Negadījuma shēma izstrādāta, lai shematiski atainotu nelaimes gadījumu, taču pati par sevi nav pierādījums pieteicējai atbildībai

nelaimes gadījuma izraisīšanā.

[3.6] Trešās personas atbildība ir nodrošināt drošu darba vidi un apmācīt darbiniekus darba drošības un darba aizsardzības jautājumos. Inspekcija

pārliecinājās par to, ka trešā persona bija izstrādājusi ne tikai remontatslēdznieka amata aprakstu, bet arī darba drošības instrukcijas, kas attiecināmas uz

visiem uzņēmumā strādājošajiem, darba veikšanai pie specifiskiem mehānismiem, darba drošībai tieši remontatslēdzniekam. Turklāt pieteicējs ar darba

aizsardzības prasībām ir iepazīstināts. Inspekcijas secinājumi tiešā veidā neatspoguļo iestādes novērtējumu trešās personas kā darba devēja rīcībai, lai

novērstu šādu nelaimes gadījumu. Inspekcijas konstatējums, ka nelaimes gadījuma cēlonis ir paša pieteicēja rīcība, ir pakārtots pārbaudītajiem lietas

materiāliem, kas konkrētajā gadījumā apliecina darba aizsardzības prasību ievērošanu trešās personas uzņēmumā.

[3.7] Kā redzams no visiem lietā pārbaudītajiem pierādījumiem to kopsakarā, ratiņi kustējās, jo /pers. D/ turpināja darbināt pildceltni. Pieteicējs

par to bija informēts. Tālab nav šaubu, ka pildceltņa kustība nenotika nenoskaidrotu apstākļu rezultātā. Arī tad, ja tiesa konstatētu pildceltņa tehniskā

stāvokļa neatbilstību, kas liedza tā ekspluatāciju, tas nemaina to, ka pieteicējs pats uzkāpa uz celtņa ratiņu sliedes un apzinājās, ka celtņa darbība nav

apturēta.

[4] Pieteicējs iesniedzis kasācijas sūdzību, norādot turpmāk minētos iebildumus.

[4.1] Apelācijas instances tiesa pārkāpusi savas kompetences robežas, konstatējot pieteicēja vainu neziņošanā tiešajam priekšniekam, lai gan no

iestādes puses tas nav konstatēts.

[4.2] Tiesa nav ievērojusi pierādījumu novērtēšanas kārtību, proti, Administratīvā procesa likuma 154.panta prasības, jo selektīvi vērtējusi

pierādījumus.

[4.3] Lietā konstatējami apstākļi, ka darbinieku instruēšana darba drošībā no darba devēja puses bija notikusi, bet tā nebija pietiekama.

[4.4] Tiesa atstājusi bez ievērības to pierādījumu daļu, kas norāda uz /pers. C/ lomu nelaimes gadījumā, un nav vērtējusi viņa rīcības atbilstību

darba drošības prasībām, kā tas tika darīts attiecībā pret pieteicēju un /pers. D/, jo viņi strādāja komandā un pieteicēja darba drošība bija atkarīga

vispirms no pārējo darbinieku pareizas rīcības.

[4.5] Tiesa atstājusi bez ievērības darba drošības instrukcijas tilta buka celtņa operatoram punktu, kas nosaka, ka celtņa operatoram, uzsākot

kustību ar celtni, tuvojoties cilvēkiem, kas atrodas zem celtņa, jādod skaņas signāls vai jāpārtrauc darbs, ja skaņas signāls bojāts. Pieteicējs norāda,

celtņa ratiņi pirms viņa uzkāpšanas uz tilta sijas bija nekustīgi un tad pēkšņi uzsāka kustību, bet ne viņš, ne citi liecinieki neko neteica par skaņas signāla

lietošanu.

[4.6] Tiesa nepamatoti konstatēja pieteicēja vainu vispārējās darba drošības instrukcijas visiem uzņēmumā strādājošajiem nosacījumu pārkāpumā.

Tā nav vērtējusi argumentu, ka minētā instrukcija nebija piemērojama attiecībā uz pieteicēju, kad tas veica tiešos darba pienākumus, kas saistīti ar

pildceltņa defektu konstatēšanu un tā remontdarbiem.

[4.7] Tiesa nav ievērojusi loģikas likumus. Pieteicējs nebūtu ievērojis piesardzību, ja būtu kāpis uz celtņa ratiņu sliežu galerijas brīdī, kad tie atradās

kustībā, jo tad viņš būtu zaudējis ne tikai rokas pirkstus, bet, iespējams, arī dzīvību.

[4.8] Neviens no trešās personas un inspekcijas pārstāvjiem nevarēja norādīt uz pieļaujamām vai nepieļaujamām pildceltņa defektu konstatēšanas

metodēm, kuras konkrētajā gadījumā bija jāpielieto vai nevajadzēja lietot pieteicējam.

[5] Trešā persona paskaidrojumā norādījusi, ka tiesa nav pārkāpusi materiālo vai procesuālo tiesību normas, lietā esošos pierādījumus ir

novērtējusi vispusīgi un savus secinājumus argumentējusi. Ņemot vērā minēto, trešā persona lūdz atteikties ierosināt kasācijas tiesvedību.

[6] Pieteicēja pārstāvis pēc Augstākās tiesas uzaicinājuma ir iesniedzis viedokli, kurā izteikta virkne apsvērumu par lietas faktiskajiem apstākļiem,

kā arī norādīti turpmāk minētie argumenti.

[6.1] Inspekcijai ir pienākums noskaidrot nelaimes gadījuma cēloni, lai attiecīgi darba devējs veiktu pasākumus, kas turpmāk novērstu līdzīgu

nelaimes gadījumu rašanos.

[6.2] Aktā nav ietverti secinājumi par darba vides faktoru iedarbību, kas ierobežo pieteicēja tiesības uz likuma „Par obligāto sociālo apdrošināšanu

pret nelaimes gadījumiem darbā un arodslimībām”. Inspekcijas secinājumi par cietušā pārkāpumiem darba drošības instrukciju ievērošanā un darba

devēja darba aizsardzību regulējošo prasību pārkāpumiem ierobežo pieteicēja kā cietušā iespējas prasīt un saņemt slimības naudu, apdrošināšanas

atlīdzību, izvirzīt attiecīgus civiltiesiskus prasījumus, ierosināt pret darba devēju atbilstošu pārkāpumu konstatēšanas lietvedību.

Motīvu daļa

[7] No 2005.gada 12.augusta līdz 2009.gada 31.decembrim spēkā bija Ministru kabineta 2005.gada 9.augusta noteikumi Nr. 585 „Nelaimes

gadījumu darbā izmeklēšanas un uzskaites kārtība”.

No minēto noteikumu 26. un 29.punkta izrietēja, ka akts par nelaimes gadījumu darbā tika sastādīts tikai tajā gadījumā, ja nelaimes gadījums bija

saistīts ar darba vides riska faktoru iedarbību. Pretējā gadījumā tika sastādīts atzinums par nelaimes gadījumu darbā. Atbilstoši noteikumu 28.punktam

aktā norādīja traumēšanas faktorus saskaņā ar 6.pielikumu, nelaimes gadījuma cēloņus, kā arī pasākumus nelaimes gadījuma cēloņu novēršanai. Savukārt

atbilstoši noteikumu 42.3.apakšpunktam darba devēja pienākums bija aktā vai atzinumā noteiktajā termiņā veikt pasākumus, lai novērstu nelaimes

gadījuma cēloņus.

Noteikumu 39.punkts noteica – ja cietušais vai persona, kura pārstāv viņa intereses, darba devējs vai cita juridiskā vai fiziskā persona, kuras

tiesības vai pienākumus skar sastādītais akts vai atzinums, nepiekrīt komisijas vai inspekcijas amatpersonas sastādītā akta vai atzinuma saturam, tai ir

tiesības mēneša laikā to apstrīdēt, vēršoties pie inspekcijas direktora. Inspekcijas direktors pieņem lēmumu par nepieciešamību atkārtoti izmeklēt

nelaimes gadījumu. Inspekcijas direktora lēmumu var pārsūdzēt tiesā mēneša laikā pēc lēmuma spēkā stāšanās.

[8] Savukārt kopš 2010.gada 1.janvāra ir spēkā un uz izskatāmo gadījumu ir attiecināmi Ministru kabineta 2009.gada 25.augusta noteikumi Nr.

950 „Nelaimes gadījumu darbā izmeklēšanas un uzskaites kārtība” (turpmāk – noteikumi Nr. 950). Arī tajos ir noteikts, ka akts par nelaimes gadījumu ir

apstrīdams un pārsūdzams – saskaņā ar šo noteikumu 57.punktu, ja cietušais vai persona, kas pārstāv viņa intereses, darba devējs vai cita persona,

kuras tiesības vai pienākumus skar sastādītais akts, nepiekrīt tā saturam, tai ir tiesības mēneša laikā aktu apstrīdēt, iesniedzot inspekcijas direktoram

attiecīgu iesniegumu. Inspekcijas direktora lēmumu mēneša laikā pēc lēmuma spēkā stāšanās var pārsūdzēt tiesā.

Taču jaunais regulējums satur arī vairākas izmaiņas. Piemēram, vairs nepastāv dalījums starp akta un atzinuma sastādīšanu atkarībā no tā, vai

nelaimes gadījums ir saistīts ar darba vides faktoru iedarbību. Atbilstoši noteikumu Nr. 950 31.punktam pēc izmeklēšanas beigām, pamatojoties uz

izmeklēšanā iegūtajiem materiāliem, sastāda aktu.

Atbilstoši noteikumu 33.2. un 33.3.apakšpunktam, noformējot aktu, 6.punktā apraksta nelaimes gadījuma apstākļus, izklāstot, kā noticis nelaimes

gadījums, raksturojot darba vietu un lietoto aprīkojumu vai iekārtas, kā arī norāda nelaimes gadījuma cēloņus un traumējošo faktoru (ar vārdiem)

atbilstoši šo noteikumu 5.pielikumam; ja nepieciešams, 7.punktā norāda būtisku papildinformāciju, tostarp par uzņēmuma darba aizsardzības sistēmas

organizēšanu vai par izmeklēšanā atklātu darba aizsardzības prasību pārkāpumu, kas bijis tiešs cēlonis nelaimes gadījumam, norādot par šādu pārkāpumu

atbildīgās personas.

Savukārt saskaņā ar noteikumu 34.punktu, pamatojoties uz izmeklēšanas rezultātiem, aktā norāda, vai nelaimes gadījums ir vai nav darba vides

faktoru iedarbības rezultāts.

Noteikumu 1.pielikumā ietverta akta par nelaimes gadījumu veidlapa.

No minētajām noteikumu Nr. 950 normām un veidlapas satura kopumā izriet, ka par akta rezolutīvo daļu ir uzskatāms atzinums par to, vai nelaimes

gadījums ir vai nav darba vides faktoru iedarbības rezultāts. Savukārt tādas akta sastāvdaļas kā 6.punktā paredzētās ziņas par nelaimes gadījuma

cēloņiem un 7.punktā paredzētās ziņas par darba aizsardzības prasību pārkāpumu, kas bijis tiešs cēlonis nelaimes gadījumam, norādot par šādu

pārkāpumu atbildīgās personas, ir vērtējamas kā daļa no akta pamatojuma.

Aktā nav vairs paredzēta arī pienākuma uzlikšana darba devējam veikt pasākumus nelaimes gadījuma cēloņu novēršanai. Tā vietā noteikumu Nr.

950 39.punktā noteikts, ka pēc nelaimes gadījuma izmeklēšanas darba devējs atkārtoti novērtē riskus attiecīgajā darba vietā un darba aizsardzības

pasākumu plānā vai atsevišķā dokumentā paredz pasākumus nelaimes gadījuma cēloņu novēršanai, norādot atbildīgos par šiem pasākumiem un termiņus

pasākumu veikšanai. Citiem vārdiem, darba devējam pienākums atkārtoti novērtēt riskus un paredzēt pasākumus nelaimes gadījuma cēloņu novēršanai ir

noteikts jau tiesību normā, turklāt tas nav atkarīgs no akta satura.

To apstiprina arī noteikumu projekta anotācija, kurā norādīts, ka nav paredzēts aktā uzskaitīt normatīvo aktu pārkāpumus no darba devēja un

nodarbinātā puses, jo akta būtība ir konstatēt, vai nelaimes gadījumu ir izraisījusi darba vides faktoru ietekme, nevis noteikt iesaistīto personu vainas

pakāpi. Savukārt darba aizsardzības un darba tiesību pārkāpumus vērtē Valsts darba inspekcija, atsevišķi apsekojot uzņēmumus; vienlaikus aktā netiek

prasīts norādīt pasākumus nelaimes gadījuma cēloņu novēršanai, jo tie neatbilst akta mērķim un ir paredzami citos dokumentos

(http://tap.mk.gov.lv/doc/2005/LManot_260609_NGd.2409.doc).

Tādējādi šobrīd akts par nelaimes gadījumu darbā ir uzskatāms par konstatējošu administratīvo aktu, kura galvenais mērķis ir konstatēt, vai

nelaimes gadījums ir vai nav darba vides faktoru iedarbības rezultāts.

[9] Kā pirmās instances tiesas sēdē precizēja un paskaidroja pieteicēja pārstāvis, pieteicēja mērķis ir inspekcijas lēmuma atcelšana daļā, ar kuru ir

konstatēta pieteicēja vaina, un, ja iespējams, kādas citas personas vainas konstatēšana.

Tātad pēc būtības pieteicējs neiebilst pret akta rezolutīvajā daļā ietverto atzinumu, ka nelaimes gadījums ir darba vides faktoru iedarbības rezultāts,

bet pret akta pamatojumā ietvertajiem secinājumiem par negadījuma cēloņiem.

Augstākā tiesa norāda, ka ne katra iestādes darbība un izteikums ir izvērtējams administratīvā procesa kārtībā. Lai administratīvajā tiesā prasītu

atzīt par prettiesisku kādu valsts pārvaldes darbību, ir jāpastāv tiesiski aizsargājamai interesei. Turklāt šai interesei jābūt pietiekami konkrētai un aktuālai.

Lai atsevišķi no administratīvā akta rezolutīvās daļas iebilstu pret administratīvā akta motīvu daļā ietvertiem apsvērumiem, šiem apsvērumiem (motīviem,

secinājumiem) pašiem par sevi ir jārada tiešas tiesiskās sekas vai tiem jābūt ar prejudiciālu nozīmi. Nevar prasīt atsevišķas administratīvā akta sastāvdaļas

prettiesiskuma konstatēšanu, ja tai nav pastāvīgas iedarbības. Administratīvā procesa likums neparedz tādu pieteikuma veidu, ar kuru varētu prasīt

pārbaudīt kāda atsevišķa administratīvajā aktā ietverta argumenta pareizību, neapšaubot paša administratīvā akta pareizību (Augstākās tiesas

2012.gada 18.aprīļa sprieduma lietā Nr. SKA-85/2012 (A43005210) 9.punkts).

[10] Pieteicējs savu tiesisko interesi pārbaudīt administratīvā akta vienas sastāvdaļas tiesiskumu pamato ar to, ka inspekcijas secinājumi par

pieteicēja pārkāpumiem ierobežo viņa iespējas prasīt un saņemt slimības naudu, apdrošināšanas atlīdzību, izvirzīt civiltiesiskus prasījumus un ierosināt pret

darba devēju pārkāpumu konstatēšanas lietvedību.

Saskaņā ar likuma „Par obligāto sociālo apdrošināšanu pret nelaimes gadījumiem darbā un arodslimībām” 17.panta pirmo daļu apdrošinātajai

personai, kura cietusi nelaimes gadījumā darbā un attiecībā uz kuru ir iestājies apdrošināšanas gadījums, ir tiesības saņemt šā likuma 14.pantā noteikto

apdrošināšanas atlīdzību. Atbilstoši šā likuma 14.panta otrajai daļai apdrošinātajai personai paredzētas šādas naudas izmaksas: slimības pabalsts;

atlīdzība par darbspēju zaudējumu; papildu izdevumu kompensācija. Bet atbilstoši minētā panta trešajai daļai apdrošinātajai personai paredzēti šādi

pakalpojumi: ārstēšana, aprūpe un medicīniskā rehabilitācija; pārkvalifikācija; profesionālā rehabilitācija.

Saskaņā ar likuma 1.panta 3.punktu apdrošināšanas gadījums ir ar attiecīgiem dokumentiem apstiprināts fakts par nelaimes gadījumu darbā, kā arī

atrodoties ceļā uz darbu vai no tā darba devēja valdījumā esošā transportlīdzeklī, ja rezultātā iestājusies apdrošinātās personas pārejoša darba nespēja,

daļējs vai pilnīgs darbspēju zaudējums vai nāve. Savukārt likuma 1.panta 9.punktā noteikts, ka nelaimes gadījums darbā ir apdrošinātās personas

veselībai nodarītais kaitējums vai apdrošinātās personas nāve, ja to cēlonis ir vienas darbadienas (maiņas) laikā noticis ārkārtējs notikums, kas radies,

pildot darba pienākumus, kā arī rīkojoties, lai glābtu jebkuru personu vai īpašumu un novērstu tiem draudošās briesmas.

Savukārt saskaņā ar noteikumu Nr. 950 47.2. un 49.2.2.apakšpunktu, ja aktā norādīts, ka nelaimes gadījums ir darba vides faktoru iedarbības

rezultāts, vienu akta eksemplāru papīra vai elektroniska dokumenta formā nosūta Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūrai.

No minētajām tiesību normām Augstākā tiesa secina, ka priekšnoteikums sociālās apdrošināšanas atlīdzības saņemšanai ir akts par nelaimes

gadījumu darbā, kurā atzīts, ka nelaimes gadījums ir darba vides faktoru iedarbības rezultāts. Tiesību normas kā apdrošināšanas atlīdzības saņemšanas

priekšnoteikumu neparedz to, ka aktā jābūt konstatētai darba devēja vainai vai ka nedrīkst būt konstatēta darbinieka vaina darba aizsardzības prasību

pārkāpšanā. Tādēļ tikai gadījumos, kad nelaimes gadījuma izmeklēšanas komisija atzinusi, ka notikušais nelaimes gadījums nav darba vides faktoru

iedarbības rezultāts, personai nav tiesību uz apdrošināšanas atlīdzības piešķiršanu.

Strīdus akts šajā ziņā ir pieteicējam labvēlīgs, jo tajā ir atzīts, ka nelaimes gadījums ir darba vides faktoru iedarbības rezultāts. Savukārt pieteicējs

nav norādījis konkrētus apstākļus, kas pretēji Augstākās tiesas secinājumam liecinātu, ka apdrošināšanas atlīdzības saņemšana viņam būtu liegta tādēļ, ka

aktā par nelaimes gadījumu darbā norādīts uz pieteicēja pieļautu darba drošības instrukciju neievērošanu.

[11] Saskaņā ar likuma „Par obligāto sociālo apdrošināšanu pret nelaimes gadījumiem darbā un arodslimībām” 7.panta pirmās daļas 5.punktu

darba devējam ir pienākums izmaksāt no saviem līdzekļiem apdrošinātajai personai, kas cietusi nelaimes gadījumā darbā, slimības naudu par pirmajām 10

kalendārajām dienām ne mazāk kā 80 procentu apmērā no mēneša vidējās izpeļņas.

Arī atbilstoši šai tiesību normai kā priekšnoteikums slimības naudas izmaksāšanai ir norādīts pats nelaimes gadījuma darbā fakts, nevis tas, ka tieši

aktā par nelaimes gadījumu darbā ir konstatēta kādas personas vaina.

[12] Savukārt saskaņā ar likuma „Par obligāto sociālo apdrošināšanu pret nelaimes gadījumiem darbā un arodslimībām” 7.panta pirmās daļas

6.punktu darba devējam ir pienākums izmaksāt darbiniekam vienreizēju pabalstu vienas mēnešalgas (amatalgas) apmērā, ja darba devēja vainas dēļ

darba negadījuma rezultātā darbinieks ir guvis smagu miesas bojājumu.

Šajā gadījumā priekšnoteikums vienreizēja pabalsta izmaksāšanai ir darba devēja vainas konstatēšana. Taču tas nenozīmē, ka darba devēja vaina

tiek saistoši konstatēta tieši aktā par nelaimes gadījumu darbā. Ja darba devējs nepiekrīt izmaksāt darbiniekam prasīto pabalstu, šāds strīds var tikt

risināts prasības tiesvedības ceļā. Tiesību normas nenoteic, ka šādā gadījumā aktā par nelaimes gadījumu darbā norādītajam attiecībā uz darba devēja

vainu būtu prejudiciāla nozīme civillietā. Tieši pretēji, Augstākās tiesas Civillietu departamenta praksē atzīts, ka Valsts darba inspekcijas sastādītajā aktā

par nelaimes gadījumu darbā fiksētajai informācijai, izskatot prasību par nelaimes gadījumā darbā radīto zaudējumu piedziņu un nemantiskā kaitējuma

atlīdzināšanu, nav piešķirama prejudiciāla nozīme, respektīvi, tā pati par sevi tiesai nav saistoša. Tiesai jānoskaidro lietas apstākļi pēc tiesas sēdē

pārbaudītiem procesa dalībnieku iesniegtiem pierādījumiem, tajos ietvertās ziņas (informāciju) izvērtējot to kopumā (2014.gada 29.maija lēmuma lietā

Nr. SKC-2247/2014 (C04377611) 7.2. un 7.3.punkts).

Tā kā no tiesību normām neizriet pretējais, Augstākā tiesa uzskata, ka minētā Civillietu departamenta atziņa ir attiecināma arī uz citiem

civiltiesiskiem prasījumiem, kas darbiniekam varētu rasties pret darba devēju, proti, akts par nelaimes gadījumu darbā iespējamā civillietā ir tikai viens no

pierādījumiem, kurš vērtējams kopsakarā ar citiem pierādījumiem.

[13] Analoģiski apsvērumi attiecināmi arī uz iespējamo darba devēja saukšanu pie administratīvās atbildības par darba aizsardzību regulējošo

normatīvo aktu pārkāpšanu.

Akts par nelaimes gadījumu darbā, kurā nav konstatēta darba devēja vaina, pats par sevi nav uzskatāms par inspekcijas lēmumu par atteikšanos

uzsākt administratīvā pārkāpuma lietvedību Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 238.1panta izpratnē. Ja pieteicējs lūgtu uzsākt administratīvā

pārkāpuma lietvedību, bet inspekcija pieņemtu lēmumu par atteikšanos to darīt, pieteicējs kā iespējamais cietušais šādu atteikumu varētu pārsūdzēt

augstākā iestādē minētā panta trešajā daļā noteiktajā kārtībā neatkarīgi no akta par nelaimes gadījumu darbā.

[14] Tādējādi Augstākā tiesa nesaskata pieteicēja tiesisku interesi prasīt pārbaudīt akta par nelaimes gadījumu darbā pamatojumā ietverto

apsvērumu tiesiskumu, neapšaubot paša administratīvā akta rezolutīvās daļas pareizību.

Lai arī apgabaltiesa pieteicēja iebildumus pret akta pamatojumu vērtējusi pēc būtības, kas tai nebija jādara, lietas iznākumu tas nav ietekmējis, jo tā

pamatoti noraidījusi pieteikumu. Līdz ar to apgabaltiesas spriedums ir atstājams negrozīts.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 348.panta pirmās daļas 1.punktu un 351.pantu, Augstākā tiesa

nosprieda

atstāt negrozītu Administratīvās apgabaltiesas 2015.gada 23.septembra spriedumu, bet /pers. B/ kasācijas sūdzību noraidīt.

Spriedums nav pārsūdzams.

Tiesnese (personiskais paraksts) A. Kovaļevska

Tiesnese (personiskais paraksts) D. Mita

Tiesnese (personiskais paraksts) R. Vīduša